Latvijas Zinātņu akadēmija: Par mums pašiem – par mūsu vēsturi, kultūru, valodu, par Latvijas valsti, sabiedrību, tautu

Latvijas Valsts prezidents:

Godājamie kongresa rīkotāji un dalībnieki!

Man ir liels gandarījums sveikt jūs Letonikas kongresā, kas pulcē kopā latviešu valodas, kultūras un Latvijas vēstures starpnozaru pētniekus no Latvijas un ārzemēm. Patiesi ceru, ka šis, jau trešais, kongress ir apliecinājums tā kļūšanai par noturīgu tradīciju.

Lai gan letonika kā zinātnisks, perspektīvs un īpaši attīstāms pētniecības virziens radies salīdzinoši nesen, tomēr latviešu valodas, folkloras, etnoloģijas, arheoloģijas, Latvijas vēstures, kultūrvēstures izpētei ir senas tradīcijas. Jums, pētniekiem, ir svarīgi apzināties esošās tradīcijas un paustās atziņas, taču tajā pašā laikā aizvien izvirzīt novatoriskas pētnieciskās tēmas un izmantot modernās tehnoloģijas letonikas nozares attīstībai. Esmu pārliecināts, ka pulcēšanās kopā Letonikas kongresa ietvaros pamudinās jūs turpmākajiem inovatīvajiem pētījumiem, tādējādi sniedzot nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūras vērtību izpētē un saglabāšanā.

Jūs patiešām veicat unikālu darbu, jo letonikas pētījumus attīstīs tikai Latvijā, nekur citur pasaulē. Letonika ir mūsu nacionālā zinātne, kuras pētījumu rezultāti un gūtās atziņas ir izmantojami mūsu valsts un sabiedrības attīstības labā.

Paldies visiem, kuri veltījuši savu laiku un enerģiju, lai sagatavotu šo letonikas zinātnei nozīmīgo notikumu! Novēlu konferences dalībniekiem auglīgu domu apmaiņu un daudz jaunu ierosmju turpmākajai darbībai!

Patiesā cieņā, – Valdis Zatlers

Rīgā 2009.gada 26.oktobrī

Par Letoniku kā Latvijas tēlu

Arī Letonikas trešā kongresa otrā un noslēdzošā darba diena, 27.oktobris, akadēmiķes Daces Markus un akadēmiķa Ojāra Spārīša vadībā, bija intensīva, ļoti saturīga un interesanta. (Par kongresa atklāšanu un pirmo dienu – “Latvijas Vēstnesis” Nr.170, 27.10.2009.)

Tā Dr.habil.philol. Andrejs Veisbergs un jaunie zinātnieki Mg.sc.comp. Normunds Grūzītis un Mg.philol. Gunta Nešpore iepazīstināja ar paveikto projektā “Latviešu valodas un skaidrojošo vārdnīcu un jaunaizguvumu datubāze”. No tekstiem izrakstīti 10 000 jaunveidojumu. Latviešu leksika ir atvērta sistēma, pārmaiņas ir nenovēršamas. Visvairāk jaunveidojumu parādās tekstos par tehniku, izklaidi un sportu.

Savukārt Dr.phil. Ella Buceniece, runājot par filozofiskajiem pētījumiem un intelektuālās tradīcijas veidošanos Latvijā, atskatījās uz diviem sējumiem “Ideju vēsture Latvijā. Jaunā strāva – 20.gs. sākums” kā uz pamatu, par kuru kāds fiziķis teicis: “Cik daudz Letonikas!” Piecu gadu darbu Letonikas programmā nosaucot par kultūras identitātes renesansi, autore atzinīgi novērtēja atgriešanos pie avotiem, humānisma apliecinājumu, pasaules struktūras izpratni. Iepriecinoši, ka šīs problēmas interesē jaunos pētniekus. Liecība tam bija Dr.phil. Raivja Bičevska referāts par Vācijas un Latvijas filozofiskās domas krustpunktiem un Mg. phil. Ģirta Jankovska ziņojums par diska “Latvijas filozofs/-e: stāsts digitālā formātā” sagatavošanu, kura veidošanā piedalījušies līdzautori Mg.phil. Kārlis Vērpe, Bc.phil. Elvīra Šimfa un Bc.phil. Māris Kūlis.

Valsts pētījumu programmas “Letonika” padomes priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš	Saeimas deputāts, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš

Izskatot sasniegto un iezīmējot perspektīvas, klausītājus saistīja plašs kultūrai veltīts jautājumu loks – par starpkultūru komunikāciju Latgalē, Latvijā un Eiropā, kultūras un varas mijiedarbi, latviešu rakstnieku daiļrades, teātra, mūzikas un mākslas izpēti. Interesi izraisīja tēmas par kolektīvo un individuālo identitāti dzīvesstāstos un tradicionālās kultūras izpēti. Projektu vadītāji visi kā viens uzteica Letonikas valsts pētījumu programmas dotās iespējas pētniecībā, zinātnieku kvalifikācijas celšanā, jaunu pirmavotu un materiālu apguvē, kolektīvu konsolidācijā, starpnozaru pētījumu attīstībā. Visos projektos līdzās publikācijām parādās modernās metodes – top diski, veidojas virtuālās krātuves. Tēzi, ka dažbrīd mūsu novērtējums ir pārāk zems, apgāza Latviešu folkloras krātuves vadītājas Dr.philol. Daces Bulas novērotais starptautiskajos kontaktos: “Mūs drīzāk nenovērtē Latvijā nekā starptautiski.”

Nobeiguma sēdē klausītājus īpaši saviļņoja režisora, rakstnieka un mākslinieka, LZA goda locekļa Jāņa Streiča emocionālais vēstījums (skat. atsevišķi – tālāk). Mūžīgo jautājumu “No kurienes mēs nākam, kas esam un kurp ejam?” runātājs atzina par perpetuum mobile izziņas procesā, uz kuru atbildi var rast Letonikas pētījumos. Nacionālā identitāte ir rezultāts un kvalitāte, bet Letonika ir process. Letonikas kvalitāte ir nacionālā identitāte. Tīra manta. Arī Letonikas ideāls ir nacionālā identitāte, sacīja režisors. Un Letonikai ir jāveido Latvijas pilsoņu valstiskā apziņa, jo mazvērtība kavē valstisko apziņu latviešos. Un tas ir labi un taisnīgi, ka Letonikas procesu ir sākusi un veic Latvijas Zinātņu akadēmija. Letonika ir Latvijas tēls.

Bet akadēmiķe Maija Kūle, atsaucoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas izsludināto ideju konkursu, retoriski vaicāja: kādi ir mūsu uzdevumi valsts, citādi dzīvojošas un domājošas jaunatnes acīs? Latvijas Zinātņu akadēmija Letonikas programmā apvienoja vairāk nekā 200 pētnieku. Varam turpināt darbu jaunajā programmā ar rezultatīvu kolektīvu. Nacionālās identitātes pētījumi ir jauns valstisks uzstādījums, tematika ir audzinoša, jo aktuāli ir kļuvuši jautājumi par tiem, kuri zaudē savas saknes, kas strādās Latvijas kultūrā, izglītības sistēmā. Programmas uzstādījums – līdzsvara atrašana, nedrīkstam pazaudēt etnisko stīgu. Jāmeklē jaunas pieejas, jauni akcenti, vajag nacionālu moderno vērtību apliecinājumu, veselīgu patriotismu, piederības izjūtu. Līdzsvara atrašana ir zinātnieka kvalifikācijas rādītājs. Krīzes risinājums slēpjas garīgajā kultūrā, kas noturēja un noturēs Latviju, Latvijas valsti.

Valsts pētījumu programmas “Letonika” uzraudzības padomes locekle Agrita Ozola sniedza “skatu no malas”. Četru ar pusi gadu garumā bijis nopietns darbs, izveidojusies Letonikas aina, kurā iezīmējas spilgti pētījumi, norises, atziņas. Netrūkst arī balto/pelēko plankumu. Jāizvērtē, cik paveiktajam liela rezonanse sabiedrībā, jāapzina, cik liela tā varētu būt. Nākotnē jāmēģina konsolidēt projektus. Īpaši izglītībai, kultūrai ir nepieciešami fundamentāli pētījumi, piemēram, lai Latvijas vēsturē būtu tāds pētījums, lai runātu par nacionālo pašapziņu, vērtību, apziņu. Derētu iesaistīt darbā arī muzejus. Jo muzeji glabā fondus, vēstures avotus, bet ne vienmēr ir spējīgi tos pētīt. Letonika ir ne tikai akadēmiskā pasaule, tā ir izglītības, kultūras un audzināšanas pasaule.

Un finālā — akadēmiķis Jānis Stradiņš, programmas “Letonika” vadītājs, ar kopsavilkumu: Letonikai ir bagāta literatūras raža. Varētu būt plašāka starptautiskā atpazīstamība, tulkojumi angļu, arī krievu valodā. Taču Letonikai vispirms jāstrādā Latvijas sabiedrībai. Letonika nav tikai akadēmiska disciplīna, tai jāiesaistās sabiedrības intelektuālā līmeņa celšanā, jāsadarbojas ar novadiem, muzejiem, arhīviem. Nacionālās identitātes programmā jāpiesaista cilvēki no malas. Jāstrādā ideju konsolidācijai. Programma jāveido tā, lai nebūtu sholastiskas vārdu spēles, lai būtu kodols, kas cilvēkus iedvesmo. Dzīvojam daudzplākšņainā sabiedrībā. Saikne ar sabiedrību ir galvenais, lai celtos mūsu pašapziņa. Un lai stipra mūsu zinātnieku kopība, un lai pēc diviem gadiem atkal visi tiekamies nākamajā kongresā!

