Latvieši dzīvo un strādā desmitos valstu

Rīgā, Arhitektu namā, no 1999. gada 7. līdz 9. jūnijam notika Pasaules brīvo latviešu apvienības sēde

Sēdes atklāšanas uzrunās un apsveikumos valstsvīri, zinātnieki, reliģisko konfesiju pārstāvji un sabiedriskie darbinieki atzinīgi novērtēja PBLA daudzveidīgo darbību un nozīmīgo devumu. Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs gan uzrunā atklāšanas sēdē, gan 4. jūnija vēstulē, kas adresēta PBLA valdes priekšsēdim Andrejam Ozoliņam, raksta:

"Atļaujiet man izteikt pateicību par Pasaules brīvo latviešu apvienības atbalstu un ilggadīgo ieguldījumu Latvijas ceļā uz stipru, stabilu un ekonomiski plaukstošu valsti. Jūsu atbalsts Latvijai svarīgu politisko jautājumu aktualizēšanā ir bijis un ir nozīmīgs un grūti pārvērtējams.

Gribu apliecināt, ka Latvijas ārpolitika un tās prioritātes ir nemainīgas. Savu nākotni saskatām Eiropas demokrātisko valstu saimē. Viens no svarīgākajiem Lavijas uzdevumiem ir sagatavošanās darbs dalībai Ziemeļatlantijas aliansē, saskatot tajā ne tikai drošības garantu, bet arī demokrātisko vērtību kopumu. Tādēļ esam dziļi pateicīgi par PBLA atbalstu šī uzdevuma pildīšanā, kas neapšaubāmi ietekmēja Latvijai labvēlīgo NATO Vašingtonas sanāksmes rezultātu. Spilgts piemērs tam ir PBLA finansiālais atbalsts informatīvās brošūras par Latviju ceļā uz NATO izdošanai. (..)

Gribu izteikt pārliecību, ka arī turpmākā mūsu sadarbība būs tikpat auglīga Latvijai svarīgu ārpolitisko jautājumu risināšanā, un ceru, ka PBLA arī turpmāk izmantos savas iespējas, lai atbalstītu Latvijas centienus, tādēļ vēršos pie PBLA valdes ar lūgumu izskatīt pievienotos priekšlikumus, kā PBLA varētu sekmēt Latvijas izredzes iekļūt NATO."

Pateicība par PBLA ilggadīgo darbu vairāku desmitu gadu garumā ir pelnīta. Ieskatoties PBLA dokumentu arhīvā un it īpaši atskaitēs, vērojama apbrīnojami vērienīga darbība. Atbilstoši situācijai pasaulē un Latvijā PBLA mainīja savas darbības virzienus. Kad Latvija bija kļuvusi brīva, PBLA izstrādāja jaunus darba virzienus jau 1993. gadā, un tie ir ierakstīti PBLA 1994. gada 15. un 16. jūnija valdes sēdes protokolā. Par PBLA vīziju tālaika valdes priekšsēde Vaira Paegle izvirzīja šādu uzdevumu: "Redzama, vitāla latviešu kopiena ārzemēs un neatkarīga, demokrātiska, ekonomiski attīstīta Latvija." Priekšsēde jau precīzi formulē 1993. gada PBLA sēdē noteiktos darba virzienus, grupējot tos pēc izpildes vietām divās daļās — "Rietumu zemēs" un "Latvijā".

Šie darbības virzieni ir aktuāli joprojām.

Pasaules brīvo latviešu apvienības darbības virzieni Rietumu zemēs:

1) vadīt un veicināt ārzemēs dzīvojošo latviešu kopību;

2) sekot politiskajai attīstībai ārzemēs, lai panāktu Latvijai labvēlīgu politiku;

3) koordinēt ārzemju latviešu kopējās "politiskās akcijas";

4) novērst dezinformāciju par notikumiem Latvijā;

5) sniegt zemju centrālajām organizācijām praktisku informāciju par Latviju;

6) veicināt ārzemju latviešu repatriācijas darba kārtošanu.

PBLA darbības virzieni Latvijā:

1) izveidot sadarbības institūciju ar Latvijas valdību;

2) aizstāvēt Rietumu zemēs dzīvojošo latviešu intereses;

3) vērot un konstruktīvi kritizēt Latvijas valdības darbu;

4) reaģēt uz Saeimā vai presē paustajiem nepatiesajiem viedokļiem par latviešiem ārzemēs;

5) veicināt ārzemju latviešu līdzdalību Latvijas izglītībā un kultūrā;

6) veicināt Okupācijas muzeja izveidošanu.

To, ka latvieši dzīvo un strādā vairākos desmitos dažādu kontinentu valstu, liek īpaši domāt PBLA par to, kā vadīt un veidot ārzemēs dzīvojošo latviešu kopību.

Vairākās valstīs latviešus var saskaitīt tikai dažos desmitos, bet lielajās agrāko gadu trimdas zemēs tautiešu skaits ir prāvs. Artura Cipuļa personīgajā arhīvā atradu pēdējo gadu rakstu ar ārzemēs dzīvojošo latviešu situācijas raksturojumu. Pēc šiem aptuvenajiem datiem, šobrīd lielāks latviešu skaits ārpus Latvijas dzīvo šādās zemēs: Amerikas Savienotajās Valstīs — ap 100 000 mūsu tautiešu; Kanādā — ap 22 000; Austrālijā — ap 23 000; Lielbritānijā — ap 10 000; Vācijā — ap 8000 un Zviedrijā — ap 4000. Vismaz 40 000 latviešu dzīvo Krievijā, ja pieskaita tā saucamos veclatviešus, kuri uz Krieviju devās jau pagājušā gadsimta vidū — labākas dzīves meklējumos.

Pēc PBLA valdes priekšsēža Andreja Ozoliņa uzrunas savus ziņojumus sēdē nolasīja centrālo organizāciju vadītāji: no Amerikas latviešu apvienības (ALA) — Jānis Kukainis, no Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) — Aivars Saulītis, no Latviešu nacionālās apvienības Kanādā — Tālivaldis Kronbergs, no Rietumeiropas latviešu apvienības — Alī Strunke, no Dienvidamerikas latviešu apvienības — Andris Bērziņš, kā arī Krievijas Latviešu kongresa (KLK) priekšsēde Lauma Vlasova.

