Triju Zvaigžņu gaismā — par sevi, par dzīvi, par laiku

Sešpadsmitā tikšanās — 1999. gada 8. jūnijā Saldū

Sastapšanās ar Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, Saldus pilsētas goda pilsoni Valdemāru Ancīti risinājās Saldus rajona galvenajā bibliotēkā dažas dienas pēc allaž darbīgā un radošā jubilāra 78. dzimšanas dienas. Tikšanās klausītāju rindas kuplināja Saldus pilsētas domes priekšsēdētājs Aidis Hērings, folkloriste Māra Vīksna, namamātes — bibliotekāres, kas pirms tam rīdziniekus iepazīstināja ar savu valstību. Kā jau iedibināts, tā bija saruna par sevi, par dzīvi, par laiku.

— Zinot kādreizējā aknīstieša urķīgo dabu, nav šaubu, ka viņš ir mēģinājis izdibināt arī savas dzimtas saknes. Kur un kā tie Ancīši ir cēlušies?

— Tas ir gandrīz neatbildams jautājums. Jo no senākajiem rakstiem daudz kas gājis bojā. Ja arī kas atrodams, tad meklējams Lietuvas arhīvos, kur man pietrūcis uzņēmības braukt un pētīt. Jo vairāk nekā divus simtus gadu Aknīste administratīvi ir atradusies Lietuvas teritorijā.

Par pašu dzimtu. Cik tēvs atcerējās, tad arī viņa tēvs un vecaistēvs ir dzīvojuši vienā un tajā pašā vietā. Tikai agrāk dzimtai bijis cits uzvārds — Jorģis. Kādu laiku vai nu manam tēvatēvam, vai vecvectēvam dokumentos ir rakstīti abi uzvārdi — Jorģis—Ancītis, pēdējais radies no māju vārda. Beigās palikuši pie Ancīša vien, tas tā, kā labāk skan. Arī šī uzvārda rakstība ir laika gaitā mainījusies. Es vēl atceros papīrus, kur bija rakstīts Anciet — pēc vācu tradīcijas. Tad vēl galotnes, protams, uzvārdiem vispār nebija. Pēc tam bija Ancīt, tad Ancīts, līdz visbeidzot pēc Jāņa Endzelīna un citu ierosmes tika iesprausts "i" iekšā. Citādi jau būtu tāpat kā ar rakstnieku — Upīts.

Aknīstes apkaimē ir vairākas Ancīšu dzimtas. Ir arī tādi, par kuriem nav zināms, ka viņi man būtu radi. Tomēr, spriežot pēc uzvārda, vajadzētu būt radiem. Bet par daļu man raduraksti ir skaidri — viens tēvatēva brālis ir bijis turpat Aknīstē, otrs — Bebrenē, trešais — Rubenē. Vecos laikos jau ģimenes ir bijušas lielas un diženas. Bagātākais no visiem skaitījās tā sauktais Dunavas Ancītis. Neatceros gan, ka viņu būtu savā mūžā redzējis.

Reiz aizbraucu uz Valmieru un sāku staigāt pa turienes kapiem — tur ir Ancīšu dzimtas kapi. Tad nu rakstīju arī valmieriešiem, lai uzzinātu ko vairāk — varbūt arī tie ir kādi radi.

Mana mazmeita Dace strādā svarīgā iestādē, kur dod pases. Un viņa savā datorā ir uzzinājusi, cik Latvijā Ancīšu ir — apmēram piecdesmit. Katrā ziņā tas ir ļoti rets uzvārds. Paša vārda izcelsme jau ir vienkārša — tas ir Ansis, kas būs bijis maza auguma, ne garāks par mani.

— Jūs stāstāt, ka viens otrs no Ancīšiem bijis turīgs, pat bagāts. Cik zināms, arī jūsu ģimenei Otrā pasaules kara beigu posmā daļu mantas nācies ierakt zemē, bet vēlāk ārā vairs visu nav izdevies izcelt, jo šis un tas no apraktajām vērtībām bijis bojāts. Kuru no šādi zaudētā ir visvairāk žēl?

