Uz deputātu jautājumiem rakstiski iesniegtās atbildes

Ministre L.Mūrniece

Uz jaut. nr.173/J9 – dok. nr.4816

Par Sergeja Reunova aizturēšanu un iespējamo piespiedu izraidīšanu

Iekšlietu ministrija ir izskatījusi Jūsu vēstuli par Krievijas Federācijas pilsoni Sergeju Reunovu un, izvērtējot Sergeja Reunova lietas materiālus, informē par sekojošo:

1998.gada 23.oktobrī Sergejs Reunovs, dzimis 1970.gada 3.septembrī Latvijā, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (turpmāk–Pārvalde) iesniedza iesniegumu ar lūgumu anulēt personas kodu saistībā ar izceļošanu uz Krievijas Federāciju. 1998.gada 2.novembrī S.Reunovs izrakstījās no dzīvesvietas Jūrmalā, Skolas ielā 65–3, un izceļoja uz Krievijas Federāciju.

1999.gada 15.februārī S.Reunovs ieceļoja Latvijas Republikā ar vīzu LV0234482, kas izdota 1999.gada 15.februārī Latvijas Republikas vēstniecībā Krievijas Federācijā, ar derīguma termiņu līdz 1999.gada 10.martam.

1999.gada 13.septembrī Krievijas Federācijas vēstniecībā Latvijas Republikā S.Reunovs saņēma Krievijas Federācijas pilsoņa pasi 50Nr.0453994. Kā liecina minētajā pasē esošie spiedogi, 1999.gada 13.septembrī S.Reunovs pieņemts konsulārajā uzskaitē, savukārt 2001.gada 7.augustā noņemts no konsulārās uzskaites saistībā ar izbraukšanu uz pastāvīgu dzīvi Krievijas Federācijā.

2004.gada 10.janvārī Pārvaldē saistībā ar uzturēšanos Latvijas Republikā bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas S.Reunovam saskaņā ar Imigrācijas likuma 41.panta 1.punktu izsniegts izbraukšanas rīkojums Nr.1757 un saskaņā ar Imigrācijas likuma 63.panta pirmās daļas 4.punktu noteikts ieceļošanas aizliegums Latvijas Republikā līdz 2009.gada 10.janvārim.

Ņemot vērā to, ka S.Reunovs ir dzimis un visu mūžu dzīvojis Latvijā, šeit dzīvo viņa māte, apglabāts tēvs, 2004.gada 5.martā Pārvaldē tika pieņemts lēmums Nr.138, ar kuru nolemts samazināt S.Reunovam noteikto ieceļošanas aizliegumu Latvijas Republikā ar lēmuma pieņemšanas dienu, norādot, ka S.Reunova turpmākā ieceļošana un uzturēšanās Latvijas Republikā iespējama, ievērojot Imigrācijas likuma noteikumus.

2004.gada 12.martā S.Reunovam Latvijas Republikas konsulātā Pleskavā izsniegta vīza LVA0926424 ieceļošanai Latvijas Republikā ar derīguma termiņu līdz 2004.gada 10.aprīlim. 2004.gada 13.martā S.Reunovs ieceļoja Latvijā. Beidzoties vīzas derīguma termiņam, S.Reunovs dokumentus vīzas vai uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai Pārvaldē neiesniedza, kā arī neizceļoja no Latvijas Republikas, tādējādi atkārtoti pārkāpa normatīvajos aktos noteikto ārzemnieku uzturēšanās kārtību Latvijas Republikā.

2004.gada 3.augustā Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes amatpersonas saskaņā ar Imigrācijas likuma 51.panta pirmās daļas 1.punktu, kurā noteikts, ka Valsts robežsardzes amatpersonai ir tiesības aizturēt ārzemnieku, ja viņš nelikumīgi šķērsojis Latvijas Republikas valsts robežu vai citādi pārkāpis normatīvajos aktos noteikto ārzemnieku ieceļošanas un uzturēšanās kārtību Latvijas Republikā, aizturēja S.Reunovu un ievietoja Nelegālo imigrantu uzturēšanās nometnē “Olaine”.

