Vakar, 14.jūnijā, Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā

Vakar, 14.jūnijā, Valsts prezidents Guntis Ulmanis kopā ar Vēsturnieku komisijas locekļiem, godinot komunistiskā terora upuru piemiņu, nolika ziedus Torņakalna stacijā pie memoriāla .   Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Svētdien, 13.jūnijā, Ministru prezidents Vilis Krištopans Limbažos atklāja pieminekli represētajiem. Vienības parkā novietotās skulptūras autors ir tēlnieks Kārlis Baumanis. Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I

Vairāk nekā desmit gadi jau ir pagājuši no tās dienas, kad 1987. gada 14. jūnijā grupas "Helsinki–86" dalībnieki pie Bīvības pieminekļa aicināja mūs paust savu nostāju pret Latvijas okupāciju un pieminēt komunistiskajā režīmā nomocītos. Manuprāt, tā nebija sagadīšanās, ka tieši latviešu tautas sēru dienā tika atgādināta pagātne un izbeigta klusēšana, kas ilga gandrīz pusgadsimtu.

14. jūnijs ir diena, kurā 1941. gadā tūkstošiem latviešu izveda nobendēšanai uz Krieviju. Tā ir diena, kas cilvēkiem liek neaizmirst to pagātni, ko ir piedzīvojusi mūsu daudzcietusī tauta, kuras liktenis vairs neatradās pašu ziņā, bet gan totalitāro lielvaru interešu krustcelēs.

Līdz ar sarkanarmijas iebrukumiem Latvijā 1940. gada 17. jūnijā valstī sākās periods, kuru latviešu tauta dēvē par baigo gadu. Deportācijas, spīdzināšanas un slepkavības bija vērstas uz mūsu tautas iznīcināšanu. Staļiniskā padomju režīma necilvēcīgā, sistemātiskā nevainīgu cilvēku slepkavošana — tas ir šīs nejūtīgās, no spēka pozīcijām īstenotās politikas rezultāts, tas ir genocīds pret mūsu tautu. Tas ir noziegums, kas joprojām nav pilnībā atklāts, jo komunistiskā režīma noziegumi tika rūpīgi slēpti. Mani māc bažas, ka tas pilnībā vairs netiks atklāts nekad. Tāpat kā joprojām nav iespējams uzzināt, kas bija galvenie PSRS genocīda politikas plānotāji un realizētāji Latvijā 1940.–1941. gadā. Visiem zināms, ka tie bija gan no PSRS atbraukušie LPSR Valsts drošības komitejas darboņi, gan Latvijā savervētie komunisti, čekisti un iznīcinātāju bataljonu darbinieki. Individuālā kārtā katrai represētajai personai ir tiesības iepazīties ar savu izsūtīšanas lietu vai krimināllietu un uzzināt represiju īstenotājus. Taču sabiedrībai kopumā viņu vārdi nav pieejami. Skumji, ka tautas sēru dienās — 25. martā un 14. jūnijā — vēl nav iespējams publicēt to personu sarakstus, kuras piedalījušās represijās pret Latvijas iedzīvotājiem un šo represiju sagatavošanā.

Esmu strādājis ar daudziem iedzīvotāju iesniegumiem, kuros izteikta prasība publicēt to personu sarakstus, kuras piedalījušās represijās pret Latvijas iedzīvotājiem un šo represiju sagatavošanā. Piekrītu viedoklim, ka sabiedrība ir tiesīga zināt, kas mūsu valstī palīdzēja realizēt PSRS Ministru padomes pieņemtos lēmumus par masveida deportācijām Baltijas republikās. Viennozīmīgi, ka šāda reģistra sastādīšanai ir nepieciešami lieli finansu līdzekļi, kas reizumis var kļūt par būtisku šķērsli kāda nodoma realizācijai. Taču šim projektam līdzekļi ir jāatrod, jo mums šāds saraksts ir vairāk nepieciešams kā atsevišķu kosmopolītiski svešu ideju atbalstīšana un veicināšana.

Integrācija kā process ir vajadzīga gan Latvijas valstij, gan sabiedrībai kopumā, bet tā laikam gan nenonāks pie veiksmīga un sabiedrības lielāko daļu apmierinoša iznākuma, ja šajā procesā tiks ignorētas latviešu tautas pamatvērtības un vēlmes. Procesam nebūs jēgas, ja tas netiks pielāgots Latvijas konkrētajai vēsturiskajai, cilvēciskajai, demogrāfiskajai un ģeopolitiskajai situācijai.

Pārāk lielā labvēlība un samierināšanās ar okupācijas periodā notikušo, pārāk lielā piekāpšanās politisko prasību priekšā ir rezultāts tam, ka šobrīd strauji noris okupācijas seku legalizācija. Zīmīgi, ka uzmanība no savulaik aktuālā pilsonības jautājuma tiek novērsta uz izglītības un valodas jautājumiem, kas ir pamats latviešu tautas pastāvēšanai un nacionālās identitātes saglabāšanai. Mēs vairs nedrīkstam piekāpties šo prasību priekšā, mums jāizvērtē svarīgākais, ko vēl varam darīt, lai atvieglotu mūsu tautas ciešanas.

Staļiniskā padomju režīma upuru kopskaits sasniedz 60 miljonus noslepkavoto, un tas desmit reizes pārsniedz nacistiskā režīma upuru skaitu. Režīma, kam spriedums jau ir pasludināts.

Gadiem ilgo neticamo teroru, gadiem ilgo krievu komunistu izvērsto nevainīgu cilvēku slepkavošanu padarīja iespējamu īpašais lielvalsts statuss, kas ļāva šai valstij apdraudēt mazās valstis un tautas, kuras pašas nevienu neapdraud. Šis statuss neliedz tai joprojām izteikt prasības Latvijai svarīgos iekšpolitiskos jautājumos. Un tas mūs nevar nesatraukt.