— Grūti pateikt — kod, kurā pirkstā gribi, visu žēl. Tas bija negadījums — virs vietas, kur ierīkota slēptuve, nejauši paplīsa jumta skaida, paverot caurumu. Un lietus jau atrod katru spraugu, sūcas arī zemē. Malās ieraktais bija saglabājies, bet vidū, kur ūdens nāk virsū, viss bija satrunējis. Tomēr ne jau gluži arī tas viss aizgāja bojā. Ļoti žēl žurnāla "Skolu Dzīve" — man bija pilns komplekts, to atjaunot grūti, pat neiespējami, arī par šo to citu sāp sirds. Bet dažas grāmatas ir saglabājušās — tikai nav lasāmības pakāpē. Piemēram, Jāņa Sudrabkalna "Viena bezdelīga lido". Grāmatiņa ir. Šķirt nedrīkst — kā šķir, tā drūp... Arī "Cīruļi ziemā" — nezinu, kāpēc, bet ūdens bija iecienījis tieši Sudrabkalnu... Saulītē sējumus varēja izžāvēt, tomēr lasāmas šīs grāmatas joprojām nav. Vēl brālim Krišjānim Ancītim vācu laikā iznāca krājums "Latviešu kultūras atlants", tas bija ģimenes vienīgais eksemplārs — arī satrunēja, to vairs nevarēja glābt. Gāju uz kopētavu. Tur atjaunoja. Protams, novilkums ir raibs, bet kaut ko saburtot tur var. Oriģinālu beidzot aizsviedu projām. Tā noticis, ka daudz ir gājis bojā, bet saglabātā arī nav mazums.

Un tā jau nav vienīgā reize, kad kaut kas tika zaudēts. 1954. vai 1955. gadā pie manis ieradās augsts priekšnieks. Vispirms mani arestēja uz vienu dienu, aizveda uz Skrundas ielu. Tur tirdīja, pratināja, teica, ka man mājās esot ieroči, nelegālā literatūra, un tādā garā. Strīdējos pretī, ka man mājās nekā tāda nav. "Posmotrim!" (palūkosimies — krievu val. ). Un tad nāca uz mājām. Bija ļoti labi informēti, zināja, kur man kas atrodas.

Pievāca tai reizē "Straumēnus", Aleksandra Grīna Kopotos rakstus, gribēja pievākt arī "Mūžības skartos". Tos es atkaroju: Aleksandrs Čaks taču padomju dzejnieks. Jā, bet šī grāmata esot rakstīta citos laikos. Teicu, ka arī Vilis Lācis ir rakstījis citos laikos, bet šie darbi nav aizliegti. Un tad nu mēs kopā ar Vili Lāci izglābām "Mūžības skartos" — tos nepaņēma. Bet daudz ko paņēma...

Tomēr tas nekas — man vēl nebija viss no Aknīstes atvests uz Saldu. Jāteic, par nelaimi. Biju uztraucies, nobijies kā diegs. Zvanu pa tālruni uz mājām un stāstu, kas noticis. Māte aiz bailēm, ka arī pie viņiem var ierasties kratītāji, bija izrevidējusi manu skapi. Un pa vidu sadedzinājusi arī gluži nevainīgas lietas — drošības dēļ, jo katram taču dzīvība ir dārga. Bet okšķeri neieradās. Ne otrreiz pie manis Saldū, ne Aknīstē. Un to visu būtu izdevies saglabāt. Vēstules. Man bija klasesbiedra Andreja Johansona vēstules — tās arī es sadedzināju. Bet viņš Zviedrijā manas vēstules esot saglabājis... Nu, nevajadzēja dedzināt. Bet Saldū gan man visas vēstules savāca, arī fotoattēlus. Vēlāk gan daudz ko atdeva. Tomēr tā diena, kad mani pratināja un kratīja, bija viena no drūmākajām, melnākajām dienām manā mūžā. Savukārt diena, kad man daudz ko atdeva atpakaļ, bija viena no priecīgākajām.

— Tā kā vairs nav tālu kārtējais 14. jūnijs, tad pamēģiniet atsaukt atmiņā šo dienu 1941. gadā. Kas tolaik notika Rīgā un Latvijas Universitātē, kur studējāt Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu nodaļā? Cik izsūtīšana skāra jūsu paziņas un studiju biedrus?

— To 1941. gada dienu atceros. Nezinu, vai no rīta mani uzcēla vai pamodos pats — kopā ar brāli mitinājos komunālajā dzīvoklī. Bet brālis tolaik reti nakšņoja mājās — tapa viņa jaunā ģimene. Aiz sienas dzīvoja bijušais policists, to paņēma ciet ar visu sievu. Viņa dēļ tad arī mūsu dzīvoklī bija trauksme. Atvēru acis, jau gaišs — saulīte uzlēkusi. Gribēju celties augšā, bet mani nelaida — viens čekas uniformā ar šaujamo priekšā... Nesapratu, kādā sakarā šis vīrs ieradies. Kamēr savāca kaimiņus ar visām mantām, es nedrīkstēju kustēties.

Tikko viņi bija projām, posos un gāju uz Universitāti. Varas iesāktais process nebija beidzies, uz ielām vēl varēja vērot kravas mašīnas ar sagūstītiem cilvēkiem un viņu mantām. Man atmiņā palikusi automašīna, kur iekšā bija kāda ebreju ģimene. Tā ir tauta, kas mēdz skaļi runāt, tāpēc varēja dzirdēt arī garāmgājēji: "Šodien mūs aizved, rīt vedīs jūs..." Tāds pravietojums paliek prātā.

Augstskolā lekcijas beigušās, studentiem ieskaišu un eksāmenu laiks. Todien nekas nebija paredzēts, bet mūsu baltistu grupa pulcējās gandrīz pilnā sastāvā, izņemot, protams, tos, kas bija aizvesti. Puišu jau mūsu pulkā bija maz, lielākoties meitenes. Un dažas no viņām bija paņemtas, atrastas un savāktas.

Bet manā atmiņā ir arī 1949. gada 25. marts. Tas jau bija Saldū. Un atkal tas pats — mēs dzīvojām jumta telpā, bet zemāk — mācītāja Vanaga ģimene. Pats svētais tēvs jau bija apcietināts, bet ģimeni paņēma ciet naktī. Es pamodos, kad mani iztraucēja toreizējais pilsētas izpildu komitejas priekšsēdētājs. Tā kā Saldū varbūt galvenā aizvedamo ģimene bija Vanagi, tad viņš nāca tiem arestētājiem līdzi. Un pēc tam runājās ar viņam labi pazīstamajiem manas sievas vecākiem. It kā nekas nebūtu noticis...

Tā šie divi liktenīgie datumi, garām iedami, ir man pieskārušies. Bet aizgājuši.

— Vai arī jūsu vecākus šīs represijas nav skārušas?

— 1947. gadā tika radīta jauna iedzīvotāju kategorija. Latviski viņus sauc par budžiem, bet vairāk ieviesās svešvārds — kulaki. Tur ierakstīja arī manu tēvu. Un kā gan ne — viņam taču bija 30 hektāru zemes, viņš bija baznīcas priekšnieks, darbojies visādās biedrībās un citās apvienībās — bija ļoti sabiedrisks cilvēks. Turklāt — mazrunīgs. Varbūt viņu visur vēlēja tāpēc, ka nekad gari nerunāja. Un vēl — abi dēli dienējuši vācu leģionā, vispār iemeslu bez gala daudz.

Ko šī ierakstīšana nozīmēja praktiski? Nelāgi. Vasarā, kad citi kaut ko dara ražas labā, strādā uz lauka, tev ir jābrauc un jādara tas, ko pagasts liek. Jālabo ceļi, ko varētu darīt arī sliktākā laikā. Bet neļauj — tas jādara tieši tagad, tūlīt. Kad tas padarīts, jābrauc mežā. Vasarā, kas nu nekādi nav meža darbu gadalaiks. Dunduri zirdziņu ēd nost, arī pašam neklājas daudz labāk, nav viegli izbraukt ar vezumu pa mežu, ja nav kamanu ceļa ar sniegu. Tātad bija grūta vasara. Bet tā beidzās, jo nekas jau nav mūžīgs. Un tad nevis vairs rakstos, bet mutvārdos tika pavēstīts, ka mans tēvs un arī krusttēvs esot izsvītroti no kulaku jeb budžu saraksta. Jo viņi neesot nevienam pāri darījuši. Pie mana tēva kara gados bija strādājis kāds gūsteknis. Un viņš, kad karš beidzās, izrādās, rakstījis uz vajadzīgajām iestādēm un aizlicis par tēvu labu vārdu. Tas arī laikam palīdzēja. Tā kā nevaru teikt, ka no padomju varas ir saņemts tikai sliktais vien.