Ievērojot minēto, 2004.gada 6.augustā Pārvaldē pieņemts lēmums Nr.2506 par S.Reunova piespiedu izraidīšanu uz Krievijas Federāciju. Ar Pārvaldes 2004.gada 13.augusta lēmumu Nr.823 S.Reunovam noteikts ieceļošanas aizliegums Latvijas Republikā uz 5 (pieciem) gadiem.

2008.gada 21.janvārī Pārvaldes Personu statusa kontroles departamentā pieņemts lēmums Nr.2827 par S.Reunova piespiedu izraidīšanu, jo saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 360.panta ceturto daļu (administratīvais akts nav izpildāms, ja kopš tā spēkā stāšanās pagājuši vairāk nekā trīs gadi) lēmums Nr.2506 par S.Reunova piespiedu izraidīšanu no valsts bija zaudējis spēku un nebija izpildāms.

2008.gada 13.martā Pārvaldē pieņemts lēmums Nr.57 par Pārvaldes Personu statusa kontroles departamenta 2008.gada 21.janvāra lēmuma Nr.2827 par S.Reunova piespiedu izraidīšanu atstāšanu negrozītu.

2009.gada 14.aprīlī Administratīvā rajona tiesa ir noraidījusi S.Reunova pieteikumu par minēto lēmumu atcelšanu.

2008.gada 9.jūnijā Pārvalde, atbildot uz Saeimas deputāta B.Cileviča vēstuli, paskaidroja, ka S.Reunovam vairākkārt ir dotas iespējas saņemt vīzu vai uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā, bet viņš šādu iespēju neizmantoja un nevērsās Pārvaldē, lai legalizētu savu uzturēšanos Latvijas Republikas teritorijā.

2008.gada 17.jūnijā S.Reunovs tika izraidīts no Latvijas Republikas. S.Reunovam tika noteikts ieceļošanas aizliegums Latvijas Republikā līdz 2011.gada 17.jūnijam.

2008.gada 13.decembrī S.Reunovs, neskatoties uz to, ka viņš ir iekļauts to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, no Lietuvas Republikas ieceļoja Latvijas Republikā ar 2008.gada 9.decembrī izsniegtu Šengenas valstu vienreizējo vīzu PL5884762 ar uzturēšanās termiņu līdz 15 dienām, vīza derīga no 2008.gada 12.decembra līdz 2008.gada 26.decembrim.

S.Reunovs vīzā PL5884762 noteiktajā termiņā no Latvijas Republikas neizceļoja.

2009.gada 5.februārī Pārvaldē pieņemts lēmums Nr.42 iekļaut ziņojumu par S.Reunova Šengenas informācijas sistēmā nolūkā atteikt ieceļošanu Šengenas dalībvalstu teritorijā līdz 2011.gada 17.jūnijam. Ar Iekšlietu ministrijas 2009.gada 12.maija lēmumu Nr.65 minētais Pārvaldes lēmums atstāts negrozīts.

2009.gada 14.septembrī Valsts robežsardzes amatpersonas saskaņā ar Imigrācijas likuma 51.panta pirmās daļas 1.punktu aizturēja S.Reunovu un ievietoja Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes Aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā “Olaine”.

Saskaņā ar Imigrācijas likuma 47.panta pirmās daļas 2.punktu Pārvaldes amatpersona pieņem lēmumu par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu, nosakot ieceļošanas aizlieguma termiņu saskaņā ar šā likuma 63.panta otro vai trešo daļu, ja Valsts robežsardzes amatpersona aizturējusi ārzemnieku Latvijas Republikas teritorijā.

Imigrācijas likuma 63.panta otrās daļas 1.punktā noteikts, ja pieņemts lēmums par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu, viņu var iekļaut to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, nosakot ieceļošanas aizliegumu no trim līdz pieciem gadiem.

