Latviešu Golgātā — Ziemeļu tundrā, Ziemeļu badazemē

Viens no pirmajiem Baigā gada upuru draudzē

Jelgavas lidotājs

Fricis Lāma

Valentīns Silamiķelis, politiski represētais, — "Latvijas Vēstnesim"

Ieslodzītais L720 Valentīns Silamiķelis nometnē 1955.gada martā Valentīns Silamiķelis dzimis Rīgā 1924. gadā. Līdzdarbojies jaunatnes patriotiskajā kustībā "Nacionālā sardze", iesaukts vācu leģionā. Otrā pasaules kara beigās nonācis Zviedrijā, tur internēts un vēlāk kopā ar citiem baltiešu karavīriem izdots Padomju Savienībai, kur bijis filtrācijas nometnē.

No 1947. līdz 1951. gadam Latvijas Valsts universitātē studējis arhitektūru, taču 1951. gada 10. augustā apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem par pretpadomju darbību vācu laikā, Zviedrijā un "dzimtenes nodevību", dienot leģiona 19. divīzijā.

Šo piezīmju pamatā ir autora sievai Ilgai rakstītās vēstules, teksts vēlāk, kad gūta papildu informācija, vietumis paplašināts un papildināts. Jūtama arī tā laika atrautība no latviešu valodas — gulšņi saukti par špalām u.tml.

Valentīns Silamiķelis vergu nometnē nonāca vēlāk — gan pēc 14.jūnija, gan 25.marta izsūtīšanām, bet tur viņš sastapās ar likteņa biedriem, kuru moku ceļš bija sācies daudz agrāk.

 

Projekti uz cementa maisu papīra              &n   Vergu nometnes arhitekts

Nometnes biedram Imantam Lērumam projektētā māja, kuras pirmie zīmējumi tapuši vēl Vorkutā

Vorkutas šahtu, spaidu nometņu un pilsētas sākumu 1933.gadā nofotografējis ieslodzītais Ivans Krivecs, kas vēlāk strādājis Vorkutas televīzijā kopā ar Valentīna Silamiķeļa nometnes biedru Jāni Vaskinoviču. Krivecs bijis profesionāls fotogrāfs un uzņēmis nometnes sargus un priekšniekus, tas devis iespēju saglabāt arī šo fotoattēlu

Fricis Lāma ir dzimis 1913.gadā, jelgavnieks. Bijis aizsargu lidotājs, apcietināts 1940.gada augustā. No Latvijas izsūtīts ar pirmo ieslodzīto ešelonu 1941.gada sākumā. No toreiz aizvestajiem 96 cilvēkiem Vorkutā izdzīvojuši divi

Fricis Lāma 1949.gadā Vorkutā. Sodīts ar 8 gadiem sevišķa režīma spaidu darbu nometnē, pēc tam termiņš pagarināts. Pēc soda izciešanas nav atlaists uz dzimteni. No 1953. līdz 1956. gadam — Māju būves darbnīcas vadītājs

             &n

Fricis Lāma 1998.gada 20.februārī ze-messargos pie savas mājas Kauguros, kur dzīvo kopā ar sievu, dēlu, meitu un mazmeitu un viņu vīriem (pa kreisi)	Vissavienības tautsaimniecības izstādei demonstrēšanai Maskavā 1958.gadā bijušo ieslodzīto brigāde gatavo pārvietojamo mājiņu	Pirmā pārvietojamā dzīvojamā mājiņa dodas ceļā pa tundru aiz traktora
Friča Lāmas caurlaide, kas atļauj pārvietoties bez konvoja pavadības

         

Pirmās paša celtnes

Līdztekus dažādām būvēm arhitekts nebrīvē "projektēja" arī dziesmiņu melodijas. Šī dziesma veltīta autora sievai Ilgai. Tur ir arī rindas "Būs visa dzīve dziesma skaistākā..." — Galvenais bija cerība un ticība nākotnei

Šo akvareli Valentīns Silamiķelis zīmēja slepus no sargiem un nelegāli nosūtīja piederīgajiem uz Ziemassvētkiem 1954.gadā. Tagad to izplata jau iespiestā veidā Latvijas piecdesmit gadu okupācijas muzeja fonds

Darbs — projektējot un vadot celtniecību, bija tas gaišākais, kas palīdzēja ikdienā un visā šajā drūmajā dzīves laikā.

7.V.1952.g. Sāku atkal strādāt uz balta papīra (bieži uz milimetru un dažkārt uz cementa maisu), darboties pēc pusotra gada pārtraukuma. Kā arhitekts dzīvē izeju no šī Vorkutas krasta, sākot projektēt savu pirmo īsteno celtni — centrālo virtuvi ar noliktavām un ēdamzāli 500 vietām. Pašam un 3000 lēģera brāļiem.

7.–12.V. Plāns un koka konstrukcijas. Karkass.

10.V. Kopā ar inženieri Aleksandru Sļotovu (rērihieti — par to vien sodītu uz 10 gadiem), krievu tautības rīdzinieku, izdomājām savdabīgu pamatu. Ja zeme ziemā sasalst dažādi — no pusmetra līdz 4 metriem un mūžīgais sasalums citur ir, bet citur nav, ja mālainā augsne visus pāļus ziemā paceļ augšup, taču vasarā atpakaļ nelaiž, tad ar pamatiem jāiet ārā no zemes.

Jādara acīmredzot tā kā uz dzelzceļa — jāveido uzbērums no siltumizolējoša vai amortizējoša materiāla, tad jāliek špalas un uz tām vainagi. Gandrīz ideāls izolācijas materiāls bija akmeņogļu atkritumu terrakonikos no spiediena pārdegušie — keramizējušies alevrolita un argelita slāņi. Tikai neviens nevarēja pateikt, cik biezu dot šo slāni un cik atstatu likt špalas. Vajadzēja paļauties uz celtnieka intuīciju. Arī Sļotovam lielajā praksē šādas lietas nebija gadījušās.

Likām, neko daudz nelīdzinot zemi, 60 cm līdz 200 cm kārtu, ap metru garas, vēlāk īsākas špalas ik pa 50 cm un uz tā apakšējo koka vainagu 15x15 cm. (Pirms aizbraukšanas vēl izstrādāju dzelzsbetona vainaga projektu mūra ēkām, jo ēkas uz šādiem pamatiem turējās daudz labāk nekā pat uz pāļiem līdz klintij — līdz 7 m. Redzēju vienu tādu no betona, bez armatūras, pārrautu un paceltu.

Pēc daudz gadiem Fricis Lāma, atbraucis no Vorkutas, teica, ka daudzie baigie terrakoni ap rajona 40 šahtām visi... pazuduši. Izmantoti ne tikai pamatiem, bet galvenokārt ceļu ierīkošanai.

13.V. Fasādes projekts. Gaišs. Lieli logi — bet cik par to nebija cīņu pēc tam! Pat ar pārvaldes pulkvežiem. Tādi logi dzesējot ēku un lielie stikli Vorkutas salā plīstot. (Ko tāds, no siltās Baltijas atbraucis, zinot?) To novērsu vienkārši — devu trijkāršu stiklojumu un lielos logus ar tievām šprosītēm sadalīju sīkākās virsmās — ap 40x40 cm.

(Vai tad krievi var pieņemt modernāku arhitektūru! Staļina laikā viņiem mazi lodziņi, eklektika un falši dekorējumi. Nevis arhitektūra, bet arhaisms. Īstā, savdabīgā celtniecība viņiem beidzās ar 17.gs. Vai ar tirānu Jāni Briesmīgo? Krievi ir talantīgi literatūrā, mūzikā, teātrī un glezniecībā, bet arhitektūrā nemaz. Arī tautas māksla viņiem parupja. Vai tā nav?)

15.V. Perspektīva.

22.V. Interjers ēdamzālei — 32x12 m.

25.V. Siju un griestu plāni.

2.VI. Detaļas un jumta konstrukcijas. Fermas (strādāts 3 dienas).

Pirmoreiz rēķinu konstrukcijas. Literatūru te ieslodzītais nevar dabūt. Cik galvā atceros, tik ir. Kā nožēloju, ka studiju laikā visu "neiezubrīju" pa īstam! Sļotovs praksē arī daudz ko vairāk nav izmantojis, tikai pēc tam, kad redzēja manis uzzīmēto fermu, noteica — "turēs". Turēja arī, jo kopā ar Akinšinu stingri raudzījāmies, lai savienojumus iztaisa bez spraugām. Vīri, zeki, arī centās šajā būvē priekš pašiem. (Brigādē strādāja arī vācu virsnieks, kas Kēnigsbergā bija karojis pret Akinšinu. Bruņinieka krusta kavalieris ar PSRS varoni tagad bija darba biedri!)

10.–15.VI. Grīdas siju plāns uz centimetriem, nevis "kak ņebuģ" — (kaut kā), kā te parasts.

18.–19.VI. Logu un durvju rasējumi ar detaļām.

27.VI 1952.g. Iesākta šī celtne. (Ēdnīca 500 vietām ar virtuvi un noliktavām ieslodzītajiem trim tūkstošiem daudzu tautu cilvēkiem mūsu nometnē 01p 9 pie 8. Vorkutas šahtas Rudņika ciemā, pārupē pretī Vorkutas pilsētai.) Mana pirmā. Dodu novietojumu un piesienu stūrus.

Iepriekš 19.VI naktī, kad spīd polārā saulīte, ar Akinšinu (bij. sapieru majoru, PSRS varoni) kopā nonivelējām laukumu (proti, uzbērumu no šahtas atkritumiem — argelīta un alevrolita pārdegušiem iežiem. Pamatu vietā.) Esmu par to, lai ceļam nometnes augstākajā daļā, nevis lejā, kā vēlas daži priekšnieki. (Kāpēc vienmēr atrodas kādi, kas liek sprunguļus riteņos!)

Lai varam tālāk redzēt, lai kaut drusku brīvāka elpa.

14.VII. Ieliek logu rāmjus. Un celtne parāda, kāda tā izskatīsies.

Tas ir vai pats jaukākais brīdis projektētājam. Un man... jaukākais brīdis šajā drūmajā un aukstajā ikdienā.

19.VII. Uzliek visas fermas. (Tās man palīdzēja konstruēt Rīgas krievu inženieris, rērihietis Aleksandrs Sļotovs — notiesāts uz 10 gadiem.)

Vēl par šo celtni: pirmdzimtais ir kaut kā mīļāks un nometnē vienmēr gribējās paskatīties uz to. Dzīvē bija iznācis pat it kā glītāks, nekā bija iedomāts un uz papīra uzzīmēts.

(1955.gada 7.oktobrī braucot mājup, paskatījos vēl pēdējo reizi uz to. Rudņika pakrastē augšā tas stāvēja, pacēlies pāri nometnes pelēkajām, nogāzē satupušajām, nožēlojamajām barakām. Kā sveiciens no izciestajiem drūmajiem gadiem un... dažiem laimes brīžiem.)

14.VII. Iesāku otru celtni — saimniecības ēku, stalli–kūti 100 lopiņiem. Pirmo variantu — izstieptu.

18. VII. Otrs variants ir veidā.

24.VII. Piesienu stūrus, dodu izmērus, un sāk rakt stabus.

25.VII. Iepriekšējā naktī doti galīgie izmēri un konstrukciju rasējums.

(Lopiņi bija trofejas no Vāczemes — balti vērši, kas te lēnām vilka ragavas vienkāršos iejūgos bez sakām. Uz kupriem vienkārši uzlikts baļķēns, piestiprināts ar virvēm pie sliecēm. Ka tie moka lopiņus, tas krievus tikai uzjautrināja. Ārpusē kādreiz manījām ziemeļbriežu pajūgus. Tie pa trīs līdz pieci, kādreiz arī pa vienam vilka augstas ragavas ar vienu saiti gar sāniem. Kā ziemu, tā vasaru. Tos vadīja ar garu kārti. Daži diezgan nožēlojami zirdziņi bija priekš šejienes priekšniecības — virsniekiem, kas, salīdzinot ar latviešu un friču virsniekiem, izskatījās tikpat nožēlojami kā zirgi.)

(Stallis pabeigts vēl 1952.gadā.)

7.VIII. Izstrādāts projekts trešajai celtnei. Maziņai. Frizētava – ūdensvārītava 13x7 m.

21.VIII. Sāku celt. Vakarā pārtraucam... (Nav rakstīts, ka jāpārtrauc būve, jo uzrakām kaulus un galvaskausus. Daudz. Stolbeņņiks — "KEČ — Komunaļno ekspluatacionnaja častj" — priekšnieks tikai noburkšķēja: "Ņemogļi otvezķi podaļše... (nevarēja aizvest tālāk) un tad nošaut. Nu ņičevo — dai v centre (nekas, cel centrā)." Tiem stulbeņiem vajadzēja iestāstīt, ka celtne uz kauliem sēdīsies, lai celtu citur.)

7.XI. Pabeigta virtuve–ēdnīca. Pie reizes nosviedu spieķi, jo vairs nevajadzēja klibot. Spieķi vēl kādu laiku izmantoju par metramēru, jo tajā bija iegrieztas (nelegāli) centimetra atzīmes. (Neviens nebija iedomājies par to nosūdzēt, bet sargiem domāšana bija par īsu (par griešanu ar nazi).

Tehniskā inspekcija "objektu NN" pieņēma uz "teicami".

1953.gadā. Pēc šiem izstrādāti projekti, kas pārmaiņu un citu iemeslu dēļ netika uzbūvēti. Taču savu darbu par projektētāju es izdarīju.

Virtuve–ēdnīca zaldātiem ārpusē. Mazāku par mūsējo. Plānojumā ekonomisku, kā tas pēc tāmes redzams. (Izmantoju to, ka palīgtelpām nav vajadzīgs tik liels augstums — apm. 4 m — kā ēdamzālei.)

Palīgtelpas devu visā garumā piebūvē zem nolaidena jumta turpinājuma.

Šādā veidā projektēju arī kluba ēku vēlāk.

Ambulance — apm. 2000 m2. Pirmie konstrukciju rasējumi un maksas un materiālu aprēķini.

Pārvaldes ēka ar to, kas nepieciešams, lai tūlīt varētu sākt celt.

