Finansu ministrs Ivars Godmanis:

"Solījumi ir jāpilda.Bet jāpilda ir abām pusēm"

Turpinājums no 1.lpp.

Aprēķini rāda, ka mēs sākam izkļūt no krīzes visos aspektos. Un tad būs divi lēmumi: ja būs vērojams, ka krīze tiek pārvarēta, un redzēsim, ka budžeta izpilde ir laba, tad mēs no septembra visā spektrā ļausim finansēt to, ko būsim ieturējuši šos trīs mēnešus, ja ne, tad es būšu pirmais, kas ies un teiks, ka budžets ir jāmaina, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Vēl par izpildi un solījumiem. Aizdevumi pašvaldībām. Cik tad pašvaldības ir aizņēmušās pašlaik un cik bija plānots. Faktiski bija plānoti 14,8 miljoni latu, tai skaitā — 8,5 iekšējie un 6,5 — ārējie aizņēmumi. Faktiski izpildīts 1,4. Tātad tas ir apmēram 10 procenti. Jūs man varat uzdot jautājumu — bet vai valsts nav vairāk aizņēmusies. Nedaudz — 14 procentus, ne vairāk. Protams, tas nav pietiekoši. Bet ņemsim vērā, ka visā pasaulē valsts finansu veselību vērtē ne tikai pēc tā, kā tā tērē naudu, bet arī pēc tā, kā tā aizdod naudu, rēķinoties ar to, ka šo naudu tūlīt pat atpakaļ nedabūs. Un nedrīkst pieļaut, ka fiskālais deficīts ir lielāks, nekā mums prasa Starptautiskais valūtas fonds un arī Eiropas Savienība. Runājot par mūsu saistībām un solījumiem, es, protams, vēl varētu minēt mērķdotācijas no valsts budžeta. Es runāju par mērķdotācijām, kas attiecas uz visiem skolotājiem, ko mēs esam izpildījuši simtprocentīgi. Runa ir par mērķdotācijām investīcijām no valsts budžeta, kas ir paredzēts 9,1 miljons, — četros mēnešos ir izsniegti 950 tūkstoši. Jā, tas, protams, arī ir mazāk, nekā varētu lineāri skatīties un teikt, ka šo skaitli var dalīt četrās daļās. Skatoties uz to valsts līmenī — vai valsts nav vairāk investējusi, nedodot iespēju to darīt pašvaldībām. Te es varu teikt, ka atšķirība nav pārāk liela. Valstī investīcijas bija paredzētas 52,7 miljoni, un izpilde ir nepilni 7,7 miljoni. Starpība nav par labu valdībai, respektīvi, tā ir par labu valdībai, bet ne liela daļa.

Un tālāk — par 2000. gadu. Es gribētu pateikt pāris lietas, kas mums ir abpusējas. Nevar ilgi pastāvēt — domāt, attīstīties un darboties — pēc principa, ka mums visu laiku ir cieši jāsavelk josta. Tas nozīmē, ka mēs visu laiku mēģinām savu dzīvi veidot faktiski tādā veidā, ka gribam dzīvot taupīgi vai skopi, bet jebkurā gadījumā — netērēt vairāk, nekā ieņemam. Taču šī filozofija daļēji ir arī bīstama. Un premjers pareizi saka: neskaties tikai uz saviem izdevumiem, skaties uz saviem mazajiem ieņēmumiem. Tāpēc, pirms es runāju par 2000. gada cipariem, atļaujiet man pateikt lietas, ar ko mēs valdībā nodarbojamies, un ko es aicinu jūs arī darīt. Jo patiesībā šīs intereses mums ir kopējas.

Un tagad — dažus vārdus par ieņēmumu daļu. Tās visas lietas būs absolūti nepatīkamas, ko es teikšu. Pirmkārt, jūs labi zināt, ka ar šo gadu pirmo reizi valdība un arī parlaments pieņēma pretimnākošu lēmumu attiecībā uz tiem, kas izmanto dīzeļdegvielu. Mēs gājām uz divām akcīzes likmēm un noteicām, ka tie, kas izmantos dīzeļdegvielu apkurei, maksās desmitreiz mazāku akcīzes nodokli. Tas bija normāls solis, tā bija cerība, ka netiks zagts, ka nevis izmantos apkurei, bet brauks ar šo dīzeļdegvielu visās Latvijas malās. Pēc četriem mēnešiem ir redzams, ka mēs neesam abpusēji godīgi. Protams, tagad mēs skrūves piegriezīsim. Nebūs privātai personai iespējams nākt un prasīt atļauju izmantot apkurei 20 vai 30 tūkstošus tonnu dīzeļdegvielas. Nebūs iespējams to darīt arī vienam otram pašvaldības uzņēmumam un vienam otram privātam uzņēmumam. Tas vairs nenotiks. Ja mēs neesam abpusēji godīgi, tad būsim abpusēji stingri.

