Divu okupāciju laika dokumenti 590 lappušu garumā

Prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Tas tiek izdarīts gluži kā enciklopēdijā. Vēl jāpiebilst, ka profesora sagatavotajā 13.nodaļā (viņš ir arī 4.un 5.nodaļas autors) ietvertas vairākas viņa sastādītās tabulas, kuru pamatā, saprotams, ir arhīvu dokumenti.

Mēģināsim tālāk nedaudz plašāk raksturot grāmatā pirmo reizi publicētos vai mazpazīstamus dokumentus jeb to tematiskas grupas. Pirmajās nodaļās un, kur bijis vajadzīgs, arī vēlāk vēstures avotu atlasei izmantoti ne tikai arhīvu fondi, bet arī vairāki krievu un vācu valodā, kā arī trimdā latviešu valodā — iznākuši, galvenokārt dokumentāri izdevumi, kuru nozīmīgākās publikācijas par Latvijas jaunāko laiku vēstures problemātiku tagad būs pieejamas lasītājiem arī dzimtajā valodā. Žēl vienīgi, ka grāmatas sastādītājiem nav izdevies iegūt dokumentus par represiju sākumu pret latviešiem Padomju Savienībā 30.gadu beigās (tādi ir vienīgi par vāciešiem un poļiem). Un žēl, ka sakārtotāji publicējuši savā izdevumā 1939.gada 5.oktobra, t.s. bāzu līgumu, ar kuru sākās neatkarīgās Latvijas ceļš uz ešafotu, tikai fragmentāri, bet ne pilnīgā veidā.

Krājumā 3.nodaļā "Pirmais padomju okupācijas posms" ievietoti vairāki pirmreizīgi dokumenti, kuri liecina par Latvijā nodibināto nežēlīga terora režīmu. Tur var izlasīt Baltijas Sevišķā kara apgabala kara tribunāla 1941.gada 18.janvāra spriedumu ģenerāļa Kārļa Goppera lietā, kur trīs "tiesneši" pieņem lēmumu par kontrrevolucionāru darbību viņam "piemērot augstāko kriminālo soda mēru — nošaušanu, ar visa viņam piederošā īpašuma konfiskāciju." Nākamajā dokumentā teikts, ka PSRS Augstākās Padomes Prezidijs 1941. gada 23.martā noraidījis K.Goppera lūgumu par apžēlošanu, un pēc trim dienām spriedums izpildīts.

1941.gada 7.jūlijā līdzīgu spriedumu par bij. Latvijas Ministru prezidentu Hugo Celmiņu pieņem PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijas "troika" Maskavā. Vienīgi šis verdikts ir "galīgs un nav pārsūdzams". H.Celmiņu nošauj 30.jūlijā.

Tālāk seko vairākas dokumentu pirmpublikācijas, kuras vēstī par 1941.gada 14.jūnija deportācijas sagatavošanu, norisi un rezultātiem.

PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sagatavotajā deportācijas plānā Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Moldāvijā, kuru šā resora vadītājs L.Berija apstiprināja 14.jūnijā, bija paredzēts, ka no Latvijas uz Juhnovas nometni jāizsūta 5770 ģimenes galvas, uz Betbaltlagas labošanas meža darbu nometni — 1180 cilvēki, uz Oņegas tādu pašu nometni — 1000 cilvēki, uz Krasnojarskas novadu — 6850 cilvēki, kā arī uz Kazahijas PSR — 794 Latvijas un Lietuvas ... prostitūtas. (Faktiski no Latvijas deportēja 14194 cilvēkus).

PSRS valsts drošības tautas komisāra vietnieks I.Serovs savukārt akceptēja garum garu instrukciju par deportācijas veikšanas kārtību Baltijas Republikās. Šajā čekas 20.gadsimta inkvizīcijas dokumentā bija noteikts viss — izsūtīšanas vispārējā kārtība, kā tiek atšķirtas ģimenes no to galvām, izsūtāmo konvojēšanas kārtība, iekraušanas (sic!) kārtība ešalonos utt., u.tml.