Ilga Tālberga, LZA Zinātniskais sekretariāts

No kurienes mēs nākam, kas esam un kurp ejam

LZA goda loceklis Jānis Streičs: Akadēmiskā runa–eseja

Kongresa vadītāji (no kreisās): akadēmiķis Ojārs Spārītis un akadēmiķe Dace Markus; Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis Juris Ekmanis Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Mūžsenais jautājums: “No kurienes nākam, kas esam un kurp ejam?” paliks neatbildēts, lai pastāvētu kā nemirstīgais izziņas procesa dzinējs. Toties Letonika, koncentrējot visu enerģiju tikai uz sava vārda sakni, var rast atbildi uz jautājumiem: no kurienes nākam, kas mēs esam un kurp ejam kopā ar vārdu Latvija.

 Nacionālā identitāte ir latviskā gara materializācija

Mēs dziedam Ausekļa “Gaismas pili” Dziesmu svētkos, dziedam gan koros, gan stāvot tālu no tiem, sirdīs dziedot koriem līdzi. Šī pils augšāmcelšanās man likās teiksmas tēls, līdzīgs pašai pilij, jo realitātē ne tāda pils ir bijusi, arī grimšanas nav bijis un arī augšāmcelšanās nebūs, bet mēs dziedājām, dziedam un dziedāsim, ticot šai Gaismas pilij un jūtot, ka Ausekļa vārdi ir tikai aicinājums mums katram ieskatīties sevī un meklēt šo nogrimušo pili savās sirdīs. “Dziļās siržu rētiņās...”

Sirsnīgs paldies mūsu kongresa rīkotājiem par doto iespēju padomāt par šo pili. Pateicos, ka, gatavojot referātu, jūs likāt man jaunā gaismā pievērsties šai alegorijai un pārvērtēt šo ticību teiksmai. Es sapratu, ka “tautas dēli uzminēja sen aizmirstu svētumu...”

Letonika! – Lūk uzminētais vārds.

Un Ausekļa pravietiskie vārdi Gaisma sauca, gaisma ausa ir process, kas sācies līdz ar šā vārda rašanos. Tas ir sākums, kas līdzīgs dievišķajam Lai top!

Process ir Laiks. Un dzīvē nevar notikt kā Raiņa “Ugunī un naktī”, kur nogrimusī Burtnieku pils gaismas starus starojot ar lielu blīkšķi iznirst no ezera. Tā šī aina varētu izskatīties no gadsimtu tālumiem, kur mūsu nodzīvotais laiks tiks sapresēts kā svītriņa starp diviem cipariem. Un, iespējams, pēc simts gadiem raugoties atpakaļ, mūsu nākamība ieraudzīs Letoniku visā “Uguns un nakts” izrādes krāšņumā. Kā Gaismas pili, kas augšāmceļas. Pārdroša vīzija? Bet tāpēc jau mēs te esam. Šīs vīzijas dēļ. Bet pagaidām vēl esam šodienas palēninājumā ar nedienām, sāpēm, pūlēm, cerībām, kā arī ar savas valsts muļķību un bezizeju. Savas valsts, nevis “šīs valsts”, kā runā politiķi. Mums citas nav.

Filozofs – mistiķis Konstantins Raudive veltīja daudz pūļu, lai sazinātos ar aizgājējiem viņsaulē. Zenta Mauriņa par vīra centieniem vīpsnāja. Ceru – mēs tāpat. Jo kopš laika gala pastāv sava veida sazināšanās un saite ar mūsu priekšgājējiem. Jo viņi saskarsmē ar realitāti ir to atdzīvinājuši un līdzīgi Radītājam devuši tai daļu no sava gara. Savā laikā, mācoties marksismu, biju pārsteigts, ka lietu apgarotību atzina pat Kārlis Markss. Taču Letonika ir sava veida sazināšanās un saite ar mūsu priekšgājējiem. Šodienas krīzes apstākļos.

Tāpēc mūs aptver priekšgājēju gara zīmes lietās, norisēs, attiecībās, vērtībās un personību orientācijās. Indivīda un realitātes gara radniecība. To jūtam atstātajā mantojumā. Tas uzrunā mūs, saviļņo un pārņem savā varā, aicinot turpināt senču iesākto.

