"Latvijas prezidenta vēlēšanas būs divu populāru cilvēku cīņa"

"Helsingin Sanomat"

— 99.06.09.

Tauta prezidenta vēlēšanu laikā baidās no "politiskiem bartera darījumiem".

Latvijas prezidenta vēlēšanas būs pēc nedēļas, un skeptiski noskaņotā tauta paredz "politiskus bartera darījumus", " nopirktas balsis", un "kāda trešā" uzvaras gājienu. Vēlēšanu kampaņu ne redz, ne dzird, netiek izteiktas nekādas prognozes. Prezidentu izraugās parlaments, un tautai par to nav nekādas teikšanas. Atbilstoši baumām, dažiem deputātiem pat esot piedāvāta liela naudas summa par "īstā" cilvēka atbalstīšanu vēlēšanās. Prezidents Guntis Ulmanis, 59, pēc mēneša beigs savu darbību. Izskatās, ka viņš nav pieļāvis lielas kļūdas. Ulmaņa popularitāte ir augusi vienmērīgi, un, pēc kādas augstu stāvošas personas domām, viņš, beidzot savas prezidenta gaitas, ļoti nervozē. "Viņš ir nobažījies par savu nākotni un vairs nespēj pilnvērtīgi veikt savus pienākumus".

Ulmaņa nākotne ir nodrošināta, jo viņš saņems dzīvokli pašā Rīgas centrā, pensiju, Volvo , šoferi, sekretāri un apsardzi.

Var teikt, ka pirmo reizi Ulmani ievēlēja tādēļ, ka viņa uzvārds ir Ulmanis, un otro reizi arī. Viņa vectēva brālis bija pirmskara laika prezidents.

 

Sacentīsies satiksmes ministrs

un mūziķis

Pašlaik cīņa izskatās pēc divu cilvēku "veikala". Sacentīsies divi vīri, kas jau desmitiem gadu ir cīnījušies par Latvijas populārākā politiķa vietu. Abi piekrita piedalīties vēlēšanās pēdējā brīdī.

Tie ir satiksmes ministrs Anatolijs Gorbunovs, 56, (Latvijas ceļš) un mūziķis komponists, bijušais kultūras ministrs Raimonds Pauls, 63, (Jaunā partija ). Pauls nav bijis Komunistiskās partijas biedrs, bet Gorbunovs savulaik ir bijis ideoloģiskais sekretārs. Gorbunovs aktīvi piedalījās neatkarības atjaunošanā un kļuva par pārejas perioda "prezidentu" jeb Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētāju. Gorbunovs mēģināja partijai ( LC ) paskaidrot, ka viņš nav piemērots kandidāts prezidenta amatam savas pagātnes dēļ. Top likums, kas aizliegtu kandidēt bijušajiem Centrālās komitejas locekļiem.

Pauls savukārt varētu būt par daudz "māksliniecisks". Tauta varētu vien gaidīt, kad Pauls paziņos, ka viņam ir apnikusi politika un izstāsies no spēles. Par šiem diviem vīriem būs zināms pēc pirmās vēlēšanu kārtas, taču, kā izteicās Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš, neviens no kandidātiem droši vien pirmajā kārtā neiegūs pietiekamu balsu skaitu. "Visiem ir skaidrs, ka viņi nav tie labākie kandidāti". Lejiņš paredz, ka vēlēšanas nebūs vieglas. "Balsošana tiks turpināta līdz brīdim, kamēr kāds iegūs vismaz 51 balsi no simta". Lejiņš uzskata, ka šādu balsu skaitu varētu iegūt kāds cits kandidāts.

Tiks meklēts "kāds trešais"

Partijas meklē "kādu trešo", kuru varētu iesaistīt spēlē. Gandrīz droši ir zināms, ka viens no viņiem varētu būt pašreizējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs, kurš šonedēļ atzīmēja savu piekto gadskārtu kopš atrašanās ministra amatā. Viņš ir gatavs kļūt par prezidentu.

Laikraksti rūpīgi seko arī sieviešu līdzdalībai "prezidentu biržā", taču Latvija sievieti prezidentes amatā vēl nav pieredzējusi. Vīriešu vairākuma parlaments droši vien varētu piekrist sievietei kandidātei tikai nepieciešamības vai kompromisa gadījumā. Visbiežāk presē pavīd iespējamo sieviešu prezidenta kandidātu vārdi, un tie ir "ārzemju latviete" Vaira Paegle, Latvijas institūta direktore Vaira Vīķe-Freiberga un bijusī Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure. Vispirms oficiāli tika izvirzīta lielākās partijas ( Tautas partijas ) kandidāte. Partija tomēr ir opozīcijā, bet Paegle ir visai nepazīstama politiķe, kura tomēr nevēlējās atteikties no ASV pases. Tēvzemiešu kandidāts ir Latvijas vēstnieks ANO profesors Jānis Priedkalns, kurš ir bijušais Austrālijas pilsonis. Arī sociāldemokrāti ir izvirzījuši savu kandidātu, taču maz ticams, ka viņam ir kādas izredzes. Daudzi latvieši vēlētos tādu prezidentu, kāds ir ziemeļu kaimiņiem. Filozofs Uldis Tīrons, atbildot uz kāda žurnālista jautājumiem, teica, ka "Latvijai par prezidentu ir jāiegūst Lennarts Meri". Jācer, ka pēc četriem gadiem Latvijā prezidentu vēlēs tauta.

Juka Rislaki

"Pieauguma reģions tepat līdzās"

"Dagens Nyheter"

— 99.06.09.

ASV liek uzsvaru uz sadarbību Baltijas jūras reģionā.

Jaunais ekonomiskā pieauguma reģions atrodas tepat blakus, un mums vairs nevajag meklēt kaut kur tālumā. Tā sacīja viens no zviedru uzņēmuma vadītājiem, kas tagad darbojas Baltijas valstīs, un šķita, ka šis ir vispārējais viedoklis konferencē par ieguldījumiem Baltijas jūras reģionā, ko otrdien Stokholmā bija sarīkojusi ASV vēstniecība Zviedrijā.

ASV ir uzņēmusies Ziemeļeiropas iniciatīvu, un tās vēstniecība Stokholmā vēlas darboties kā demokrātiskās un ekonomiskās attīstības reģionālais aizstāvis.

"Mēs vēlamies palīdzēt Igaunijai, Latvijai un Lietuvai kļūt par demokrātiskām valstīm un integrēt tās PTO, NATO un ES", teica ASV vēstnieks Lindons L. Olsons.

Viņš pats ir uzņēmējs - viena no pasaulē lielākā apdrošināšanas uzņēmuma Travelers bijušais direktors, kas nopirka Citibank - un ir pārliecināts, ka funkcionējoša tirgus ekonomika un privātie ieguldītāji ir vissvarīgākais šai attīstībai.

Divi Leifi - Volvo vadītājs Juhansons un tirdzniecības ministrs Pagrockis - kā pirmie runu teicēji propagandēja Baltijas jūras reģiona kā jauna ieguldījumu reģiona tālāku attīstību. Pagrockis vēlas paaugstināt efektivitāti Baltijas valstīs. "Nav nekādas jēgas ieguldīt naudu šoseju būvē, ja muita aizkavē pārkļūšanu robežai. Mūsu reģionā maksimālais laiks ir divas stundas", Pagrockis uzsvēra.

Dīsa Hostade

"Latvijas brīvzona vilina ieguldītājus"

"Dagens Industri"

— 99.06.10.

•

5 procentu uzņēmuma nodoklis.

• 80 procentu atlaide nekustamā īpašuma nodoklim.

• Nav jāmaksā apgrozījuma nodoklis.

Šie ir daži no parādes numuriem, lai pievilinātu investorus Liepājas ekonomiskajai zonai.

Pēc tam, kad pēdējie krievi 1997. gadā atstāja savu militāro bāzi, Latvijas valdība šai ārkārtīgi nolaistajai ostas pilsētai piešķīra īpašas privilēģijas ar nolūku paātrināt pieaugumu vienā no valsts visatpalikušākajiem reģioniem.