Vietējie kolaboracionisti savukārt cita starpā 1941.gada 19.jūnijā sīki ziņoja galvenajam kolaboracionistam LK (b)P centrālkomitejas pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam par "speciālā uzdevuma" izpildi Tukuma apriņķī. Esot tikuši arestēti izsūtīšanai ģimenes galvas —148 cilvēki un ģimenes locekļi — 318. Tomēr 11, par nelaimi, esot aizbēguši un izvairījušies no aresta.

Aplūkojamās grāmatas 4.nodaļā "Latvija nacistiskās okupācijas varā " ievietoti 25 dokumeti, no kuriem apmēram puse ir nodota vēsturnieku profesionāļu un amatieru rīcībā pirmo reizi. Tie liecina, ka jauno okupantu kundzība iekarotajā zemē sākās ar ebreju genocīdu. Tā ideoloģisko "pamatojumu" var izlasīt krājumā publicētajā izvilkumā no Ā. Hitlera runas Vācijas reihstāgā 1938.gada 30.janvārī, kurā "fīrers" teica: "Ja starptautiskajai finansu ebrejībai Eiropā un ārpus tās izdosies tautas vēlreiz iegrūst pasaules karā, tad rezultātā notiks nevis vispasaules boļševizācija un ar to saistītā ebreju uzvara, bet gan ebreju rases iznīcināšana Eiropā!"

Citā dokumentā — izvilkumā no bijušā SS standarterfīrera K.Jēgera nopratināšanas protokola ir teikts: "Es atceros tikai, ka Heidrihs (SS Drošības dienesta vadītājs — R.T. ) kādā uzrunā paziņoja, ka kara gadījumā ar Krieviju visi ebreji Austrumos jānošauj. Es gribētu piebilst, ka nevaru vairs atcerēties, vai viņš sacīja, ka visi ebreji jānošauj — vai ebreji jānošauj."

1941.gada 23.oktobrī Rīgas pilsētas okupantu komisārs H.Vitroks izdeva rīkojumu par geto ierīkošanu Latvijas galvaspilsētā. Pēc 38 gadiem sacerētajās atmiņās viņš kā nezinītis liekulīgi rakstīja: "1941.gads sliecās uz beigām, kad Rīgu apēnoja satriecošs notikums. Otrajā Adventes svētdienā pilsētā izplatījās baumas, ka ebreji ar SS un policijas augstākā komandiera Jekelna rīkojumu no geto aizvesti un ap desmit kilometrus no Rīgas vienā lielā kapā visi kopā — vīri, sievas un bērni — SS nošauti un turpat aprakti. Runāja par tūkstošiem cilvēku dzīvību. Kad briesmīgās baumas apstiprinājās un kļuva zināmas detaļas par notikušo noziegumu, par šo necilvēcīgo izrīcību Rīgā valdīja vispārējs sašutums."

Nākamais dokuments stāsta par līdzīgu akciju Liepājā. Pēc šā apgabala komisāra V.Alnora datiem no 1941.gada 14. līdz 17. decembrim Liepājā nošauts 2700 ebreju. Novada pārējās vietās, piemēram, Ventspilī "nošaušana veikta pilnīgi".

Runājot par šo jautājumu gribas vienīgi piemetināt, ka krājuma sakārtotājiem būtu vajadzējis publicēt arī kādu vai kādus dokumentus, kas parādītu t.s. Arāja komandas piedalīšanos šajās ļaundarībās. Gan jau Vācijā, kur tiesāja šo oberbendi, tādi atrastos,

Nacisti daudz nežēloja arī citādi domājošus latviešus un citus Latvijas iedzīvotājus. Kā redzams no SS brigādefīrera F.V.Štālekera 1941.gada 17. augusta pārskata, jau līdz šim laikam Latvijā bija nošauti 30 025 ebreji un 1843 komunisti, kuri, iespējams, visi arī nebija komunisti, bet pamatnācijas pārstāvji lielākoties gan. 14 Latvijas cietumos atradās 7064 politiskie ieslodzītie, jādomā, ka arī galvenokārt latvieši, bet tikai 243 kriminālnoziedznieki.