Mobilajos telefonos un internetā parādījusies jauna zīme: J – smaids vai L – skumjas. Ja jau tikai iekaviņas stāvoklis vien spēj izteikt diametrāli pretējo, tad padomājiet, cik tādu līniju, cik formu ir ikvienā lietā, ko rada cilvēks – sākot no cirvja, beidzot ar dzīvojamo māju, ar visu, kas tajā iekšā un apkārt. Bet cauri šim zīmju, līniju un hieroglifu haosam aužas gars, pateicoties kuram šis haoss kārtojas kokošnikā vai zīļu vainadziņā, Sibīrijas mājoklī, kazahu jurtā, latvieša mājā, ukraiņu hatā. Un ne jau tikai ar gaismas viļņiem vien. Vēl ir skaņu, vēl ir smaržu viļņi, kas atšķir stepi no tundras, mežu no tuksneša, jūru no upes. Avotu no akas. Pat dūmu no dūma. “Pat tēvu zemes dūmi, man tīkami un saldi...”

Dzimto pusi, kur pagāja mana bērnība, acis vairs nevar sameklēt, bet elpa to atrod, smeļ krūtīs un atceļā uz Rīgu man sirds pilna ar to neaprakstāmo, kas ir tikai gara ziņā un varā.

Atcerieties, ko teica Blaumaņa vecais Indrāns:

“Naudas vajadzība! Kam nav naudas vajadzīgs! Vai man tās nevajadzēja! Vai es nekā nezināju par oša krēsliem un ozola galdiem! Bet es nošķīru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecina manu sirdi. Sēklu tīrumā var kaisīt visā pasaulē. Zeme paliek zeme, ar viņu Vidzemē vai Igauņos. Bet tas māla paugurs tur noras malā, tā upīte pirts gravā, tas sērmūkslītis te ceļmalā, tie pieder tikai Indrāniem. Noroc to pauguru, aizlaid to upīti citur, nocērt to kociņu, un tu būsi sapostījis šīs mājas dvēseli! Sakat, vai te vairs Indrāni, vai kāda sveša mala? (slauka acis)”. Tā ir Blaumaņa remarka, domāta aktierim, Indrāna lomas izpildītājam. Bet dzīve darīja savu. Acis slaukām mēs, kad dzirdam šos vārdus. Jo jaunie Edvardi nāk un posta Latvijas dvēseli.

Bet vai nav tā, ka, iznīcinot šos raidītājus, mēs nokaujam garu? Kaut runā par tā nemirstību?

...Jaunībā Gaujas krastā, nokāpis no plosta, uzgāju vietu, kas mani pārņēma dīvainā varā. Es nevarēju no turienes aiziet. Ēku ansamblis un apkaime, kas to ieskāva, sauca mani atgriezties, palikt, saplūst ar visu šo skaistumu latviskajās mājās, dārzā, meža ielokā un Gaujas mazās pietekas sarkanajos krastos. Tā bija Jumāras mežniecība... Ar skumjām atrāvos, mani gaidīja draugi. Bet redzētais smeldza un sauca atpakaļ. Un tā ilgus gadus. Un tad 1975.gada vasarā, kad Valmierā filmēju “Nenopietno cilvēku”, es tomēr aizbraucu uz turieni. Iepazinos ar mežniecības darbiniekiem. Mani laipni uzņēma, pat piedāvāja iespēju šad tad apmesties, lai pastrādātu. Bet nesanāca. Un atkal gāja gadi. Nu un tagad, pavisam nesen, es sadūšojos un aizbraucu uz savu Ulubeli atkal. Tā vecā ceļa, kas no Rīgas šosejas veda uz turieni, sen vairs nav. Nu ir jānogriežas no jaunā ceļa un tilta. Es braucu pa asfalta klājumu un iegriezos no citas puses... Un sastingu:

“Sakiet, vai te maz ir Indrāni, vai sveša mala!?”

Tas, kas mani uzrunāja, saviļņoja, kas lika pat domāt par reinkarnāciju un tikšanos ar iepriekšējo dzīvi, izkūpēja kā nebijis, atstājot zaudējuma smeldzi. Koka mājai, kas bija starojusi ar stikloto verandu, ar jumta istabiņām, kas sildīja ar proporciju harmoniju, nu bija varmācīgi uzmaukts auksts gāzbetona klucis. Arī celiņi asfaltēti. Bija pat laukumiņš, kur nolikt mašīnu. Kaut mīļāk to būtu kautrīgi atstājis meža ceļa maliņā. Nu noliku, kā Eiropā pieklājas, un gāju iekšā. Bet redzēju, ka mani te neviens vairs nesapratīs. Es neatklāju viņiem sirdi, jo Jumāras mežniecības dvēsele bija nokauta. Kaut ko sastāstīju, lai attaisnotu ierašanos. Meklēju vietas filmēšanai. Agrāk bija tas un tas, bet nu tā vairs nav.

Tad sakiet, kas mani uzrunāja agrāk?