Gan priekšsēža, gan apvienību vadītāju un diskusijas dalībnieku runās varēja saklausīt patiesas rūpes par latviešu tautu un tās likteņceļiem nākotnē. Par to varēja lasīt arī konkrētus dokumentējumus plašajos gada pārskatos. PBLA sēdē atzinīgi vārdi izskanēja par latvietības saglabātājiem — ārzemēs iznākošajiem latviešu laikrakstiem "Laiks", "Austrālijas Latvietis", "Brīvā Latvija", "Latvija Amerikā", "Ziemeļkalifornijas Apskats", "Montreālas Ziņotājs". Bez uzskaitītajiem iznāk arī vēl citi mazāka metiena laikraksti. Ar optimismu un apņēmību darboties runāja Lauma Vlasova — par latviešu pašreizējo grūto dzīvi Krievijā. Viņa ar labu vārdu pieminēja arī Gruzijas latviešu darbību, kuru viņa koordinē. Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par PBLA darbību, publicējam valdes priekšsēža Andreja Ozoliņa uzrunu un pieņemtās rezolūcijas.

PBLA valde pie Zviedru vārtiem. Pirmajā rindā: no kreisās Linda Kovaļevska, PBLA pārstāvniecības Rīgā vadītāja, Andris Bērziņš (Venecuēla), Lauma Vlasova (Krievija), Līga Ruperte, PBLA Izglītības padomes vadītāja, Andrejs Ozoliņš, PBLA priekšsēdis (Anglija), Rita Drone (ASV), Uldis Sēja (ASV), Bruno Krūmiņš (Austrālija); aizmugurē: Šarlote Līduma, PBLA pārstāvniecība Rīgā, Arturs Cipulis (Vācija), Alī Strunke (Zviedrija), Aivars Saulītis (Austrālija), Tālivaldis Bērziņš, PBLA Kultūras fonda priekšsēdis, Tija Krūmiņa, PBLA ģenerālsekretāre, Ēriks Krūmiņš (ASV), Tālivaldis Kronbergs (Kanāda), Jānis Kukainis (ASV), Jānis Mežaks (Kanāda), Varimants Plūdons (Kanāda), Dāvids Dārziņš (Austrālija), Pēteris Blumbergs (ASV)

Foto un paraksta autors: Valdis Kārklis

Savā zemē. Pie savas valodas. Par savu nākotni

PBLA valdes priekšsēdis Andrejs Ozoliņš:

Latvijas Valsts arhīva vadītāja Daina Kļaviņa pasniedz Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdim Andrejam Ozoliņam jauniznākušo Balto grāmatu

Runa PBLA valdes sēdē Rīgā 1999. gada 7. jūnijā

Pirms deviņiem mēnešiem, 7. septembrī, pulcējāmies šajās telpās uz 1998. gada PBLA valdes sēdes atklāšanu. Pirms sēdos pie šīs uzrunas rakstīšanas, izlasīju savu toreiz teikto un secināju, ka daudz no tā varētu atkārtot vārdu pa vārdam, šur tur piebilstot par to, kas mainījies vai uzlabojies.

Ja ir pieņemts valsts budžets ar paredzētu iztrūkumu, kura dēļ jātaisa aizņēmumi, un ja valdība runā par budžetā paredzēto izdevumu samazināšanu, tad nevar runāt par sekmīgu valsts saimniecisko stāvokli. Neizbēgami Latvijas stāvokli iespaido Krievijas saimnieciskā krīze, un tas norāda, ka Latvija nevar paļauties uz eksportu Krievijai un ienākumiem no tranzīta kā savas labklājības pamatu. Jāturpina jaunu tirgu atrašana Latvijas ražojumiem, kaut arī tas ir ļoti grūts uzdevums, un jāattīstīta jaunas nozares ar augstvērtīgiem ražojumiem. Ar palielinātu baļķu eksportu vien nepietiks, tas, piemēram, Anglijas mežsaimniecībai ir radījis grūtības.

Ir neizbēgami, ka valsts saimnieciskais stāvoklis un līdz ar to iedzīvotāju ienākumu līmenis neļauj uzlaboties demogrāfiskajam stāvoklim. Ir iepriecinoši lasīt, ka šī gada pirmajos četros mēnešos salīdzinājumā ar šo posmu pagājušā gadā dzimstība pieaugusi par 11%, bet, ja dzimušo skaits ir tikai 6410, tad ar to nepietiek. Gada sākumā Latvijas iedzīvotāju skaits esot bijis 2 439 445. Lai to noturētu ar minēto dzimstību, tad caurmēra mūža garumam vajadzētu būt 126 gadi, bet vīriešiem tas esot 64,1 un sievietēm 75,5 gadi. Tomēr ir iespējas, kā lietas uzlabot, un par tām jāzina, tāpēc PBLA strādā pie demogrāfisku jautājumu semināra rīkošanas.

Ar dzimstības pieaugumu vien nepietiek, jo jānodrošina, lai katrs piedzimušais bērniņš izaugtu par veselīgu un pilnvērtīgu Latvijas pilsoni. Kamēr ir daudz trūcīgu un nelabvēlīgu ģimeņu, lielam skaitam bērnu šādas iespējas nebūs nodrošinātas. Šeit ar lielu atzinību pieminēšu Latvijas Bērnu fondu, kura palīdzības darbs aug gadu no gada. Latvieši Rietumos ļoti plaši ir iesaistījušies LBF atbalsta darbā. Bez tam Rietumu latvieši atbalsta daudzbērnu ģimenes individuāli un organizētā veidā, piemēram ALA un DV organizācijas pašas ziņo par palīdzības apmēriem.

PBLA lielākais budžeta izdevumu postenis ir atbalsts Ģimenes atbalsta koordinācijas centram. Par centra darbību dzirdēsim vēlāk ziņojumu daļā.

Ja sabiedriskas aptaujas ko nozīmē un ja tautai nav īstas uzticības tiesu sistēmai, tad Latvija vēl ir tālu no īsti tiesiskas valsts. Lai tur tiktu, ir vajadzīgs visu valsts iedzīvotāju atbalsts, jo nepietiek ar likumu pieņemšanu, tie ir jāievēro. Skaidri zināms, ka nav iespējams visu reglamentēt ar likumu palīdzību, un tāpēc ikkatram jādzīvo godīgi bez iebraukšanas "apšaubāmības miglā", kad jāiet uz tiesu, lai mēģinātu noteikt, vai likums pārkāpts vai ne.