Speciālās ekonomiskās zonas statuss Liepājai būs līdz 2017. gadam. Brīvzonas teritorija ir 3000 hektāru, no kuriem apmēram divas trešdaļas gaida ieguldītājus.

Statistika rāda, ka Liepājā ir visātrāk augošā ekonomika Latvijā. Pieaugums celtniecības nozarē par vairāk nekā 20% ir pārsniedzis vidējo indeksu valstī, un rosība ostā ir pieaugusi no nulles 1992. gadā līdz 2,5 miljoniem tonnu 1998. gadā, no kurām 79% veidoja eksports.

Liepāja, kurā mīt 98 000 iedzīvotāju, ir Latvijas trešā lielākā pilsēta, bet numur divi uzreiz pēc Rīgas rūpniecības uzņēmumu skaita ziņā.

Ekonomisko brīvzonu izveidošana tomēr ir pretrunīgs pasākums valstī, kas vēlas iestāties Eiropas Savienībā, un bija viens no visdedzīgāk apspriestajiem jautājumiem konferencē "Liepāja - pievilcīga tirgus vieta Baltijas jūras reģionā", ko pagājušajā nedēļā organizēja Liepājas pilsēta un brīvzonas vadība.

Liepājas elegantais art deco teātris bija izvēlēts par tikšanās vietu vislielākajam starptautisko ieguldītāju, neatkarīgo finansu padomdevēju un vadošo valdības un pašvaldību politiķu pulkam, kas bija sapulcējies Latvijā pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā. Populārais Liepājas pilsētas galva Uldis Sesks prasmīgi cēla priekšā savus labumus - neaizsalstošo ostu, starptautisko lidostu, brīvzonu un centrālo pozīciju relatīvi tuvā reģiona (bijušās padomju republikas, Baltijas jūras reģiona un ES dalībvalstis) tirgū.

Ulža Seska prasmīgā savas pilsētas un brīvzonas reklamēšana līdz šim ir piesaistījusi ārvalstu ieguldījumus apmēram 155 miljonu kronu apmērā. Tomēr ne visi ēdieni uz klātā galda bija vienlīdz gardi.

Piemēram, starptautiskajā lidostā nav regulāru reisu. Apgrozījuma nodokļa atmaksāšana notiek ārkārtīgi lēni, un ir grūti izdarīt ilgtermiņa ieguldījumus, jo aizdevumi tiek pieļauti maksimāli uz diviem gadiem. Cits šķērslis ir nekustamā īpašuma nodoklis, kas patlaban ir 4% no taksācijas vērtības.

Īsti smalki sarīkojumi parasti noslēdzas ar Bomb Surprise. Tā notika arī šeit, kad pilsētas galva pavēstīja, ka viņš un Baltkrievijas galvaspilsētas Minskas domes vadītājs Nikolajs Pakevieks esot parakstījuši nodomu protokolu par Liepājas un Minskas brīvzonu sadarbību, kas ir saistīta ar plāniem veikt kopīgas investīcijas ceļu un dzelzceļu uzlabošanā starp abām pilsētām. Skandināvu un citu Rietumeiropas valstu ieguldītājiem vajadzēja saprast, ka Liepājas viesībās varbūt vēlas piedalīties arī citi. Uz galda esošie gardumi var tikt apēsti tikpat ātri, cik 200 konferences dalībnieki spēj iztukšot bufeti.

Lēna Engfelde

"Glābiet Rīgas Ekonomikas augstskolu"

"Dagens Industri"

— 99.06.11.

Vai Zviedrijas finansētā Rīgas Ekonomikas augstskola nākotnē spēs izdzīvot?

Uz šo jautājumu ir grūti pārliecinoši atbildēt. Lieta tāda, ka ar līdzekļiem, ko skolai ir piešķīrusi galvenokārt Zviedrijas valdība, nepietiks ilgāk kā līdz 2001. gada vasarai. Šo augstskolu, kas tika nodibināta pēc toreizējās pilsoniskās valdības iniciatīvas sakarā ar Baltijas valstu neatkarības atgūšanu, vada Stokholmas Ekonomikas augstskola, un tā ir kļuvusi par elitāru mācību iestādi. Domājams, ka pašreizējā valdība vēlas no šī projekta izstāties "civilizētā veidā", kas praktiski nozīmēs skolas pastāvēšanas beigas pēc trim līdz četriem gadiem. Pašmāju resursu skolas pārņemšanai pagaidām vēl nav.

Būtu ļoti slikti, ja šī mācību iestāde dažādu iemeslu dēļ pazustu. Galvenais - skola apgādā lielākos Baltijas valstu uzņēmumus ar jaunu, starptautiski orientētu uzņēmumu vadītāju paaudzi. Otrs iemesls ir tāds, ka vislabākie trīs kaimiņvalstu studenti studē kopā un rada kontaktu tīklu, kas nākotnē stiprinās Latvijas, Igaunijas un Lietuvas reģionālo ekonomisko sadarbību. Trešais iemesls, protams, ir tāds, ka ar Stokholmas Ekonomikas augstskolu un zviedru pasniedzējiem saistītie studenti nākotnē būs vērtīgas kontaktpersonas Zviedrijai. Valdība taču, kur vien iespējams, uzsver, cik svarīga ir šāda sadarbība.

Labākais pierādījums funkcionējošai palīdzības formai ir tas, ka Baltijas valstu uzņēmēji cīnās, lai varētu pie sevis pieņemt darbā Rīgas Ekonomikas augstskolu beigušos civilekonomistus.

Valdībai tādēļ vajadzētu noņemt ideoloģiskās brilles un no visas sirds atbalstīt elitāri orientētu zinību līmeņa celšanu, kam ilgstošā nākotnē būs liela nozīme Baltijas valstu ekonomikā.

"Lietuvas jaunās valdības apstiprināšana"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 99.06.11.

Liela uzticība ministru prezidentam Paksam

.

Ar ministru prezidenta Paksa jaunā kabineta apstiprināšanu Lietuvā ir beigusies kopš aprīļa vidus ilgstošā valdības krīze. Pakss, līdzšinējais Viļņas mērs, vēlas turpināt sava priekšgājēja Vagnora uz Rietumu integrāciju orientēto kursu, ekonomikas programmā tomēr ieviešot nelielas korektūras.

Jaunā kabineta darbības laiks būs tikai pusotru gadu ilgs, jo 2000. gada rudenī ir paredzētas kārtējās parlamenta vēlēšanas.

43 gadus vecais Pakss pēdējo gadu laikā kā Viļņas pilsētas mērs ir iemantojis lielu cieņu; ar viņu asociējas Lietuvas metropoles ekonomiskā augšupeja un milzīga tās vecpilsētas daļas restaurācija. Tāpat viņš arī tiek apbrīnots sava ekstravagantā hobija dēļ, proti, viņš ir bijušais lidotājs, un, neraugoties uz ievēlēšanu augstajā valsts postenī, pirms dažām dienām Viļņas mākslas festivālā viņš nespēja atturēties, neiekāpis lidmašīnā un nenodemonstrējis dažus visai riskantus lidojumus - par prieku publikai, bet par šausmām saviem miesassargiem.

Valdības priekšgalā toties viņu sagaida cita veida pārbaude. Skeptiķi uzskata, ka ar viņa pieredzi kā pašvaldību politiķim nav pietiekami, lai darbotos arī lielajā politikā un vēl jo vairāk tādēļ, ka vadību viņš ir uzņēmies Lietuvai tik smagā laikā.

Valsti, kas ārējā tirdzniecībā vēl joprojām tik lielā mērā ir saistīta ar Krieviju, pagājušajā vasarā smagi skāra Krievijas krīze.

Izņemot dažus konkrētus ekonomiski politiskus pasākumus, viņa programma plašā mērā sakrīt ar koalīcijas iepriekšējiem plāniem. Tas attiecas arī uz ārpolitiskajiem mērķiem - integrāciju ES un NATO.

Ievērības cienīgs ir politiski mazāk skaidri definētais jaunās valdības raksturs, kurā līdzās sešiem konservatīvajiem un diviem kristīgajiem demokrātiem ir arī viens Centra partijas pārstāvis un pieci neatkarīgie.

