Balsīs un ērģelēs — tautas sāpju ceļš

Rīgas Domā svētdien, 1999.gada 13.jūnijā, Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca aizlūdz par mūsu Tautas gara spēku un vienotību

Dzeja — no Romualda Jermaka oratorijas "Sāpju ceļš" partitūras

Sāpju ceļš

Alfrēds Kvālis

Zinaīda Lazda

Saule, paslēpi savu spožumu,

Aizveriet, puķes, ziedu krāšņumu,

Lai es palieku nekustīgs.

- - - -

Putni kliegdami bēg

aiz apvāršņiem projām,

Baiga diena nāk pašā vasarā,

Jāņu vainagi samirkst asarās.

- - - -

Svešas kājas samīda latviešu tautu,

Sveša roka izkaisa latviešu tautu,

Sāpes dvēseli plosa līdz nāvei.

- - - -

Ņem sāpju ceļu zem kājām

un mācies stipra būt, mācies ciest,

Kad izdzītai no tēva mājām

Tev dzimtās zemes saule dziest.

 

Ņem sāpju ceļu nu, tauta mana,

Uz nezināmu mums ceļu mīt,

Jo asarām vairs nebūs gana,

Pār vaigiem izkaltušiem līt.

- - - -

Tās nenožāvēs vēji sveši,

Tās nenopūtīs it nekas.

Ies pāri tumši padebeši

Tev tā kā čūskas šņācošas.

 

Būs prātā nakts! Tā nakts visbaigā,

Kad cauri veļas pūces vaids,

Kad tava mocītāja vaigā

Palicis bij tik zvēra naids,

Kas negants, skaidrā asinsslāpē

Tev pretī urbās baiss un ass,

Un priecājās, kā saļimst sāpēs,

Kā saļimst zāle nopļauta.

- - -

Saule, paslēpi savu spožumu,

Aizveriet, puķes, ziedu košumu,

Lai nedzirdu es putnu valodu,

Lai es palieku akmens nekustīgs

Lauku ceļmalā, zemē ieaudzis.

- - -

Baiga diena nāk pašā vasarā,

Jāņu vainagi samirkst asarās.

Svešas kājas samīda latviešu tautu,

Sveša roka izkaisa latviešu tautu,

Sāpes dvēseli plosa līdz nāvei.

Grūtā brīdī

Elza Ķezbere

14./15.jūnijā 1945.

Gulbenes stacijā

Pusnakts, lietus, vēji salti,

Aizrestoti ešeloni,

asinīs un dzelzī kalti,

Apvīti ar ērkšķu kroni.

Liekas, šonakt visa zeme

Nodreb asarās un mokās,

Tur aiz restēm gaisma

dzisa tavās rokās!

Nakts un tumsa, lāse salta

Saka man šo stundu vēlo.

Latvija tiek važās kalta,

Raudi, cilvēk, Dievs jel žēlo.

Un es naktī viena stāvu

Nolaist plaukstu nespēdama:

Redzu, Dievs ceļ liesmu āvu,

Devbesīs dedz uguns rakstus.

Un es lasu: jūs, kas mokās,

Būsiet svēti savai tautai,

Jūsu važās slēgtās rokās

Karogs pacelts latvju slavai.

Dzimšanas apliecība

Aleksandres Pelēcis

20.IV 1962.

taigā pie Sivakas upes

Es esmu piedzimis Latvijā,

To visiem saku, kad prasa,

Kur sveši karogi atvijas,

Nav manas dzintara rasas.

Lai vēji pūš, nikni puteņi,

Man viena ir sakņu vieta.

Es saistīts ar Latvijas likteņiem,

To sērām vai priekam man dziedāt.

Bērzs noliecās reiz pār šūpuli,

Un dvēselē gaisma sērās,

Ar Pededzes zelta pūpoliem

Man māte nīcību pēra.

Es esmu piedzimis Latvijā,

Man dzimteni mainīt ko nava.

Lai zvaigžņu karogs atvijas,

Man zvaigznes mirdz

Mālupes pļavā.