1941.gada 5.novembrī t.s. Ostlandes reihskomisariāts deva norādījumu ģenerālkomisāram Rīgā O.Dreksleram "18.novembrī, kurā agrākā latviešu brīvvalsts svinēja savu neatkarību, nedrīkst notikt nekādi sarīkojumi, kuri sevišķi izceļ kādreizējo neatkarību, to atgādina vai modina cerības uz jaunu neatkarību nākotnē".

Turpinot šo līniju, Austrumu apgabala ministrs A.Rozenbergs 1942.gada 2.janvārī izdeva rīkojumu par valodu lietošanu Ostlandē, kur vietējām valodām bija ierādīta, kā Latvijā teica XIX gs., "bauru valodas" vieta. Šajā aktā bija noteikts, ka vietējo iestāžu paziņojumi atklātībai "vispirms jāsastāda vācu valodā", ka "iekšējām dienesta" vajadzībām un savstarpējos sakarus vietējās iestādes pārejas laikā (izcēlums mans — R.T .) vācu valodas vietā vietējo valodu var lietot tikai tad, ja visi attiecīgās iestādes darbinieki šo valodu pārvalda un ka "vācu iestāžu darbinieki iemācīties kādu no vietējām valodām nav jāmudina". Ja nu vienīgi krievu valodu, lai "varētu saprasties, ar krievu strādniekiem".

Nacistiskie okupanti ne tikai iznīcināja daudzas Latvijas pamatnācijas pārstāvjus, diskriminēja latviešu valodu un izlaupīja ieņemtās teritorijas saimniecību, bet ar savu latvisko sulaiņu atbalstu rūpējās arī par lielgabala gaļu savu brūkošajai armijai no vietējo iedzīvotāju vidus. Par to stāsta vairāki līdz šim nepublicēti krājuma dokumenti.

SS Galvenās pārvaldes nodaļas vadītājs G.Bergers kādā vēstulē 1944.gada 8.februārī ciniski deklarēja: "Esmu pārliecināts, ka ir noziegums šodienas apstākļos neiesaistīt karā visus tos spēkus, kuri kaut kādā veidā ir gatavi par mums cīnīties. Ne par vienu kritušu ārzemnieku neraud vācu māte."

Viņam piebalsoja tā dēvētās Latvijas zemes pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors Oskars Dankers, kas nemaz nerunājot par viņa aktivitātēm "brīvprātīgā "latviešu leģiona dibināšanā, 1944.gada 12.jūlijā pat deva rīkojumu iesaukt Latvijas jauniešus vācu armijas gaisa spēku palīgdienestā.

Latviešu tautas lielumlielais vairākums nevēlējās samierināties ar okupācijas režīmu. To savos slepenajos ziņojumos nereti bija spiesti atzīt pat paši nacistu dižvīri. Minēsim tikai vienu piemēru, jau 1942.gada 5.jūnijā Vācijas Drošības dienesta (SD) amatpersonas bija spiestas konstatēt, ka Latvijas inteliģences aprindās "kļūst arvien jūtamāks pretvācu noskaņojums (..). Pilnīgi apstājusies ir brīvprātīgo vervēšana. Latviešu strādnieku noskaņojumā nav vērojama nekāda uzlabošanās. Ļoti nepatīkami tika uztverta pārtikas produktu devu samazināšana (..) Noskaņojums sevišķi apgrūtinoši ietekmē darba spēka vervēšanu [Vācijas] Valstij, dažkārt atkāpjoties no brīvprātības principa. Latviešu darba pienākums pret [Vācijas] Valsti viņi vienmēr salīdzina ar latviešu izsūtīšanu uz Sibīriju (..), lai vājinātu latviešu tautību un sagatavotu zemi pārvācošanai."

Kā jau sacīts šīs recenzijas sākumā, krājumā ievietoto dokumentu lielākā daļa ir veltīta Latvijas otrajai boļševiku okupācijai, sākot ar 1944. un 1945.gadu. Šādu dokumentu ir ļoti daudz. Tie stāsta kā par pēckara laikā izveidoto varas sistēmu republikā, masu teroru un deportācijām, tā par kolonizāciju un rusifikāciju, beidzot ar pretestības kustību, baznīcas un kultūras attiecībām ar komunistisko režīmu.

