Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Shannon pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2009.gada 24.novembrī pasludināja spriedumu lietā “Shannon pret Latviju”, noraidot lielāko daļu no iesniedzēja sūdzībām un konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 5.panta 4.punkta (pirmstiesas apcietinājuma kontrole) pārkāpumu attiecībā uz ilgumu, kāds bija nepieciešams divu iesniedzēja sūdzību par piemēroto drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu – izskatīšanu. Tiesa vienbalsīgi konstatēja, ka iesniedzēja turēšanas apcietinājuma pamatojums atbilda Konvencijas 5.panta 1.punkta (pirmstiesas apcietinājuma likumība) prasībām, kā arī noraidīja kā acīmredzami nepamatotas iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 6.panta 1.punktu (kopējais kriminālprocesa ilgums), Konvencijas 6.panta 2.punktu (nevainīguma prezumpcija) un Konvencijas 8.pantu (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi).

Iesniedzējs lūdza Tiesu piešķirt viņam taisnīgu atlīdzību 100 000 ASV dolāru apmērā. Tiesa iesniedzējam nekādu kompensāciju nepiesprieda, uzskatot, ka viņa prasītais taisnīgās atlīdzības apmērs bija pārmērīgs, nesaistīts ar sūdzību būtību, kā arī nebija pamatots ar attiecīgiem pierādījumiem. Tiesa arī atsevišķi norādīja, ka pārkāpuma konstatēšana spriedumā pati par sevi jau ir pietiekami taisnīga atlīdzība.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma kontroli, Tiesa atzīmēja, ka nepieciešamība tulkot angļu valodā visus Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas pieņemtos lēmumus par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu iesniedzējam neizbēgami paildzināja iesniedzēja sūdzību par viņam piemēroto pirmstiesas apcietinājuma izskatīšanas procesu. Tiesa atzina, ka 2002.gada 4.oktobra, 2003.gada 30.janvāra un 2003.gada 30.maija lēmumi Rīgas apgabaltiesā tika pārbaudīti laikus. Tomēr Tiesa konstatēja Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpumu attiecībā uz nacionālo tiesu veikto kontroli pār 2002.gada 29.novembra un 2003.gada 31.marta lēmumiem, jo pirmajā gadījumā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa nebija laikus iztulkojusi pieņemto lēmumu, savukārt otrajā gadījumā Rīgas apgabaltiesā iesniedzēja sūdzība tika izskatīta tikai vienu mēnesi un astoņas dienas pēc tās saņemšanas.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas likumību, Tiesa konstatēja, ka pirmstiesas apcietinājums iesniedzējam visā pirmstiesas kriminālprocesa posmā bija pamatots ar attiecīgajiem nacionālo tiesu lēmumiem. Papildus tam Tiesa atzīmēja, ka Latvijas iestādēm bija pietiekams pamats turēt iesniedzēju aizdomās par viņam inkriminētā noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, jo uz viņu kā iespējamo izdarītāju norādīja kriminālprocesa ietvaros savāktie pierādījumi, kuru nozīme tālākajā kriminālprocesa gaitā nemazinājās. Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, Tiesa vienbalsīgi konstatēja, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma piemērošanai bija pietiekams pamats un tas bija likumīgs visā kriminālprocesa laikā.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par kopējo kriminālprocesa ilgumu, Tiesa norādīja, ka kriminālprocesa ilgums iesniedzēja lietā (divi gadi un trīs mēneši) nevar tikt uzskatīts par pārmērīgu Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē.

Tiesa arī norādīja, ka apstāklim, ka iesniedzējam inkriminētais noziedzīgais nodarījums tika ierakstīts lēmumā par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, nav ietekmes uz nevainīguma prezumpciju Konvencijas 6.panta 2.punkta izpratnē.

Komentējot iesniedzēja sūdzības par to, ka Latvijas iestādes, piemērojot viņam apcietinājumu, nebija ņēmušas vērā viņa veselības stāvokli, ASV esošo slimo brāli, kā arī to, ka iesniedzēja ASV esošie īpašumi ilgstoši palika bez uzraudzības, Tiesa norādīja, ka iesniedzējs šajā sakarā nav izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus vai arī viņa sūdzības bija acīmredzami nepamatotas.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Shannon pret Latviju”

Lindsijs Hjū Šenons (Lindsey Hugh Shannon), turpmāk – iesniedzējs, ir ASV pilsonis, dzimis 1955.gadā.

2001.gadā iesniedzējs ieradās Latvijā. 2001.gada novembrī Latvijas tiesībsargājošo iestāžu rīcībā nonāca informācija par ASV pilsoni, kurš pornogrāfisku materiālu izgatavošanā iesaistot nepilngadīgās personas no bērnu patversmēm. Nenoskaidrotā laikā iesniedzējs izbrauca no Latvijas. 2002.gada 1.oktobrī, pēc iesniedzēja atgriešanās Latvijā, viņš tika aizturēts.

2002.gada 4.oktobrī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa piemēroja iesniedzējam drošības līdzekli – pirmstiesas apcietinājumu. Iesniedzējam piemērotais drošības līdzeklis tika vairākas reizes pagarināts ar attiecīgajiem Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumiem. Visus šos lēmumus iesniedzējs pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā. Tā kā šie lēmumi tika papildus tulkoti iesniedzējam saprotamā angļu valodā, iesniedzēja sūdzību izskatīšanas termiņi Rīgas apgabaltiesā attiecībā uz viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma pagarināšanu vairākas reizes ieilga. Proti, 2002.gada 29.novembra Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu Rīgas apgabaltiesa 2002.gada 12.decembrī nosūtīja atpakaļ, jo lēmumam nebija pievienots tulkojums. Attiecīgi iesniedzēja sūdzība Rīgas apgabaltiesā tika izskatīta tikai 2003.gada 25.februārī. Savukārt sūdzība par 2003.gada 31.marta Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas lēmumu Rīgas apgabaltiesā tika izskatīta tikai 2003.gada 9.maijā.

2004.gada 20.janvārī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu vardarbīgā dzimumtieksmes apmierināšanā ar mazgadīgu personu (KL 160.panta 3.daļa), dzimumsakaros ar personu, kura nav sasniegusi 16 gadu vecumu un kas ir materiālā vai kādā citā atkarībā no vainīgā (KL 161.pants), mazgadīgas personas pavešanā netiklībā (KL 162.panta 2.daļa), mazgadīgas personas pamudināšanā iesaistīties prostitūcijā (KL 164.panta 4.daļa), nepilngadīgā iesaistīšanā un izmantošanā pornogrāfiska rakstura materiālu izgatavošanā (KL 166.panta 3.daļa), un piesprieda viņam brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem ar izraidīšanu no valsts pēc soda izciešanas pabeigšanas. Pēc soda izciešanas pabeigšanas 2006.gada 13.jūlijā iesniedzējs tika izraidīts no Latvijas Republikas.

Savā pieteikumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par šādiem viņa tiesību pārkāpumiem Latvijā:

1. atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka pirmstiesas apcietinājums visos gadījumos viņam neesot ticis piemērots ar tiesas lēmumu;

2. atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka vairāku tiesas lēmumu, ar kuriem viņam tika piemērots pirmstiesas apcietinājums, tulkošana uz angļu valodu ir novilcinājusi tiesas kontroli pār viņa apcietinājumu, kā arī vispārīgi sūdzējās par Rīgas apgabaltiesas īstenotās pirmstiesas apcietinājuma kontroles efektivitāti;

3. atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par kopējo kriminālprocesa ilgumu, kuru viņš uzskatīja par pārmērīgu;

4. atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 2.punktu, iesniedzējs sūdzējās, ka viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija lēmumā par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu pārkāpj nevainīguma prezumpciju;

5. atsaucoties uz Konvencijas 8.pantu, iesniedzējs sūdzējās, ka, piemērojot viņam pirmstiesas apcietinājumu, nacionālās iestādes nebija ņēmušas vērā viņa veselības stāvokli, ASV esošo ģimenes locekļu veselības problēmas, kā arī nebija nodrošinājušas viņa īpašuma uzraudzību, kas atradās Floridā, ASV.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments