no 1.lpp.

Politiķi, zinātnieki un praktiķi — par mūsu integrāciju Eiropas Savienībā

Runājot par nacionālo interešu kopumu, Ministru prezidenta biedrs Eiropas Savienības lietās Guntars Krasts uzsvēra, ka šī programma domāta, nevis lai atskaitītos Eiropas Savienībai, bet lai tajā noteiktie uzdevumi būtu veicami arī tad, ja Latvijas mērķis nebūtu iestāšanās ES. Tā nav jāuztver kā ES diktāts vai uzdevums, bet gan kā Latvijas skatījums uz savu attīstību.

— Mēs esam uzsākuši jaunu darbības posmu, — sacīja G.Krasts, — kad dialogā par integrācijas lomu un iespējām jāiesaista aizvien lielāks sociālo partneru loks — gan tie, kas aktīvi darbojas tautsaimniecībā, gan arī nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Mūsu nacionālo interešu formulējumam jābūt vienotam. Pretējā gadījumā iestāšanās ES radīs iekšēju sociālo spriedzi, un šobrīd tā nav vajadzīga nevienam. Arī Latvijas lauksaimniekiem būs jārēķinās ar tām reformām, ko ES nolēmusi veikt lauksaimniecībā. Mums jāseko līdzi šīm izmaiņām, lai savas nostādnes varētu pieskaņot tām, kuras ES veidosies tuvākajos gados.

Skaidrs, ka mūs sagaida visaptverošas sarunas, un tā būs mūsu izpratne, kas noteiks to cenu, kuru Latvija maksās, iestājoties ES. Bet tā nav cena, kas jāmaksā vienpusēji, jo ES dalībvalstis ir ieinteresētas, lai jaunās kandidātvalstis pirms iestājas ES būtu sagatavotas gan ekonomiskajā, gan sociālajā sektorā. Šis sarunu process būs divvirzienu ceļš. Arī ES vēlas ievērot Latvijas intereses, jo tās jomas, kurās mums ir problēmas, sarežģījumus var radīt pašai ES.

Valdības līmenī nozaru politika ir saskaņota, tagad uzsākti dialogi ar nevalstiskajām organizācijām, dažādām nozaru asociācijām. Svarīgi panākt savstarpēju uzticēšanos, lai rezultātā visi būtu ieguvēji.

Informējot par Zemkopības ministrijas paveikto un turpmāk darāmo nacionālās pozīcijas formulēšanā sarunām ar ES lauksaimniecības jomā, Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Irina Pilvere atzīmēja, ka tagad īpaši svarīga ir Latvijas lauksaimniecības sektora sagatavošana integrācijai kopējā ES tirgū. Šis darbs pamatos balstās uz vairākiem dokumentiem, piemēram, Balto grāmatu, kurā uzskaitītas direktīvas un nolikumi, kādi jāievieš kandidātvalstu un arī Latvijas likumdošanā vistuvākajā laikā. Tomēr Baltā grāmata neaptver visu ES likumdošanu, tajā nav atspoguļoti jautājumi par atbalstu lauksaimniecībai, kā arī citi svarīgi punkti. ES ir prasība, lai visa ES likumdošana būtu pārņemta nacionālajā likumdošanā, tātad jāveic likumdošanas saskaņošana. Pērn Briselē sākās pirmais likumdošanas caurskatīšanas jeb skrīninga posms, otrais posms turpināsies šoruden.

