Valsts valodas centra direktore Dzintra Hirša:

Integrācija un Valsts valodas likums

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

1999. gada 5. maijā paiet desmit gadi kopš Valodu likuma pieņemšanas un vienpadsmit gadi kopš latviešu valoda atguvusi valsts valodas statusu. Satversmē latviešu valoda savu statusu nostiprināja tikai 1998. gadā. Un tas vien jau liecina par to, cik sarežģīts un grūts ir ceļš uz latviešu valodu kā valsts valodu. Savulaik Valodu likumam pretī darbojās PSRS ideoloģija un tajā balstītā opozīcija. Paradoksāli, bet jaunajam Valsts valodas likumam pretī stājas Eiropas Savienības ideoloģija un tajā balstītā opozīcija. Tradicionālā pašmāju opozīcija bieži vien atbalsta abu Savienību ideoloģiju, jo tās galvenais mērķis ir būt opozīcijā latviešu valodai un latviešu valodai kā valsts valodai. Opozīcijas pastāvēšana ir dabiska lietu kārtība. Taču nopietnas bažas izraisa jauna parādība — šai mūžīgajai opozīcijai pieslienas arī tie, kas būtībā nav pret latviešu valodu kā valsts valodu, taču savu vērtību hierarhijā orientēti uz citu izpratni, manuprāt, pirmkārt, uz kosmopolītisko, un, otrkārt, uz pseidodemokrātisko vērtību izpratni, kur nav vietas latvietim un pilsonim ar savām tiesībām uz savas un valsts valodas lietošanu Latvijas sabiedriskajā dzīvē. Latvijai esot jāseko starptautisko ekspertu, nevis savu valodnieku ieteikumiem, kuri neesot tālredzīgi un liecinot par valodnieku totalitāro domāšanu un kašķīgumu.

Ko tad piedāvā mums modernā Eiropa? Īru valodas nožēlojamo likteni (Ziemeļīrijā tā nav oficiālā valoda un to lieto 10 % iedzīvotāju. Īrijas Republikā īru valoda ir pirmā oficiālā valoda, otrā oficiālā valoda ir angļu valoda; šo valodu koeksistences rezultātā tikai 5 % iedzīvotāju ikdienā lieto galvenokārt īru valodu, 32,5 % iedzīvotāju lieto to kā pirmo vai kā otro valodu, visi pārējie kā pirmo valodu lieto angļu valodu. Valstī īru valoda tiek uzskatīta par nācijas simbolu, taču praktiskajā dzīvē tiek lietota galvenokārt angļu valoda), gēlu valodas eksotiskās paliekas Skotijā (to ir izspiedis angļu valodas Skotijas variants t.s. "Low lands"), kam, protams, nav nekāda sakara ar valsts valodas statusu, velsiešu valodas bēdīgo stāvokli (tikai 50 % velsiešu prot savu valodu un oficiāli tā tiek lietota tikai divās grāfistēs), flāmu 125 gadus ilgo cīņu par savu valodu Eiropas pašā sirdī? Turklāt interesanti, ka valodnieku un politiķu skatījums uz valodu stāvokli Eiropā ir atšķirīgs. Piemēram, Eiropas Politikas centra direktors Dž. Palmers intervijā avīzei SM (1999. gada 17. maijā) apgalvo, ka Velsā jau sen visi dokumenti esot divās valodās — velsiešu un angļu, ka Skotijā esot četras valodas. Īstenībā četras valodas ir Īrijā, nevis Skotijā, turklāt divas no tām ir gandrīz jau izmirušas, vienā runā dažas ģimenes, otra mākslīgi atjaunota, un tajā runā 300 cilvēku. Un, minot tieši šos piemērus, politiķis uzsver, ka daudzvalodība — tā ir Eiropas šodiena. Kāda gan būs tad Eiropas nākotne?

Bet mūsu pašu oponentu apgalvojums, ka Latvijas valodniekiem neesot arī stratēģisko mērķu, neiztur kritiku tā iemesla dēļ, ka, tieši apzinoties šo Eiropas un pasaules valodu situāciju mūsdienās (sk. I. Druvietes "Latvijas valodas politika Eiropas Savienības kontekstā". 1988. g.), izvērtējot savu valodas situāciju (sk. arī sociolingvistiskās aptaujas — I. The language situation in Latvia . R, 1995. II. Valodas situācija Latvijā. R, 1996. un tūlīt būs 1999. gada aptaujas rezultāti), varam prognozēt tās sekas, pie kurām var novest nepārdomāta, vieglprātīga, nekompetenta un politiskajā liekulībā balstīta valodas politika. Diemžēl tieši šodien, desmit gadus pēc Valodu likuma pieņemšanas, ir jāsecina, ka šī ir pirmā lielākā politiski ideoloģiskā krīze, ko Latvijas valodas politika piedzīvo kopš 1989. gada. Un to ir izraisījuši trīs faktori:

1) nepārdomātā ārējo spēku iejaukšanās trauslajā un sarežģītajā Latvijas psiholingvistiskajā situācijā (kopš 1997. gada rudens);

2) politiskās gribas trūkums pieņemt jauno likumu jau 1996. gadā;

3) Latvijas sabiedrības nelielas, bet aktīvas daļas pārspīlētā eiromānija, mankurtisms, kolaboracionisms un bailīgums.

Situācija ir jo dramatiskāka tā iemesla dēļ, ka vairāki politiski aktīvi ārzemju latvieši ne tikai nostājas nelatviešu opozīcijas pusē valodas reglamentēšanas jautājumos, bet prasa reformēt arī īpašvārdu pareizrakstību, atteikties no vienotas terminoloģijas utt., bet galvenais — aktīvi darbojas pretī esošajai valodas politikai, kas zināmus augļus ir nesusi — to atzīst gan opozīcija, gan pozīcija. Nebūdami Latvijā 1988. un 1989. gadā, kad televīzijā un presē par visiem šiem jautājumiem notika asas diskusijas, kurās iesaistījās visa Latvijas tauta, viņi atsāk šīs diskusijas, ko neapšaubāmi ar prieku uztver opozīcija. Lai tas nebūtu tikai tukšs apgalvojums, gribu minēt LVAVP vadītājas A. Priedītes nostāju šajos jautājumos — citēju viņas vārdus no Programmas informatīvā biļetena: "Ārzemniekiem valodas situācija Latvijā mēdz likties absurda. Skatoties uz Latvijas dažādo valodas runātāju proporcijām un segregāciju, tiem bieži šķiet, ka cīņa par latviešu valodu ir neracionāla. Tajās situācijās mēdzu teikt, ka ja 1989. gadā visi Latvijas iedzīvotāji būtu pratuši vienlīdz labi latviski un krieviski, Latvija būtu kļuvusi divvalodīga valsts un neviens gailis tam pakaļ nedziedātu. Katra valoda ir ieguvums, un divvalodīga valsts ir bagātāka par vienvalodīgu. Diemžēl tā nebija un nav." Ko tur lai saka? Arī tēze, ka Valodu likums ir piespiedu mehānisms un ka valsts nedrīkst tikai ar likumu prasīt valodas prasmi, jo "nevar noteikt datumus, kad jāzina attiecīgais latviešu valodas līmenis" ir ilustrācija tam, ka cilvēks neorientējas sociolingvistiskajās kategorijās, ka valsts valodas apguvi pielīdzina jebkuras citas valodas apguvei, jauc sabiedrisko ar individuālo valodas apguves nepieciešamību utt.

Un vēl par vienu sabiedrībā kultivētu tēzi, kas savu atspoguļojumu guvusi valdības piedāvātajā Integrācijas programmā: "Valsts institūcijas dažkārt turpina padomju laika autoritāro pieeju cilvēkam." Parunāsim mazliet par skolotājiem un autoritāro pieeju cilvēkam. 1992. gadā Valsts valodas prasmes atestācijas nolikumā krievu skolotājiem bija noteikta trešā valsts valodas prasmes pakāpe. Izglītības un zinātnes ministrija noteica skolotājiem otro valsts valodas prasmes pakāpi, tādējādi pārkāpjot Ministru padomes nolikumu par atestāciju. 1993. gadā skolotājiem tika dots atestācijas termiņa pagarinājums līdz pusgadam. 1997. gadā viņi atkal lūdza atestāciju pagarināt. Atestācija tika pagarināta līdz 1998. gadam. Pašreiz atestācijas termiņš atkal ir pagarināts līdz 1999. gada 1. jūnijam. Desmit gadu laikā daudzi krievu skolotāji ir mācījušies, bet nav iemācījušies latviešu valodu. Ja nekļūdos, tad, kad LVAVP sāka organizēt kursus skolotājiem, bija pieteikušies tikai nedaudzi, un tikai tad, kad bija izdota pavēle par valsts valodas līmeņa paaugstināšanu skolotājiem (resp. ievērots 1992. gada Nolikums), tikai tad sākās mācīšanās ažiotāža, arī krāpšanās utt. Tā ir realitāte. Un tā vietā, lai šo ārzemju latviešu darbs būtu pienesums mūsu darbam, mūsu darbs tiek ārdīts.

Citi oponenti, to skaitā uzņēmēji (man tomēr šķiet, ka galvenokārt tie ir mūsmāju uzņēmēji) debatē par Valodu likuma normām, kas Latvijā eksistē jau desmit gadus un kas jau ir īstenotas vai tiek īstenotas. Bažām par to, ka jaunais Valsts valodas likums kavētu investīcijas, manuprāt, nav pamata tā iemesla dēļ, ka jau esošais Valodu likums, kura normas tiek aktīvi kritizētas, deva iespēju šo gadu laikā investēt Latvijā 2,4 miljardus latu. Un kā speciālisti atzīst, investīciju samazināšanās tiek saistīta tomēr ar ekonomiskām nevis lingvistiskām problēmām, kaut gan, protams, papildu izdevumus un zināmas neērtības likums uzņēmējiem rada.

Tātad esam konstatējuši, ka latviešu sabiedrībā attieksme pret latviešu valodas statusu, tiesībām un kvalitāti vairs nav vienprātīga, ka esošajai valodas politikai tiek mēģināts pretstatīt citu valodas politiku, par ko liecina oponentu piedāvātie likuma labojumi, atkāpjoties visās pozīcijās no jau desmit gadus esošā Valodu likuma. Savukārt cittautieši pēc 1993. gada līdz pat 1997. gadam aktīvu pretestību Valodu likumam neizrādīja. Bija atsevišķi ekscesi, bija negatīva krievu preses reakcija, bet nebija tādas konfrontācijas, kāda parādījās pēc EDSO uzsāktajām aktivitātēm Latvijā. Cittautieši, juzdami starptautisko organizāciju un latviešu sabiedrības daļas atbalstu iebildumiem pret valodu lietošanas reglamentēšanu privātuzņēmējdarbībā, arvien atklātāk ignorē valsts valodu uzņēmējdarbībā. Tā vietā, lai mēs valodas politikā virzītos uz priekšu, pieņemtu Valsts valodas likumu, mēģinātu pārraut krievu valodas pašpietiekamību, juridiski sakārtotu esošās valodas parādības, parādītu ar Valsts valodas likuma palīdzību valsts nacionālās politikas virzību, garantētu tiesības latviešiem un pilsoņiem runāt latviešu valodā visā Latvijas teritorijā — to visu paredzēja jaunais Valsts valodas likums — mēs sākam buksēt, mēs sākam skatīties atpakaļ, mēs sākam šaubīties par nepieciešamību risināt mūsu nacionālās problēmas. Savukārt dažas Eiropas Savienības dalībvalstis, neprazdamas vai negribēdamas risināt valodas jautājumus pašu mājās, ar savu galveno institūciju palīdzību liedz darīt to arī mums, norādot, ka "lai gan šis likums tiecas nodrošināt, ka visas personas, kas vēlas runāt latviešu valodā, to varētu darīt, ir redzams, ka šā mērķa sasniegšana nevar būt pietiekams pamats, lai attaisnotu latviešu valodas obligātu lietošanu visā privātajā sektorā."

Latvijas valodnieki turpretim uzskata, ka Valsts valodas likumprojektā ir ņemti vērā tie nosacījumi, kas ir paredzēti Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta 2. daļā, kurā teikts, ka "valodu lietošanas ierobežošana var būt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošību, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti".