Tie, ko Raudive centās izsaukt ar dažnedažādiem aparātiem.

Bet tādi nav vajadzīgi. Aizgājēji paši bija atstājuši apgarotas liecības...

Atvainojiet, ka piemērs bija tik personīgs. Bet es ticu, ka līdzīgus pārdzīvojumus jūs ikviens esat izjutuši.

Nesen mūsu Goda akadēmiķis Indulis Ranka savas izstādes atklāšanā runāja par dīvaino sajūtu, ko baudījis Dainu kalnā, kur apkārt bijuši viņa darbi un ap tiem cilvēku tūkstoši. Autoru vaigā viņi nav pazinuši. Bet Indulim likās, ka viņš pazīst tos visus un aiz šiem vēl citus tūkstošus no citiem gadu simteņiem. Un viņš ir sajutis, kā tie iziet viņam cauri...

Tāpat mūs uzrunā skaņa. Dziesma. Latgales dziesmas vara... O, tā ir īpaša tēma, kā teica Helmī Stalte.

Letonika ir process

Nacionālā identitāte ir rezultāts un kvalitāte, bet Letonika ir process. Jebkuras lietas kvalitāti nosaka atbilstība tās sūtībai. Letonikas kvalitāte ir nacionālā identitāte. Tīra manta. Arī Letonikas ideāls ir Nacionālā identitāte. Letonika kā process rit reālā pasaulē. Mums ir kaimiņi, mums bija iebrucēji un varmākas, mums bija un ir draugi. Tās ir citas nācijas, kultūras un tradīcijas, kas gribot negribot atstājušas uz mums iespaidu. Tāpēc visi šie procesi un to rezultāti ir Letonikas saturs. Ojārs Spārītis teica, ka savā laikā esot asi strīdējušies ar Imantu Ziedoni par Letonikas “rases tīrību”. Es piekrītu Ojāram, jo tīra manta ir tikai ideālā un bez vides tā kļūst nedzīva. Gleznā priekšmetam apjomu un dzīvīgumu dod refleksijas. Pat melnbaltā attēlā tā ir gaisma un ēnas, kādas bijušas ikvienas tautas dzīvē. Tā arī mūsu procesā. Mēs nevaram izmest no tautas dziesmas laiku, ko ietver rindas: “Es nopirktu Rīgas pili ar visiem vāciešiem.” Mēs nevaram galīgi noslaucīt no zemes Kokneses pilsdrupas. Mēs nevaram mazināt Rīgas spožumu pagājušā gadsimta sākumā tikai tāpēc, ka tā bija pērle cariskās Krievijas vainagā, mēs nevaram nacionāli aprobežoti skatīties uz 1905.gada revolūciju, mēs nedrīkstam aizmirst savu grēku, kalpojot vienai vai otrai svešai varai. Letonika nav ornaments, lieta vai rituāls. Tā ir nācijas gaita no pirmsākumiem, kas joprojām miglā tīti. Tad jau tā ir vēsture! – jūs varat iesaukties. Tā varētu būt, es teiktu, bet ar vēsturi ir viens posts, ko pasaule jau sāk apzināties, un tiek jau domāts par jaunas Eiropas vēstures rakstīšanu. Līdz šim notikumu un procesu darbības atspere ir bijusi manta. Īpašums ir noteicis cilvēku attiecības un likteņus. Tas ir sekmējis tā saukto progresu un nu jau līdz tādam ārprātam, kas draud ar pasaules bojāeju.

Bet garīgajiem procesiem, kas pārāki pār zemes mēriem, ir cita gaita un citi periodi, kas nesakrīt ar cilvēka Zemes laiku un kur nu vēl ar vietu. Cilvēks savā garā ir mainījies un mainās. Tikai tas solis, ko zinātne veic simts gados, cilvēku ētikai prasa trīssimt vai pat piecsimt gadus. Varbūt pat tūkstošgadi. Vai ļautiņi jau apjēdz, ka Kristus, Buda, Muhameds un citi vārdi no šīs gara Gaismas ir viens un tas pats? Un kad tie to apjēgs? Vai Amerika saprot, ka, samaksājot miljonus par kādas fanātiskas kopas vadoņa galvu, tā fanātismu nevis dzēš, bet uzkurina? Grāfs Benkendorfs prata nomierināt Kaukāza ciltis un valstiņas, bet vai Putins no viņa mācījās? Nē. Un tāpēc gan Dudajevs, gan Šamils stāv blakus, kaut abu dzimšanas šķir 145 gadi. Tāpat te savā Letonikā mums blakus var stāvēt Auseklis, Andrejs Pumpurs, Māra Zālīte un Jānis Peters. Gars nepazīst laiku. Diemžēl tas veidojas un ir saistīts ar laiku, telpu un tiem, kas vēl, kā teiktu Ojārs Vācietis, “... čāpo pa zemi”.

