Par savu dzimtu, par sevi, par 1940. gada jūniju

Šogad mana zinātniskā komandējuma laikā Amerikas Savienotajās Valstīs bija daudzas un interesantas tikšanās ar trimdas latviešiem. Viena no tādām notika Linkolnā, kur savulaik 1909.gadā Nebraskas universitātē studēja Kārlis Ulmanis. Par K.Ulmani Nebraskā — tas ir īpašs stāsts. Publiskās tikšanās reizē, kad runāja par iznīcinātajiem brīvības cīņu pieminekļiem, par represijām pret mūsu tautu, par cilvēku likteņiem un vēsturi, tuvāk iepazinos ar Reini Tīģeri. Kopā pavadot vienu dienu un vienu vakaru, atklājās, ka viņa tēvs ir bijis robežsargs. Lūdzu viņa rakstu publicēšanai Latvijā. PSRS provokācija un uzbrukums Masļenkiem 1941.gada 14.jūnijā joprojām gaida izpēti. Viena liecība tad būtu no R.Tīģera par šo notikumu.

Pēteris Korsaks

Rakstā "LV" redakcija saglabā autora rakstību

Atstājot savu dzimteni, mēs bēgām no kāda neatvairāma un baismīga ļaunuma, kuru Latvijas laikā bijām jau vaigā skatījuši divas reizes.

Dienās, kad latviešu tauta 1940.gadā gatavojās skaistajiem dziesmu svētkiem, komūnisms kā sarkana migla apņēma mūsu dzimteni. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka Latvija iztirgota jau gadu iepriekš divu lielvalstu starpā. 1939.gada 23. augustā notika Padomju Savienības un Vācijas slepena vienošanās par Latvijas iekļaušanu Padomju Savienības interešu sfairā.

1940.gadā kopā ar vecākiem atrados uz Latvijas un Padomju Savienības robežas, kur 14.jūnijā notika atgadījums, ko var uzskatīt par pirmo agresīvo kardarbības aktu no Padomju Savienības puses. Par šo notikumu, kas atstāja pirmos komūnisma terora upurus Latvijā, ir ļoti maz publicētu ziņu.

Mans tēvs Krists Tīģeris jau no 1929.gada sastāvēja robežapsardzības dienestā un kā aculiecinieks man atstāstīja šo briesmu pilno notikumu.

Mūsu ģimene ir kopā tikai tāpēc, ka tēvs liktenīgajā naktī neatradās dienesta vietā, sardzes mītnē Masļenkos. Laimīgi bijām arī tāpēc, ka nedzīvojām sardzes mītnes tuvumā kā lielākā daļa citu robežsargu ģimeņu, bet gan kādu pusotru kilometru nost, kāda lauksaimnieka namā.

Atceros, ka 13.jūnija naktī īsi pēc pusnakts tēvs tika uzcelts ar ziņu, ka degot sardzes ēka. Ugunsgrēka īstais cēlonis tika noskaidrots tikai vēlāk, jo, kad tēvs nonācis sardzes mītnē, tad tur kopā ar ēkas paliekām atradušies tikai kritušie un smagi ievainotie. Neviena, kas varētu liecināt par notikušo, tuvumā neesot bijis. Vēlāk tikai konstatēja, ka naktī no 13. uz 14. jūniju ap pulksten vieniem apmēram astoņdesmit vīru liela sarkanarmiešu vienība slepeni pārgājusi Latvijas teritorijā Abrenes apriņķī. Pēc posteņa nošaušanas un sakarvadu pārgriešanas okupējusi apmēram četrus kilometrus garu pierobežas joslu Augšpils pagastā. Uzbrukums bija vērsts pret Latvijas robežsargiem, kas bija novietoti Smaiļu un Masļenku ciemos. Smaiļu ciemā esošos Latvijas robežsargus Padomju Savienības karavīri ielenca un saņēma gūstā, bet Masļenku robežsargu mītne ielenkta un tajā mestas rokas granātas , no kā tā aizdegusies. Sardzes ēkā esošie robežsargi, kā arī sardzes priekšnieka kundze ar savu četrpadsmitgadīgo dēlu mēģinājuši ēku atstāt, bet krituši par upuriem sarkanarmiešu lodēm. Viņas dēlu ievainoja tik smagi, ka viņš mira ceļā uz Rēzeknes slimnīcu.

Boļševiku karavīru necilvēcību labi raksturo tas, ka viņi nebija žēlojuši pat robežsargu ģimeņu mājiņu civiliedzīvotājus — sievietes un bērnus. Visvairāk bija cietusi kāda robežsarga sieva ar saviem diviem mazgadīgajiem bērniem. Iebrucēji caur logiem uz gulošo ģimeni bija metuši rokas granātas. Sievietei galvai norauti gandrīz visi mati, atrauta viena auss un viss ķermenis pilns granātu šķembām. Pateicoties rūpīgai ārstēšanai, viņas dzīvību izdevās glābt, bet tā palika kā dzīvs liecinieks pasaulei par komūnisma briesmu darbiem Latvijā. Viņas vienpadsmit gadus vecais zēns bija vieglāk ievainots, bet, neraugoties uz ievainojumiem, iebrucēji viņu bija paņēmuši līdzi uz Padomju Savienību kā gūstekni, kur zēns kopā ar pārējiem aizvestajiem sabija trīs nedēļas Ostrovas cietumā. Trīs gadus veco meitiņu pēc uzbrukuma atrada paslēpušos zem ievainotās mātes gultas.

Pēc apstākļu noskaidrošanas izrādījās, ka boļševiki kā gūstekņus aizveduši 11 Latvijas robežsargus un vairāk nekā 30 civiliedzīvotājus. Civiliedzīvotāji, arī sievietes un bērni, nezinādami lietas patiesos apstākļus, steigušies uz Masļenku sardzes mītni kā ugunsgrēka piemeklētu vietu, kur iebrucēji bez iemesla viņus saņēma gūstā un ievietoja Ostrovas cietumā. Reizē ar uzbrukumiem Masļenkiem un Smaiļiem padomju karaspēka vienības uzbruka arī Blontu ciemā novietotai robežsargu mītnei.

Nākamā dienā valdības telegrafa aģentūra LETA publicēja galvaspilsētas laikrakstos un paziņoja ar Rīgas, Madonas, Kuldīgas un Liepājas raidītājiem visai lakonisku, bet tādēļ jo dziļi satriecošu ziņu: "Kļūmīgs atgadījums pierobežā. Sestdienas rīta ausmā mūsu robežsargu mītne Masļenkos, Abrenes rajonā, pie Latvijas—PSRS robežas, atrasta nodedzināta. Turpat atrasti 2 robežsargu un 1 sievietes līķis, kā arī vēl smagi ievainota sieviete un tāpat smagi ievainots 14 gadus vecs zēns. Pazuduši arī 11 robežsargi un vairāki vietējie iedzīvotāji. Sevišķa izmeklēšanas komisija robežsargu brigādes komandiera ģenerāļa Bolšteina vadībā izbraukusi uz notikuma vietu, lai noskaidrotu kļūmīgo atgadījumu."

Svešs karaspēks bija iebrucis Latvijas valsts robežās seno letgaļu Ādzeles valstī, Pietālavas novadā, nogalinājis vairākus robežsargus, aizvedis lielāku skaitu Latvijas pilsoņu, bet šo noziegumu valdība jau vairs neuzdrošinājās saukt īstajā vārdā, bet apzīmēja par "kļūmīgu atgadījumu".

Iebrukuma nolūks bija radīt kādu inscenētu kauju pierobežā, lai PSRS varētu ko pārmest Latvijai, bet iecerētais netika īstenots. Par asiņaino uzbrukumu arī vēlāk no Padomju Savienības puses nekādi paskaidrojumi netika doti. Valdība gan iecēla izmeklēšanas komisiju, bet tās svarīgie izziņas materiāli par šo padomju armijas karadarbību pret Latviju palika noslēpums, jo tās vadītājs ģen. Bolšteins pēc sarunas ar padomju sūtniecības izraudzīto un iecelto jauno Latvijas iekšlietu ministru, padomju uzticības vīru Vili Lāci savā darba istabā nošāvās, atstādams zīmīti, ka nevar noārdīt paša uzcelto. Iecerētā provokācija ar iebrukumu Latvijas teritorijā radīt pierobežā bruņotu sadursmi Padomju Savienībai nebija izdevusies. Vajadzēja meklēt citus iemeslus Latvijas okupācijai. Jau 16.jūnijā Latvijas "vaina" bija izgudrota, un V.Molotovs nodeva mūsu sūtnim Maskavā plkv. Kociņam Latvijas valdībai adresētu notu:

"Uz padomju valdības rīcība esošā faktu materiāla un arī uz domu izmaiņas pamata, kas pēdējā laikā notika Maskavā starp PSRS tautas komisāru padomes priekšsēdētāju Molotovu un Lietuvas ministru prezidentu Merķi, padomju valdība uzskata par konstatētu, ka Latvijas valdība ne tikai nav likvidējusi vēl pirms padomju—latviešu savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas radīto militārsavienību ar Igauniju, kas vērsta pret PSRS, bet vēl to paplašinājusi, pievelkot šai savienībai Lietuvu, un cenšoties ievilkt tajā arī Somiju. Līdz padomju— latviešu savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai 1939.gada rudenī padomju valdība vēl varēja skatīties caur pirkstiem uz tādas militārsavienības pastāvēšanu, kaut gan tā pēc būtības runāja pretim agrāk noslēgtajam PSRS un Latvijas neuzbrukšanas paktam. Bet pēc padomju—latviešu savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai. Padomju valdība rēķinājusies ar to, ka pēc padomju—latviešu savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Latvija izstāsies no militārsavienības ar citām Baltijas valstīm un tādā kārtā šī militārsavienība būs likvidēta. Tai vietā Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm nodarbojusies ar augšminētās militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu, par ko liecina tādi fakti kā divu slepenu trīs Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1939.gada decembrī un 1940.gada martā, lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību ar Igauniju un Lietuvu, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana, ko dara slepenībā no PSRS, speciāla militāras Baltijas antantes preses orgāna radīšana 1940.gada februārī "La Revue Baltique", ko izdod angļu, franču un vācu valodā Tallinā un tamlīdzīgi.

Visi šie fakti runā par to, ka Latvijas valdība rupji pārkāpusi padomju latviešu savstarpējās palīdzības paktu, kas aizliedz abām pusēm "noslēgt jebkādas savienības vai piedalīties koalīcijās, kas vērstas pret vienu no līgumslēdzējām pusēm" (līguma 4.pants). Šī padomju–latviešu savstarpējās palīdzības pakta rupja pārkāpšana no Latvijas valdības puses notiek tajā laikā, kad Padomju Savienība vedusi un turpina vest augstākā mērā labvēlīgu, noteikti prolatvisku polītiku punktuāli izpildīdama visas padomju—latviešu savstarpējās palīdzības pakta prasības. Padomju valdība atrod, ka tādu stāvokli tālāk vairs nevar paciest. PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:

1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt padomju—latviešu savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē;

2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekams, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.

Padomju valdība uzskata šo prasību izpildīšanu par elementāro noteikumu, bez kura nav iespējams panākt padomju—latviešu savstarpējās palīdzības pakta godīgu un lojālu izpildīšanu."

Vēlāk komunisti izgudroja vēl lielākus melus, piemēram, ka ap Latvijā novietotām padomju karaspēka bāzēm esot slepeni ieraktas mīnas bāžu uzspridzināšanai, ka PSRS un Somijas kara laikā 1939./1940.gada ziemā visa baltā drāna no Rīgas veikaliem nosūtīta somu karavīru aizsargtērpiem un citas muļķības. Bet to, ka patiesībā jau pirms PSRS un Latvijas 5.oktobra līguma noslēgšanas Padomju Savienība bija izplānojusi okupēt Baltijas valstis, rūpīgi noslēpa. Tikai vēlāk Latvijā atrada sarkanarmijas ģenerālštāba kartes 1:500,000 mērogā, kas bija iespiestas jau 1939.gada septembrī ar virsrakstu "Latvijas PSR".

Valststiesiskā nozīmē ir svarīgi uzsvērt, ka Padomju Savienības nolūks anektēt Latviju bija iepriekš jo sīki izplānots, rūpīgi sagatavots, nolemjot lauzt visus pastāvošos līgumus un tautu tiesības, sarkanās armijas tanku un durkļu aizsegā izbeigt suverēnās Latvijas polītisko un saimniecisko neatkarību.

1940.gada 16.jūnijā Latvijas sūtnis Maskavā nodeva PSRS valdībai, pēc mūsu valdības uzskata, vienīgo iespējamo atbildi: Latvijas Valdība "piekrīt" Padomju Savienības kategoriskajām prasībām. Iemesli augšminētai atbildei bija šādi: Padomju Savienības ultimātam bija jādod atbilde nekavējoties. Uz Latvijas teritorijas bija spēcīgas padomju karaspēka bāzes un lidlauki, bet pierobežā ieročus žvadzināja sarkanarmijas vienības. Izejas nebija. Vācijas sūtnis fon Kotce jau agrāk bija darījis zināmu, ka Vācija nav ieinteresēta Baltijas valstīs. Rietumsabiedrotie arī palīdzēt nevarēja vai negribēju.

PSRS ultimātā diktēto prasību brīvi ielaist Latvijā padomju karaspēku "provokātorisko aktu novēršanai pret padomju bāzēm" valdība bija iedomājusies tā, ka PSRS paplašinās mūsu zemē bāžu skaitu un papildinās jau esošās bāzēs savu karaspēku, turklāt padomju militārās vienības Latvijā ienāks miermīlīgi un sadarbībā ar mūsu armijas pārstāvjiem novietosies vietās, kur Padomijai vēl bāžu nebija. Tādā garā bija saņemts arī norādījums sūtīt pirmdien, 17.jūnijā, uz Indras—Bigosovas robežpunktu Latvijas armijas lietpratēju komisiju, kas kopīgi ar komūnistu pārstāvjiem izkārtos padomju karaspēka ienākšanu. Bet, kad svētdien, 16.jūnijā, uz Indru izbrauca mūsu armijas piecu virsnieku delegācija plkv. Ūdentiņa vadībā, naktī pēkšņi pienāca cits norādījums. Šai komisijai jāierodas pirmdien pulksten 9 rītā Jonišķos. Mūsējie veica gandrīz neiespējamo, un noteiktā laikā tā pati komisija bija jau Jonišķos, kur to neviens negaidīja. Ar nokavēšanos beidzot Jonišķos ieradās padomju tanku ģen.—plkv. Pavlovs, kurš vadīja Lietuvas un arī Latvijas militāro okupāciju.

Armijas štābs Rīgā nepacietīgi gaidīja no plkv. Ūdentiņa ziņas, cik daudz krievu karaspēka ienāks Latvijā, kad tas notiks un kādās vietās krievi apmetīsies, bet informācija kavējās, jo arī sarunas Jonišķos tika vilcinātas. Vēlāk pēcpusdienā, kad Pavlovs parakstīja papildu vienošanos par sarkanarmijas bāžu papildināšanu Latvijā 5.oktobra palīdzības pakta ietvaros un par papildu karaspēka ielaišanu pa noteiktiem ceļiem uz noteiktām novietnēm, Latvija jau bija okupēta, jo tās pašas dienas agrā rītā, pirms abu valstu militārās komisijas Jonišķos bija sastapušās, sarkanarmija pārgāja Latvijas robežu pie Zilupes un Meitenes.

Viss notika tik pēkšņi, ka visi tika nostādīti jau notikušu faktu priekšā. Pat tie, kuriem komūnistu okupācijas gadījumā, lai glābtu savas dzīvības, Latviju vajadzēja atstāt, palika dzimtenē. Valdība, polītiskam stāvoklim pasliktinoties, "lai novērstu paniku", bija noliegusi izceļošanu uz ārzemēm. Vēl sestdien, 15.jūnijā, dziesmu svētku priekšvakarā, prezidents K.Ulmanis kādai skolotāju delegācijai bija teicis: "Vācu okupācija Latvijā iznīcinātu visu latviešu tautu, bet zem lielinieku varas bojā ietu vai tiktu izsūtīti tikai atsevišķi pilsoņi. Mums nevajadzētu atkārtot kļūdu, ko 1917.gadā darīja krievu inteliģence, — tā atstāja savas vietas un domāja, ka līdz ar to sabruks visa dzīve. Bet viņu vietas ieņēma citi, un dzīve ritēja tālāk. Mums tagad nav palīgu, mums jāpaļaujas uz sevi vien. Palieciet tamdēļ savās vietās un izturiet!"

Svētdien, 16.jūnijā, uz dziesmu svētkiem Daugavpilī ārkārtēji kritisko polītisko apstākļu dēļ K.Ulmanis neieradās, bet tur sapulcējušos svētku dalībniekus apsveica pa radio no pils Rīgā. Pēc savas radio runas prezidents pilī klātesošajiem žurnālistiem drūmi teica: "Smagas dienas mums visiem stāv priekšā! Varbūt pat smagākas, kādas vispār var būt! Ir jābūt nopietni sagatavotiem uz visu. Bet ticību un cerību nezaudēsim. Latvija bija un būs!"

Beidzot PSRS bija pienācis izdevīgais, deviņus mēnešus pacietīgi gaidītais brīdis — īstenot 1939.gada 23.augustā ar Vāciju noslēgto slepeno līgumu par Latvijas—Baltijas valstu sirds sagrābšanu krievu rokās. Brīdis bija meistarīgi izvēlēts: franču armija bija sakauta, bet bramanīgie saukļi par drīzu Anglijas invāziju un sakāvi piesaistīja visu Rietumu sabiedroto uzmanību Atlantijas piekrastei.

Latvijas valdība nolēma atkāpties. Pirmdienas rītā padomju tanki jau vēlās neatkarīgās Latvijas Republikas teritorijā, un kopš šī brīža latviešu valsts iestādes un pat visaugstākās amatpersonas vairs bija tikai marionetes padomju okupantu varā. Faktiskie rīkotāji bija Padomju Savienības netiešā veidā nozīmēti sakarnieki.

Ar šādu Latvijas okupāciju, kas bija pretēja starptautiskām tiesībām, PSRS pārkāpa veselu rindu kollektīvus un bilaterālus līgumus:

1920. gada 11. augusta Rīgas miera līgumu, ar kuru PSRS atzina Latvijas valsts suverenitāti un uz mūžīgiem laikiem atteicās no jebkādām prasībām uz Latvijas zemi un tautu;

1929.gada 9.februāra "Ļitvinova protokolu" par Kelloga–Briāna pretkara pakta spēkā esamību, pēc kura PSRS visi disputi iepretīm Latvijai bija jāizšķir miera ceļā;

1932.gada 5.februāra neuzbrukšanas paktu, ar kuru PSRS apņēmās atturēties no jebkādiem varas darbiem, kas vērstos pret Latvijas teritoriālo neaizskaramību vai tās polītisko neatkarību. Radušās domstarpības, ko varētu nokārtot diplomātiskā ceļā, bija nododamas jauktas šķīrējkomisijas izlemšanai. Šo līgumu pagarināja 1934.gada 4. aprīlī, un tas bija spēkā līdz 1945.gada 31.decembrim;

1933.gada 5.jūlija vienošanos Londonā par "agresora definīciju", kurai PSRS un Latvija pievienojās ar īpašu konvenciju, atzīstot, ka "agresors ir valsts, kas pirmā ar vai bez kara pieteikuma ar saviem bruņotiem spēkiem iebrūk svešā territorijā. Nekādi polītiski, militāri, saimnieciski u.c. apsvērumi neder par attaisnojumu šādai agresijai". Pēc Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla atzinuma, agresija ir starptautisks noziegums. PSRS rīcība Latvijā bija kvalificēta agresija un tātad starptautisks noziegums;

1939.gada 5.oktobra savstarpējās palīdzības līgumu, pēc kura 5. panta šī līguma iedzīvināšana nekādā ziņā nedrīkst aizskart Latvijas suverenitāti, it sevišķi tās valsts iekārtu, sociālo un saimniecisko sistēmu. Pirms Latvijas okupācijas ar militāru varu, Padomju Savienība pat atsaucās uz šo līgumu savā ultimātā.

Mūsu tēvzemes sargiem, kuri Latvijas brīvības cīņās 628 dienas bija varonīgi atsituši ienaidnieku uzmācību vairākās frontēs, tiem pašiem cīnītājiem, par kuriem toreiz britu militārās misijas priekšnieks ģenerālis Berts teica, ka katrs latviešu karavīrs varot būt lepns, ka tas pieder pie tik varonīgas armijas, tagad dziļās sāpēs, sakostiem zobiem pēc saņemtas stingras pavēles vajadzēja noskatīties savas tēvu zemes bojāejā, kaut ausīs vēl skanēja pēdējā laikā bravurīgi skandētais sauklis: "Labāk stāvus mirt, nekā uz ceļiem dzīvot!"

Bet ar varoņu siržu spēku vien nevarēja uzsākt cīņu pret astoņdesmitpieckārtīgā pārspēkā esošo pretinieku.

Reinis Tīģeris

Raksta autors Reinis Tīģeris Linkolnā 1960. gadā ar korporācijas "Talavija" cepurīti galvā. Autors dzimis 1933. gadā Ķoņu pagasta "Kaktiņos"

Olga un Krists Tīģeri — mātei klēpī Reinis, raksta autors