Lai radītu tiesiskuma un uzticības klimatu, liela atbildība uzlikta visiem tiem cilvēkiem, kas ir vadošās vietās. Pieminēšu Ivara Godmaņa teiktos vārdus, atklājot Zinātņu kongresu 1991. gada jūlijā: "Ir pienācis laiks domāt valstiski." Manuprāt, tā nav valstiska domāšana, ja valsts līdzekļi tiek izlietoti privātu dzīvokļu un dārgu kabinetu remontiem vai ļoti dārgu automašīnu iegādei prestiža celšanai. Tik pat apšaubāma rakstura valstiskums ir interešu konflikti lielo valsts īpašumu privatizācijā.

Vienkārši cilvēki, kam nav nekādu varas sviru, nevar sākt domāt valstiski, ja ikdienas vajadzību sagādei aiziet visi spēki. Nevar sagaidīt, ka bērni kļūs valstiski domājoši, ja skolās tam netiks veltīta vērība. Nepietiek tikai ar kaut kādu pasaules vēstures mācīšanu, ja pietiekama vērība netiek piegriezta Latvijas vēsturei. Latviešu bērniem skaidri jāzina, ka tikai notikušā tautas atmoda un Latvijas neatkarības nodibināšana ir nodrošinājusi, ka tagad viņi ir latvieši. Visiem Latvijas bērniem ir jāzina, kā imperiālistiskas cittautu varas gadsimtiem ilgi ir gribējušas pārtautot vai iznīcināt latviešus.

Visiem bērniem apzinīga cieņa un uzticība savai valstij sāk rasties, ejot skolā. Skolām jābūt materiāli labi apgādātām, labā stāvoklī, kurās māca labi skolotāji. PBLA valdes pārziņā nav valsts apmēra līdzekļu, bet ar Latvijas brīvības fonda (LBF) līdzekļiem tiek darīts iespējamais ļoti lētu procentu aizdevumu veidā. Šogad atkal bija iespējams izsludināt konkursu, un tika iesūtīti 59 projekti, starp tiem 39 saistīti ar skolu remontiem vai uzlabojumiem. Kā vienmēr, izvēle bija ļoti smaga, jo visur ir spiedoša vajadzība pēc naudas. Ar balsošanas palīdzību atbalstam tika izvēlēti desmit projekti 158 000 ASV dolāru vērtībā, no tiem astoņi ir skolu remontiem vai uzlabojumiem.

Pagājušā gadā teicu, ka Latvijas valdībai trūkst ilgtermiņa stratēģiskas plānošanas. Pēc tā, ko esmu uzzinājis starplaikā, lietas ir mazliet uzlabojušās, it sevišķi kas saistīts ar virzību uz ES un NATO. Bet daudz kas vēl veicams pozitīva Latvijas tēla izveidošanā ar labas kvalitātes informāciju par Latviju un pagātnes notikumiem Latvijā, negaidot vajadzību atspēkot ļaunu, sagrozītu informāciju. Manuprāt, šai jomā labs paraugs ir LR ārlietu ministra V.Birkava kunga 14. maija vēstule "International Herald Tribune", kurā skaidri pateiks, ka Krievijai kā PSRS pēctecei ir pienākums darboties tā, lai, atzīstot padomju varas noziegumus un mainot uzbrukuma pozīciju nostāju, Krievija sāktu strādāt pie labu attiecību izveidošanas ar Latviju. Piemetinu no savas puses, ka Krievijai arī pienāktos aicināt atpakaļ mājās savus tautiešus no nekrievu zemēm, kur tos nosūtīja krievināšanas nolūkos.

Atgādināšu, ka Rietumu latvieši ir teikuši un rakstījuši, lai Krievija uzņemas atbildību par savas priekšteces pastrādātajiem noziegumiem kopš PSRS sabrukuma. Citēšu vienu teikumu no savas 25. martā publicētās vēstules "The Times" par 1949. gada deportācijām no Baltijas valstīm: "Sadly, today’s Russia is inactive in calling to account the perpetrators of Soviet atrocities." To varētu tulkot: "Ir nožēlojami, ka tagadējā Krievija nesauc pie atbildības padomju laika noziegumu pastrādātājus."

Septembrī minēju par grūtībām, kas izveidosies Rietumu zemēs dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem, lai tie varētu piedalīties Saeimas vēlēšanās. Nepārdomātā vēlēšanu likuma dēļ uz aploksnes vajadzīgs vēlēšanu dienā uzspiests pasta datuma zīmogs, lai balsi skaitītu par derīgu. Visas mūsu paredzētās un pieteiktās grūtības piepildījās ar uzviju, jo, piemēram, Vācijā 3.oktobrī pasts vispār nedarbojās un lēnā pasta dēļ Jaunzēlandes vēlēšanu aploksnes Austrālijas skaitīšanas vietā pienāca par vēlu.

Kopš iepriekšējās valdes sēdes divas reizes esmu ticies ar CVK priekšsēdētāju Arni Cimdaru, neskaitot pagājušo piektdienu. Viņa nesenajā ziņojumā par vajadzīgajām maiņām vēlēšanu likumā pieminēta vajadzība likvidēt minētās grūtības.

Mūsu iepriekšējā sēdē Alūksnes daļā PBLA valdes vairākums nobalsoja par ieteikuma rezolūciju tautas nobalsošanā pieņemt Saeimas apstiprinātos Pilsonības likuma grozījumus. Visi jau labi atceras, ka tai laikā virmoja lielas kaislības par šiem grozījumiem. Pēc man teiktā, Latvijā tās norima tūlīt pēc balsojuma rezultāta. Rietumos izteiktie pārmetumi PBLA nav beigušies pat tagad, kaut arī Naturalizācijas pārvaldes dati liecina, ka nav pilsonības pieprasītāju plūdu, par kādiem tika runāts pirms nobalsojuma. Neesmu mainījis savas domas, ka grozījumi likumā tai brīdī bija vajadzīgi, lai mazinātu pārmetumu lavīnu Latvijai no Krievijas. Grozījumi tikai saīsinājuši 1994.gada likumā noteikto naturalizācijas laika posmu, un tas bija internacionāli vajadzīgs kosmētisks gājiens.

Neesmu samierinājies ar netaisno nastu, kas Latvijai uzlikta no padomju okupācijas laika. Rietumu zemes nekad nav pat domājušas palīdzēt Latvijai un Igaunijai samazināt okupācijas laika iebraucēju skaitu, vismaz daļu uzņemot pie sevis. To skaidri parāda vilcināšanās uzņemt Kosovas bēgļus, kaut vai tikai pagaidām. Pat bez Krievijas kā kaimiņvalsts vardarbīgs izraidīšanas mēģinājums, lai atrisinātu padomju laiku iebraucēju problēmu, nebija iedomājams. Tā Latvijai nav cita ceļa, kā turpināt iesākto darbu, lai valstī dzīvojošie ar laiku kļūtu par uzticamiem valsts pilsoņiem.

Pēc nedēļas notiks 14.jūnijā aizvesto piemiņas sarīkojumi. Mēs nekad nevaram aizmirst deportāciju drausmīgumu, ne 1941.gada, ne arī vēlāko. Ir vajadzīgs piemineklis okupācijas laikā bojā gājušajiem, bet neviens piemineklis nevarēs aizstāt Okupācijas muzejā savākto dokumentāciju par okupāciju laikā notikušo, un līdz ar to tas kļuvis par piemiņas vietu.

Vēstures grāmatās lasām par kariem, pirms šī gadsimteņa briesmu darbiem, kas vēlušies pāri Latvijas teritorijai, iznīcinot lielu daļu iedzīvotāju, bet vienmēr, iestājoties mieram, ir sekojusi latviešu tautas atdzimšana. Nedrīkst pat domāt, ka tagad, kad politiskā vara ir latviešu rokās, iznākums varētu būt citāds. Nedrīkstam aizmirst to sīkstumu, ar kādu latvieši ir turējušies pie savas zemes un valodas, pat neapzinādamies, ka ar to viņi parāda savu nacionālo pašapziņu. Tagad ir citi apstākļi ar starptautiskām saistībām, un Latvija nevar izolēties no pārējās pasaules, bet latviešu valodai jābūt bez sāncenša valsts un sabiedriskās darīšanās, ieskaitot uzņēmējdarbību. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur valsts valoda ir latviešu.

Dievs, svētī Latviju!

Pasaules brīvo latviešu apvienības sēdes rezolūcijas

1.

Latvieti tuvumā, latvieti tālumā!

Pasaules brīvo latviešu apvienība, veicot savu daļu mūsu kopējās demogrāfiskās krīzes pārvarēšanā, izsludina 2000.gadu par latviešu tautas dzīvā spēka saglabāšanas un atjaunošanas iesākumu. PBLA ļoti nopietni aicina Latvijas Saeimu un valdību, kā arī katru latvieti, latviešu organizāciju un draudzi tēvzemē un pasaules tālēs veltīt šim mērķim savas domas, lūgšanas, darbus un līdzekļus!

Atbildība par latvju tautas izdzīvošanu ir vienīgi mūsu pašu rokās. Ar Dieva palīgu gādāsim saules mūžu latviešu ģimenei un saules mūžu latviešu tautai!

2.

PBLA aicina Latvijas Republikas valdību un Rīgas domi nodrošināt Okupācijas muzeja darba turpināšanu pašreizējā ēkā, kas atspoguļo tautas drūmo pagātni okupācijas laikā.

3.

Lai novērstu varbūtējus interešu konfliktus, PBLA valde iesaka Okupācijas muzeja padomei mainīt muzeja statūtus, lai padomē nedarbotos muzeja darbinieki.

4.

Atzīmējot noziedzīgā Molotova-Ribentropa pakta 60.gadskārtu un tā traģiskās sekas, komunisma režīmam iznīcinot Latvijas valsts neatkarību un daļu no mūsu tautas deportējot uz Padomju Savienības vergu nometnēm, PBLA valde atzīst, ka:

līdz šim dzīvi palikušie latvieši bijušajā Padomju Savienībā nav saņēmuši pienācīgu atbalstu, lai viņi varētu iekļauties mūsu valsts un tautas atjaunošanās procesā. Tādēļ PBLA valde iesaka:

a) visiem izsūtītajiem un represētajiem Latvijas pavalstniekiem, kā arī viņu pēcnācējiem dot arī turpmāk iespēju atjaunot viņu Latvijas pavalstniecību, saglabājot mītnes valsts pavalstniecību;

b) izstrādāt un finansēt programmas, kas dod iespēju izsūtīto dzīves vietās uzturēt latviešu izglītības un kultūras pasākumus;

c) personām un ģimenēm, kas vēlas atgriezties Latvijā, radīt iespēju attīstīt normālus dzīves apstākļus un finansiālu nodrošinājumu.

5.

Atzīstot savas tautas vēstures zināšanu lielo nozīmi tēvzemes mīlestības un valstiskās apziņas attīstīšanā un kopšanā, Latvijas skolās vēstures mācīšanai ir jāveltī vislielākā vērība. PBLA valde ir pārliecināta, ka to vissekmīgāk var veikt, mācot Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu, kas neizslēdz vēstures kopsakarību ar pasaules politiskajiem un kulturālajiem notikumiem.

PBLA valde aicina Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju attiecīgi pārstrādāt vēstures mācīšanas programmu, pirmajā vietā liekot latviešu tautas likteņstāstu, mācot Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu.

6.

PBLA valde aicina Latvijas valdību veicināt latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu Latvijā.

7.

PBLA valde saskata, ka šobrīd Latvijas ārpolitikas galvenais uzdevums ir panākt Latvijas uzņemšanu NATO un ES. PBLA atbalstīs Latvijas Republikas Ārlietu ministriju šajā darbā un palīdzēs ar savu darbu un iespējām.

 

Bez šīm rezolūcijām PBLA valde pieņēma lēmumu paketi,

kurā ir 18 lēmumi

Tostarp:

•

2000.gada budžetā valde proponē paredzēt šādas summas speciālu projektu kontā:

— 12 000 ASV dolāru — publikācijai "Okupācijas varu nodarītie postījumi

1948–1990", kuru izdos Daugavas Vanagu (DV) centrālā valde;

— 15 000 ASV dolāru — demogrāfijas projektiem;

— 5000 ASV dolāru — latviešu valodas mācīšanai Krievijā;

— 3000 ASV dolāru — Latviešu kultūras centram Sibīrijā;

— 27 500 ASV dolāru — LR Ārlietu ministrijai NATO projektu atbalstam;

— 5000 ASV dolāru — J.Riteņa grāmatas atbalstam;

— 5000 ASV dolāru — Aizsardzības darba grupas Vašingtonā atbalstam;

— T.Kronberga projekta atbalstam (T.K. iesniegs budžetu līdz š.g. 1.novembrim).

•

PBLA rīkotā konference par Latvijas demogrāfiskajiem jautājumiem notiks šī gada 29.oktobrī Reiterna namā, Mārstaļu ielā 2. Konferences sagatavošanu vadīs Ē.Krūmiņš.

•

Rīgas 800 gadu jubilejai PBLA izgatavos izstādi par ārzemju latviešu rosmēm. Tam 2000.gada budžetā būs paredzēti 3000 ASV dolāru. Projekta komitejā darbosies A.Cipulis, B.Krūmiņš un T.Bērziņš.

•

PBLA valde iesaka biedru organizācijām eventuāli nodot savus arhīvus Latvijas Valsts arhīvam.

Nākamā PBLA valdes sēde iecerēta 2000.gada 18.septembrī Rīgā. Šis datums izvēlēts ar mērķi, lai atbraucēji varētu piedalīties arī Latvijas Universitātes gadskārtējās svinībās.

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors

Par valodas ētiku

Dr.phil. Skaidrīte Lasmane:

Saskaņā ar Briseles Multilingvisma pētījumu centra profesora Pētera Hansa Neldes sociolingvistisko likumu nav kontaktu bez konfliktiem. Jautājums tikai, kāds ir šo konfliktu raksturs, cik taisnīgi ir tie, cik produktīvi, un kā tie tiek risināti. Šo interesanto vērojumu var dažādi uztvert, taču tas liek uz konfliktiem paskatīties citādi, nekā tas ir hēgeliskajā tēzes un antitēzes pretstatījumā vai marksistiskajā pretstatu cīņā. Tas ļauj uzskatīt konfliktus par parastu kontaktu pavadparādību, nevis par kaut ko aizdomīgu, ārkārtēju, tāpēc izskaužamu vai tūlīt novēršamu. Tāda nu ir mūsdienu plurālā īstenība, ka nākas pārvērtēt atsevišķas vērtības: lai arī izsenis saskaņa, nevis konflikti bijuši vēlamība, tomēr arī nevienprātībai, ja tā nepāraug patoloģijā vai brutālā vardarbībā, piemīt sava funkcionālā nozīme.

Konflikts ir atzīstams par varas attiecību izpausmi, varas kustību, ar kuru XX gadsimta beigu filozofija, pateicoties Mišelam Fuko, saprot ne tikai ļaunumu, bet arī produktivitāti — varas situācija izraisa kustību, pretdarbību, aktivizē aizstāvību, uztur atšķirību pastāvēšanu.

Konfliktu parastuma pieņēmums ļauj reālistiski uztvert divas savstarpēji saistītas parādības: no vienas puses, etniskuma un valodas diferenci, no otras puses, integrācijas procesu.

Etniskuma un valodu atšķirības atzīstamas par normālu atšķirīgā jeb diferences izpausmi un ir aizstāvamas, nevis pakļaujamas aizdomām sakarā ar politizēto pieņēmumu, ka etniskuma pastāvēšana vairo konfliktus. Šāds politizēts un paviršs etniskuma priekšstats globālisma kontekstā atzīstams par antidemokrātisku un bīstamu: marksistiskā internacionālisma un modernā kosmopolītisma variants šobrīd patiešām var nopietni apdraudēt normālu valodu un kultūru daudzveidību, tāpēc ikvienas mazas valodas aizstāvības juridiska un reāla pieredze ir attīstāma un vērā ņemama. Konfliktu parastuma atzīšana ļauj cerīgāk raudzīties arī uz mūsdienu globālismu, neatzīstot to par nenovēršamu dažādību iznīcināšanas vilni, bet par stimulu aktīvāk meklēt ētiskas un juridiskas tiesības aizstāvēt vēsturiski veidojušos valodu daudzveidību.

Vienība daudzveidībā ir viens no reāliem, kaut arī grūti iegūstamiem nosacījumiem mūsdienu multilingvālā un multikulturālā sabiedrībā. Tāpat kā atšķirīga patība ir nosacījums labi organizētai sabiedrībai, kā apliecina Eiropas liberālisms un tā vēsture, tāpat etniskums un valodu dažādība nav šķērslis valstiskai vienotībai un solidaritātei. Diferenciācija pavada integrāciju un otrādi, tikai nepieciešama pastāvīga abu virzienu uzraudzība un taisnīga līdzsvara uzturēšana, lai pastāvīgi nodrošinātu atšķirību tiesības vienota veseluma kontekstā.

Šāds stāvoklis pieprasa ne tikai tiesisku, bet arī ētisku pārorientāciju, kas demokrātijas apstākļos ir reāla un auglīga. Diferences princips nozīmē demokrātijas vērtību aizstāvību. Latviešu valodas vēsturiskā pašaizsardzībā, kā arī multikulturālisma apstākļos uzkrātā pieredze analizējama, lai mācītos ne tikai no citu, bet arī no savas pieredzes un veidotu atbildīgu nākotnes projektu.

Latvijas valstiskuma īsā vēsture liecina par demokrātisku gribu saglabāties, pieļaujot citu kultūru un valodu brīvu dažādību. Integrācijas projekts balstāms uz veselīgo un demokrātisko 20.–30. gadu pieredzi. Taču būtu kļūda pārvērtēt veiksmīgo pagātnes politiku pašreizējā situācijā, kas ir radikāli atšķirīga, neanalizētu to un neveidotu jaunu diferences un integrācijas pieredzi.

Lielākās atšķirības mūsdienu valodas situācijā saistāmas ar krievu valodas lietojuma pieradumu, turklāt ne tikai krievu un citu etnisko grupu pārstāvju, bet, kas pats būtiskākais, arī latviešu vidē. Baiļu un pieraduma dēļ pusgadsimta garumā arī pašu latviešu vidē krievu valoda bieži ieņēmusi visai nozīmīgu vietu, kas automātiski turpinās mūsdienās. Vairākkārt nācies dzirdēt, ka krievu valoda lietojama tādēļ, lai neaizmirstu šo nu jau par svešvalodu pārtapušo valodu. Lielais krievu valodas runātāju skaits pilsētās liecina automātismu — katram blakus dzīvo kāds no kaimiņiem vai darba biedriem, ar kuru agrāk kontakti uzturēti krievu valodā un aiz pieklājīga paraduma — arī tagad. Iespējams, ka stāvoklis mainīsies nākamās paaudzēs, taču daudz kas izšķiras arī šobrīd. Tāpēc integrācijas projekts papildināms ar pašu latviešu, lai cik paradoksāli tas neskanētu, iesaistīšanu savā valodā un kultūrā.

Zinot, cik jūtīga ikviena atšķirtība pret apdraudējumu, projekts veidots tā, lai tas no integrācijas dokumenta nepārvērstos par jaunu konfliktu saasināšanas līdzekli. Un tas ir viens no projekta nopelniem. Taču pārlieku lielā piesardzība pret minoritāšu tiesībām, kā arī nepamatotās bailes no konfliktiem (par nopietniem valodu konfliktiem Latvijā nebūtu pamata uztraukties, un tas izskaidrojams ar jau minēto latviešu uzņēmību pret varu un citu valodu) novedušas pie tā, ka pašplūsmā atstāta pašu latviešu attieksme pret savu valodu. Ētiska attieksme pret latviešu valodu pieprasa papildināt integrācijas programmu ar drošāku un pārliecinošāku latviešu valodas aizsardzības projektu: latviešu valodai kā mazskaitlīgai valodai ir tiesības uz tās atšķirību aizsardzību globalizācijas un mūsdienu multilingvālā situācijā.

Projekts var aptvert tikai principus. Pati valodas situācija ir plūdena (fleksibla) un dinamiska, tā mainās ne pa gadiem, bet mēnešiem. Tai piemīt sava loģika, un tā ir iepazīstama un pētāma. Projektā būtu uzsverams valodas situācijas mainīguma fakts, kā arī pastāvīga sociolingvistisko un psiholingvistisko pētījumu nepieciešamība, lai to pēc iespējas elastīgāk un efektīvāk izmantotu reālā integrācijā. Būtu uzsverama multilingvālās situācijas jūtība pret apstākļu un noskaņojumu maiņām attiecībās starp pamatvalodu un etniskām minoritātēm Latvijā. Kas attiecas uz principiem, tad pašsaprotami būtu akcentējamas divas pamatlīnijas — latviešu valodas aizsardzība un tiesību aizstāvība, kas valodas likumā ietverta mazāk, un minoritāšu valodas tiesības un attiecības ar valsts valodu.

Nevar nepiekrist, ka integrācijas un īpaši minoritāšu valodu politikas pamats ir likumdošana un izglītība. Taču par maz pievērsta uzmanība ētiskai attieksmei pret savu un citu tautu valodu. Projekts papildināms ar vairākiem ētikas jēdzieniem — atzīšanu par savu, atsacīšanos par labu otram, atbildību, pašapziņu u.c.

Ir lielas tautas un lielas valodas, kurām to lielskaitlības dēļ nav lemts tikt izdzēstām globalizācijas un kontaktu paplašināšanās dēļ. Latviešu valoda nepieder pie tām. Tāpēc latviešu valodas saglabāšana ir ne tikai ikviena latvieša, bet arī cittautiešu atbildīgs uzdevums, lai nesašaurinātu nākamo paaudžu izvēles iespējas. Valodas pastāvēšanu var apliecināt, to lietojot. Tāpēc ne tikai latviešiem pašiem jālieto latviešu valoda savā vēsturiskajā teritorijā, kas ir pašsaprotami, bet jāiesaista tajā arī citas Latvijā dzīvojošās tautas, kas veicinās tās atzīšanu, kaut arī prasīs zināmu atteikšanos no pusgadsimtu ilgiem pieradumiem un krievu valodas privilēģijām. Mums ir jāsaglabā tiesības uz valodas izvēli nākamajām paaudzēm. "Un manā vietā nedarīs to cits".

Ar valodas zināšanu vien ir par maz. Jāizveido apziņas tīkls, kas nodrošinātu atbalstu latviešu valodai un tās vērtībai. Pašapziņas jeb atmodinātas apziņas saistība ar valodas lietojuma paplašinājumu ir nepārprotama. Valodas liktenis lielā mērā ir pašapziņas un savas valsts atzīšanas lieta, kas veidojama un veicināma gan ar izglītību, gan arī ar masu mediju darbību utt. Bez pašapziņas nav valodas aizstāvības, bez valodas tiesībām un drošības vājinās pašapziņa.

Ja valodas atzīšana ir pašapziņas un apzināšanās sekas, tad nācijas pašapziņai arī ir vajadzīga aizsardzība. Pašapziņa nozīmē racionālu, atvērtu lemtspēju, kas pamatojas uz normālu savas vērtības apzināšanos un cieņu pret sevi: nepazemojot otru, nepazemot sevi.

Valoda ir atbildība. Mazas tautas valoda. Šādu attieksmi nosaka demogrāfiskā un vēsturiskā situācija, kā arī jau minētā latviešu pašu uzņēmība pret svešu varu un citu valodu ietekmi. Par to liecina starpība starp valodas zināšanām un to lietojumu, kas lielā mērā ir pašapziņas un atbildības nepietiekamības nosacīta. Katram valodas konfliktam ir savas vēsturiskās saknes, kas iziet ārpus valodas un sakņojas psiholoģijā un ētiskā un tiesiskā taisnīgumā. Tās nav tikai lingvistiski skaidrojamas. Diemžēl akadēmiskā disciplīnu sistēma vājina kopsakara domāšanu, izolē vienu pazīmi un tās aizstāvību no citas.

Aizstāvēt savas valsts tiesības uz valodu, tās politikas taisnīgumu, tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par minoritātes tiesību aizskārumu, ja vienlaikus tiek saglabāta demokrātiska attieksme pret minoritāšu valodām mazā nacionālā valstī.

Ja es konsekventi (ne dogmatiski) lietoju latviešu valodu — vai tas ir cilvēktiesību pārkāpums? Ja es ar to gribu iztikt savā valstī, ne jau aprobežotā noslēgtībā attieksmē pret cittautiešiem — vai to var atzīt par cilvēktiesību pārkāpumu? Vai es pārkāpju cilvēktiesības, ja es savā valstī gribu iztikt ar latviešu valodu iestādē vai ikdienā? Vai tas ir cilvēktiesību pārkāpums, ja francūzis vai vācietis savā valstī lieto tikai franču vai vācu valodu attiecībās un kontaktos ar minoritātēm? Kāpēc no viņa neprasa minoritāšu valodu zināšanas? Cik nepatstāvīgam un atkarīgam ir jābūt latvietim, lai domātu, ka ne viņš pats, bet otra tauta noteiks viņa etnisko likteni un nosargās viņa valodu. Vai krievu cilvēks aizstāvēs manu kultūru?

Galvenais latviešu valodas aizstāvības pastiprinātājfaktors ir vienas krievu minoritātes daļas attieksme pret krievu valodas tiesībām Latvijā, kas ir inerciāls pusgadsimta pieraduma rezultāts. Vai to var atzīt par taisnīgu? Vai latviešu valodas kā valsts valodas statuss reāli apdraud krievu valodu un kultūru? Vai tās lietojums uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu? Vai vislabāk un visefektīvāk ar savas valodas pastāvēšanu var iestāties, dzīvojot ārpus savas lielās nācijas robežām — Izraēlā, Igaunijā, Lietuvā, Latvijā? Vai citu valstu teritorijas un kultūras konteksts ir vislabākais fons un nosacījums savas valodas saglabāšanai, kas, ja to neierobežo ētiska attieksme pret valsts valodu, var izsaukt nevajadzīgus konfliktus. Cik tālu savās prasībās pēc valodas lietojuma tiesībām var iet minoritātes cilvēks, kas brīvi izvēlējies citu valsti, — tas ir ētiska taisnīguma jautājums. Ja viņam bijusi brīva izvēle, tad, dzīvojot citā valodas un kultūras vidē, viņam jāupurē daļa no savām tiesībām par labu citai, brīvi izvēlētās kultūras videi, īpaši ja tā pieder mazai tautai, uz kuras aizstāvību tai ir taisnīgas tiesības. Kad savas, pārsvarā stiprākā, tiesības un to aizsardzības prasības pārvēršas par otras tautas beztiesiskuma nosacījumu? Arī tas ir ne tikai tiesisks, bet ētisks jautājums.

Otrs aizstāvības pastiprinātājfaktors ir saistīts ar Eiropas birokrātiju, kam jāpilda likums, ja tas ir pieņemts, kaut arī šis likums neaptver visu valodas situāciju vienreizīgumu un daudzveidīgās nianses. Runa ir par dogmatismu kā reālu jebkuras birokrātijas pavadparādību, kas nespēj un negrib sevi apgrūtināt ar iejūtīgu situācijas izpratni un īpašu apstākļu vērtējumu katrā likuma piemērošanas situācijā. Dogmatismam ir tikai viens, savs likuma skaidrojums, kas nepieļauj nianses. Vai, salīdzinot likumdošanu Latvijā un Eiropā, Latvijas politiķiem un ierēdņiem būs drosme nošķirt Eiropas likumu no tā situatīvā un vēsturiskā lietojuma un protestēt pret likuma dogmatisku unifikāciju, īpaši valodu situatīvās vienreizības dēļ? Demokrātija nenozīmē unifikāciju. Cilvēktiesības, ja tās lieto abstrakti un dogmatiski, var pārvērsties par jaunu totalitārisma varas formu.

Eiropas ierēdņi iesaistāmi ne tikai abstraktu cilvēktiesību, bet arī diferences aizstāvībā: tās arī ir konkrētas cilvēktiesības, kuras prasa aizstāvību —‚ saglabāt kultūru un valodu ikvienai, arī mazai tautai. Taču jāšaubās, vai Latvijas politiķiem pietiks pašapziņas un drosmes pretoties birokrātiskam dogmatismam.

Mūsdienu daudzvalodības un daudzkultūras sabiedrībā diferenciācija un integrācija nav šķiramas viena no otras. Abu procesu vienlaicības apzināšanās un prakse nav tikai valsts un integrācijas institūtu, bet ikviena latvieša un Latvijā dzīvojoša cittautieša atbildība.

Integrācija, saglabājot diferenci, nevar notikt bez ētiskas apziņas un spējas atsacīties no inerces, no dogmatiskiem priekšstatiem, no tikai sev izdevīgā un ērtā.

Ja akcentēsim tiesības uz atšķirībām, atteikšanos un atbildību, ja aizsargāsim un bez aizspriedumiem atzīsim citu un savas tiesības uz pašapziņas un valodas aizsardzību, tad nevajadzēs runāt par integrāciju drūmās nojautās par piekāpšanos vai apdraudējuma dramatiskumu, bet varēsim runāt brīvi, bezbēdīgi, vitāli un konstruktīvi, attīstot savas kultūras un valodas atšķirības un tiesības uz tām un neliedzot tās citiem.

Referāts PBLA rīkotajā konferencē par valodu Rīgā 1999. gada 10. jūnijā

Par komunikatīvu pieeju dzimtās valodas mācībās

Skolotāja Lolita Ondzule:

Saziņas prasmju izkopšana un attīstīšana ir svarīgs priekšnoteikums brīvas, atbildīgas personības veidošanā.

Līdz šim dzimtās valodas mācībās dominējusi gramatiskā pieeja, bet komunikatīvā atstāta novārtā. Šobrīd vairāk nekā jebkad nepieciešams līdzsvarot abas pieejas, jo sabiedrība attīstās, mainās prasmes, kuras nepieciešamas cilvēku darbībai. XXI gadsimta cilvēkiem jābūt radošiem, gataviem prasmīgi sadarboties un atbilstoši situācijai veiksmīgi sazināties kā verbāli, tā neverbāli.

Saziņas prasmju veidošanai jāpievērš uzmanība tādēļ, ka skolēni jāgatavo dzīvei, lai viņi varētu veiksmīgi konkurēt darba tirgū. Jāuzsver, ka Latvijā pieprasītākās profesijas ir tieši tās, kurās nepieciešamas labas saziņas prasmes, piemēram, jurists, menedžeris, žurnālists u.c.

Šīs prasmes ir nepieciešamas ikvienam speciālistam, lai sekmīgi varētu darboties savā jomā.

"Mūsdienu pasaulē talants specialitātē, augsts ekspertu vērtējums un prestižu skolu absolvēšana negarantē mērķu realizēšanu, karjeru.

Cilvēkus, kuri spēj veiksmīgi virzīties gan pa profesionālās, gan personiskās dzīves panākumu kāpnēm, raksturo viens kopīgs faktors — relatīvi augstas komunikatīvās prasmes." (Gamble T., Gamble M., 1991)

Vispārējas sabiedrības datorizācijas dēļ arvien mazāk atliek laika savstarpējiem verbālajiem un emocionālajiem kontaktiem, tādēļ saziņai jābūt mērķtiecīgai un kvalitatīvai. Skolēniem jāmācās novērtēt dzīvā vārda spēks un iedarbība.

Varētu domāt, ka komunikatīvā pieeja atvirza gramatisko pieeju. Tā nav, šīs pieejas akcentēšana dzimtās valodas mācībās nebūt nenozīmē to, ka netiek apgūtas sistemātiskas valodas zināšanas, valodas zināšanu apguves process iegūst jaunu funkciju — kļūst par līdzekli skolēnu runas prasmju attīstīšanai, kas, savukārt, nodrošina veiksmīgu saziņu.

Skolēnu mācību process dažādojas, jo tie apgūst prasmes valodu lietot ne tikai rakstveidā, bet arī mutvārdos.

Lai sasniegtu mērķi, t.i., lai skolēni veidotu labas saziņas prasmes, komunikatīvajai pieejai valodas mācībās ir izvirzāmi šādi kritēriji:

1) saziņas situāciju apjēga,

2) saziņas nolūka apzināšanās,

3) prasme izvēlēties valodas līdzekļus dažādām saziņas situācijām,

4) valodisko darbību kvalitāte saziņā (vārdu krājuma paplašināšana, teikumu veidošana, intonēšana u.c.),

5) prasme darboties dažāda veida saziņas aktos (monologā, dialogā, grupā, ar auditoriju),

6) prasme piemēroties situāciju maiņām (piemēram, pāriet no privātās uz oficiālo saziņu un otrādi).

Šie rādītāji apliecina, ka saziņas prasmju attīstīšana ir darbietilpīgs un komplicēts process.

Lai saziņa būtu efektīva, tai jābūt pietiekami biežai, tādēļ dzimtās valodas mācību programmā būtu jāparedz noteikts stundu skaits saziņas mācībām. Viens no ceļiem kā, nepalielinot stundu skaitu, sasniegt rezultātu, ir paredzēt saziņas prasmju veidošanai vietu katras valodas mācību stundu struktūrā.

Otrs ceļš, kas ir sarežģītāks, būtu mainīt līdzšinējos dzimtās valodas apguves standartus un programmu, paredzot papildu stundas komunikatīvo prasmju attīstīšanai, to skaitu sabalansējot ar gramatikas apguves stundām.

Saziņas prasmes pamatos jāattīsta jau pamatskolā, bet padziļināti jāveido tālāk vidusskolā. Mērķis abos izglītības posmos, protams, ir viens: apzināties, ka saziņas prasmju pamatā ir labas valodas prasmes un ka labas saziņas prasmes ir garants veiksmei profesionālā jomā.

Skolotājiem skolēnā jārada motivācija mācībām, kurās apvienota gramatiskā un komunikatīvā pieeja.

Par dzimtās valodas mācību galamērķi skolotājiem jānosaka lietpratīga valodas lietotāja veidošana, attīstot prasmes un iemaņas:

1) apgūt un prast lietot literāro valodu rakstos un runā,

2) izprast un apzināties dzimtās valodas nozīmi personības pašizpausmē, nacionālās identitātes un kultūras esībā.

Lai veidotos labs dzimtās valodas lietotājs, saziņas prasmju veidošanā jābūt vairākiem posmiem.

Skolēniem vispirms jāiegūst zināšanas retorikā. Viņiem jāveido skanīga, skaidra, spilgta runa, apzināta runas struktūra. Tikai tad, kad ir iepriekšminētās zināšanas, varētu mācīt publiskās runas priekšnoteikumus un veidus (ko runāt? kam runāt? kā runāt?).

Nākamais solis būtu praktiskās dzīves situāciju modelēšana un šo situāciju analīze. Turpmākajā saziņas prasmju attīstīšanas posmā jāakcentē saziņas situāciju mainība. Valodas lietotājam jāmāca būt elastīgam un prast piemēroties situāciju maiņām.

Skolēniem jāsniedz zināšanas par literārās valodas stiliem un to lietošanas vidi. Šajā saziņas prasmju apguves posmā skolotāju uzdevums ir radīt skolēniem apjēgsmi par runas situāciju mainīgumu, mācīties atšķirt runas veidus, lietot katrai videi atbilstošu literārās valodas stilu un elastīgi izjust saziņas situāciju maiņas.

Tikai tad, kad skolēni redzēs iespējas saziņas prasmes lietot praktiski reālajā dzīvē, viņos veidosies motivācija prasmes apgūt. Būtu jāveido arī starppriekšmetu saikne, t.i., citu humanitāro un eksakto priekšmetu skolotājiem jāvirza skolēni uz pareizas, koptas valodas lietošanu, viņiem arī jāvērtē skolēnu runa, stundās jāveicina saziņas prasmju attīstīšana.

Komunikatīvā pieeja valodas mācībām ir arī virzība uz vērtībizglītību. Skolēni mācās respektēt saziņas partneru uzskatus, tādējādi veidojoties par brīvām, atbildīgām personībām.

Ceļā uz šādu personību veidošanos ir svarīgas abas pieejas valodas mācībās, tad tiktu apgūtas abas kompetences — gan valodas kompetence, kas ļauj iejusties valodas lietojumā dažādās dzīves situācijās, gan komunikatīvā kompetence — spēja verbāli un neverbāli saprasties.

Referāts PBLA rīkotajā konferencē par valodu Rīgā 1999. gada 10. jūnijā