Bezpartejiski, piemēram, ir finansu ministrs Liongins un ekonomikas ministrs Maldelkis, kuri bauda cieņu kā labi speciālisti.

Ja pārsteidz valdības plašais spektrs, tad tāpat ir jāatzīmē, ka Lietuvas partiju politika pēdējā laikā jau tāpat iet "piņķerīgus" ceļus. Kaut arī kristīgajiem demokrātiem pieder divi nozīmīgi resori, partija pagājušajā nedēļā formāli paziņoja par koalīcijas līguma pārtraukšanu ar konservatīvajiem. Kā pamats tika minēta neapmierinātība ar to, ka konservatīvie nevēlas atzīt jaunās valdības politisko atbildību.

Vienlaicīgi kristīgi demokrātiskā valdība pastāv uz to, ka Paksa kabinets tiek atbalstīts un ministri Saudargs un Stankēvičs paliek savos amatos.

Ko praksē nozīmē šī matu skaldīšana, parādīs nākotne.

"Rietumi Krievijai neuzticas"

"Izvestija"

— 99.06.11.

Saskaņojot ar dienvidslāvu militāristiem serbu karaspēka izvešanas grafiku no Kosovas, NATO jau tuvākajās dienās ir gatava izvietot savus spēkus šajā dumpīgajā provincē. Teritorija ir nosacīti sadalīta trijās zonās - ziemeļu, centrālajā un dienvidu.

Dienvidslāvijas armija tās atstās pakāpeniski. Sestajā dienā pēc vienošanās parakstīšanas - tas nozīmē, 16.jūnijā - tai ir jāatstāj provinces dienvidi - rajoni pie Albānijas robežas, kur līdz pat šim laikam norit cīņas ar Kosovas Atbrīvošanas Armiju (KLA). Ap 19.jūniju serbi ir apņēmušies evakuēt centrālo daļu, bet ap 21.jūniju - ziemeļdaļu.

Tiek uzskatīts, ka serbu atbrīvotos rajonus nekavējoši aizņems NATO kontingenta priekšpulki. Galvenais uzdevums - nepieļaut "vakuumu", bezvaras periodu, kuru varētu izmantot KLA. Alianses komandieri sola, ka nepieļaus bruņoto kaujinieku atgriešanos Kosovā un to atriebības pret nealbāņu iedzīvotājiem.

Kosovas okupācijas plāns NATO ir izstrādāts jau sen. Tas arī paredz provinces sadalījumu sektoros, tomēr šoreiz to ir pieci. Atbildību par katru zonu uzņemsies viena no piecām lielākajām NATO dalībvalstīm - ASV, Lielbritānija, Francija, Vācija un Itālija.

Provinces galvaspilsēta Priština un apkārtējie rajoni ietilps angļu sektorā. Lielbritānijas kontingents būs vislielākais - 13 000 cilvēku. Tieši Prištinā ir jāatrodas visa ekspedīcijas korpusa štābam.

Amerikāņu kontingents - 7 000 cilvēku - izvietosies Kosovas dienvidrietumos netālu no Maķedonijas robežas. Vācu korpuss - 8 000 karavīru un virsnieku - bāzēsies dienvidos pie Albānijas un Maķedonijas robežas.

Francūžiem - 7 000 cilvēkiem - ir atvēlēti provinces rietumi. Un visbeidzot, itāļu kontingentam - 5 000 karavīriem - būs jāieņem pozīcijas provinces ziemeļos, uz robežas ar serbu teritorijām.

Kā redzams, krieviem NATO shēmā vieta nav atradusies. Un tas ir galvenais klupšanas akmens sarunās starp Rietumiem un Maskavu. ASV valsts sekretāres vietnieks Stroubs Talbots, ierodoties Maskavā, stingri pavēstīja: "Krievu sektora Kosovā nedrīkst būt."

NATO loģika ir skaidra. Alianses vadība baidās, ka krievi savu simpātiju dēļ pret "pareizticīgajiem brāļiem" attiecībā pret viņiem īstenos īpašu politiku. Un šī politika atšķirsies no Rietumu sabiedroto saskaņotās politikas. Briselē jūtamas bažas: ja krieviem tiks iedalīts atsevišķs sektors, tas novedīs pie faktiskas provinces sadalīšanas. Albāņi, kuri uzskata Maskavu par Belgradas sabiedroto, nevēlēsies atgriezties "krievu zonā" esošajās pilsētās un ciemos.

Tomēr Krievijai ir pamatots iemesls saglabāt savus uzskatus. Ja ievēro nevainības prezumpcijas principu, nav pamata apvainot krievus. Rietumu līderu bažu pamatā ir vienīgi hipotēzes. Un, ja jau tā, tad NATO nav nekāda pamata iedalīt savu sektoru, piemēram, itāļiem, bet atteikt krieviem, kuri plāno izvietot 10 000 karavīru.

Pašlaik ir īstais laiks turēt NATO pie vārda. Ja jau jūs patiesi uzskatāt krievus nevis par potenciālajiem pretiniekiem, bet gan "partneriem miera vārdā", kā gan izskaidrojama šāda diskriminācija?

Vienīgā politiski pareizā atbilde, kādu Rietumi var dot, varētu skanēt šādi: nav nekādas diskriminācijas; visa pamatā ir tehniska rakstura grūtības. Alianses spēki jau divarpus mēnešus atrodas Maķedonijā un Albānijā un tādēļ var īsā laikā tikt izvietoti Kosovā. Krieviem būtu nepieciešamas nedēļas, pat mēneši, lai sagatavotos. Vai būtu saprātīgi atlikt operācijas sākumu tikai tādēļ, lai jūs sagaidītu? Jūs taču paši baidāties, ka izveidosies "vakuums" un to izmantos KLA teroristi?

Maskavai ir jābūt gatavai šādam jautājuma traktējumam un bez skaļiem protestiem izvirzīt savu plānu, kuru Rietumiem būtu grūti noraidīt. Piemēram, piedāvāt radīt kopīgu itāļu-krievu sektoru provinces ziemeļos, kur dzīvo daudz serbu. Pirmie itāļi tur ieradīsies jau pēc nedēļas, krievi ierastos vēlāk. Korpusa vadību varētu uzņemties krievu-itāļu štābs. Paralēli itāļu ģenerāļi, protams, atradīsies NATO operatīvajā pakļautībā, kas ļaus nodrošināt to koordināciju, par kuras nepieciešamību pēdējā laikā tik bieži runā Briselē un Vašingtonā.

Ja Maskava nopietni gatavojas strīdēties ar NATO par savas līdzdalības principiem miera operācijā, tas ir jādara nekavējoši. Pēc ANO Drošības Padomes balsojuma par Kosovas rezolūciju krievu vārdos ieklausīsies mazāk. Pagaidām kārtis ir Krievijas rokās. Vajag tikai prast tās izmantot.

Maksims Jusins

"Pakāpenisks progress"

"International Herald

Tribune"

— 99.06.14.

Krievija un Savienotās Valstis, kā likās, svētdien pietuvojās savu domstarpību likvidēšanai par krievu miera uzturētāju izvietošanu Kosovā, un Krievijas militārie līderi apgalvoja, ka sarunās panāktais progress esot noticis sakarā ar krievu karaspēka negaidīto ierašanos provincē.

ASV valsts sekretāres vietnieks Stroubs Talbots pabeidza vēl vienu sarunu posmu ar Krievijas ārlietu ministru Igoru Ivanovu.

ASV Nacionālās Drošības padomes spīkers Maiks Hemmers Vašingtonā izteicās, ka Jeļcins un Klintons telefona sarunas laikā esot vienojušies tikties, lai apspriestu galvenās problēmas. Viņš izteicās, ka neesot noteikts termiņš, kādā ģenerāļiem ir jārod risinājums, tomēr piebilda, ka Klintons un Jeļcins esot vienojušies par risinājumu atkārtoti runāt pirmdien.

