Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Numura aktualitāte saistīta ar aizvadītajā nedēļā publiskoto Ministru prezidenta Valda Dombrovska iniciatīvu veidot principiāli jaunu garantiju sistēmu mājokļu hipotekārajā kreditēšanā. Ņemot vērā ieceres iespējamo ietekmi uz lielāko daļu Latvijas banku un milzīgu skaitu kredītņēmēju, “Jurista Vārds” iesaistīja neklātienes diskusijā Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Latvijas Komercbanku asociācijas, Latvijas Kredītņēmēju apvienības pārstāvjus, kā arī autoritatīvus civiltiesību un finanšu tiesību speciālistus.

Bez šīs diskusijas numurā publicēti arī divi apjomīgi raksti, tiesību prakse un svarīgākā informācija tieslietu jomā.

• Uldis Krastiņš. Pārdomas par dažām ievirzēm tiesu praksē

Publikācija tapusi sakarā ar žurnālā “Jurista Vārds” 2009.gada 2.jūnijā publicēto Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu tiesu palātas tiesnešu kopsapulces 2009.gada 22.maija lēmumu “Par tiesu praksi lietās par krāpšanu”. Katrs Augstākās tiesas tiesu prakses vispārinājums un uz tā rezultātu pamata izdarītā Krimināllikuma normu interpretācija konkrētā krimināllietu kategorijā ir apsveicams notikums, kas sekmē vienveidīgu krimināltiesību normu piemērošanu.

Ja nu Augstākā tiesa ir ķērusies pie tiesu prakses vispārinājuma krimināllietās par krāpšanu, tad acīmredzot tiesu praksē ir sakrājušās problēmas Krimināllikuma 177. un 180.panta, kur noteikta kriminālatbildība par mantas nolaupīšanu krāpšanas ceļā, piemērošanā. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta un Krimināllietu palātas tiesnešu kopsapulces 2009.gada 22.maija lēmuma “Par tiesu praksi lietās par krāpšanu” anotācijā kā viena no problēmām minēta nekustamā īpašuma nolaupīšanas kvalifikācija un jautājums par turpinātu un atkārtotu krāpšanu saistībā ar KL 177.panta trešajā daļā paredzēto krāpšanas kvalificējošo pazīmi – ja krāpšana izdarīta lielā apmērā.

• Andris Rimša. Personas subjektīvās publiskās tiesības uz publisko lietu izmantošanu

Lietu un personu, kurām ir tiesības uz lietām, attiecības pašā pamatā regulē Civillikums. Atbilstoši Civillikuma noteikumiem valsts, pašvaldības un to iestādes kā juridiskas personas ir tiesību spējīgas tiesiskos darījumos, un tās arī ir privāttiesību subjekti. Saskaņā ar privāttiesību noteikumiem publiskā persona attiecībā uz tās īpašumā esošajām lietām bauda tās pašas tiesības kā citi privāttiesību subjekti. Civillikuma 927.pants ietver vienu no fundamentālākajiem Civillikuma noteikumiem, nosakot, ka “īpašums ir pilnīgas varas tiesība pār lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību”. Īpašnieka visaptverošā varas tiesība pār lietu cēlusies no romiešu tiesībām, un mūsdienās īpašumtiesības ir vienas no fundamentālākajām cilvēktiesībām, kas garantē personas brīvību.

Saskaņā ar Civillikuma noteikumiem publiska persona kā lietas īpašnieks var aizliegt visiem citiem ietekmēt tās lietu, kā arī to lietot vai izmantot. Publiskas personas kā īpašnieka apjomīgā vara pār lietu ir nostiprināta arī citos Civillikuma pantos. Šie privāttiesību noteikumi ļauj publiskai personai, piemēram, bez pamatojuma un lietderības apsvērumu izdarīšanas aizliegt iedzīvotājiem izmantot satiksmei kādu satiksmei svarīgu tiltu. Publisko tiesību principi un sabiedrības vajadzības šādu iespēju nepieļauj, tādēļ ir jāaplūko, vai pozitīvās tiesības paredz īpašu regulējumu publiskas personas īpašumā esošajām lietām, un kas ir šāda īpašā regulējuma pamats.

“Jurista Vārda” redakcija