Mēs uzskatām, ka latviešu valodas, resp., valsts valodas lietošana sabiedrībā nav vēl galīgi un neatgriezeniski nostiprinājusies, ka latvietim, resp., pilsonim nav garantētas tiesības visā savas valsts teritorijā sazināties valsts valodā, ka divkopienu valsts izveidošanās ir reāli draudi Latvijas kā nacionālas valsts eksistencei, ka krievu valodas pašpietiekamība apdraud Latvijas teritoriālo integritāti, ka valstij tirgus ekonomikas apstākļos ir jādomā par latviešu valodas, resp., savas valsts valodas konkurētspēju valodu tirgū, ka valstij ir jālikvidē okupācijas sekas, kā arī valodu funkcionālā disproporcija.

Un tātad uz šādas valodas politiskās situācijas fona valstij tiek piedāvāta Integrācijas programma. Pilnīgi piekrītu programmā formulētajai tēzei, ka: "psiholoģiskā nozīmē integrācija ir spēja uzticēties. Uzticēšanās sabiedrībā attīstīsies tikai tad, ja integrācijā iesaistītās puses jutīsies drošas un aizsargātas. Latviešiem tas nozīmē garantijas savu tradīciju, dzīvesveida, latviskās identitātes, tautas dzīvā spēka attīstības nodrošināšanā. Cittautiešiem uzticēšanās pamatā ir pārliecība, ka Latvijas valsts interesēs nav viņu piespiedu izraidīšana, asimilācija vai tiesību samazināšana".

Integrācija, manuprāt, ir ideoloģija. Valoda ir tikai integrācijas priekšnoteikums, bet būtisks. Lai cilvēks apgūtu valodu, ir jābūt motivācijai. Bet motivācija var būt indivīda līmenī un var būt sabiedrības līmenī. Indivīda motivācija var būt pozitīva vai negatīva, sabiedrības līmenī motivācija ir tikai juridiski noteikta nepieciešamība lietot valodu — tā nav nedz pozitīva, nedz negatīva. Apgūstot valodu, paplašinās indivīda informācijas zona. Katrā valstī dažādās valodās sniegtā informācija nekad nav identa. Paplašinoties informācijas zonai, mainās indivīda ideoloģiskās nostādnes. Latvijā šis process būs ilgstošs un mokošs.

Latviešu sabiedrība lieliski apzinās, ka integrācija nav iespējama tikmēr:

1) kamēr Latvijā vienmēr un visur nevarēs sazināties un kārtot jautājumus latviešu valodā. Tāpēc jaunā likuma pirmais uzdevums ir pārraut krievu valodas pašpietiekamību divos posmos — administratīvajā un privātuzņēmējdarbībā, resp., tas nozīmē atteikties no valodas izvēles tiesībām administratīvajā dzīvē un ļaut pilsoņiem izmantot valsts valodu uzņēmējdarbībā. Un otrais uzdevums — saglabāt latvisku valodas vidi, pret ko pašreiz ir īpašs starptautisko institūciju spiediens, jo šo normu saista ar izteikšanās brīvības ierobežošanu,

2) kamēr iedzīvotāju etniskais sastāvs ir tāds, kāds ir mums, jo Rietumeiropas zinātnieki ir aplēsuši, ka, ja kādas "valsts cittautiešu daļa pārsniedz 30 % robežu, valstī mainās pamatiedzīvotāju sastāvs" ar visām no tā izrietošajām sekām.

Apšaubu integrācijas iespējas pašreizējā situācijā, taču labāk ir kaut ko darīt, nekā nedarīt neko. Jebkurā gadījumā, nostiprinot latviešu valodu kā valsts valodu, var sasniegt divus mērķus. Pirmkārt, Latvijas kā nacionālas valsts nostiprināšanos, otrkārt, ja būs stipra nacionālas valsts ideja, integrācija būs daudz dabiskāka un neatgriezeniskāka. Un tad tas būs Latvijas kā nacionālas valsts garants.

Referāts Latvijas Zinātnieku savienības konferencē Rīgā 1999.gada 10.jūnijā