"Latvija mūsu valstij pavēra šo ceļu"

Boriss Tarasjuks, Ukrainas ārlietu ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Baltijas jūras valstu padomes (BJVP) ārlietu ministru 8. sesijā, kas pirmdien un otrdien notika Lietuvas pilsētā Palangā, kuras galvenās tēmas bija "Integrēta Eiropa un BJVP loma tās integrācijā", "Baltijas jūras valstu sabiedrību tuvināšanās", "Baltijas jūras reģiona izaugsmes iespējas — kā šo procesu padarīt ilgspējīgu" un "Modernās sabiedrības problēmas", pirmo reizi novērotājas statusā līdz ar ASV, Franciju un Lielbritāniju piedalījās arī Ukraina.

— Ministra kungs, vispirms — kā motivēta Ukrainas interese par Baltijas jūras valstu padomi?

—Vispirms gribu atzīmēt, šī bija pirmā reize, kad es piedalījos Baltijas jūras valstu padomes ārlietu ministru sanāksmē pēc tam, kad Ukrainai šī gada sākumā piešķirts pastāvīgās novērotājas statuss. Mēs ilgi centāmies šo statusu iegūt, jau no 90. gadu sākuma. Šai sakarā būs vietā pieminēt, ka Latvijas prezidentūras laikā 1997. gadā Ukraina pirmo reizi BJVP ārlietu ministru sesijas laikā bija uzaicināta piedalīties šajā sanāksmē. Būtībā jau kopš tā laika Ukrainas pārstāvji ir piedalījušies BJVP sanāksmēs. Tātad Latvija mūsu valstij pavēra šo ceļu, un gribu atzīmēt jūsu ārlietu ministra Valda Birkava personīgo nopelnu šajā procesā.

Šī bija jau 8. BJVP ārlietu ministru sanāksme. Tā noslēdza Lietuvas prezidentūru, aizsākot Norvēģijas prezidentūras laiku. Šoreiz mēs jau aktīvi piedalījāmies sesijas darbā. Sniedzām mūsu skatījumu par to, kas Ukrainu interesē BJVP darbībā. Novērotāja statuss mums tagad ļauj piedalīties dažādu darba grupu darbībā, kas mūs interesē. Es gan negribētu izdalīt kādus konkrētus projektus. Taču varu teikt, ka mūs interesē projekti enerģētikā, transportā. Jūs zināt, ka Ukraina jau sirmā senatnē bija saistīta ar seno ūdensceļu "no varjagiem uz grieķiem", kas gāja pa abām mūsu zemēm. Arī tagad Ukraina ir svarīgs tranzīta posms ceļā no Rietumeiropas uz Austrumeiropu un Āziju, kā arī no Ziemeļeiropas uz Dienvideiropu. Būtībā tieši šī Ukrainas ģeostratēģiskā pozīcija arī nosaka mūsu aktivitāti, attīstot sadarbību ar šāda vēsturiski svarīga reģiona valstīm kā Baltijas jūras reģions. Mūs interesē sadarbība ekoloģijā. Baltijas jūras valstu padomei šajā jomā ir īpaši interesanta programma. Mūs interesē arī robežu šķērsošanas vienkāršošana. Jo vairāk tāpēc, ka valstis, kuras atdala šīs robežas, pieder pie dažādiem politiskajiem veidojumiem. Vienas valstis ir ES locekles, citas nav. Šajā kontekstā mūs ļoti interesē Baltijas jūras valstu pieredze, jo rietumos mums ir robeža ar divām valstīm, kas pieder pie ES paplašināšanas pirmās kārtas, — Poliju un Ungāriju. Tāpēc mūs ļoti interesē programma, kam dots nosacītais apzīmējums " Divas stundas līdz 2000. gadam". Runa ir par programmu, kas jau 2000. gadā ļaus jebkuras Baltijas jūras valsts robežu šķērsot divās stundās. Šai programmai ir tiešām liela nozīme.

Protams, mūs ļoti interesē Baltijas jūras valstu integrācija vai piedalīšanās Eiropas Savienībā. Lūk, tādēļ ir likumsakarīgi, ka Ukraina izrāda lielu interesi par sadarbību ar Baltijas jūras valstīm. Mēs jau vēsturiski esam saistīti ar Eiropas ziemeļu valstīm. Turklāt, ģeostratēģiskais stāvoklis nosaka, ka mums jābūt saistošajam posmam starp Ziemeļiem un Dienvidiem. Tāpēc Ukraina kā viena no Melnās jūras valstu ekonomiskās sadarbības organizācijas pamatvalstīm ir ieinteresēta apvienot šos divus Eiropas ekonomiski nozīmīgos — Baltijas jūras un Melnās jūras — reģionus.

— Kā jūs vērtējat Latvijas un Ukrainas divpusējās attiecības?

—Kopumā mēs abu mūsu valstu sadarbību vērtējam pozitīvi. Pagātne mums nav atstājusi nekādas problēmas. Vēl vairāk — mums ir daudz vienojošo momentu. Mūs vieno savu valstu kopīgie attīstīšanas mērķi. Abas mūsu valstis cenšas integrēties Eiropas un eiroatlantiskajās struktūrās. Abas mūsu valstis vēsturiski pieder pie apvienotās Eiropas un cenšas atkal atrast savu vietu šajā apvienotajā Eiropā. Mums ir izveidotas ļoti ciešas politiskās attiecības. Regulāri tiekas mūsu prezidenti. Notikusi Ukrainas un Latvijas prezidentu vizīšu apmaiņa. Mūsu prezidenti arī regulāri tiekas dažādos starptautiskajos forumos. 28.jūnijā Rīgā paredzēta Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Ukrainas prezidentu tikšanās, un tajā piedalīsies arī mūsu prezidents Kučma.

Taču tas ir tikai viens spilgts piemērs. Regulāri tiekas mūsu ārlietu ministriju darbinieki, arī es tūlīt pēc šīs mūsu sarunas tikšos ar Latvijas ārlietu ministru Valdi Birkavu. Regulāri notiek mūsu ekspertu konsultācijas.

Nesen Kijevā notika ļoti nozīmīga konference "Ukrainas eiropeiskā izvēle — Baltijas dimensija" . Šo konferenci mēs sarīkojām kopīgi ar trim Baltijas valstīm, un tajā piedalījās visu mūsu valstu augsta ranga eksperti. Viņi dalījās Baltijas valstu sadarbības pieredzē ar Eiropas Savienību. Mūs šis aspekts ļoti interesē, jo arī Ukrainas stratēģiski perspektīvais mērķis ir līdzdalība Eiropas Savienībā. Šo sadarbību mēs noteikti turpināsim. Ļoti interesanta ir arī Latvijas pieredze, iestājoties Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Mums ir arī visai aktīvi tirdzniecības un ekonomiskie sakari. Ar Latviju tie ir pat apjomīgāki nekā ar daudz lielākām Baltijas jūras valstīm. Taču, protams, arī šajā jomā vēl ir plašas attīstības iespējas.

Mūs ļoti interesē kultūras sakaru paplašināšana ar Latviju. Mēs domājam, ka būtu vērts atjaunot tos labos kultūras darbinieku sakarus, kādi starp Latviju un Ukrainu pastāvēja agrākajos gados.

Es gribu atzīmēt, ka Latvijā ļoti iejūtīgi izturas pret tūkstošiem ukraiņu, kas dzīvo Latvijas Republikā. Es gribu izteikt atzinību Latvijas valdībai par tās atbalstu ukraiņu skolai Rīgā. Protams, arī mēs cenšamies palīdzēt šai skolai. Gribu arī atzinīgi novērtēt jūsu valsts nesenos lēmumus likumdošanā, kas arī valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem paver iespējas iegūt Latvijas pilsonību. Tā ka kopumā mēs Ukrainas un Latvijas attiecību pašreizējo līmeni novērtējam kā visnotaļ augstu.

 

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

 

"Latvijas Vēstneša" redakcija pateicas Ukrainas vēstniecībai Latvijā par sadarbību publikācijas tapšanā

 

Ukrainas ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks ANO Ģenerālās asamblejas tribīnē 1998. gada 23. septembrī