Ievērojot to, ka 2009.gada 14.septembrī Valsts robežsardzes amatpersonas aizturēja S.Reunovu par normatīvajos aktos noteiktās ārzemnieku ieceļošanas un uzturēšanās kārtības Latvijas Republikā pārkāpšanu, 2009.gada 15.septembrī Pārvaldes Personu statusa kontroles nodaļā tika pieņemts obligāts administratīvais akts – lēmums par S.Reunova piespiedu izraidīšanu. Pieņemot minēto lēmumu, Pārvaldes Personu statusa kontroles nodaļa ņēma vērā to, ka Latvijā dzīvo S.Reunova māte Zoja Reunova, dzimusi 1927.gada 2.novembrī, S.Reunovam ar šo valsti ir izveidojušās emocionālas un sociālas saites, tādēļ tika noteikts minimāls ieceļošanas aizlieguma termiņš Latvijas Republikā uz trīs gadiem.

2009.gada 18.septembrī S.Reunovs tika izraidīts no Latvijas Republikas.

Augstāk minētie fakti apliecina, ka S.Reunovs ir ilgstoši uzturējies Latvijas Republikas teritorijā nelikumīgi un vairākkārt pārkāpis normatīvajos aktos noteikto ārzemnieku ieceļošanas un uzturēšanās kārtību Latvijas Republikā.

Ievērojot minēto, sniedzam šādas atbildes uz Jūsu jautājumiem:

1. Iekšlietu ministrija neapkopo statistikas datus par ārvalstniekiem pēc Jūsu vēstulē 1.jautājumā norādītajiem kritērijiem.

Ja Pārvalde konstatē, ka uz ārzemnieku attiecas Jūsu 1.jautājumā norādītie apstākļi, tad Pārvalde izskata jautājumu par iespēju dot atļauju ārzemniekam legalizēt uzturēšanos valstī.

2. Atbildot uz Jūsu 2.jautājumu un 3.jautājumu, vai S.Reunova gadījumā būtu piemērojami Imigrācijas likuma 23.panta trešās daļas (humānie apsvērumi) vai 24.panta otrās daļas (valsts intereses) nosacījumi, Iekšlietu ministrija paskaidro, ka šos gadījumus piemēro tikai likumā neparedzētajos gadījumos, bez tam ieceļošanas aizlieguma esamība ir viens no uzturēšanās atļaujas atteikuma pamatiem. S.Reunovs varētu pieprasīt uzturēšanās atļauju pēc ieceļošanas aizlieguma termiņa beigām vai tā termiņa samazināšanas, iesniedzot dokumentus Latvijas Republikas diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā Krievijas Federācijā.

Imigrācijas likuma 23.panta trešajā daļā ir noteikts, ka termiņuzturēšanās atļauju iekšlietu ministrs piešķir likumā neparedzētajos gadījumos, ja tas atbilst starptautiskajām tiesību normām, Latvijas valsts interesēm vai ir saistīts ar humāniem apsvērumiem. Ministru kabineta 2006.gada 3.oktobra noteikumu Nr.813 “Uzturēšanās atļauju noteikumi” 55.1.punkts nosaka, ka ārzemniekam ir jāiesniedz dokumenti, kas apliecina viņa nepieciešamību uzturēties Latvijas Republikā.

Imigrācijas likuma 24.panta otrajā daļā ir noteikts, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju piešķir iekšlietu ministrs likumā neparedzētajos gadījumos, ja tas atbilst valsts interesēm. Šajā gadījumā saskaņā ar Ministru kabineta 2006.gada 3.oktobra noteikumu Nr.813 “Uzturēšanās atļauju noteikumi” 55.2.punktu papildus pamatdokumentiem uzturēšanās atļaujas pieprasīšanai jāiesniedz tiešās valsts pārvaldes iestādes iesniegums, kas apliecina nepieciešamību ārzemniekam uzturēties Latvijas Republikā.

Vienlaikus informēju, ka šī gada 24.septembrī plkst.17:00 nevarēšu sniegt mutvārdu atbildes uz Saeimas deputātu jautājumiem, jo atradīšos attaisnotā prombūtnē – piedalīšos Ministru kabineta ārkārtas sēdē par valsts budžetu 2010.gadam.