Pirms noslēguma sarunām svētdien Talbots izteicās, ka Savienotās Valstis varētu piekrist piešķirt krieviem "atbildības zonu" Kosovā. Krievija bija pieprasījusi savu sektoru. Talbots teica: "Kosovā būs atsevišķas daļas, kur Krievijas līdzdalība būs īpaši nozīmīga," tomēr viņš neteica, ka Krievijai būs savs atsevišķs sektors.

Nekas neliecināja par progresu sarežģītājā komandu un kontroles jautājumā. NATO uzstāja uz vienotu miera uzturēšanas operāciju komandu struktūru, savukārt Krievija apgalvoja, ka nepakļaus savu karaspēku alianses komandu struktūrai.

ASV valsts sekretāre Madlēna Olbraita izteicās, ka krievu karaspēka atrašanās NATO komandu struktūras pakļautībā esot izšķiroša, kā arī atkārtoja apgalvojumus, ka alianse neļaus Krievijai pārvaldīt savu Kosovas sektoru.

Runājot par krievu karaspēka negaidīto iebrukumu Prištinā, Talbots sacīja, ka Krievija esot kārtējo reizi solījusi neizvietot vairāk karaspēka, pirms nav panākta vienošanās. Talbots teica: "Es ceru, ka vairāk nebūs nekādu Krievijas puses pārsteigumu."

Kāds augsta ranga krievu virsnieks Interfax apgalvoja, ka "bataljona rīcība radīja apstākļus daudz konstruktīvākām sarunām" ar Talbotu.

Deivids Hofmans

"Bezjēdzīgās varas spēles"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.06.11.

Tā ir vecā Valsts Domes drāma. Krievijas parlamenta apakšpalāta atkal nevēlas to pašu, ko prezidents vai valdība. Taču tā vietā, lai izdiskutētu ieplānoto likumu jēgu vai bezjēdzīgumu, notiek ierastās spēles par varu starp likumdevēj un izpildvaru. Šodien spēļu plānā: premjerministra Sergeja Stepašina pieprasītais likums par benzīna nodokli.

Parlaments mēģina atlikt reformas pēc vasaras pārtraukuma. Taču valdības vadītājs no savas puses draud ar parlamentāro sirdsapziņas jautājumu. Ja Valsts Dome liegs uzticību premjerministram, prezidents Jeļcins atlaidīs parlamentu. Tas deputātiem dažus mēnešus pirms parlamenta vēlēšanām diez vai būtu pa prātam. Bez tam Dome piedāvā vēlēšanu cīņai nepieciešamo infrastruktūru. Tātad ir jāvadās pēc tā, ka parlamenta pretestība beigās pārtaps labvēlībā. Taču lieta tautas pārstāvjiem ir ļoti nepatīkama. Ja benzīntanku īpašnieki augstākos nodokļus uzvels patērētājiem, paaugstināsies benzīna cenas. Un vēlētājiem tas nepatiks.

Stepašina pieprasītais nodokļu likums Krievijai ir kaut kas vairāk nekā tikai pilsoņu braukšanas ar auto sadārdzināšanās. Reformas ir daļa no noteikumiem, ar kuriem Starptautiskais Valūtas fonds saista miljardu kredīta izsniegšanu Maskavai. Krievijas ekonomikai šis kredīts ir nepieciešams: tas ir priekšnoteikums tam, lai varētu aizkavēt valsts maksātnespēju un bankrotu. Te premjeram un Domei, tā vietā, lai savstarpēji vienam otru apkarotu, vajadzētu būt vienam mērķim.

"Krievijas premjers draud Valsts domei"

"Die Welt"

— 99.06.12.

Strīds par nodokļu likmēm var beigties ar neuzticības votumu. Sakāves gadījumā iespējama parlamenta atlaišana.

Krievijas premjerministrs, kurš amatā ir tikai trīs nedēļas, Valsts Domei draudēja ar mērošanos spēkiem, un, ja parlaments arī turpmāk bloķēs svarīgāko likumu pieņemšanu, tad viņš izvirzīšot jautājumu par uzticību valdībai.

Runa ir par likumu paketi, kuras pieņemšanu Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) izvirza kā priekšnoteikumu 4,5 miljardus lielā kredīta izmaksāšanai. Valsts Dome dienu iepriekš uz nākošo nedēļu atlika balsojumu par likumu, kas paredz aplikt ar nodokli benzīna uzpildes stacijas.

Līdz ar to, gadījumā, ja deputāti arī 16. jūnijā izvairīsies pieņemt šo likumu, būs apdraudēta vienošanās par kredītu, par ko Primakova kabinets panāca vienošanos ar SVF un Pasaules Banku. Tad premjeram neatliks nekas cits, kā īstenot to, ko viņš paziņoja, stājoties amatā: ja Dome izjauks vienošanos ar starptautiskajām finansu organizācijām, kas ir svarīga Krievijas izdzīvošanai, viņš izvirzīs jautājumu par uzticību valdībai. Tas nav nekas cits, kā draudi atlaist parlamentu. Ja parlaments izteiks neuzticību valdībai, tad prezidentam lēmuma pieņemšanai būs septiņas dienas laika. Vai nu viņš atlaidīs valdību, kas diez vai ir iespējams, vai arī Domi, un izdos rīkojumu par jaunām vēlēšanām, kurām pēc tam ir jānotiek trīs mēnešu laikā.

Otrs variants, kā bija redzams jau impīčmenta procesa laikā pret prezidentu, deputātiem ir ļoti neizdevīgs. Tādā gadījumā viņi pazaudēs Valsts Domi, ko viņi labprāt grib redzēt kā vēlēšanu cīņas biroju. Bez tam dažas kustības vēl nav pietiekami konsolidējušās, lai varētu piedalīties vēlēšanās. Tas, ka deputāti tieši jautājumā par degvielas uzpildes staciju aplikšanu ar nodokļi nonāca līdz mērošanās spēkiem ar valdību, norāda uz lielo ietekmi, kāda degvielas tanku "karaļiem" ir uz likumdevējiem.

Opozīcijas arguments, ka likums sadārdzinās benzīnu, noteikti nav ticams. Pēdējos mēnešos benzīna cenas Maskavā ir pieaugušas par 30%, lai arī likumā izmaiņas vēl nebija izdarītas un arī izejviela nebija palikusi dārgāka. Opozīcija prasa, lai līdz 16. jūnijam tiktu izdots prezidenta rīkojums, kas apturētu degvielas un smēreļļu cenas paaugstināšanu. Pretējā gadījumā Dome balsošot pret priekšlikumu. Arī attiecībā uz draudošo balsojumu par uzticību valdībai Dome ir noskaņota kaujinieciski. KP frakcijas koordinators Sergejs Režulckis teica, ka "mēs izteiksim valdībai neuzticību". Taču lauksaimnieki grib izteikties pret likumu, bet balsot par Stepašinu. Viņu parlamenta grupas vadītājs Nikolajs Haritonovs teica, ka tas būtu tikai loģiski, jo Stepašins tikai nesen ir apstiprināts amatā.

Manfrēds Kvirings

"Krievijas uzmanības novēršanas manevrs"

"Die Presse"

— 99.06.09.

Militāristi arvien vairāk iejaucas Maskavas Dienvidslāvijas politikas formulēšanā: Maskavai beidzot atkal ir jādemonstrē spēks.

Maskava

. Maskavas laikraksta "Komersant" apgalvojums, ka centienos panākt mierīgu Kosovas krīzes atrisinājumu krievu pusē savās rokās iniciatīvu esot ņēmuši militāristi, ir aizdomīgi tuvs patiesībai. Kā piemēru laikraksts min militārās konsultācijas starp NATO un Dienvidslāvijas militāristiem. Tās esot sākušās cerīgi, līdz Krievijas militārā atašeja Belgradā Jevgēņija Barmjanzajeva iesaistīšanās sarunās.

Kā apgalvo "Komersant", atsaucoties uz labi informētiem avotiem, Barmjanzajevs rīkojas pēc ģenerālpulkveža Leonīda Ivašova rīkojuma, kurš Krievijas Aizsardzības ministrijā ir atbildīgs par starptautisko militāro sadarbību. Ivašovs prezidenta Jeļcina īpašajam sūtnim Dienvidslāvijā Viktoram Černomirdinam jau ir atklāti pārmetis, ka viņa panāktā vienošanās apdraud Krievijas suverenitāti un intereses.

Ivašovs uz G - 8 sarunām Bonnā pavada ārlietu ministru Igoru Ivanovu. Acīmredzot viņam ir jāuzmana, lai Ivanovs Rietumu priekšā neatkāptos no principiem, kurus krievu militāristi uzskata par obligātiem. Ivašovs nekādā gadījumā nepārstāv tikai savu personīgo, īpašo viedokli. Viņš ir pārstāvis vienai no divām arvien vairāk nesamierināmām frakcijām, kādās Kosovas karš ir sašķēlis Krievijas eliti.

Černomirdinam, kura atcelšanu no īpašā sūtņa pienākumiem ceturtdien ir paredzējusi pieprasīt Valsts Dome, un kurš sarunās pirmo reizi ir atteicies no vienpusējās un oportūnistiskās krievu - padomju starpniecības taktikas grēcīgā mantojuma, runa galvenokārt bija par bombardēšanas pārtraukšanu. Turpretī Aizsardzības un Ārlietu ministrijām ir citas prioritātes.

Aizsardzības ministrs Igors Sergejevs pēc apspriešanās ar Borisu Jeļcinu pagājušās nedēļas beigās izpļāpāja noslēpumu: Kosovas sarunās pirmām kārtām runa esot par Krievijas interešu nosargāšanu. Taču Černomirdina panāktais rezultāts Krieviju un Dienvidslāviju nododot pilnīgā atkarībā no NATO labās vai ļaunās gribas. Tomēr Krievijas Ārlietu ministrija neatlaidīgi apstrīd to, ka militāristiem ir kaut kāda ietekme uz Krievijas sarunu pozīcijām Kosovas jautājumā, lai gan fakti runā pavisam citu valodu.

Tas, ka ne tikai Ārlietu ministrija, bet militāristu spiediena rezultātā, acīmredzot, sāk svārstīties arī Jeļcins, rāda, ka Krievija uzmanību no pārmērīgajām iekšējām problēmām atkal vēlas novirzīt ar vecajām patentreceptēm: ar ārpolitisku uzvaru, kas – ja citādi nav iespējams – varētu tikt panākta arī uz serbu "brāļu" rēķina. Šķiet, ka pati Belgrada ekonomisku apsvērumu dēļ arvien vairāk vēlas kapitulēt NATO noteikumu priekšā. Citādi ir ar Maskavu, kas jau no sākuma savtīgu iemeslu dēļ nebija ieinteresēta patiesā Kosovas krīzes atrisinājumā.

Runa bija un ir joprojām par to, lai pakalpotu Rietumiem kā neaizstājama starpniece; Maskavā runa ir par to, lai starptautiski izvirzītu pretenzijas uz paspēlētā lielvaras statusa atjaunošanu.

Elke Vindiša

"Jeļcina programma"

"The Washington Post"

— 99.06.10.

Prezidents Klintons vērsās pie Borisa Jeļcina, lai apzīmogotu nestabilo līgumu ar Serbiju par pamieru Kosovā.

Savienotajām Valstīm tas nav lēts darījums. Kosovas noregulējumam iegūstot galīgos apveidus, uz spēles ir likta Krievijas politiskā nākotne. Maskavas signāli ir neapšaubāmi: nopietni slimais Jeļcins cenšas saglabāt ASV atbalstu savam apdraudētajam režīmam, jo Jeļcina pēctecis beidzot ir izvēlēts: tas ir Sergejs Stepašins.

Klintons un Stroubs Talbots ir centušies iegūt Jeļcina labvēlību, slavinot Krievijas lomu Kosovas sarunās. Patiesībā Krievijas ieguldījums Slobodana Miloševiča iedzīšanā stūrī ir bijis samērā skops.

Klintons vēl arvien izvairījās pieņemt lēmumu par sauszemes karaspēka nosūtīšanu, kad Kabineta sanāksmē viņu sasniedza ziņa, ka Miloševičs ir negaidīti piekritis nosacījumiem, kādus Belgradai nodeva Krievijas pārstāvis Viktors Černomirdins un Somijas prezidents Marti Ahtisāri. Ar laimīgu smaidu sejā Klintons Kabinetam paziņoja: "Vēl nepriecājieties."

Tas bija prātīgs padoms. Noregulējumu nekavējoši apdraudēja Miloševiča mēģinājumi rast jaunus trūkumus pamiera noteikumos. Krievijas pretestību daudz vājāku attēloja Klintons, Talbots un citas ASV amatpersonas, kuras uzsver Stepašina draudzīgumu. Par viņa nozīmību un Jeļcina vājo veselību no jauna liecināja 31.maijs, kad Jeļcins piezvanīja Klintonam, un viņš bija "neaizsniedzams" tad, kad prezidents viņam centās atzvanīt. Tā vietā notika 30 minūšu Stepašina saruna ar Klintonu.

Stepašins ir pilnīgi lojāls Jeļcinam. Viņš pārsteidza Maskavas analītiķus, pārņemot savā kontrolē pretrunīgo kabinetu. Tomēr Krievijā viņš tiek uzlūkots vairāk kā Jeļcina aizstāvis nevis valstsvīrs.

Krievijas liktenis ir likts uz spēles iekšējā drāmā, kas norisinās virzībā uz prezidenta vēlēšanām nākamajā gadā. Nākotnei varētu nākt par ļaunu pārāk dziļa iesaistīšanās Krievijas iekšpolitikā.

Pašlaik vissaprātīgākā attieksme būtu piesardzība attiecībā uz Krievijas mērķiem Kosovā un Krievijas politiku.

Džims Houglends

"NATO un Krievija pēc Kosovas"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.06.09.

Maskavai nāksies īstenot apvaldīšanas politiku.

NATO paplašināšanos pašreizējā politiskajā situācijā nav iespējams apskatīt atrauti no šīs organizācijas agresijas pret Dienvidslāviju. Abas šīs akcijas apvienojumā ar šī gada aprīlī pieņemto alianses jauno stratēģisko koncepciju skaidri norāda uz Ziemeļatlantijas savienības nākotnes plāniem. Vēl pirms Dienvidslāvijas bombardēšanas sākuma atsevišķas jaunās NATO tendences lika sevi manīt dažā alianses un ASV solī. ASV nevēlēšanās maksāt ANO dalības naudu, amerikāņu priekšlikumi mainīt 1972. gadā parakstītā pretraķešu aizsardzības līguma noteikumus, suverēnu valstu (Irākas, Sudānas, Afganistānas) bombardēšana bez ANO atļaujas, Eiropas kontingenta nomaiņa ar NATO spēkiem Bosnijā, kas tika pavadīta ar propagandisku kampaņu par to, ka tikai alianses spēki spējot risināt etniskos konfliktus - tas viss skaidri norādīja uz to, ka ASV un NATO starptautisko likumu un saistību ierobežojumos jūtas šauri.

Pēc tam, kad NATO savu stratēģu ieskatā uzvarēja Aukstajā karā, tā sāka meklēt savas pastāvēšanas pamatojumu jaunajā situācijā un nonāca pie secinājuma, ka aliansi nepieciešams pārveidot no reģionālas aizsardzības organizācijas par sava veida pasaules valdību. Tas paredzēja pakāpenisku, taču neierobežotu līdzdalības paplašināšanu un NATO iekšējo noteikumu izplatīšanu iesākumā visai miglaini noteiktajā "eiroatlantiskajā reģionā", bet nākotnē arī visā pasaulē. Līdz ar to bija paredzēts pakāpeniski piešķirt NATO pilnvaras, kuras pašreiz pieder ANO. Šī plāna īstenošana neizbēgami novedīs pie patreizējās starptautisko tiesību, kuras balstās uz valstu suverenitātes principa, nomaiņas ar NATO tiesībām, kas balstīsies uz centieniem panākt mērķus, kuri tobrīd tiek uzskatīti par izdevīgiem alianses dalībvalstīm (vispirmām kārtām ASV) un Rietumu pasaulei kopumā.

