Botānikas nodaļas vadītāja Egita Zviedre eksponātu vākšanā centusies iesaistīt visu muzeja saimi. Gan tāpēc, ka puķes ātri vīst un visu laiku jāmaina, gan tāpēc, ka katrs savu dzimto pusi labāk pazīst un zina, kurā vietā kuru augu meklēt. Tā izdevies kupli pārstāvēt visus Latvijas novadus. Atklājot 17.jūnijā jāņuzāļu izstādi, muzeja vadītāja Māra Eipure uzteica savu jaunāko kolēģi Egitu Zviedri: "Viņa labi tiek galā ar savas nodaļas vadītājas, zinātniskās darbinieces, datoristes un arī apkopējas pienākumiem. Jauniņa, maza augumā, bet labi pazīst katru puķi un smilgu un var vēl citus mācīt."

Mācīšanu un skaidrošanu muzeja ļaudis uzskata gandrīz vai par svarīgāko sava darba pusi. Cik nav bijis konsultāciju gan par sēnēm un ogām, gan ārstniecības augiem un augļu dārzu ierīkošanu un kopšanu! Egita pati par specializēšanos botānikā izlēmusi otra kursa praksē Vecpiebalgā. Vainīgās bijušas ūdensrozes.

Savam Līgovakara pušķim viņa plūcot papardes, margrietiņas, madaras un tās kuplākās smilgas: "Bet man patīk itin viss, kas uz Jāņiem uzzied purvos, silos, pļavās, tīreļos. Un ir tik jauki klausīties, kā cilvēks te izstādē it kā pēkšņi pamana, cik skaista ir tā puķe, kas zied viņa grāvmalā. Ikdienā viņš to nemaz nav pamanījis. Un nezina, kā vārdā sauc.

Ar padomu izstādes iekārtošanā visvairāk palīdzējusi Austra Āboliņa, labākā Latvijas sūnu floras pazinēja:

— Vairāk nekā trīsdesmit gadus esmu pētījusi veģetācijas izmaiņas pēc nosusināšanas. Valdīja uzskats, ka līdz ar meliorāciju augu valsts kļūst nabadzīgāka, taču izrādās, ka tā nebūt nav. Pēc nosusināšanas paliek lielākā daļa agrāko augu un nāk klāt vēl jauni.

Tēvs Ozoliņas kundzei nākot no Zemgales, māte — no Vidzemes, bet viņa pati darba gaitās iepazinusi un iemīļojusi visus novadus. Patīkot viss, kas aug norās un mežos, bet it sevišķi — purvos un tīreļos. "Kaut vai vaivariņi. Dažiem sāp no viņiem galva. Bet cik skaisti viņi zaļo un zied. Tie ir mūsu rododendri. Vai šīs apaļlapu ziemcietes — pirolas: gleznaini balti ziedu kausiņi, sulīgi zaļas lapu rozetes. Nenoskatīties!"

Spurainos dadžus — tos katrs pazīst kā jaunu puišu jāņuzāli. Arī pelašķus un deviņvīruspēku, pēterenes un dižās pulkstenītes nevienam nebūs svešas. Bet ne katrs būs ievērojis, ka madaras, kas grezno vai katru Jāņu pušķi, mēdz būt tik dažādas. Mīkstā, ziemeļu, dūkstu vai purva — katrai savas nianses. Arī tīruma zilauši, kamolainā pulkstenīte, dzirkstelīte, parastā vīrcele, kalnu norgalvīte, divgadīgā naktssvece — tās visas ir labas jāņuzāles.

Kas spīdēja, kas vizēja

Viņā lauka galiņā?

Viena pate Jāņu zāle,

Tā spīdēja, tā vizēja.

Plūc, māsiņa, ko plūkdama,

Saplūc raibus puķu pušķus,

Zilus, baltus, iedzeltenus,

Kas Jāņos uzziedēja.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"