Par Rīgas konferenci “Ekonomiskā atgūšanās mainīgā drošības vidē: transatlantiskā dienaskārtība 2010”

Foto: Toms Kalniņš, VPK

Piektdien un sestdien, 23. un 24.oktobrī, Rīgā, Mazajā ģildē, notika 4. Rīgas konference “Ekonomiskā atgūšanās mainīgā drošības vidē: transatlantiskā dienaskārtība 2010”, kurā galvenā uzmanība tika pievērsta pasaules ekonomikas lejupslīdes ietekmei uz starptautisko drošību, ekonomiskajai situācijai Baltijas reģionā, kā arī apspriests NATO jaunās Stratēģiskās koncepcijas izstrādes process.

Rīgas konferencē piedalījās Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Luksemburgas premjerministra vietnieks un ārlietu un imigrācijas ministrs Žans Aselborns, Latvijas aizsardzības ministrs Imants Lieģis, Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets, Lietuvas ārlietu ministrs Vīgauds Ušacks, Spānijas ārlietu ministrs Migels Anhels Moratinoss, ES īpašais pārstāvis Dienvidkaukāzā Pīters Semnebijs, ASV Vācijas Māršala fonda prezidents Kreigs Kenedijs, kā arī vairāk nekā 240 citu akadēmiķu, politiķu, nevalstisko organizāciju pārstāvju, komentētāju un žurnālistu.

Konferences ietvaros sestdien, 24.oktobrī, Rīgas pilī notika Baltijas valstu prezidentu (attēlā no labās) ­– Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites, Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera un Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa tikšanās un kopīga preses konference.

Rīgas konferences 2009 atklāšanas diskusijā “Atgūšanās no ekonomiskās lejupslīdes Baltijā – kas notiks tālāk” piedalījās Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Eiropas Parlamenta deputāts un bijušais Latvijas Ministru prezidents Ivars Godmanis, Igaunijas Bankas vadītāja vietnieks Mertens Ross, laikraksta “The Economist” Centrālās un Austrumeiropas korespondents Edvards Lūkass, Baltijas starptautiskās ekonomikas centra pārstāvis Vjačeslavs Dombrovskis. Diskusiju vadīja Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā pārstāvis Roberts Ķīlis.

Diskusijā uzmanība tika pievērsta Baltijai kā reģionam, kurā atklāti redzamas pasaules ekonomiskās lejupslīdes ietekme. Latvija šajā mainīgajā vidē ir ļoti spēcīgi cietusi, tomēr pašlaik redzamie indikatori liek cerēt, ka situācija stabilizējas. Ekonomiskā krīze ir parādījusi nepieciešamību pēc reformām. Latvijā tās tiek īstenotas, reformējot valsts pārvaldi, mainot nodokļu politiku, samazinot valsts budžetu un pārveidojot veselības aizsardzības sistēmu. Reformēšanas procesā Latvija turpinās pildīt starptautiskās saistības, piemēram, netiks samazināta Latvijas iesaiste Afganistānas atjaunošanas procesā.

Arī Igaunijā krīzes sekas kļūst aizvien redzamākas, kā tas jau tika prognozēts ekonomiskās krīzes sākumposmā, tomēr šis nav brīdis, lai novērstos no izvēlētā attīstības ceļa – integrācijai Eiropas kopīgajā tirgū un ciešas saites ar Ziemeļvalstu finanšu sektoru.

Latvijas un Igaunijas pārstāvji akcentēja abu valstu mērķus pievienoties eirozonai, Igaunijai veicot pāreju uz vienoto valūtu 2011.gadā, bet Latvijai 2012.gadā. Pozitīvu impulsu dotu “ceļa karšu” ieviešana valstīm, kas vēlas pievienoties eirozonai. 

Daži diskusijas dalībnieki aicināja vērst uzmanību uz neizmantotajām iespējām, ko ir radījusi ekonomiskā krīze. Krīzes laiks ir jāizmanto, lai īstenotu dziļas strukturālās reformas. Ir svarīgi laikus un precīzi īstenot nepieciešamās reformas, jo kavēšanās var radīt negatīvas sekas. Tika uzsvērta transporta un enerģētikas jomas cieša saistība ar Baltijas valstu drošības jautājumu. Ja tiek veiktas izmaiņas nodokļu politikā, tām ir jābūt līdzsvarotām. Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstīm jāseko līdz situācijai sociālajā jomā, iespēju robežās aizstāvot bez darba palikušos un veicinot izglītību.

24.oktobrī Rīgas konferences 2009 ietvaros tika turpinātas starptautisko ekspertu un valstu pārstāvju diskusijas par pasaules ekonomiskās lejupslīdes ietekmi uz starptautisko drošību. 24.oktobra rīta diskusijā “Stratēģiskās drošības apliecinājums Ziemeļeiropā” piedalījās Latvijas ārlietu ministrs M.Riekstiņš, Igaunijas ārlietu ministrs U.Paets, Luksemburgas premjerministra vietnieks un ārlietu un imigrācijas ministrs Ž.Aselborns, ASV Vācijas Māršala fonda Briseles Transatlantiskā centra izpilddirektors Ronalds D.Asmuss, Zviedrijas Aizsardzības izpētes aģentūras vecākais pētnieks Roberts Dalsjo. Diskusiju vadīja Dānijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Perti L.Jennimi.

