Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Kalvis Torgāns. Plaģiāts, kas noved pie darba zaudēšanas

“Ak, kāds nu tur liels ļaunums, ja mazliet “pašpikošu” no cita autora” – šāda nostāja diemžēl ir plaši izplatīta bakalaura un maģistra darbu rakstītāju vidū. Gandrīz visi zina, ka uzdot cita autora rakstītu tekstu par savējo nedrīkst. Tāpat vairums zina, ka bakalaura vai maģistra darbus neraksta, neiepazīstot un neizmantojot agrāk jau uzrakstītas publikācijas, tikai jāsniedz atsauces uz izmantoto avotu. “Tad vai nu liela starpība: ir vai nav tās atsauces? Honorāru taču par maģistra darbu neprasīšu” – turpina spriedelēt literārie zagļi. Starpība tomēr ir liela un būtiska. Studējošie bieži vien jūt, ka viņa projektā ir izklāstītas jau atklātas patiesības un samērā trūcīgi ir ar jaunām atziņām, vispārinājumiem, priekšlikumiem.

Šādā situācijā visai vilinoši liekas paņemt kādus jau gatavus vispārinājumus vai labi formulētus ierosinājumus un iekļaut darbā kā savējos. Tikai naivais teiks, ka tas nav negodīgi. No godīguma viedokļa vien jau tas ir pietiekami bīstami. Tikpat bīstami tas ir no profesionālās kvalifikācijas viedokļa: rakstītājs uzdodas par gudrāku, nekā viņš īstenībā ir. Turklāt viņš sevi apliecina kā vieglas dzīves tīkotāju, varbūt karjeristu, varbūt mazvērtības kompleksu mocītu utt. Bet tas nav tik nesavtīgi un nevainīgi. Tas ir Autortiesību likuma pārkāpums! No ilggadējās docētāja prakses vēl tagad prātā ap divdesmit gadu vecs gadījums, kad plaģiātā tika atmaskots diplomdarba autors, kas iesniedza darbu par autortiesību aizsardzību.

• Martins Osis. Īpašs protests civilprocesā

Civilprocesa likuma (CPL) 60.nodaļa (“Lietu jauna izskatīšana sakarā ar būtiskiem materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem”) nosaka kārtību, kādā iespējama jauna lietu izskatīšana pie noteiktiem apstākļiem, ja par spēkā stājušos nolēmumu iesniegts protests. Protesta iesniegšanai CPL izvirza zināmus priekšnoteikumus un noteiktu amatpersonu iesaistīšanos. Turklāt nodaļas normas ir īpatnējs regulējums, kas atkāpjas no ierastās tiesvedības procedūras civilprocesā, tādēļ ne vien no teorētiskā, bet arī no praktiskā skatupunkta ir vērtīgi detalizētāk paraudzīties uz CPL 60.nodaļu. Līdz ar to šā raksta nolūks ir izvērtēt protesta institūta vietu un nozīmi civilprocesā, tā leģitīmā mērķa un izmantošanas aspektu būtību, vienlaikus aplūkojot protesta jēdzienu, tā iesniegšanas tiesiskos pamatus un to elementus, kā arī amatpersonas, kas tiesīgas iesniegt protestu.

Tiesu praksē atzīts, ka protesta iesniegšana nav pielīdzināma tiesībām vērsties tiesā, kā arī to nevar uzskatīt par pārsūdzību, jo tā nedod tiesības personai pašai iesniegt sūdzību tiesā. Tātad protesta iesniegšana nav saistāma ar privātpersonas subjektīvajām tiesībām vērsties tiesā vai pārsūdzēt tās nolēmumus. Protests jāaplūko kā uz noteikta pamata, noteiktas amatpersonas, noteiktā termiņā un kārtībā veikta civilprocesuāla darbība ar nolūku panākt lietas jaunu izskatīšanu, ja spēkā stājies nolēmums konkrētajā lietā un realizējušies citi protesta iesniegšanas pamati.

• Andris Rimša. Personas subjektīvās publiskās tiesības uz publisko lietu izmantošanu (III)

Pretstatā publiskās lietas sabiedriskajai izmantošanai sevišķā izmantošana nozīmē ekskluzīvu vai privileģētu sabiedriskajai izmantošanai vai tikai sevišķajai izmantošanai paredzētas publiskas lietas izmantošanu, tādēļ daļā gadījumu publiskās lietas sevišķā izmantošana var norisināties līdztekus un neatbilst tās tiešajam piešķīruma mērķim – sabiedriskajai izmantošanai, kā rezultātā tai ir jābūt pakārtotai un tā nedrīkst traucēt publiskās lietas sabiedrisko izmantošanu.

Jebkurai sevišķai izmantošanai ir nepieciešama publiskas personas atļauja, un arī šī izmantošana var notikt tikai piešķīruma ietvaros – nepārsniedzot to izmantošanu, kam ir paredzētas publiskās lietas sevišķajā izmantošanā (piemēram, valstij vai pašvaldībai piederošas ostas piestātnes noma), un būtiski netraucējot to parasto izmantošanu, kādai ir paredzētas sabiedriski izmantojamās (āra kafejnīcas izveide uz publiskas ielas ir uzskatāma par publiskas ielas sevišķo izmantošanu, kas nedrīkst pārlieku traucēt ielas satiksmi).

“Jurista Vārda” redakcija