"Gaidot rindā uz Eiropas Savienību"

"Financial Times"

— 99.06.11.

Polija ir sākusi no jauna atklāt Baltiju pēc Aukstā kara, kad tai skatu uz ziemeļiem no jūras piekrastes aizšķērsoja dzeloņdrāšu rituļi, kuru mērķis bija nepieļaut poļu bēgšanu uz Bornholmas salu, kā arī Rietumu invāziju.

Pēckara sadalījums aptumšoja atmiņas par gadsimtiem senu vēsturi.

Sasiet sarautos pavedienus nav viegli. Lielākā daļa poļu vēl arvien vāji apzinās savu ģeogrāfisko novietojumu Baltijas "zilā banāna" dienvidos.

Vairākums izteiktāk apzinās austrumu-rietumu asi, kas novieto Poliju uz galvenā tirdzniecības ceļa starp Vāciju un Krieviju.

Attieksmes maiņa pat pēc 1989.gada, kad Baltija kļuva par aktīvu izmaiņu zonu, noritēja gausi, jo katra no piekrastes valstīm centās īstenot savu programmu.

Igaunijai, Lietuvai un Latvijai tas nozīmēja savas brīvības atkarošanu no bijušās Padomju Savienības.

Vācija bija aizņemta ar atkalapvienošanos, savukārt poļi nodarbojās ar ekonomisko reformu īstenošanu, kas palīdzēja radīt pamatu pēdējo gadu pieaugumam.

Tikai tagad, tuvojoties gadsimta beigām, valstis pie Baltijas jūras ir spējušas paraudzīties uz šo reģionu kā vienu veselu.

Tas attiecas uz Poliju, kas tagad kā pilnvērtīga NATO dalībvalsts ir daudz pašpārliecinātāka, reizē ar Igauniju pirmajā kandidātvalstu grupā piedaloties sarunās par uzņemšanu ES.

ES uzņemšanas sarunas, kurās drīz varētu tikt ietvertas Lietuva un Latvija, dod Baltijai izredzes kļūt par Eiropas jūru. Kad tas notiks, Polija nešaubīgi kļūs par ES ziemeļu lobija dalībnieci.

Un ne tikai. Polija ar saviem 40 miljoniem iedzīvotāju garo robežu ar Baltkrieviju, Ukrainu un Krieviju vienmēr centīsies pievērst ES uzmanību teritorijas stabilizācijai starp Baltijas un Melno jūru.

Tas parādās Polijas reakcijā uz Somijas "Ziemeļu dimensijas" priekšlikumiem, kas tuvākajos 20 gados paredz milzīgas ES investīcijas ziemeļrietumu Krievijā. Tiek apgalvots, ka to mērķis būtu novērst atšķirības Krievijas un Somijas ienākumos, vienlaicīgi potenciālu spriedzes avotu pāri robežām turpmākajos gadu desmitos.

Kāda poļu amatpersona teica: "Mēs esam laimīgi, ka ir šāds priekšlikums, kas palīdz stabilizēt Krieviju, un tas nāk par labu arī Polijai. Tomēr mēs ticam, ka tas nedrīkstētu novērst ES uzmanību no Ukrainas dienvidos, kas arī ir jāstabilizē."

Polija, kas vēlas, lai tiktu attīstīti austrumu-rietumu dzelzceļa un šoseju tīkli, ir nobažījušies, ka tādi projekti kā, piemēram, Via Baltica , kas paredz lielceļa celtniecību Baltijas austrumu krastā, varētu "paņemt" ES fondus.

Interesanti, Nokia ir atzinusi Polijas Baltijas statusu un iekļāvusi valsti savā ziemeļu un centrālās Eiropas nodaļā, kurā ir iekļautas Baltijas valstis, Krievija un citas NVS valstis. Citi centrāleiropieši, piemēram, čehi un ungāri, ir iekļauti atsevišķā nodaļā. Savukārt Nokia Varšavas birojs tagad ir atbildīgs par biznesa attīstību Ukrainā un Baltkrievijā. Helsinku pārziņā ir Baltijas valstis.

Tirdzniecības ziņā ar Poliju Skandināvijas un Baltijas valstis vēl arvien atpaliek no Vācijas, kas pagājušajā gadā saņēma 36% no Polijas eksporta un sastādīja 26% no Polijas importa.

