"Baltijas jūras aizmirstā Rivjēra"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.06.06.

Tūkstošiem somu jau ir atraduši ceļu uz Baltijas valstu smilšainajām pludmalēm. Tas, kurš vēlas redzēt kaut ko vairāk nekā tikai Tallinu, ar automašīnu vai autobusu var ērti nokļūt līdz jūdzēm garām jaukām pludmalēm.

"Hufvudstadsbladet" izmēģināja Pērnavas un Jūrmalas pludmales, un spriedums ir šāds: tīras, sapostas, lētas un savādākas. Atgriešanās pagātnē.

Pērnava un Jūrmala bija pazīstamas peldvietas jau 19. gadsimtā. Tad uz turieni no Sanktpēterburgas devās smalki krievi. Padomju laikā krāšņajās savrupmājās ievācās prēmēti fabriku strādnieki un viņu ģimenes.

"Visā Pērnavā jūtamā malkas apkures smarža liek atcerēties piecdesmitos gadus, kad ciemojos pie vecmāmiņas", teica rakstniece Gungerda Vīkholma, kuru ir sajūsminājusi Baltijas jūras aizmirstā Rivjēra.

Tālāk raksta autors reportāžā iepazīstina ar Pērnavu un tās pludmali un tajā redzēto, kā arī apmešanās iespējām, ko piedāvā vietējās viesnīcas, un pakalpojumu cenām. Tiek sniegts arī neliels ieskats vietējā vēsturē. Tālāk autora ceļš, kas sākās Tallinā, ved uz Latviju.

Nākamajā dienā gar Rīgas jūras līci braucam uz leju, uz Jūrmalu Latvijā. Robežpārejā mūs pārbauda Latvijas muita, un formalitātes tiek nokārtotas desmit minūtēs. No Pērnavas līdz Jūrmalas pludmalei jābrauc apmēram divarpus stundas, taču mēs pa ceļam šur un tur nogriežamies.

Pirms desmit gadiem apstāties nebija nekāda iemesla, taču tagad visur ir uzradušās mazas "kafejnīcas". Kafija ir brīnišķīga, un ja kāds vēlas arī kaut ko stiprāku, var izvēlēties no tāda sortimenta, par ko nebūtu jākaunas pat četrzvaigžņu viesnīcai.

Šajā agrajā sestdienas priekšpusdienā pludmale ir gandrīz tukša. Smalkas smiltis desmitiem kilometru garumā.

Dažas jūdzes no Rīgas mēs nogriežamies no ceļa vietā, kur redzam izkārtni "Šašliki". No ceļojošās mājiņas loga mazais Saša piedāvā limonādi vai alu, un viņa tētis nodarbojas ar gaļas cepšanu. Četras pamatīgas šašlika porcijas ar brīnišķīgiem salātiem un alu katram, izņemot šoferi (Baltijas valstīs jābrauc pilnīgi skaidrā!) tikai par 70 somu markām!

Bijušajā padomju nomenklatūras atvaļinājumu paradīzē Jūrmalā, kas jau 19. gadsimta beigās bija slavena ar skaistajām savrupmājām un sanatorijām, vasara ir pašā plaukumā.

Pludmale ir 30 kilometrus gara, un kaut arī gaisa temperatūra ir krietni virs 20 grādiem, nav nekādas burzmas, izņemot āra kafejnīcas, kur alum ir labs noiets.

Blīvās smiltis piedāvā teicamas iespējas izbraucieniem ar velosipēdiem. Vienīgi jāatceras, ka pretvējā vajadzēs pielikt vairāk spēka, atgriežoties atpakaļ!

Jūrmala patiesībā ir vesela pilsēta, kas sastāv no pagājušā gadsmta mijā būvētām savrupmājām, ko bagātie latvieši ir nopirkuši par smiekla naudu un tagad tajās iegulda lielus līdzekļus. Tomēr Latvijas ekonomikā atkal ir iestājusies lejupslīde, un tikpat kā nav ticams, ka Jūrmala tuvāko gadu laikā kļūs par īstu karameli. Ārvalstu ieguldītājiem, piemēram, vāciešiem un bagātiem krieviem, šis rajons neapšaubāmi šķiet pievilcīgs.

Pie vietējās elites iemīļotā kroga Orients viens pie otra ir novietoti Mercedes, BMW un dārgas apvidus automašīnas. Divi mazi zēni nopelna kādu grasi, no šīm mašīnām nomazgājot putekļus. Spēkratu īpašnieki - pusmūža kungi dārgos uzvalkos - pārvietojas kopā ar meitenēm, kuras izskatās kā izņemtas no kāda starptautiska modeļu biroja kartotēkas.

Cenu līmenis, no somu viedokļa raugoties, ir normāls. Pusdienas četriem izmaksā 500 somu marku.

Diemžēl gājējiem paredzētajā Jomas ielā visā garumā notiek bruģēšanas darbi. Pirms desmit gadiem dažās smirdošās bodēs varēja nopirkt pienu pudelēs un apdzeltējušus speķa gabalus. Tagad to vietā ir nākuši firmas apģērbu veikali, alus bāri un restorāni.

Pansionāts, kurā mēs dzīvojam par 160 markām par dubultnumuru, ir nedaudz līdzīgs Hangē ( Hangö ) pansionātam, taču ēkas iekšpusē vēl aizvien jūtama labi pazīstamā padomju nostaļģija. Tumši gaiteņi un bārs ar plīša tapetēm un bezgaumīgiem spoguļiem griestos.

Pārņem dīvaina sajūta iedomājoties, ka šī faktiski ir mūsu pašu Baltijas jūra.

Stefans Lundbergs

"Labāk droši"

"Business Central Europe"

— 1999.g. jūnijs

Kāds igauņu politiķis reiz apgalvoja, ka viņš vēloties, lai viņa valsts kļūtu par "vēl vienu garlaicīgu ziemeļvalsti." Šķiet, banku sektors vada šādu virzienu. Tā kā Igaunijas lielākās bankas pašlaik atrodas ziemeļvalstu rokās, tās tiecas novērsties no bīstamā Krievijas vilinājuma par labu daudz ierobežotākajiem, tomēr drošākajiem paša Baltijas tirgus labumiem.

Tas nav nekāds brīnums. Ir aprēķināts, ka Igaunijas finansu sektoram Krievijas krīze ir maksājusi aptuveni 600-700 miljonus Igaunijas kronu (41-48 miljoni $). Reiz tik plaukstošajām Hansapank un Uhisbank bija jāveic drošības pasākumi pret smagajiem zaudējumiem, kas sasniedza 16 miljonu EK un 383 miljonu EK. Skandināvu banku zaudējumi bija nedaudz mazāki.

Ar to pietika, lai piespiestu Baltijas bankas izmainīt stratēģiju, ko veicināja daži skandināvu īpašnieki, kuri pagājušajā gadā nopirka daļu šo banku. Hansapank , 50% no kuras pašlaik pieder Zviedrijas Swedbank , martā paziņoja, ka tā noraksta savus zaudējumus un pārdod savas akcijas Krievijas neveiksmīgajā Fabank .

Tā pādod arī savu iekšējo apdrošināšanas institūciju Somijas apdrošinātājam Sampo . Igaunijas tirgus ir piesātināts, ir nospriedusi Hansapank , un tai trūkst pieredzes vai tirgus daļas, lai tā gūtu panākumus citos Baltijas tirgos.

Tā vietā Hansa un tās īpašnieki ir apņēmušies paplašināties Baltijas mazumtirdzniecības banku tirgū. Turklāt Hansapank trīs gadus vecā Latvijas nodaļa pagaidām nav bijusi pārāk veiksmīga, pateicoties vadības problēmām. Tomēr nesen tirgu atvēra Latvijas piektās lielākās bankas – Rīgas Komercbanka – sabrukums, kas varētu nākt par labu igauņiem. Lietuvā Hansapank ir tikko saņēmusi atļauju atvērt "greenfield" operācijas. Swedbank savukārt iegulda Polijas Handlowy.