Būtisks ir PHARE projekts ar palīdzības daļu Zemkopības ministrijai pirmsiestāšanās posmā, nodrošinot mācību un administratīvo struktūru izveides priekšlikumus un informācijas sistēmas izveidi. Lielu ieguldījumu šī projekta īstenošanā dod vairāk nekā 20 eksperti no Latvijas. Viņi ir izglītoti Latvijas un ES likumdošanā, strādā Latvijas likumdošanas veidošanā saskaņā ar ES standartiem. Tā kā šo ekspertu grupu finansē PHARE, šī projekta darbība tiks pabeigta novembrī, tad ir svarīgi parūpēties, lai šie apmācītie cilvēki varētu turpināt darbu Zemkopības ministrijā. Diemžēl šis jautājums nav atrisināts. Jāpiebilst, ka vairāk nekā 50 procentu no visas ES likumdošanas attiecas uz lauksaimniecību. Mērķis integretēties ES ir izvirzīts kā prioritāte arī oficiālajos valdības dokumentos. Ja mēs vēlamies pildīt šos uzdevumus, tad ir nepieciešami papildu finansu resursi. Zemkopības ministrija ir pārskatījusi un izanalizējusi visas prioritātes, kas saistītas ar lauksaimniecību. Piemēram, labības intervences pasākumiem būtu nepieciešams 70 tūkstošu latu, ES fitosanitāro prasību nodrošināšanai — 2,6 miljoni latu. Skaidrs, ka pievienošanās ES prasīs daudz līdzekļu. Ja to nebūs, tad, iespējams, ieilgs integrācijas process, jo ES uzskatīs, ka neesam gatavi iekļauties vienotā tirgus apritē. Bez zināma finansiāla atbalsta nevarēsim aizstāvēt un īstenot savus mērķus, un, visbeidzot, ja būs apdraudēts ES iestāšanās process, arī valdības stabilitāte var kļūt nestabila. Jo integrācija ES ir viena no galvenajām valdības noteiktajām prioritātēm.

Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše:

— Manuprāt, Eiropas Savienībai visa Austrumeiropa ir liela problēma. Pat lielāka nekā mums ES, jo šis milzīgais produkcijas daudzums ienāk kopējā tirgū, tas prasa lielu naudu, arī vietu, kur visu to realizēt. Pagaidām ES dzīvo arī uz mūsu rēķina, ievedot šeit savu produkciju. Iekļūstot ES un attīstot ražošanu Austrumeiropā, būs pārprodukcijas problēma. Ar to nopietni jārēķinās.

Eiropa to ņēmusi vērā, tāpēc lauksaimniecības politika tur ik brīdi mainās.

Attiecībā uz mūsu lauksaimniecisko ražošanu — es nepiekrītu tiem, kas saka, ka tā samazinājusies pārstrukturēšanās rezultātā, kad pārgājām uz citu saimniekošanas sistēmu. Par to var diskutēt. Ne jau tāpēc samazinājās ražošana, ka izveidojās zemnieku saimniecības, iemesls bija straujā tirgus situācijas maiņa. Ja produkciju nav kur pārdot, zūd ražošanas motivācija.

Skumji, ka mēs esam pazaudējuši arī savu iekšējo tirgu. Te vairumā tiek pārdota ES lētā produkcija. Mūsu zemnieki nevar saražot tik lētu preci, kāda ir ES subsidētā pārtika. Tas ir tīrs tirgus jautājums, kurš ieņems šo tirgus ložu. Mēs diemžēl arī nevaram teikt, ka pēc gada vai diviem kas mainīsies. Acīmredzot izmaiņas paredzamas, kad iestāsimies ES. Cerams, ka kopējā sistēmā ieiesim tad, kad ES mūsu tirgus problēmas sāpēs tāpat kā jau esošo valstu problēmas. Šie gadi, cīnoties ar subsidēto produkciju, Latvijas lauksaimniekiem būs smagi.

Nesen atgriezos no darba vizītes Īrijā. Piemēram, īru zemnieks par liellopu gaļas audzēšanu un pārdošanu saņem maksājumus. Tā liellopu gaļa, kas paliek ES robežās, tiek uzpirkta par 80 santīmiem kilogramā. Firmas vai pārstrādes uzņēmumi, kuri šo produkciju realizē ārpus ES robežām, vēl pie šiem 80 santīmiem saņem 1 latu par katru realizēto gaļas kilogramu. Tur valsts garantē zemniekiem šo piemaksu.

Kā Latvijas zemnieki redz sevi ES? Valters Bruss, Zemnieku saeimas priekšsēdētājs:

— Kad Latvijas zemnieki tiks integrēti ES, mēs varam gan iegūt, gan zaudēt. Tas būs atkarīgs no tā, cik nopietni strādāsim šajā iestāšanās procesā — gan valsts, gan ierēdņi, gan arī paši zemnieki.

