Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Latviju - no pirmā vārda līdz pēdējai elpai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.01.2001., Nr. 11 (2398) https://vestnesis.lv/ta/id/1996

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ordeņa kavalieris Aivars Lasis

Vēl šajā numurā

19.01.2001., Nr. 11 (2398)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Latviju - no pirmā vārda līdz pēdējai elpai

Par Jāni Seski

— vienu no mūsu

diplomātijas celmlaužiem

Dr. habil. hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums. Sākums — "LV" Nr. 5, 10.01.2001.

Ārlietu nodaļas darbība čekas terora laikā bija ārkārtīgi apgrūtināta. Darbiniekiem bija vairāk jādomā par personīgo drošību un eksistenci. Goldmaņa dzīvokli, kur atradās arī nodaļas birojs, vasarā vairākkārt izkratīja, sanāksmes un apspriedes vairs nevarēja rīkot oficiālajās telpās. Tikties vajadzēja skvērā, parkā uz soliņa un pat krēslainajā Kazaņas katedrālē.

Nodaļas darbinieki arī pamazām devās uz Latviju. 1918. gada septembrī Petrogradā bija palikuši vairs tikai J.Zālītis, J.Kreicbergs un J.Seskis, bet nākamajā mēnesī vienīgi pēdējais. Saskaņā ar LPNP lēmumu arī viņam vajadzēja atstāt Petrogradu un doties uz ārzemēm. Taču, tā kā 18. novembrī bija proklamēta neatkarīgā Latvija, Seskis vēlējās pirms tam iegriezties Rīgā, lai informētu valdību par savu pienākumu izpildi. Likvidējis vai noslēpis ārlietu nodaļas lietas, viņš ar lielām grūtībām vilcienā caur Rēzekni, Krustpili un Skrīveriem trešo Ziemassvētku agrumā iebrauca Rīgā. J.Seska pirmais gājiens pēc svētkiem bija pie Pagaidu valdības vadītāja K.Ulmaņa, kuram viņš ziņoja par savas misijas izbeigšanu Petrogradā. Ministru kabineta nākamajā sēdē 1918. gada 27. decembra vakarā Seski iecēla par Latvijas delegācijas locekli Parīzes miera konferencē un uzdeva tūliņ ar kuģi caur Stokholmu doties uz Franciju.

 

Darbs miera konferencē

1919. gada pirmajās dienās J.Seskis iebrauca Stokholmā, kur jau atradās delegācijas eksperti dažādos jautājumos. Pēc neilga laika tur ieradās arī delegācijas vadītājs Tautas padomes priekšsēdētājs J.Čakste. 4. un 6. janvārī zviedru galvaspilsētā notika Latvijas pārstāvju pirmās sēdes. Seskim tika uzdots izstrādāt memoranda uzmetumu, kuru pieņemtu valdība iesniegšanai lielvalstīm. Cita starpā nolēma arī, ka J.Čakstem, M.Skujeniekam un J.Seskim pēc iespējas ātrāk jādodas uz Parīzi. No Bergenes ostas Norvēģijā viņi devās ar kuģi uz Ņūkāstlu Anglijā, Pēc tam ar vilcienu uz Londonu un no turienes uz Francijas galvaspilsētu.

Parīze šajā laikā sakarā ar miera konferenci bija kļuvusi par pasaules politiskās dzīves centru. Tā kā bija liels viesu pieplūdums, trūka dzīvokļu un Latvijas delegācijai vajadzēja mitināties divās vietās, Seskis ar dažiem kolēģiem dzīvoja Pereiras bulvārī 203, kas atradās apmēram puskilometru no delegācijas galvenās mītnes, kur mājoja Čakste un Meierovics un kur arī bija Latvijas pārstāvniecības darba vieta. Delegācija sapulcējās uz savām pirmajām sēdēm 23. un 24. janvārī. Otrajā no tām Seskim uzdeva pārzināt informācijas nodaļas darbu.

