• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai mēs ar alu gudri satiktos. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.06.1999., Nr. 200/207 https://www.vestnesis.lv/ta/id/20128

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latgales cilvēks. Zinātnē, mākslā. Latvijai, pasaulei

Vēl šajā numurā

22.06.1999., Nr. 200/207

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lai mēs ar alu gudri satiktos

Gudrā sarunā par alu

A7.JPG (34330 BYTES) Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors profesors Kārlis Ēriks Arons, akciju sabiedrības "Aldaris" prezidents Vitālijs Gavrilovs un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš

Kad visnotaļ respektablā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja namā un pagalmā 27. maija pēcpusdienā sāka pulcēties vīri ar alus kausiem rokās, mūsu valsts galvenais narkologs Jānis Strazdiņš sprieda: "Te nu man būs darbs!" Tomēr nekāda ārstēšana ne tajā, ne nākamajās ceturtdienās te nebija vajadzīga, jo vīri un arī sievas dzēra tikai un vienīgi "Aldara" alu, dzēra ar prātu un uz stingri zinātniskiem pamatiem. Tai dienā pirmo reizi tika pasniegtas Latvijas Zinātņu akadēmijas un akciju sabiedrības "Aldaris" balvas zinātnē, un šo priecīgo notikumu pavadīja konference "Alus un sabiedrības veselība".

Nopietnā gultnē šo diskusiju ievadīja namatēvs prof. Kārlis Ēriks Arons, apsveikuma vārdos suminādams "Aldara" prezidentu Vitāliju Gavrilovu kā kultūras mecenātu un Zinātņu akadēmijas prezidentu Jāni Stradiņu kā zinātnieku un alusdarītāju sadarbības rosinātāju: "Viņš ir ļoti gudrs vadītājs, jo Zinātņu akadēmijas logo ir atstāta vieta, kur var uzrakstīt gan "Aldaris", gan "Grindex". Un viņš nekļūdīgi zina, ar ko ir vērts sadarboties".

Runātāju bija daudz. Izteiktas tika gudras domas un arī gluži praktiski priekšlikumi. Un viss — par tematu "Alus un sabiedrības veselība".

Vitālijs Gavrilovs:

Vai alus ir vai nav veselīgs, par to te strīdēsies zinātnieki. Un tad mēs visi līdz mūža galam zināsim, kāda ir tā patiesība. Bet es jau tagad zinu, ka alus — tas ir dzīvesprieks, tas ir aktīvs dzīvesveids, kustība, laba kompānija.

Šī tikšanās ir zinātnes un sabiedrības tuvināšanās. Mēs spriedīsim, kā padarīt dzīvi labāku, interesantāku. Smaids, labvēlība — tie dzīvi dara bagātu. Dzīve taču ir priekš mums!

Mēs strādājam 15 un pat 20 stundas dienā, mēs esam noguruši. Un, lai atgūtu dzīvesprieku, mums vajag draugus. Un kopā ar draugiem mēs tukšojam kādu alus kausu. Tas dod prieku dzīvei.

Kas nedzer alu, var vismaz putiņas pagaršot. Jo "Aldara" alus — tā ir zinātne, teorija plus liels darbs, ar mīlestību darīts.

Jānis Stradiņš:

Zinātņu akadēmija nedomā pievērsties alus popularizēšanai. Bet zinātniski varētu gan rosināt domu apmaiņu, diskusijas par alus labajām un sliktajām īpašībām.

Senie grieķi un romieši alu sauca par barbaru dzērienu. Viņi dzēra vīnu un teica: "In vino veritas." Un varbūt, ka toreiz tā arī bija.

Mēs tagad gribam mainīt proporcijas, jo milzīgi daudzi nodzeras ar stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem un vēl vairāk — ar dažādiem surogātiem. Tur klāt vēl nāk nodokļu un akcīzes problēmas.

Vai var izdzīt velnu ar Belcebulu? Daži labi paraugi ir: Norvēģijā sāka vairāk dzert alu — un Norvēģija tika Eiropas Savienībā. Īrijā revolucionārā kārtā palielinājās alus patēriņš — un Īrija tagad ir viena no strauji plaukstošām valstīm.

Un vēl būtu jāmin jautājums par publiskajām tualetēm. Kad dzer alu, tas arvien ir aktuāli. Bet Rīgas centrā pēc sešiem vakarā cilvēki jūtas nekomfortabli. Sevišķi dāmas. Tagad nāk Rīgas 800 gadu jubileja. Varbūt sakarā ar alu un sakarā ar šiem svētkiem jautājumu par tualetēm varētu kaut kā atrisināt.

