Sirdī. Akmenī. Gulbenes zemē

Pirmdien, 14.jūnijā, Gulbenē atklāja pieminekli politiski represēto piemiņai

Foto: Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

"Likten, skaudrais! Kāpēc?" Tā daudzi toreiz jautāja, kad viņus, vilciena riteņiem klaudzot, veda uz austrumiem. Gulbenes stacija un Litene daudziem latviešu krietnākajiem dēliem un meitām 1941.gada jūnijā un 1949.gada martā bija ceļa sākums uz nebūtību.

1940.gada apcietināšanas boļševiki veica samērā klusi un nemanāmi, bet, redzot, ka latviešus un arī citas tautas, nav tik viegli pakļaut, Kremļa teorētiķu galvās radās velnišķīgs plāns, kā šo melno darbu veikt ātrāk un "lietderīgāk". 1940.gada oktobrī "Pravdas" ievadrakstā tika pausts, ka, lai atbrīvotos no politiski neuzticamiem elementiem un rastu darbaspēku neizmantoto zemju iekopšanai, tuvākajā nākotnē jāveic "lielu tautas masu pārvešana uz retāk apdzīvotiem ziemeļu apgabaliem". Šī plāna īstenošana sākās 1941.gada 14.jūnija naktī, kad pilsētu dzīvokļos un lauku sētās iebruka čekisti un karavīri ar sarkano zvaigzni pierē un aizveda vairāk nekā 14 tūkstošus civiliedzīvotāju un bērnu uz 54 "iekraušanas" vietām 634 iepriekš sagatavotos aizrestotos vagonos.

Gulbenieši jau vairākus gadus sadarbībā ar Aizsardzības ministriju, galvenokārt ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem, rīko piemiņas pasākumus Gulbenes stacijā un Litenes kapos, atceroties 1941.gada 14.jūnija baigos notikumus un pieminot nomocītos latviešu virsniekus. Litenes lauku mācību nometnē sākās Latvijas armijas iznīcināšana. Kā sacīja virsleitnants Voldemārs Veldre, no Litenes aizvestajiem 564 virsniekiem dzīvi vēl ir 11. Veldre ir Litenes traģēdijas aculiecinieks.

Vairākus gadus gulbenieši vāca līdzekļus, lai īstenotu represētās Veltas Jurjānes ideju — uzcelt pieminekli, kur nolikt ziedus, kur paklusēt, pieminēt, neaizmirst...

Jaungulbenē dzimušais tēlnieks Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Indulis Ranka ideju realizēja akmenī. J.Ranka 1940.gadā dzīvojis vienā mājā ar rakstnieku un virsnieku Aleksandru Grīnu un ar zēna acīm skatījies, kā arestē rakstnieku.

Pieminekļa saistošais elements esot Induļa Rankas mātes bize, līdzīga tā laika daudzu jaunu dāmu matu pīnēm. Šajā bizē ievijas jaunības romantika, saikne ar ģimeni un savu zemi. Tas ir savienojošais elements; meitenes tēls ir Latvijas simbols. Tā ieslīgst akmenī, viņu akmens pārņem, simbolizējot mūžību. Pieminekļa otrajā pusē ir vampīrs. Sikspārnis asinssūcējs simbolizē ļaunos spēkus. Vidū čūska — viltība, nodevība, gudrība. Viltība un nodevība vienmēr saistās ar gudrību. Tas ir sarežģīts motīvs. Visu ansambli noslēdz pieci laukakmeņi — Latvijai smagāko gadu un tautas ciešanu atcerei. Tā Indulis Ranka stāsta par savu gara un fizisko spēku radīto pieminekli.

Pieminekli iesvēta NBS štāba bataljona kapelāns Dainis Markovskis. Pārklāju noņem Gulbenes pilsētas domes prieksēdētājs Mārtiņš Kokars un Edgars Jurjāns — politiski represēto apvienības pārstāvis.

Runā bijušie izsūtītie, nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, ziedus noliek Latvijas institūta direktore Vaira Paegle, skolēni, izsūtīto tuvinieki.

Un visu šīs gandrīz stundu garās ceremonijas laiku man blakus raud dzīves un pārestību saliekta māmiņa baltā lakatā un margrietiņu pušķi rokās. Kad viņa noliek savu pušķīti pie pieminekļa, asaru lāse rit pa saulē sakarsušo akmeni un izzūd. Dievs, Tava zeme deg!

Andris Kļaviņš — īpaši "Latvijas Vēstnesim"

Autora foto

&n

&n

Lai šie bērni nekad nepieredztu to, ko savulaik sirmā māmuļa!... Pieminekļa atklāšanā par savu darbu stāsta novadnieks autors tēlnieks Indulis Ranka

Goda sardzē pieminekļa atklāšanas reizē — Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti un štāba bataljona karavīri

Litenes kapos piemiņas brīdī runā Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors pulkvežleitnants Ilmārs Vīksne