Klubs 2 stāvos — pavirši. Klubs vienā stāvā — pamatīgi. Ekonomiski pārdomāts un piemērots vietējiem īpatnējiem apstākļiem. (Tur dzīve iemācīja nebūvēt gaisa pilis un nebūvēt... tikai uz papīra.)

Visu laiku strādāju KEČ — nometnes "dzīvokļu" (ak, ironija!) eksplautācijas daļā un par darbu nesaņēmu ne kapeikas, ko pēc Staļina nāves sāka jau maksāt ogļračiem (lai celtu darba ražību)? Izmaksāja gan tikai ceturto daļu no algas, pārējo ieturot par "apsargāšanu", trešās šķiras uzturu, otrās šķiras apģērbu un "dzīvokli" barakā uz lāvas. Taču mani nedzina, tagad jau veselu, citā darbā, un pēdējā laikā, par laimi, priekšniecība pa starpu dzeršanai arī tikpat kā neinteresējās, ko daru. (Stāstīja, ka kāds no viņiem "miris varoņa nāvē, izpildot pienākumu", kad — 40°C salā iekampis krietnu šļuku tikko atvesta spirta un iekšas sasalušas.)

Šī gada sākumā, iekams dzīvs vēl bija Staļina tētiņš, izstrādāju vairākus dzīvojamo māju projektus likteņa biedriem. Protams, celšanai Latvijā, jo lielākajai daļai tik stipra bija ticība, ka atgriezīsimies un turklāt vēl spēsim būvēt. Bez tādas ticības visu šo te nevarētu izturēt. Tie, kuri garīgi nolaidās, arī miesīgi ātri sabruka.

Vai nav dīvaini, ka ieslodzījumam bija arī viens labums — proti, ieslodzītos atradināja no dzeršanas, jo tas bija uz stingrāko aizliegts un praktiski neiespējams.

Izstrādāju projektus:

Trumekalnam — vienā lapiņā. (Pats viņš esot celtnieks bijis?)

Bonesjanam — sīki un pamatīgi. Perspektīva, fasādes un plāni. Konstrukciju zīmējumi, detaļas un 2 interjeri. (Neatceros, vai viņš man kaut kā neatlīdzināja? Iespējams, ka ar mahorku vai pat cigaretēm.)

Imantam Lērumam — iesākta. (Vēlāk pabeigta — tīri glīta, jo biju par to apmierināts. Viņš par to man uzdāvināja gredzenu no nerūsējošā tērauda, čekā atņemtā laulības gredzena vietā. To pa "blatu" viņam izgatavojis bij. kapteinis Līdums, kas strādāja mehāniskajā cehā.)

Vēl 24.VI 1952. Projektēju mājiņu pašam sev. (Pēc tam, kad beidzu ēdnīcas projektēšanu.) To vēlāk, kad mani iesēdināja būrī (par "necieņas izrādīšanu" operpilnvarotam, slepkavam Kisiļevam) un "šmonēja" (izkratīja), atņēma kopā ar uzzīmētām Tavām bildītēm un dažiem citiem zīmējumiem. Tos man vairs neatdeva — "zeku ņepoloženo" — (ieslodzītam nepienākas!)

Nekas! Tagad projektēsim mūsu māju vēl labāku. Kad būsim kopā abi divi jeb varbūt jau trīs.

(To darīju, paliekot darba vietā līdz "proverkai" — pārbaudei un arī dažkārt svētdienās, ko sāka ievērot, jo tas cēla akmeņogļu ieguvi. Projektējot varēju labāk aizmirsties, nekā lasot grāmatu, un izlādēties arīdzan.) (Dienasgrāmatu rakstīt bija bīstami ne tikai sev pašam, bet jebkuram tur pieminētajam.)

Zīmēt un gleznot (priekšniekus un viņu sievas ļoti spilgti) drīkstēja tikai nometnes "mākslinieks" — īsts. Viņš būtībā tika "izvarots", jo vajadzēja zīmēt tā, kā tie analfabēti (mākslā) pavēlēja. Gleznot "lācīšu", "Trīs bogatiru (varoņu)" un kaķīšu neskaitāmas kopijas.

Bet — kuram gan patiktu tā vietā iet vergot pazemē. Tikai vienai krievu sievietei, skolotājai gan! Viņa atbrauca uz tālo Vorkutu un kā "voļno najomnaja" – uz brīvu līgumu pieņemta, kāpa lejā lauzt ogles, lai varētu satikties ar savu vīru — ieslodzīto. Ilgi kopā smagi strādāt viņi nedabūja. Kā parasti — viņus tūlīt nosūdzēja un vīru aizsūtīja uz soda nometni. Brigāde ziņotāju ("stukaču") arī aizsūtīja — uz viņu sauli, jo administrācija to tūlīt neaizvāca uz citu nometni.