Diskusijas dalībnieki pārrunāja jaunos drošības izaicinājumus, ar kuriem Ziemeļeiropai jāsaskaras ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Ņemot vērā ekonomiskās krīzes ietekmi, diskusijas fokusā bija drošības ekonomiskā dimensija. Dalībnieki atzina ciešo sadarbību, kas pastāv starp Baltiju un Ziemeļvalstīm. Viedokļi dalījās par to, vai krīzes apstākļos šī sadarbība būtu saglabājama pašreizējā līmenī, vai sadarbība jāpadara ciešāka. Ziemeļeiropas reģionam būtu jākļūst redzamākam dažāda līmeņa starptautiskajās organizācijās, īpaši izceļot reģiona atpazīstamību G20 procesā. Dalībnieki atzīmēja topošās ES Stratēģijas Baltijas jūras reģionam nozīmi, kas atvieglos finanšu un darbaspēka kustību Ziemeļeiropas reģionā.

Attiecībā uz drošību tās militārajā izpausmē situācija reģionā esot laba, lai gan izskanēja nepieciešamība NATO jaunās Stratēģiskās koncepcijas izstrādes ietvaros stiprināt Vašingtonas līguma 5.paragrāfu. Lai garantētu vēl augstāku drošības līmeni, Ziemeļeiropai jāņem vērā arī jaunie draudi – enerģētikas, finanšu un kiberdrošība. Svarīgs elements drošībai reģionā ir NATO un ASV loma.

Diskusiju panelī, kas bija veltīts Melnās jūras reģionam, “Mainot Eiropas robežas: jaunā drošības paradigma Melnās jūras reģionā” piedalījās Gruzijas prezidenta padomniece nacionālās drošības jautājumos un Nacionālās drošības padomes sekretāre Eka Tkešelašvili, ES īpašais pārstāvis Dienvidkaukāzā P.Semnebijs, Ukrainas vēstnieks Krievijā un Ukrainas Nacionālās drošības padomes pirmais vicesekretārs Konstantīns Griščenko, Amerikas Savienoto Valstu vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere, Moldovas parlamenta loceklis Andrejs Popovs. Diskusiju vadīja Latvijas Universitātes Politikas zinātnes katedras profesore un Latvijas aizsardzības ministra padomniece Rasma Kārkliņa.

Diskusijas ietvaros tika skatīti jaunie drošības izaicinājumi Melnās jūras reģionā. 2008.gada 8.augusta notikumi parādīja Krievijas kā reģionālās lielvaras spēju vienpusēji mainīt robežas un spēka sadalījumu. Šāda rīcība ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām. Ne tikai Gruzija, bet arī Ukraina ir cietusi no robežu pārskatīšanas – Krievija ir de facto mainījusi jūras robežas ar Ukrainu. Šī rīcība liecina, ka Krievija tiecas pārveidot Melno jūru par ekskluzīvu Krievijas ietekmes zonu. Rietumiem būtu jāņem vērā šis apdraudējums pārējām Melnās jūras reģiona valstīm. Tika atzīts, ka ES Austrumu partnerība varētu kalpot par instrumentu stabilizācijai, attīstībai un integrācijai Eiropas tirgū. Eiropas Savienībai būtu aktīvāk jāstrādā ar valstīm, kurām ir vēlme pēc šīs sadarbības. Ekonomiskās sadarbības un valstu centienu atbalstīšana sekmēs stabilitātes un demokrātijas izplatību. Uzmanība ne tik ļoti jāpievērš drošības militārajam aspektam, cik politiskajai, ekonomiskajai un citu veidu drošībai.

Diskusijā “Jaunās Stratēģiskās koncepcijas pamati” piedalījās Latvijas aizsardzības ministrs Imants Lieģis, Atlantijas padomes Stratēģiskās padomdevēju grupas loceklis un Nīderlandes Karaliskās militārās akadēmijas pārstāvis Džūljens Lindlijs-Frenčs, ES, NATO un Eiropas sadarbības vecākais viceprezidents un “Thales” grupas dalībnieks Edgars Baklijs, “Deloitte Consulting” direktors, bijušais NATO ģenerālsekretāra palīgs aizsardzības investīciju jautājumos Māršals S.Billingslijs, Vācijas armijas pārstāvis, atvaļinātais brigādes ģenerālis Klauss Vitmans. Diskusiju vadīja NATO jaunās Stratēģiskās koncepcijas izstrādes grupas pārstāvis Aivis Ronis.

Diskusijā tika pārrunātas NATO jaunās Stratēģiskās koncepcijas izstrādes process un tā iespējamais rezultāts. Diskusijā izskanēja, ka jaunā NATO Stratēģiskā koncepcija būs pilnīgi jauns dokuments, jo taps mūsdienu globālās pasaules kontekstā. Dokumentā ir jāatspoguļo kolektīvās aizsardzības centrālā vieta, atturēšanas politika, kuru nodrošina konvencionālie un kodolieroči, jābūt uzsvaram uz NATO sadarbību ar partnervalstīm. Viens no dalībniekiem minēja, ka jaunajai Stratēģiskajai koncepcijai jābūt sava veida sociālajam līgumam, kas noslēgts nevis starp valstīm, to līderiem, bet tautām. Dokumentā iekļautajam jābūt saskaņotam ar organizācijas iespējām un pieejamajiem resursiem, uzsverot nepieciešamību pēc dalītiem riskiem un dalītas iesaistes. Izskanēja piedāvājums palielināt NATO ģenerālsekretāra pilnvaras, kas būtu nepieciešams NATO darbības efektivitātes uzlabošanai.

Konferences nobeiguma diskusijā “Transatlantiskā dienaskārtība 2010 – skats no Baltijas” piedalījās trīs Baltijas valstu prezidenti. Diskusiju vadīja ASV Vācijas Māršala fonda prezidents K.Kenedijs.

Rīgas konferenci 2009 organizēja Latvijas Transatlantiskā organizācija sadarbībā ar Aizsardzības ministriju, Ārlietu ministriju, Baltijas–Melnās jūras aliansi, Latvijas Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisiju. Konferenci atbalstīja ASV Vācijas Māršala fonds, Konrāda Adenauera fonds, Sorosa fonds–Latvija, Frīdriha Ēberta fonds, ASV vēstniecība Latvijā, NATO.

Pirmā Rīgas konference notika 2006.gadā vienā laikā ar Rīgas NATO samitu, nodrošinot piemērotu forumu, kurā valstu vadošie politiķi, amatpersonas, akadēmiķi un komentētāji var kopīgi diskutēt par starptautiskās drošības jautājumiem. Kopš 2006.gada Rīgas konference ir kļuvusi par ikgadēju pasākumu, gūstot starptautisku atzinību un iezīmējot Latviju pasaules kartē kā starptautisko politikas ekspertu un diplomātu tikšanās vietu.

Māris Cepurītis, “Rīgas konferences 2009” mediju koordinators

Baltijas valstu prezidenti kopīgajā preses konferencē Rīgas pilī 24.oktobrī:

Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers: Labdien, cienījamie žurnālisti! Man ir liels prieks šodien Rīgas pilī uzņemt ciemiņus – Lietuvas prezidenti Grībauskaites kundzi un Igaunijas prezidentu Ilvesa kungu. Šī bija pirmā mūsu tikšanās tieši šādā sastāvā, un esmu gandarīts par sarunu rezultātiem.

Protams, tēmu, ko pārrunāt, mums ir vairāk nekā laika, lai to darītu. Vispirms mēs runājām par ekonomisko situāciju katrā no mūsu valstīm atsevišķi, Baltijas reģionā kopumā un arī par tiem scenārijiem, kādi varētu būt tuvākajā nākotnē. Otrā tēma mūsu sarunā bija enerģētika, kā mēs redzam enerģijas tirgus attīstību Baltijas valstīs, enerģijas tirgus attīstību Baltijas un Skandināvijas kopējā iespējamā tirgū, kas gāja tiešā sasaistē ar pārrunām par Baltijas jūras stratēģiju Eiropas Savienības ietvaros. Runājām par to, kādi būtu mūsu mājasdarbi, kas veicami, lai ciešāk integrētu Baltiju un Skandināviju vienotā ekonomiskā sistēmā kā daļu no Eiropas Savienības. Protams, aizskārām arī drošības tēmu, analizējām, kādi ir bijuši NATO ģenerālsekretāra vizīšu visās trijās Baltijas valstīs rezultāti, kādu mēs redzam nākotnē NATO stratēģisko koncepciju. Daudz pārrunājām to, cik efektīva ir bijusi gaisa patrulēšana Baltijas gaisa telpā. Atzīmējām, ka tā viennozīmīgi bijusi veiksmīga, tā būtu turpināma arī nākotnē un tā būtu jāpatur kā pastāvīga misija NATO ietvaros. Mēs pārrunājām arī dažādus citus jautājumus – ko mēs darīsim turpmāk Afganistānā, kāda ir mūsu tālākā sadarbība. Mēs sarunājām nākamo tikšanos decembrī Lietuvā, uz kuru mūs viesmīlīgi ielūdza Grībauskaites kundze.

Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite: Paldies un labdien! Tā kā prezidenta kungs pateica visu, man nav ko piebilst. Tas ir joks!

Šoreiz mēs plaši apspriedām mūsu reģionu un Ziemeļeiropas ekonomisko drošību un tās atgūšanos, NATO iesaistīšanos mūsu reģionā no drošības skatupunkta, un ne tikai kā mēs varam prasīt drošības garantijas, bet kā varam paši piedalīties, sniedzot papildu drošību NATO pašreizējā sarežģītajā situācijā. Mums ir svarīgi, lai visas trīs mūsu valstis piedalās un ir aktīvas diskusijās, kā arī piedalās jaunās NATO stratēģijas izveidošanā. Šeit mēs esam uzņēmušies būt kopā un koordinēt mūsu centienus. Mēs visi vēlamies būt ļoti pārliecinoši un kolektīvi atbildīgi, pieprasot no NATO ārkārtas gadījumu aizsardzības plānu Baltijas reģionam. Neskatoties uz to, ka mēs jau piecus gadus esam NATO dalībvalstis un esam arī NATO robežvalstis ar valstīm, kas ir ārpus alianses, mums nav ārkārtas gadījumu aizsardzības plāna. Tas ir svarīgs jautājums. Mums būtu svarīgi aizstāvēt mūsu intereses. Būt aktīviem drošības sniedzējiem NATO. Šodien mēs kopā lūdzam un pieprasām drošību no NATO puses ārkārtas gadījumu aizsardzības plāna formā.