Swedbank pieredzi atkārto Zviedrijas-Somijas banka Merita Nordbanken . Taisnība, tā vēl pagaidām nav izslēgusi Krieviju kā vienu no iespējām: tai vēl arvien pieder sava daļa Maskavas Starptautiskajā bankā, kas ir viena no nedaudzajām bankām, kurām līdz šim brīdim ir izdevies nebankrotēt. Tomēr arvien lielāku uzmanību tā pievērš dienvidiem. Vairākus gadus tai ir piederējusi Igaunijas nodaļa, un tā tikko ir ieguvusi 100% no Latvijas Investīciju Bankas. Tā vēlas padarīt šo agrāk tik piesardzīgo un daļēji valsts īpašumā esošo institūciju par reālu spēles dalībnieku, un tās plānos ietilpst arī paplašināšanās Lietuvā un Polijā.

Tomēr ziemeļnieki un baltieši bēg no Krievijas riska un atsakās arī no tās iespējamā potenciāla. Un nebūt nav skaidrs, kā mazie Baltijas tirgi aizpildīs radušos plaisu. Šajā sacensībā atrodas arī citi, ieskaitot Zviedrijas Skandinavska Enskilda Banken , kas pagājušā gada beigās parakstīja partnerattiecības līgumus ar Igaunijas Uhispank , Latvijas Unibanku un Lietuvas Vilniaus Bankas . Un, kad viņi būs tikuši līdz Polijai, ziemeļnieki iesaistīsies konkurencē ar lielajām starptautiskajām bankām. Tas varētu būt aizraujoši.

Filips Birzulis

"Igaunijā labāk ieguldīt nekā Somijā"

"Dagens Industri"

— 99.06.09.

Jaunajiem zviedru uzņēmējiem vajadzētu apsvērt iespēju savus uzņēmumus atvērt Igaunijā, nevis Somijā vai Zviedrijā. Mazās algas un tuvums visām Eiropas lielpilsētām ir spēcīgi argumenti.

Tā ikgadējā Baltic Sea Region Investment Conference, kas otrdien notika Rūpniecības namā, teica Hansa Invest vadītājs Juhans Heleniuss.

Konferenci organizēja Zviedrijas Ārlietu ministrija kopā ar Amerikas vēstniecību, Ernst & Young, Eksporta padomi un Swedish Invest Agency. Runātāju sarakstā bija redzami vairāku ar Austrumeiropu saistītu lieluzņēmumu vadītāji.

"Zviedrijas, jo sevišķi Stokholmas ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ aizvien vairāk ārvalstu uzņēmumu Zviedriju izmanto kā bāzi ekspansijai Baltijas jūras reģionā", teica tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis. Motorola, IBM, General Electric, Microsoft, Eastman un Kodak - te atrodas visu šo uzņēmumu galvenās mītnes.

Joakims Helenuiss no Hansa Invest uzskata, ka ziemeļvalstu integrācija turpinās tikpat lielā tempā. Jau šobrīd zviedru uzņēmumos Igaunijā strādā apmēram 50 000 darbinieku.

"Pēc trim gadiem 80 procentus Igaunijas uzņēmumu būs pārņēmuši stratēģiskie ieguldītāji no Ziemeļvalstīm." Tas tādēļ, ka pietrūkst pašmāju resursu pieauguma nodrošināšanai. Stratēģiskie investori šajā reģionā tiek laipni gaidīti.

Koncerna Volvo priekšnieks Leifs Juhansons norādīja, ka Baltijas valstīs ir labi izglītoti civilinženieri un tehniķi, turpretī mārketings un pārvalde nav attīstīta.

"Ieskaitot Krieviju un Poliju, Baltijas jūras reģionā dzīvo vairāk nekā 200 miljoni patērētāju. Tas ir galvu reibinošs skaitlis un milzīgs potenciāls", Leifs Juhansons sacīja.

Pēdējo gadu laikā Volvo ir palielinājis darbību Baltijas valstīs. Polijā, Krievijā un Baltijas valstīs Volvo 1998. gadā pārdeva par 270 miljoniem dolāru, kas ir par 40% vairāk nekā 1997. gadā. Volvo šajās valstīs nodarbina apmēram 850 personu.

Koncerna ABB priekšsēdis Anderšs Narvingers stāstīja, ka viņu stratēģija esot radīt savas ražotnes un izmantot vietējo darbaspēku. Šobrīd Baltijas jūras reģionā ABB apgrozījums ir 1 miljards dolāru un vairāk nekā 10 000 darbinieku.

Par grūtībām aizņemties kapitālu stāstīja Matss Gabrielsons no Borās Wäfveri. Pēc igauņu uzņēmuma Krenholm iegādes bija vajadzīga nauda.

"Taču es jums iesaku - nevērsieties pie ERAB, SIDA vai Ziemeļu Investīciju bankas, NIB, jo tām nav ieguldījumu novērtēšanas pieredzes. Tās tikai grib saņemt aizvien vairāk un vairāk konsultantu ziņojumu." Gabrielsons sacīja, ka beigu beigās viņš savus papīrus atvedis uz Zviedriju, kur S-E-Banken nekavējoši piešķīrusi aizdevumu.

Rēta Vaikla

"Austrumeiropa

— liels nākotnes tirgus Zviedrijai"

"Metro"

— 99.06.09.

Pēdējo piecu gadu laikā Zviedrijas tirdzniecība ar Igauniju ir palielinājusies vairāk nekā par 300 procentiem. Strādājošo skaits zviedru uzņēmumos Austrumeiropā 90. gados ir sasniedzis 46 000.

To stāstīja tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis, vakar Stokholmā runājot labi apmeklētajā Baltic Investment Conference.

Konferences iniciatore bija Amerikas vēstniecība Zviedrijā. Runātāju vidū citu starpā bija Volvo izpilddirektors Leifs Juhansons un laikraksta The Economist korespondents Maskavā Edvards Lukass.

Pagrockis teica, ka Baltijas jūras reģions ir visātrāk augošais tirgus Eiropā, par ko liecina vēl nepublicēts Ekonomikas un tehnikas attīstības pārvaldes, NUTEK, ziņojums. Kaut arī tirdzniecības apmaiņa ir pamatīgi pieaugusi, tas ir tikai sākums, aprādīja Pagrockis.

Pagrockis un Leifs Juhansons norādīja arī uz problēmām, kuras vajag likvidēt, lai šīs iespējas būtu iespējams īstenot. Lai tirgus ekonomika spētu darboties, ir nepieciešama demokrātija, jāievēro cilvēka tiesības un funkcionējoša tiesiska sabiedrība. Noteikti jāaizsargā īpašuma tiesības un jāapkaro noziedzība.

Pērs Ašans

"Jauns ētikas fonds atbalsta Baltijas jūru"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.06.08.

Somijā ētisko fondu ir maz. Līdz ar Gyllenberg Fondbolag radīto fondu SEB Östersjöfond tirgū tagad ienāk jauna ētiska alternatīva .

Šis fonds savus līdzekļus ieguldīs akcijās Ziemeļvalstīs, Vācijā, Baltijas valstīs un Polijā - tātad Baltijas jūras reģionā. Vienu procentu no fonda līdzekļiem Gyllenberg pēc tam uzdāvinās Pasaules dabas fonda, WWF, Baltijas jūras programmai. Priekšnoteikums tomēr ir tāds, ka fonda īpašumiem jāpalielinās par vismaz 1 procentu. SEB Asset Management, kura sastāvdaļa ir Gyllenberg , piešķirs tikpat lielu summu.

Gyllenberg Fondbolag

izpilddirektors Matti Bīmans uzskata, ka šis Baltijas jūras reģiona fonds labi iederas Skandināvijas tirgū.

"No vienas puses, mēs ieguldīsim Baltijas jūras reģionā, kas ir pieauguma tirgus, un, no otras puses, fonds ar savu ētisko raksturu atbalstīs Baltijas jūru, kuras apkaimē mēs taču dzīvojam."

Fonda līdzekļi tiks ieguldīti dažādos uzņēmumos, tomēr izņemot tādus, "kuru galvenās darbības jomas ir alkohola, ieroču, automašīnu, degvielas vai tabakas rūpniecība".