Iekārtojies dzīvoklī, Seskis devās uz Francijas Ārlietu ministriju, lai saņemtu kasti ar dokumentiem un materiāliem, kurus viņš ar

Dānijas sūtniecības starpniecību bija nosūtījis no Petrogradas uz Parīzi. Tie lieti noderēja jaunajā, nebūt ne vienkāršajā darbā.

J. Seska traktējumā, kam var tikai pievienoties, Latvijas delegācijas uzdevums Parīzē bija gādāt, lai:

"1) latviešu delegāciju pielaistu, resp., uzklausītu Miera konferencē;

2) dabūtu no Antantes palīdzību — atbrīvot Latviju no krievu un vācu karaspēka;

3) Latvijas valsti atzītu Miera konferencē par pilntiesīgu locekli ( de facto ) valstu saimē" (cit. grām. 223. lpp.).

Latvijas valsts idejas popularizēšanai Rietumeiropas presē un sabiedrībā delegācija Parīzē nodibināja "Latviešu informācijas biroju", kura vadību kā teicamam franču valodas un mentalitātes zinātājam uzticēja Seskim. Tautiešu informēšanai birojs izdeva "Ziņojumu" , ko piesūtīja visām latviešu organizācijām, kuras bija zināmas ārzemēs. Birojs izmantoja savas valsts prasību, plānu un centienu propagandai arī Parīzē franču valodā iznākošo mēnešrakstu "Revue Baltique" (Baltijas Apskats), kuru rediģēja latviešu žurnālists Arturs Tupiņš. Katras Baltijas valsts delegācijai žurnālā bija rezervēts zināms lappušu skaits, un mēnešraksts arī iznāca uz šo valstu rēķina. Šajā izdevumā varēja ievietot garākos informatīvos un propagandas rakstus, kurus, kā atceras Seskis, "plašāki pazīstamas avīzes no nepazīstamas spalvas par nepazīstamām mazām tautām neuzņēma". "Tikai ar pastāvīgu "sevis atgādināšanu", savu prasību neaprimstošu atkārtošanu un zināmu uzbāzību bija iespējams uz sevi vērst atklātības un viņas darbinieku uzmanību tanī laikā, kad gandrīz katrai Eiropas nācijai bija savi "sasāpējuši" politiski un saimnieciski jautājumi" (cit. grām., 230.—231.lpp.).

Seskim izdevās vienīgi ar lielām grūtībām panākt audienci pie pazīstamā franču politiķa Pola Adama, ar kuru notika plaša saruna. Adams pēc tam ievietoja rakstu par latviešiem lielās franču avīzes "L’ Information" pirmajā lappusē.

Bija no svara nodibināt tuvākus personīgos sakarus arī Francijas Ārlietu ministrijā. Te Seskis izmantoja seno pazīšanos ar frančiem Petrogradā. 1919. gada 3. martā viņš saņēma šādu vēstuli no Francijas ārlietu resora:

"Mīļais kungs!

Man šinīs dienās jāsastāda kāda nota par stāvokli Latvijā, un es būtu Jums ļoti pateicīgs, ja Jūs pirmdien vai otrdien gribētu ierasties ministrijā un sniegtu man nepieciešamas dažas papildziņas (..).

J. Hainglaise"

Seskis ar prieku izpildīja šo lūgumu, vienlaikus izmantojot to objektīvu ziņu sniegšanai par Latviju. Kādā citā vēstulē franču diplomāts lūdza piegādāt viņam visus materiālus, kas attiecas uz Baltiju un Krieviju. Pateicoties latviešu draugu gādībai, Seskim izdevās nolasīt vairākus referātus par Latviju dažādās franču biedrībās. Tautieši iepazīstināja viņu arī ar dažiem Francijas paralamenta deputātiem, to skaitā pazīstamo franču politiķi Albertu Tomā, kuri izteica gatavību iepazīties sīkāk ar Latvijas materiāliem un izvirzīt Baltijas valstu atzīšanas problēmu savā parlamentā.

1919. gada jūlija sākumā Meierovics atgriezās no Parīzes dzimtenē. Viņa vietā par Latvijas delegācijas vadītāju iecēla Seski (dažreiz viņš savus ziņojumus Ārlietu ministrijai parakstīja kā delegācijas vadītāja v.i.). Viņa vērtējumā, "šinī pēdējā darbības posmā delegācijas darbība nesašaurinājās, bet gan drīzāk paplašinājās. Vispirms bija jāturpina propagandas darbs presē, jāreaģē uz notikumiem Latvijā, jāizpilda valdības rīkojumi utt." (cit. grām., 259. lpp.).

Bija trīs jautājumi, kuri prasīja sevišķi daudz pūļu: pirmkārt, latviešu karavīru reevakuācija no Francijas uz Latviju, otrkārt, latviešu strēlnieku pārsūtīšana no Sibīrijas uz dzimteni un, treškārt, kara materiālu pirkšana un nosūtīšana uz Latviju. Kā liecina Seska memuāri un dienasgrāmata (turpat, 265. —309.lpp.), lai sekmīgi atrisinātu šos uzdevumus, vajadzēja desmitiem reižu doties uz Francijas Ārlietu un Kara ministriju, pēc iespējas augstākā līmenī runāt ar miera konferences dalībniekiem un ekspertiem, kontaktēties ar franču politiķiem un žurnālistiem. Latvijas pārstāvniecības galva un viņa padotie to darīja diendienā, svētdienas ieskaitot.

Lai glābtu latviešu tautas dzīvo spēkus un neļautu tiem pazust lielinieciskajā Krievijā, Latvijas delegācija lūdza Francijas valdību izņemt no tur esošā krievu karaspēka latviešu karavīrus un savākt viņus vienkop, lai nosūtītu uz dzimteni. Franči izpildīja šo lūgumu, sapulcinot Verdenā ap 300 latviešu kareivju un virsnieku. Uz turieni devās arī J. Seskis, lai informētu viņus par stāvokli dzimtenē, īpaši par Latvijas valsts nodibināšanos. "Latvju dēli šo ziņu uzņēma gavilēdami," viņš atcerējās.

Daļu latviešu karavīru 1919. gada novembra beigās nosūtīja uz Buloņas ostu, lai streikojošo franču strādnieku vietā iekrautu kuģī nosūtīšanai uz Latviju iegādātos kara materiālus. Pārējos nogādāja vēlāk uz Bordo un no turienes kopā ar igauņu un lietuviešu karavīriem uz dzimteni.

Daudz vairāk rūpju sagādāja latviešu strēlnieku Imantas un Troickas pulka nogādāšana no Sibīrijas Latvijā. Seskis vairākkārt dabūja pieņemšanu pie sabiedroto karaspēka virspavēlnieka maršala F. Foša un lūdza, lai viņš dod rīkojumu franču karaspēka virspavēlniekam Tālajos Austrumos ģenerālim P. Žanēnam aizstāvēt latviešu karavīru intereses un ņemt viņus savā aizsardzībā. Žanēns sākumā esot atbildējis, ka, iekams Miera konference neesot atzinusi Latviju de jure, latviešu strēlniekus nevarot atdalīt no krievu armijas. Fošs sarunā ar Seski 18. oktobrī paziņoja, ka Žanēns izstrādājot plānu čehu un poļu karaspēka reevakuācijai no Sibīrijas un tad varēšot to pašu darīt arī ar latviešu daļām. Pēc desmit dienām Seskis devās pie Foša kopā ar vienu no Imantas pulka organizētājiem pulkvedi J. Kureli. Maršals vēlreiz apsolīja, kā latviešus pēc Žanēna plāna aizvedīs pa jūras ceļu kopā ar cittautiešiem. Taču Imantas un Troickas pulks nokļuva dzimtenē tikai 1920. gadā, turklāt par to uzturēšanu un pārvešanu Latvijai vajadzēja vēlāk samaksāt bargu naudu.

1919.gada vasarā Seskis saņēma savas valdības rīkojumu iepirkt Francijā kara materiālus vienas divīzijas vajadzībām: ieročus, munīciju, formas utt., maksājot par tiem vēlāk ar liniem, jo naudas pircējam nebija. Kara materiālus vajadzēja savākt no noliktavām dažādās Francijas pilsētās. Par to pieņēmēju J. Seskis nozīmēja delegācijas militāro atašeju kapteini E. Girgensonu. Tas nebija viegls uzdevums, jo birokrātu netrūka arī Francijas ārlietu un kara resorā. Turklāt Buloņas ostas dokeri atteicās iekraut kuģī kara materiālus, kuri bija domāti cīņai pret padomju Krieviju. Kā jau iepriekš teikts, uz turieni nosūtīja latviešu karavīru grupu. Arī Seskis devās uz Buloņu, kur viņš pārliecinājās, ka starp saņemtajiem formas tērpiem diemžēl bija arī lietotas, nolietotas un pat asinīm notašķītas drēbes...

Pēc daudzām skriešanām Seskim beidzot izdevās visu nokārtot, un 1919. gada 3. decembrī transportkuģis "Zephora Worma" atstāja Franciju, uzņemot kursu uz austrumiem. Pēc dienām sešām viņš saņēma telegrammu no Liepājas, ka kuģis laimīgi pienācis.

Taču ar vispārpolitisku jautājumu risināšanu Parīzē Latvijas delegācijai tomēr neveicās, jo Antantes valstsvīru un diplomātu vairākums joprojām uzskatīja Baltijas valstis par Krievijas sastāvdaļu. Nekā taustāma nedeva arī Miera konferences Augstākās padomes (Lielbritānija, Francija, ASV, Itālija, Japāna) 1919. gada 5. maijā izveidotā Baltijas komisija, kurai nebija skaidri definēti uzdevumi. Kāda cita četras dienas vēlāk izveidota komisija vienīgi nolēma apgādāt Latviju, Lietuvu un Igauniju ar pārtiku. Atsaucību neguva Baltijas valstu, kā arī Ukrainas un Gruzijas delegāciju lūgums Miera konferencei atzīt viņu zemju neatkarību un pielaist tās konferencē.

Britu diplomāts, viens no Anglijas delegātiem Miera konferencē, E. Karrs 1919. gada 23. jūlijā informēja Seski, ka "Latvijas neatkarības lietā vēl lēmums neesot un arī netikšot pieņemts, jo gaidot, ka Krievijā reiz būšot kārtīga valdība". 1919. gada 9. augusta ziņojumā Ulmanim un Meierovicam Seskis bija spiests konstatēt, ka "mēs esam spiesti griezties ar savām prasībām tikai pie viena faktora, pie Antantes, mums nav izvēles, mēs nevaram griezties pie kādas otras varas un ar to kaulēties. Tādā kārtā mūsu politika izvēršas lūgšanās un pierunāšanas mēģinājumos. To zina ļoti labi Antante, vismaz Miera konference, un tādēļ viņa izturas pret mazām tautām ar ārkārtīgu vienaldzību un mazcienību" (Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga, 1988, 215.lpp.).

Savu iespēju robežās Seskis un viņa komanda izveidoja Francijā diplomātisku fronti pret Bermonta karaspēka uzbrukumu Latvijai. Saņēmis Meierovica telegrammu par draudošu vācu karaspēka koncentrēšanos Lietuvā un Kurzemē, Seskis jau 1919. gada 20. jūlijā informēja par to Francijas ģenerālštāba priekšnieku ģenerāli Albī, kas solīja šo lietu nodot Miera konferences Augstākajai padomei. 1. septembrī viņš atkal lūdza augsto franču militāristu pasteidzināt vācu karaspēka izvešanu no Latvijas un kara materiālu piešķiršanu.

9. oktobra vakarā Seskis saņēma ziņu no Latvijas, ka vācieši uzbrūk Rīgai. Atsūtītā nota pirms pusnakts tika nodota attiecīgajām Francijas iestādēm un presei. Nākamajā dienā viņš un Latvijas delegācijas sekretārs O. Grosvalds devās pie maršala Foša, kur notika šāda saruna (Seska atreferējumā):

Fošs . Mēs pārtrauksim pārtikas piegādi un darīsim Vāciju pilnīgi atbildīgu par viņas valdības darbību Latvijā. Varētu domāt par karakuģu demonstrāciju. Vācieši piekāpjas tik pret spēku.

Seskis . Pēc manām domām, vajadzētu izdarīt spiedienu Latvijā, jo soļi, kurus spers ostās, neatstās uz vāciešiem nekādu iespaidu (..). Kungs tagad sapratīs, kāpēc mēs neesam noraidījuši miera sarunas ar padomju valdību.

Fošs. Es to saprotu ļoti labi. Latvijai ir diezgan daudz zaldātu, bet viņiem nav diezgan ieroču, ne munīcijas. Cik zaldātu jums ir?

Seskis . Apmēram 20 000, bet ir tādi, kam nav ne ieroču, ne munīcijas. Latvija ir pasūtījusi kara materiālu Francijā, bet viņa transports uz Latviju aizņem daudz laika. Vai Latvija nevarētu dabūt to kara materiālu, kas atrodas Baltijas jūras ostās?

Fošs. Atsūtait man pieprasījumu, un es speršu soļus pie kara Augstākās padomes, lai to dabūtu. Es likšu paātrināt kara materiālu sūtīšanu uz Latviju" (Dokumenti stāsta, 288. lpp.).

11. oktobrī Baltijas valstu delegāciju vadītāji J. Seskis, K. Pusta (Igaunija) un T. Naruševičs (Lietuva) lūdza pieņemšanu pie Francijas Ministru padomes priekšsēdētāja un kara ministra Ž. Klemanso. Nākamajā dienā viņiem tika paziņots, ka Klemanso nevarēs viņus pieņemt, bet 13. oktobrī to izdarīs Ārlietu ministrijas politiskā departamenta direktors F. Bertlo (Seskis raksta arī Bertelo).

Baltijas valstu pārstāvji deklarēja franču diplomātam, ka viņu zemes necīnās ne par kādiem citiem mērķiem kā vien par savu neatkarību. Bertlo uz to atkal atbildēja, ka bez Krievijas ziņas neatkarību nevarot atzīt. Baltijas komisija gan esot jau izstrādājusi projektu par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarības atzīšanu de facto. Taču konferences Augstākā padome neesot bijusi mierā ar attiecīgā dokumenta redakciju. Ar šo provizorisko atzīšanu būšot iespējams nokārtot jauno valstu ekonomiskos un diplomātiskos sakarus ar citām zemēm.

Seskis runāja ļoti asi. Viņš norādīja, ka atbildīgi par Bermonta uzbrukumu ir sabiedrotie, kuru misijas 1919. gada 3. jūlijā uzspieda Latvijai pamieru ar vāciešiem, kad igauņu un latviešu spēki bija gatavi padzīt viņus no Kurzemes. Visu vasaru vācu karaspēks laupījis Kurzemē sabiedroto misiju acu priekšā. Latvija kopš maija piesūtījusi Miera konferencei trīs notas, lūdzot izvākt Golca karaspēku no Latvijas, bet viss veltīgi. Latvija nevar vienlaikus cīnīties ar vāciešiem un lieliniekiem, tāpēc tā ir spiesta pieņemt padomju Krievijas miera sarunu priekšlikumu.

Līdzīgi uzstājās arī Lietuvas un Igaunijas pārstāvji. Pēc šāda demarša Bertlo neatlika nekas cits kā apsolīt: iepazīstināt Klemanso ar Baltijas valstu lūgumu piešķirt ieročus uz ilgāka laika kredītu cīņai pret vāciešiem; iesniegt Klemanso lūgumu izšķirt provizoriski Baltijas valstu jautājumu, lai būtu iespējams tajās nokārtot ekonomisko un sabiedrisko dzīvi; brīdināt Klemanso par draudošām vācu un krievu apvienošanās briesmām.

14. oktobrī J.Seskim bija saruna ar augsta ranga amerikāņu diplomātu H. Pīrsu, kuram neviļus izspruka, ka Golca karaspēks Jelgavā uzturējies ar Antantes piekrišanu kā sargs pret lieliniecisma briesmām. Seskis aizrādīja par Antantes negribu un nespēju padzīt vāciešus no Latvijas, par viņu karaspēka marodierismu, sabiedrotajiem redzot. Tauta prasa, vai Antante iet pret vai ar lieliniekiem. Bermonts piedāvā mieru, bet maz ticams, ka Latvijas valdība to pieņems. (Seskim bija taisnība. — R.T. )

Pēc amerikāņu ieskata, vajagot piekrist pamieram, jo gan jau tad sabiedrotie vāciešus padzīšot. Uz Latviju braukšot nopietna komisija. Seskis no šīs īsās tikšanās bija spiests secināt, ka vācu karaspēks Latvijā uzturējies ar Antantes piekrišanu un ka "visas iepriekšējās Antantes notas Golcam bijušas īstenībā fiktīvas".

1919. gada oktobra sākumā Miera konferences Augstākā padome nolēma sūtīt uz Baltijas valstīm komisiju vācu karaspēka evakuācijas pārraudzībai, par tās priekšsēdētāju ieceļot franču ģenerāli A. Niselu. 30. oktobrī viņš Parīzē tikās ar Baltijas valstu diplomātiem. Seskis savā runā atkal un atkal norādīja, ka Latvijas valdība pauž tautas gribu. Golca karaspēks ir vācbaltiešu savervēts. Lielākā daļa vietējo muižnieku kalpo Bermonta pulkos. Vācijai latvieši nevar uzticēties un neuzticēsies. Diplomāts atzīmēja, ka Latvijas zemniekiem ir stipri attīstīta privātīpašuma tiesību sajūta un viņi nav sagrābuši muižu zemes. Valdība atlikusi agrārā jautājuma izšķiršanu Satversmes sapulcei.

3. novembrī A. Nisels iepazīstināja Baltijas valstu pārstāvjus ar komisijas locekļiem un darbības plānu. Seskis atkal izmantoja izdevību, lai aizstāvētu savas valsts intereses. Atbildot Nisela vārdiem, ka nevajagot muižniekus ar radikālu zemes reformu padarīt par nabagiem un mūžīgiem jauno valstu ienaidniekiem, Seskis norādīja, ka baronu ir ap 2% no lauku iedzīvotājiem, bet viņiem pieder apmēram 50% no visas zemes platības. Agrārjautājuma pareiza atrisināšana, ko izdarīs Satversmes sapulce, nostādīs valsts politisko uzbūvi uz drošiem pamatiem. Seskis uzsvēra, ka Baltijas muižniecība vienmēr uzstājusies naidīgi pret latviešu tautu. Tā nodevīgi rīkojās pret Krieviju un prasīja Latvijas pievienošanu Prūsijai. Pateicoties baronu pūliņiem, Kurzemē ir tūkstošiem vācu karavīru, kuri Bermonta vadībā uzbrūk Rīgai un grib iznīcināt Latvijas neatkarību. Seskis aicināja Antantes komisiju neiestāties par kompromisiem ar Baltijas muižniecību.

1919. gada decembra sākumā Seskis pēdējo reizi apmeklēja, tā teikt, atvadu vizītēs augstus franču militāros un politiskos darbiniekus, izkārtojot vēl vajadzīgos sadarbības jautājumus. 14. decembrī viņš vadīja delegācijas pēdējo — jau 113. sēdi, kurā informēja kolēģus par šiem apmeklējumiem un par to, ka nākamajā dienā caur Varšavu atgriesīzies Rīgā. Ar to vairāk vai mazāk veiksmīgā Latvijas misija Parīzē bija beigusies. Savu ne mazo artavu delegācijas darbā gan kā ierindas loceklis, gan kā vadītājs deva Seskis, iegūstot pirmo diplomātiskā darba pieredzi jau Eiropas, daļēji pat pasaules kontekstā. Priekšā bija tikpat atbildīgs darbs.

Turpinājums — seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!