Latvijas institūts: ar pašu vērtības apzināšanu un apzināšanos

"Latvijas institūts — Latvijas vārds pasaulē" — ar šādu moto izdota tā pirmā informācijas lapa, kurā formulētas institūta svarīgākās darbības jomas un uzdevumi un apliecināta vēlme sadarboties ar Latvijas ministrijām, vēstniecībām, valdības un pašvaldības iestādēm un citām juridiskām un fiziskām personām. Par Latvijas institūta pirmā darba gada plāniem un tālākajām darbības perspektīvām tā direktore Vaira Vīķe–Freiberga stāstīja intervijā "Latvijas Vēstnesim", kas publicēta 10. jūnija numurā.

Imants Ziedonis

Ieva Pīgozne

Par to, kādi materiāli pašlaik tiek gatavoti, stāsta Latvijas institūta direktores vietnieks

Imants Ziedonis:

— Mums jāsagatavo informācijas materiāli par Latviju, par Latvijas vērtībām, interesantākajām personībām, pozīcijām, situācijām, tirdznieciskajām iespējām. Kādi tie varētu būt? Visizplatītākais veids, kā jau visos institūtos ir tematiskas lapas. Mums ir tēmu saraksti, bet prioritātes nosaka Stratēģiskā padome. Izdodam arī grāmatas. Viena no mūsu sērijām ir "Savpatna vērtība — Latvija". Nupat jāiznāk divām grāmatām — "Rīga — parku pilsēta" un "Latvija — stārķu zeme".

Latvijā notiek lielas lietas. Tāds sportisko panākumu birums, kāds ir šogad, ar to nedrīkst nepalielīties — pasaulē tagad runā par Latvijas sportistiem. Bet mums ir arī ļoti daudz skaistu sieviešu. Un, lai nebūtu šovinisma, — ir arī daudz skaistu vīriešu. Kā estētiska vērtība tā ir ļoti ejoša prece. (Kaut arī laikraksts "CM" izsmēja, ka mūsu modeļu aģentūras meitenes parādījušās Krimā kādā pornofestivālā). Tā kā šovasar Ievas Bondares vadībā notiek liels pasaules forums — skaistuļu saiets, tad nevar nepalielīties, ka mūsu skaistules ir pasaulē augstākajā klasē. Tāpat kā sportisti.

Vēl viena pozīcija, kur mums jāstrādā, — mūsu mūziķi. Mums nav tikai labi kori vien. Ir tāpat arī operdziedoņi, komponisti — Pēteris Vasks, Imants Kalniņš, Maija Einfelde. Un, pareizā vietā un pareizā laikā pasniegts, arī Raimonds Pauls noskanētu.

Nupat no Ārlietu ministrijas saņēmām dokumentus, kas apspriesti Eiropas Savienības integrācijas saietos. Tur teikts, ka nav būtiskas nozīmes, vai Latvija Eiropas Savienībā ieies mazliet labāka vai sliktāka. Jo Eiropas Savienības jaudas nesagādā ne mazāko pūļu pacelt Latvijas ekonomiku daudz ievērojamāk nekā tas būtu iespējams ar mūsu pašu spēkiem vien. Pats galvenais ir sakārtot mūsu likumdošanu un administratīvās lietas, visas mūsu valstiskās sistēmas.

Pašlaik man uz galda ir saraksti, tāmes. Mēs meklējam izdošanas iespējas, skaidrojam, kuri apgādi lētāk un kvalitatīvāk izdod. Izdosim gan melnbaltas, gan krāsainas faktu lapas un prospektus. Mēs orientējamies uz to, ka pēc diviem gadiem būs ļoti izplatīts kompaktdisku multimedijs, ko mēs skatīsimies mūsu datoros. Nevis televīzijā, bet datoros visi skatīsies — tas ir audio, video, tekstuāls. Mēs tur dzirdam, redzam, lasām tekstu, skatām fotogrāfijas, tas apmēram ir ar sešu stundu jaudu. Par visu, ko es minēju, tur vajadzētu būt informācijai — gan par mūsu sporta sasniegumiem, gan par un mūsu skaistulēm, gan par mūsu mūzikas slavenībām un izcilajiem zinātnes sasniegumiem, gan par mūsu dabas skatiem, ainavām un par mūsu tūrisma priekšrocībām.

Pašlaik top Latvijas lapa internetā. Pie tās strādā Raimonds Dzedulis. Tas nenozīmē, ka interneta lapā sniegsim ziņas tikai par Latvijas institūtu. Mums jāveido norādes, kur par šo tēmu var iegūt sīkākas ziņas, nekā mēs tās varam pasniegt.

Darbs ir interesants. Ir jāstrādā, lai šīs brošūras būtu izskatīgas, jāstrādā ar mākslinieku. Nupat izveidots pirmais logo. Tas redzams uz mūsu vizītkartes un šai zīmītei ir jāparādās visur, kur ir mūsu darbs.

Kopā ar radio mēs veidojam pārraides, lai piesaistītu skolēnus un studējošo jaunatni, kas sāk apjēgt Latvijas vērtības. Būtībā bērni ir pārņemti ar modernizāciju un viņiem vērtību sistēmā viss ir sajucis. Ir pazudusi pašvērtība kā tāda — PAŠU VĒRTĪBA. Tāpēc tas ir mūsu moto, kad mēs ar bērniem runājam. Ne tikai ar bērniem, sākotnēji arī ar vecāko klašu skolēniem, vēlāk ar pirmo kursu studentiem. Pēc tam jau viņi profesionalizējas, tad jau tās lietas var būt skaidras.

"Kas mums ir? Kur tas der?" Arī tās ir radiopārraides, saruna ar klausītāju, ar jaunatnes auditoriju. Kas mums ir? Kur tas der? Tie visi vārdiņi ir nozīmīgi: kas mums ir, ko vai kam tas der? Tātad ir runa par vērtībām, par vērtību skalu, arī par cenu.

Mums šeit strādā ļoti labi cilvēki. Un arī ļoti labi cilvēki piesakās, ar politoloģijas izglītību, ar menedžmenta izglītību. Cilvēki, kas strādā modernajās datorsistēmās un spēj korespondēt četrās valodās — ne tikai runāt un tulkot, bet rakstīt, gatavojot materiālus. Tātad pie mums sāk strādāt jaunieši. Un tas ir ļoti svarīgi, jo viņu pasaules izjūta ir vērsta vairāk uz priekšu nekā atpakaļ.

— Kā viņi jūs ir atraduši? Reklāmas nemaz tik daudz nav bijis.

— Tas ir tas interesantākais, ka viņi mūs ir atraduši. Tie ir tie īstie, kas nāk pie mums un meklē, kam interesē strādāt.

Nupat es biju radio. Runājām, kā dabūt ārā to vērtīgo, kas ir Latvijas ražošanā ierakstos, muzikālo materiālu, spriedām, kas var izveidot no tā visa vērtīgākā scenāriju, kas varētu būt producenti, un kā šo materiālu sagatavot, lai to novestu līdz tām firmām, kas veido kompaktdisku multimedijus. Lai tas būtu kvalitatīvs materiāls, kur būtu pārstāvētas mūsu mūzikas patiesās vērtības.

No mūsu preses var rasties iespaids, ka Latvijas jaunatnes un intelektuāļu aprindās pret klasiskajām vērtībām ir tikai izsmejoša attieksme. Nebūt tā nav. Es pats biju brīžiem vecišķi saērcināts, ka tādi dullie mums ir. Bet cilvēki ir visādi. Un daudzi ļoti grib strādāt. Un ir apbrīnojami panākumi. Es gribu izteikt komplimentu "Prāta vētrai". Kā šī grupa palaidusi tautas dziesmas! Tās viņos visu laiku iekšā ir perinājušās un nav likušas miera. Un nu tās izlauzās ārā tādā modernā kvalitātē, jauneklīgi priecīgā kvalitātē. Tā vairs nav tautas dziesmu klasiskā apdare, ar ko vidusskolēni tiek korī mocīti. Skolēniem tautas dziesma ir tā nomuļļāta, ka vairs negribas to dziedāt. Bet "Prāta vētra" vienkārši lustīgi laiž. Un tā tam arī bija jābūt. Tāda klasiski latviska vērtība ir arī garais sauciens. Kas tad ir garais sauciens Nīcā, Rucavā? Paklausoties "Jaunu mēnesi" un Ainaru Mielavu, kas tur iegaudojas, — tas ir tīrs garais sauciens. Viņš varbūt nav kurzemnieks, bet garais sauciens viņam laužas laukā. Tas vienkārši jāpasaka. Tā ir tā vērtība, ko pats nenosauc vārdā.

Par informācijas menedžeri institūtā strādā

Ieva Pīgozne:

— Tobrīd, kad radās pati institūta ideja, es vēl biju ārzemēs — Norvēģijā, un pēc tam Īrijā. Tomēr es katru nedēļu runāju ar Latviju pa telefonu, gandrīz vai nenormāli ilgojos pēc mājām. Un tad es dzirdēju par šo ieceri. Un zināju arī, ka Imants Ziedonis ir pie šīs idejas — tas mani nepārsteidza, es vienmēr esmu jutusi, kā viņš darbojas ar ideju, lai to pieņemtu un virzītu. Tad vēl tur darbojās Andris Buiķis. Un viņi pērn augustā izlasīja avīzē interviju ar mani. Augusta beigās es jau atgriezos. Bija domāts, ka es pabeigšu maģistrantūru Īrijā un atgriezīšos tikai oktobrī, bet iznāca citādi.

— Kāds ir jūsu maģistres darba nosaukums?

— "Latvija un Eiropas Savienība — mūsu kopīgās iespējas". Tā ir starptautiskā politika. Bet Latvijā esmu beigusi Kultūras akadēmiju, kur studēju arī grāmatvedības ekonomiku un sociālo psiholoģiju un vēl ļoti daudz ko.

— Kuras valodas esat iemācījusies?

— Angļu, protams, norvēģu, ko protu ļoti labi, tāpēc zinu arī dāņu un zviedru.

— Kurš kuru tad atrada?

— Es nezinu. Tas bija tā — mēs satiekamies un runājamies, ar Imantu Ziedoni esam pazīstami kopš manas bērnības. Mani šī ideja ļoti aizrauj. Es četrus gadus esmu bijusi ārzemēs un pati redzējusi, cik tur priekšstats par Latviju ir šaurs, cik tas ir nepareizs, blāvs, totāli sagrozīts. Par to man sāp sirds un to es nekādi nevaru pārdzīvot. Cik reizes neesmu teikusi: "Mēs neesam slāvi, mums nav slāvu alfabēta, mēs esam latvieši. Nē, mums nav mafijas, mums ir kultūra, mums ir ļoti skaista daba, atbrauciet pie mums!" Visus četrus gadus, kamēr dzīvoju ārzemēs, es to vien darīju, kā stāstīju par Latviju. Man joprojām nav apnicis to darīt. Un man šķiet, ka man arī izdodas tos neticīgos tomus pārliecināt.

Aina Rozeniece, Andris Sproģis

— "LV" nozaru redaktori

Foto: Arnis Blumbergs

Precizējot iepriekš publicēto

"Latvijas Vēstneša" vakardienas (16.06.1999.) laidiena 4.lpp. informācijā "Sirdī. Akmenī. Gulbenes zemē" (par Induļa Rankas pieminekļa atklāšanu politiski represēto piemiņai Gulbenē) laikraksta vakara veidotāju neuzmanības dēļ ieviesusies neprecizitāte. Priekšpēdējā rindkopā jābūt: "... ziedus noliek Saeimas deputāte Vaira Paegle,..."

Dziļi atvainojamies Latvijas institūta direktorei, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklei Vairai Vīķei-Freibergas kundzei, deputātei Vairai Paegles kundzei, visiem lasītājiem, autoram par iespējamajiem neērtības brīžiem.

— "LV"