Tāpēc pielīdzināt to vēsturei nedrīkstam, jo bez “nemitīgās šķiru cīņas” ir bijusi cīņa starp gaismu un tumsu un šim procesam ir citi mēri. Eiropas projektam jau pievienojušies arī Latvijas vēsturnieki. Tiks skatīti procesi, nevis robežas un manta. No mūsu jaunajiem vēsturniekiem tur aktīvi darbojas Jānis Šiliņš. Tāpēc Letonika var kļūt par jaunās vēstures daļu.

LETONIKA IR NĀCIJAS GARĪGAIS CEĻŠ UZ SAVU VALSTI. Letonikas procesi ir daudz, daudz senāki nekā valsts. Valoda. Pielāgošanās šai videi, tās apgūšana un apgarošana. Savas nacionālās kultūras veidošanās. Nācijas vienotības apziņa, kā arī distance un saskarsme ar citām nācijām.

LETONIKAI JĀVEIDO LATVIJAS PILSOŅU VALSTISKĀ APZIŅA. Šajā grēcīgajā pasaulē un haosā, ko saucam par dzīvi, cilvēks kā mazs bērns visu mūžu meklē mātes brunčus, kur pieķerties, lai justos drošs un nosargāts. Un ne tikai lai gūtu aizstāvību. Cilvēks meklē vērtības, kuras varētu papildināt ar savu ikdienu, savu rūpi, prieku un likteni. Šajā ziņā pat tādi pretpoli kā latviešu strēlnieku komandieris pulkvedis Fridrihs Briedis un latvietis, čekistu ideologs Mārtiņš Lācis ar vienlīdz stingru gribu un ticību ir turējušies katrs pie savas ideoloģijas, pie savas dzīves lielākās vērtības.

Visdrošākie “brunči” ir sava valsts. Tā tas ir daudz kur. Paraugieties uz krievu impērijas garu, kas sev pieraksta vai itin visu. Ir russkaja zima, russkij ļes, ir russkije berjozi, russkoje solnce un pat russkij čaj. Ir angļu aprobežotība, ka visi, kas aiz jūras šauruma, ir tikai poļi, bet viņu devīze “brits nekad nebūs vergs!” ir apskaužama. Dod, Dievs mums tādu pašcieņu. Zinu, ir japāņu dzelzs likums bērniem, kas skan: “Japānis ir ļoti gudrs.” Kur mūsu pieķeršanās Latvijas bruncim, kas patiesībā ir ļoti krāšņs?

MAZVĒRTĪBA KAVĒ VALSTISKO APZIŅU LATVIEŠOS. Tas nāk no preču maiņas iesākumiem: vairāk, mazāk, lielāks vezums, pods, vairāk graudu, lielāka mežacūkas ciska... Arī cilvēces vēsture tiek dalīta sabiedriskās formācijās, kuru centrā – manta. Tā iesākās, un tā aizgāja, un joprojām liels un varens ir tas, kuram vairāk gaļas. Šodien – lielgabalu gaļas. Un varens tas, kam ir ierocis šo gaļu sagādāt līdz neprātam. Šodien – raidot nāvē vai pusi no planētas.

Paldies Dievam, ka jau no pašiem iesākumiem, maz pamazām kā vērtība cauri egoismam, varmācībai un asinīm iet cilvēces progress, kas sev par sabiedroto ir ņēmis humānismu. Neskatoties uz to, ka viss, ko mums dod civilizācija, ir tapis, pārkāpjot Dieva svarīgāko bausli – mīlestību uz savu tuvāko. Taču zinātnei pašai tas tuvākais ir bijis humānisms. Tas zinātnei gēnos. Vispārībai. Cilvēkiem, kopā ar citiem. Kādu pagriezienu ļaundari veic ar vienu vai otru zinātnisko atklājumu, tam ar radīšanas procesu zinātnē maz kopējā.