Citi jautājumi, kā Baltijas jūras reģions, mūsu dalība un mūsu lēmumu koordinēšana, par to tiks diskutēts un pieņemti lēmumi oktobra Eiropas Padomes sēdē. Šajā jautājumā mēs vēlētos redzēt zviedru iniciatīvas iestrādi Baltijas jūras reģiona politiskajā programmā, kura ir jāpieņem. Tā būtu labs pamats visām trim valstīm, lai runātu ne tikai par politisko būtību, bet arī par finanšu resursiem jaunajā finanšu ietvarā no 2014.gada līdz 2020.gadam. Tās ir galvenās prioritātes, par ko interesējas Lietuvas puse, un tās mēs apspriedām triju prezidentu vidū. Es priecājos par mūsu sadarbību, mūsu kontakti kļūst arvien ciešāki, mēs tiekamies gandrīz ik mēnesi, un es vēlos, lai šie kontakti arī turpinātos un tie būtu efektīvi un noderīgi mums visiem.

Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess: Paldies! Ko gan man vēl teikt, jūs jau gandrīz visu esat pateikuši. Varbūt es varētu mazliet papildināt šīs jomas, par ko mēs runājām. Mēs redzam, ka arī sabiedrībā ir diskusija par to, kāda ir stratēģiskā koncepcija un ārkārtas gadījumu aizsardzības plāni. Bet es vēlētos uzsvērt, ka mums nav pietiekamu diskusiju par Baltijas jūras stratēģiju, kas ir pazudusi no redzesloka. Bet tā ir potenciāli ļoti svarīgs instruments visam reģionam. Tā ir pirmā makroreģionālā stratēģija Eiropas Savienībā. Pirms tam nekas tāds nav bijis.

Patiesībā, kad mēs raugāmies uz Eiropas Savienību, protams, mums ir četras brīvības, mēs varam brīvi pārvietoties Šengenas zonā, bet birokrātija un administratīvie šķēršļi biznesa darbībai un preču un pakalpojumu tirdzniecībai ir milzīgi. Un šajā ekonomiskajā situācijā, kad mēs meklējam jaunus tirgus un ceļus, lai izkļūtu no šīs situācijas, kurā atrodamies, Baltijas jūras stratēģija mums piedāvā milzu iespējas, bet tikai tad, ja mēs aktīvi iesaistāmies šo iespēju attīstībā. Ja mēs sakām, ka tas ir kaut kas, ko dara tur, tad mums ir jāsaprot, ka nav nekāda “tur”, bet tas ir šeit, tas ir ap Baltijas jūru. Tas ir mums un nevis kādam citam. Tas nav Briselei, tas nav “viņiem”, bet tas ir mums.

Es gribētu iedrošināt cilvēkus visās trijās valstīs ciešāk palūkoties uz iespējām, kas tiem ir pieejamas. Īpaši tādēļ, ka, kā prezidente Grībauskaite jau minēja, stratēģijas detaļas, kas ir izstrādātas, izveidos pamatu finanšu stratēģijai nākamajā finanšu periodā, nosakot, ko mēs varēsim darīt. Vakar, kad runājām ar bijušajiem premjerministriem, viņi uzsvēra, ka neienāk nauda, un tas, protams, ir tādēļ, ka mēs esam pašreizējā fiskālajā periodā un šobrīd nevar iegūt papildus naudu – jā, varbūt ir iespējams iegūt mazliet naudas, bet tas nebūs nekas daudz. Bet, ja mums tagad nebūs stratēģijas, tad mums nebūs naudas nākotnē. Mums ir jādomā uz priekšu un tālāk kā tikai par nākamo gadu. Tādēļ es vēlētos iedrošināt cilvēkus šādā skatu leņķi skatīties uz šo vitāli svarīgo programmu.

Jautājums: Mūsu trim valstīm ir līdzīgas problēmas un dažādas priekšrocības. Kā jūs domājat, kādi soļi būtu jāveic, lai apvienotos un kopīgi risinātu kādu problēmu, varbūt pat, lai viena valsts otrai palīdzētu?

V.Zatlers: Īstenībā mūsu ekonomika un arī tirdzniecība ir ļoti saistītas. Ja mēs paskatīsimies uz skaitļiem, tad Latvijai noteikti lielākie eksporta un importa partneri ir Igaunija un Lietuva. Domāju, mani kolēģi teiks to pašu, varbūt viņiem nāks klāt Somija un Polija. Tāpēc faktiski visi ekonomiskie procesi, kas notiek kādā no mūsu valstīm, ietekmē ekonomiku blakusvalstīs. Līdz ar to, ja runājam, kā varam palīdzēt cits citam vai kā kaimiņi var palīdzēt Latvijai, tad viennozīmīgi būtiski ir tas, ka mēs apmaināmies ar informāciju. Mēs nenākam ar neparedzētiem valdības lēmumiem, kas mainītu ekonomisko situāciju visā Baltijas reģionā. Tas varbūt ir tas pats būtiskākais. Katram ir kāda priekšrocība, kas būs kā vilcējspēks kopīgajai Baltijas ekonomiskajai telpai, un mums ir jāsaskata šīs priekšrocības, kas ir katrai valstij, un arī jāizmanto tās. Savukārt, ja ir kāds vājais punkts, tad, protams, ir jācenšas šis vājais punkts kaut kādā veidā amortizēt no kaimiņiem. Bet runāt, ka mūsu valstu ekonomikas ir pilnīgi atsevišķas un iet katra savu ceļu, tas tomēr ir diezgan tuvredzīgi. Arī pasaulē mūs uztver kā vienotu Baltijas ekonomisko telpu, un, ja kādam no mums ir kāda neveiksme, to uztver kā visas Baltijas neveiksmi, un, ja ir veiksme, to uztver arī kā visas Baltijas veiksmi.

D.Grībauskaite: Prezidents beidza savu atbildi, runājot par veiksmi, un es turpināšu par to pašu. Protams, ka mēs esam globālā lejupslīdē un praktiski visa pasaule izjūt grūtības. Bet Baltijas valstis tiešām visstraujāk attīstījās, atjaunojot un reformējot sevi, mēs bijām visātrākie. Jā, šobrīd mums ir grūtības, bet mēs izdzīvojam, mēs spējam vadīt situāciju un zinām, kā stabilizēt savas valsts finanšu sektoru. Līdz šim mums ir veicies. Protams, dažādi, ar mazākām vai lielākām grūtībām, ar dažādām programmām, bet vispārīgā attieksme, vispārīgā atbildība un vispārīgā pārvaldība bija līdzīga. Varbūt pēc pusgada, es vēlētos būt optimiste, mēs varēsim satikties vēlreiz un teikt, ka mēs, visas trīs valstis, izejot šo milzīgo vēsturisko eksperimentu, esam spējušas izdzīvot un kļūt par paraugu, kā pēc dinamiskas izaugsmes, smagām grūtībām esam spējuši vadīt savas valstis un ekonomikas, un mēs varēsim par to pieteikties Nobela balvai.

T.H.Ilvess: Patiesībā man nav daudz ko piebilst. Līdz ar sadarbību vienmēr nāk arī atbildība. Un fiskālā atbildība ir kaut kas tāds, ko mūsu konstitūcijas un neatkarība atstāj mūsu katras pašas finanšu ministrijas un valdības ziņā. Baltijas vienotība tādēļ šeit nevar būt tikai lozungs, tas būs dzīvotspējīgs, ja mēs, katrs no mums, būsim atbildīgi. Bez atbildības nav arī vienotības.

Jautājums: Ignalinas atomelektrostacija ir bijis viens no tiem projektiem, kas varētu liecināt par nesaskaņām trīs valstu vidū. Vai jūs nebaidāties, ka jaunā stratēģija, kuru jūs izstrādājat, varētu būt neveiksmīga, bet jūs – neapmierināti ar stratēģiju, kuru jūs šobrīd prezentējat?

T.H.Ilvess: Kāda stratēģija?

Jautājums: Finanšu stratēģija.

T.H.Ilvess: Es īsti nesaprotu.

Jautājums: Atvainojos.

T.H.Ilvess: Par Baltijas jūras stratēģiju, ja? Eiropas Savienības Padome par to lems šajā piektdienā, tas ir, visi premjerministri, vai būs Baltijas jūras stratēģija, kura iekļaus brīvu pakalpojumu un cilvēku kustību, pakalpojumu kustību liberalizāciju un vides aizsardzību. Tas nav saistīts ar... Finanšu perspektīva ir sagatavota 2007.–2013.gadam, un nākamā būs no 2013.gada līdz 2020.gadam. Tam nav nekāda sakara ar Ignalinu. Ir trīs dažādi koncepti, trīs dažādi plāni.

Jautājums: Jautājums Ilvesa kungam, ņemot vērā, ka Igaunijai sokas labāk, ejot ārā no ekonomiskās krīzes, vai jums ir kāds draudzīgs ieteikums abiem kolēģiem?

T.H.Ilvess: Nē, mēs nedodam padomus. Mēs parasti izrādām solidaritāti ar saviem kaimiņiem.

Valsts prezidenta preses dienesta triju Baltijas valstu prezidentu kopīgās preses konferences 2009.gada 24.oktobrī transkripts

 Latvijas ārlietu ministrs diskusijā par drošību Ziemeļeiropā:

24.oktobrī ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, piedaloties Rīgas konferences 2009 diskusiju panelī “Stratēģiskās drošības apliecinājums Ziemeļeiropā”, akcentēja apdraudējumu veidus, kam reģionā jāpievērš uzmanība, tostarp finanšu krīzei, energodrošībai, terorismam un kiberaizsardzībai.

Runājot par globālo ekonomisko krīzi un tās ietekmi reģionā, ārlietu ministrs uzsvēra ciešākas sadarbības nepieciešamību Ziemeļeiropas valstu vidū, īpaši starp valdībām un institūcijām, kas uzrauga finanšu tirgu. “Ņemot vērā, ka Baltijas un Ziemeļvalstu ekonomika kopumā ieņem 9.vietu pasaulē, mums jāpievērš uzmanība jautājumam, kā veicināt Baltijas un Ziemeļvalstu iesaisti globālajās finanšu institūcijās starp lēmumu pieņēmējiem, tostarp pasaules ietekmīgāko industriālo valstu G-20 vidū,” norādīja M.Riekstiņš. Ministrs atzīmēja, ka dažas no Ziemeļeiropas valstīm nav Eiropas Savienībā, dažas savukārt nepieder NATO saimei un dažas nav eirozonā, kas līdz ar to neļauj pilnībā nodrošināt šā reģiona pārstāvību un iesaisti lēmumu pieņemšanā.

Pievēršoties enerģētikas politikai un drošībai, M.Riekstiņš akcentēja enerģijas piegāžu un diversifikācijas nozīmi. Latvijas ārlietu ministrs arī atzīmēja integrēta Baltijas elektrības tirgus izveides nozīmi, vienotas ES enerģētikas politikas izstrādi, kā arī atjaunojamo energoresursu būtisko lomu.

Saistībā ar NATO drošības nozīmi Ziemeļeiropā M.Riekstiņš atzīmēja alianses jaunās Stratēģiskās koncepcijas izstrādi un tajā ietveramās prioritātes. Tāpat ministrs uzsvēra, ka nepieciešams palielināt NATO redzamību reģionā, turpinot gaisa patrulēšanu, kas ir svarīgs drošības apliecinājums sabiedrībai.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments

Latvijas aizsardzības ministrs diskusijā par NATO stratēģisko koncepciju:

Aizsardzības ministrs Imants Lieģis 24.oktobrī piedalījās gadskārtējās Rīgas konferences 2009 diskusijā par NATO Stratēģiskās koncepcijas izstrādi.

Ministrs norādīja uz nepieciešamību nopietni koncentrēties uz koncepcijas saturu, kuram jābūt viegli saprotamam ne tikai drošības politikas ekspertiem, bet arī plašākai sabiedrībai, no kuras atbalsta ir atkarīgs, cik veiksmīgi koncepcijā minētie nosacījumi tiks īstenoti praksē.

Uzrunājot konferences dalībniekus, aizsardzības ministrs I.Lieģis norādīja: “Latvijai ir svarīgi, lai jaunajā alianses Stratēģiskajā koncepcijā būtu iekļauti jautājumi par sabiedroto vienotību stratēģiskās drošības stiprināšanā Baltijas jūras reģionā un kopējo atbildību par alianses militāro operāciju nākotni.”

Ministrs arī vērsa uzmanību uz nepieciešamību nodrošināt atbilstošus resursus Stratēģiskās koncepcijas īstenošanai, aicinot samērot alianses mērķus ar tās iespējām un valstu nacionālajām vajadzībām.

Aizsardzības ministrijas Sabiedrisko attiecību departaments

Rīgā, Mazajā ģildē, piedaloties 4.Rīgas konferencē “Ekonomiskā atgūšanās mainīgā drošības vidē: transatlantiskā dienaskārtība 2010” (no kreisās uz labo): Latvijas aizsardzības ministrs Imants Lieģis, Lietuvas ārlietu ministrs Vīgauds Ušacks; Zviedrijas Aizsardzības izpētes aģentūras vecākais pētnieks Roberts Dalsjo, Latvijas aizsardzības ministra padomniece prof. Rasma Kārkliņa, Latvijas militārais pārstāvis NATO un Eiropas Savienībā ģenerālis Raimonds Graube; Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) valdes priekšsēdētājs Toms Baumanis Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Baltijas valstu prezidenti konferences noslēguma sesijā 24.oktobrī

Rīgas konferences noslēguma sesijā “Transatlantiskā dienaskārtība 2010 – Baltijas vīzija” 24.oktobrī (no labās): Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite, Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Konferences nobeiguma diskusijā “Transatlantiskā dienaskārtība 2010 – skats no Baltijas” piedalījās Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers, Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess. Diskusiju vadīja ASV Vācijas Māršala fonda prezidents Kreigs Kenedijs.

Kreigs Kenedijs: Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī citur pasaulē šim reģionam tiek veltīta liela vērība. Vasarā es Vašingtonā lasīju kādu provokatīvu, pat kontraversālu ziņojumu par stāvokli jūsu valstīs. Pastāvēja bažas, ka tas jaunajai ASV administrācijai varētu radīt aplamu priekšstatu par šo Eiropas daļu. Tiesa, ieradies Eiropā, es konstatēju, ka Centrālajā un Austrumeiropā patiešām ir mazāk entuziasma nekā iepriekš. Varbūt precīzāk būtu teikt, ka ir mazinājusies agrākā eiforija un ka šajā Eiropas daļā ir mazāk optimisma, kā, piemēram, Francijā, Apvienotajā Karalistē vai Vācijā. Zināmu iespaidu atstājis arī lēmums par pretraķešu aizsardzības sistēmu – tas bija diezgan sarežģīts process. Domāju, daudzi cilvēki šajā reģionā varētu būt mazliet vīlušies un skeptiski noskaņoti pret transatlantisko dienaskārtību. Es došu katram no prezidentiem vārdu ievada komentāram un sākšu ar Latvijas Valsts prezidentu Valdi Zatleru: ko jūs uzskatāt par Latvijas lielāko izaicinājumu pašlaik un kādu atbalstu vai palīdzību vēlaties no transatlantiskās kopienas? Vai jūs uz transatlantisko sadarbību raugāties tik pesimistiski, kā es nupat pieļāvu?

Valdis Zatlers: Es nebūt neesmu pesimistiski noskaņots! Es allaž esmu optimists, un tas ir labākais ceļš, kā risināt mūsu pašreizējās problēmas. Ir daudz jautājumu, ko varam apspriest un analizēt, tāpēc šī konference ir tik svarīga. Daudzi mums prasa, kā Latvija pārvar šo grūto laiku, kā mūsu valstī tiek pieņemti lēmumi un kādi faktori varētu iespaidot Latvijas attīstību nākotnē. Tas ir ļoti būtiski. Ļoti svarīgs priekšnoteikums pašreizējā Latvijas mājasdarba izpildīšanai ir stingra pārliecība par mūsu pieņemtajiem lēmumiem. Bet nepieciešama arī pārliecība, ka mūsu drošības situācija nav mainījusies un ka to nav mainījusi arī administrācijas maiņa Savienotajās Valstīs. Tāpēc mums no Savienoto Valstu administrācijas patiešām vajadzīga sadarbības pastiprināšana gan militārajā, gan ekonomikas sfērā. Mēs veidojam daļu no transatlantiskās alianses austrumu robežas, un mūs jāvērtē kā nozīmīgu elementu visas savienības kontekstā. Mēs neesam ne austrumu, ne rietumu daļa, mēs pilnībā esam transatlantiskajā telpā, un par šā reģiona organisku sastāvdaļu mūs arī jāuzskata. Šajā jautājumā jau vienprātīgi pieņemti daudzi lēmumi, bet mums arī turpmāk jāstrādā, lai veidotu šo konsensu.

Mēs nevaram paļauties, ka kaut kas varētu tikt atrisināts tikai divpusējās vai reģionālās sarunās. Mūsu reģionam ļoti svarīgi ir visi trīs attiecību vektori: gan divpusējās sarunas starp Eiropas Savienību un ASV, gan attiecības ar NATO, gan attiecības ar Krieviju. Lai varētu sekmīgi atrisināt pašreizējo ekonomisko situāciju, mums par visu vairāk nepieciešama paļāvība un pārliecība par savu drošību. Mums skaidri jāapzinās sava pašreizējā situācija un atklāti par to jāvēsta pasaulei. Bet vienlaikus mums jāapzinās, ka Baltijas reģions ir integrēts tirgus, ka arī Eiropas tirgus ir integrēts un arī Baltijas jūras reģions veido integrēta tirgus daļu. Un jāapzinās, ka šī integrācija turpmākajos gados vēl pieaugs, nevis samazināsies. Stingrā pārliecībā par savu drošību mēs gūsim pašapziņu un pārvarēsim pašreizējās ekonomiskās grūtības visos trīs būtiskākajos aspektos: militārajā sfērā, ekonomikā un lēmumu pieņemšanas jomā.

Daļa Grībauskaite: Ja jūs man vaicājat par optimismu, tad šādā brīnišķīgā vietā, ar senlaicīgām lustrām (konference notika Mazajā ģildē – J.Ū.) un tik brīnišķīgu auditoriju es nespētu būt pesimiste, pat ja to vēlētos. Es arī gribu veltīt siltus vārdus šeit klātesošajai Latvijas Valsts eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai. Man ir patīkami turpināt viņas aizsākto sieviešu prezidentu tradīciju Baltijas valstīs. Man ir arī prieks šeit redzēt Sandras kundzi (Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti – J.Ū.), kuru pazīstu jau no sava Eiropas komisāres pienākumu laika.

Taču tālāk gribu runāt ļoti nopietni, jo runa ir par jaunajiem izaicinājumiem drošības jomā globalizētajā pasaulē.

Pasaule globalizējas, un globalizējas arī mūsu jaunie uzdevumi. Šodien mēs runājam par jauniem draudiem, un grūti paredzēt, kas mūs apdraudēs nākotnē. Runa nav tikai par militāro drošību. Mums jādomā arī par enerģijas drošību, vides drošību un daudziem citiem aspektiem, ka nākotnē varam tikt apdraudēti.

Runājot par transatlantisko organizāciju, kurā tā gribējām un centāmies iestāties – mēs sagaidījām, ka NATO 5.paragrāfs arī attiecībā uz mums tiks piemērots visā pilnībā. Taču tagad, piecus gadus pēc iestāšanās NATO, jāteic, ka Baltijas valstīm joprojām nav ilgstošs aizsardzības plāns. Kāpēc? Polijai tāds ir, citām NATO dalībvalstīm tāds ir, bet mums nav! Tas mūs pārsteidz, īpaši jaunajā situācijā, kad mūsu valstis kļuvušas robežreģions ar trešajām valstīm ārpus NATO. Jaunajos globalizācijas apstākļos, sastopoties ar šā procesa radītajiem jaunajiem draudiem un uzdevumiem, mēs nevaram samierināties ar pašreizējo stāvokli un paļauties vien uz runām par NATO nākotnes reformām. Jā, NATO nepieciešamas reformas kā ikvienai institūcijai, īpaši starptautiskai, jo mainās laiks, mainās dzīve un arī organizācijai jāmainās. Nekas nevar palikt konstants. Mums jāiet uz priekšu līdz ar dzīvi, kopā ar NATO, diskusijās par organizācijas pārmaiņām. Bet tas nenozīmē, ka tikmēr varētu tikt ignorēta nepieciešamība pēc mūsu drošības, un mēs sagaidām, lai tā arī mūsu reģionā tiktu ieviesta visā pilnībā. Mēs savā valstī un arī kaimiņvalstīs – esmu par to runājusi ar prezidentiem – būsim ļoti vienoti uzskatā, ka Baltijas valstīm jābūt aizsargātām tādā pašā līmenī, ar tādu pašu nopietnību kā jebkurai citai NATO dalībvalstij. Baltijas valstis, tai skaitā Lietuva, ne vien gaida no NATO drošību, bet arī dod tajā savu ieguldījumu. Mēs esam drošības devēji ar savu misiju Afganistānā, un mēs pildām visas saistības, ko esam uzņēmušies.

Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets, Luksemburgas premjerministra vietnieks, ārlietu un imigrācijas lietu ministrs Žaks Aselborns konferences diskusijā “Stratēģiskās drošības apliecinājums Ziemeļeiropā” 24.oktobrī; Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, bijušais Ministru prezidents, Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Godmanis konferences atklāšanā 23.oktobrī Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Tomass Hendriks Ilvess: Es nerunāšu tik daudz par Igauniju un Baltijas valstīm kopumā, cik par Savienotajām Valstīm.

Tagad tā ir pavisam cita Amerika, atšķirīga no tās, kurā es uzaugu. Es atceros, kā ASV ārpolitiku veidoja tādi ārpolitikas ģēniji kā bēgļi no nacistiskās Vācijas un komunistiskā režīma Henrijs Kisindžers un Zbigņevs Bžežinskis, kuri visās niansēs izprata austrumeiropiešu situāciju. Kurš tagad ir pats pazīstamākais ārpolitikas komentētājs Savienotajās Valstīs? Tas ir Farids Zakarija, un ne vairs kāds bēglis no Austrumvācijas, nacistiskās Vācijas vai bēglis no komunistiskā jūga. Pasaule ir mainījusies, un mainījusies ir Amerika. Mainījusies demogrāfiski, bet vēl jo vairāk lēmumu pieņemšanas ziņā. Mēs to saprotam. Mēs rēķināmies ar to.

Bet Austrumeiropa sagaida, lai vienlaikus tiktu arī fiksēts padarītais: Berlīnes mūris ir kritis – tas ir fakts. Varšavas pakts ir likvidēts – fakts. Mēs esam atbrīvojušies no Padomju Savienības – fakts. Demokrātija ieviesta – fakts. Tirgus ekonomika ieviesta – fakts. Un visbeidzot visam tam kā vainagojums – mūsu iestāšanās NATO. Arī tas ir fakts, tāpat kā mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas viss ir paveikts. Mēs vairs neradām problēmas. Acīmredzot tieši tas problēmu risināšanas procesā ir iespaidojis amerikāņu attieksmi pret mums. Mēs esam veiksmes stāsts! Ja atceramies, kur pasaule bija 1989.gada augustā un salīdzinām to ar 2009.gada oktobri – situācija ir mainījusies ārkārtīgi strauji, īpaši raugoties no Pentagona viedokļa, un varētu domāt, ka mums Baltijas reģionā vairs nav problēmu. Citiem vārdiem, ka amerikāņiem vairs nav jāraizējas par Centrālās un Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem. Mēs vairs neesam Austrumeiropa, mēs esam vienkārši Eiropa. Īpaši tā var likties, kad jādomā par Irānas problēmām, par Ķīnu, par starptautisko terorismu... Jā, pasaule ir mainījusies, un laiks starp Berlīnes mūra krišanu un šodienu kardināli atšķiras no visa, kas bijis līdz tam, īpaši no situācijas 1945.gadā.

Divdesmit gados Eiropā notikušas milzu pārmaiņas. Mums tagad jārisina jauni uzdevumi un arī pašiem jāsaprot, ka mums tagad ir darīšana ar citu, atšķirīgu Ameriku. Tēlaini varētu teikt, ka mums jākļūst pieaugušiem. Kad biju bērns, es spēlējos ar saviem vienaudžiem un sapratu viņus. Bet, kļūstot pieaugušam, man bija jāatmet savas saites ar bērnību.

Jānis Ūdris,

pēc ieraksta “LV” diktofonā (“LV” tulkojums no angļu valodas)