Pie demokrātiskas Latvijas valsts šūpuļa – demokrāts Jānis Čakste

Latvijas valsts 91.gadareizē un pirmā Latvijas Valsts prezidenta 150.dzimšanas gadareizē

Akadēmiķis prof. JĀNIS STRADIŅŠ:

[ — — — ]

Jānis Čakste nodzīvoja nepilnus 67 gadus, viņš piedzima 1859.gadā un aizgāja mūžībā 1927.gadā.

Kad tika proklamēta un izcīnīta Latvijas Republika, J.Čakste bija jau apmēram 60 gadus vecs. Viņa personība, tiesiskie principi un pasaules uzskats 1918.gadā bija jau izkristalizējušies – Jelgavas ģimnāzista un Maskavas universitātes Tiesībzinātņu fakultātes studenta gados, tiešā personiskā saskarē ar Krišjāni Valdemāru un Alunānu ģimeni Jelgavā, advokāta un iecienīta latviešu sabiedriska darbinieka gaitās. J.Čakste bija IV Vispārējo dziesmu svētku organizētājs, laikraksta “Tēvija” izdevējs un redaktors, I Krievijas valsts domes deputāts 1906.gadā, tad sekoja Viborgas uzsaukuma parakstīšana, trīs mēnešu cietumsods un aizliegums ieņemt jebkādus sabiedriskus amatus cara Krievijā. Atsākt sabiedrisku darbību J.Čakstem bija ļauts tikai latviešu tautai traģiskajās Pirmā pasaules kara dienās, kad viņš Tērbatā (Tartu), tolaik Jurjevā, tika izvirzīts par latviešu bēgļu aprūpes Centrālās komitejas priekšnieka Viļa Olava biedru, bet pēc viņa nāves – par priekšnieku. Praktiski visa Kurzemes guberņa bija Vācijas karaspēka okupēta, un bēgļu gaitās izkliedēto kurzemnieku kongress 1917.gada aprīlī Tartu, Vanemuines namā, ievēlēja J.Čaksti par Kurzemes guberņas komisāru (gubernatoru). Tiesa, par gubernatoru bez teritorijas, kaut arī Jurjevā (Tartu) atradās evakuētā Kurzemes gubernatora kanceleja, iestādes, arhīvi.

J.Čakste šajā laikā pēc Februāra revolūcijas iesaistījās Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) darbā, brauca uz tās sēdēm Petrogradā, kur jau 1917.gada 17.novembrī Valkā iezīmēta Latvijas neatkarība, bet 1918.gada 26.janvārī principā tika deklarēta (gan pagrīdes apstākļos) Latvijas valstiskā neatkarība. Atgādināšu, ka tieši uz LPNP pilnvaru pamata Zigfrīds Meierovics jau 1918.gada 11.novembrī panāca Latvijas neatkarības de facto atzīšanu no Lielbritānijas ārlietu ministra Belfūra, tātad nedēļu pirms 18.novembra! Tiesa, J.Čakste nebija vadošā persona šajā Valkā un Petrogradā dislocētajā LPNP, to vadīja deputāts J.Goldmanis un V.Zāmuels, padomē darbojās arī A.Bergs, J.Zālītis, Z.A.Meierovics, A.Kroders, J.Akurāters, A.Klīve, taču kā bēgļu aprūpes Centrālās komitejas priekšsēdētājs un Kurzemes guberņas komisārs J.Čakste bija šīs padomes ļoti autoritatīvs loceklis, varbūt pat autoritatīvākais, arī savu personisko īpašību un sabiedriskā darba pieredzes ziņā.

1918.gada vasarā J.Čaksti Kazaņā mēģināja arestēt komunisti, ar lielām grūtībām viņš iemanījās atgriezties dzimtenē un nonāca Jelgavā 1918.gada 11.novembrī. Dzimtās “Auču” mājas bija izdemolētas, un brīdī, kad J.Čakste bija pieķēries sava mitekļa elementārai sakopšanai, viņu sasniedza ziņa par Latvijas neatkarības proklamēšanas akta organizēšanu Rīgā 1918.gada 18.novembrī. Un galvenais, ka viņš, Jānis Čakste, esot aizmuguriski ievēlēts Tautas Padomes priekšsēdētāja amatā, jo viņš patiesi bija ietekmīgākais, atzītākais liberālis no demokrātiski noskaņoto latviešu pilsonības atklātības darbiniekiem, ko sabiedrība plaši pazina gan kā bēgļu aprūpēšanas organizatoru Pirmā pasaules kara laikā, gan kā pirmskara mieralaiku sabiedrisku darbinieku Kurzemē.

