Par likteni — būt latvietim

Grāmatas vāks un grāmatas autors, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Jānis Riekstiņš — pēc apbalvojuma saņemšanas no Valsts prezidenta Valdi Zatlera rokām, Rīgas pilī 17.novembrī Foto: Toms Kalniņš, VPK

Iznācis dokumentu krājums “Represijas pret latviešiem PSRS”

Nedēļas pirmajā dienā, 16.novembra pēcpusdienā, Latvijas Republikas 91.gadadienas sirsnīgā gaisotnē, Latvijas Valsts arhīvā, visam arhīva kolektīvam un viesiem klātesot, tika vaļāvērts svaigs grāmatsējums. Pazistamā arhīvu pētnieka, vēsturnieka Jāņa Riekstiņa savākts un sakārtots latviešu likteņu autentisko dokumentu krājums un apcere par faktisko genocīdu pret mūsu tautas (tāpat kā citu mazākumtautu) diasporu 1937.–1938.gada Padomju savienībā. Izdevuma nosaukums: “Represijas pret latviešiem PSRS. 1937.–1938.”.

Grāmatas 272 lappusēs pamatā runā tikai dokumenti. Un to profesionāla vēsturnieka skrupulozā, faktos sakņotā analīze. Par laiku un vidi, kad pat Ļeņina sieva Krupskaja vēstulē Staļinam spiesta citēt kādas sešgadīgas meitenītes vārdus savam vectētiņam: “Es negribu būt latviete” [ar domu – “Es baidos būt latviete”]…

Stindzinoši. Bet tas jāzina un jāatceras katram.

Apsūdzība

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs:

Latvijas Valsts arhīvs laidis klajā dokumentu krājumu, kuru, Aijai Kalnciemai piepalīdzot, sagatavojis visnotaļ pieredzējis arhīvists Dr.hist. Jānis Riekstiņš [un nu jau arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, kuram, tāpat kā viņa kolēģei, arī ir piešķirts šis augstais apbalvojums]. J.Riekstiņa vadībā un redakcijā dienas gaismu ieraudzījuši ap desmit aktu un materiālu sakopojumu, kas veltīti Latvijas 20.gs. vēsturei, īpaši padomju okupācijas posmam. Tik atšķirībā no analogiem izdevumiem, kur priekšvārdam parasti atvēlētas vien dažas lappuses, autors šoreiz ir ziedojis veselas 74(!) lappuses. Tas nav priekšvārds šā vārda ierastajā nozīmē, bet pēc būtības jau vesela neliela grāmata. Vai bija vajadzība pēc tik apjomīga teksta? Šķiet, ka jā, jo bez tik plašiem komentāriem (sauksim tos, kā pieņemts) ne visi 93 grāmatā ievietotie dokumenti katram lasītājam būs saprotami.

Iedaļā “Historiogrāfija un avoti” autors koncentrēti, bet vienlaikus saturīgi raksturo šo katram zinātniskam pētījumam piemītošo sastāvdaļu, spiests sākt to ar savā ziņā bēdīgiem vārdiem: “Līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem kā 1937.–1938.gada politisko represiju, tā arī totalitārā komunistiskā režīma izdarīto citu noziegumu izpēte faktiski bija “slēgtā zona”. Visi ar politiskajām represijām saistītie [..] dokumenti bija noslēgti aiz “septiņām atslēgām”. Stāvoklis radikāli izmainījās tikai pēc PSRS sabrukuma un daudzu dokumentu atslepenošanas.” Taču joprojām “daudzas represēto latviešu krimināllietas tāpat kā nošauto saraksti tiek glabāti dažādu Krievijas arhīvu slepenajos fondos, kas Latvijas pētniekiem nav pieejami”. Viņš augsti vērtē demokrātiski tendēto krievu vēsturnieku publiskotos dokumentu krājumus, monogrāfijas un daudzās vietās izdotās staļiniskā terora upuru piemiņas grāmatas (jāatzīmē, ka, atšķirībā no J.Riekstiņa, latviešu vēsturnieki vēl maz izmanto Austrumu kaimiņvalsts historiogrāfu pētījumus). Viņš sevišķi atzinīgi izsakās par 2000.gadā izdoto N.Ohotina un A.Roginska plašo izdevumu “Latviešu operācija”, kurā pirmo reizi tika publicēti PSRS Iekšlietu tautas komisariāta direktīvie dokumenti par šīs noziedzīgās akcijas veikšanu, kā arī sniegti dati par minētajā operācijā cietušajiem.

Priekšvārda autors sīkāk raksturo Latvijas Valsts arhīvā atrodošās 30.gadu beigās represēto latviešu krimināllietas, uzsverot, ka pret tām jāizturas “augstākā mērā kritiski, jo šīs lietas netika iekārtotas patiesības noskaidrošanai, bet gan ar tieši pretējiem nolūkiem”. Pirmām kārtām tie ir LPSR Valsts drošības komitejas dokumenti, kā arī Latvijas kompartijas un padomju materiāli, arīdzan Krievijas latviešu kultūras un izglītības biedrības “Prometejs” fonds.

“Sarkanais terors” grāmatā nosaukts par Lielā terora ģenerālmēģinājumu. V.Ļeņins jau 1918.gada 9.augustā pieprasīja “veikt nesaudzīgu masu teroru pret kulakiem, popiem un baltgvardiem, šaubīgos ieslogot koncentrācijas nometnēs (izcēlums mans – R.T.) ārpus pilsētas”. Šo direktīvu konkretizēja 1917.gada 7.decembrī nodibinātas Viskrievijas komisijas cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu (VČK) 1918.gada 2.septembra pavēle “Par sarkano teroru”. Tā būtību viens no šīs komisijas vadītājiem mūsu tautietis (!) Mārtiņš Lācis izskaidroja šādi: “Nemeklējiet lietās pierādījumus par to, vai viņš ir pret padomi ar ieroci vai vārdu. Pirmā kārtā jums viņam ir jāprasa, kādai šķirai viņš pieder, kāda ir viņa izcelšanās un kāda ir viņa profesija. Visiem šiem jautājumiem ir jāizlemj apsūdzētā liktenis. Tur ir sarkanā terora jēga.” J.Riekstiņš uzsver, ka politiskās represijas bija padomju totalitārā režīma valsts mehānisma neatņemama sastāvdaļa. Boļševiki tās uztvēra kā kaut ko dabisku, katrai revolūcijai nedalāmi piemītošu. Par pamatu represijām varēja būt “slikta” revolucionārā pagātne, sastāvēšana citās partijās vai kompartijai opozicionārās grupās, draudzīgi vai radnieciski sakari ar kādu no minētajām kategorijām utt., u.tml. Pamats nošaušanai vai nosūtīšanai uz Gulaga nometni varēja būt arī “nepareiza tautība”. Saprotams, vispirms cieta PSRS slāvu tautības cilvēki, bet 30.gadu vidū un otrajā pusē viņiem pievienoja minoritātes – vispirms skaitliski lielākās latviešus un vāciešus, pēc tam igauņus, somus, grieķus, irāņus, rumāņus u.c. jau pēc etniskās pazīmes. J.Riekstiņš tā neraksta, bet gribot negribot jāsāk domāt, ka tas bija, ja ne pilnīgi, tad ceļš ne tikai uz parasto genocīdu, bet jau uz rasismu.

Viņš norāda, ka par Lielā (lielā!) terora sākumu var uzskatīt kompartijas Politbiroja 1937.gada 2.jūlija lēmumu “Par pretpadomju elementiem”, ar kuru tika ieteikts ņemt uzskaitē visus dzimtajās vietās atgriezušos kulakus un kriminālnoziedzniekus lai “viskaitīgākos no viņiem nekavējoties arestētu un nošautu (izcēlums mans – R.T.), viņu lietas izskatot administratīvā kārtībā trijniekos (vietējās iekšlietu pārvaldes priekšnieks, prokurors un partijas komitejas pirmais sekretārs – R.T.), bet pārējos mazāk aktīvos, bet tomēr naidīgos elementus uzskaitītu un izsūtītu uz IeTK norādītajiem rajoniem”. “Trijnieka” lēmums bija galīgs, un tas nebija jāsūta uz Maskavu apstiprināšanai. Punktu uz “i” uzlika prasība piecu dienu laikā iesniegt centrālkomitejai “nošaušanai paredzēto skaitu, tāpat kā izsūtīšanai paredzēto skaitu”.

Iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs (“likvidēts” 1940.gadā) savukārt katram apgabalam, novadam un republikai noteica represējamo kvotas, kuras pēc vietējo varasvīru iniciatīvas tika arvien palielinātas. Sākot “diversantu – spiegu grupu un poļu kara organizācijas” likvidēšanu, 1937.gada vasarā šī akcija kļuva par visu turpmāko “nacionālo operāciju” etalonu un paraugu. Minoritāšu eksekūcijām pietika pat ar “divnieku” – iekšlietu pārvaldes priekšnieku un prokuroru. Viņi apsūdzētajiem pēc pirmās kategorijas noteica nāvessodu, bet otrās kategorijas “vainīgajiem” – ieslodzījumu labošanas darba nometnē uz 5–10 gadiem. Šie spriedumi apstiprināšanai gan bija jāsūta uz Maskavu, kur to veica N.Ježovs un PSRS ģenerālprokurors Andrejs Višinskis, kas, kā zināms, ievadīja Latvijas sovetizāciju pēc okupācijas 1940.gadā.

30.gadu vidū jau ne mazums latvieši – pazīstami partijas padomju militārie un saimnieciskie darbinieki bija represēti kā “trockis” u.tml. No viņiem nereti spīdzināšanas ceļā iegūtās liecības Valsts drošības galvenās pārvaldes čekisti izmantoja, lai “izdomātu Vissavienības latviešu kontrrevolucionāro organizāciju “ar tās vadošo centru” Maskavā un daudzām “filiālēm” provincē, kā arī “militāro centru”. Ļeņingradas “latviešu nacionālistiskajā centrā” izskatīja visas turienes tautiešu organizācijas: Latviešu izglītības namu bijušo latviešu strēlnieku sekciju, latviešu mācību iestādes, biedrības “Prometejs” filiāli utt. Viens no “latviešu operācijas” organizētājiem Smoļenskā Aleksejs Nasedkins vēlāk stāstīja: viņš informējis Ježovu, ka šajā pilsētā bijis ap 5 tūkstoši latviešu, no kuriem kā nacionāli noskaņotus varētu arestēt aptuveni 450–500 cilvēkus. Virsbende tad deklarējis: “Tās ir muļķības, es saskaņošu ar VK(b)P CK un vajadzēs latviešiem nolaist asinis. Arestējiet ne mazāk kā 1500–2000 cilvēkus, viņi visi ir nacionālisti.” Protams, ka malā nepalika pats galvenais bende Josifs Staļins. Pēc A.Nasedkina ziņojuma noklausīšanās sakarā ar viņa atklāto “kontrrevolucionāro nacionālistisko organizāciju” Kremlī tika pieņemts lēmums par kārtējo vairāku latviešu tautības personu arestu. Šoreiz Damokla zobens nokrita pār Jēkabu Alksni, Jāni Bērziņu, Jukumu Vācieti, arī čekistiem Jēkabu Petersu un jau minēto M.Lāci, kā arī vairākām citām prominentām personām. Bet ar to vēl tuvu nebija gana. Iekšlietu resors nolēma 1937.gada 3.decembrī uzsākt operāciju, lai arestētu visus latviešus, kuri tika turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisko darbu. Bija noteiktas 8(!) latviešu kategorijas, kuras vajadzēja pakļaut arestam. Sevišķā vērība bija jāveltī aizsardzības uzņēmumu, transporta, īpaša režīma un aizliegto zonu iztīrīšanai no šīs tautības cilvēkiem. Kad kāds augsts drošībnieks vaicāja N.Ježovam, kā realizēt viņa direktīvu par pagrīdes atklāšanu latviešu vidū, atkal atbildēts, ka neesot ko kautrēties par konkrētu materiālu trūkumu, bet vajagot izraudzīties dzīvus latviešus no partijas biedru vidus un izsist nepieciešamās liecības. “Ar šo publiku nevajagot ceremonēties [..], vajagot pierādīt, latvieši, poļi u.c., kuri sastāvot VK(b)P, esot spiegi un diversanti.”