Ar cieņu,

iekšlietu ministre L.Mūrniece

Rīgā 2009.gada 23.septembrī

Ministre T.Koķe

Uz jaut. nr.175/9 – dok. nr.4981

Par valsts valodas zināšanu apjomu Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai

Atbildot uz Jūsu 2009.gada 8.oktobra vēstulē Nr.814-2-55(9/09) uzdotajiem jautājumiem par 2009.gada 7.jūlija Ministru kabineta noteikumiem Nr.733 “Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi” (turpmāk tekstā – MK noteikumi Nr.733), sniedzu šādu informāciju:

1. MK noteikumu Nr.733 20.punktā noteiktā norma par valsts valodas prasmi apliecinošo dokumentu atzīšanas kārtību ir pastāvīga un nav pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu. MK noteikumu 20.punktā tika saglabāta iepriekšējā norma par valsts valodas prasmes apliecību atzīšanas kārtību, kas bija noteikta 2000.gada 22.augusta (spēkā ar 01.09.2000.) MK noteikumos Nr.296 “Noteikumi par profesionālo un amata pienākumu veikšanai nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu un valodas prasmes pārbaudes kārtību” (turpmāk tekstā – MK noteikumi Nr.296). MK noteikumi Nr.296 atzina profesionālo un amata pienākumu veikšanai par derīgām visas apliecības bez izņēmuma, kas izdotas, sākot ar 1992.gadu. Šādu dokumentu atzīšanas kārtību galvenokārt noteica fakts, ka laikā no 1992.gada līdz 2000.gadam pārbaudi profesionālo un amatu pienākumu veikšanai nokārtoja un valsts valodas prasmes apliecības saņēma aptuveni 514 000 personu.

2. Pamatojoties uz iepriekš minēto, MK noteikumos Nr.733 20.punktā noteiktā norma atbilst Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam un tiesiskās paļāvības principam.

3. Iepriekš iegūto valsts valodas prasmi apliecinošo dokumentu atzīšanas kārtība Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa pretendentam MK noteikumos Nr.733 tika noteikta saskaņā ar likuma “Par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” 3.panta ceturtās daļas deleģējumu. MK noteikumos Nr.733 ietvertā norma par līdz 2001.gada 1.februārim izsniegto valsts valodas prasmes apliecību derīgumu tikai profesionālo un amata pienākumu vajadzībām nav diskriminējoša, jo nepārkāpj to personu tiesības, kas piecus gadus ir dzīvojušas Latvijā un kuras, ievērojot arī citas likumā noteiktās prasības, vēlas iegūt Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu.

Papildus informēju, ka, izstrādājot MK noteikumus Nr.733, tika respektēts fakts, ka likuma “Par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā” 9.pants nosaka, ka trešās valsts pilsonim, kas saņēmis Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu, ir vienādas tiesības ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā saņēmuša ārzemnieka tiesībām. Līdz 2009.gada 1.septembrim bija spēkā 2006.gada 4.aprīļa MK noteikumi Nr.252 “Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību ārzemniekiem, kas ir tiesīgi pieprasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju”, kuru 25.punkts noteica, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai ir derīgas tās apliecības, kas saņemtas kopš 2001.gada 1.februāra. MK noteikumos Nr.733 noteiktās normas attiecībā uz valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību, tai skaitā valsts valodas prasmi apliecinošo dokumentu atzīšanas kārtību ārzemniekiem un trešās valsts pilsoņiem, ir analogas, tādējādi ievērojot personu līdztiesības principu.

Iepriekš minētie fakti un MK noteikumos Nr.733 respektētie principi apliecina, ka MK noteikumos Nr.733 izvirzītās prasības nekādā veidā nediskriminē personas, kas pretendē uz Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu, un nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 9l.pantu un tiesiskās paļāvības principu.

MK noteikumos Nr.733 noteiktās normas ir labvēlīgas valsts valodas prasmes pārbaudes visām mērķgrupām, nevienu no tām nediskriminējot. Šāda valsts valodas prasmi apliecinošo dokumentu atzīšanas kārtība paplašina to personu loku, kam pārbaude nav jākārto atkārtoti, kā arī saglabā iepriekš izdotajos normatīvajos aktos izvirzītās normas.