Gyllenberg

uzskata, ka šī fonda līmenis un izaugsmes iespējas ir lielākas nekā fondam, kas ieguldītu tikai Ziemeļvalstīs. Tas tādēļ, ka Baltijas jūras apkaimes tirgi vēl joprojām ir gluži neattīstīti.

Somijā ir tikai daži fondi, kurus varētu ieskaitīt ētisko kategorijā. Citu starpā Seligson & Co ir fonds, kas savus ieguldījumu objektus neizvēlas, vadoties no ētiskiem principiem, bet kas daļu no saviem ienākumiem dāvina labdarīgiem mērķiem.

Matti Bīmans ir apmierināts par interesi par Gyllenberg ētiskajiem fondiem: "Pirms gada es prognozēju, ka tajos tiks ieguldīti apmēram 50 miljoni marku, taču tagad ir jau 150 miljoni."

Interese par Seligson & Co turpretī ir bijusi mazāka.

Anna Svartstrēma

"Igaunijai labas prognozes"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.06.06.

Ja piepildīsies Igaunijas Ekonomikas ministrijas prognozes, Igaunijas ienākumi no tūrisma tuvāko gadu laikā strauji palielināsies. Ministrija lēš, ka 2005. gadā Igauniju apmeklēs vairāk nekā 4 miljoni tūristu.

Pagājušajā gadā Igauniju apmeklēja 2,9 miljoni tūristu, no kuriem lielākā daļa - 1,9 miljoni - bija somi. Nākamā lielākā tūristu grupa nāca no kaimiņvalsts Latvijas - 325 000. Vienas dienas ceļojumos valsti apmeklēja 800 000 braucēju, un arī šajā grupā līderi ir somi.

Ekonomikas ministrija tomēr uzskata, ka nākamo trīs gadu laikā pārnakšņojušo tūristu skaitu izdosies palielināt trīs reizes.

Skaitļi balstās uz pieņēmumu, ka Igauniju gadā apmeklēs 3,7 miljoni tūristu. Ja šis skaitlis īstenosies dzīvē, tas nozīmē, ka tūristus apkalpojošā struktūra trīskāršosies un ienākumi no tūrisma sasniegs 16 miljardus kronu.

Paši igauņi arī ir dedzīgi ceļotāji. Kā sacīja Igaunijas valsts tūrisma biroja vadītāja Kristela Rammo, pagājušajā gadā igauņi veica vairāk nekā 1,6 miljonus braucienu uz ārzemēm, kas ir par 30% vairāk nekā 1998. gadā. 70% no šiem braucieniem notika uz Somiju un Zviedriju.

Igaunijas ekonomikas ministrs Mihkels Pērnoja savukārt prognozē jaunu Igaunijas ekonomikas pieaugumu, apmēram 3 - 4 procentus gadā.

"Kremlis cīnās par ietekmi Kosovā"

"Die Welt"

— 99.06.08.

Maskava

. Krievijas vadība ir sadusmota. Tā NATO apsūdz militāro sarunu neveiksmē Kumanovo. NATO esot jūtami paaugstinājusi prasības Belgradai. Vienlaicīgi tiekot turpināta arī bombardēšana. Tas Maskavā izraisot nopietnas bažas, tā pēc ierašanās Bonnā pirmdien teica Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs. Viņš tur piedalīsies G - 8 dalībvalstu sanāksmē.

Ivanovs, kuram Krievijas prezidents Jeļcins nedēļas beigās piešķīra svarīgu lomu Kosovas konflikta atrisināšanā, Rietumu aliansei pārmeta kompetenču pārkāpšanu. NATO esot mēģinājusi Dienvidslāvijai iesniegtajā dokumentā iekļaut arī "virkni principiālu politisku jautājumu". Šādas tiesības esot tikai ANO Drošības padomei. Ministrs teica, ka tas attiecoties tiklab uz starptautiskajiem miera spēkiem Kosovā, kā arī citiem uzdevumiem.

Atbalstu Ivanovs saņēma no Valsts Domes frakcijām. Šajā jautājumā solidāri ir gan liberālie reformatori, gan centristi no "Mūsu mājas Krievija", gan komunisti. Viņi unisonā apsūdzēja NATO Kumanovo komandu par to, ka tā Dienvidslāvijai grib diktēt "nepieņemamus noteikumus". Citādi mērenais "Mūsu mājas Krievija" frakcijas priekšsēdētājs Vladimirs Rižkovs pat dusmojās par to, ka politiķi esot noskaņoti uz mieru, "turpretī NATO militāristi uz bezjēdzīgā kara turpināšanu".

Ārpolitiskās komisijas priekšsēdētājs un reformētās "Jabloko" partijas dalībnieks Vladimirs Lukins Ziemeļatlantijas Aliansei pārmeta, ka tā izmanto neskaidros Bonnas vienošanās formulējumus, lai Dienvidslāviju piespiestu "kapitulēt pilnībā".

Lukina prasība, ka "ANO vadībā ir jāstrādā tiklab ASV, kā arī NATO Eiropas dalībvalstīm un Krievijai," saskan arī ar Kremļa priekšstatiem. Viss cits esot jānoraida. Krievija nekādā gadījumā nedrīkstot pieļaut, ka to iesaista karā, bet nedrīkstot pieļaut arī "NATO akciju maskēšanu ar simboliskajām, caurspīdīgajām vīģes lapām".

Velns slēpjas detaļās. To vairākkārt varēja novērot Krievijas īpašā sūtņa Viktora Černomirdina, Somijas prezidenta Marti Ahtisāri un ASV ārlietu ministra Strauba Talbota sarunu nobeigumā. Vismaz Maskavai jautājumam, kurš, kad, kur, ar kādām vienībām un kā pakļautībā ieradīsies Kosovā, ir principiāla nozīme.

Krievijas vadība nevar un negrib pasaulei atzīties, ka tā de facto jau ir pazaudējusi Balkānus kā ietekmes sfēru. Taču vēl nepieņemamāka tai ir atziņa, ka šajā telpā ir izdevies iespiesties ASV un NATO. Tāpēc Maskava, kas cenšas nosargāt ne tikai savu autoritāti, bet grib saglabāt arī kaut vai minimālu ietekmi uz notikumu gaitu, tik neatlaidīgi pieprasa uz ANO Drošības padomes lēmumu. Tas vienlaicīgi ir Maskavas mēģinājums Pasaules organizācijai atdot kaut nelielu daļu no zaudētās ietekmes, kuru pēdējos gados tās abas ir pazaudējušas.

Pēc Ivanova domām, ANO tomēr nav jādod norādījumi miera vienību militārajai vadībai, vai arī jāatsauc pavēles. Tai tikai esot jāveic "koordinācija un kontrole". Ja izdošoties visas Kosovas miera vienības apvienot zem ANO karoga, tad piedalīšoties arī Krievija.

Maskavā komunistiskā opozīcija mēģina šo situāciju izmantot vēlēšanu cīņā. KP vadītājs Genādijs Zjuganovs ar Domes lēmumu vēlējās Viktoram Černomirdinam atņemt Dienvidslāvijas īpašā sūtņa posteni. Viņš Černomirdinam pārmeta "nodevību", bet patiesībā domāja prezidentu, kurš Černomirdinu šajā amatā iecēla.

Manfrēds Kvirings

"Diplomātu karuselis sāk kustēties"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.06.07.

Joška Fišers pēc vasaras pauzes Ārlietu ministrijā plāno izdarīt apjomīgas izmaiņas personāla sastāvā.

Ārlietu ministrija gatavojas lielākajai atjaunošanās jaunāko laiku vēsturē. Pēc Vācijas prezidentūras un Kosovas kara beigām vairāki vadošie diplomāti mainīs stratēģiskās pozīcijas un līdz ar to sāks griezties personāla karuselis. Ārlietu ministrs Joška Fišers (zaļie) ministrijas iekšienē jau ir pieņēmis lēmumu par svarīgākajām izmaiņām, un ar tām patreiz nodarbojas ministru kabinets. Eiropas jautājumos kompetentais Hanss-Fridrihs Plocs būs vēstnieks Londonā. Par jauno valsts sekretāru, blakus Volfgangam Isingeram, kļūs līdzšinējais politiskais direktors Gunters Pleugers. Vēstnieks Vašingtonā Jirgens Hrobogs ( Chrobog ) arī turpmāk paliks svarīgākajā Ārlietu ministrijas postenī.

Līdz šim Fišers netika veicis lielākas izmaiņas savā iestādē, jo viņš ES prezidentūras laikā bija ieinteresēts, lai būtu jau sastrādājusies komanda. Arī Balkānu kara izaicinājumi runāja par labu izmaiņu atlikšanai. Taču tagad tām ir jāsākas, vēlākais, pēc vasaras pārtraukuma.

Hroboga palikšana Vašingtonā ir zīme, ka Fišers lielu nozīmi piešķir attiecību izkopšanai ar ASV. Pleugera, kurš pat gadu nav bijis politiskā direktora amatā, iecelšana par valsts sekretāru ir neierasta. Tā norāda uz īpašu uzticēšanos. Pleugers ir speciālists Apvienoto Nāciju lietās. Viņš un Isingers būs vadošie diplomāti, kuru uzdevums būs iesaistīt krievus Rietumu centienos panākt mieru. Pleugera pēctecis būs Klauss Šariots, kurš kādreiz vadīja Fišera priekšteča Klausa Kinkela (FDP) ministru biroju.

Vispār ar personāla karuseli Fišers signalizē, ka viņš svarīgākajos posteņos Ārlietu ministrijā neiecels nevienu no malas, bet arī turpmāk grib paļauties uz pieredzējušiem diplomātiem, neatkarīgi no viņu politiskās nokrāsas. Līdz šim tas ir izdevies labi.

Ja Eiropas speciālists Plocs dosies uz Londonu, patreizējais vēstnieks Gebhards fon Moltke Briselē vadīs Vācijas pārstāvniecību pie NATO, kur viņš jau kādreiz ir strādājis.

Bijušais Helmūta Kola padomnieks ārpolitikas jautājumos un patreizējais NATO vēstnieks Joahims Biterlihs no Briseles aizbrauks un viņa nākošais postenis atradīsies tālu Austrumos. Biterliham ir jādodas uz Tokiju, lai gan izšķirošais vārds vēl nav teikts. Vācijas patreizējais vēstnieks Japānā Franks Elbe dosies uz Varšavu, bet Johaness Bauhs, kurš patreiz ir vēstnieks Polijā, oktobrī dosies pensijā.

Udo Bergolds

"Pāvests izlūdzas Polijai garīgo veselību"

"The Globe and Mail"

— 99.06.07.

Tik sašķeltai valstij kā Polija Pāvests Jānis Pāvils II, apceļojot savu dzimto zemi, dod iespēju gūt dvēseles, ja ne politisko mieru. Poļu bīskapi apgalvo, ka pāvesta vizīte palīdzēšot vienot šo nemierīgo un sašķelto postkomunistisko valsti.

Vizītes otrajā dienā viņš aicināja tautiešus balstīt savu dzīvi uz kristietību. Aptuveni 250,000 klausītājiem Pleplinā 79 gadus vecais pāvests sacīja: "Būvējiet savu dzīvi uz klints. Un šī klints ir Kristus, kurš dzīvo šajā baznīcā."

Šo pašu vēstījumu viņš atkārtoja arī Elblagā, kur viņš aicināja poļus ievērot Desmit Baušļus, novērsties no grēka un tiekties uz garīgo veselību.

13 dienās pāvests gatavojas apmeklēt 20 pilsētas, šķērsojot valsti lidmašīnā un bruņotā pāvesta automašīnā.

Sajūsminātā sagaidīšana Gdaņskā apliecināja, ka viņš ir vispopulārākais un ietekmīgākais līderis valstī, un viņš izteica skaidru aicinājumu līdz ar materiālām vērtībām kopt arī morālās un garīgās vērtības.

Kā "Solidaritātes" apvienības dzimšanas vietai, Baltijas jūras ostai Gdaņskai Polijā, ja pat ne visā bijušajā komunistiskajā Austrumeiropā, ir dziļi simboliska nozīme. Tā bija "Solidaritāte", kuras līderi ieguva pāvesta Jāņa Pāvila II atbalstu, kas gāza komunistisko režīmu un palīdzēja sagraut arī pašu Padomju Savienību.

Pāvests teica: "Tieši Gdaņskā dzima jaunā Polija, kas mums dod tik daudz un par kuru mēs esam tik lepni. Es nebeidzami lūdzu, lai Polijas materiālā attīstība būtu vienlīdzīga ar tās garīgo attīstību."

Par garīguma pārsvaru pār materiālismu liecināja 700 000 dievlūdzēju, kuri apmeklēja mesu zem klajas debess Sopotā.

Visi - gan melnā tērptas mūķenes, gan paveci fermeri savos labākajos uzvalkos, gan pusaudži džinsos - vienojās kopīgā lūgšanā.

Baznīca bieži vien nonāk pretrunā ar Polijas jauno paaudzi sakarā ar pāvesta stingro attieksmi pret abortiem, kontracepciju un laulību šķiršanu, tomēr viņam viegli izdevās iegūt auditorijas uzmanību.

Tomēr Polijas sociālo brūču dziedēšana būs ilgstošs uzdevums. Šomēnes tiek atzīmēta 10.gadadiena kopš komunistu dikatūras sabrukuma, kura tuvināšanā liela nozīme bija pāvestam.

Daudziem gan Polijā, gan viņu kaimiņiem bijušajā padomju blokā brīvība ir iegūta par ļoti augstu cenu. Daudzi jūtas sarūgtināti par to, ka kapitālismam un brīvajam tirgum nav izdevies nodrošināt normālu dzīves līmeni, kamēr ir pieaugusi nabadzība un noziedzība, valsts politiskajām partijām iesaistoties nebeidzamos strīdos.

Poļu Katoļu baznīcas, pie kuras pieder 95% no valsts 39 miljoniem iedzīvotāju, hierarhija ir brīdinājusi pret pāvesta vizītes reliģiskās nozīmes banalizēšanu, iesaistot viņu iekšējos strīdos.

Baznīca ir kritizējusi fermeru, ogļraču un ārstu protestus, kuri pieprasa aizsardzību pret ekonomiskajām izmaiņām, un tā ir ļoti neapmierināta ar to, ka Jāņa Pāvila II vizītes laikā nav atcelti Varšavas medmāsu protesta pasākumi.

Adams Lebors

"Kosovas albāņi joprojām ir skeptiski"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.06.07.

Premjers trimdā Bukoši saka: serbi arā, NATO iekšā - tikai tad mēs nodosim kalašņikovus.

Premjers Bujars Bukoši jau gadiem, atrazdamies trimdā Vācijā, cīnās par Kosovas albāņu lietu. Viņš ir Ibrahima Rugovas partijas piekritējs.

Ar viņu sarunājās Peters Minhs.

SZ

: Vai Jūs tagad domājat par mieru Kosovā?

Bukoši

: Vēl nē. Mēs, albāņi, joprojām esam noskaņoti skeptiski. Vienmēr, kad Slobodans Miloševičs ir runājis par mieru, karš ir turpinājies. Lai gan tas ir tikai nodoms uz papīra, Rietumu pasaulē tas ir izraisījis pāragru entuziasmu.

SZ

: Ja mēs tomēr sastādītu bilanci, tad ko karš ir atnesis Kosovas albāņiem?

Bukoši

: Katastrofu. Tas ir visu sagrāvis, iznīcinājis visu infrastruktūru. Tas ir vairāk nekā miljonu albāņu padarījis par padzītajiem. Tā iespaids būs jūtams vēl ilgi.

SZ

: Vai arī NATO ir izdarījusi kļūdas?

Bukoši

: Rietumi ir izdarījuši kļūdas. Pirmkārt, Rietumi sāka rīkoties pārāk vēlu, un, otrkārt, bez koncepcijas, lai gan pēc trim iepriekšējām serbu agresijām - Slovēnijā, Horvātijā un Bosnijā - bija skaidrs, par ko ir runa. Ar Miloševiču nodarbojās nepiedodami daudz misiju, bet Kosovas albāņu centieni problēmu atrisināt mierīgā ceļā adekvātu atbalstu nesaņēma.