Ir daudz minējumu par to, kādēļ J.Čakste nav piedalījies 18.novembra aktā Rīgā. Itin kā ziņa par šo aktu viņu sasniegusi par vēlu, ceļš no Jelgavas bijis slidens, nav bijuši apkalti zirgi. J.Čakste īsti neesot pārzinājis situāciju un politiķu aizkulišu norunas, kur tobrīd dominējuši Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters, Pauls Kalniņš, Marģeris Skujenieks, t.i., citas, jaunākas paaudzes politiķi, kurus J.Čakste maz pazina. Manuprāt, nav bez pamata Ādolfa Klīves atmiņās izteiktais viedoklis: nav bijis skaidrs, kas reprezentēs jauno valsti – uz Krievijā izkliedēto un pamazām reevakuējošos bēgļu sabiedriskajām organizācijām dibinātā LPNP vai uz Rīgā jaunizveidotām politiskām partijām bāzētā Tautas Padome. Būtiskākais bija, vai jaunā valsts orientēsies uz uzvarējušām antantes lielvalstīm vai uz sakauto, bet atjaunoto pēcrevolūcijas Vāciju, kur dominēja sociāldemokrāti. LPNP konsekventi orientējās uz antanti un nevēlējās sadarboties ar sociāldemokrātiem. Tautas Padome (TP) turpretī bija konstruējusies vācu okupētajā Rīgā tūdaļ pēc ķeizariskās Vācijas sabrukuma sadarbībā ar Vācijas republikas pilnvaroto pārstāvi A.Vinnigu, vadošie te bija 1917.gada vasarā dibinātās K.Ulmaņa Zemnieku savienības politiķi, kas iestājās par nepieciešamību veidot bloku ar P.Kalniņa vadītajiem labējiem sociāldemokrātiem. Gluži reālistiski TP orientējās uz vienīgo reālo spēku – Vācijas militāro palīdzību un tikai nedaudz vēlāk konsekventi pārslēdzās uz antanti. J.Čakste bija LPNP loceklis, un daudzos viņa kolēģos (J.Goldmanis, V.Zāmuels, A.Bergs) bija jūtama nogaidoša nostāja, bažas, vai Latvijas proklamēšana vācu okupētajā Rīgā nekavēs Z.Meierovica misiju Rietumos, tur jau panākto de facto atzīšanu. 18.novembra aktā jau nepiedalījās arī A.Bergs, Ā.Klīve, Z.A.Meierovics. Iespējams, ka minētie apsvērumi noteica J.Čakstes svārstības, taču izšķirīgo lēmumu viņš pieņēma zibenīgi – jau 19.novembrī viņš uzņēmās Tautas Padomes priekšsēdētāja amatu un tūdaļ pat 23.novembrī izbrauca no Rīgas uz Parīzi aizstāvēt Latvijas intereses Versaļas miera konferencē. Līdz pat 1919.gada jūnijam J.Čakste uzturējās ārzemēs Londonā un Parīzē kopā ar savu visai aktīvo palīgu Z.A.Meierovicu, visiem līdzekļiem sekmējot Latvijas valstiskās neatkarības starptautisku atzīšanu, kas nepavisam nebija viegls uzdevums. Vārds “Latvija” nepavisam nebija agrāk dzirdēts, un politiķi nestādījās priekšā, kur gan tāda varētu atrasties!

Atgriezies Latvijā pēc Rīgas atbrīvošanas gan no P.Stučkas lieliniekiem, gan no A.Niedras provāciskās valdības, pēc tam, kad Ulmaņa Pagaidu valdība bija konsekventi norobežojusies no vāciešiem, J.Čakste savas delegācijas vadītāja pilnvaras ārzemēs nodeva Z.A.Meierovicam un atgriezās Rīgā. Atklājot Tautas Padomes 1919.gada 13.jūlija sesiju Rīgā un arī vēlāk, jau pēc Bermonta sagrāves, runājot neatkarības proklamēšanas pirmajā gadadienā, J.Čakste sumināja 18.novembri un Tautas Padomi kā “Latvijas patstāvības un tautas brīvības nesēju”. J.Čakste pamazām, ne jau bez sarežģījumiem, novadīja mūsu priekšparlamentu – Tautas Padomi līdz Satversmes sapulces vēlēšanām 1920.gada februārī, līdz Satversmes sapulcei, novadīja to tolerantā, demokrātiskā garā, pārvarēdams dažu labu personisku politisku un personisku antipātiju, arī savu antipātiju pret Kārli Ulmani.