Man nepatīk, ja kāds tagad raksta garus gabalus, kur nekā cita nav — tikai iepriekšējā režīma kritika. Protams, ir par ko kritizēt. Un to viegli vari darīt bez bažām, jo labi zini, ka pagātne, bijušais vairs nespēj iebilst un aizstāvēties.

— Cik dzirdēts, leģionāra Valdemāra Ancīša mājupceļš pēc 1945. gada 9. maija un vēlākā legalizēšanās ir ilgusi gandrīz divus gadus. Kā tas toreiz notika?

— Tik ilgi gan tas neturpinājās, tomēr 20 mēneši pagāja. No vācu armijas tikām vaļā 9. maijā. Kaut kur Kurzemē. Apzināti centos aizmirst uzvārdus un vietvārdus, lai es nekā nezinātu, ja gadījumā mani sāk pratināt. Nav arī bijis vajadzības atcerēties. Ja piepūlētos, gan jau kaut kas prātā nāktu.

Kapitulēt mēs nekādā gadījumā negribējām. Salasījāmies kāds bariņš — seši septiņi cilvēki, kuriem it kā būtu pa ceļam, un nospriedām iet mājās. Kamēr tiku līdz Bauskas novadam, biju palicis viens pats. Viens tomēr jutos nedroši. Tad atradu patvērumu kādās mājās, kur mani izmitināja siena pantā. Un no turienes sāku rakstīt mātei — it kā vēstuļu autore būtu kāda sieviete, kas tomēr diezgan daudz zina par Valdemāru Ancīti. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad laukā kļuva aizvien aukstāks — šķūņaugšā vairs nevarēju glābties. Māte bija izbrīnījusies par dīvainajām vēstulēm, bet to, ka rakstītājs ir pašas dēls, attapa tikai tad, kad kaimiņš ieteica pievērst uzmanību rokrakstam...

Tā kā biju norādījis atpakaļadresi, tad kādu pievakari mani sameklēja māte ar kaimiņu. Atbraukuši pakaļ ar pajūgu. Divās dienās bez starpgadījumiem biju mājās. Tur man ierīkoja asprātīgu slēptuvi pažobelē, kur sabiju vēl daudzus mēnešus. Līdz izsludināja amnestiju. Tā bija jau otrā. Pēc pirmās visi, kas pieteicās, tika apcietināti. Otrajā reizē varasvīri vairs tik klaji neizdarījās. Man laimējās tikt cauri ar pratināšanām vien.

Drīz pēc tam posos uz Saldu — tālāk prom no Aknīstes.

— Mēs pirms šīs tikšanās aplūkojām bibliotēku un tās fondus, kur kopumā ir vairāk nekā 90 tūkstoši grāmatu. Lai tās visas izlasītu, katrai atvēlot tikai vienu dienu, cilvēka mūžam vajadzētu būt krietni garākam par 200 gadiem. Tātad nepieciešama atlase, izvēle. Jums darba dzīve lielākoties ritējusi grāmatu krātuvē. Kuras piecas grāmatas, jūsuprāt, jāizlasa katram latvietim?

— Prasīt, lai izlasa visus desmit "Latvju dainu" sējumus, būtu nereāli. Bet vienu tautasdziesmu izlasi vajadzētu izlasīt. Vēl Andreja Pumpura "Lāčplēsi". Tāpat arī brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laikus". No Bībeles vajadzētu izlasīt četrus evaņģēlijus. Piektā šai sarakstā varētu būt "Sēlijas grāmata".

— Nupat ir iznācis šīs grāmatas pirmais sējums. Kā sokas ar turpmākajiem? Cik lielas tiem ir iestrādes?

— Jāteic, ka pašlaik pie turpmākajiem "Sēlijas grāmatas" sējumiem nestrādāju, jo ir steidzamāki darāmie. Ļoti ceru, ka līdz Jāņiem man izdosies nodot kārtējo "Senču kalendāru". Kaut tur lieku kopā agrāk uzrakstīto, tomēr ir jādod arī kas jauns. Un, kamēr tas nav padarīts, nevaru uzdrošināties domāt par ko citu. Bet, kad tas būs gatavs, tad turpināšu "Sēlijas grāmatu". Ja aprakstītu papīru sauc par iestrādēm, tad tādu ir diezgan. Bet tās ir jāapkopo, jārediģē, bieži vien jāpārraksta. Un tas viss jādara pašam. Taču mašīnrakstīšana tagad sokas daudz gausāk nekā agrāk, gandrīz katra rinda ir jālabo. Esmu pamēģinājis arī uz datora, bet tur priekš manis ir pārlieku sarežģīts ceļš, lai tiktu līdz rakstīšanai un pēc tam to noslēgtu — tad esmu tik uztraucies, ka man nekas neiznāk.

Dēls atveda savu veco datoru, redzu, ka puikas ar to pat zīmē un bildes taisa — katrai paaudzei sava pasaule. Bet beigās viņi tur ielaida tās žurkas — datorvīrusus, likuši iekšā kādas neatļautas kasetes vai disketes. Bija jāņem dators nost, lai pavisam nesabeidz.

— Zinātnieki, kas prāto par cilvēces attīstību, paredz, ka nākamais vairs nebūs grāmatu gadsimts, bet cilvēki informāciju glabās kompaktdiskos un iegūs, skatoties un lasot attēlus un tekstu uz datora ekrāna. Kā jūs raugāties uz šādu rītdienu?

— Traki. Man tā šķiet pastardiena. Ja nākamajā tūkstošgadē vairs nav grāmatu, tad "Sēlijas grāmatu" jāsteidz izdot vēl šajā gadu simtenī. Jo nākamajā varēs iznākt tikai "Sēlijas dators".

— Kas ir pats unikālākais no tā, kas palicis ārpus "Sēlijas grāmatas" pirmā sējuma? Vai tur nav kas tāds, kura dēļ lasītāji rakstīsies rindā uz nākamajiem sējumiem, kamēr tie vēl autoram tintes pudelē?

— Laikam visas sensācijas jau esmu salicis pirmajā sējumā. Kādi tur īpaši pārsteigumi? Kaut gan...

— Ar ko jums pašam atvērās grāmatu pasaule?

— Tā bija sadriskāta Aleksandra Dauges un Viļa Plūdoņa "Mūsu lasāmā grāmata", otrā daļa. Bez vākiem, bez sākuma un bez beigām. To gan ļoti labprāt vēlreiz gribētu iegūt savā īpašumā. Tā bija brīnišķīga grāmata. Un galvenais — Indriķa Zeberiņa zīmējumi, ar tiem es tiku iekšā grāmatu pasaulē: ja apnīk lasīt, skaties bildes. Turklāt tādas, ko neapnicis vari pētīt katru dienu.

Ābece man nāca tikai pēc tam. Bet pati lasīšana man sākās ar avīzēm — ar sludinājumiem, jo tiem lielāki burti. Pārsteidza bēru sludinājumi — nomiris viens, bet rakstīts, ka mūžīgā mierā aizgājis mūsu tēvs, brālis utt. Izlasi un nesaproti, kas tad tur ir miris, šķiet, ka visi uzreiz... Tādas tās nāves reklāmas bija. Vēlāk lasīju dažādas gudras tēva grāmatas par lauksaimniecību — arī tā bija ļoti interesanta lektīra. Jo toreiz jau lasāmvielā nebija tādas izvēles, kāda ir tagad.

Andris Sproģis,"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

Grāmatniekam Valdemāram Ancītim allaž īpaša vērtība ir bijusi grāmata. Un "Latvijas Vēstneša" apgāda grāmatas jubilāram pasniedz "LV" redaktoru korpusa vecākais, nozaru virsredaktors Andris Sproģis

Saldus goda pilsoni aizvadītāja dzimšanas dienā sveic pilsētas domes priekšsēdētājs Aidis Hērings

Savu kolēģi kādreizējo bibliotekāru sumina Saldus galvenā bibliotēka

Jau skolas gados un arī vēlāk Valdemārs Ancītis ir vācis latviešu tautas mut-vārdu daiļradi. Par to paldies teic folkloriste Māra Vīksna