Otrs. Jūs, es domāju, esat ievērojuši, ka degviela dod ļoti lielu procentu ienākumu no akcīzes. Ļoti interesanti — vai tiešām mums būtu samazinājies mašīnu skaits, vai tiešām mums būtu samazinājies degvielas patēriņš? Akcīzes nodoklis uzrāda tieši to. Mēs sāksim piegriezt skrūves, un mēs vairs neļausim visā Latvijā jaunizveidotām (pie tam šogad izveidotām) akcizēto preču noliktavām tik vienkārši izmantot situāciju, ka mēs nevaram nolīgt 20 muitniekus katrā šajā noliktavā. Ļoti rupji rēķinot, izskatās, ka mums Latvijā nelegālā degviela sasniedz 60 procentus. Un tad, kad es skatos statistiku un man uzrāda, ka dīzeļdegvielas un benzīna reeksports attiecas pret vietējo patēriņu 6 un 7 pret 1, tad es esmu pilnīgi precīzi informēts, ka nav valsts, uz kurieni mēs varētu vispār reeskportēt. Mēs nevaram to darīt ne baltkrieviem, ne ukraiņiem, ne citiem. Es jums to saku tāpēc, ka visa šī nelegālā degviela nonāk jūsu rajonos. Un es gribētu, lai šī mūsu sadarbība ieņēmumu jomas paaugstināšanā būtu kopīga.

Par alkoholu. Domāju, ka jums ir pietiekami labi zināma tā saucamā alternatīvā alkohola sadales shēma. Ka pilnīgi neatkarīgi no tā, vai jūsu rajonā un pagastā ir "Turības" veikals vai kāds privāts veikals, nez kāpēc tiek dzerts kaut kas cits. Un ir kāds, kas to atved, pie tam samērā rūpnieciski. Mēs nepieļausim tik lielus zudumus gan pie spirta ražotājiem, gan vairumtirgotājiem, mēs nepieļausim akcīzes marku viltošanu. Bet jūs, pašvaldnieki, ļoti labi zināt un redzat, kas jūsu pagastā vai pilsētiņā dzer ne jau "Latvijas balzama" un "Vetas" produkciju. Nu, tad mēģināsim šeit sadarboties arī policijas līmenī!

Nākošais — jautājums par vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību. Man nav skaidrs, kāpēc pēdējos piecos gados nav izdarīta viena lieta. Nekur pasaulē nav tā, ka patērētājs var iet uz vairumtirdzniecības bāzi un priekš sevis pirkt kaut ko. Ir jāiet uz veikalu. Bāzē drīkst iepirkties tikai veikali. Nekur pasaulē juridiska persona par preci nedrīkst maksāt skaidrā naudā. Finansu ministrija tagad izstrādā projektu, un vairumtirdzniecība tiks atdalīta no mazumtirdzniecības, ja to nevar izdarīt citas institūcijas.

Vēl viens ļoti būtisks jautājums ir mežs. Jau ar 1. jūniju valstī ļoti radikāli mainīsies situācija. Eksportētāji maksās pievienotās vērtības nodokli valstij, nevis tām firmām, kuras simtiem izveidojušās pēdējo gadu laikā un kuras nekaunas vēl no valsts prasīt pievienotās vērtības nodokli atpakaļ uz priekšnodokļa rēķina, kuras izmanto, starp citu, jūsu rajonos un pagastos, tā saucamās cirsmas, kuras tiek cirstas simts reizes pēc kārtas ar vieniem papīriem. Jā, mēs to mainīsim. Bet es zinu arī to, ka mēs vieni paši to nespēsim izdarīt. Tādēļ palīdziet mums to izdarīt attiecībā uz šo mežu izstrādi.

Un tagad — drusku patīkamākas lietas, runājot par 2000. gadu. Pirmais — par kredītiem. Te tika runāts par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem — kur ņemt naudu. Esmu pārliecināts, ka mēs valdībā apstiprināsim jauno Hipotēku un zemes bankas attīstības projektu. Es esmu lūdzis premjeru pārskatīt visus mūsu speciālos fondus. Jūs jau lasījāt avīzēs par skandālu ar Vides attīstības fondu un tā tālāk. Šo fondu nauda tikai formāli skaitās valdības centrālā nauda. Bet nelaime ir vienā apstāklī. Speciālais budžets sastāda 810 miljonus, centrālais — 720, speciālais budžets ir iezīmētais, un katrs tur pieņem lēmumu, kā to tērēt.