Es varētu atsaukties uz savu korporāciju Fraternita Metropolitana . Tā ir sena studentu korporācija ar stingrām tradīcijām. Stipros dzērienus drīkst dzert tikai filistri. Kad cilvēks ir vecs, viņš var visu, bet, kamēr jauns, viņam jārūpējas par savu veselību.

Par alus dzērējiem gan saka arī tā: "Viņiem parādās alus vēders, domāšana kļūst plakana." Gavrilova kungs ar savu personisko paraugu parāda, ka tā nebūt nav.

Tātad parunāsim mazliet par alu un veselīgu dzīvesveidu, mēģināsim noskaidrot, kā Ļeņins būtu teicis, — kas tie īstie alus draugi un kā viņi cīnās pret Gavrilovu.

Valsts veselības ministrs Viktors Jaksons uzsauc tostu "Zelta alum", ko rada zelta kolektīvs.

Pāvils Zariņš — LZA un "Aldara" 1999.gada balvas laureāts, bij. "Aldara" direktors, bij. LLA Pārtikas tehnoloģijas fakultātes dekāns.

Daudziem cilvēkiem alus ir neatņemama uztura sastāvdaļa. Tas ir garšīgs, mazina stresu. Alu, kas nav stiprāks par 4,5 procentiem, var dzert pāris reizes nedēļā, piecu sešu stundu laikā izdzerot līdz 10 litriem.

Tie stiprie dzērieni, kas tiek iepludināti Latvijā, ir lielākoties pārāk īsu laiku noguldīti. Tie izdala vielas, kas iestrēgst nierēs un indē organismu. Katrā ziņā jāorientējas uz vietējo produkciju.

Tomēr alus nekādā ziņā nav minerālvielu un vitamīnu avots, kā to dažkārt mēģināja iztēlot vēl pagājušā gadsimta beigās, kad alu ieteica dzert mātēm, kas baro bērnu. Tās ir muļķības! Alus, kā jau teicu, ir uztura sastāvdaļa. Tiesa, tam var būt ārstniecisks efekts: cilvēks, kas mocījies ar nierakmeni, sadzēries alu, iegājis karstā vannā un ticis no tā vaļa. "Aldara" pirmais direktors Spilva savukārt pievērsis uzmanību tam, ka starp strādniekiem nav bijis neviena tuberkulozes gadījuma.

Orientēties vajadzētu ne uz stiprajiem dzērieniem, bet alu līdz 4–4,5 procentiem. Tātad būtu jāizvēlas Latvijas alus, kas top pēc klasiskās tehnoloģijas. Kā zināms, labs alus ļoti ātri atstāj cilvēka organismu. Tas nepiesārņo nieres, otrā dienā nesāp galva. Cilvēkam ir darbaspējas un dzīvesprieks. Tā sauktais dzīvais alus — tas ir tikai mīts. Tas ir parastais alus, kas piesārņots ar mikroorganismiem. "Aldara" alum tas nav vajadzīgs. Modernā tehnoloģija ļauj panākt tādu alus izturību, par kādu pirms gadiem 40 varēja tikai sapņot. To bez visiem konservantiem var uzglabāt pusgadu!

Ārsts un rakstnieks Jānis Liepiņš:

Tā uzreiz nevar pateikt, kas ir derīgs un kas ne. Driģenes arī savā reizē ir derīgas. Tāpat alus. Vienam tas der, otram varbūt tik labi neder. Es varētu notērēt arī tos 10 litrus, bet es negribu apgrūtināt asinsriti ar tādu alus kvantumu. Turklāt man garšo arī piens, kefīrs, tēja un kafija, tā ka es organismam vajadzīgo šķidrumu varu uzņemt dažādi.

Vāciešiem ir tāds jēdziens kā baudviela. Mazumā ir jēga! Es pats nedzeršu un saviem pacientiem neieteikšu tos 10 litrus. Bet nekritīšu arī tajā galējībā, ka alu galīgi noliegšu. Kā lai cilvēks tiek vaļā no spriedzes? — Alus tomēr labāks par zālēm.

Vīnu prata darināt daudz senāk. Varbūt, lai tiktu pie kaut kā labāka, ir jāuzkrāj pieredze. Lai darītu alu, tur vajadzīgas zināšanas. Tur vajag būt tik gudram kā profesors Zariņš. Alus — tas ir gudra cilvēka darījums!

Valsts galvenais narkologs Jānis Strazdiņš:

Kopš esam atguvuši neatkarību, dzerts tiek tā kā nekad.

Tiklīdz likvidēja alkohola valsts monopolu, Latvijā sāka plūst iekšā kontrabandas spirts un arī alus. Neatkarība mums diemžēl sākās ar Rojālspirta un Rasputina degvīna uzvaras gājienu. No šiem nezināmas izcelsmes surogātiem cilvēks pirmajā dienā ir varen jautrs, un tikai otrajā viņš redz, ko ir dzēris. Bet viltots tiek viss — degvīns, džins, viskijs, konjaks. Itin viss. Un tam līdzi nāk alkohola izraisītas psihozes, pašnāvības, ceļa negadījumi un tā joprojām. Pēc 1994.gada datiem, nedabīgas nāves un ceļa negadījumu skaita ziņā stabili ieņemam pirmo vietu Eiropā. Ar alkohola psihozēm esam otrajā vietā aiz Krievijas.

Alu cilvēki varētu izvēlēties kā mazāko ļaunumu. Tāpēc — lai Gavrilova kungs ražo tikai augstas kvalitātes alu un lai dzeram tikai labu alu. Jāpanāk, lai mainītos dzērienu lietošanas proporcijas. Skandināvijā alus īpatsvars ir 60 procenti, bet mums vairāk par 50 procentiem piekrīt degvīnam. Vājie ali ir labāki. Un mums jābūt gudriem, tiekoties ar alu. Mums ar savu naudu jābalso par labiem ražotājiem.

Patērētājiem ar savu naudu jābalso par labas kvalitātes alu un jāprotestē pret brāķi, pret dažādiem viltojumiem. Patērētāja interešu aizsardzība ir mūsu pašu rokās. Ja mēs katrreiz nevaram prasīt, lai mums atdarītu kaitējumu, tad mēs tomēr varam protestēt, nepērkot vairs otrreiz to un to marku un neiepērkoties veikalā, kur vienreiz jau esam tikuši apkrāpti.

Jā, mēs esam dzērājtauta. Īpaši pēdējos 50 gados ļaunums gājis plašumā. Galvenie iemesli ir ģenētiskie. Atkarība no alkohola ir milzīga.

Pēdējos desmit gados noskaidrots, ka no aldehīdiem veidojusies patoloģija pārmantojas. Sociālajiem faktoriem tādējādi ir mazāka nozīme nekā ģenētiskajiem. Tāpēc būsim gudri un sargāsim savu genofondu! Ar to jāapietas ļoti saudzīgi un piesardzīgi. Mans sievastēvs saka tā: "Visu mūžu esmu dzēris alkoholu tik maz, lai šo mazo prieciņu varētu sagādāt sev visu mūžu."

Narkoloģijas centra nodaļas vadītājs Jānis Caunītis:

Es kā profesionāls narkologs runāšu mazliet prozaiskāk. Te daudzi piemin alus ārstniecisko iedarbi. Par tām akmeņu dzīšanas metodēm es arī esmu dzirdējis. Var jau mēģināt: sadzerties krietni alu un tad ar motociklu laist pa grumbuļainu lauku ceļu. Es gan aicinātu ārstniecības līdzekļu izvēli atstāt primārās aprūpes vai ģimenes ārstu ziņā un ar alu pašam ārstēties nevienam nevajadzētu. Alus tomēr ir alkoholisks dzēriens. Atkarību izraisoša viela. Medijiem vajadzētu parādīt lielāku aktivitāti un palīdzēt valdībai izdarīt to, uz ko aicina Pasaules veselības aizsardzības organizācija. Proti, ir jāizstrādā Eiropai atbilstīga augsta līmeņa alkohola politika. Tai jābūt daudznozaru politikai. Un tai būtu arī jāparedz ar likumu reglamentēt, lai bērni līdz 18 gadu vecumam alkoholu nelietotu. Šai ziņā labi paraugi ir Īrijas un Spānijas alkohola politika, ko reklamē Pasaules veselības aizsardzības organizācija.

Dr. Ozoliņš: Arheologi sakās atraduši ciltis, kam nav bijis nekādu darbarīku, nav bijis uguns un pietrūcis daudz kā cita. Bet nav atrasta neviena, kura nebūtu cīnījusies pēc kāda dzēriena, kas reibina. Ja citādi nevarēja, gaidīja, kamēr sarūgst lietus ūdens, kas sakrājies palmu lapu žāklēs. Etnogrāfija rāda, ka tautas dalās vīna dzērājās — tās ap Vidusjūru, kur siltāks, degvīna dzērājās — tālāk uz ziemeļiem, un alus dzērājās. Mēs tad nu esam šajā pēdējā joslā. Alus, ja tā drīkst teikt, ir latviešu nacionālais dzēriens. Mums ir simtiem tautasdziesmu par alutiņu. Par brandvīnu — daudz mazāk. To mēs esam mācījušaies dzert no kaimiņiem, no mūsu zemes okupantiem. Un tas nav tas labākais, ko mēs no viņiem esam iemācījušies. Bet alutiņš ir mūsu pašu, un savulaik jau "Jaunākās Ziņas" lasītājus mācīja:

Dari ko darīdams, apdomā galu!

Prasi un dzer tikai "Aldara" alu!

Zinātņu akadēmijas goda loceklis Oskars Gerts:

— Es uzaugu Zemgalē un kā puikam man, kolhoza cukurbietes kaplējot, labākais dzēriens likās "zaptsūdens". Tikai nekad no tā nespēju atdzerties. Vien krietni vēlāk, studiju gados, Tālivalža ielas kopmītnē, sāku nogaršot alu. Rūgts. Bet, kā Ārija Elksne rakstīja, — uz tā rūgtuma tik izjūti, cik dzīve salda.

Žanis Grīva mums, redakcijā ienācis, dažkārt deva 10 rubļus konjakam. Bet pats godāja alu. Un stāstīja savus piedzīvojumus ar nierakmeņiem. Tas esot bijis Francijā. Sadzēries karstu alu un pēc tam gājis karstā baseinā. Un akmeņi bijuši ārā.

Atceros Baltijas valstu zinātnes žurnālistu sanāksmi Sāremā, Sāmsalā. Kamēr Jānis Stradiņš jūsmoja par zemenēm, citi dzēra kadiķalu. Bet es gāju uz jaunatklāto, no čehiem iepirkto alus darītavu, kas bija sākusi ražot tiem laikiem lielisko "Sāremā alu". Un kas par pārsteidzošu likumsakarību atklājās, kuru apliecināja tirgotāju eksakti skaitļi! Sāmsalieši, kas līdz tam dzēra ļoti daudz degvīna, sāka no tā atteikties un pievērsties savam alum. Kingisepas, Kuresāres, noliktavās krājās nerealizētā degvīna kalni, uz prāmja vairs nelaida saldētājmašīnas ar "centra" iedalīto degvīnu, un salinieki sāka atveseļoties.

Tādas trīs pozīcijas tad aptvēru. Alus ir nesalīdzināmi veldzējošāks par visām limonādēm un tamlīdzīgiem šķidrumiem. Alus var būt ārstniecības līdzeklis. Alus ir aktīvs pretlīdzeklis pret degvīnu, citiem stiprajiem dzērieniem, pret alkoholismu.

Tāpēc slavēsim alu! Tas tomēr ir mazākais grēks cilvēka grēku vidū. Tāpēc vairāk godāsim latviešu aldarus, latviešu alu, alus darīšanas un lietošanas tradīcijas. Un varbūt sāksim vākt materiālus un izdosim savu Latvijas alus enciklopēdiju — kā Maikls Džeksons izdod par pasaules alu. Lai pasaule redz, ka neesam nekādi šņabjdeguņi.

Pie alus kausa taču cilvēki jūtas kā kolēģi, kā dzīves filozofi, turklāt — optimisti.

Diētas ārste Lolita Neimane:

Uzturzinātnē sāk uzlaboties alus reitings. Runas, ka alus ir tik ļoti sātīgs, ir mazliet pārspīlētas. Jā, tas ir barojošs, bet ne vairāk kā jogurts. Tiesa, alus veicina apetīti. Tas nu arī jāņem vērā. Katram produktam ir sava vieta un laiks. Alus tomēr ir miežu vīns, un tā pret to arī jāizturas. Ārzemēs esmu vērojusi, kā cilvēki vasaras kafejnīcās pasūta glāzi alus un runājas. Tērzē pusstundu un stundu. Tā ir brīnišķīga konktatēšanās iespēja. Arī mums ir savas alus dzeršanas tradīcijas. Laukos alu dara uz lielākiem darbiem, uz kāzām un ģimenes godiem. Un, protams, — uz Jāņiem. Visā pasaulē būtiski samazinās stipro dzērienu patēriņš, dodot priekšroku vīnam un alum.

Kā profesors Skuja atzinis, pieaudzis cilvēks ik dienas var dzert vienu glāzi vīna vai trīs četras glāzes alus, nonodarot nekādu ļaunumu savai veselībai.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs "LV"

A6.JPG (22673 BYTES)
Narkologs Jānis Strazdiņš;

A5.JPG (20741 BYTES)
veselības valsts ministrs Viktors Jaksons un ārsts profesors Kārlis Ēriks Arons

A4.JPG (16924 BYTES)
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Oskars Gerts

AA2.JPG (19931 BYTES) AA1.JPG (20131 BYTES)
"Grindex" padomes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons un LZA un "Aldara" 1999.gada balvas laureāts, bijušais "Aldara" direktors profesors Pāvils Zariņš

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!