TAS IR LABI UN TAISNĪGI, KA LETONIKAS PROCESU IR SĀKUSI UN VEIC LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJA. Lai arī mēs pārstāvam Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļu un lai arī Zinātņu akadēmija piepulcina sev klāt māksliniekus un rakstniekus, tās burvju vārds “Zinātņu akadēmija” dara savu. Jo zinātne ir brīva no mazvērtības kompleksa. 2x2 visā pasaulē ir 2x2. Un nevienam neienāks prātā čalot, ka Amerikas reizrēķins ir pārāks par mūsējo. Turpretī tirgus attiecībās un mākslā tas notiek un ir šī procesa nemitīgais pavadonis, kas baro mūsu mazvērtības kompleksus. Ne zinātnei, ne mākslai pašai šo kompleksu nav. Diemžēl no mums barojas tirgus. Arī mēs paši bez tā neiztiktu. Bet tiem, kas tirgojas, ir citas vērtības un cita morāle. Kā teica apustulis Pāvils: “Kur būs Tava manta, tur būs Tava sirds.” Un tikai šo laicīgo, mirstīgo interešu dēļ sākās kompleksi. Šī sērga skar garīgo sfēru un indē to ar mazvērtību. Es ilgus gadus darbojos kinomākslā. Mēs, latvieši, savā prasmē nebijām ne par matu sliktāki par citiem. Diemžēl reklāmas skaļums un efektivitāte mūs ne tikai atstāja ēnā, bet lika savējiem, tiem, kas apkārt mākslas barotavai, mūs pazemot un nicināt. Viss, kas darījās un joprojām darās ap manu bijušo darbības lauku, ir latviskās mazvērtības sērgas pārņemts. Es nerunāju par savu likteni. Tas ir laimīgs kā reti kuram manam kolēģim. Un lielā mērā pateicoties Akadēmijai, kas neslimo ar mazvērtības kompleksu. Man sāp tas, ka šī mazvērtība ir latviešiem atņēmusi iespēju ieskatīties ekrāna spogulī.

Humānisms un mazvērtība ir jēdzieni, kas izslēdz viens otru. Jo, kas garā mazs, tas nevar mīlēt pasauli, dzīvību un tāds nevar radīt. Ja nu vienīgi sev līdzīgos mazvērtības rāpuļus.

Vārds “Letonika” nevarēja rasties ne politiķu, ne biznesmeņu, ne kritiķu, ne žurnālistu galviņās, kam domas atkarīgas no daudz kā, tikai ne no Ausekļa ideāla, kas guļ “dziļās siržu rētiņās”.

Savas valsts vēsturisko notikumu un kultūras procesu faktu kvantums pārtop jaunā kvalitātē, kas stiprina apziņu par savas valsts gara stiprumu un pamatīgumu. Tā tas notiek pasaulē. Dž.F.Kupers, runājot par Amerikas vēsturi, kas ir gaužām neilga, uzsvēra, ka tās pamatīgumu veidojuši notikumi, kas fiksēti un daudzkārt aprakstīti.

LETONIKA IR LATVIJAS TĒLS. Valdības aprindās un viņu skandinātajā “publiskajā telpā” periodiski uzvirmo kaislības ap Latvijas tēlu. Tas ir kļuvis par labu barotavu dažnedažādu projektu virzīšanai uz sponsoru un pašas valsts atbalstu. Pat līdz anekdotiskiem gadījumiem, par kuriem paši autori klusībā droši vien apsmej mūs visus. Nu kaut vai par zilo govi, no kuras reklāmas piena tās taisītāji sakūla daudz sviesta. Un tā Latvijas tēls joprojām ir slaucamā govs. No kuras barojas reklāmdari. Tas ir vēlamais, bet ne iespējamais. Nekāda reklāma nespēs sacensties ar dzīvajiem latviešiem, kas šodien iziet pasaulē uz palikšanu vai īslaicīgu pakavēšanos, jo katrs no viņiem kļūst Latvijas sūtnis. Bet ko viņi zina par savu tēvzemi?

Letonika jau daudz veikusi. Internets ir bagāts ar materiāliem. BET! Par ieeju Letonikā man jāmaksā. Tas ir tikpat kā maksāt par iespēju skatīties spogulī, kad ķemmē sev matus. Vai kad jāmaksā par ieskatīšanos savā pasē. Lieki izšķiestie reklāmas līdzekļi ir jāziedo bezmaksas pieejai Letonikas programmām internetā.

Neviena reklāma nevar sacensties ar dzīvo cilvēku.

Un dzīvais cilvēks – jo stulbāks, jo spēcīgāks par reklāmu. Un to nu gan valdībai vajadzētu ņemt vērā.

Vai nacionālās identitātes centrs?
(kā dzird jau čalojot)

Nē! Jo tas kļūtu pie “simts mopšiem vēl viens”. Birokrātijas ganību un manipulāciju lauks. Kad vēl LPSR pēdējā sasaukuma Augstākā padome laida klajā “Likuma projektu par radošajām savienībām”, es, toreiz būdams Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs, sacēlu kājās pārējo radošo savienību vadoņus iestāties par to, ka mums nepieciešams īpašs likums “Par radošajām profesijām, to savienībām un fondiem”. Diemžēl uzvarēja klasiskais un visnoturīgākais pagaidām. Un nu jau tas nokavēts uz neatgriešanos. Panīkušo savienību valdes raud par zaudētajām iespējām.