Ar cieņu –

izglītības un zinātnes ministre T.Koķe

Rīgā 2009.gada 20.oktobrī

Ministrs A.Kampars

Uz jaut. Nr.176/J9 – dok. Nr.4983

Par sabiedriskās televīzijas pakalpojumu nodrošināšanu Latvijas iedzīvotājiem

Satiksmes ministrija, atbildot uz LR Saeimas kancelejas 2009.gada 15.oktobra vēstuli Nr.12/2-7-n/258-(9/09)) par 9. Saeimas deputātu B.Cileviča, S.Mirska, A.Vidavska, J.Tutina, V.Agešina, I.Pimenova, M.Zemļinska, V.Orlova, A.Holostova un J.Urbanoviča 2009.gada 15.oktobra vēstulē Nr. 8/4-2-58 (9/09) uzdotajiem jautājumiem par sabiedriskās televīzijas pakalpojumu nodrošināšanu Latvijas iedzīvotājiem (jautājumu reģistra Nr.176/J9), sniedz šādas atbildes:

1. Vai pirms minētā projekta realizācijas uzsākšanas tika veikta analīze par to, cik lielam skaitam Latvijas iedzīvotāju varētu tikt liegta iespēja skatīties sabiedriskās televīzijas programmas pēc pilnīgas analogās apraides darbības pārtraukšanas sakarā ar nepieciešamo līdzekļu trūkumu jaunā tehniskā aprīkojuma iegādei?

Latvijā televīzijas virszemes analogā apraide darbojas kopš 1954.gada. Šodien šī tehnoloģija savas iespējas ir praktiski izsmēlusi, jo apraidei atvēlētais radiofrekvenču diapazons ir aizpildīts, analogās tehnikas uzturēšana sadārdzinās ar katru gadu un iespēju skatīties bezmaksas analogo apraidi var nodrošināt tikai 95% Latvijas iedzīvotāju. Pārejas uz apraidi ciparformātā galvenais mērķis ir uzlabot pieejamību un nodrošināt bezmaksas sabiedriskās televīzijas programmas uztveršanu 99% Latvijas iedzīvotāju. Līdz ar to projekta realizācija nevis liedz iespēju, bet dod iespēju tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem analogā apraide nenodrošināja pieeju bezmaksas sabiedriskās televīzijas programmām, saņemt šo pakalpojumu.

Šeit jāatzīmē, ka šī nav pirmā reize, kad Latvija pāriet uz jaunu tehnoloģiju izmantošanu, un līdz šim notikušās izmaiņas ir pilnībā iedzīvotāju pašfinansētas. Piemēram, radioapraides frekvenču diapazona maiņa no AM uz FM, televīzijas krāsu kodēšanas sistēmas pāreja no SECAM uz PAL, kas rezultātā uzlaboja iedzīvotājiem sniegtā pakalpojuma kvalitāti, vienlaikus uzliekot slogu pakalpojuma saņēmējiem pielāgot savas uztverošās ierīces. Nevienā no minētajiem gadījumiem valsts nav sniegusi atbalstu no budžeta līdzekļiem jaunu iekārtu iegādei, un iedzīvotāji ir pieņēmuši izmaiņas, izvēloties kvalitatīvāko pakalpojumu. Jautājumā par līdzekļiem, kas mājsaimniecībām nepieciešami ciparu TV uztveršanai nepieciešamo dekoderu iegādei, Satiksmes ministrija, izstrādājot koncepciju “Par zemes ciparu televīzijas raidīšanas attīstību Latvijā”, izvērtēja arī socioloģisko pētījumu, ko veica SIA “Latvijas fakti”. Pētījums parādīja, ka vairākums televīzijas skatītāju būtu gatavi maksāt par ierīci, kas nodrošinātu augstāku skaņas un attēla kvalitāti.

Vienlaikus norādām, ka projekta ieviešana ir sociāli jutīgs jautājums un Ministru kabineta 2009.gada 3.marta noteikumu Nr.214 “Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 3. punktā noteikts, ka lēmumu par maznodrošinātā statusa piešķiršanu pieņem pašvaldības sociālais dienests. Ņemot vērā pašvaldību dažādās finansiālās iespējas, šim statusam tiek noteikti dažādi papildu kritēriji, bet statistikas dati valsts mērogā, kas izrietētu no minētajiem noteikumiem, nav pieejami.

