"Atbalsta solījumi, kuri tomēr pamatojas savtīgās interesēs"

"Financial Times"

— 99.06.11.

Aiz taktiskajām atšķirībām, kādas Vācija ietur attiecībā pret Baltijas valstīm un Poliju, slēpjas sarežģītas attiecības.

Kad Vācija 1997. gada oktobrī atklāja savu krāšņi atjaunoto vēstniecību Rīgā, toreizējais Vācijas ārlietu ministrs Klauss Kinkels saviem Latvijas namatēviem deva solījumu.

"Baltijas valstis un Vāciju vieno gara un dažāda vēsture," viņš teica. "Laiks no 1940. līdz 1990. gadam Latvijas valstij un Baltijas reģionam bija kā murgs. Viena otrai sekoja padomju un vācu okupācija, kā arī ļaunākie pazemojuma un apspiestības gadi. Savas atbildības dēļ, ko uzliek pagātne, šodienas Vācija galvo par triju Baltijas valstu nākotni."

Tomēr Vācijas intereses Baltijas reģionā balstās ne tikai atbildības sajūtā par 1939.gadā noslēgto Molotova-Ribentropa paktu, kurš nodeva Austrumpoliju un Baltijas valstis padomju kontrolē, un tam sekojušo Otro pasaules karu. Tagad - līdz ar komunisma krišanu, Vācijas apvienošanos un šķēršļu likvidēšanu, kuri pusgadsimtu šķīra vāciešus no to austrumu Baltijas kaimiņiem - Vācija ir tieši ieinteresēta Polijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas drošībā un labklājībā.

"Vācijas teritorija ir palielinājusies, dodot valstij lielāku pieeju Baltijai," sacīja Sorosa Starptautiskās zinātnisko pētījumu programmas darbinieks Žerārs Brilantess. "Tas atgādina jaunizveidojušos impēriju, kur jauniegūtās teritorijas liek izdarīt izmaiņas aizsardzības stratēģijā."

Vācijai labākā aizsardzības forma ir iekļaujoša viseiropas stratēģija, kas cenšas veidot draudzīgas attiecības ar austrumu Baltijas valstīm. Taču Vācijas attieksmē pret Poliju un trim padomju pārvaldē bijušajām republikām ir taktiskas atšķirības. Polija, iestājoties NATO, jau ir kļuvusi par Vācijas militāro sabiedroto, kamēr pret Baltijas valstu vēlmi iestāties ASV vadītajā aliansē Vācija izturas piesardzīgāk. Izšķirošais faktors šeit ir Krievija - Vācija ārkārtīgi nevēlētos upurēt stabilas attiecības ar Krieviju, lai paplašinātu NATO uz Igauniju, Latviju un Lietuvu.

Tomēr, neskatoties uz to, Vācija atbalstīja Baltijas pievienošanos NATO programmai Partnerattiecības mieram un pagājušajā gadā noturēja militāras mācības Šlēzvigā-Holšteinā, kurās piedalījās Dānija, Igaunija, Lietuva un Polija.

Mazliet citāda aina paveras Eiropas Savienības paplašināšanas procesā. Vācija vēlas, lai visas četras valstis pievienotos ES, taču atzīst, ka Polijas izmēri padara tās gadījumu par sarežģītāku nekā trim mazajām Baltijas valstīm. Vācijā legāli strādā aptuveni 300000 poļu, un vēl daudzi tūkstoši darbojas melnajā ekonomikā. Daži Vācijas politiķi un arodbiedrību pārstāvji baidās, ka totāla darbaspēka pārvietošanās brīvība saskaņā ar ES noteikumiem var atvērt poļu imigrācijas slūžas un tādējādi palielināt bezdarbu Vācijā, kas ir īpaši augsts bijušajās Austrumvācijas zemēs.

Tomēr apmēram 280 000 Vācijā strādājošo poļu ir tikai sezonas strādnieki, kuri uzturas valstī mazāk kā 50 dienas gadā. Pētījumi liecina, ka starp reģionālo bezdarba līmeni Polijā un poļu vēlmi meklēt pagaidu darbu Vācijā nav tiešas saistības. Drīzāk šīs vēlmes iemesls ir lielāku algu un labāku dzīves standartu izredzes. Tādējādi, viens no acīmredzamākajiem veidiem, kā mazināt poļu migrācijas risku, ir - paaugstināt standartus pašā Polijā.

Vācijas jaunā centriski kreisā valdība ir bijusi pietiekoši uzmanīga, lai nesolītu Polijai vai Baltijas valstīm uzņemšanu ES kādā noteiktā datumā. Ātrākais iespējamais termiņš, kas kandidātiem dotu trīs gadus laika ES likumu absorbēšanai un vēl divus gadus līdzdalības ratifikācijai, ir 2004. vai 2005. gads. Ja process būs ilgāks, paplašināšanās sadursies ar nākošo Savienības budžeta sarunu kārtu 2006. gadā, un šis faktors var aizkavēt uzņemšanu vēl vairāk.

Vācijas attiecības ar tās Baltijas kaimiņiem 90. gadu laikā ir piedzīvojušas patiesi dziļu pārveidošanos. Vīzu režīma atcelšana, kā arī tirdzniecības, tūrisma, kultūras un zinātnes apmaiņas paplašināšanās ir ļāvusi vāciešiem atjaunot saiknes ar tām Austrumeiropas daļām, kuras savulaik gadsimtiem ilgi veidoja vācu civilizācijas stūrakmeni.

Vācijas draudzība ar Poliju ir uzplaukusi arī tādēļ, ka poļu varasiestādes pēc komunisma sabrukuma ātri garantēja pilsoniskās tiesības etniskajiem vāciešiem Polijas rietumos un dienvidos - rajonos, kuri pirms 1945. gada piederēja Vācijai.

Tirdzniecībā Vācija ir vissvarīgākais partneris Polijai un Latvijai, otrais svarīgākais Lietuvai un trešais - Igaunijai. Krievijas pagājušā gada augusta finansu sabrukums izraisīja pagaidu samazināšanos Vācijas tirdzniecībā ar visu Austrumeiropu kopumā, krītoties par 4,7% šī gada pirmajos divos mēnešos salīdzinājumā ar 1998. gada janvāri un februāri.

Taču zīmīgi, ka to pašu divu mēnešu laikā Polijas eksports uz Vāciju pieauga par 14,4%. Vācijas austrumu zemes gūst īpaši lielu labumu no Baltijas reģiona ekonomiskā dinamisma.

Kā solījums nākotnei ir fakts, ka Vācijas jaunajai galvaspilsētai Berlīnei ir dabiska komerciāla izeja uz Polijas ziemeļrietumu ostu Ščecinu. Baltijas valstīm tirdzniecība ar Vāciju dod iespēju eksportēt produktus ar augstu pievienoto vērtību, piemēram, igauņu mēbeles, kuras ātri izcīna nišu vācu tirgū.

Vācija cer, ka arī Krieviju varēs iekļaut šajā Baltijas sadarbībā. Kā pagājušajā gadā sacīja Klauss Kinkels, "Baltijas reģions ir kļuvis par modeli Eiropas un transatlantiskajai sadarbībai - un tas ir kopā ar Krieviju, nevis pret to vai bez tās."

Tonijs Bārbers