Par dažām neskaidrībām Krimināllikuma piemērošanā

Lauma Mērniece, Kurzemes tiesas apgabala prokuratūras virsprokurore, — "Latvijas Vēstnesim"

Jau trešo mēnesi ir spēkā mūsu valsts jaunais Krimināllikums (KL). Tas kopā ar īpašo likumu "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību" pašreiz veido Latvijas krimināltiesības. Šie likumi nosaka, ka par noziegumiem, kas izdarīti līdz 1999.gada 1.aprīlim, personas saucamas pie kriminālatbildības un sodāmas pēc Latvijas Kriminālkodeksa (KK), ievērojot Krimināllikumā ietvertos labvēlīgākus noteikumus, taču ņemot vērā tos izņēmumus, kas norādīti īpašajā likumā.

Tātad izziņas izdarītājiem, prokuroriem, aizstāvjiem, tiesnešiem šis ir ļoti sarežģīts periods — jāvadās gan no Krimināllikuma, gan Latvijas Kriminālkodeksa, gan no īpašā likuma. Turklāt šī gada 1.aprīlī stājās spēkā būtiski grozījumi Kriminālprocesa kodeksā un Sodu izpildes kodeksā.

Lai palīdzētu prokuroriem apgūt jauno Krimināllikumu, īpašo likumu un grozījumus Kriminālprocesa kodeksā, LR Ģenerālprokuratūra organizēja nodarbību ciklu ar ieskatu jaunajos likumdošanas aktos, akcentējot atšķirības no vecajiem. Šajās nodarbībās piedalījās arī LR Iekšlietu ministrijas Valsts policijas izziņas struktūru pārstāvji.

Studējuši Krimināllikumu ir arī tiesneši un advokāti.

Taču jāatzīst, ka praktiskajā darbībā radušies diezgan daudz jautājumu, kuri tiek traktēti dažādi un kuros nav vienota viedokļa juristu vidū. Lielākā daļa šādu problēmu ir, veicot pirmstiesas izmeklēšanu un izskatot tiesā krimināllietas par noziegumiem, kas izdarīti līdz šī gada 1.aprīlim, un jo sevišķi — ja daļa izdarīta līdz 1.aprīlim, bet daļa — pēc tam.

Tā, piemēram, ļoti dažāda ir prakse, tiesā nosakot sodu tiesājamiem. Dažas rajonu tiesas, piemēram, izskatot krimināllietas par noziegumiem, kas izdarīti līdz 1.aprīlim, un piemērojot nosacītu sodu, uzliek Krimināllikuma 55.pantā paredzētos pienākumus, kādi Kriminālkodeksā nebija paredzēti.

Tāpat, uzskatot par iespējamu par līdz 1.aprīlim izdarītiem noziegumiem noteikt vieglāku sodu nekā likumā paredzēto, manuprāt, nepamatoti tiek norādīts Krimināllikuma 49.pants, kas ir stingrāks par Kriminālkodeksa 41.pantu, turklāt KL 49.panta nosacījumi tiek ignorēti.

Arī sodu saskaitīšanas jautājumos šādās situācijās dažkārt rodas neskaidrības.

Piemērojot par līdz 1.aprīlim izdarītiem noziegumiem krimināllikumu vispārīgo daļu normas, acīmredzot daudz rūpīgāk jāpēta, kura likuma norma ir labvēlīgāka, kā to prasa Krimināllikuma 5.panta 1. un 2.daļa un īpašā likuma nosacījumi.

Vai cits piemērs — zādzības, t.i., Kriminālkodeksa 139.pants un Krimināllikuma 175.pants. Zādzība uzskatāma par izdarītu lielā apmērā, ja nozieguma priekšmeta kopējā vērtība nodarījuma izdarīšanas brīdī nav bijusi mazāka par piecdesmit tai laikā LR noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu. LR Augstākās tiesas plēnuma 1994.gada 19.decembra lēmuma Nr.7 31.pants nosaka, ka vainīgā darbības jākvalificē kā izdarītas lielā apmērā neatkarīgi no tā, vai mantu nolaupīšana izdarīta vienā reizē vai lielais apmērs radies vairāku nolaupīšanu rezultātā, t.i., arī tad, ja nav turpināts noziegums, ko aptver vienots nodoms. Bet kā rīkoties, ja epizodēs, kas kvalificējamas pēc Kriminālkodeksa, kopējā nolaupītās mantas summa nesasniedz 50 minimālo mēnešalgu kopsummu, pēc Krimināllikuma kvalificējamās epizodēs arī nesasniedz, bet, saskaitot visās epizodēs nolaupīto, kopsumma pārsniedz 50 valstī noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu. Varbūt vispār vajadzētu atteikties no šīs summu saskaitīšanas un par lielā apmērā izdarītu zādzību uzskatīt tikai tādu, kad šis lielais apmērs ir jau vienā atsevišķā (arī turpinātā) noziedzīgā nodarījumā?

Vai vēl cits piemērs. Šā gada martā kāda persona nodarīja savam nepilnu gadu vecajam bērnam tīšus smagus miesas bojājumus. It kā viss skaidrs — Kriminālkodeksa 111.1 panta 4.daļa paredzēja atbildību par šādu nodarījumu, ja to izdarījusi persona, no kuras cietušais materiāli vai citādi atkarīgs. Taču atbilstošais Krimināllikuma 174.pants ar tādu pašu nosaukumu "Cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgo" sastāv tikai no vienas daļas, kas neietver sevī miesas bojājumu nodarīšanu. Acīmredzot šādos gadījumos noziedzīgās darbības kvalificējamas pēc KK panta, kas paredz atbildību par tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu uz vispārīgiem pamatiem, t.i., KK 105.panta.

Ir zināms, ka tiek gatavots Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnums, kurā izskatīs jautājumus, kuri radušies sakarā ar Krimināllikuma spēkā stāšanos. Tas ir ļoti labi, jo, kā jau minēju iepriekš, līdz šim nav vienotas pieejas diezgan daudzu jautājumu risināšanā, kas skar krimināllietas par noziegumiem, kuri izdarīti līdz 1999.gada 1.aprīlim.

Cerams, ka Augstākās tiesas plēnums dos izskaidrojumus arī par dažām citām neskaidrībām, kas kļuvušas redzamas, sākot piemērot Krimināllikuma normas par noziedzīgiem nodarījumiem pēc 1.aprīļa.

Tā, piemēram, Krimināllikuma 180. pants paredz atbildību par zādzību (arī krāpšanu, piesavināšanos) nelielā apmērā. Nav īsti skaidrs (un viedokļi dalās), vai pēc atkārtotām zādzībām (krāpšanas, piesavināšanās) nelielā apmērā, kad visu epizožu kopsumma pārsniedz vienu minimālo mēnešalgu (nelieli apmēri saskaņā ar īpašo likumu ir tad, ja nolaupītā vērtība ir mazāka par vienu valstī noteikto minimālo mēnešalgu), šie nodarījumi varētu pāraugt jaunā kvalitātē, t.i., kvalificēti pēc KL 175.panta. Šāds jautājums ir likumsakarīgs tāpēc, ka līdz šim, ja, saskaitot vairāku atsevišķu zādzību rezultātā nolaupīto, kopējā vērtība pārsniedza 50 minimālo mēnešalgu apmēru, nodarījums tika kvalificēts kā zādzība, kas izdarīta lielā apmērā. Tomēr tas diezin vai būtu pareizi. Varbūt citādi jārīkojas, sastādot lēmumus par saukšanu pie kriminālatbildības un nosakot sodu. Šeit jāatceras, ka Krimināllikuma 50.pants, atšķirībā no Kriminālkodeksa 38.panta, neaprobežo sodu par vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem ar sodu tajās robežās, kas noteiktas likuma pantā, kurš paredz smagāku sodu. Kāpēc nevarētu, kā tas norādīts KL 50.panta 1.daļā, noteikt sodu par katru patstāvīgu šādas neliela apmēra zādzības epizodi un pēc tam noteikt galīgo sodu? Protams, šāda pieeja nevarētu būt par nodarījumiem, kur atkārtotība paredzēta kā kvalificējoša pazīme panta citā daļā.

Vēl kāda problēma, kuru Krimināllikuma tapšanas gaitā īsti nebiju apjautusi. Krimināllikuma 23.panta 5.daļa paredz, ka "atsevišķu (vienotu) noziedzīgu nodarījumu šā likuma sevišķajā daļā īpaši paredzētos gadījumos veido atkārtoti gada laikā izdarīti tādi paši likumpārkāpumi, par kuriem kriminālatbildība iestājas tikai tad, ja pastāv to kopums, t.i., ja konstatēts, ka šie likumpārkāpumi šajā laikā izdarīti ne mazāk kā divas reizes un ja iepriekšējā reizē, pārkāpējiem zinot, tie likumā noteiktajā kārtībā fiksēti. Krimināllikuma sevišķajā daļā ir diezgan daudz noziedzīgu nodarījumu sastāvu, kas ir tieši tādi, piemēram, nodaļās "Noziedzīgi nodarījumi pret dabas vidi", "Noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā", vairāki panti, kas skar darbības ar narkotikām, transporta līdzekļu vadīšana alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo un citu apreibinošo vielu iespaidā u.c. Būtu loģiski, ka kriminālatbildība pēc attiecīga panta vai daļas iestājas arī gadījumos, kad pēc sodīšanas ar kriminālsodu vainīgā persona atkal izdara šādu pārkāpumu, ja vien no pēdējā gadījuma (par kuru kā atkārtotu saukta pie kriminālatbildības un sodīta) līdz jaunajam gadījumam nav pagājis vairāk nekā gads. Taču pašlaik KL 23.panta 5.daļas formulējums, liekas, tomēr šādu iespēju liedz. Un tad nu situācija veidojas neloģiska: ja cilvēks ir sodīts, piemēram, pēc KL 102.panta 1.daļas par zemes, mežu vai iekšējo ūdeņu piesārņošanu, ja tas izdarīts atkārtoti gada laikā un pēc tam atkal gada laikā izdara šādu pārkāpumu, viņu nevar sodīt krimināli, bet gan tikai administratīvi. Un tikai tad, ja šāds pārkāpums tiks fiksēts vēlreiz gada laikā pēc iepriekšējā, persona būs saucama pie kriminālatbildības pēc tā paša KL 102.panta 1.daļas.

Un vēl dažas lietas, kur ko līdzēt var tikai likumdevējs un valdība. Veidojot Krimināllikumu, tika meklēts un, es domāju, atrasts risinājums, lai tiesa, nosakot sodu, tiešām varētu ņemt vērā visus nodarījuma apstākļus un vainīgā personību, lai nebūtu jāaprobežojas tikai ar naudas sodu vai brīvības atņemšanu (daudzos gadījumos — tikai ar brīvības atņemšanu). Likums paredz tagad arī tādus soda veidus kā arests un piespiedu darbs.

Taču kas ir iznācis? Īsi pirms šī gada 1.aprīļa Saeima noteica, ka soda veidu — arestu sāks piemērot tikai no 2000.gada 1.aprīļa. Līdz ar to faktiski krimināli nesodāmi ir kļuvuši vairāki noziedzīgi nodarījumi militārajā dienestā, par kuriem vienīgais soda veids ir paredzēts arests (332.panta 1.daļa, 338.panta 1.daļa, 339.panta 1.daļa un 3.daļa, 340.panta 1.daļa, 343.panta 1.daļa, 350.panta 1.daļa, 351.panta 1.daļa, 352.pants). Krimināllikuma 39.panta 4.daļā ir noteikts, ka militārpersonas arestu izcieš virssardzē, un droši vien būtu bijis loģiski, ka ar arestu militārpersonas varētu sodīt jau tagad, jo virssardze kā tāda taču ir. Bez tam, izslēdzot no aprites soda veidu — arestu un nenosakot citu kārtību (piemēram, aresta vietā — brīvības atņemšana), faktiski ir zudusi iespēja vērsties pret personām, kuras ļaunprātīgi izvairās no piespiedu darba un naudas soda līdz 40 minimālām mēnešalgām nomaksas, jo nav ar ko šos sodus aizstāt (likumā paredzēts — ar arestu).

Un vēl — par piespiedu darbu. Es domāju, ka ar labu darba organizāciju šis soda veids varētu būt progresīvs: audzinošs notiesātajam un derīgs sabiedrībai. Taču trauksmi rada tas, ka vairākas pašvaldības līdz šim laikam vairāk domā, kā no šī pienākuma (soda veida) — piespiedu darba organizēšanas — tikt vaļā, galvenokārt aizbildinoties ar to, ka valsts nav piešķīrusi no budžeta līdzekļus piespiedu darba uzraudzības dienesta izveidei. Lielajās pilsētās, protams, nav tik vienkārši visu noorganizēt, turklāt pašvaldībām nav skaidrs par dažādiem maksājumiem sakarā ar notiesāto nodarbināšanu. Taču šis gan tomēr ir soda veids, kura izpilde un audzinošā loma daudz vairāk ir atkarīga no labas gribas un organizatoriskā darba, nevis no naudas trūkuma. To ir sapratušas vairākas Kurzemes pagastu pašvaldības, kas ir gatavas dot iespēju saviem iedzīvotājiem tiesas noteikto sodu — piespiedu darbu — izciest, strādājot pašvaldības interesēs.

Būtu nepieciešams, lai tuvākajā laikā valsts mērogā tiktu precizēti visi ar piespiedu darba izpildi saistītie jautājumi: pašvaldībās šajā jomā noteiktas atbildīgās personas (un nevajag iedomāties, ka visur ir jāveido kādi milzīgi dienesti) un tām izskaidroti pienākumi. Pretējā gadījumā labs likums būs aizlaists postā.

Nesaprotami un sāpīgi ir tas, ka, lai arī Krimināllikums tika izsludināts 1998.gada 8.jūlijā, īpašais likums — 1998.gada 4.novembrī, grozījumi Soda izpildes kodeksā — 1998.gada 30.oktobrī, problēmas par jauno sodu izpildi izvirzās tikai tad, kad jāsāk tos piemērot un izpildīt, it kā nebūtu to mēnešu no likuma izsludināšanas līdz spēkā stāšanās brīdim bijis.

Ļoti gribas cerēt, ka LR Augstākās tiesas plēnums dos izskaidrojumus strīdīgajos jautājumos, savukārt valdība nodrošinās iespēju pienācīgi izpildīt visus likumā noteiktos sodu veidus.

Un vēl viena doma. Mēs tomēr ne vienmēr protam atsijāt un pārņemt no citām valstīm noderīgo. Dažkārt visu pieņemam bez izvēles, citreiz — neko negribam dzirdēt. Man nesen bija izdevība Latvijas Republikas prokuratūras un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta darbinieku grupas sastāvā pēc ASV Tieslietu ministrijas ielūguma apmeklēt Amerikas Savienotās Valstis un piedalīties federālo prokuroru mācībās. Galvenās nodarbību tēmas bija saistītas ar mantas konfiskācijas un netīrās naudas atmazgāšanas novēršanas problēmām. Konfiskācijas jautājumi tur risinās daudz sarežģītāk nekā pie mums, bet šoreiz ne par to. Par citu: Amerikā tiesā nedrīkst melot neviens, arī tiesājamais ne. Viņš var neliecināt, bet, ja viņš to dara, tad jārunā patiesība. Ja tiesājamais ir liecinājis nepatiesi, tad viņam draud brīvības atņemšanas sods. Esot gadījumi, kad cilvēku attaisno tajā noziegumā, kurā apsūdzēts, bet notiesā par melošanu tiesai. Kad tika izstrādāts mūsu Krimināllikums, prokuratūra ierosināja ietvert likumā normu, kas paredz aizdomās turētā, apsūdzētā un tiesājamā atbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, taču atbalstu šāds priekšlikums neguva jau pašā sākumā.

Taču, domāju, ka pie šī jautājuma nākotnē vēl vajadzēs atgriezties.