"Ziemeļvalstis spēj dot vairāk"

"Politik i Norden"

— nr.4

Zviedrijas ekonomikas līderfigūra Peters Vallenbergs Baltijas jūras reģionu uzskata par vienu no Eiropas Savienības svarīgākajiem pieauguma rajoniem.

Baltijas jūras apkaimē dzīvo apmēram 113 miljoni cilvēku, un tieši viņi ir īstā šī reģiona vērtība. Rietumvalstīm vajadzētu ieguldīt cilvēkos, lai gan patiesai Austrumeiropas un Baltijas valstu pārmaiņai būtu nepieciešama veselas paaudzes nomainīšanās.

Tomēr šī apgabala attīstīšanas problēma ir tāda, ka neviens patiesībā precīzi nezina, kas notiek Baltijas jūras reģiona valstīs - ne to ekonomikā, ne brīvprātīgo organizācijās. Pietrūkst visaptveroša priekšstata par pašreizējo situāciju, un tādēļ šajā reģionā zināmā mērā tiek veikts divkāršs darbs. Vallenbergs uzsvēra, cik svarīgi ir radīt jaunu datu jeb informācijas krājumu, kas varētu sasaistīt uzņēmumu, organizāciju un tautas kustību resursus.

Baltijas jūras reģionā, jo sevišķi Baltijas valstīs un Polijā, tomēr ir saglabājušās daudzas nepilnības un problēmas, ko vajag novērst, pirms varēs īstenoties vīzija par integrētu ekonomisku un kultūras apgabalu. Austrumeiropai, Baltijas valstīm un Krievijai ir liela vajadzība pēc prasmīgas tirgus ekonomikas vadības, Rietumvalstu metodēm, pielāgošanās Rietumu tirgum, organizatoriskām zināšanām un jo sevišķi jaunas likumdošanas, kas regulētu ekonomiku - tāds bija reālistisks Vallenberga Baltijas jūras reģiona izvērtējums. Šeit liela nozīme ir Ziemeļvalstu pieredzei un zināšanām. Darbinieku izglītības līmenis, pirmām kārtām tirdzniecībā, finansu jomā, mārketingā un uzņēmumu vadīšanā ir citas jomas, kurās Rietumvalstis vēl var daudz ko palīdzēt.

Ziemeļvalstis tomēr nedrīkstētu aizmirst, ka Baltijas valstīs pastāv arī pašmāju rūpniecība, lai gan pašreizējā investīciju bumā tai reti kad izdodas piesaistīt ieguldītāju interesi. Investētāji no Ziemeļvalstīm tīko pēc aizvien lielākas Baltijas valstu tirgus daļas. Igaunijas investīciju bankas Hansa Investments valdes priekšsēdis Joakims Heleniuss prognozēja, ka apmēram 80% no visiem lielākajiem Baltijas valstu uzņēmumiem pēc dažiem gadiem piederēs ārzemju ieguldītājiem. Jau šobrīd 2/3 no Igaunijas kopējā eksporta atrodas ārzemnieku rokās. Tikai daudz patriotiskākajā Lietuvā vēl aizvien ir saglabājies līdzsvars starp nacionālajiem un ārvalstu nopirktajiem uzņēmumiem.

Būs vajadzīgs ilgs laiks, lai Baltijas valstis paceltu līdz Rietumvalstu dzīves līmenim, un tas notiks pakāpeniski. Izšķirošie faktori plaukstošas tautsaimniecības un rūpnieciskās attīstības nodrošināšanai ir šo valstu ražošana un zems algu līmenis. Starptautiskie kontakti un tirdzniecība tagad Baltijas jūras reģionā ir svarīgāki nekā tieša palīdzība ar naudu vai Rietumvalstu ieguldījumi. Tas it īpaši attiecas uz Baltijas valstīm, kur lielie uzņēmumi bez jebkādiem šķēršļiem tiek pārdoti ārzemniekiem. Lai saglabātu savu identitāti, šīm valstīm tomēr ir nepieciešama sava rūpniecība, pretējā gadījumā tajās iestāsies psihiska krīze, secina Vallenbergs.