NATO rīcība Dienvidslāvijā atklāti parādīja šos plānus. Kad NATO bez ANO Drošības padomes piekrišanas sāka bombardēt Dienvidslāviju, kļuva skaidrs, ka alianse izmanto Kosovu kā aizbildinājumu starptautisko tiesību sistēmas graušanai. Visas NATO valstis atbalstīja ASV to apzinātajā mēģinājumā iznīcināt pēc Otrā pasaules kara izveidojušos starptautisko sistēmu. Neatkarīgi no NATO militārās akcijas Dienvidslāvijā rezultātiem, galvenais tās rezultāts ir labi redzams: starptautiskās drošības sistēma vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija pirms tam. Tā kā NATO negrasās atteikties no saviem plāniem, starptautiskās attiecības viegli var noslīdēt līdz dabisko tiesību filozofu aprakstītajai beztiesiskajai "dabiskajai situācijai", kad katrs karo par sevi un visi naidojas ar visiem. Šodien Rietumu valstis ekonomiskā un militārā ziņā ir vislielākais spēks pasaulē, un ASV uzskata, ka šāda situācija ir izdevīga gan tām, gan to NATO sabiedrotajiem, kuri (kas ar entuziasmu, kas negribīgi) atbalsta to kursu. Taču šāda politika, ja palūkojas uz to plašākā skatījumā, ir galēji avantūristiska un var novest pie katastrofālām sekām visai pasaulei, tajā skaitā arī NATO locekļiem. Izskatīsim dažas no šīm sekām.

Kodolieroču neizplatīšanas

sistēmas krahs

Kodolieroču neizplatīšanas sistēma kā pēckara starptautisko tiesību sastāvdaļa atmirs vienlaicīgi ar šīm tiesībām. NATO neierobežotās paplašināšanās politika apvienojumā ar tās jauno militārās iejaukšanās stratēģiju konfliktos ārpus dalībvalstu teritorijas rada bruņotas intervences draudus ikvienai valstij, kura nav NATO sastāvā. Daudzās nerietumu valstīs, tajā skaitā arī tādās teritoriālā un iedzīvotāju skaita ziņā lielās kā Ķīna, Indija, Brazīlija, Indonēzija, Meksika, Malaizija pastāv nopietni starpetniski konflikti. Pēc starptautisko tiesību sistēmas kraha visas šīs valstis uzskatīs kodolieroču vai citu masu iznīcināšanas ieroču iegūšanu par vienīgo reālo garantiju pret ārēju iejaukšanos. Šī tendence jau izpaužas pieaugošajā kodolbruņošanās sacensībā starp Indiju un Pakistānu, kas sākās vēl pirms NATO uzlidojumiem Dienvidslāvijai. Savukārt pēc to sākuma lielākā daļa pasaules valstu argumentus par labu masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanai uzskatīs par ideoloģisku aizsegu NATO pasaules kundzības panākšanai. Tā rezultātā 21. gadsimta sākumā var rasties ievērojams skaits jaunu kodolvalstu, kā arī valstu, kuru rīcībā ir citi masu iznīcināšanas ieroču veidi. Kodolkonflikta izcelšanās draudi kļūs daudz reālāki, un tie būs praktiski nekontrolējami.

Pretrietumu koalīcijas

veidošanās

Viena liela spēka centra rašanās, kas par oficiālu mērķi izvirza neierobežotu paplašināšanos un kā rīcība pārējās pasaules acīs ir virzīta uz pasaules kundzības panākšanu, neizbēgami stimulē dažādo valstu koalīcijas veidošanos tikai ar vienu mērķi - darboties pretī šai tendencei. Krievija, Ķīna, Indija, Malaizija, Meksika, Brazīlija, Nigērija, Irāna un citas valstis, kurām parastos apstākļos ir maz kopīga, cenzdamās glābt savu suverenitāti no Rietumu savienības pārspēka patvaļīgas iejaukšanās, būs spiestas meklēt ceļus uz sadarbību vismaz vienā vienīgajā jautājumā: cīņā par starptautiskās sistēmas saglabāšanu, kura balstītos uz valstu suverenitātes principa. Šī jaunā viena mērķa koalīcija savu locekļu pretrunu dēļ diez vai izvērtīsies par ciešu militāru savienību, kas līdzinātos NATO vai Varšavas līgumam, taču tā noteikti var kļūt pietiekoši spēcīga, lai stātos pretī NATO tieksmei pēc kundzības, kā arī lai attīstītu jaunas ekonomiskās un militārās sadarbības formas. Šīs jaunās koalīcijas pamatu veidos Krievija, Ķīna un Indija. NATO agresīvie centieni panākt vispasaules kundzību liks šīm pilnīgi atšķirīgajām valstīm, kuru vidū pastāv daudzas pretrunas, tuvoties savienībai, kas citos apstākļos izskatītos diezgan pretdabiska. Šīs trīs valstis pagaidām militārā un ekonomiskā ziņā ir vājākas par NATO, taču tām ir labas iespējas attīstīt militāro potenciālu, tām ir liels iedzīvotāju skaits, visām trim ir kodolieroči, un tās jau ir pietiekoši spēcīgas, lai nelaistu naidīgus spēkus vismaz savos reģionos. Pretimstāvēšana tām kā apvienotam naidīgam blokam 21. gadsimtā diez vai atbilst Rietumu civilizācijas attīstības interesēm.

Terorisma pieaugums

NATO de facto atbalsts Kosovas Atbrīvošanās armijai (KAA) tās karā pret Dienvidslāvijas varas iestādēm pārējai pasaulei parāda, ka Rietumu pasludinātā nesamierināmā cīņa ar terorismu praksē tiek īstenota ne tuvu ne vienmēr. Etniska teroristu grupa var gūt Rietumu atbalstu, ja tā kļūst pietiekoši spēcīga un ja tās mērķi sakrīt ar Rietumu mērķiem (tas ir, mērķiem, kuri katrā atsevišķajā momentā tiek uzskatīti par izdevīgiem ASV un NATO). Tas ir spēcīgs stimuls dažādām teroristiskām grupām visā pasaulē aktivizēt savu darbību un censties pierādīt, ka Rietumu atbalsta saņemšanas gadījumā tās aktīvi cīnīsies ar Rietumu ienaidniekiem.

Narkotiku tirdzniecības

pieaugums un iespējamā

ekoloģiskā katastrofa

Līdzīga situācija veidojas arī ar narkotiku tirdzniecību. Ar vienu roku cīnoties pret narkotirgoņiem Dienvidamerikā, ar otru roku ASV, NATO sabiedroto atbalstītas, rada spēcīgu narkotiku ražošanas un tirdzniecības centru Kosovā. Ir acīmredzams, ka atdalīšanās gadījumā no Dienvidslāvijas Kosovu pārvaldīs KAA, kuru, kā visi atzīst, lielā mērā finansē albāņu narkomafija. Vairāku mēnešu intensīvu uzlidojumu ekoloģiskās sekas Eiropas centrā ir grūti paredzēt. Jau šodien Donava - galvenā Centrālās un Dienvideiropas ūdens artērija - ir nopietni piesārņota ar naftu un naftas produktiem, kuri ietek tajā pēc Dienvidslāvijas naftas rezervuāru iznīcināšanas. Kā apliecina ekologi, no sprādzienu un degšanas produktiem cieš gaisa kvalitāte. Taču pats bīstamākais ir tas, ka pastāv reāli atomkatastrofas draudi: Rietumu komentētāji nemīl runāt par to, ka viena no NATO raķetēm nokrita aptuveni 50 kilometru atstatumā no lielās atomelektrostacijas Kozlodujā.