Es "būri" — karceri — dabūju par to, ka, ejot līdzi celtnieku brigādei, lai redzētu vietu, kur man jāprojektē obelisks ģeologu kvartālā, mani kopā ar celtniekiem zem konvoja izlaida no nometnes. To parasti sodītajiem uz 25 gadiem nedarīja. Sēžot nepabeigtas ēkas otrajā stāvā pie loga un skatot vietu, kur labāk novietot šo obelisku, ieraudzīju krāsainu Vorkutas upes izgrauztu pretējo krastu. Ar slīpām, melnu ogļu, balta pliena, sarkana māla un pelēkas zemes joslām. Arhitekta dvēsele un... pats velns mani dīdīja to uzzīmēt, jo krāsaini zīmuļi bija līdzi. Kāds, kā parasti, bija ieraudzījis šo neatļauto nodarbību un nosūdzējis. Pienāca konvojnieks, atradis kādu, uz kura rēķina uzkalpoties par "modrību un vēlreiz modrību!" (Staļins) Es zīmējot placdarmu amerikāņu lielgabaliem, lai no turienes ērti apšaudītu Rudņiku un Vorkutas pilsētu (no apakšas)!? Staļina pataloģija bija pārņēmusi visu impēriju.

Šoreiz kamerā biju viens pats, bet nebija tik auksts laiks. Sargs arī bija labs, jo atstāja ne tikai apakškreklu, bet arī apakšbikses un apavus bez šņorēm. Otrā dienā mani izņēma Karamiševs (tresta "pečorugļegeologija", kuram strādāju, celtniecības vadītājs), aizbildinot, ka man vajadzējis zīmēt skaistu fonu obeliskam "apstiprināšanai augstiem biedriem". Arī mans tiešais priekšnieks, leitnants Stolbeņņikovs (nometnes KEČ priekšnieks) esot teicis nometnes priekšniekam pulkvedim Bganko, lai mani atbrīvojot tūlīt, jo vajadzējis steidzīgi uz kādas no būvēm kaut ko izskaidrot un parādīt. (Darba zīmējumus tik sīki kā institūtu projektos nebija ne laika ne vajadzības izstrādāt. Nebija arī tik daudz speciālistu... ieslodzīti katrā nometnē.)

1954.gada janvārī. Lika uzprojektēt režīma priekšniekam māju dienvidos. (Dienvidi mums skaitījās visas zemes zem polārā loka.)

Perspektīva, fasādes, plāni, griezumi un apraksts. Arī konstrukcijas, detaļas un materiālu aplēse. Darba bija diezgan daudz, tas deva ne tikai iespēju brīvāk strādāt, bet kādu brīvu dienu arīdzan.

Darīju labi un sīki, jo citādi nemāku strādāt. Darba un latvietības dēļ. Pats sevi pārbaudu — ko spēju. Līdz šim nebiju tik sīkumaini un glīti strādājis, jo nekad jau nepietika laika — vienmēr uz mani bļāva: "Davai bistrei (ātrāk)! Šoreiz vis nē. Bļāvēji paši baidījās no režīma priekšnieka. Pat nometnes priekšnieks.

Redzu, ka būšu īsts arhitekts.

Pārvietojamās mājiņas

19.VI 1953. Sākums. Tā bija pavisam īpatnēja, maza arhitektūras nozare, kurā liktens bija lēmis man darboties. Laikam vienīgajam. Proti būves, dzīvojamās, darba veikalu, bibliotēku — klubu, komunālās mājiņas, kuras nepārtraukti vai laiku par laikam jāpārvieto.

Trests "Pečorugļegeoloģija" meklēja Pečoras baseinā ogļu ieguves. Tā centrs atradās Vorkutas pilsētā. Daudzās ģeologu partijās, pa 13 vīriem katrā, strādāja lielākoties bijušie ieslodzītie, kurus parasti nelaida mājās. Viņi līdz šim dzīvoja nelielās saliekamās mājās, kuras atstāja ne tālāk par 2 km no urbšanas torņiem. Torņus pārvietoja ik pa 200 m. Baraciņas izturēja ne vairāk par četrkārtēju izjaukšanu un salikšanu, tad pārvērtās par kurināmo.

Tresta direktors, labs cilvēks, Afanasjevs un otrs labs cilvēks, galvenais celtnieks tatārs Karamiševs (bijušais Ļeniņgradas pilsētas galvenais celtnieks(!) un Kirova draugs, nosēdējis 10 gadus) bija izdomājuši, ka ne tikai darba mājiņas (ko jau bija pasākuši), bet arī dzīvojamās un cita rakstura mājiņas jāliek uz ragavām.

Tā kā zeki no 8.šahtas nometnes strādāja arī kokapstrādāšanas darbnīcā, kuru sauca par DSM ("domostroiķeļnaja masķerskaja" — māju būves darbnīca) un, kurā izgatavoja saliekamās barakas, tad tiem uzdeva izgatavot mājiņas "uz ragavām". Neviens gan nezināja un nekur nevarēja uzzināt, kā tās izgatavot. Un vispirms — kā tās izprojektēt? No brīvajiem inženieriem neviens to neesot uzņēmies, bet ieslodzītie baidījās, ja kaut kas misēsies, pieliks sodu.

