Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Valentija Liholaja. Likumdevējs neaizliedz, bet vai vajag (jeb dažas pārdomas par tiesas spriešanu) 

Pēdējos gados aktuāls kļuvis jautājums par cietušo tiesībām kriminālprocesā, par ko liecina arī Tieslietu ministrijas 2008.gada septembra beigās rīkotais seminārs “Cietušo tiesību realizācija kriminālprocesa ietvaros” un “Jurista Vārda” piedāvātā tiesību zinātnieku un praktiķu diskusija par cietušo tiesību problemātiku kriminālprocesā.

Praktisko darbinieku un teorētiķu uzmanības lokā bijis arī jautājums par izlīgumu un tā tiesiskajām sekām, uz ko norāda Augstākās tiesas 2008.gadā veiktais pētījums, izlīguma un tā seku kriminālprocesā apspriešana LU Juridiskās fakultātes rīkotajā zinātniski praktiskajā konferencē “Kurp ved kriminālprocess”, arī publikācijas. Iepazīšanās ar kādu tiesu prakses piemēru rosināja pie šiem jautājumiem atgriezties vēlreiz, it īpaši ņemot vērā, ka tie ir cieši saistīti.

• Svetlana Kovaļčuka, Ksenija Eļtazarova. Bez kultūras nav tiesību, bez tiesībām nav īstas dzīves 

Vasilijs Sinaiskis ir viens no izcilākajiem Latvijas civilistiem, kura zinātniskais sniegums un personības spēks saglabā savu aktualitāti arī mūsdienu Latvijas tiesību zinātnē un praksē. Viņa vārds ir kļuvis gandrīz par simbolu, jēdzienu, kas Latvijā ir līdzvērtīgs kādai neapstrīdamai civiltiesiskai patiesībai, kura, pat ja objektīvu apstākļu dēļ jau ir novecojusi, tomēr ir vērā ņemama.

Lai izprastu un izvērtētu cilvēka dzīves gājumu, jāiepazīst viņa profesionālās un garīgās attīstības ceļš, uzsver S.Kovaļčuka un K.Eļtazarova, kas šajā “Jurista Vārda” numurā sniedz ieskatu V.Sinaiska biogrāfijā un profesionālajā darbībā. Viena no raksta autorēm – S.Kovaļčuka – personīgi pazinusi V.Sinaiska meitu Natāliju, veicinājusi viņas ierašanos Rīgā deviņdesmitajos gados, pašlaik glabā profesora un viņa meitas piemiņas lietas un joprojām rūpējas par to, lai V.Sinaiska darbība Latvijā netiktu aizmirsta.

• Ginta Sniedzīte. Tiesnešu tiesību konstitucionālais pamats (II) 

Varas dalīšanas princips pieļauj tiesai realizēt tiesību normu jaunradi, tomēr nosaka arī šīs rīcības robežas. Tiesiskuma robežas ir jāidentificē gan attiecībā uz situācijām (priekšnoteikumiem), kurās tiesa var realizēt tiesību normu jaunradi, gan attiecībā uz metodēm, kā tiesai šī vara ir jārealizē. Jautājums par tiesas kompetences robežām jārisina no vairākiem aspektiem. Bez minētajiem aspektiem konstitucionalitātes kontekstā būtiski ir noteikt tiesas kompetences ārējās robežas tiesību normu jaunradē.

Respektīvi, ir jāidentificē tiesas tiesībradošās rīcības “lauks”, kura ietvaros meklējami priekšnoteikumi un īstenojamas metodes tiesiskai tiesnešu tiesību jaunradei. Leģitīmai tiesas darbības sfērai ir zināmas robežas – tiesai ir pienākums spriest taisnīgu tiesu saskaņā ar likumu un tiesībām, nevis radīt tiesības atbilstoši tai šķietami ideālai taisnīgai sabiedriskai kārtībai. Darbība intra ius ir ne tikai tiesas rīcības konstitucionalitātes pamats, bet tā ietver sevī arī metodoloģisko aspektu par argumentu loku, kas izmantojams tiesai, pamatojot nolēmumu.

• Rada Matjušina. Pilnvarojums lietās par laulības šķiršanu vai neesamību 

Raksta pamatā ir tiesību zinātņu praktiķu vidū pastāvošais strīds par to, vai lietās par laulības šķiršanu vai neesamību ir pieļaujams tiesā mutvārdu pieteikumā izteiktais pilnvarojums un vai šādos gadījumos ir nepieciešama notariāli apliecināta pilnvara.

Pilnvarojuma institūts tā vēsturiskā skatījumā ir cieši saistīts ar īpašuma darījumu aprites attīstību, ar tiesisko attiecību pilnveidošanu, kas ir nosacīts ar indivīda nespēju izmantot paša darbības, tādējādi lūdzot trešās personas palīdzību. Romiešu tiesībās ar vārdu “pilnvarojums” (mandatum) saprata līgumu, kura noslēgšanas rezultātā viena persona pieņēma tai uzticētās darbības izpildi. Mūsdienās pilnvarojuma institūts atšķiras no romiešu tiesībās noteiktā, un pilnvarojumu saprot jau kā vienpusēju aktu, kur netiek prasīta pilnvarotā piekrišana darboties pilnvaras devēja vārdā.

“Jurista Vārda” redakcija