Šodien aicinu visus cilvēkus, un īpaši jauniešus, dziļi apzināties, kāpēc gadu no gada Latvijā atceras 14. jūniju, aicinu piedalīties atceres pasākumos un svētbrīžos dievnamos un piemiņas vietās.

Domāsim kopā par nacionālu Latvijas valsti un latviešu tautas izdzīvošanu.

Raksts Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā 1999.gada 14.jūnijā

Simboliski, ka zinātniska konference par Latviju Otrajā pasaules karā notiek dienā, kad mēs atceramies, kā padomju okupācijas laikā tika izvesti nevainīgi cilvēki. Šodien Latvijā ir piemiņas diena. Tas demonstrē mūsu attieksmi pret vēsturi. Tā ietver sevī atceri un arī vēlmi pētīt totalitāro pagātni.

Šodien Latvijā cilvēki noliek ziedus pie piemiņas vietām, godinot 1941. gadā izvestos un bojāgājušos. Pēc brīža to darīšu arī es, dodoties uz Torņakalna staciju. Tā bija viena no daudzajām vietām, no kurienes tika deportēti nevainīgi civiliedzīvotāji.

Cienītie vēsturnieki!

Atzīstams ir jūsu nodoms šajā konferencē speciālu uzmanību veltīt noziegumiem pret cilvēci, kas izdarīti Latvijas teritorijā.

Padomju totalitārisms savu noziedzīgo dabu parādīja jau 1940. un 1941. gadā, un mums par to jāgūst pilna skaidrība. No 1941. līdz 1944. gadam Latvijas teritorijā noziegumus pret cilvēci veica nacistiskais režīms. Pēc nacistiskās okupācijas Latvijā atsākās padomju okupācija, tika pastrādāti jauni noziegumi pret cilvēci.

Ir svarīgi noskaidrot, ar kādām rokām un kuru ideju aizsegā tie tika pastrādāti. Svarīgi zināt, cik lielā mērā Latvijas iedzīvotāji tika iesaistīti padomju un nacisma režīmos, cik Latvijas iedzīvotāju kļuva par labprātīgiem līdzskrējējiem un piedalījās noziedzīgajās represijās pret civiliedzīvotājiem. Kā ikvienā no Eiropas valstīm, arī Latvijā sabiedrībai ir svarīgi gūt dziļāku un detalizētāku patiesību par Otro pasaules karu un totalitāro laikmetu.

Vēsture izvirza atbildību. Gan notikumu laikabiedram, gan jaunākām paaudzēm. Mums ir jāsaglabā piemiņa par bojāgājušajiem cilvēkiem un jāatbalsta pētnieku un skolotāju darbs tā, lai tiktu sniegtas patiesas zināšanas par pagājušo laiku. Latvijas valdība finansiāli atbalstot Vēstures komisijas darba uzsākšanu un arī šo konferenci, demonstrējusi vēlmi sekmēt vēsturnieku darbu.

Šīs konferences organizēšanā aktīvi piedalījusies starptautiskā Latvijas Vēstures komisija. Tādējādi tā apliecina savu vēlmi veidot aktīvu dialogu ar Latvijas sabiedrību, vēsturniekiem un vēstures skolotājiem.

Komisijā darboties piekrituši zinātnieki jau no piecām valstīm. Šis sadarbības loks attīstīsies, komisijai jābūt integrētai gan Latvijas, gan starptautiskā vēsturnieku vidē.

Deviņdesmitajos gados Latvijā jau radušies vērtīgi pētījumi. Sabiedrība uzzina to, kas kādreiz tika noklusēts. Vēstures apziņa pilnveidojas. Vēstures komisijai jādod savs papildu ieguldījums. Tās darbības prioritātes saistīsies ar pētījumiem, kas skar noziegumus pret cilvēci, holokaustu, represijām, deportācijām.

Neatkarīgajā Latvijā jau vairākkārt izskanējis politisks vērtējums un nosodījums padomju un nacisma totalitārajiem režīmiem un to noziegumiem Latvijā. Tagad galvenais darbs ir vēsturniekiem, kuru uzdevums ir izzināt visus faktus par totalitārisma pagātni.

Lai šo vēsturisko faktu izpēte nepaliktu pieejama tikai šauram sabiedrības lokam, svarīga ir sadarbība ar vēstures skolotājiem un arī diskusiju atspoguļojums presē. Tāpēc ir jo būtiski, ka šajā konferencē piedalās vēsturnieki, vēstures skolotāji un arī sabiedrības pārstāvji.

Latvijā virmo emocijas par to, kā un kādā apjomā skolēniem mācīt Latvijas vēsturi. Protams, šis jautājums pirmām kārtām ir jārisina speciālistiem, tomēr es domāju, ka tas ir nozīmīgs jautājums visai sabiedrībai.

Latvijas vēsturei ir jāveltī īpaša uzmanība skolu mācību programmās. Savas zemes pagātnes studijām, tāpat kā dzimtenes mācībai, kopumā ir jābūt vienam no svarīgākajiem priekšmetiem jaunatnes mācību procesā. Tas veido un nostiprina piederības izjūtu Latvijai.

Pēdējā laikā mēs daudz runājam par sabiedrības integrācijas politiku Latvijā. Vēstures pētīšana, vēstures mācīšana skolās un dialogs sabiedrībā par vēsturi ir nozīmīgi elementi sabiedrības integrācijas procesā. Šis konteksts būs svarīgs arī Vēstures komisijas darbā.

Turpinājums — 2.lpp.

Uzruna konferencē "Latvija Otrajā pasaules karā" Rīgā 1999.gada 14.jūnijā