Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"
Padomju Savienības komunistiskā partija un PSRS valdība plašas, nežēlīgas represijas pret atsevišķiem cilvēkiem, sabiedrības slāņiem un pat veselām tautām uzskatīja par sava režīma funkcionēšanas un nostiprināšanas nepieciešamību, par varas nostiprināšanas pastāvīgi darbojošos instrumentu, beigu beigās — par sociālistiskās celtniecības likumsakarību. Tam nolūkam tika izdomāta un izveidota milzīga un represiju sistēma: ārkārtējās komisijas, sevišķās apspriedes, t.s. divnieki un trijnieki. Arī GULAG (labošanas darba nometņu galvenā pārvalde, saukta par gulagu). 1939.gadā gulaga nometnēs atradās vairāk nekā 440 tūkstoši ieslodzīto, bet cietumos — vairāk nekā 186 tūkstoši. 1929.gadā līdz ar "kulaku" un viņu ģimeņu izsūtīšanu uz valsts nomaļajiem rajoniem PSR Savienībā aizsākās speciālā nometinājuma vēsture. Pavisam no 1931. līdz 1939.gadam specnometinājumā tika nosūtīti 990 470 cilvēki, bet 1953.gada janvārī specnometinājumā atradās 2 753 356 cilvēki.
Par pamatu deportācijām un izsūtīto turēšanai šajās nometinājuma vietās kalpoja VK (b)P CK un PSRS valdības lēmumi, kā arī iekšlietu tautas komisariāta dažādas pavēles, direktīvas un rīkojumi.
Šis milzīgais, nežēlīgais represiju aparāts un gulaga sistēma gandrīz 50 gadus tika izmantota arī latviešu tautas apspiešanai, pazemošanai, daudzu cilvēku fiziskai iznīcināšanai.
Tagad, pēc daudziem gadu desmitiem, staļiniskā režīma briesmu darbus pamazām atklāj ne tikai cietušo liecības un atmiņu stāsti, bet arī daudzi arhīvu dokumenti.
Šoreiz lasītāju uzmanībai tiek piedāvāti daži no Krievijas Federācijas Valsts arhīva saņemti dokumenti, kuri attiecas uz 1941.gada 14.jūnija deportācijas akciju.