"Eksportētājiem Krievijas tirdzniecības frontē jāsaskaras ar apvērsumu"

"Financial Times"

— 99.06.11.

Pēdējo deviņu gadu laikā Krievija vairākkārt ir strīdējusies ar Baltijas valstīm. Tomēr tagad to savstarpējā atkarība abās pusēs tiek izprasta labāk.

Kad Igaunija, Latvija un Lietuva 1991. gadā atstāja Padomju Savienību, daži maskavieši pareģoja, ka Baltijas valstis vienas pašas ekonomiskā ziņā nespēs izdzīvot un ka drīz vien tās atgriezīsies, klauvējot pie Krievijas durvīm.

Šādi pareģojumi nebija pilnīgi nepamatoti. Vairāk kā 90% no Baltijas valstu tirdzniecības bija ar Krieviju, un ar pārējo pasauli nebija praktiski nekādu ekonomisku kontaktu.

Tagad, pēc astoņiem gadiem, triju Baltijas valstu galvenais tirdzniecības partneris ir Eiropas Savienība, un tirdzniecība ar Krieviju veido mazāk kā 10% no Baltijas valstu eksporta.

Par iemeslu tam daļēji ir pašas Krievijas rīcība. Kopš 1991. gada tā vairākkārt ir strīdējusies ar Baltijas valstīm par iedomātām un reālām domstarpībām, ir atteikusies piešķirt vislielākās labvēlības statusu tirdzniecībā ar Igauniju, un ir ieviesusi neoficiālas sankcijas pret Latvijas eksportu.

Krievijas iekšējā parāda maksātnespēja un tās valūtas devalvācija bija kā pēdējais piliens, un tirdzniecība ar Baltijas valstīm samazinājās vēl vairāk.

Baltijas eksportētājiem tas bija sāpīgs trieciens, un daudzi no tiem vēl joprojām nav spējuši pilnībā atgūties no saņemtā šoka.

Taču lielāko šoku kopš 1991. gada neapšaubāmi ir piedzīvojusi pati Krievija. Vienas dienas laikā tā pazaudēja savu logu uz Baltijas jūru, un tai zuda pieeja stratēģiskām komerciālajām un militārajām ostām.

Viens no Baltijas jūras valstu padomes galvenajiem uzdevumiem ir no jauna iesaistīt Krieviju atpakaļ un samierināt tās ne pārāk labās attiecības ar Igauniju, Latviju un Lietuvu.

"Lai arī Krievija ir visneaktīvākā un sadarboties ar to ir vissarežģītāk, tā ir vissvarīgākais Baltijas jūras valstu padomes loceklis," sacīja Stokholmas Tirdzniecības palātas viceprezidents Hanss Jepsons.

Lai arī Baltijas valstis var izdzīvot, eksportējot mazāk preču uz Krieviju, to ekonomikas pelna ar tranzīta tirdzniecību, ko Krievija veic caur to ostām. Piemēram, tranzīta tirdzniecība caur Latvijas ostām Rīgu, Ventspili un Liepāju veido vairāk nekā 10% no valsts IKP.

Neraugoties uz Krievijas lielajiem investīciju plāniem jaunu ostu un infrastruktūras attīstīšanā, laikam ritot, Krievija, kuras pašas infrastruktūra un kuģniecība atrodas lejupslīdē, kļūst arvien vairāk atkarīga no Baltijas ostām. Tādējādi ir izveidojusi zināma savstarpējas atkarības forma, ko ir jāatzīst abām pusēm.

Ekonomisko stabilitāti panākušajām Baltijas valstīm tagad ir jāieiet nākošajā tirgus reformu stadijā.

"Igaunija, Latvija un Lietuva atrodas pagrieziena punktā," sacīja Jepsons. "Taču, lai uzturētu augstus pieauguma tempus, Baltijas valstīm ir jāsāk pārdot savu ražošanas kapacitāti."

"Tūlīt pēc tirgus reformu īstenošanas ekonomiskais pieaugums nāk viegli, jo cilvēciskais kapitāls ir lēts. Tā ir otrā pareizu fizisko investīciju fāze - ir izšķiroši svarīgi ieguldīt tās prātīgi," teica Jepsons.

Igaunijas prezidents Lenarts Meri nesen teica ko līdzīgu, aicinot savus līdzpilsoņus meklēt iespējas veidot "Igaunijas Nokia ". Viens no lielākajiem Igaunijas uzņēmumiem ir Elcoteq - somu firma, kura ražo detaļas un komplektē Nokia mobilos telefonus. Tas ir ceļš, pa kuru, kā uzskata daudzi igauņi, viņu valstij būtu jāiet.

Taču Baltijas valstīs aktīvi darbojas arī citas lielas Ziemeļvalstu firmas. Pagājušajā gadā, kad Swedbank iegādājās lielu Hansabank akciju daļu, bet Skandinaviska Enskilda Banken iepirka stratēģisku daļu trijās lielās Baltijas bankās (Igaunijas Uhispank , Latvijas Unibanka un Lietuvas Vilniaus Bankas ), zviedru kompānijas kļuva par lielākajiem investoriem Igaunijā.

Šo investīciju nodrošināšanā galveno lomu spēlēja Zviedrijas valdība. Valdības kapitāla fonds Swedfund agrāk bija ieguldījis investīcijas trijās minētajās Baltijas bankās. Swedfund sākotnējās investīcijas bija kā "tilts zviedru interesēm", teica Zviedru Tirdzniecības padomes pārstāve Karina Isaksone.

Divas telekomunikāciju kompānijas - Somijas Sonera un Zviedrijas Telia - ir iegādājušās stratēģiskas akciju daļas trijos nacionālajos telekomunikāciju operatoros. Tās ir līdz šim lielākās investīcijas, taču sagatavošanā atrodas arī lielāki projekti. Vairāku Ziemeļvalstu firmu grupa runā ar Latvijas valdību par iespēju būvēt šajā valstī 1 miljardu dolāru vērtu papīra ražošanas fabriku.

Ir arī simtiem mazu firmu no visa Baltijas jūras reģiona, kuras ir ieguldījušas investīcijas Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Zviedru Tirdzniecības padomes prezidents Ulfs Dinkelšpīls atzīmēja, ka šodien viņa valsts tirdzniecība ar Baltijas valstīm ir daudz lielāka, nekā tā bija ar Padomju Savienību 1991. gadā.

"10 gadu laikā tirdzniecība ar Centrālo un Austrumeiropu katrā virzienā sasniegs 100 miljardus kronu," pārliecināti paredzēja Dinkelšpīls.

Matejs Vipotniks