Tomēr, ja tiek risināts jautājums par atbalsta sniegšanu ciparu TV dekodera iegādei, ir svarīgi apzināt to mājsaimniecību skaitu, kurām attiecīgā pašvaldība piešķir maznodrošinātā statusu (kā iepriekš minēts, atkarībā no pašvaldības, nosacījumi statusa piešķiršanai var būt dažādi). Tomēr arī šis skaitlis nav galīgais rādītājs to mājsaimniecību patiesajam skaitam, kurām būtu problemātiska dekodera iegāde, jo Latvijā jau šobrīd ir pieejami dažādi televīzijas signāla uztveršanas veidi, kurus aktīvi izmanto Latvijas iedzīvotāji (piemēram, kabeļtelevīziju). Jautājuma risināšanā pašvaldībām būtu jāiesaista sociālie dienesti, sabiedriskās organizācijas, lai iespējami precīzi noteiktu mājsaimniecības patieso materiālo stāvokli un televīzijas uztveršanai lietoto tehnoloģiju, kuru Latvijā katram ir iespēja brīvi izvēlēties, tā nodrošinot EK dalībvalstīm izvirzīto prasību nediskriminēt noteikta tehnoloģijas tipa izmantošanu.

SM arī norāda, ka šobrīd nosaukt konkrētu skaitu mājsaimniecību, kurām būs problēma pāriet uz ciparu TV izmantošanu, ir pāragri, ņemot vērā citu valstu pieredzi, jo tā liecina, ka reāla, masveidīga pāreja uz jauno pakalpojumu notiek tikai divas nedēļas pirms un divas pēc analogās TV atslēgšanas.

2. Kādus pasākumus plānots veikt, lai pēc pilnīgas analogās apraides darbības pārtraukšanas nodrošinātu visus Latvijas iedzīvotājus ar iespēju skatīties sabiedrisko raidorganizāciju programmas atbilstoši Radio un televīzijas likumā paredzētajam?

Pēc pilnīgas analogās apraides darbības pārtraukšanas, kas notiks ne vēlāk kā līdz 2011.gada 1.decembrim, 99% Latvijas iedzīvotāju būs nodrošināta bezmaksas sabiedriskās televīzijas programmas uztveršana. Pilnīgi cits jautājums ir jautājums par mājsaimniecību finansiālajām iespējām pielāgot savas esošos televizorus ciparu signāla uztveršanai.

Satiksmes ministrija ir rūpīgi izvērtējusi jautājumu par uztverošās ierīces jeb dekodera valsts finansēšanas iespējām Latvijā. Šeit ir jāņem vērā jau esošā prakse citās dalībvalstīs, piemēram, Vācijā un Itālijā, kur dekoderu iegādi subsidēja no valsts līdzekļiem. Eiropas Komisija ierosināja pret šīm valstīm tiesvedības procesus, kas beigušies ar finansiālām sankcijām, jo subsidējot vienas tehnoloģijas ieviešanu netiek ievērots tehnoloģiskās neitralitātes princips, kas paredz, ka subsidējot ciparu televīzijas dekoderus, vienlaikus jāatbalsta arī kabeļtelevīzijas un satelīttelevīzijas skatīšanās palīgierīces. Tādējādi, ja valsts izšķirsies par atbalstu iedzīvotājiem ciparu TV dekoderu iegādei, tad valstij būs finansiāli jāatbalsta arī kabeļtelevīziju un satelīttelevīziju uztveršanai nepieciešamās ierīces.

Kā viens no variantiem, lai mazinātu mājsaimniecībām vienreizējā izdevuma slogu dekodera iegādei, ir SIA “Lattelecom” piedāvājums dekoderus nomāt par salīdzinoši nelielu ikmēneša maksu. Tomēr jautājums pārejas periodā būs pietiekami aktuāls un Satiksmes ministrija norāda, ka esošo televizoru var pielāgot jaunajām tehnoloģijām, izmantojot daudzu ražotāju un piegādātāju piedāvātās līdzvērtīgas iekārtas, un ir paredzams, ka to cenas atvērtā tirgus un konkurences ietekmē pazemināsies, tomēr šī jautājuma risināšanā aicinām aktīvi iesaistīties pašvaldības, sociālos dienestus un sabiedriskās organizācijas.