K.Ulmanis, neapšaubāmi, bija lielāks taktiķis, darītājs ekstremālās situācijās. K.Ulmaņa loma Latvijas neatkarības izcīnīšanas līkločos, Brīvības cīņās izpostītās valsts saimnieciskā atlabšanā tomēr bija izšķirīgā, tas ir jāatzīst arī šodien. J.Čakstes loma šajā posmā bija stipri mazāk jaušama. Taču Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas valsts izveidošanā, Republikas starptautiskā atzīšanā vairāk nopelnu pienākas J.Čakstem un Z.A.Meierovicam. Uzsvēršu vēl, ka 18.novembra K.Ulmanis krasi atšķiras no 15.maija K.Ulmaņa, arī K.Ulmanis tolaik bija demokrāts, varbūt tāds laipojošs, kombinācijās meistarīgs demokrāts. Taču J.Čakste bija konsekventāks demokrāts. Salīdzinājumā ar 18 gadus jaunāko K.Ulmani J.Čakste bija 19.gadsimta cilvēks, pirmās tautiskās atmodas tiešajās tradīcijās izveidojusies personība, K.Valdemāra tiešs vēlīns līdzgaitnieks, persona gratissima Valdemāra ģimenē, kamēr K.Ulmanis nobrieda 20.gadsimta sākumā – Latvijā, Vācijā, Amerikā, izauga nevis no tiesību jomas un latviešu sabiedriskās dzīves, bet no zemnieku praktiskās gudrības un dzīves, no lauksaimniecības inovatīvo atziņu popularizēšanas. J.Čakste pēc profesijas bija tiesībnieks, K.Ulmanis – tautsaimnieks un agronoms, arī tas ir ļoti svarīgi. K.Ulmanis pārkāpa pāri dažam šķērslim, kurus J.Čakstem viņa tiesībnieka apziņa pārkāpt neļāva.

Negribu J.Čaksti pretstatīt K.Ulmanim, tomēr ir jāatzīst: tie bija dažādu paaudžu, ļoti dažādu raksturu, ļoti atšķirīgas dzīves pieredzes cilvēki, lielā mērā tomēr pretstati. K.Ulmanis bija neatkarības, jaunās valsts izcīnīšanas praktiķis, taču J.Čakstes pamatnopelns ir demokrātijas, tiesiskuma ideju iedēstīšana jaunajā valstī, tolerances veidošana, eiropeiskas valsts uzstādījumi. J.Čakste nebija vecmodīgs, nemoderns – demokrātijas izpratnē viņš varbūt bija pat modernāks, dziļāks par K.Ulmani. K.Ulmanis un J.Čakste abi, bez šaubām, bija Latvijas patrioti, abi – krietni zemgalieši, bet K.Ulmani par eiropieti varētu nosaukt ar iebildumiem, viņā dominēja amerikāniskā, pragmatiskā lietu izpratne. Arī šodien neatsakos no cildinošajiem vārdiem, ko vairākkārt esmu veltījis K.Ulmanim, taču atzīstu, ka viņš darbojās kā demokrāts tikai Latvijas rītausmā, bet vēlāk Latvijas demokrātijas bēdīgā pieredze, paša sarežģītais raksturs, varbūt arī pārmērīgās ambīcijas, sajūta, ka pēc neatkarības izcīnīšanas viņš esot atbīdīts malā, ievirzīja K.Ulmani autoritārismā, 15.maija idejās, “vadonības” idejās.

J.Čakste turpretī centās veidot Latviju par demokrātisku valsti, un grūti sacīt, kas būtu noticis, ja 1934.gada 15.maijā J.Čakste vēl būtu bijis Valsts prezidents, – šķiet, A.Kvieša nostāju viņš nebūtu ieturējis, apvērsumam būtu pretojies. Savā nostājā J.Čakste salīdzināms ar T.Masariku Čehoslovākijā vai Svinhufvudu Somijā – šīs valstis starpkaru posmā palika uzticamas demokrātijai, kamēr vairums jaundibināto Eiropas valstu aizgāja pa autoritārā režīma taciņu.

J.Čakste tātad kļuva ne tikai par pirmo Tautas Padomes priekšsēdētāju (1918–1920), bet arī par pirmo Satversmes sapulces priekšsēdētāju (1920–1922) un pirmo Latvijas Valsts prezidentu (1922–1927). Piebildīsim, ka pirmajā vēlēšanu reizē 1922.gadā J.Čakste bija vienīgais kandidāts prezidenta amatam, un viņu ievēlēja pārliecinoši ar 92 balsīm (6 atturoties). Otrajā reizē, 1925.gadā, J.Rainis pirmajā balsojumā guva 33, K.Ulmanis – 32, J.Čakste 29 balsis, bet pēc J.Raiņa kandidatūras atsaukšanas ievēlēja tomēr J.Čaksti ar 60 balsīm, kamēr K.Ulmanis saņēma tikai 31 balsi. Par J.Čaksti balsoja centra partijas, sociāldemokrāti, mazākumtautību deputāti, par K.Ulmani – Zemnieku savienība un daži citi grupējumi. Starp citu, J.Čakstes vadībā tika izdiskutēta un pieņemta Satversme un ar viņa atbalstu tika ieviests valsts prezidenta amats, pret ko uzstājās sociāldemokrāti.

J.Čakste pats uzskatīja par īsteno Latvijas neatkarības un demokrātiskās iedibināšanas aktu 1920.gada 1.maiju, kad sanāca Satversmes sapulce, nevis Tautas Padome vai Latviešu Pagaidu nacionālā padome, ko traktēja kā pagaidu veidojumus, tādēļ viņš arī īpaši iestājās, ka 1.maijs izsludināms par svētku dienu – Satversmes dienu. Tas arī bija zināms kompromiss ar sociāldemokrātiem, kuriem 1.maijs likās īpaši izceļams citā traktējumā – kā visas pasaules darbaļaužu solidaritātes un darba svētki, šķiriskās pretošanās diena. Respektējot šo viedokli, Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, darba sākuma dienu noteica 1.maijā, lai to varētu svinēt kā visas Latvijas tautas kopīgu svētku dienu. Nav brīnums, ka pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma šī 1.maija svētku diena, protams, tika svītrota no kalendāra, un 1.maija vietā nāca 15.maijs.

Stājoties Latvijas valsts priekšgalā, J.Čakste saprata, ka uz latviešu sabiedrības prāvu daļu gulstas smags mantojums – verdziskums, iztapība, tieksme korumpēties, skaudība, arī komunistiskās utopijas un vardarbības cildināšanas slogs. J.Čakste mēģināja audzināt latviešus Rietumu demokrātijas izpratnē, ko viņš bija guvis universitātē no saviem profesoriem – tiesībniekiem, liberāļiem, viņš akcentēja likumību, kārtību, saticību. J.Čakste uzstājās ne tikai kā pilsonisko partiju pārstāvis, bet arī kā sašķeltās tautas vienotājs, kā prezidents, kas baudīja arī toreiz Latvijā spēcīgās sociāldemokrātijas uzticību. Godīgums, ideālisms, patriotisms, iecietība pacēla viņu pāri partiju kašķiem. Gribu citēt dažas rindas no mana, iedrīkstos šodien sacīt, vecākā drauga – pazīstamā mežzinātnieka un sabiedriskā darbinieka Arvīda Kalniņa, J.Čakstes bezpartejisko un Demokrātiskā centra saraksta deputāta Saeimā un ministra, ko viņš sniedzis J.Čakstes piemiņas krājumā (1928.g.):

“Vērtējot mūsu politisko partiju dzīvi, nelaiķim sevišķi grūti bija samierināties ar daža politiķa un pat partiju vadoņu aizraušanos ar privātiem veikaliem, kas vienu laiku pēc valsts nodibināšanās bija sevišķi modē. J.Čakste arvien tīri atklāti aizrādīja, ka politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tajā pašā laikā būt arī veikalniekam(?). Sabiedriskam darbiniekam politiķim demokrātiskā valstī pieder noteikšana par valsts kasi. Partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietiekami objektīvs: personīgās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums. J.Čakste tomēr velti norādīja uz kļūmīgajiem piemēriem Amerikā, Francijā un citur, [..] Pie mums šī uzskata pareizību pa lielākai daļai negribēja atzīt, tika uzsvērts, ka veikali vajadzīgi, lai uzturētu partijai un dotu tai plašākas aģitācijas iespējas, ka turīgi partijas līderi pat ļoti vēlami.”

Vai neliekas, ka šie 1927.gadā rakstītie teikumi varētu būt sacerēti 2009.gadā? Ne velti A.Kalniņš liecina arī, ka “Savu politisko un citu darbu novērtējumu J.Čakste arvienu nodeva ļoti noteiktu, nerēķinoties ar to, ka šī vaļsirdība viņam sagādāja daudz nepatikšanu, ka ar to viņš ieguva daudz ienaidnieku ... Uztraucoties J.Čaksti esmu novērojis vienīgi tad, kad bija jāpārrunā dažādas mūsu dzīves ēnas puses: ieviesusies korupcija, arvien noteiktāka sabiedrības sašķelšanās sīkajās grupās, neglītie cīņas paņēmieni politisko partiju kaujas laukā [..], kuru sekas bija arvien mazāka tautas ticība saviem vadoņiem un līdz ar to nācijas dzīves spēju mazināšanās.”. A.Kalniņš arī norāda, ka J.Čakste uzsvēris, ka “pārgrozības valsts iekārtā izvedamas ļoti uzmanīgi, vienīgi saskaņā ar nepārprotami izteiktu tautas vairākuma gribu. Nekad nedrīkst riskēt ar asākām šķiru cīņas iespējām, jo tās mazajai Latvijai var kļūt liktenīgas. Šķiru interešu taisnīgajai saskaņošanai, šķiru pretešķību izlīdzināšanai jābūt par mūsu mērķi”.

Šodien vēlreiz jāuzsver: ļoti daudz kas no tā, kas lika izmist J.Čakstem, ir vēl daudzkārt aktuālāks mūsdienu Latvijai. Laikmeti sasaucas pāri 80 gadiem – diemžēl šoreiz sliktā nozīmē. Zīmīgi, ka Nacionālajā teātrī notiek muzikālas drāmas “Vadonis” izrādes, labi apmeklētas, publikas atsaucību gūstošas. J.Čakste nav tiecies būt vadonis (ar lielo burtu!), un vadonībā viņš nemeklēja Latvijas problēmu atslēgas. Viņš bija demokrāts un kā tāds nācijas, vismaz prāvas tās daļas līderis. Viņš bija un paliek Latvijai demokrātijas simbols, cilvēcisku dimensiju valstsvīrs, un Latvijai ir laimējies, ka šāds cilvēks ir stāvējis pie mūsu valsts šūpuļa.

Un pašās beigās gribētu izteikt ierosinājumu. Var diskutēt par senu vēsturisku vietu nosaukumu maiņu (es šādas pārmaiņas ne visai atbalstu), taču ja jau Basteja bulvāris atkal kļuvis par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri, tad taisnīgums prasītu, ja Pils laukumam atdotu Jāņa Čakstes laukuma nosaukumu, kāds tam bijis no 1927. līdz 1940.gadam, vai arī tiktu pabeigta J.Čakstes gatves izveidošana no Piena kombināta līdz Jelgavas šosejai – Vienības gatvei. Ja mēs pieņemtu šādu aicinājumu Rīgas domei un Valsts prezidentam, tāpat arī akceptētu aicinājumu Maskavas universitātē atklāt piemiņas plāksni pirmajam Latvijas prezidentam, tas varbūt būtu reāls solis J.Čakstes popularitātes celšanā un piemiņas uzturēšanā, arī Latvijas demokrātijas tradīciju akcentēšanai. Jo neslēpsim, ka K.Ulmanis mūsdienu Latvijas sabiedrībā ir nesalīdzināmi populārāks nekā J.Čakste un pat pirmā Valsts prezidenta 150.dzimšanas diena netiek atzīmēta ar to vērienīgumu, kādu būtu pelnījis šis latviešu politiķis, kura vārds 1998.gadā ir iemūžināts Jungfraujohas Brīvības hallē (Šveicē) par godu simts diženākajiem pasaules demokrātiem (līdzās Vudro Vilsona, Vinstona Čerčila, Lajoša Košuta, Aleksandra Dubčeka, Andreja Saharova un igauņa Jāka Tenisona vārdiem).

Ievadruna J.Čakstes 150.dzimšanas dienā 2009.gada 14.septembrī Latvijas Universitātes Mazajā aulā. Ar īsinājumu sākuma, uzrunas daļā [ — — — ].