Galvenokārt būs jāorientējas uz iekšējo tirgu, vismaz līdz tam, kamēr iestāsimies ES. Diez vai valsts būs spējīga koncentrēt tik lielus subsīdiju līdzekļus, lai mēs varētu konkurēt pasaules tirgū. Pēc iestāšanās ES viņu tirgus, iespējams, būs arī mūsu.

Valsts ierēdņiem un ražotājiem ir jāpārliecina ES, ka Latvija spēj saražot pietiekami, lai tajā brīdī, kad stāsimies ES, mums nevajadzētu sašaurināt savu ražošanu. Tagad mēs atrodamies nevienlīdzīgās pozīcijās ar ES ražotājiem, mēs neesam konkurētspējīgi. Tieši tādēļ ir saspīlējums Latvijas iekšējā tirgū ar Eiropas subsidēto produkciju.

Eiropas zemnieka ienākumi ir apmēram par 40 procentiem lielāki nekā Latvijas zemkopjiem. Ja tiks piemēroti vienādi nosacījumi, tad latvieši noteikti būs konkurētspējīgi. Mums šajos gados ir uzkrāta liela pieredze, kā strādāt arī ekstremālos apstākļos, ir salīdzinoši lielas saimniecības un efektīva lauksaimnieciskā ražošana.

Pašlaik var modelēt vairākus attīstības procesus. Šīs vīzijas ir atkarīgas no tā, kā strādāsim. Ir pesimiskais variants — iestājoties ES, iespējams, ražošana būs jāsašaurina apmēram par trešdaļu. Cits variants — varēsim ražot tikpat, cik tagad, vai pat vairāk. Šie varianti ir sarunās pierādāmi procesi.

Neizbēgami samazināsies saimniekotāju skaits. Tas nenotiks administratīvu metožu dēļ, bet pati dzīve un ekonomika spiedīs to darīt. Es redzu lielu problēmu, kura būtu jārisina nekavējoties, — tā ir lauku attīstības nacionālā programma. Ko darīt tiem, kas vairs nenodarbosies ar lauksaimniecisko ražošanu, kā stimulēt cita veida uzņēmējdarbību, cilvēku nodarbinātību? Šis ir ļoti sāpīgs temats, par kuru vēl nav sākta diskusija.

Berlīnes sanāksmē tika apstiprināta "Programma 2000". Tā noteiks lauksaimniecības pamatnostādnes nākamajam ES finansu periodam (2000.—2006.gads). Turpmāk ES ir paredzējusi samazināt intervences cenas, eksportsubsīdijas, ražošanas atbalstu, tiks palielināti tiešie maksājumi ar mērķi kompensēt cenu un atbalstmaksājumu samazināšanu. "Programma 2000" nesniedz konkrētu informāciju, kad Eiropas Savienībā tiks uzņemtas jaunas dalībvalstis, tāpēc, analizējot Latvijas lauksaimniecības sektora ekonomisko attīstību pēc pievienošanās ES, PHARE/CEAS–ASA projekts sadarbībā ar Agrārās ekonomikas institūta zinātniekiem ir izstrādājis vairākus iespējamos attīstības scenārijus, kuri paredz dažādus Latvijas un ES lauksaimniecības politikas attīstības variantus. Šie aprēķini ir tikai teorētiski, jo nevar apgalvot, ka Latvija, kļūstot par ES dalībvalsti, tiešām saņems tādu atbalstu.

Izstrādājot scenārijus, zinātnieki pieņēmuši, ka Latvija varētu pievienoties ES 2006.gadā. Pēc viņu domām — ir svarīgi, ka tas notiek "Programmas 2000" laikā, jo maz ticams, ka līdz 2006.gadam ES tiks uzņemtas jaunas dalībvalstis. Līdz ar to ES paplašināšanās process reāli varētu sākties 2006.gadā. Aprēķinu pamatā kā bāzes gads ņemts 1998.gads. Tas nav visai veiksmīgs risinājums, jo, kā zināms, šis gads lauksaimniekiem nebija iepriecinošs.

Pirmajā bāzes scenārijā tiek pieņemts, ka Latvija neiestāsies ES, tiks saglabāta pašreizējā lauksaimniecības politika, valsts atbalsts paredzēts 3 procentu apjomā no valsts kopbudžeta. Ņemot vērā pašreizējās cenas Latvijā un pasaulē, ir aprēķināts, kādas būs pasaules cenas 2006.gadā, kā tās ietekmēs ražošanu Latvijā, veicinās vai neveicinās lauksaimniecības nozaru attīstību. Aprēķinot kopējos ienākumus lauksaimniecībā, paredzēts vissliktākais variants, jo mūsu ražotās produkcijas cenas ir ļoti zemas salīdzinājumā ar ES, nebūs arī ES subsīdiju, tikai tās, ko atvēlēs valsts budžets.

Otrs variants paredz, ka mēs iestājamies ES, bet nesaņemam ES subsīdijas. Tas nozīmē, ka mūsu ražošanas apjomi netiek ierobežoti, tikai netiek maksātas subsīdijas. Šī iespēja vērtējama pozitīvāk nekā nākamais izstrādātais modelis — mums maksā subsīdijas, bet ierobežo ražošanas apjomus. Tā rezultātā izmaksātās subsīdijas nesedz to, ko mēs varētu saražot, ja nebūtu kvotu ierobežojumu. Un visbeidzot trešais variants — tiek saņemtas subsīdijas un piešķirts divas reizes vairāk kvotu. Nav jāsaprot tieši, ka kvotas būs divkāršas, bet ir svarīgi, ka mums nebūs ražošanas ierobežojumu (izņemot piena produkcijai). Šobrīd vairākās lauksaimniecības ražošanas nozarēs kvotas uz ES netiek izmantotas, tāpēc šīm nozarēm, modelējot saražotās produkcijas cenu attīstību, to nevar nosaukt par dubulto kvotu, ja tā netiek izpildīta.

Andris Miglavs, lauksaimniecības zinātnieks un PHARE/CEAS–ASA projekta lauksaimniecības politikas eksperts, secinājis, ka Latvijas lauksaimniecības politiku ietekmē šādi ārējie faktori: Latvijas integrācija ES — institucionālās vides attīstība, tirgus organizācijas, ražotāju atbalsta pasākumi. Savukārt noslēgtie līgumi par brīvo tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm un pievienošanās Pasaules tirdzniecības organizācijai ierobežo tirgus aizsardzības iespējas un eksporta veicināšanas pasākumus.

No iekšējiem faktoriem, kas ietekmē lauksaimniecības politiku, A.Miglavs min nelabvēlīgo ekonomisko vidi lauksaimniecības attīstībai, nepieciešamību turpināt strukturālās pārmaiņas. Faktiski ir beigusies agrārās reformas pirmā daļa — privātā īpašuma ieviešana lauku uzņēmējdarbībā. Tomēr nevar sacīt, ka notikusi nopietna lauksaimniecības sektora kopējā pārstrukturēšanās.

A.Miglavs uzskata, ka Latvijā ir ierobežots valsts budžets, kā arī zems patērētāju ienākumu līmenis. Tas ierobežo lauksaimnieku iespējas pārdot savu produkciju un saņemt lielāku valsts atbalstu.

Vēl nav skaidrības par lauku attīstības un apdzīvotības stratēģijas tālāko attīstību. Ir pieņemta Lauku attīstības programma, top Lauku attīstības plāns "Sapard" programmas ietvaros, tomēr, kādi lauki izskatīsies, piemēram, pēc desmit gadiem, tas nav skaidrs.

Būtiski ir tirgus organizācijas jautājumi, piemēram, lauksaimniecības atbalsta sistēmas harmonizēšana ar valstīs izmantoto hipotētiskajā pievienošanās brīdī ES, tas ir, ja mēs rēķināmies, ka pievienošanās ES notiktu līdz 2006.gadam. Nākamais — nepieciešamība izveidot savas lauksaimniecības struktūru līdz pievienošanās brīdim, jo, kāda būs Latvijas lauksaimniecības ražošana, iestājoties ES, tāda tā paliks vēlāk. Maz ticams, ka tiks panākta vienošanās ar ES par lielākiem ražošanas apjomiem. Un visbeidzot — svarīga ir produkcijas ražošana atbilstoši ES koptirgū pastāvošajām produktu kvalitātes un drošuma prasībām.

Dagnija Muceniece,

īpaši "Latvijas Vēstnesim"