3. Konkrēti kura valsts institūcija ir atbildīga par to, lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem likumā noteiktās tiesības bez maksas skatīties Latvijas sabiedrisko raidorganizāciju programmas?

Latvijas iedzīvotāju tiesības bez maksas skatīties Latvijas sabiedrisko raid­organizāciju programmas nosaka Radio un televīzijas likums (turpmāk – Likums). Likuma 1.panta otrajā daļa ir noteikts, ka šā likuma noteikumi attiecas arī uz tiem uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, kuras nodarbojas tikai ar signāla pārraidi, raidīšanu vai kolektīvo uztveršanas sistēmu ekspluatāciju.

Likuma 2.² pants nosaka, ka Nacionālā radio un televīzijas padome raidorganizācijai izsniedz apraides atļauju, savukārt 3.panta piektajā daļā ir noteikts, ka Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs nav tiesīgs atteikties no raidīšanas, ja ir Nacionālās radio un televīzijas padomes izdota apraides atļauja.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009.gada 17.februāra rīkojuma Nr.115 “Par elektronisko sakaru komersanta apstiprināšanu televīzijas programmu zemes apraidei ciparformātā” 4.4.apakšpunktā noteikto izvēlētais komersants (līdz 2013.gada 31.decembrim SIA “Lattelecom”) nodrošina sabiedriskajai raidorganizācijai raidošo elektronisko sakaru tīklu ierīkošanu un izmantošanu saskaņā ar līgumiem un atbilstoši Nacionālās radio un televīzijas padomes izsniegtajām apraides atļaujām.

Informācijai norādām, ka Nacionālā radio un televīzijas padome 2009.gada 23.jūlija lēmuma Nr.88 “Par programmu saskaņojumu un retranslācijas atļauju izsniegšanu SIA “Lattelecom”” 1.punktā ir noteikusi, ka SIA “Lattelecom” nodrošina visā Latvijas Republikas teritorijā galalietotājiem iespēju bez maksas saņemt nacionālās apraides televīzijas programmas ciparformātā – LTV 1, LTV 7, LNT, TV 3 un TV 5.

Iepriekš minētie normatīvie akti liecina par sabiedrisko raidorganizāciju programmu tiesisko regulējumu Latvijā, kas paredz valsts pienākumu nodrošināt bezmaksas televīzijas signāla apraidi ne mazāk kā 99% Latvijas iedzīvotāju, taču Latvijā nav tādu likumu vai citu tiesisku normu, kas uzliktu pienākumu kādai konkrētai valsts institūcijai pielāgot iedzīvotāju tehniskās ierīces jauniem tehnoloģiskiem risinājumiem.

4. Kādus sabiedrības informēšanas pasākumus atbilstoši noteikumu prasībām ir plānojusi veikt un veikusi pretendentu konkursā uzvarējusī sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Lattelecom”, kā arī Satiksmes ministrija?

Informējam, ka, realizējot valsts pāreju no analogās uz ciparu apraidi, saskaņā ar līgumu, SIA “Lattelecom” ir jānodrošina arī sabiedrības informēšana par šo procesu, lai iedzīvotājiem būtu pieejama vispārēja un plaša informācija par šo projektu.

Pēc SIA “Lattelecom” sniegtās informācijas, līdz šim uzņēmums ir:

- regulāri informējis nacionālos un reģionālos medijus par pārejas uz ciparu apraidi (turpmāk – Virszemes TV) uzsākšanu, izsūtot preses relīzes, atbildot uz sabiedrību un medijus interesējošiem jautājumiem, sniedzot individuālu informāciju, SIA „Lattelecom” ekspertiem piedaloties dažādos raidījumos, kur tiek runāts par šo tēmu, kā arī organizējot speciālos mediju informēšanas pasākumus;

- nodrošinājis informācijas pieejamību pa klientu servisa tālruni 177;

- izstrādājis mājaslapas latviešu un krievu valodās, kur pieejama plaša informācija par nepieciešamajām ierīcēm, pārslēgšanās praktiskajiem jautājumiem u.c. (http://www.lattelecom.lv/majai/virszemes_tv_new/

http://www.lattelecom.lv/nazemnoe_tv_new/

- iedzīvotājiem apraides zonā nosūtījis skaidrojošus bukletus jeb ābeci par Virszemes TV (līdz novembra vidum tos būs saņēmušas jau vairāk nekā 150 000 mājsaimniecības pašreizējā apraides teritorijā, proti, 70 km rādiusā ap Rīgu. Līdz ar apraides uzsākšanu visā Latvijā šis darbs tiks turpināts arī pārējā valsts teritorijā);

- nodrošinājis informācijas pieejamību un personāla apmācību SIA “Lattelecom” klientu apkalpošanas centros (Rīgā, Daugavpilī un Valmierā), kā arī partneru – sadzīves elektronikas preču veikalu tīklos “RD Electronics” un “Elkor”. Šobrīd notiek pārrunas arī ar citiem partneriem par ierīču izplatīšanas tīkla paplašināšanu. Visos šajos punktos pieejama ne tikai informācija un konsultācijas, bet iespējama arī Virszemes TV testēšana;

- šovasar dažādās Latvijas pilsētās (kopumā 22) pilsētas svētku ietvaros veicis SIA “Lattelecom” mobilā klientu apkalpošanas centra (informatīvā “busiņa”) izbraukumus, nodrošinot iedzīvotājiem iespēju testēt Virszemes TV, konsultēties, kā arī salīdzināt analogā un ciparu signāla atšķirības;

Turpmāk SIA “Lattelekom” ir plānojis arī izstrādāt informatīvi izglītojošu TV klipu (klipu sēriju), kas tiks pārraidīts sabiedriskajā TV ir saņemts atbalsts arī no citiem televīzijas kanāliem, kas pauž gatavību informēt iedzīvotājus par šo visai valstij nozīmīgo procesu.

2009.gada nogalē un 2010.gadā SIA “Lattelecom” ir plānojis informējošas aktivitātes izvērst vēl plašāk, attīstot sadarbību ar pašvaldībām un veicot izbraukumus pie iedzīvotājiem uz dažādām pilsētām, lai nepastarpināti viņus informētu par valsts pāreju no analogās uz ciparu apraidi. SIA “Lattelecom” informatīvais “busiņš” to uzsāka jau šovasar, ciparu televīzijas Rīgas apraides zonā esošu pilsētu svētku ietvaros informējot par Virszemes TV ieviešanu, un tas tiks turpināts visā projekta ieviešanas gaitā. Iedzīvotāju informēšanai plānots izmantot arī virkni citu tradicionālu un netradicionālu informēšanas kanālu, par kuriem šobrīd notiek pārrunas un vienošanās, tādēļ pagaidām tie vēl netiek atklāti.

Iedzīvotāju informēšana ir tikpat svarīga kā šī procesa tehnoloģiskā nodrošināšana un pie tā tiek strādāts nepārtraukti.

5. Cik valsts budžeta līdzekļu un akciju sabiedrības “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” līdzekļu ieguldīts, lai realizētu pāreju no analogās apraides uz ciparu apraides formātu? Vai turpmāk arī plānots ieguldīt valsts budžeta līdzekļus un akciju sabiedrības “Latvijas valsts radio un televīzijas centrs” līdzekļus minētā projekta realizācijas pabeigšanai?

VAS “Latvijas radio un televīzijas centrs” plānotie kapitālieguldījumu, lai realizētu pāreju no analogās apraides uz ciparu apraides formātu, ir 13 756 400 latu. Šobrīd visi iepirkuma līgumi ir noslēgti un apmaksai izlietoti 2 583 101,72 lati. Kapitāl­ieguldījumi pilnībā finansēti no VAS “Latvijas valsts radio un televīzijas centrs” pašu kapitāla līdzekļiem. Valsts budžeta līdzekļi šī projekta finansēšanai nav paredzēti.

Vienlaikus informējam, ka saskaņā ar Ministru prezidenta 2009.gada 20.oktobra rīkojumu Nr.446 “Par K.Gerharda komandējumu” satiksmes ministram laika posmā no 21.oktobra līdz 23.oktobrim ir komandējums uz Baltkrievijas Republiku.

Satiksmes ministra vietā –  ekonomikas ministrs A.Kampars

Rīgā 2009.gada 22.oktobrī