Par lauksaimniecību un par budžetu. Ko vispār nozīmē šī Eiropas kopiena naudas izteiksmē. Vai vispār valdībai ir vērts teikt tā pilnīgi asi: labi, mēs taisām robežu ciet un nelaižam absolūti neko šeit iekšā. Un kāpēc mēs to nedarām? Galu galā mēs neesam galīgi nejūtīgi, nedzirdīgi un nesaprotoši cilvēki. Man jūs to nevarētu pārmest, atcerieties, kura bija tā valdība, kas pēdējo reizi deva kredītu dīzeļdegvielai, graudiem, minerālmēsliem un prasīja 90% no šīs naudas samaksāt tikai tad, kad raža būs novākta. Bet laiki ir mainījušies. Valdība nav tā, kas pērk. Kāpēc tad mēs tā nerīkojamies. Faktiski, ja paskatāmies mūsu ražošanas struktūrpārstrādē — piena ražotājiem, zivju pārstrādē, arī gaļas produktu pārstrādē — visur tur ir pozitīvas eksporta un importa bilances. Un tas nozīmē, ka zivju produkcijai ir 90 pret 10. Un, ja mēs aiztaisām robežu ciet, — viss. Arī piena produkti, tai skaitā arī šo sešu vai septiņu kombinātu produkcija, kas ir dabūjuši Eiropas licenci, — neko, nekur. Jā, visur notiek šīs cīņas. Tās notiek Polijā, notiek Eiropas Savienībā. Tātad kāds ir mūsu mērķis? Mūsu mērķis ir tāds, lai mēs tiktu Eiropas Savienībā un tomēr varētu strādāt vienotā subsīdiju laukā. Somi to izdarīja, viņi dabūja arktiskās subsīdijas. Ko darīt mums? Mums uzreiz neviens nekādas subsīdijas nedos. Bet ko dos? 2000. gada septembrī pirmo reizi būs iespēja saņemt Eiropas strukturālo fondu naudu. Latvijai šī nauda būtu apmēram 100 miljoni eiro, tas ir, apmēram 70 miljoni latu, tātad gandrīz 10% no valdības budžeta. Šī nauda tiks piešķirta, pirmkārt, laukiem, bet tikai lauksaimniecībai, ceļiem, attīstībai un vides aizsardzībai. Ir skaidrs, ka mums vajadzētu piešķirt šo naudu pamatā laukiem, bet ko tas prasīs no valdības. 25% ir jāparedz no budžeta, 7% viņi mums samaksās avansēti par lauku projektiem, un tad tikai apmaksās rēķinus. Tas nozīmē, ka vispirms būs jāizpilda darbs un mēs sūtīsim šos rēķinus uz Briseli. Ja viņi uzskatīs, ka tā lieta nav izpildīta pareizi un tā, kā tam jābūt, mēs to naudu nedabūsim.

Bet kāpēc mums tas jāizdara? Tāpēc, ka tad, ja mēs paliksim vieni ar aizvērtām robežām, mūsu problēmas būs daudz lielākas. Mēs pirmo reizi kaut ko tādu darām. Un es lūdzu tikai vienu — darīsim to, bet ievērosim precīzu procedūru. Jo mēs nezinām, cik lielā mērā sitiens nāks atpakaļ. Tas nāks atpakaļ, es zinu simtprocentīgi. Cik tas būs liels, nezinu. Tāpēc mazināsim to.

Un par 2000. gada budžetu. Es varu pateikt tikai vienu lietu — protams, pašvaldību budžetos būs pieaugums. Tas būs. 1998. gadā ieņēmumi pamatbudžetā pašvaldībām bija 250 miljoni latu, 1999. gadā, pēc mūsu novērtējuma būs 262 miljoni, 2000. gadā — 272 miljoni latu. Protams, var iebilst, ka Godmanis te sauc palielinājuma ciparus, bet valsts budžetā būs daudz lielāks palielinājums. Es domāju un esmu teicis, ka mēs nonācām krīzē ne mūsu vainas dēļ, bet pamatā mūsu austrumu kaimiņa dēļ. Tā bija dziļa krīze, un tikai tagad — martā, aprīlī, mēs redzam ka krīze lēnām tiek pārvarēta. Bet mēs nevaram pateikt, kad tiks sasniegts pirmskrīzes maksimums. Un tāpēc valsts budžetā maksimums, kas varētu nākt klāt, ir 1,5% no 2000. gada budžeta. Saku to tādēļ, lai neiznāk tā, ka mēs ceram vairāk, bet dabūjam mazāk.

Un divas ļoti sāpīgas problēmas, kas ir saistītas ar 2000. gada budžetu. Pirmā — izglītības problēma. Es nekad nepiekritīšu, ka valsts budžetam būtu jāuzņemas kaut vai 50% apmērā pirmskolas bērnu iestāžu finansējums, ko līdz šim maksāja pašvaldība. Varu piekrist, ka metode, kādā veidā jums tika šie bērnudārzi nodoti, nebija pareiza. Vai pašlaik, kad ir runa par krīzes pārvarēšanu, mēs, valdība, varam paņemt šo finansējumu uz sevi? Nē, nevaram. Ja mūs piespiedīs to darīt, tad mēs cīnīsimies attiecībā uz izlīdzināšanas fondu. Kāpēc mēs to nevaram paņemt? Tāpēc, ka mums vēl ir jāizpilda kopējais Izglītības likums. Ja izpildīsim Izglītības likumu, vienā gadā paceļot skolotāju slodzes samaksu divas reizes, tad tas mums maksās pāri par 100 miljoniem latu, tas reāli nav iespējams. Es esmu domājis, kā mēs kopīgi to varētu izdarīt. Manuprāt, te būtu trīs lietas. Pirmā, kas jūs skars, — jums katram rajonā jāizdomā, vai jūs būsit ar mieru ņemt Pasaules bankas kredītu savas skolas siltināšanai un daļēji arī mācību procesa attīstībai. Praktiski ir tā, ja ņemsiet kredītu un šo naudu, ko jūs pēc tam ieekonomēsiet sakarā ar siltākām skolām un to labāku stāvokli, jūs atgriezīsit atpakaļ izglītībai, es jums to neprasīšu atpakaļ. Tas būs liels kredīts, un Pasaules banka ir ar mieru mums to dot. Otrs — mums jāizdala skolotāja slodzes atsevišķi, jo mēs vienā gadā pacelt divreiz algas skolotājiem nevarēsim. Minimālais vai maksimālais plāns ir izdarīt to, kamēr strādā šī Saeima. Lai nākamā Saeima neteiktu: jā, šeit tika pieņemts lēmums, bet mēs to mainīsim. Vai mēs, valsts, to vieni paši mēģināsim izdarīt? Jā, mēģināsim, bet tad, lūdzu, nelieciet mums vēl uzņemties bērnudārzu finansējumu, jo mums ir jāatrisina skolotāju jautājums.

Un vissmagākais jautājums 2000. gadā ir pabalstu jautājums. Tas, ko labklājības ministrs pieprasa, ir ļoti loģiski. Pensionāri, protams, var pieprasīt finansu ministra un arī labklājības ministra demisiju. Es te varu nosaukt divus ciparus. Vidējā pensija Latvijā patlaban ir 56 lati. 1998. gadā notika divas indeksācijas, kam nebija nekāda sakara ar inflācijas pieaugumu valstī. Pensija tika palielināta gandrīz par 10 latiem. Protams, arī 56 lati nav daudz. Bet vai pensionāri ir trūcīgākie, kas dzīvo Latvijā? Nē. Ir vairāk nekā 25% ģimeņu, kas saņem zem 27 latiem uz vienu ģimenes locekli. Jā, mēs nevarēsim indeksēt tā, kā to pieprasa pensionāri, jo mums arī ir problēmas ar budžeta ieņēmumiem. Jo izturēt vienā gadā 10 latu "sitienu" ir ļoti grūti. Bet galvenais, kas mums, valdībai un pašvaldībām, būtu jāatrisina — kā mēs panāksim palielinājumu pirmajam, otrajam un trešajam bērnam. Pat, ja pieliksim klāt un 6 latu vietā maksāsim 10 latu, tas kopā izmaksās vismaz 12–15 miljonus. Tā ir liela summa. Bet tā mums ir jāatrod kopējā katlā.

Valsti veidot, valsti attīstīt un padarīt šīs valsts pastāvēšanu mūžīgu, nozīmē pildīt solījumus apbpusēji — gan valdībai pret pašvaldībām, gan pašvaldībām pret valdību. Tā ir divpusēja lieta, un tas ir kopējs darbs, kas jādara. Vai reforma ir vajadzīga tikai valdībai? Nē. Neviena valdība nespēs veikt reformas, ja pašvaldības nepiekritīs tām un nebūs tām gatavas.