Uzrunā Aleksandra Čaka 18. logs Rīgas Bruņinieku ielā: Ko, zeme, debesīs grozies? Nāc blakus, Jāņi klāt!

Tikai matemātikā visam ir stingri noteikta un negrozāma vērtība. Dzīvē, kaut arī tur sava loma skaitļu pasaulei, tas ir sarežģītāk. Vai zaudējums reizēm nevēršas uzvarā? Un vai nemēdz būt arī otrādi? Lietu un cilvēku savstarpējās attiecības atklājas tikai salīdzinājumā. To krietni agrāk par saviem laikabiedriem lieliski izprata salīdzinājumu un dzejas tēlu burvis Aleksandrs Čaks. Arī dzejolī, kas pirmoreiz ar virsrakstu "Jāņu reibums" iespiests žurnālā "Atpūta" 1938. gadā. Te šī dzejas skurbuma nobeiguma daļa, jo sākums jau bija lasāms Aleksandra Čaka 4. logā pirms gada:

 

Kā milzīgs zāļu vezums

Pasaule mūžībā kust.

Tajā par lapu vēsu

Es kāpju zust.

 

Ko, zeme, debesīs grozies?

Nāc blakus, Jāņi klāt!

Ar dzeltenu tējas rozi

Izplaukst pat lapas kāts.

 

Ja nespēj — kaut spuldzes stabā

Pārvērties, zeme, tu,

Lai Jāņu naktī labā,

Es tevi apkamptu.

 

Ak, kāpēc prāts nes rokas

Un rokas prātu nes?

Lai atdus visas mokas

Zem Jāņu papardes!

 

Ir Jāņi tik vienreiz gadā.

Bet kāpēc tā?

Lai mani tie vienmēr vadā

Kā pasakā.

 

Vai Jāņi izvēršas par pasaku visa gada garumā, tas atkarīgs no katra pasaules izjūtas. Un arī no tā, kas cerēts, gaidīts, gūts vai pazaudēts visīsākajā vasaras naktī, kas dažam aizskrien kā mirklis, kā dzirkstele no ugunskura pretī rītausmai. Viens gan skaidrs — līgonakts nav domāta gulēšanai. Jo — kas gulēja Jāņu nakti, tas guļ visu vasariņu. Un — Jāņu naktī sakrātā rasa ir labas zāles. Vēl — kas Jāņu nakti divpadsmitos viens atrodas mežā, to var saplosīt zvēri. Ka līdzīgas izjūtas reizēm guvušas virsroku arī dzejniekā, liecina pirms 70 gadiem rakstītas rindas:

 

Svešs esmu te, lieks lepno telpu mūros,

Kur palmas nīkst un lepni tango slīd.

Pats nezinu, uz kādas laipas es vēl turos,

Pār manu galvu tumši spārni īd.

 

Bet lai nu paliek skumjas domas gariem rudens novakariem. Jo Jāņu nakts ir gaišu domu un līksmības svētki jeb, dzejnieka vārdiem: un sirdī laime būs kā naktī miegs.

Aleksandrs Čaks vasaras saulgriežu saasinātajai gaisotnei cilvēku mūža līkločos pievērsies daudzkārt. Gan dzejas rindās, gan stāstos. Tieši pirms 60 gadiem viņš uzrakstījis dzejoļa "Jāņi" otro daļu, kas pirmoreiz pie lasītājiem nonāk 1948. gadā krājumā "Zem cēlās zvaigznes", un sākas tā:

 

Var dienām zāli skumdināt,

Ka nāves laiks tai atkal klāt.

Ar savu vizmu asu

Zieds ziedam nebeidz lulināt:

— Ir Jāņi klāt, ir Jāņi klāt

Un kaisa zelta rasu.

 

"Notikums Zāļu vakarā", "Saldā uzvara", "Laimīgais malks", "Jautrais ermonists" — tie visi ir Aleksandra Čaka Jāņu stāsti, kas savulaik iespiesti laikrakstos un žurnālos un iekļauti grāmatās. Tomēr šo prozas darbu vidū izceļas visagrīnākais — "Jautrais ermonists", kas sacerēts 1931. gadā un, šķiet, rosinājis veidot muzikanta tēlu arī vairāk nekā desmit gadus vēlāk tapušajā poēmā "Spēlē, Spēlmani!" Stāsta rēgainās vīzijas, spēlmaņa aizmiršanās savā mūzikā, darbošanās trakums un nolemtība, tikai dzejniekam raksturīgie tēli un salīdzinājumi savij un sarado Ermonistu un Spēlmani. Kā jau viena autora dzemdinātiem dēliem, kam netrūkst atšķirību, bet vēl vairāk kopīgā.

"Ermonists spēlējot savu galvu nolika uz ermonikām kā uz spilvena. Vai tā viņam bija kļuvusi par smagu, jeb viņš, ausi pieliekot ermonikas sirdij, labāk varēja vadīt un kāpināt viņas dziedošo elpu? Mati ermonistam tagad bija mitri un sagriezušies kā pielijuši apiņi un slacināja ar savu mitrumu ermonikas nokrāsoto miesu. Spēlējot acis ermonistam bija aizvērtas, gluži kā dziedot lakstīgalai, un brīžiem viņš izdvesa ērmotas skaņas — te it kā iekrācās, te it kā ieņaudējās, pat ievaidējās. Tā vien liekas, ka viņa acis redzēja dīvainus sapņus, kas lika tam ciest, smaidīt un aizmirsties.

Viņš spēlēja, ak, ko es saku, viņš spēlēja, viņam vajadzēja spēlēt. To bija sagrābis it kā kāds spēlēšanas trakums, līdzīgs ārprātam, kas bija reizē viņam ir salds, ir nogurdinoši mocošs. Pati ermonika drebēja un trīcēja viņa brūnās sastrādātās rokās kā uzbudināta sieviete."

Var jau būt, ka poēmas "Spēlē, Spēlmani!" pirmavots meklējams mākslinieka Jāņa Liepiņa pazīstamajā ogles zīmējumā, bet gan jau ieceres saknes ir krietni senākas. Kā īsti bija? Iespējams, ka skaidru atbildi nespētu dot pat dzejnieks pats. Jo radošas personības daiļrades ķīmiskie procesi bieži vien darbojas pēc nevienam nezināmiem likumiem.

Ka tas tik tiešām tā, liecina kāds atklājums šopavasar dzejnieka muzejā. Atjaunojot un pielabojot Aleksandram Čakam dāvināto mākslas darbu ietvarus, izrādījās, ka daudz reproducētais un arī mākslas izstādes rādītais Niklāva Strunkes dzejnieka portrets ar žokejcepuri galvā sākotnēji bijis vismaz plaukstas tiesu garāks. Gleznas apakšējā mala vienkārši aizlocīta un pienaglota, piemērojot mākslas darbu ietvara Prokrusta gultas izmēriem. Kad šis varas darbs noticis? Vai ar paša autora ziņu? Noslēpums vēl gaida atbildes.

Šoreiz "Latvijas Vēstneša" preses namiņa logā uz Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūra skatītājus un lasītājus uzrunā ne tikai dzejnieka rokraksts "Jāņu reibums", bet arī Reiņa Birzgaļa zīmējums un vasaras saulgriežiem piederīgs ziedu vainadziņš. To vai ik pārdienās aizvien no jauna uzvij Aleksandra Čaka muzeja saimnieces Andra Konste un Sandra Millere. Jo saules svelmē lauku puķes tik ātri vīst.

Klāt Jāņi. Uz tiem aicina arī Spēlmanis:

 

Kas ir cilvēks bez skaidra ūdens?

Ermonika, pasauļu strauts,

Paņem visu, kas dvēseli pūdē

Aiznes bēdu, ja tās par daudz.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Anšlava Eglīša zīmējums Aleksandra Čaka stāstam "Jautrais ermonists"