Baltijas valstīm arī vajag integrēties gan Rietumos, gan Austrumos. Eiropas Savienības paplašināšanās uz austrumiem varētu arī atrisināt pašreizējās protekcionistiskās problēmas lauksaimniecībā un tekstilrūpniecībā. Vislielākā problēma Baltijas jūras reģionā tomēr ir politiskais saspīlējums Krievijā un tā sekas.

Baltijas valstis un Polija Eiropas Savienībai var piedāvāt it sevišķi savas sadarbībā ar Krieviju gūtās zināšanas un pieredzi. Vallenbergs norādīja, ka Rietumi darītu gudri, ja paturētu šo lietu prātā, veidojot savu ekspertu tīklu.

Ātra konferences dalībnieku no Baltijas valstīm aptauja parādīja, ka sadarbība ar Rietumiem un jo sevišķi Ziemeļvalstīm ir nepieciešama un tiek augstu vērtēta. Baltieši uzskata, ka Ziemeļvalstīm vajadzētu atcerēties, ka viņi, par spīti visām problēmām, nevēlas mūžīgi justies "nepilnvērtīgi" vai kā palīdzības piešķiršanas objekti, bet gan kā līdzvērtīgi partneri vēlas diskutēt kopā ar saviem ziemeļvalstu kolēģiem. Arī Baltijas valstis un Polija spēj radīt labas vīzijas, un tajās ir daudz vēl neizmantota potenciāla.

Suzanna Inkinena

"Atbalsta solījumi, kuri tomēr

pamatojas savtīgās interesēs"

"Financial Times"

— 99.06.11.

Aiz taktiskajām atšķirībām, kādas Vācija ietur attiecībā pret Baltijas valstīm un Poliju, slēpjas sarežģītas attiecības.

Kad Vācija 1997. gada oktobrī atklāja savu krāšņi atjaunoto vēstniecību Rīgā, toreizējais Vācijas ārlietu ministrs Klauss Kinkels saviem Latvijas namatēviem deva solījumu.

"Baltijas valstis un Vāciju vieno gara un dažāda vēsture," viņš teica. "Laiks no 1940. līdz 1990. gadam Latvijas valstij un Baltijas reģionam bija kā murgs. Viena otrai sekoja padomju un vācu okupācija, kā arī ļaunākie pazemojuma un apspiestības gadi. Savas atbildības dēļ, ko uzliek pagātne, šodienas Vācija galvo par triju Baltijas valstu nākotni."

Tomēr Vācijas intereses Baltijas reģionā balstās ne tikai atbildības sajūtā par 1939.gadā noslēgto Molotova-Ribentropa paktu, kurš nodeva Austrumpoliju un Baltijas valstis padomju kontrolē, un tam sekojušo Otro pasaules karu. Tagad - līdz ar komunisma krišanu, Vācijas apvienošanos un šķēršļu likvidēšanu, kuri pusgadsimtu šķīra vāciešus no to austrumu Baltijas kaimiņiem - Vācija ir tieši ieinteresēta Polijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas drošībā un labklājībā.

"Vācijas teritorija ir palielinājusies, dodot valstij lielāku pieeju Baltijai," sacīja Sorosa Starptautiskās zinātnisko pētījumu programmas darbinieks Žerārs Brilantess. "Tas atgādina jaunizveidojušos impēriju, kur jauniegūtās teritorijas liek izdarīt izmaiņas aizsardzības stratēģijā."

Vācijai labākā aizsardzības forma ir iekļaujoša viseiropas stratēģija, kas cenšas veidot draudzīgas attiecības ar austrumu Baltijas valstīm. Taču Vācijas attieksmē pret Poliju un trim padomju pārvaldē bijušajām republikām ir taktiskas atšķirības. Polija, iestājoties NATO, jau ir kļuvusi par Vācijas militāro sabiedroto, kamēr pret Baltijas valstu vēlmi iestāties ASV vadītajā aliansē Vācija izturas piesardzīgāk. Izšķirošais faktors šeit ir Krievija - Vācija ārkārtīgi nevēlētos upurēt stabilas attiecības ar Krieviju, lai paplašinātu NATO uz Igauniju, Latviju un Lietuvu.

Tomēr, neskatoties uz to, Vācija atbalstīja Baltijas pievienošanos NATO programmai Partnerattiecības mieram un pagājušajā gadā noturēja militāras mācības Šlēzvigā-Holšteinā, kurās piedalījās Dānija, Igaunija, Lietuva un Polija.

Mazliet citāda aina paveras Eiropas Savienības paplašināšanas procesā. Vācija vēlas, lai visas četras valstis pievienotos ES, taču atzīst, ka Polijas izmēri padara tās gadījumu par sarežģītāku nekā trim mazajām Baltijas valstīm. Vācijā legāli strādā aptuveni 300000 poļu, un vēl daudzi tūkstoši darbojas melnajā ekonomikā. Daži Vācijas politiķi un arodbiedrību pārstāvji baidās, ka totāla darbaspēka pārvietošanās brīvība saskaņā ar ES noteikumiem var atvērt poļu imigrācijas slūžas un tādējādi palielināt bezdarbu Vācijā, kas ir īpaši augsts bijušajās Austrumvācijas zemēs.

Tomēr apmēram 280 000 Vācijā strādājošo poļu ir tikai sezonas strādnieki, kuri uzturas valstī mazāk kā 50 dienas gadā. Pētījumi liecina, ka starp reģionālo bezdarba līmeni Polijā un poļu vēlmi meklēt pagaidu darbu Vācijā nav tiešas saistības. Drīzāk šīs vēlmes iemesls ir lielāku algu un labāku dzīves standartu izredzes. Tādējādi, viens no acīmredzamākajiem veidiem, kā mazināt poļu migrācijas risku, ir - paaugstināt standartus pašā Polijā.

Vācijas jaunā centriski kreisā valdība ir bijusi pietiekoši uzmanīga, lai nesolītu Polijai vai Baltijas valstīm uzņemšanu ES kādā noteiktā datumā. Ātrākais iespējamais termiņš, kas kandidātiem dotu trīs gadus laika ES likumu absorbēšanai un vēl divus gadus līdzdalības ratifikācijai, ir 2004. vai 2005. gads. Ja process būs ilgāks, paplašināšanās sadursies ar nākošo Savienības budžeta sarunu kārtu 2006. gadā, un šis faktors var aizkavēt uzņemšanu vēl vairāk.

Vācijas attiecības ar tās Baltijas kaimiņiem 90. gadu laikā ir piedzīvojušas patiesi dziļu pārveidošanos. Vīzu režīma atcelšana, kā arī tirdzniecības, tūrisma, kultūras un zinātnes apmaiņas paplašināšanās ir ļāvusi vāciešiem atjaunot saiknes ar tām Austrumeiropas daļām, kuras savulaik gadsimtiem ilgi veidoja vācu civilizācijas stūrakmeni.

Vācijas draudzība ar Poliju ir uzplaukusi arī tādēļ, ka poļu varasiestādes pēc komunisma sabrukuma ātri garantēja pilsoniskās tiesības etniskajiem vāciešiem Polijas rietumos un dienvidos - rajonos, kuri pirms 1945. gada piederēja Vācijai.

Tirdzniecībā Vācija ir vissvarīgākais partneris Polijai un Latvijai, otrais svarīgākais Lietuvai un trešais - Igaunijai. Krievijas pagājušā gada augusta finansu sabrukums izraisīja pagaidu samazināšanos Vācijas tirdzniecībā ar visu Austrumeiropu kopumā, krītoties par 4,7% šī gada pirmajos divos mēnešos salīdzinājumā ar 1998. gada janvāri un februāri.

Taču zīmīgi, ka to pašu divu mēnešu laikā Polijas eksports uz Vāciju pieauga par 14,4%. Vācijas austrumu zemes gūst īpaši lielu labumu no Baltijas reģiona ekonomiskā dinamisma.

Kā solījums nākotnei ir fakts, ka Vācijas jaunajai galvaspilsētai Berlīnei ir dabiska komerciāla izeja uz Polijas ziemeļrietumu ostu Ščecinu. Baltijas valstīm tirdzniecība ar Vāciju dod iespēju eksportēt produktus ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, igauņu mēbeles, kuras ātri izcīna nišu vācu tirgū.

Vācija cer, ka arī Krieviju varēs iekļaut šajā Baltijas sadarbībā. Kā pagājušajā gadā sacīja Klauss Kinkels, "Baltijas reģions ir kļuvis par modeli Eiropas un transatlantiskajai sadarbībai - un tas ir kopā ar Krieviju, nevis pret to vai bez tās."

Tonijs Bārbers

"Pad–šampanietis un augļu saldējums"

"Kauppalehti"

— 99.06.14.

Pagājušajā nedēļā Latvijas vēstniecībā Somijā notika Latvijas pārtikas rūpniecības prezentācija.

Padomju laika šampanieša pudele Sovetskoje Igristoje ir pirmā, kas piesaista uzmanību, aplūkojot latviešu pārtikas produktu ražotāju prezentācijas galdu. Otrā galda pusē tiek prezentēts pēc Eiropas standartiem iesaiņots mājas apstākļos saldējams augļu saldējums.

Tie abi ir produkti, ar kurām latviešu pārtikas rūpniecība gatavojas palielināt eksportu uz ārzemēm.

Jau desmit gadus Baltijas valstis ir cīnījušās pret Padomju Savienības atstāto mantojumu, tādēļ Sovetskoje pudeli uz galda varētu uzskatīt par humoru.

Tā tas gluži nav. Latvieši ir ieguldījuši daudz darba, lai iegūtu no Krievijas vīnu institūta licenci par Sovetkoje nosaukuma lietošanas un dzirkstošā vīna pārdošanas tiesībām.

Tā ir garšīga un starptautiski atzīta šķirne, smaida Rīgas vīnu eksporta daļas vadītājs Jānis Dirba.

Piecdesmito gadu sākumā Staļins uzsāka dzirkstošā vīna ražošanu Rīgā tādēļ, ka viņš uzticējās latviešu spēcīgajām rūpniecības tradīcijām. Tagad ražošanas iekārtas ir atjaunotas, un Dirba tās novērtēja kā atbilstošas ES prasībām.

Par pagājušajo padomju laika tradīciju pozitīvu izmantošanu liecina arī daži konservi un marinādes, kuru receptes ir pārmantotas no kaukāziešiem.

Nozīmīgi standarti

Demonstrējot savas preces, Latvijas ražotāji vispirms uzrādīja preču sertifikātus. Tas mazina šaubas par preču ražošanas procesu un izejvielām.

Latvieši vēlas uzsvērt produkcijas tīrību. Viens no eksporta vadītājiem teica, ka viņu produkcijas ražošana izpilda gan bijušos padomju, gan ES standartus. Dažas padomju laika normas bija daudz stingrākas par ES normām.

Iepriekšējo gadu laikā mūsu ražotāji ir daudz investējuši produkcijas kvalitātes un pētniecisko laboratoriju uzlabošanā. Mūsu pārtikas produktiem ir jāatbilst visiem ES noteiktajiem standartiem, izteicās Latvijas attīstības aģentūras projekta vadītājs Gunārs Ostrovskis.

Viens no uzņēmumiem, kurš nepārtraukti rūpējas par savas produkcijas kvalitātes uzlabošanu, ir desmit gadus vecā Piebalgas alus darītava, kurā alus tiek turēts speciālās vaļējās tvertnēs. Alus ir nepasterizēts un ar vienreizēju garšu. No eksporta viedokļa raugoties, alum varētu būt uzglabāšanas problēmas. Viens no darītavas īpašniekiem un atbildīgā persona par produkcijas attīstību Pēteris Micāns atzina, ka patreizējais alus derīguma termiņš 2-3 mēneši eksportam ir nepietiekams.

Ticu, ka derīguma termiņu mēs drīz spēsim pagarināt līdz sešiem mēnešiem, kas nodrošinās eksporta iespējas. Iespējams, ka kāda no alus eksporta šķirnēm tiks pasterizēta, taču pašmāju tirgum vienmēr piedāvājam nepasterizētu produkciju, teica Micāns.

Pēc viņa domām pasterizēšanas procesā alus zaudē savas raksturīgās iezīmes.

Tāpat labs piemērs jau no kaut cik attīstītā eksporta ir zivju konservu ražotāji, kuru produkcija tiek jau pārdota Vācijā un Austrijā.Uz pārdošanā esošajiem konserviem ir ražotājvalsts Latvijas vārds, bet ne rūpnīcas Brīvais Vilnis vārds.

 

Krīzes nojautas

Palielinot cūkgaļas ievemuitas tarifus, Latvija ir aizvainojusi savus kaimiņus, lai tādējādi aizsargātu vietējo cūkgaļas ražošanu. Valsts ir paaugstinājusi ievedmuitu Lietuvai un Igaunijai, neraugoties uz to, ka starp valstīm ir brīvās tirdzniecības līgums. Kāds latviešu eksporta vadītājs uzsvēra, ka kaimiņvalstīm negribot ir nācies ciest no tā, ka latvieši baidās no ļoti lētās Amerikas gaļas. Amerikas eksportētāji Baltijā ir meklējuši jauna tirgus iespējas tādiem gaļas izstrādājumiem, kas sākotnēji bija domāti Krievijas tirgum.

Krievijas krīze arī citādi ir ietekmējusi Latvijas ekonomiku, piemēram, pārtikas rūpniecības un dzērienu eksports gada laikā ir krities gadrīz par ceturto daļu. Ostrovskis daļēji vaino Rietumus, kuru humānā palīdzība tieši konkurē ar Latvijas eksporta tirgu Krievijā un tādējādi apgrūtina valsts rūpniecības attīstību. Latvijā jau parādās jaunas veiksmīgas preces.

Kā izteicās eksporta vadītāja Irma Arredondo Stiprā, Tetra Pak iepildītais mājas augļu saldējums jau tiek veiksmīgi pārdots Beniluksa valstīs un tirgus tiks paplašināts arī citur Eiropā, vispirms Francijā.

Tapani Makinens

"Pauze ieelpai Baltijā"

"Financial Times"

— 99.06.11.

Lai arī Baltijas valstu pieauguma potenciāls ir liels, to var aizkavēt Krievijas ekonomiskā krīze un Vācijas lēnais pieaugums.

Šveices-Zviedrijas lieluzņēmuma ABB vadītāji savulaik sūdzējās, ka tiem ir jālido 10 stundas, lai atrastu reģionu, kurā ātrs pieaugums būtu apvienots ar milzīgu investīciju potenciālu un Rietumu paveida politiskajām un ekonomiskajām reformām.

Šodien šādi Eiropas uzņēmumu vadītāji var doties īsā pārlidojumā, lai ierastos gandrīz 80 miljonu cilvēku lielā tirgū, kas koncentrējies ap dažām no pasaules visātrāk pieaugošajām ekonomikām. Tas ir Baltijas jūras baseins, kurš apvieno Skandināvijas labklājību un jaunos tirgus Polijā, Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma un demokrātijas uzplaukuma no Tallinas līdz Varšavai, Baltijas jūras baseina pieauguma potenciāls ir tik ļoti uzmundrinājis politiskos un biznesa līderus, ka tie tik tikko spēj apvaldīt savu retoriku.

"Sākot no Vidusjūras līdz pat Arktiskajai jūrai neviens Eiropas reģions neiegūs vairāk no dramatiskajām izmaiņām, kas ir notikušas Eiropā," teica ABB priekšsēdis Persijs Bārneviks.

Citi, kā, piemēram, Zviedrijas tirdzniecības ministrs Leics Pagrockis, dēvē to par "Eiropas ekonomisko tīģeri". Citviet Baltijas jūra tiek dēvēta par investīciju lielceļu, un valstis tās austrumu krastā tiek sauktas dažādi, piemēram, par "tirdzniecības logu" uz Krieviju vai par "Ziemeļeiropas motortelpu".

Šāds entuziasms sakņojas ātrajā liberalizācijā, kāda veikta gandrīz 50 gadus slēgtajās ekonomikās. Jaunās demokrātijas, piedāvājot investoriem lētu, labi apmācītu darbaspēku, ar eksporta potenciālu kalpot Vācijai, Skandināvijai un Krievijai, kļūst par ārvalstu tiešo investīciju magnētu.

Polija 90-to gadu laikā ir piesaistījusi 30 miljardus dolāru, un gandrīz trešo daļu no tā tikai 1998. gadā vien. Kā rūpniecības bāze tā ir spējusi pārliecināt vairāk kā 800 zviedru firmas izvietot daļu no saviem uzņēmumiem pie sevis. Lielas ražotnes Polijā ir zviedru mēbeļu firmai Ikea , bet Volvo un Scania šeit komplektē savus autobusus un kravas mašīnas.

"Lielākā daļa zviedru neticētu, ja tiem teiktu, ka Gotenburgā braucošie Volvo autobusi ir izgatavoti Polijā," teica Pagrockis.

Baltijas un Polijas ekonomiku attīstība arī ir veicinājusi ātru pieaugumu un nostiprināšanos finansu pakalpojumu industrijā. Pašreiz Polijā darbojas vairāk kā 20 ārvalstu bankas. Tajā pat laikā Ziemeļvalstu bankas, cenšoties paplašināties uz āru, ir iegādājušās vairākas bankas Igaunijā, kur kopējās ārvalstu investīcijas pagājušajā gadā sasniedza gandrīz 7,9 miljardus kronu.

Arī citas ārvalstu kompānijas izdara pirkumus Baltijā. Šīs aktivitātes ir pārliecinājušas Baltijas investīciju banku Hansa Investments paredzēt, ka "nākošo divu-triju gadu laikā līdz pat 80% no vadošajām Baltijas firmām vai nu piederēs Rietumu korporācijām, vai arī kāda Rietumu korporācija būs to stratēģiskais partneris".

Šādi pirkumi un pieaugošie tranzīta apjomi - pārsvarā no un uz Krieviju - ir devuši IKP pieaugumu, kas ir lielāks par vidējo. Piemēram, 1997. gadā šis pieaugums Igaunijā sasniedza 10,6%.

Tomēr kopš tā laika pieprasījuma samazināšanās attīstītajās valstīs un Krievijas ekonomiskās krīzes radītais seismiskais šoks ir devis triecienu rekordaugstajiem pieauguma rādītājiem. Paredz, ka Polijā pieaugums šogad palēnināsies līdz 3,2%.

Līdzīgi arī Igaunija, Latvija un Lietuva izrāda pazīmes, ka impulss ir zudis. 1998. gadā Igaunijas IKP ceturtajā ceturksnī pieauga tikai par nieka 0,2%, un par 4% gadā kopumā. Arī Latvijā ikgadējā pieauguma skaitļi nebija labāki, sasniedzot 3,6% atzīmi. Lietuvas ekonomika pagājušogad pieauga par 5%, taču nav gaidāms, ka šogad tā pārvarēs 3% robežu.

Palēninājuma iemesls meklējams vienā virzienā - Krievijā. Krievijas ekonomikas samazināšanās un it īpaši importa sabrukums ir negatīvi ietekmējis Baltijas eksportētājus. Tā kā par iespējamo situācijas uzlabošanos nekas daudz neliecina, daži analītiķi baidās, ka var aizkavēties viss Baltijas jūras reģiona rekonstrukcijas un attīstības temps.

Baltijas jūras valstu padomes padomnieks Larss Gronbjergs skaidro, ka Krievijas strukturālā lejupslīde apvienojumā ar lēno pieaugumu Skandināvijā un Vācijā var graut grandiozos apgalvojumus par reģiona tuvākā laika potenciālu.

"Nevajadzētu gaidīt, ka Baltijas valstis un Polija būs reģiona pieauguma motori vai lokomotīves," viņš teica. "Pastāvīga, ilgtermiņa pieauguma impulsam ir jānāk no lielākajām ekonomikām - Zviedrijas, citām Ziemeļvalstīm un Vācijas. Taču šeit ir novērojams uzkrītošs dinamisma trūkums - prognozes nākošajam gadam nav tik spožas."

Politiskajā frontē palēnināšanās var likt dažām reģiona valdībām darboties deficīta apstākļos. Igaunijā un Polijā, kuras abas gatavojas pievienoties ES nākošajā paplašināšanās kārtā, tekošo rēķinu deficītus izrādās grūti noturēt.

Jaunajai, martā izveidotajai Igaunijas koalīcijas valdībai var nākties saskarties ar zemākiem budžeta ienākumiem. Lietuvas prezidents nesen atlaida valdību, taču tās sekotāja politika vēl nav noskaidrojusies un nav arī vienprātības par to, ko darīt ar novecojušo Ignalīnas atomspēkstaciju.

Tajā pat laikā Latvijas "koalīcijas padomē" sāk parādīties plaisas, bet tekošo rēķinu deficīts šī gada pirmajā pusē ir dubultojies.

Uz tāda fona Baltijas valdībām var piedot ne tik steidzošas prioritātes piešķiršanu spiedīgajiem sociālajiem un labklājības jautājumiem, kā, piemēram, pensiju reformai un etnisko krievu integrēšanai.

Pārmaiņu pazīmes parādās, taču tas notiek sāpīgi lēni. Un ir nepieciešams uzmest tikai īsu skatienu, lai redzētu, kāda plaisa pastāv starp centieniem kļūt par modernām Rietumu ekonomikām un pastāvošo realitāti.

Somijā augstu vērtētā ārlietu ministre Tarja Halonena uzstāj, ka algu un labklājības plaisa starp Ziemeļvalstīm un Baltijas reģionu, tajā skaitā arī ziemeļrietumu Krieviju, ir lielāka, nekā starp ASV un Meksiku. "Somija veicina jaunu ziemeļu dimensiju, lai palīdzētu integrēt Krieviju un tās kaimiņus Eiropas Savienībā, taču tam būs vajadzīgs laiks," teica ministre.

Baltijas reģiona izaicinājums ir izmantot šī gada acīmredzamo ekonomisko tukšumu, lai kļūtu konkurētspējīgāks, veiktu tālākas politiskas reformas un novērstu praktiskas barjeras investīcijām.

Baltijas valdības var spert mazus, taču nozīmīgus soļus modernizācijas virzienā, racionalizējot muitas kontroli, nostiprinot finansu regulācijas un veicot izmaiņas korporatīvās pārvaldes noteikumos.

Šādi soļi var palīdzēt tām daudz labāk piesaistīt tālākas investīcijas un tirdzniecības plūsmu, kad to IKP pieaugums atjaunosies - kā tas ir paredzēts nākošgad. Tie arī varētu pamatīgi samazināt to atkarību no Krievijas, kura joprojām ir atpalicējs reģiona attīstībā. Polija jau ir izrādījusi pazīmes, ka tā pārslēdz savas ekonomiskās intereses uz jaunu asi, kas centrējas ap Vāciju un Zviedriju, bet mazajām bijušajām padomju republikām tam varētu būt vajadzīgs ilgāks laiks.

Nespēja to paveikt var novest pie Eiropas ekonomiskā motora noslāpšanas.

"Ārvalstu investīcijas šīm valstīm ir nozīmīgas, taču saskaņā ar starptautiskajiem standartiem tās nav diez ko lielas, un tās nav arī īpaši lielas salīdzinājumā ar to potenciālu," sacīja BJVP padomnieks Gronbjergs. "Šis potenciāls - šis redzējums - vēl nav īstenots."

Tims Bērts

No alfas līdz omegai

Krievijas presē

99.06.16.

Slovo

. Krievijas intereses saistībā ar Latviju atrodas otrajā desmitā. Aktīva reakcija ir tikai tad, kad Latvijā notiekošo Krievijas politiķi un ierēdņi var izmantot savā labā.

Izvestija

. Par prezidenta vēlēšanām Latvijā.

Trud

. Intervija ar R.Paulu.

Trud

. A.Liepa saņēmis Latvijas pilsonību.

Itogi

. Landsberģa uzstāšanās Maskavas Konservatorijā netika pārvērsta par politisku pasākumu.

VremjaMN

. Maskava par sirreālistisku uzskata NPR pārdošanu amerikāņiem.

Ļiteraturnaja Gazeta

. Krievijas karaspēka ievešana Kosovā pārvērtusies par sava veida simbolu. Tas, ka par pavēli ievest karaspēku nezināja ne premjers, ne ārlietu ministrs, ne speciālais prezidenta pārstāvis Dienvidslāvijas jautājumos, nerunājot nemaz par sarunu partneriem, ka Krievijas politika svarīgākajos jautājumos ir superslēgta. Tāda tā bija padomju laikos, ka visu lēma "mazais politbirojs", tagad lēmumu pieņem prezidents pēc dažu tuvāko padomnieku ieteikuma.

Ņezavisimaja Gazeta

. "Ģenerālais štābs izplānojis operāciju pilnīgā slepenībā no savējiem, lai par to neuzzinātu svešie."

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS