Laikmetu sasaukšanās Āraišu ezerpilī — ar dziļu nopietnību un spēles prieku

Cēsu ceļojumu aģentūra tieši pirms Jāņiem atklāja jaunu tematisko ekskursiju programmu, kam dots nosaukums "Laiku grieži Āraišos". Jau kur tie gadi, kopš Āraiši mūsu un arī daudzu ārzemnieku apziņā saistās ar gaismā celto ezerpili. Tā arī ir. Par Tūrisma aģentūras partneri šajā programmā kļuvis Āraišu ezerpils fonds, ko vada ezerpils atklājējs, pētnieks un atjaunotājs, vēstures doktors Jānis Apals, viņam cieši līdzās esot dzīvesbiedrei Zigrīdai Apalai, Cēsu mūra pils pētniecei.

Kāpēc ezerpils fondam šķitis interesanti sadarboties ar Cēsu tūrisma firmu? Par popularitātes trūkumu tas tāpat nevar sūdzēties: caurmērā 30 tūkstoši apmeklētāju gadā, to vidū arī krietns skaits ārzemju tūristu no vairāk nekā 40 valstīm. Apmeklētāji pret cienījamā vecuma arheoloģijas pieminekli izturas ar cieņu, ekskursijām te ir zināmas nopietnības aromāts. Jaunās programmas reklāma aicina uz dzelzs laikmeta ezerpili, no kurienes laiviņās pāri ezeram varot nokļūt akmens laikmeta dzīves vietā, piedalīties senās rituālu dejās ap uguni, cienastā mieloties ar zemes krāsnī ceptām zivīm un beigās vēl pateikties elkiem. Vai tas neizklausās pārāk jauki, lai liktos ticami? Vai negaida sastapšanās ar balagānu?

Jānis Apals

fonda līdzdalību jaunajā tūrisma programmā skaidro tā: "Laiku grieži — tā ir tēma, kas saskan ar mūsu sākotnējo ideju izveidot Āraišos Baltijas valstīs pirmo arheoloģijas muzeju. Puse no mūsu ezerpils apmeklētājiem ir skolēni. Te viņiem Latvijas vēsturi var mācīt atbilstoši mūsdienu garam. Neviena grāmata vai zinātniska publikācija, kaut arī tā būtu pareiza no viena gala līdz otram un paustu baltu patiesību, nespēj iedarboties uz jauniešu prātiem tik aktīvi, kā to spēj šāda tēlainība, kur katrs pats var visu redzēt, sajust un pat nogaršot. Cilvēks jau nedzīvo no maizes vien. Sava vieta jāatvēl priekam un izklaidei. Tāpēc mēs piekritām atvēlēt šīm tematiskajām ekskursijām skaisto dabas stūrīti ezera dienvidu krastā. Tā iekopšanā savulaik daudz palīdzēja mūsu kolēģi no Zinātņu akadēmijas, tāpēc šī pussaliņa tiek dēvēta arī par akadēmiķu birztaliņu.

Zigrīda Apala

uzsver, ka piedāvātajai programmai ir divas strikti nodalāmas daļas: restaurētajā ezerpilī tūristi iepazīstas ar šo unikālo valsts nozīmes dzelzs laimeta arheoloģijas pieminekli, klausās pieredzējušu gidu stāstījumu par to, kā senie latgaļi dzīvojuši pirms tūkstoš gadiem, ar ko viņi nodarbojušies, kā ģērbušies, un tā joprojām. Desmit arheoloģiskajās sezonās rūpīgi veiktā apbūves un celtniecības materiālu izpēte un seno būvniecības paņēmienu izmantošana ļāvusi ezerpili rekonstruēt ar 85 procentu ticamību. Te viss ir īsts, un šī programmas daļa ir augstākā mērā izglītojoša un zinātniski pamatota. Kad tūristi iekāpj laivās, lai irtos "uz akmens laikmetu", sākas izklaide.

...Tā ir iluzora akmens laikmeta apmetne, kur ciemiņus sagaida maisa audumā tērpušies un zvērādām rotājušies "iezemieši". Uz ugunskura kūp lieli katli, un jūsu klātbūtnē no oglēm rauš ārā prāvus akmeņus, kurus ar zaru dakšām klāj turpat blakus izraktā bedrē. Uz tiem liek bērza tāsīs ievīstītas zivis, vīstokļiem virsū atkal uzveļ akmeņus un pēc tam bedri noklāj ar velēnām. Viss siltums un arī dūmi paliek iekšpusē, un zivs drīz vien ir gatava. Sāli tā nav redzējusi, toties tāšu gultā tai blakus bijušas piparmētras un vēl dažs labs garšaugs. Gardo cienastu servē seklās māla bļodiņās, kas brīnišķīgi iegulst plaukstā. Bērzu sulas tāpat pasniedz māla biķeros. Tās varbūt arī nav gluži autentiskas bērzu sulas, bet pa vidu peld īsta bērza lapa, darot šo dziru tīkami neparastu. Pa to laiku jau abrā tiek mīcīta rupjmaizes mīkla. To apvirpina ap pagariem mietiņiem un cep ugunskurā. Kad mietiņu izvelk ārā, paliek caurumiņš, kur iekšā var likt kādu pavalgu vai medu. Viss ir garšīgs un stipri "senatnīgs".

Zigrīda Apala un viņas kolēģi ir parūpējušies, lai sava daļa "senatnes" arī te būtu klāt: "Uz domām par šādu zemes krāšņu esamību mūs uzvedināja izrakumos atrastās bedrītes, kas pilnas ar akmeņiem. Tādās pašās domās bija arī somu arheologi. Viņi par šiem atradumiem bija ieinteresējušies jau pirms mums. Tātad šiem pavardiem ir sava vēsturiska ticamība."

Arī māla trauki gatavoti pēc senām tehnoloģijām. Ar savu formu un ornamentu tie ir īsta osas laikmeta keramika. Vienīgā atšķirība ir glazētā iekšpuse. Toreiz glazūru nebija, bet mūsdienu higiēna to prasa. "Iezemiešu" ietērps varbūt vēl nav gluži tāds kā akmens laikmetā. Taču, kā saka Zigrīda Apala, ar laiku būs arī tas — katrai maizītei jānorūgst. Tērpu māksliniece Maija Ulme strādājusi ar lielu aizrautību, un viņas gatavotie maisa auduma tērpi rituāla dejas dara īsti pagāniskas.

Ja nu sāktu saukt vārdā visus, kas palīdzējuši piedzimt "Laiku griežiem Āraišos" un spējuši iešķilt šajā zinātniski nopietnajā un romantiski drastiskajā programmā dzīvības dzirksti, tad pirmais, protams, būtu jāmin pats Jānis Apals, kas jau studiju gados bija nācis pie pārliecības, ka daudzajām teikām par nogrimušām pilīm jābūt kādam reālam pamatam. Apbruņojies ar akvalangu, viņš ar divriteni devās ceļā. Nira ezeru dzīlēs, meklēja, pētīja. Desmit ezeros ap Vidzemes augstieni atrada senas apbūves paliekas. Par piemērotāko tālākai izpētei atzinis Āraišu ezeru, viņš ap pilnu krūti metās darbā. Un tā nu jau četrdesmit gadu. Vaicāts, vai tagad ezerpils izskatās tāda, kādu viņš to jaunībā bija iecerējis, Jānis joprojām saka: "Vēl ne!" — Nu gluži kā Rīga, tā laikam nekad nebūs gatava.

Visos darbos un nākotnes sapņos Jānim Apalam līdzās un blakus bijusi Zigrīda. Arī šoreiz tieši viņa kopā ar kolēģiem izpētīja, piemēram, akmens laikmeta keramiku, atrada atsaucīgus pedagogus Rīgas lietišķās mākslas koledžā un acīmredzot prata iedvest pārliecību par pasākuma nozīmību. Jo iznākums ir tiešām pārsteidzošs. Seklās bļodiņas — īsts keramikas meistarstiķis, kur mīlestību jūt klāt.

To pašu var teikt par saimnieci Teiksmu Vasmani. Viņa pieder pie tiem cilvēkiem, no kuru rokām viss garšo. Viņa ir Cēsu muzeja speciāliste, augstās zinības apguvusi Mūzikas akadēmijā, bet saimniekošanas prasmes — no savas krustmātes, jau kā bērns ejot palīgā mielastus rīkot gan kāzās, gan kristībās. Teiksma klāj galdu arī ceļojumu aģentūras piedāvātajā ekskursijā Cēsu pilī, kam nosaukums "Ielūdz Valters fon Pletenbergs".

Vārdā jāsauc Aksilda Galviņa. Viņa ir Apalu audzēkne, diplomēta vēsturniece, Kandavas vidusskolas vēstures skolotāja, bet brīvlaikā — brīnišķīga ceļvede pa Āraišu ezerpili. Apmeklētājus viņa sagaida X gadsimta Āraišu zemnieces ikdienas tērpā, kam tomēr netrūkst rotu: galvā grīstes vainags, ap kaklu — kakla gredzens ar placinātiem galiem, pirkstā — spirālgredzens. Īsta bronza. Ar pašcieņu viņa nes savu tērpu un ar lielu lepnumu izrāda savu valstību. Viss pazīstams jau kopš studiju gadiem, kad pati te strādājusi gan kā praktikante, gan talciniece. Emocionāls ir Aksildas stāstījums par Vidzemes dabu, par Āraišu baznīcu, kas celta XIV gadsimtā un nekad nav savu darbību pārtraukusi, bet vislielāko ievērību ieguvusi ar to bēdīgo faktu, ka tajā tik tiešām ticis iemūrēts cilvēks. Kā teika stāsta, kad baznīcu nekādi nav izdevies uzcelt, meistars licis tur iemūrēt pirmo, kas nāks pretī. Tā bijusi viņa meitiņa. No mūriem ilgi bijusi dzirdama meitenes balstiņa: "Es tevi vēl redzu, tēti!" vai nu tā bija vai ne, bet pēc 400 gadiem, kad baznīca remontēta, sienā bijuši redzami auduma nospiedumi.

Interesants ir stāstījums par Livonijas ordeņa mestra palīgpili, kas tepat ezera krastā uzcelta XIV gadsimtā un pastāvējusi līdz 1577.gadam, kad Ivana Bargā karaspēks to nopostījis. Bet visaizrautīgāk Aksilda stāsta par ezerpils augšāmcelšanos. Par atrastajām 4000 senlietām un Baltijā vissenāko dravniecības piederumu komplektu. Par to, ka Jānis Apals sīki izpētījis senos celtniecības materiālus visā Baltijas jūras baseinā, ziedojot šim darbam piecpadsmit gadu. Tāpēc arī guļbūves izdevies atjaunot ar 85 procentu ticamību. Aksilda saka tā "Ja mūsu tālie senči, kas te dzīvojuši pirms tūkstoš gadiem, spētu atnākt šurp no Aizsaules dārziem, viņi savus mājokļus pazītu."

Kā saka Zigrīda Apala, tikpat gudra un interesanta gide esot arī latviešu valodas skolotāja Viktorija Dombrovska.

Cēsu ceļojumu aģentūras gidi ar savu stāstījumu var iepriecināt ne tikai latviešu tūristus, bet arī angļu, vācu, dāņu, krievu un zviedru ceļotājus. Kā atzīst aģentūras direktore Inita Jansone, vislielākā piekrišana ir kultūras programmām ar folkloras kopu, bērnu un jauniešu koru un deju ansambļu piedalīšanos. Veiksmīgi attīstās sadarbība ar pils kamerkori, Priekuļu pagasta deju kolektīvu "Miķelis" un vairākiem folkloras ansambļiem. Tūristi Cēsīs tiek aicināti arī uz ērģeļmūzikas koncertiem Sv.Jāņa baznīcā un ciemos pie tēlnieka Andreja Jansona. Popularitāti iemantojušas teatralizētās ekskursijas Cēsu pilī un viesošanās Raunas maizes ceptuvē, Cēsu alus darītavā un podnieku darbnīcā.

Inita Jansone agrāk strādājusi par gidi, vadījusi ekskursijas uz Itāliju. Tagad viņa ir Priekuļu pagasttiesas priekšsēdētāja, un darbs ceļojumu aģentūrā palīdz saglabāt dvēseles līdzsvaru. Kur darīšana ar tiesu, tur allaž vairāk bēdu un tumšo krāsu, turpretim ceļošana spēj raisīt gaišas emocijas, darīt dzīvi bagātāku. Par to, lai katrā aģentūras piedāvātajā ekskursijā klāt būtu arī prieks, Inita rūpējas roku rokā ar savu vietnieci Vinetu Dišleri, liekot lietā gan savu izdomu un pieredzi, gan Cēsu novada lielo kultūras potenciālu un tradīcijas.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

 

No kreisās: Jānis Apals, Zigrīda Apala un Vineta Dišlere

Savā dzelzs laikmeta apmetnē viesus sagaida Aksilda Galviņa

No šadiem traukiem mūsu tālie senči ēda un dzēra krietni pirms Kristus

Bērzu tāšu vīstokļos cepšanai sagatavotas zivis

Maizītes mīkla tiek apvirpināta ap iesmiem

Ciemiņus sagaida kā tajos aizlaikos, ar bungu ritmiem

Tā tiek cepta maizīte

Senās rituāla dejas mūsdienu horeogrāfijā