DSM vadītājs Fricis Lāma (bij.aizsargu lidotājs, apcietināts 1940.gada vasarā bija izturējis 10 gadus lēģerī, taču viņu mājās nelaida) bija redzējis manu uzcelto ēdnīcu Rudņika nogāzes augšā un dzirdējis par mani. Aicināja projektēt priekš DSM — "Taisi kā gribi. Būs jau labi..." Tā kā biju sodīts uz 25 gadiem, zaudēt neko lielu nevarēju — piekritu.

Te priekšrocība bija tā, ka varēju projektēt, kā gribēju. Nemaisīja neviena priekšniecība, ne SES, ne ugunsinspekcija. Nebija jāievēro nekādi Gosti (celtniecības normas), kuriem neatbilda, piem.: 3m2 cilvēkam ilglaicīgai dzīvošanai, degošas koka konstrukcijas bez pretuguns krāsojuma un citas. Protams, projektēju loģiski ar saprātu visvairāk iespējamā robežās. Nekur nekādu paraugu vai literatūras par šādām būvēm nebija.

Pieraksti: VI 1953. DSM novietnes shēma.

23.II 1954. Pirmā — darba mājiņa ar urbšanas iekārtām. Pabraucama zem urbšanas torņa.

27.IV. Pārvietojama elektrostacija.

15.V. Darba zīmējumi bufetei un grāmatu plauktam.

18.V. Pirmā skice dzīvojamai, pārvietojamai mājiņai.

10.VI. Pabeigta pirmā dzīvojamā mājiņa (būve).

24.VI. Izgudrots agregāts jumta skaidu griešanai.

1.VII. Pārvietojams urbšanas tornis ar naftas dzinēju.

19.VII. Saliekama 4 dzīvokļu māja Zaļā ielā, Rudņikā. Siltumizolācijai iebērts skaidu un ģipša maisījums.

14.VIII. Pārvietojama pirts.

Pārvietojama darba mājiņa ar iekārtām urbšanai. Zem torņa.

Sapratu, ka šīs darbnīcas uz ragavām neuzcelt un nenocelt, bet tām pašām jāpiestiprina sliece pamatu vietā. Tad uz tām jāliek rāmis. Tajā un visās sienās jāliek diagonāli krustveida šķēršļi. Visi galvenie stiprinājumi jāizdara ar metāla bultām. Vienīgais pieejamais metāls bija izlietotās, vecās 100 mm urbšanas caurules. No tām projektēju slieces (un vēlāk koka konstrukciju savienojumus pa 40 cm garus atgāžņus. Vēlāk atteicāmies no metāla sliecēm, jo tās vasarā ātri nodila. Likām divreiz pa 4 brusām 20x20 cm un abas apakšējās maināmas. Ar laiku, pēc prakses, likām mazas sliecītes arī zem malējām sānu sienām. Tās vajadzēja, jo mājiņas veda pa kupenainu un paugurainu tundru... piedzēruši traktoristi. Vajadzēja apkalt arī priekšējās sienas apakšu.)

Darbnīcā bija jāievieto elektroģenerators, darbināms ar naftu, "puļpas", t.i., māla šķīduma siļu sistēmu un urbšanas motoru, kas saucās "A/B ZIF". (Tie bija zviedru motori. Savādi kļuva, kad ieraudzīju "A/B" zviedriski "Aktien Bolaget" — akciju sabiedrība. Atcerējos, ka manis vietā te varēja būt vēl vismaz viena šāda mašīna par 10 000 kronām, kuras par katru no mums padomijai piedāvāja zviedru rūpnieki. Nē — nepieņēma! Boļševikiem politika un propaganda bija viss — ekonomika un maize — nekas.

Bet varbūt auksti izrēķināja, ka viens iegūts vergs dos vairāk, kaut vergu netrūka, bet mašīnu trūka. Nu ko no dulliem un gļēviem, kas pakļaujas vienam trakam, var prasīt!)

Projektēju kā vienu veselu kompleksu minimālā telpā.

Vispirms bija jānoskaidro iespējamais lielākais platums šīm būdām, kā braucot pa ceļiem, tā apakšā zem torņa. Tas bija tikai 3,5 metri. Garumu varēja izvēlēties brīvāk — parasti no 5 līdz 7,5 m, lai viens taktors tās varētu pavilkt. Jārēķinās bija ar tālu vesto baļķu standarta garumu — 6m. Saprotams, ka šādām pārvietojamām ēkām vajadzēja stingras slices un apkašējo rāmi un arī neizjūkošus karkasa savienojumus, kur nepietika ar naglām vai iekavām vien.