Ja Letonika vēlas birokrātijas ailēs greznoties “Nacionālās identitātes centra” mundierī, tad tik – soļos marš! – draudzīgā brāļu saimē, kopā ar krievu, gruzīnu, ebreju, ukraiņu, lietuviešu un pārējo daudznacionālo biedrību nacionālās identitātes centriem. Jo Latvija, un it sevišķi Rīga, kopš laika gala ir internacionāla pilsēta un turklāt – mēs lepojamies ar demokrātiju.

Kādā ailē iekļauties? Jo birokrātija to pieprasīs. Un arī pati dzīve mums to spiedīs, jo gara materializācijai, kā te nosaucu šo procesu, ir nepieciešama materiālā puse un darbs, kas ne vienmēr ir vaļasprieks. Vajadzīga nauda. Ir jādomā.

Lai atkratītos no piedāvājumiem gulties nacionālās identitātes zārkā, ir jādeklarē viedoklis, ka Letonika ir ne tikai nacionālais, bet valstiskais process. Un tāpēc Letonika kā Latvijas valstisks identitātes centrs būtu tas unikālais un vienīgais, jo Latvija ir tikai viena. Tāpat kā Dievs un Saule. Taču mūsu valsti apdzīvo ne jau latvieši vien. Uz to jāpastāv, un tas jāpārvērš mūsu cietoksnī. Jau tagad Letonika sekmīgi ir sev piepulcinājusi Latvijas vecticībniekus. Bet Latvijas vēsture nav iedomājama ne bez baltvāciešiem, ne bez krieviem, lietuviešiem, igauņiem, ebrejiem un poļiem.

Tāpēc būtu lietderīgi apvienot Zinātņu akadēmijas, institūtu un augstskolu pūliņus, jo bez sava likuma, sava īpašā valstiskā statusa Letonika būs tikai dārgs vaļasprieks.

Likums par Letoniku kā Latvijas valsts identitātes centru

Kas ir būtība, kas ir valsts dzīvības svece, kuru, kā pasakās stāstīts, nevar tik viegli nopūst. Jo aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām ir ezers, kuru apsargā izsalkuši vilki, bet uz ezera ir sala, tai vidū trejžuburu ozols, kam piekļūt traucē mežrozīšu biezoknis. Katrā ozola zarā ir ligzda, katrā ligzdā divpadsmit olas. Un tikai vienā no tām deg svece, kas jānopūš, lai izdzēstu dzīvību. Pāršķeļot jebkuru citu, izleks deviņgalvainais pūķis, kas drosminieku saplosīs gabalos.

Vai mūsu valstij ir šī dzīvības svece?

Kur tā glabājas?

Un vai tā ir iedegta vispār?

Ja jau valsts atjaunojās, tad joprojām vēl deg. “Dziļās siržu rētiņās...”

Bet vajag, lai degtu kā lāpa valstsvīru rokās.

Pārdrošs sapnis.

Ir vajadzīgs Likums par valsts identitātes centru Letonika.

Demokrātijas un brīvā tirgus iespējas aktivizē daudzus labas gribas cilvēkus un viņi no tīras sirds grib veikt kaut ko derīgu savai tautai un kultūrai. Diemžēl zināšanu trūkums dara šos darbus nepilnīgus un kļūdainus. Otrreiz atgriezties pie realizētā, lai pasniegtu to kā pilnvērtīgu mantu, vairs nav iespējams, jo esam trūcīga valsts un vēlamā niša jau aizpildīta.

Ne jau aizliedzot un ierobežojot valsts pilsoņus, bet radot izdevīgus apstākļus pildīt šo programmu un pakļauties tās noteikumiem, mēs panāksim graudu atsijāšanu no pelavām.

Ir jābūt valsts identitātes programmai, kuras realizācijai tiktu piešķirts īpašs statuss. Šīs programmas virzītājspēkam jābūt valsts pasūtījumam. Tikai valsts pretimnākšana nodrošinātu trūcīgās valsts taupības un efektivitātes politiku.

Ir ne tikai jāveido programma, bet arī Letonikas Olimps. Letonikas balvas, Letonikas laureāti. Letonikai jābūt valsts apbalvojumam — pat Letonikas ordenim.

Un, kā smejies, – galu galā:

LETONIKAI IR JĀPIEVIENO LATVIJAS VALSTS!

(Vai otrādi. Tas atkarīgs, no kura gala skatās.)

Dievs Letonikas vārda sakni ir svētījis. Mums šis vārds jāpiepilda ar nerimstošu darbu, mīlestību, gribu un uzticību. Lūgsim viņa svētību šai misijai un, pārfrazējot Indrānu tēvu: mācīsimies nošķirt to Latviju, kas piepilda mūsu sirdis, no tās, kas nepiepilda mūsu makus!

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa Jāņa Sreiča runa Letonikas III kongresam 2009.gada 27.oktobrī LZA Prezidentu zālē