Turpinot Saeimas frakciju priekšsēdētāju atbildes uz "LV’ jautājumiem ("LV" 8., 9. un 10.jūnija numurā)

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Kā vērtējat Saeimas pavasara sesijā paveikto?

— Vispirms gribētu teikt, ka rezultāti nav izcili, tomēr tie ir bijuši pietiekami nozīmīgi Saeimai.

Patlaban ekonomiskā un finansiālā situācija apliecina, ka likums par valsts budžetu varētu būt stingrāks, līdz ar to nebūtu tik devīgs dažādām valsts un sabiedrības vajadzībām. Tas nozīmē, ka valsts ieņēmumu bāze nav tik iepriecinoša un nodokļi valsts kasē neienāk tā, kā gribētos. Šeit lielā mērā ir Iekšlietu ministrijas darbs. Arī muitas un robežsardzes sakārtotībā. Vērīgāk būtu jāraugās arī Valsts ieņēmumu dienestam, kam ir diezgan daudz sociālā nodokļa parādnieku. Tās, es gribētu uzsvērt, ir lietas, ko varbūt nav vislabākajā veidā paveikusi arī valdība.

— Kuri pieņemtie likumi, jūsuprāt, ir bijuši svarīgākie un valstij aktuālākie?

— Ja tā uzmanīgi paskatāmies, pavasara sesijā mums ir izdevies paspert krietnu soli uz priekšu gan Saeimā, gan valdībā pretim zemniecības vēlmēm un prasībām. Gandarījumu rada tas, ka zināmā mērā tika sakārtota Lietuvas olu ražotāju tā sauktā ekspansija Latvijā. Tika sakārtoti jautājumi attiecībā uz praktiski nenosakāmas izcelsmes malto gaļu, ko varēja nepārtraukti vest iekšā apšaubāmā kvalitātē un par ļoti zemu cenu. Varam atcerēties arī margarīna epopeju, kad pilnīgi pamatoti mēs pacēlām ievedmuitu. Vēl bija mums jautājums par cūkgaļas un tās izstrādājumu ievedmuitu. Šeit mēs arī zināmā mērā gājām pretī zemniekiem. Tātad tās politiskās prasības, ko zemnieki ir virzījuši, nepavisam nav palikušas tikai kā sauciens tuksnesī, tās ir guvušas atbalstu. Tikai jāņem vērā tas, ka stāvoklis zemniecībā jau vairāk nekā deviņu gadu laikā nav gājis uz labo pusi, bet gan uz sliktāko. Līdz ar to visi šīs valdības lēmumi un Saeimas lēmumi, kas tomēr ir zināmas politiskās cīņas rezultāts, manuprāt, ir devuši tādu rezultātu, kas ir nepieciešams, bet kas nevar gandarīt zemniekus. Jo viņu stāvoklis ir tik smags, ka šie visi uzlabojumi, kas tiek izcīnīti, viņuprāt, ir elementāra viņu minimālo tiesību atzīšana, ka par to vispār īstenībā nebūtu jārunā, un ir kauns, ka par to jācīnās. Tāda apmēram ir tā zemniecības nostāja, ko es gribētu atgādināt. Tas būtu par lauksaimniecību. Varētu izvērst arī citas sadaļas. Kas bijis nepieciešams, tas ir zināmā mērā panākts, es uzsveru atkal, ka tas ir šī budžeta ietvaros, kas, kā redzams, būs vēl jāsamazina. Tātad nevar būt pārspīlējumu — ir jādomā par valsts ieņēmumu bāzi.

Sociāldemokrāti ir atļāvušies sevi apliecināt arī tādos jautājumos, kas mums ir bijuši vienmēr pamatā. Savulaik Rainis tieši Latvijas Kultūras fondu atbalstīja. Un sociāldemokrātija šogad lielā mērā arī panāca to, ka Kultūrkapitāla fondam būs atskaitījumi no akcīzes nodokļa, gan no alkohola, gan no tabakas. Mēs to uzskatām par sasniegumu. Tātad būs finansējums konkrētām kultūras prasībām, kas nebūs atkarīgs no kaut kādām valdības mirkļa vajadzībām. Valdībai vienmēr būs ļoti daudz citu nopietnu vajadzību. Būs stabils pamats. Mēs uzskatām, ka bez sociāldemokrātu balsīm tas nebūtu īstenots.

Es gribētu uzsvērt to, ka kultūrai ne tikai naudiņa jāpiešķir. Tur ir jābūt arī pārraudzībai pār šis naudas izlietojumu. Ja kaut kur valsts nodokļu maksātāju nauda ir ieguldīta, tur ir jābūt stingrākai kontrolei. Domāju, ka tieši Kultūras ministrijai ir ļoti rūpīgi jāseko līdzi valsts budžeta naudas izlietojumam. Tieši tāda arī bija sociāldemokrātu nostāja. Tas nenozīmē, ka mēs šeit akcentētu kādas mākslinieku vai kultūras darbinieku cunftes intereses. Runa ir par dažādiem kultūrnozīmīgiem atbalsta projektiem. Tāda ir tā mūsu iecere. Katru labu domu var sabojāt, bet es domāju, ka Kultūras ministrija noteikti pie šī jautājuma strādās un sekos, lai nebūtu nekādu aplamību.

Un vēl viens aspekts, ko es gribētu uzsvērt, ir ļoti nopietns. Tas, ka sociāldemokrāti izcīnīja pusotru miljonu latu pirmsskolas iestāžu darbam piecgadīgiem un sešgadīgiem bērniem. Apmēram 60 procenti mazuļu neapmeklē bērnudārzu. Šī naudiņa — pusotrs miljons — tika rasta budžetā, un to tieši Ministru kabinetā izcīnīja sociāldemokrāti. Mēs uzskatījām, ka arī jautājums par izglītību vienmēr ir bijis mūsu prioritāšu sarakstā. Neatkarīgi no tā, ka mums nav sava ministra, mēs uzskatījām, ka, ja reiz esam devuši solījumus saviem vēlētājiem, mums par tiem ir jācīnās. Tas ir viens no tiem reālajiem panākumiem, ko mēs esam ieguvuši.