Vēlāk iemanījāmies lielo šķērskoku vietā pielietot atgāznīšus no urbēju caurulēm, reizē nostiprinot savienojumus.

Slieces, kā jau minēju, sākumā montējām no 150–200 mm dzelzs caurulēm pa pāriem, taču vasarā tās ātri nodila un bija jāmaina, jo, tāpat kā ņenci, brauca ziemu vai vasaru uz sliecēm. (Tundrā bez ceļiem braukt ar ratiem nebija iespējams.) Vienkāršāka, vieglāk piestiprināma, lēnāk dilstoša ar lielāku virsmu un regulāri maināma (ņemot līdzi rezerves brusas) izrādījās koka konstrukcija.

 

Dzīvojamās mājiņas. Visi mēs "gudri" izdomājām, ka te aiz polārā loka, atklātā tundrā, kur vējam nav šķēršļu un valda purga, vajag tādas formas, kuras tā mazāk iespaidotu. Pirmās mājiņas izprojektēju un uzbūvējām ar pusapaļu formu šķērsgriezumā un primitīvu plānu. Tādu, kāds bija iepriekšējām viņu saliekamajām barakām un kādu prasīja.

 

Tika izveidotas (izgriežot, nevis liecot) apaļveida arkas, kuras apakšējā daļā un tāpat augšējā sedza ar dēlīšiem, pārklājot ar ruberoīdu. Siltumizolācijai izmantojām minerālvati. Praksē tomēr šādai formai lielas nozīmes nebija, jo līdz logiem un pat līdz korei visas ēkas ziemā bija aizputinātas. (Vorkutā ziema ir 9 mēnešus, pārējos — vasara.)

Nākamās mājiņas būvējām vienkāršāk — kā vagoniņus ar taisnām sienām un pusapaļu ruberoīda vai taisnu dēlīšu jumta klāju. (Ja pietrūka ruberoīda, bet mūžīgi kaut kā pietrūka. Vatmaņa vietā te bija milimetra papīrs (ja laimējās), bet dažkārt dabūju rasēt uz... cementa maisa.)

Naglu vietā te bija "lapša", t.i., "makaroni" , kurus viens vārgāks vīrs nepārtraukti cirta no mucu stīpām. Vismaz siltumā, bez smagas piepūles. Ziepju vietā rokas mazgājām zāģu skaidās, tās noberžot. Ļoti labi — pamēģiniet! It sevišķi, ja tās mitras.

Plānojumu attīstīju arvien smalkāk, līdz panācu to, kam neviens neticēja. Proti: visu urbēju partiju — 12 strādniekus, katram guļvietu un skapīti, kolektoru ar laboratoriju, dušu–drēbju žāvētavu, virtuvi–ēdamtelpu, atpūtas telpu ar pavardu, skapjiem (pieliekamajiem) un radio, ieliku vienā mājiņā 25 m2 vai 63 m3! Izmantoju kupeju principu.

Šī "augstskola" iemācīja taupīt milimetrus.

1955.gada vasarā mani pēkšņi izsauca uz tundru. Esot avarējusi kāda mājiņa, un nu visiem būšot ziepes. Padomiskais radošais gars savā "modrībā" katrā niekā atrada sabotāžu, atmaskoja kaitniekus. Lai nu glābjot, ko varot.

Tundrā tiku pirmoreiz. Līdz šim tā bija redzēta tikai pa lielu gabalu caur dzeloņstieplēm. Tundra plauka visās krāsās, sākot no tumši zaļas līdz pienbaltai. Gribējās priecāties par krāšņo zāļu, puķu un sīkkrūmu klājienu. Tā vien ar roku noglaudīt šo samtaino apvidu.

Aizmirsās tas Damokla zobens, kas PSRS arī pēc Staļina nāves karājās virs katra iedzīvotāja un jebkura darba — sabotāža un kaitniecība. (Vai kaut kur citur pasaulē pastāv šis jēdziens — kaitniecība? Staļina slimo smadzeņu produkts, kura priekšā zemojas vispirms lielā, daudzu diženu garu, krievu tauta un tās pakļautībā arī pazemīgas, kādreiz lepnas cittautas "inozemci" — (cittautieši). Likās, ka ieslodzītajiem šai ziņā vajadzētu būt vieglāk, jo taču jau sodīti, bet nekā! Te aiz drātīm bija pulkpulka dažādu sodīšanas vai atvieglošanas pakāpju. Tik rafinētas sistēmas pasaulē vēl nebija piedzīvotas, taču meistarīgi noslēptas un droši vien par tām nekad neuzzinās.)

Pa gabalu jau ieraudzīju plašajā tundrā kādas upītes braslā manas galvas un mūsu roku darbu. Vesela! Smagums novēlās no sevis un par citiem arī. Atkritīs vainīgo meklēšana.

Traktors nav varējis dzīvojamo mājiņu pārvilkt pāri upes mīkstajai gruntij krastā un pielikts vēl otrs traktors. Tie pa abiem rāvuši trijstūrveida dīsteli. Tā pievienota sliecēm tik droši, ka norauta kopā ar abu koka slieču galiem (neticētu, ja kāds to teiktu). To neviens nevarētu izrēķināt, ka iespējams pārraut četras 20x20 cm brusas. Manā konsultācijā teicu, lai paņem 3 traktorus — vienu uz aizmuguri. Lai apmet troses ap apakšējo vaiņagu un vispirms pavelk kādu metru atpakaļ. Iestrēgstot atkal, lai pavelk atpakaļ (noderēja pieredze, izkustinot triecienlaivas Kurzemes jūrmalā — ceļam uz Zviedriju.)

Galvenā problēma šīm mājiņām nebija vis pārvietošana, bet gan pietiekama siltuma uzturēšana. Čuguna krāsniņa, protams, bija jākurina nepārtraukti. Lielākai siltumietilpībai uz tā salika ķieģeļus vai podus ar ūdeni. Sienās likām 6 cm biezumā minerālvati, ietītu papē starp 1 cm bieziem t.s. vagondēlīšiem. Brusas un dēlīšus izgatavoja turpat DSM. Ja vates pietrūka, tad, tāpat kā barakām, pildījums bija zāģu skaidas. Šīm pārvietojamām, lai skaidas nesakristu, piejaucām klāt ģipsi. Lielajā salā sienas caursala tikai statņu vietās. Tad sienas taisījām 16 cm biezas. Logiem stiklojumu devu trijkāršu — ārējam rāmim no abām pusēm. Lielas rūtis nevarēja atstāt, jo vislielākā salā no iekšējiem spriegumiem izkrita vai plaisāja dažādas ieapaļas formas. Tāpēc ik pa 40–50 cm likām sīkas šprosītes, logus pašus atstājot plašākus, nekā padomju cilvēki to iedrošinājās tagad. Vairākām mājiņām izdevās ierīkot centrālapkuri ar "radiatoriem" no vecām urbšanas caurulēm.

Mājiņas bija domātas dažādām vajadzībām — arī pirtis, veikali, klubiņi. Šur tur esot no tām izveidoti pat veseli ciemati. Pa divām vai četrām liekot kopā, izveidoja iekšējo pagalmu, kur turēt zirgus un transporta vēršus.

Šīs mājiņas sākumā deva pa vienai tām ģeologu partijām, kuras bija uzvarējušas "sociālistiskajā sacensībā". Vēlāk, kad visas bija dabūjušas un sāka dot otras, no divstāvu gultām pārgāja uz vienstāvu un vienu virtuvi–ēdamtelpu atstāja par atpūtas telpu ar dīvānu, radio u.c.

Vienlaikus DSM pagalmā būvējām četras piecas šīs mājiņas. Katru apmēram nedēļu. (Pēc dažiem gadiem "izlaiduši" 30 mēnesī.)

Braucot mājup, Ilgīte man teica: "Skaties, re kur tava mājiņa!" Tas bija 200 km aiz Vorkutas! Neticētu, ja teiktu, ka izturētu tik tālu ceļu. Tikai redzot paša acīm.

(Pēc 10 gadiem šādu dzīvojamo mājiņu, zilu nokrāsotu un nomēbelētu, redzēju Maskavas Tautu sasniegumu izstādē ģeologu paviljonā. Nezin kurš par to dabūja augstu prēmiju? Autoram tāda nepienācās. Nu Dies’ ar šiem!)

Izgatavojusi to bijušo ieslodzīto namdaru brigāde.

Vienu otru reizi vaicāju pats sev: "Kam tu, Valento, strādā? Savas tautas un saviem ienaidniekiem. Vai pareizi dari?"

Tomēr — jā. Bēdu brāļiem šādā ēdnīcā ir daudz ērtāk nekā agrākajā šaurajā, kur nepārtraukti lamājās, pat kāvās. Te, gaišās, izkrāsotās telpās ar plašu skatu uz Vorkutas panorāmu, ieslodzītie izturējās godbijīgi. Tas bija pārsteigums. Ne tikai man, bet visiem. Arī lielākā daļa ģeologu, kuriem dzīvi atviegloja manis projektētās mājiņas, bija bijušie ieslodzītie. Viņiem neļāva atgriezties mājās. Pēc smagā darba polārajā ziemā urbšanas torņos varēja normāli — puslīdz — atvilkt elpu un gulēt siltumā.

Šāds bija "attīstītais" plāns pārvietojamai dzīvojamai mājiņai.

 

P.S.

Arhitektūras studēšanu pabeidzu RPI Celtniecības fakultātē 1962. gada pavasarī ar diplomdarbu par Buļļu salas iekārtošanu par atpūtas zonu rīdziniekiem.