SZ

: Un patreizējā konfliktā?

Bukoši

: Šoreiz NATO kļūdas neizdarīja. Kā ultima ratio atlika vienīgi NATO intervence. Mēs ļoti nožēlojam to, ka albāņi paši nespēja tikt galā.

SZ

: Ko Jūs tagad gaidāt no Rietumiem?

Bukoši

: Pirmais solis ir sperts, bet mums visiem priekšā vēl ir tāls ceļš. Mēs ceram uz konsekvenci un nekādu piekāpšanos Belgradai.

SZ

: Vai Rietumiem tagad ir jāierīko protektorāts?

Bukoši

: To albāņi akceptētu, jo viņi paši nespēj atrisināt milzīgās problēmas. Mums pirmām kārtām ir vajadzīgas trīs lietas: ir jāizved visi serbu bruņotie formējumi, serbu valsts kātbūtnei Kosovā ir pilnīgi jāpazūd un tad ir jāienāk NATO vienībām.

SZ

: Kurš tādā gadījumā Kosovā garantēs serbu minoritātes drošību?

Bukoši

: Serbu civiliedzīvotājus aizsargās NATO un albāņu sabiedrībā revanšisms neeksistē. Taču man ir jāatgādina tas, ka arī serbu civiliedzīvotāji ir piedalījušies noziegumos un ir savas rokas aptraipījuši ar asinīm. Taču par to ir jāparūpējas Hāgas kara noziegumu tribunālam un parastajām tiesām. Mēs Kosovas sabiedrību neuzskatām par etniski tīru albāņu sabiedrību.

SZ

: Tomēr arī albāņi Kosovā ir sadalījušies starp radikālajiem Kosvas Atbrīvošanas armijā un drīzāk mērenajiem spēkiem Jūsu partijā. Vai vispār albāņi spēs vienoties savā starpā?

Bukoši

: Iekšējās diferences nav nekāds noslēpums, taču tagad tās vai nu ir jāaprok, vai arī jāatliek uz vēlāku laiku. Tagad visiem albāņiem ir jāizveido vienota fronte. Kosovas Atbrīvošanas armija nedrīkst uzskatīt, ka tagad galvenā noteicēja ir tā.

SZ

: Vai Kosovas Atbrīvošanas armija pieļaus, ka to atbruņo, kā tas ir paredzēts miera plānā?

Bukoši

: Albāņi respektēs visas vienošanās un sadarbosies ar NATO. Arī Rambujē tika panākta vienošanās, ka armija ir jāpārveido par policijas vai robežapsardzes vienībām. Tāpat ir jāņem vērā arī secība: serbi ārā, NATO iekšā, un tikai tad būs drošība, tikai tad savus kalašņikovus nodos arī albāņu ciemata iedzīvotāji.

"Kosovas akmeņainais ceļš"

"The Washington Post"

— 99.06.08.

Slobodana Miloševiča armija ir demonstrējusi savu spēju īsā laikā pārvietot lielu cilvēku skaitu, ja vien vēlas.

Kā motivāciju izmantojot slepkavības, izvarošanas un piekaušanu, viņa karavīri padzina tūkstošiem civiliedzīvotāju no mājām un no Kosovas dažu dienu laikā. Un, ja tagad ģenerāļi apgalvo, ka viņiem ir nepieciešams vairāk laika, lai izvestu no Kosovas savu karaspēku, NATO nevajadzētu izrādīt nekādu līdzjūtību. Kamēr Miloševičs pilnībā neizpildīs parakstīto miera līgumu, NATO vajadzētu intensificēt dienvidslāvu spēku bombardēšanu un turpināt sauszemes karaspēka mobilizāciju pie Kosovas robežas.

Nav iespējams droši zināt, kāda bija Dienvidslāvijas pēdējās nepakļāvības motivācija. Varbūt Miloševičs domā, ka var panākt labvēlīgāku līgumu, izmantojot pretrunas starp KLA un NATO, starp NATO un Krieviju vai arī NATO dalībvalstu starpā. Varbūt viņa ģenerāļiem vai kādai viņu frakcijai līgums nepatīk. Tas viss ir iespējams. Pirms aiziešanas dienvidslāvu ģenerāļi vēlas pārliecināties, ka ANO Drošības Padome atbalstīs miera uzturēšanas spēku izvietošanu, lai neļautu KLA gūt pārsvaru.

Tādēļ Savienotās Valstis dara pareizi, turpinot sarunas ar krieviem un ķīniešiem, ar NATO sabiedrotajām, ar dienvidslāvu ģenerāļiem. Nav nekā nepareiza diplomātijas realizēšanā ANO. Ja Drošības Padome apstiprinās NATO glābšanas operāciju, jo labāk.

Tomēr no zināmiem principiem nav iespējams atteikties. Starptautiskā miera uzturēšanas karaspēka centrā ir jāatrodas NATO, un tas jākomandē ir NATO ģenerālim. Dienvidslāvu karaspēks ir jāizved ātri - visi dienvidslāvu spēki, un NATO ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka šie spēki atkāpjoties neizdara jaunas zvērības.

Tas ir minimālais, kas ļaus Kosovas bēgļiem atgriezties mājās. Kamēr tam nepiekritīs un tas netiks īstenots, Savienotajām Valstīm un tās sabiedrotajām ir jāturpina iepriekšējā stratēģija. Galvenie šīs stratēģijas faktori ir NATO veiktā bombardēšana, NATO vienotība, KLA spiediens un NATO rīcības draudi uz sauszemes.

"Īss atgādinājums ASV publikai

"Die Presse"

— 99.06.04.

Bilam Klintonam vairs nav laika vēsturiskajiem pagrieziena punktiem.

Die Presse

: Profesora kungs, vai Jums ir iespaids, ka kopš impīčmenta procesa pret ASV prezidentu un viņa attaisnošanas jau ir pagājis ilgs laiks?

Profesors Klauss Legevijs (Leggewie):

Konstitucionāli ļoti nozīmīgais process, kas ir jāpielieto cik reti vien iespējams, lai tas nezaudētu savu asumu, - tika sākts laikā, kad amerikāņu sabiedrība jau bija daļēji zaudējusi interesi par afēru. Tāpēc patiesībā bija loģiski, ka process tika pabeigts un aizmirsts pēc iespējas ātrāk.

Presse

: Un pa šo laiku ir izraisījies arī karš Kosovā …

Legevijs

: Kosovas kontekstā nozīmīgs ir kas cits: fāzē pirms konflikta prezidents Levinskas afēras dēļ nevarēja tai veltīt pietiekamu uzmanību. Daudzas amerikāņu Kosovas politikas kļūdas, kuras tagad kļūst redzamas, iespējams, tika izdarītas tāpēc, ka prezidenta un sabiedrības uzmanība bija novirzīta citur.

Klintona sliktās attiecības ar Kongresu

Presse

: Kādu secinājumu var izdarīt ilggadējais Amerikas novērotājs: vai šīs afēras dēļ ir strukturāli cietusi ASV politiskā sistēma, prezidenta amats?

Legevijs

: ... Protams, ka prezidents, kurš ir pārcietis šādu afēru, nevar pietiekami efektīvi veikt amata pienākumus. Taču daudz svarīgāk ir tas, ka ir cietušas un ievērojami pasliktinājušās attiecības starp Kongresu un prezidentu. Abas institūcijas, saskaņā ar konstitūciju, ir izveidotas tā, lai tās viena otru iegrožotu un kontrolētu. Taču Klintona amata laikā konfrontācija sadarbību ir atvirzījusi otrajā plānā – par ko tomēr mazāk atbildīgs ir prezidents nekā republikāņu "revolucionāri" ap Gingriču un Co.

Presse

: Taču šeit runa vairāk ir par partiju nekā institūciju konfrontāciju?

Legevijs

: Tieši tā arī ir problēma. Kongresā partijas nespēlē lielu lomu. Vienmēr starp republikāņiem un demokrātiem ir iespējams panākt konsensu arī pret prezidentu un pieņemt lēmumus, kas sniedzas tālāk par partiju interesēm. Republikāņiem pēc 1994. gada ir izdevies Kongresā ienest spēcīgu partiju politisko aspektu. Senāts vienmēr ir mēģinājis izvairīties no šīs partiju politikas, bet tagad tā vairākuma vadītājs Trents Lots pats ir konfliktu izraisītājs.

Presse

: Kas šajā gadījumā ir dzinējspēks? Vai noteicošie ir partiju politikas, vai morālie motīvi?

Legevijs

: Viss kopā atkal demonstrē amerikāņu politiskajā sistēmā ielikto, gandrīz vai pašnāvniecisko tieksmi demontēt valsts vadību. Iespējams, ka cīņa pret Vašingtonu, pret šķietami vareno federālo valsti daudziem republikāņiem bija viņu rīcības pret prezidentu dzinējspēks. Galu galā runa vairāk bija par mēģinājumu traucēt centrālajai varai un, kur vien iespējams, to arī iznīcināt, nekā par puritānisku paššaustīšanu.

Presse

: Vai afēras dēļ daudziem politiski talantīgiem amerikāņiem nav zudusi vēlēšanās pacensties iegūt šo vadošo politisko amatu?

Legevijs

: Šī iedzīvotāju un Vašingtonas centrāles atsvešināšanās, un tieši federālo institūciju autoritātes zudums, ir sākušies jau agrāk – vēlākais Ronalda Reigana laikā. Tātad plašā, sociāli populistiskā kustība pret Vašingtonu ir sākusies jau astoņdesmitajos gados. Tas nav Klintona ēras fenomens, bet Klintons to nav arī mazinājis vai arī mēģinājis apslāpēt.

Presse

: Kā notikums ir ietekmējis Klintona iekšpolitisko kursu? Jūs pats otrā pilnvaru termiņa sākumā prognozējāt, ka Klintons vai nu turpinās neo-Reigana kursu, vai arī izvēlēsies jaunu neo-progresīvo līniju. Par kuru kursu viņš izšķīrās?

Legevijs

: Viņš neizvēlējās nevienu no abiem. Klintona politiskais profils otrā amata termiņa laikā ir kļuvis vēl nenoteiktāks. T.s. "neo-progressives" cerības uz Demokrātiskās partijas renesansi nav piepildījušās.

Uzbrukumu atslābums abās lielākajās ASV partijās

Demokrātiem nav izdevies doties uzbrukumā ar klasiskajām tēmām vai ar jauno demokrātu tēmām. Taču vienlaicīgi vājāki pakāpeniski kļūst arī republikāņu uzbrukumi. Tā principā ir izdevīga situācija prezidentam, proti, neatkarīgi no partiju politikas attīstīt savu politisko profilu. Taču tieši tas Klintonam – Levinskas afēras, kā arī paša drosmes trūkuma ķerties klāt svarīgākajām tēmām dēļ – nav izdevies.

Presse

: Kādas varētu būt bijušas Klintona svarīgākās tēmas?

Legevijs

: Pirmkārt, veselības aizsardzības reformas. Tās ir cietušas neveiksmi, un, iespējams, nebūtu gudri tās mēģināt turpināt. Taču pati svarīgākā Klintona tēma bija sociālās apdrošināšanas reformas. Taču tās, afēras un patreizējās iesaistīšanās Dienvidslāvijas karā dēļ, ir pilnībā apstājušās. Klintonam vairs nav laika izdarīt izmaiņas, ar kurām viņš gribēja ieiet vēsturē.

Presse

: Un ko par Klintona ēru var teikt pozitīvu?

Legevijs

: Viņš, ja vispār to var piedēvēt kādam politiķim, ir sakārtojis valsts budžetu. Tāpat tiek atzīts arī tas, ka viņš ir atveseļojis ASV ekonomiku, likvidējis bezdarbu un inflāciju, kā arī samazinājis noziedzību. Protams, ka šīs parādības drīzāk ir atkarīgas no socioloģiskā cikla un ekonomikas tendencēm un, aplūkojot tuvāk, nav nemaz tik veiksmīgas un neproblemātiskas, kā to pie mums attēlo daži no tiem, kuri sajūsminās par Ameriku.

Klintons kopā ar atsevišķiem štatiem ir veicis labklājības reformas un viņš ir Demokrātisko partiju uzvedis uz jauna, veiksmīgāka kursa. Viņš ir viss cits, tikai ne pilnībā neveiksmīgs prezidents, bet šos pluspunktus viņš pats ir aptumšojis ar katastrofālām kļūdām.

Presse

: Un kā Jūs vērtējai Klintona līdzšinējo ārpolitisko bilanci?

Legevijs

: Viņš ārpolitiku vienmēr ir ļoti spēcīgi definējis ģeoekonomiski un to iztēlojies pasaules ekonomikas, pasaules tirdzniecības, pasaules finansu sistēmas kategorijās. Šīs domāšanas praktiskais rezultāts ir NAFTA, kā arī Pasaules tirdzniecības organizācijas reformas. Taču ar klasiskās ārpolitikas realitāti, ieskaitot svarīgākās militārās dimensijas, viņam ir klājies grūtāk. Nevar teikt, ka Klintonam attiecībā uz Irāku vai Dienvidslāviju ir bijusi īpaši laimīga roka, nemaz jau nerunājot par Ķīnas politiku.

Presse

: Kāds pēc neveiksmīgā impīčmenta procesa ir Jūsu republikāņu nometnes vērtējums?

Legevijs

: Process pret preizdentu, kā to jau paredzēja, republikāņus spēcīgi atsvieda atpakaļ. Viņi bija labās izejas pozīcijās, lai iekarotu abas palātas Kongresā un Balto namu. Taču viņi pāršāva pār strīpu – pēc 1994. gada jau otro reizi.

Ja runā futbola valodā: vairums amerikāņu uzskatīja, ka pareizi Klintonam būtu parādīt dzelteno kartīti – bet ne sarkano! Taču tā vēlējās republikāņi un līdz ar to viņi zaudēja autoritāti iedzīvotāju acīs.

Tā ir liela sakāve, ka republikāņi nespēja nospiest uz ceļiem prezidentu. Sekas: lai arī kurš būtu republikāņu kandidāts uz prezidenta amatu, Džordžs Bušs juniors, Elizabete Doula vai arī kāds cits – katrā gadījumā tas nebūs kāds no kristīgi – fundamentālistisko labējo kandidātiem, tādiem kā Gerijs Bauers ( Bauer ) vai Pīts Bjūkenens ( Buchanan ).

Presse

: Vai tas nozīmē, ka t.s. "moral majority" pozīcijas – čaklums, atturība, reliģiozitāte, stipra ģimene, vēršanās pret abortiem – patreizējā ASV sabiedrībā nav spējīgas iegūt vairākumu?

Legevijs

: Troksnis, ko viņi ir radījuši jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, nav samērojams ar pieprasījumu, kādu "moral majority" faktiski bauda iedzīvotāju vidū. Kad paraugās uz šī pieprasījuma nepielūdzamajiem faktiem – ziedojumu naudu un sponsoriem - tad tas pat ir samazinājies.

Vienalga, kāda ir "morālā vairākuma" taktika – pragmātiska vai konfrontatīva, Republikāņu partijas iekšienē, vai ārpus tās - fundamentālistiskajiem kreisajiem neizdosies savu ietekmi paplašināt arī līdz Baltajam namam. Viņi nevar būt nekas vairāk par spēcīgu minoritāti. ASV iedzīvotāji vēlas "Middle-of-the-road" politiku, centrisku politiku – un nekādu kultūru cīņu.

Presse

: Tātad, ja republikāņi atkal vēlas ieiet Baltajā namā, tad viņiem ir jātuvojas politiskajam centram?

Legevijs

: Džodžs Bušs juniors to ir sapratis. Kā Teksasas gubernatoram viņam, protams, ir jāiestājas par nāvessoda saglabāšanu, pret ieroču aizliegumu un u.c. Taču, lai viņu akceptētu amerikāņu vēlētāju vairākums, viņam vienlaicīgi ir jāieņem retoriski mērenas pozīcijas. Burvju formula ir šāda: politiskajās diskusijās atteikties no spēcīgi moralizējošiem un konfrontatīviem elementiem un mēģināt kādu ceļa gabalu it kopā ar cilvēkiem. Tāpat nedrīkst arī pilnībā izslēgt visu labklājības politiku.

Eiropas amerikanizācija. Amerikas eiropeizācija

Presse

: Vai Jūs redzat Levinskas afēras ietekmi arī uz Eiropas politiku?

Legevijs

: Afēra atkal pierādīja, ka Amerika ir citāda – taču ne tādā mērā citāda, kā mēs Eiropā vienmēr esam domājuši. Pamatā Amerikas sabiedrība ir ļoti nosvērta un saprātīga: tā valda eiropeiski un nepieļauj, ka to apved ap stūri. Es nedomāju, ka Eiropas politikas amerikanizācija varētu notikt kandidātu nepatīkamās personīgās pagātnes izgaismošanas formā – drīzāk pat otrādi, ko pierādīja arī Levinskas afēra: amerikāņu sistēmā eksistē zināma attiecību "eiropeizācija", arī attiecībā uz politiskās sistēmas pārpartejiskošanu.

Presse

: Kā Jūs vērtējat transatlantiskās attiecības?

Legevijs

: Atsvešināšanās, vai, pareizāk sakot, attālināšanās tendence starp ASV un Eiropu eksistē jau sen. Šeit tieši Kosovas konflikts varētu noderēt kā katalizators, jo eiropešiem radās iespaids, ka viņi ir spiesti īstenot Klintona noteikto un neveiksmei nolemto NATO stratēģiju. Arī Atlantijas okeāna otrajā pusē arvien skaļākas kļūst balsis, kuras saka: ar konfliktiem savā kontinentā eiropiešiem ir jātiek galā pašiem. Kāpēc mums tur vajadzētu upurēt savus "puišus"?

Presse

: Cik spēcīgs, pēc Jūsu domām, šodien Eiropā ir antiamerikānisms?

Legevijs

: Tā vājums ir atzīmēšanas vērts. Reti kad ir bijusi tik laba izdevība būt amerikāniski aktīviem, kā patreiz. Taču, kad mēs novērojam patreizējos protestus pret NATO gaisa uzbrukumiem, redzam, ka piedalīšanās tajos ir ārkārtīgi pasīva.

Daudz problemātiskāka ir Eiropas labējo reakcija. Arī mēreno labējo nometnē nav novērojama pieaugoša distancēšanās no Amerikas, kas nekādā gadījumā nav tikai politiski militāra, bet drīzāk garīgi kulturāla. Tas ilgākā termiņā ir daudz nozīmīgāk. Un tieši jautājumā par kulturālo antiamerikānismu pastāv konverģence starp labējiem un kreisajiem, viņu kultūru stereotipi un iebildumi ir savstarpēji apmaināmi.

"Dienu pēc"

"The Washington Post"

— 99.06.08.

Pēc II Pasaules kara saplosītās Eiropas atveseļošana bija jābalsta gandrīz vienīgi uz Savienotajām Valstīm. Tagad Balkānu atveseļošana var balstīties gan uz Savienotajām Valstīm, gan uz Eiropas Savienību — demokrātiskajām un plaukstošajām valstīm, kas atrodas arī tehnoloģisko jauninājumu priekšgalā.

Būs jāapliecina, ka esošās valstu robežas nav pārkāpjamas vai maināmas spēka pielietošanas draudu rezultātā. Šāds paziņojums prasīs ilgstošu laiku, lai pārliecinātu Dienvidslāvijas kaimiņus, ka viņu robežas ir neaizskaramas. Sadarbība un starptautiskie pasākumi var padarīt robežas starp valstīm tikpat atvērtas un simboliskas, kādas tās ir starp Merilendu un Virdžīniju, tomēr tā var notikt vienīgi brīvas un brīvprātīgas darbības rezultātā.

Stabilitāti nav iespējams veicināt, pamudinot separātiskas kustības minoritāšu starpā. Tādu separātisku kustību, kā Kosovas Atbrīvošanas Armija, iedrošināšana varētu radīt ieganstu jaunam Balkānu karam. Ir nepieciešams radīt jaunu, daudz efektīvāku starptautisko hartu, kas noteiktu etnisko, reliģisko vai kulturālo minoritāšu tiesības. Pārkāpumi tiktu izskatīti starptautiskajās kara noziegumu tiesās.

Kosovas gadījumā nopietna problēma būs KAA "demilitarizācija", kas nevēlas nolikt ieročus un padoties. Tā kā tās mērķis ir Kosovas neatkarība, tas ir pretrunā NATO pozīcijai. Šajā reģionā nav iespējams ilgstošs miers, kamēr KAA nav neitralizēta, un pēc lielākās bēgļu daļas atgriešanās autonomajā Kosovā nebūs izveidota mērena vadība. Pēdējo mēnešu notikumu uzkurinātais naids apgrūtinās šos pasākumus, tomēr to īstenošana būs noteicošais faktors.

Lai kādi arī nebūtu bijuši NATO gaisa triecienu motīvi, šī darbība tehniski bija uzbrukums suverēnai valstij, kas nebija uzbrukusi nevienai no NATO valstīm. Daudzu acīs šis karš bija starptautisko likumu pārkāpums. Citi to uzlūkoja kā NATO hartas 5.nodaļas pārkāpumu.

NATO un it īpaši Savienotajām Valstīm ir jāatjauno sava likuma un taisnības aizstāvja reputācija. Viena no iespējamām politikām varētu būt "Mini-Maršala plāns", lai palīdzētu visām Balkānu valstīm. Šāds ekonomiskās atveseļošanās plāns nebūtu tik biedējošs un dārgs kā oriģinālais Maršala plāns. Šoreiz galvenais ieguldītājs būtu plaukstošā Eiropa.

Vai Slobodanam Miloševičam vajadzētu palikt pie varas, lai šo plānu pārraudzītu? Varētu iedomāties, ka daudz prātīgāk un efektīvāk būtu ļaut serbu tautai lemt viņa likteni. Tiešs spiediens viņu gāzt varētu nostādīt daudzus serbus viņa pusē. Tomēr ar nelielu pamudinājumu būtu iespējams tuvāko sešu vai 10 mēnešu laikā panākt vēlēšanu sasaukšanu. Pašlaik 105 no 250 parlamenta vietām aizņem Miloševiča Sociālistu partija un Dienvidslāvu Apvienotie Kreisie (JUL), kurus vada viņa sieva Mirjana Markoviča. Galvenā problēma ir nodrošināt, lai vairākums viņu sekotāju nepievērstos Seselja partijai, bet drīzāk Serbu Atjaunošanas Kustībai , kuru vada Vuks Draskovičs. Ja mēs pret serbiem ieņemsim draudzīgu un samierinošu nostāju, mēs varētu panākt vēlamo rezultātu - it īpaši tādā gadījumā, ja lielākā daļa serbu apzināsies, ka atveseļošanās ir atkarīga no Rietumu palīdzības, un ka viņi var atbalstīt pro-Rietumu rezultātu, nenododot savu vēsturi un nacionālo lepnumu.

Konstruktīva politika varētu palīdzēt atjaunot attiecības ar krievu tautu. Krieviem ir nepieciešama palīdzība, lai atdzīvinātu savu ekonomiku, tomēr vienlaicīgi ir vajadzīga arī Krievijas sadarbība, veidojot pamatu ilgstošam mieram Eiropā. Stabilitāti Eiropā nav iespējams nodrošināt ar neapmierinātu, naidīgu un nestabilu Krieviju. Par laimi, lai kādas arī domstarpības laiku pa laikam nerastos, arī krievi ir ieinteresēti savu robežu drošībā un vardarbīgu sadursmju nepieļaušanā starp minoritātēm.

NATO militārā klātbūtne Kosovā var nodrošināt varas elementu, kas ir nepieciešams, lai atrisinātu sarežģītas problēmas, kuru pamatā ir senā vēsture, kā arī vakardienas notikumi. Ja pret viņu risinājumu izturēsies bez eiforijas vai augstprātības, kas bieži vien ir raksturīga uzvarētājiem, izredzes uz ilgstošu un pozitīvu mantojumu būs daudz lielākas.

D.Dž.Kusulas

"Ahtisāri tiks iegādāts dzīvoklis"

"Hufvudstadsbladet"

— 99.06.09.

Tā kā prezidents Marti Ahtisāri atkārtoti nepiedalīsies nākamajās prezidenta vēlēšanās, valdība ir sākusi gatavoties tam, ka valstī drīz būs divi bijušie prezidenti.

Iespējams, ka parlaments jau šonedēļ saņems priekšlikumu, kura nolūks ir nodrošināt bijušajam prezidentam Ahtisāri tāda paša līmeņa valstisku aprūpi, ko bauda prezidents Mauno Koivisto, un varbūt pat nedaudz labāku.

Mērķis ir šāds - valsts Ahtisāri ģimenei sagādā arī mājvietu. Pirms 1994. gada prezidenta vēlēšanām Marti un Ēva Ahtisāri dzīvoja īres dzīvoklī Fjelldāles ielā, kas atrodas Främre Tölö, un, dzīvojot prezidenta rezidencē Talluddenā, viņi nav iegādājušies sev mājokli. Viņi tomēr var rēķināties, ka no nākošā gada 1. marta varēs sākt dzīvot valstij piederošā dzīvoklī, par ko īri viņi maksās tāpat kā visi citi, kas dzīvo valstij piederošos dzīvokļos.

Mauno un Tellervo Koivisto situācija šajā ziņā bija savādāka, jo viņi jau pirms 1982. gada prezidenta vēlēšanām dzīvoja savā dzīvoklī. Pēc prezidenta posteņa atstāšanas Koivisto pāris Skatuddenā nopirka jaunu dzīvokli.

Kā bijušais prezidents, tāpat kā viņa priekštecis šajā amatā, Marti Ahtisāri saņems īpašu darba telpu un zināmus kancelejas pakalpojumus, ja nu gadījumā arī viņš vēlētos nodarboties, piemēram, ar rakstniecību. Mauno Koivisto taču kopš 1994. gada ir izdevis vairākas grāmatas cita starpā par savu prezidenta amatā nostrādāto laiku.

Ahtisāri var arī rēķināties, ka valsts viņu nodrošinās ar zināmu apsardzi un transportu situācijās, kad viņam vajadzēs veikt reprezentācijas uzdevumus.

Visa šī lieta ir aktualizējusies jau tagad, ņemot vērā to, ka jaunais eksprezidents valstij radīs zināmus izdevumus un ka nākamā gada budžeta projekts ir jāsastāda jau jūlija beigās.

Prezidenta Mauno Koivisto izdevumiem šī gada budžetā ir rezervēti kopumā 590 000 marku.

No alfas līdz omegai

Krievijas presē

— 99.06.08./09.

VremjaMN

. Beidzot valdībā sadalītas pilnvaras. Stepašins personīgi kontrolēs Finansu, Valsts īpašuma, Nodokļu dienesta un Nacionālo jautājumu ministrijas, kā arī Valsts rezervju aģentūru. Viņš koordinēs arī "spēka struktūras". Pirmais vicepremjers aizvietos premjeru viņa prombūtnes laikā. Akseņenko kontrolēs arī Kurināmā un enerģētikas, Ceļu satiksmes, Transporta, NVS lietu ministrijas, kā arī telekomunikāciju, celtniecības un dzīvokļu komunālā kompleksa VK un Gaisa transporta FD. Daļēji koordinēs un kontrolēs antimonopolās politikas un uzņēmējdarbības atbalstīšanas ministriju, bet šīs ministrijas pakalpojumu cenu un tarifu politika uzdota V.Hristenko. Starp viņiem sadalīts arī Finansu atveseļošanas un bankrota federālais dienests. Hristenko kontrolē ir Ekonomikas, Tirdzniecības ministrijas, Vērtspapīru federālā komisija, federālā īpašuma Krievijas fonds, Valdības federālās parādu centrs.

Kommersant

. Laikraksts uzskata, ka Stepašins ir atjēdzies no Soču pazemojuma un sarīdījis Akseņenko un Hristenko.

Ņezavisimaja Gazeta

. "Stepašins ķeras pie aizsardzības. Vēl nevienam premjeram nav izdevies izkustināt šo smagumu no nulles punkta."

Izvestija

. S.Stepašins parakstījis ekonomisko pasākumu sarakstu, kas nepieciešams vienošanās noslēgšanai ar SVF. Tostarp ir SVF sen pieprasīti pasākumi, bet ir arī sensacionāli jauninājumi.

VremjaMN

. Maskavas pilsētas domē šodien notiek balsojums par mēra un vicemēra pilnvaru termiņa izmainīšanu. Par vēlēšanu datuma izmaiņām tiks balsots pēc tam, kad tiks noteikts parlamentāro vēlēšanu datums, jo Lužkovs gatavojas balotēties mēra amatam vienlaicīgi ar VD vēlēšanām. Viņa pilnvaru laikam jābūt saīsinātam līdz pusgadam. Tad Lužkovs prezidenta vēlēšanās varēs piedalīties kā tikko ievēlēts mērs. Maskavas pilsētas domē valda satraukums par to, kas ieņems Lužkova vietu, ja viņam izdosies uzvarēt prezidenta vēlēšanās.

Novije Izvestija

. Maskavas pilsētas vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs V.Gorbunovs paziņojis, ka mēra vēlēšanas vajadzētu pārcelt uz ziemu, jo vasarā tiekot pārkāpta konstitūcija, jo daudzi maskavieši nevarot nobalsot. Protams, viņš gribējis kā labāk, bet sanācis kā vienmēr. Viss, kas pēdējā laikā tiek izteikts Maskavas valdībā, liecinot, ka ierēdņi nevēlas "atdot savu Lužkovu visai Krievijai".

Komsomoļskaja Pravda

. Materiāls par "Transneftj", kurā tiek runāts arī par BCS celtniecību, lai naftas tranzīts nenotiktu caur Baltijas valstīm, kuras pieprasot pārāk lietu naudu.

Ņezavisimaja Gazeta

. "Primakova laiks nav beidzies. Krievijā sākusies cīņa par tiesībām privatizēt ekspremjera politisko tēlu."

Ņezavisimaja Gazeta

. Krievijas politiskā situācija 1999.gada maijā.

VremjaMN

. Baltijas jūrā sākušās NATO mācības "Baltops-99".

Finansovije izvestija

. PSRS sabrukšana juridiski sākās Lietuvā, kura pirmā pieņēma neatkarības deklarāciju. Pagājušajā nedēļā Lietuva uzsākusi jaunu vēsturisku procesu, ko var nosaukt par "PSRS otro sabrukumu" - 3.jūnijā lietuviešu parlamentārieši ar balsu vairākumu pieņēmuši lēmumu pārdot amerikāņu koncernam "Williams International Company" 2/3 Lietuvas naftas kompleksa.

Kommersant

. A.Vološins S.Stepašinu nosaucis par iespējamo prezidenta "pēcnācēju", pamatojot ar to, ka cilvēkam, kurš gadu pirms prezidenta vēlēšanām kļūst par premjeru, jābūt prezidenta ambīcijām. Jeļcins no paša sākuma esot "licis" uz Stepašinu, bet intriga ar Akseņenko esot bijusi speciāli, lai maldinātu ģimeni.

Vlastj

. "Prezidenta aprindas nolēmušas pārņemt tagadējā prezidenta pēcteča audzināšanas procesu savā kontrolē. Lai izvairītos no gadījuma, uzreiz divi kandidāti - premjers Sergejs Stepašins un viņa pirmais vietnieks Nikolajs Akseņenko."

Izvestija

. V.Ņikonovs. "Pēcteči".

Delovoj Vtorņik

. P.Voščanovs. "Kas un kāpēc noticis Krievijā Jeļcina valdīšanas laikā."

Delovoj Vtorņik

. K.Sorokins. "Esam ievērojuši, ja Jeļcina Krievijā kaut kas mainās, tad parasti uz slikto pusi."

Moskovskije Novosti

. B.Ņemcovs: "Prezidents ir piekusis."

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS