Mīkla nākamībai: latvietis, Ļermontova portretu autors

Kur vēl meklēt šī mākslinieka — Roberta Konstantina Švēdes —darbus

Roberts Konstantins Švēde

Mihaila Ļermontova pēdējais no dabas zīmētais portrets, ko darinājis Roberts Konstantins Švēde.
Portrets pavairots litogrāfijas tehnikā

Kultūras vērtību apzināšanā nepieciešama sadarbība. It īpaši, ja meklējam tādas vērtības, kas laika gaitā dažādu apstākļu dēļ nav ņemtas uzskaitē.

Nu jau ilgus gadus kā pēdu dzinējs, soli pa solim, pa kripatiņai vien vācu vienkopus informāciju par gleznotāja, portretista Roberta Konstantina Švēdes (1806–1871) dzīvi un darbu. Mana iespējamā radniecība ar viņu meklējama XVIII gs. sākumā, kad mūsu zviedru izcelsmes senči dzīvoja un darbojās kā Salacas muižas dzimtcilvēki jūras piekrastē pie Ainažiem. Vienai daļai no šīs dzimtas bijuši labāki panākumi izkļūšanai no dzimtbūtnieciskās verdzības.

Ap 1755. gadu dzimušais Pēteris minēts kā skroderis, vēlāk — pasta darbinieks ( Postkommissar ). Arī viņa dēls Gustavs pirmoreiz minēts kā pasta darbinieks (gjxnjdjq cvjnhbntkm, 1806), bet tad ticis par Burtnieku muižas pārvaldnieku un pēc tam — par notāru. Viņa ģimenē bijuši astoņi bērni, viens no tiem — Roberts Konstantins. Zēnam bijušas tik spilgti izteiktas mākslinieka dotības, ka viņš nonācis galma mākslinieka akadēmiķa Kārļa Timolevna Nefa aizbildniecībā un 1847. gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijā saņēmis portretista, brīvmākslinieka nosaukumu. Par jaunā censoņa talantu liecina jau tas, ka šī nosaukuma iegūšanai pats mākslas akadēmijas prezidents ļāvis sevi gleznot. Vēl pirms nosaukuma saņemšanas Roberts Konstantins bija guvis popularitāti kā portretu gleznotājs, piedalījies arī Latvijas pirmajā iekšzemes mākslinieku gleznu izstādē, kas notika Rīgā, Melngalvju zālē laikā no 1842. gada 3. līdz 15. septembrim.

Un tad ar mākslinieku notiek kaut kas tāds, kam nav nekāda loģiska skaidrojuma. Roberts Konstantins Švēde pamet galvaspilsētu Pēterburgu, atbrauc uz Sēliju un nopērk Dānefedes muižu, kur pavada pusi no sava darba mūža pēc brīvmākslinieka nosaukuma iegūšanas. Astoņus gadus pēc pirmās sievas nāves Sēlpils un Sunākstes draudzes mācītājs mākslinieku salaulā ar Elizabeti Julianu Mariju Horsti. Viņa pirmās laulības ar valmierieti Rozāliju Agnesi Maršneri bija īsas — nākamajā gadā viņiem piedzima meita, bet pēc pusgada Rozālija nomira.

Dānefeldē dzimuši seši no R.K.Švēdes otrās laulības bērniem. Viņa vecākais dēls parūpējies, lai Sēliju sauktu par Lietuvas nacionālā baleta pamatlicējas Olgas Dubeneckienes (Švedaites) tēva dzimteni. Olga bija precējusies ar lietuviešu arhitektu un scenogrāfu Vladimiru Dubenecki. Būtu svarīgi atrast kontaktus ar viņu pēcnācējiem, jo tie varētu ko zināt par Olgas vectēva gleznotāja atstātajiem darbiem. Tāpat būtu apsekojamas visas tās personas, kuru senči Sēlijā bijuši tuvāk pazīstami ar portretista ģimeni. Viens no šādu attiecību kritērijiem ir aicinājums būt par kūmām. Šādus aicinājumus tur saņēmuši kapteinis Eduards fon Rautenfelds un viņa sieva Jūlija, Krustpils barons fon Korfs, apgabala ārsts doktors Āsmus, kapteinis Adelbergs fon Voigts, inženieris Bidders, muižkungs Aleksandrs Neperts un viņa sieva Emīlija, vectēvs Teodors Bērents no Stukmaņu muižas, Louise Auguste Horste, dzim. Švēde (Roberta jaunākā māsa), guvernante Frolihas jaunkundze. Varētu būt portretēti arī mācītāji Kristians Stenders un Kārlis Stenders.

Šīs hipotēzes prasa pierādījumus. Visas pazīmes liecina, ka R.K.Švēde ir strādājis ražīgi un vajadzētu būt simtiem viņa darbu, par kuriem mākslas vēsturei tagad nekas vairs nav zināms. Portreti palikuši to pasūtītājiem, kļuvuši par ģimeņu relikvijām, gājuši bojā, iegūluši muzeju fondos kā nezināmu autoru darbi.

Un tomēr meklējumi devuši rezultātus. Pat tik sensacionālus, ka par tiem vēl pavisam nesen — 1991. gadā — iznākusi J.Mahļeviča grāmata krievu valodā "Un Elbruss dienvidos...". Tā stāsta par atklājumu, ka R.K.Švēde, kā tas labi zināms, gleznojis ne tikai Mihaila Ļermontova pēcnāves portretus, bet arī viņa portretu pirms divkaujas un ka tas ir pēdējais pēc dabas gleznotais dzejnieka portrets. Grāmata ir atrodama arī Rīgā, Nacionālajā bibliotēkā.

Turpinās skaidrojumi par admirāļa Mihaila Lazareva portretu. Šī portreta gleznošana neapšaubāmi varētu būt viens no interesantākajiem notikumiem mākslinieka daiļradē. Pats M.Lazarevs savā 1846. gada 22. jūlija vēstulē A.Šestakovam raksta:

"Manu ģīmi šeit uzzīmēja pēc samērā daudzu pasūtītāju izteiktas vēlēšanās, tādēļ biju spiests pasēdēt ne vienu reizi vien. To zīmēja kāds Švēde, bet gravēja Anglijā visai pazīstams gravieris Tomsons, — man arī pašam liekas, ka portrets ir līdzīgs, starp citu, Švēde neko neidentisku pat uzzīmēt neprot — viņa talants attiecībā uz līdzību ir apbrīnojams."

Mākslinieka brāļa mazdēls kontradmirālis, habilitēts ģeogrāfijas doktors, profesors Jevgeņijs Švēde (1890–1977) 1975. gada vēstulē man raksta:

"Roberts Švēde droši vien bija Sevastopolē un tur zīmēja Lazareva portretu. Lazarevs toreiz komandēja Melnās jūras floti. Tajā pašā laikā Roberta brālis Alberts, jūras kara inženieris, cietokšņu būvētājs, Sevastopolē ierīkoja fortus un citas būves. Pašu portretu neesmu redzējis un nezinu, kur tas atrodas."

M.Lazarevs min tikai uzvārdu. Uzskatu, ka tas teikts par Robertu Švēdi, bet pastāv varbūtība, ka portretu varētu būt zīmējis viņa brālēns Teodors Švēde, jo zināms, ka T.Švēde 1844. gadā gleznojis M.Lazareva sievas portretu.

Pirms vairākiem gadiem Rīgā ieradās R.K.Švēdes mazmazdēls Gerts Kruze un gribēja redzēt sava senča radītos darbus, kas atrodami Mākslas muzejā. Tur varēja parādīt tikai vienu vienīgo tagad Latvijas teritorijā zināmo viņa gleznoto Rīgas rātskunga Milnas sievas Marijas Sofijas Milnas (dzim. Ohmann) portretu, kas atrodas nevis izstāžu zālēs, bet gan muzeja fondos. Pēc tam viņš devās uz Sanktpēterburgu un Ermitāžā redzēja dekabrista Lorera portretu, bet Krievu literatūras muzejā — M.Ļermontova pēcnāves portretus. Orlas muzejā toreiz glabājās litogrāfija no R.K.Švēdes gleznotā portreta ar nosaukumu "Nezināmais uniformā". Šo nezināmo atpazina kā Mihailu Ļermontovu. Tas tad arī būtu viss, kas zināms par muzejos nonākušajiem R.K.Švēdes darbiem.

Limbažu novadpētniecības muzejā 1996. gada nogalē ļoti skaisti risinājās R.K.Švēdes 190. dzimšanas dienas svinības. Limbažu kapsētā ir mākslinieka mūžīgās palikšanas vieta. Limbažu muzeju tagad var dēvēt par viņa garīgās augšāmcelšanās vietu — tur atzīmēja, ka pašreiz reģistrēti 27 viņa gleznotie darbi, dabūtas 17 šo darbu fotogrāfijas, tai skaitā arī mākslinieka pašportrets, izzinātas vairākas viņa dzīves epizodes, gūts pārskats par viņa dzimtas ģeneoloģiju, tās pašreizējo ģeogrāfiju, darbības virzieniem un sasniegumiem.

R.K.Švēdes atstāto garīgo vērtību izzināšanā parādu nedrīkstētu būt, tāpēc arī Sēlijas 1. kongresā viņš tika pieteikts kā cilvēks, kuram bijusi saskarsme ar šo vietu, vietu, kas atrodas uz pasaules āderes un kur mazie velnēni paspējuši uzkaisīt neskaitāmus paugurus pa to laiku, kamēr vecie velni noņēmušies ar Daugavas aizbēršanu. Kongresa stenda referātā tika izteiktas hipotēzes un jautājumi, meklēts ceļš uz mākslinieka dzīves ceļa turpinājumu Lietuvā, meklēti un atrasti palīgi — "pēdu dzinēji".

Gleznošana, tāpat kā jebkura no mūzām, ir cilvēka gara dzīves izpausmes veids, ko bez tulkojuma uztver cilvēki no visām pasaules malām. Roberts Konstantins Švēde ticis pierakstīts kā piederīgais gan vācbaltu, gan krievu, gan latviešu mākslinieku saimei. Un varbūt tāpēc viņa, tāpat kā viņa brālēnu Alberta Švēdes un Teodora Konstantīna Švēdes, atstātais kultūras mantojums tā īpaši kopts nav nekad.

Šīs pārdomas rakstu ar cerībām, ka kaut kas kaut kur Latvijā vēl varētu būt uzzināms par R.K.Švēdes dzīvi un daiļradi, ar cerībām, ka vēl nav par vēlu uzrakstīt pilnīgāku viņa biogrāfiju un darba izvērtējumu.

Dr. geogr. Uldis Švēde —

"Latvijas Vēstnesim"