Krievijas "izspiešana"

Pēc Padomju Savienības sabrukuma NATO ne reizi nedeva iemesla Krievijai uzskatīt to par draudzīgu organizāciju. Kā izteicās bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, NATO līderi pārkāpa viņam doto mutisko solījumu nepaplašināt savu organizāciju apmaiņā pret padomju piekrišanu Vācijas apvienošanai. NATO paplašināšana ir devusi smagu triecienu reformu un demokratizācijas piekritējiem Krievijā, papildinot komunistisko un nacionālistisko spēku argumentus, kuri vienmēr ir uzstājuši, ka Rietumi cenšas ieslēgt Krieviju naidīgā lokā. Tajā pat laikā sākotnēji prorietumnieciskie reformatori jutās nodoti. Nonākot pie varas īsi pēc PSRS sabrukuma un sapņojot iestāties "civilizēto" tautu saimē, tie sāka īstenot kursu uz ciešu sadarbību ar Rietumiem un visu Rietumu prasību un rekomendāciju izpildi gan ārējā, gan arī iekšējā politikā. Šodien, kā uzskata lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju, šis kurss ir novedis pie ekonomiskas katastrofas, pie valsts pozīciju vājināšanās pasaulē un augstprātīgas, gandrīz vai koloniālas attieksmes pret Maskavu no Rietumu galvaspilsētu puses, Sabiedriskās domas spiediena un augošās opozīcijas rezultātā prezidents Jeļcins, kurš sāka savu darbību kā ideālistisks rietumnieks, bija spiests koriģēt savu politiku lielākas līdzsvarotības un pašas Krievijas interešu aizsardzības virzienā.

Varbūtējā Krievijas reakcija

Agresija Dienvidslāvijā Krievijas līderiem apliecināja, ka NATO ir gatava uzbrukt jebkuras valsts, tajā skaitā arī Krievijas interesēm un suverenitātei. Līdzjūtību Serbijai lielākajā daļā Krievijas politiķu izsauc nebūt ne abstrakta "pareizticīgo brālības" sajūta, ko piesauc galējie nacionālisti. Tāpat kā to Rietumu kolēģi, Krievijas līderi slikti pārzina vēsturi. Tieši tādēļ tos (tāpat kā Indijas, Ķīnas, Meksikas un daudzu citu valstu, kurām nav nekāda sakara ne ar pareizticību, ne slāviskumu) satrauc tas, ka gadījumā, ja NATO turpinās uzspiest savu gribu suverēnām valstīm, par nākošo upuri var kļūt to pašu valsts. Krievijas satraukums ir saprotams. Ja NATO atbalstīja vairākus gadsimtus Vācijas īstenoto kursu Balkānos, kas, balstoties uz Turciju un Horvātiju, vienmēr ir centusies iznīcināt Serbiju, tad kādēļ gan, panākušiem šo, Rietumi nevarētu ķerties, piemēram, pie Krievijas Kaļiņingradas rajona (bijušās Austrumprūsijas)? Gadījumā, ja NATO tiks uzņemtas Baltijas valstis, Kaļiņingradas rajons būs nošķirts no Krievijas ar NATO teritoriju, uz kuru attieksies alianses drošības garantijas. Jau šodien izskan prasības par šī Krievijas reģiona demilitarizāciju, tad aiz Eiropas vienotības un cilvēktiesību aizsardzības ("etniski iztīrīto" vāciešu atgriešanās un to īpašuma tiesību atjaunošana) lozungu dūmu aizsega ir pilnībā iespējami mēģinājumi atraut šo rajonu no Krievijas. Protams, ka ar Krieviju, kuras rīcībā ir kodolieroči, būs grūtāk nekā ar vājo Dienvidslāviju. Taču, lai izvairītos pat no šādu scenāriju apspriešanas, Krievijai būs pilnīgi jāpārskata savas attiecības ar NATO un Rietumiem, un šis pārskatīšanas process jau ir sācies.

Krievijas atbilde uz NATO paplašināšanos un agresiju pret Dienvidslāviju sastāvēs no veselas rindas politiska un militāra rakstura pasākumiem. Kopumā šie pasākumi nozīmēs pagriezienu no sadarbības politikas, kura balstījās uz pakļautas pozīcijas, uz sadarbības politiku ar vienlaicīgu NATO ambīciju iegrožošanu. Jaunajos apstākļos iegrožošana nenozīmēs atgriešanos pie vecās padomju stratēģijas pretoties ASV un NATO ietekmei jebkurā zemeslodes vietā - tam šodien nav pamata, un Krievijai arī nav tam pietiekoši spēka. Jaunajā nosacītā vājuma situācijā iegrožošana Krievijai nozīmēs divu virzību apvienojumu: skaidru savas reģionālās drošības zonas noteikšana, kurā NATO iejaukšanās netiks pieļauta un kuras aizsardzību Krievija noteikti spēs nodrošināt; kā arī politiskās un militārās sadarbības attīstīšana ar citām reģionālajām lielvalstīm, kuras jau tagad īsteno līdzīgu politiku (it īpaši ar Ķīnu un Indiju).

Pašreizējā situācijā iegrožošanas politika ir vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību var panākt Krievijas stratēģisko mērķi: starptautisko tiesību sistēmas un ANO noteicošās lomas atjaunošanu. Neskatoties uz Rietumu retoriku tiesību ievērošanas sakarā, šodien ir skaidrs, ka starptautisko tiesību sistēma pēc Otrā pasaules kara balstījās nebūt ne uz kādas cieņas pret kādu, bet gan tikai uz spēku līdzsvara starp diviem blokiem. Līdzko šis līdzsvars nosvērās par labu NATO, tūdaļ pazuda arī visa cieņa. Tādējādi tikai šāda līdzsvara atjaunošana, kas liks NATO ņemt vērā arī citus spēka centrus, var kļūt par stingru pamatu efektīvai ANO darbībai un strādājošai starptautisko tiesību sistēmai. Dabiska Krievijas politika būtu piedalīšanās iegrožošanas spēka izveidošanā, kas nepacietīgi tiek gaidīts daudzās pasaules malās, kur nopietni ir nobažījušies par NATO vispasaules kundzību.

Šīs politikas īstenošanai Krievija varētu spert sekojošus konkrētus soļus:

1. Saraut saiknes ar NATO. Krievija jau ir apturējusi šīs attiecības, un īpašu iemeslu saikņu atjaunošanai ar šo reģionālo organizāciju, kura atklāti noraida starptautiskās tiesības un ignorē ANO, nav. Katrā gadījumā Krievijas sadarbības formas ar NATO bija ārkārtīgi neapmierinošas, un tās bija jāpārskata. Līdzdalība programmā Partnerattiecības mieram paredzēja tikai kopīgu gatavošanos un Krievijas piedalīšanos NATO "miera uzturēšanas" operācijās, taču tā nerisināja Krievijas fundamentālo jautājumu: tā nedeva Maskavai nekādas garantijas un nerisināja Krievijas drošības problēmas. Ar lielu pompu parakstītais Krievijas un NATO attiecību Pamatakts jau no paša sākuma ASV un citās alianses valstīs tika uzskatīts par propagandisku dokumentu, kurš rada sadarbības iespaidu ar mūsu valsti, neskatoties uz alianses paplašināšanos. Tas bija būtiski Rietumu vēlētājiem, taču nav skaidrs, kādēļ Krievijas vadība uzķērās uz šī āķa. NATO agresija Dienvidslāvijā izvēdīja visas šaubas par šo dokumentu, kas, saskaņā ar ANO Nolikumu, atzina atteikšanos no spēka pielietošanas vai spēka pielietošanas draudu izmantošanas pret jebkuru valsti, tās suverenitāti un teritoriālo integritāti, kā arī paredzēja konsultāciju mehānismu un pat kopīgu lēmumu pieņemšanu un kopīgu rīcību. Atmetot ANO Nolikumu, NATO, dabiski, atmeta arī "Pamataktu". Ņemot vērā šādu NATO attieksmi, saskaņā ar Pamataktu izveidotā Pastāvīgā kopīgā padome konsultāciju noturēšanai kļuva par tukšu diskusiju vietu. Arī Krievijas līdzdalība miera uzturēšanas operācijā Bosnijā ir izrādījusies neproduktīva. Šeit Krievijas kļūda bija piekrišana divkāršās pakļautības sistēmai, kas faktiski nodeva tās kontingentu NATO komandsastāva rīcībā. Divkāršās pakļautības absurdums īpaši labi skaidrs ir tagad, kad ir izrādījies, ka Krievijas un NATO mērķi bijušajā Dienvidslāvijā ir tieši pretēji. Dabīgi, ka attiecību saraušana ar NATO kā organizāciju nenozīmēs attiecību saraušanu ar alianses dalībvalstīm, sadarbība ar kurām turpināsies uz individuāliem pamatiem.