Krājumu likumsakarīgi, tā teikt, noapaļo pēdējā 14.nodaļa "Neatkarības atgūšana". Tajā no 25. dokumentiem ir tikai trīs pirmpublicējumi, taču par tiem nevar nerunāt. Iedaļu ievada LKP CK nodaļu 1988. gada 27.janvāra slepena vēstule LKP pilsētu un rajonu komitejām par partijas attieksmi pret neformālo organizāciju darbību, kuru bija parakstījis neviens cits kā pēdējās nedēļās un dienās tik bieži pulgotais A.Gorbunovs. Vēstules secinājums, protams, ir tā laika gaisotnei atbilstošs: "Nepieciešams īstenot enerģiskus pasākumus, lai pārvarētu negatīvās tendences, pašdarbīgo formējumu (kas par apzīmējumu! — R.T .) atsevišķu ekstrēmiski noskaņotu personu darbībā. Lai novērstu viņu noslīdēšanu antisabiedriskās pozīcijās, nepieciešams enerģiski pastiprināt partijas arodbiedrību un komunistisko ietekmi uz dažāda veida sabiedriskajiem formējumiem, vest tos sev līdzi, aktīvi izmantojot republikas iedzīvotāju pašdarbīgo enerģiju pārbūves interesēs. Pie tam ir svarīgi novilkt noteiktu robežu starp patiesu sociālo "aktivitāti un politisko ekstrēmistu izdarībām".

Pirms šīm skaļajām un tukšajām frāzēm gan tika sadots tagadējam Saeimas deputātam, toreizējam Rēzeknes pilsētas un rajona centrālās slimnīcas galvenajam ārstam, partijas biedram un rajona padomes deputātam Jurim Vidiņam, kas bija iedrošinājies nākt klajā ar bezprecedenta paziņojumu par savu pievienošanos t.s. grupai "Helsinki—86". Paziņojumu esot pārraidījušas Rietumu radiostacijas. Vidiņam piedraudēja, ka viņa idejiski politiskajai nenosvērtībai "tiks dots atbilstošs partijisks vērtējums".

Ja Gorbunova parakstītās vēstules tonis visumā tomēr bija korekts, tad to nevar teikt par odiozā stagnāta LPSR prokurora J.Dzenīša 1988.gada 13.septembra vēstuli "pelēkajam kardinālam" LKP CK otrajam sekretāram V.Soboļevam par Latvijas Tautas frontes dibināšanas nevēlamību. Pēc prokurora domām:

— TF neveicinās pārbūves attīstīšanu un padziļināšanu;

— nav skaidrs, vai jautājums par LTF veidošanu ir saskaņots ar PSKP CK Politbiroju un PSRS "Augstākās Padomes Prezidiju un ar ko konkrēti";

— TF programmas un statūtu projektā faktiski netiek atzīta PSKP politiskā vadība;

— tiek ignorēts fakts, ka LPSR ir PSRS sastāvdaļa;

— virkne tēžu orientētas uz Latvijas nacionālās savrupības nostiprinšānu u.tjpr.

Pēc augstā likum(cietum)sarga ieskata, "šajā konkrētajā gadījumā ir izvirzīts mērķis izveidot republikā jaunu opozicionāru politisku partiju, kam nevar piekrist."

Tādā pašā garā bija sacerēta A.Rubika 1989.gada 12.oktobra vēstules LKP CK birojam un PSKP CK politbirojam par LTF darbību un politisko situāciju Latvijā. TF bija šajā laikā jau nodibināta, un tur Alfrēds Petrovičs vairs neko nevarēja padarīt. Tālab viņš vispirms metās virsū frontes otrajam kongresam, kas tikko bija beidzies. Kongress pēc savas būtības esot bijis "jaunas politiskas partijas kā alternatīvas PSKP dzimšanas demonstrācija." PSKP biedra D.Īvāna referāts un korreferāti esot bijuši pēc savas būtības vērsti pret partijas vadošo lomu sabiedrībā. "Tas nav nekas cits kā atkāpšanās no pārbūves ideoloģijas un daudziem sociālisma un marksisma–ļeņinisma principiem." Rubiks bija sašutis, ka no dažādiem nosaukumiem pazūd vārdi Ļeņins, Stučka, sarkanais, padomju, komunisms, ka LTF rokās atrodas TV un radio, daudzi laikraksti un žurnāli utt. u.tml. Nevar tomēr atņemt viņam tālredzības spējas. Pēc Rubika domām, ja stāvoklis netiks labots (protams, viņa izpratnē), tad vietējo padomju un Augstākās padomes vēlēšanās uzvarēs Tautas fronte. Kā zināms, tā arī notika.

Dokumentu krājumu noslēdz pēcvārds, kura autors arī ir E.Pelkaus, un vairāki pielikumi. Pēcvārdā prevalē skaitļi, un tas ir labi. Jo bez tiem nebūs līdz galam saprotama Latvijas visjaunāko laiku vēsture. Pēc jaunākajiem datiem, norāda E.Pelkaus, padomju okupanti Latvijā nogalinājuši, ieslodzījuši cietumos un filtrācijas nometnēs, deportējuši vai citādi represējuši vairāk nekā 200 tūkstošus cilvēku, kuru lielākā daļa bija Latvijas pilsoņi. Nacistiskie okupanti iznīcinājuši Latvijā aptuveni 110 tūkstošus cilvēku, no kuriem ap 90 tūkstoši bija Latvijas pilsoņi (t.sk. 70 000 ebreju, 18 000 latviešu, 2000 čigānu). Ap 160 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās uz Eiropu, no kuriem ap 140 tūkstoši palika Rietumu valstīs. Ap 50 tūkstošu Latvijas vīru krita vācu armijas sastāvā, vairāki desmiti tūkstoši — Sarkanās armijas rindās. Pavisam Otrā pasaules kara laikā gāja bojā ap 120 tūkstoši Latvijas pilsoņu — karavīru un civiliedzīvotāju.

1939.–1941.gadā uz Vāciju aizbrauca ap 70 tūkstoši vācbaltiešu. Vairāku Abrenes apriņķa pagastu nelikumīgas sagrābšanas rezultātā Latvija zaudēja ap 40 tūkstošus pilsoņu.

"Tādējādi okupācijas varu politikas rezultātā", rezumē E.Pelkaus, "Latvija ir zaudējusi gandrīz 700 000 pilsoņu jeb vienu trešo daļu pilsoņu. Liktenīgo notikumu gaitā apmēram trešdaļu zaudējusi arī Latvijas pamattauta — latvieši."

Nebūs lieki citēt arī priekšvārda autora ģenerālsecinājumu: "Latviešu tauta, tāpat kā pārējās Baltijas tautas, ir uzkrājusi unikālu pieredzi, kā izdzīvot, saglabāt identitāti un pašcieņu neredzēti ilgas okupācijas un intensīvas kolonizācijas apstākļos. Atmiņas par neatkarīgo valsti, vēlme atgūt neatkarību bija vadzvaigzne svešnieku kundzības naktī. Vēsture nepārprotami rāda, ka neatkarīga valsts ir nācijas pašorganizācijas augstākā forma, tās zaudēšana padara tautu neaizsargātu pret kolīzijām un traģēdijām. Valsts rīcībspējas zaudēšana atņem pamatnācijai arī iespēju pildīt savus pienākumus pret minoritātēm nacionālajā teritorijā, un tātad tā ir bīstama visam pilsoņu kopumam, visiem valsts iedzīvotājiem."

Savu recenziju gribu beigt ar šā kapitālā izdevuma sākumā ievietotā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa apsveikuma pēdējiem vārdiem: "Vēsturnieku darbs ļauj ne vien spriest par aizgājušiem notikumiem, bet spēj sniegt arī pārliecību, ka pagātne var vienot sabiedrību labklājīgas, demokrātiskas valsts veidošanā. Ejot cauri savai vēsturei, domāsim par mūsu nākotni."

Atliek vairs vienīgi piebilst, ka pārrunātās grāmatas atvēršanas sarīkojums notiks rīt, 11.jūnijā Valsts Mākslas muzejā K.Valdemāra ielā 10a.