Sākoties “latviešu operācijai”, pirmie lielie aresti Maskavā un Ļeņingradā notika 1937.gada decembra pirmajā pusē. Līdzīgs stāvoklis bija arī citos reģionos. Drīz pēc tam sākās arī apcietināto nogalināšana. Vārdu ņēma arī aizsardzības tautas komisārs Kliments Vorošilovs. Tā kā daudzi poļi un latvieši ieņēma padomju militārajā hierarhijā ļoti augstus posteņus, viņš 1938.gada 24.jūnijā izdeva direktīvu, kurā par padomju varai potenciāli bīstamiem elementiem tika pasludināti visu to tautību pārstāvji, kurām bija savs neatkarīgs valstiskums. Piemēram, tikai Tālo Austrumu armijā tika atvaļināti un pēc tam lielākā daļa represēta 85 latviešu tautības augstākie komandieri.

“Latviešu operācijā” galvenokārt tika represēti vīrieši, taču neiztika arī bez sievietēm. Mordovijā un Kazhastānā ierīkoja speciālas nometnes “dzimtenes nodevēju” dzīvesbiedru ieslodzīšanai. Nekāda “atzīšanās” nebija vajadzīga. Pietika ar to, ka viņa ir tāda un tāda arestētā vai notiesātā sieva. Līdz 1938.gada oktobrim bija arestētas vairāk nekā 18 tūkstoši “dzimtenes nodevēju” sievas. Akmoļinskas nometnē vien bija ieslodzītas apmēram 100 latviešu tautības vai Latvijā nākušās pasaulē šā dzimuma pārstāves. No 1937.gada augusta līdz 1939.gadam tika “izņemti” vairāk nekā 25 tūkstoši bērnu, kurus ievietoja bērnunamos, agrāk vai vēlāk pakļaujot asimilācijai.

Apskatot represijās cietušo latviešu skaitu, J.Riekstiņš sastapās ar nopietnām grūtībām, jo sākumā netika prasīts uzrādīt arestēto tautību, turklāt katrā no “nacionālajām operācijām” pie “atbildības” sauca dažādu nacionalitāšu cilvēkus. Piemēram, Omskas apgabalā tā dēvētās latviešu organizācijas lietā tika represēti 177 galvenie “vainīgie”, kā arī 15 lietuvieši, 12 krievi, 9 igauņi u.c. Pēc pētnieka iegūtās informācijas gada laikā – no 1937.gada decembra līdz 1938.gada novembra vidum – pa “latviešu līniju” t.s. “trijnieki” un “divnieki” bija sodījuši 22 360 cilvēkus. No tiem 74%(!) tika piespriests nāvessods. Pārējo arestēto lietas izskatīja nākamajā gadā.

Lielākā daļa dokumentu grāmatā tiek publicēti pirmo reizi un tie ir neapšaubāmi autentiski, jo lielākoties iegūti Latvijas un Krievijas arhivāliju glabātuvēs. Tie sākās ar diviem “Prometeja” dokumentiem, no kuriem viens ir adresēts pat “pašam” J.Staļinam un otrs N.Ježovam. Šīs latviešu biedrības vadītāji Kārlis Daniševskis, Dāvids Beika un Fricis Bernovskis 1935. un 1936.gadā gari un plaši, bet godīgi pastāstīja par šīs organizācijas rosmīgo darbību, lūdza, sacīsim naivi, ne tikvien kā neslēgt to, bet palīdzēt materiāli. Tas jau nu bija par daudz prasīts, un Tautas komisāru padome 1937.gada 16.jūlijā pieņēma lēmumu par šīs biedrības likvidāciju, cita starpā piešķirot tās māju Smoļenskas bulvārī Nr.3–5 nevienam citam kā Krievijas Federācijas galvenajai literatūras pārvaldei – resp. cenzūras iestādei… Tā paša gada beigās tika arestēti “Prometeja” atbalstītā latviešu Maskavas teātra “Skatuve” 27 darbinieki, tajā skaitā 19 (!) aktieri.

Kādas tik birkas netika piekarinātas nabaga latviešiem! Valentīns Olbergs bija trockists – terorists (gluži mūsdienīgi!). Bijušais Saeimas strādnieku – zemnieku frakcijas deputāts Emīls Sudmalis, kas 1932.gadā emigrēja uz padomiju, esot pat formējis teroristu grupu “centrālajam teroram”. Pazīstamais latviešu rakstnieks un Osoaviahima (aizsardzības biedrība – R.T.) vadītājs Roberts Eidemanis “atzinās”, ka viņu jau 1933.gadā sazvērestībā iesaistījis neviens cits kā maršals Tuhačevskis. Vai ka Gaisa kara spēku priekšnieku Jēkabu Alksni spiegošanai savervējis Latvijas armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis, lai gan viņiem nekādi sakari nebija bijuši. Par šīm insinuācijām var tikai pasmaidīt, bet šķērmi paliek ap dūšu, kad daudzos dokumentos lasi par mūsu tautas brāļu spīdzināšanu čekas pagrabos. Nav vajadzības te atgādināt metodes, kādas tika lietotas tur, bet iespaids pēc izlasītā paliek šausminošs. Jebšu, ka šis pats Alksnis izsaukts uz pratināšanu 43(!) reizes (līdzīgi kā daudzi citi). Vai ka pseidotiesu sēdes parasti ilga 15–20 minūtes bez lieciniekiem, kur nu vēl advokātiem.

Ko tur slēpt, kas visiem labi zināms, – čekā strādāja ne jau tikai nosauktie J.Peterss un M.Lācis, bet, kā saka, arī ierindas nagu maucēji latvieši. Vispirms šāva viņi, bet pēc tam viņus. Daži gan tika viegli cauri. Bijušajam Omskas apgabala valsts drošības pārvaldes 3.daļas priekšniekam Albertam Siekam neizdevās pierādīt likumības nopietnus pārkāpumus, kuri izpaudās padomju pilsoņu nepamatotos arestos, un viņš pēc kara strādāja par LPSR iekšlietu ministra vietnieku. Viņa amata brālis analogas 4.daļas priekšnieks Tatārijas PDSR Jānis Vēveris bija līdzvainīgs daudzu cilvēku nelikumīgajos arestos, ieslodzīto spīdzināšanā, izmeklēšanas materiālu falsificēšanā u.tml., bet, neraugoties uz to, viņš dzimtenē uzdienēja par ģenerālmajoru un kļuva par LPSR valsts drošības komitejas priekšsēdētāju. LKP CK birojs, neskatoties uz vēstulēm no Maskavas, viņam piedeva pirmskara grēkus un nekādi nesodīja.

Objektivitātes labad jāatzīmē, ka krājumā ir daži dokumenti, kuri liecina par augstu latviskas cilmes militārpersonu atbrīvošanu no soda. Pulkvedi Detlavu Brantkalnu arestēja 1938.gada maijā Maskavā. Viņš nevienā tirpināšanā sevi par vainīgu neatzina un 1941.gada maijā tika no ieslodzījuma atbrīvots. Kara laikā D.Brantkalns bija 43.gvardes latviešu divīzijas komandieris, bet 1944.–1946.gadā 130.latviešu strēlnieku korpusa komandieris. Līdzīgi nokļuva brīvē pulkvedis Teodors Erlihs, pēc 140 (!) pratināšanas reizēm un vairāk nekā trim gadiem ieslodzījumā 38.strēlnieku divīzijas komandieris Jānis Fogels, kara akadēmijas pasniedzējs majors Haralds Matsons un vēl daži citi. Uz roku pirkstiem skaitāmi. Žēl, ka J.Riekstiņš nav pasekojis viņu turpmākajam liktenim. Varbūt arī karoja?

Dokumentu krājumu rezumē neliels tā satura tulkojums angļu valodā. Tas, protams, ir labi, bet vēl labāk būtu, ja “summary” varētu lasīt arī krievu mēlē. Bet pavisam teicami, ja visu grāmatu varētu izdot lielās kaimiņvalsts valodā. Turklāt tas būtu viegli izdarāms, jo gandrīz visi dokumenti oriģinālā jau ir tapuši krieviski. Ja arī šajā ziņā nekas neiznāks, tad, rezumējot latviski, var droši sacīt, ka iznākusi profesionāli augstā līmenī izstrādāta grāmata, kas ir visnotaļ tuvu akadēmiskam pētījumam.