2. Pārtraukt atbalstu Vācijas centieniem kļūt par ANO Drošības padomes locekli un aktīvi atbalstīt Indijas iekļaušanu tajā. Vēl viena NATO locekļa parādīšanās Drošības padomē būs ārkārtīgi neizdevīga Krievijai, turklāt Indijai kā kodollielvalstij un reģionālai līderei ir vairāk tiesību uz to.

3. Attīstīt stratēģiskas partnerattiecības ar Ķīnu un Indiju, kā arī nostiprināt militāro sadarbību ar ieinteresētajām valstīm citos reģionos (Islama pasaule, Latīņamerika, Indonēzija, Malaizija, utt.).

4. Pēc mierīgā noregulējuma Kosovā un ANO sankciju atcelšanas uzņemt Dienvidslāviju Krievijas-Baltkrievijas savienībā un aktīvi sadarboties ar Belgradu ekonomiskajā un militārajā jomā.

5. Izveidot jaunas attiecības ar Centrālās un Dienvideiropas valstīm, kā arī ar citām bijušā padomju bloka valstīm. Pašreizējā šo valstu vēlme pievienoties NATO ir saprotama. Padomju Savienība tām bija pēdējā koloniālā lielvara, tādēļ tur ļoti baidās no Krievijas, uz kuru tiek pārnesta vaina par PSRS rīcību. Taču ar laiku naids pret Krieviju neizbēgami mazināsies, un radīsies sapratne, ka Krievija - lai arī tā ir pēdējā, taču nebūt nav vienīgā lielvara, kura ir vēsturiski pretendējusi uz kundzību šajā reģionā. Līdz ar pretkrieviskā noskaņojuma vājināšanos Krievija, pielietojot pareizu pieeju, šajā pasaules daļā atkal tiks uzskatīta par noderīgu pretsvaru augošajai Vācijas un Turcijas ietekmei.

6. Turpināt sadarbību ar Rietumeiropu. Pastāv zināmas iespējas tālākai attiecību attīstīšanai gan ar Eiropas Savienību, gan arī ar atsevišķām tās dalībvalstīm. Drošības jomā īpaši perspektīva ir sadarbība ar tām Rietumeiropas valstīm, kuras ir nobažījušās par pārāk lielu ASV svaru pasaulē un Vācijas ietekmi Eiropā.

7. Izveidot jaunu sadarbības sistēmu drošības jomā ar NVS valstīm, it īpaši ar Ukrainu. NATO agresija pret Dienvidslāviju, kā arī vēl pirms pāris gadiem parakstītā Krievijas-Ukrainas draudzības līguma ratifikācija Krievijas parlamentā ir devuši jaunu impulsu abu valstu attiecību attīstīšanai. Līguma ratifikācija, kurā pirmo reizi bez ierunām atzītas pašreizējās Ukrainas robežas, ir devušas spēcīgu stimulu tiem spēkiem šajā valstī, kuri iestājas par sadarbību ar Krieviju. NATO agresija pret Dienvidslāviju ir izraisījusi spēcīgu satraukumu Ukrainā, kam par iemeslu bija ne tikai neapmierinātība ar to, ka tiek bombardēta etniskā un reliģiskā ziņā tuva tauta, bet arī stratēģiskie apsvērumi. NATO rīcība ir devusi jaunus argumentus tiem spēkiem Ukrainā (pārsvarā kreisajiem, kā arī dienvidu un austrumu reģionus pārstāvošajiem), kuri jau sen ir apgalvojuši, ka NATO patiesais mērķis ir nevis pasludinātā demokrātijas aizsardzība, bet gan vispasaules kundzība. Daudzi Ukrainā, valstī ar lielu skaitu etnisku, reģionālu un teritoriālu problēmu, ir nopietni nobažījušies par NATO gatavību risināt šādas problēmas ar spēka palīdzību. Bet pamats šādām bažām ir. Pietiek paskatīties kaut vai uz Krimas problēmu, kura sakarā ar Krimas tatāru pieaugošo aktivitāti un radikālismu drīzumā var kļūt nevis par Krievijas-Ukrainas, bet gan par Ukrainas-Turcijas attiecību problēmu. Šajā gadījumā ASV un NATO var atbalstīt savu stratēģisko partneri Turciju, vai arī pievērt acis uz tās rīcību (kā tas notiek, piemēram, attiecībā pret Turcijas okupāciju Kipras ziemeļu daļā, pie kam Grieķijas pozīciju šeit nepastiprina pat tās līdzdalība NATO).

Šodien Krievija Ukrainai ir vajadzīga kā pretsvars iespējamajam NATO spiedienam, bet Krievijai ir vajadzīga draudzīga Ukraina, kura nodala tās robežu no NATO valstu teritorijas.

8. Krievija savas drošības nostiprināšanai var ķerties pie veselas rindas tīri militāru pasākumu. Lai arī pašreizējā brīdī šādus pasākumus nopietni ierobežo valsts smagais finansu stāvoklis, tie tomēr var radīt nopietnus šķēršļus tālākai NATO ekspansijai. Krievijas prezidents jau ir pieprasījis pārskatīt agrāk pastāvējušos plānus par parasto ieroču skaita samazināšanu, ir pieņemti lēmumi par Krievijas gaisa spēku atjaunošanu, militāro satelītu modernizāciju, kā arī par Krievijas apņemšanās nepielietot kodolieročus pirmajai pārskatīšanu. Lielākas lomas piešķiršana kodolieročiem - tā ir dabiska Krievijas reakcija uz ārējiem draudiem pašreizējā situācijā, kad Krievijas parastie spēki atrodas smagā stāvoklī. Līdz ar Krievijas ekonomikas atjaunotni un sadarbības attīstību ar citām ieinteresētajām valstīm Krievijas militārie pretpasākumi kļūs iedarbīgāki.

Kopsavilkums

Šādas politikas īstenošana var izraisīt piesardzību sakarā ar iespējamo attiecību pasliktināšanos ar Rietumiem, kas novedīs pie Rietumu atbalsta zaudēšanas Krievijas reformām un nopietniem sarežģījumiem Krievijas ekonomiskajā attīstībā. Taču šādām bažām nav pamata. Pirmkārt, Rietumi diez vai izies uz pilnīgu ekonomisko attiecību saraušanu ar Krieviju (pasludinās par maksātnespēju, utt.), jo pārāk daudzi tur ir ieinteresēti Maskavas parādu atgūšanā, bet perspektīvā - arī mūsu tirgū. Otrkārt, kā rāda vairāku valstu, piemēram, Ķīnas, attīstība, saprātīga, taču stingra ārpolitika ne mazākajā mērā netraucē plašai ekonomiskajai sadarbībai ar Rietumiem. Tajā pat laikā Ķīnas un Krievijas pieredzes salīdzināšana norāda, ka intensīvas ekonomiskās sadarbības attīstīšana ar ārpasauli, labvēlīgu apstākļu radīšana ārvalstu investīcijām veido labu pamatu politiskajai patstāvībai, kamēr pļāpāšana par draudzību ekonomiskas lejupslīdes apstākļos noved tikai pie vājā "drauga" interešu ignorēšanas. Visbeidzot, visa Krievijas pēdējo gadu attīstības pieredze liecina, ka valsts ekonomiskā attīstība nav iespējama bez skaidras pašu valsts pastāvēšanas mērķu noteikšanas, izpratnes par tās vietu pasaulē, bez pašcieņas, bez cieņas pret savu vēsturi un savu lomu nākotnē. Tādējādi Krievijas ekonomiskā atdzimšana ir iespējama tikai ar noteikumu, ka tiks īstenota tās interesēm atbilstoša ārpolitika. Šādas politikas īstenošana un ekonomiskās sadarbības attīstīšana ar ārvalstīm, tajā skaitā arī ar Rietumiem - tie ir divi viens otru papildinoši kursi, un tie ir jāietur paralēli.

Aleksandrs Lukins

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS