Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu

akadēmijas prezidija izbraukuma sēdē

Ar Sējēja un Zelta vārpas sēklu Kurzemes Upeskalnos

Par redzēto un dzirdēto ir gandarīti visi. To laikam jūt arī Elmārs Mikāls, taču pārjautā: "Kādu ražu solat no šī lauka?"

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente profesore Baiba Rivža ar LLMZA zinātnisko sekretāru agronomijas doktoru Mārtiņu Belicki pārrunā garās zinātnes dienas plānu

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidija sēde Kuldīgas rajona Padures pagasta Upeskalnos sākas ar secinājumu, ka paša zemnieku saimniecības īpašnieka agronoma Arvja Mikāla nav mājās - neatliekami darba pienākumi viņam likuši doties uz Vāciju. Tomēr namatēva vieta tukša nepaliek, to aizņem saimniecības pārvaldnieks - īpašnieka tēvs, arī agronoms un kādreizējais Lejaskurzemes izmēģinājumu saimniecības vadītājs Elmārs Mikāls. Viņš sāk ar atziņu, ka tik daudz gudru galvu vienlaikus šaipusē esot pirmoreiz. Te nu jāteic, ka arī Zinātņu akadēmijas prezidija izbraukuma sēdes norises vieta izraudzīta nebūt ne jau ierindas zemnieku saimniecībā.

Jā, bet kas tad īsti ir Upeskalni? Zemnieku saimniecība, kas specializējas labības un daļēji kartupeļu sēklaudzēšanā, liekot lietā mūsdienīgākās lauksaimniecības mašīnas un tehnoloģijas, kā arū gudri izvēlas mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļus. Šobrīd saimniecības kopplatība ir vairāk nekā 520 hektāru, kopējā sējplatība - 464,6 hektāri, vēl ir 60 hektāru papuves, arī savs meža stūris. Daļa zemes tiek nomāta. Arvis Mikāls 1997. gadā ieguvis augstāko rudzu ražu Latvijā - 63 c/ha - un 59 c/ha kviešu ražu. Saimniecības augkopības modeli veidojis Elmārs Mikāls. Pērn Latvijas Agronomu biedrība pirmoreiz pēc savas atjaunošanas ceļojošo balvu "Zelta vārpa" piešķīrusi agronomiem - tēvam un dēlam Mikāliem. Arvis Mikāls ir balvas "Sējējs-96" laureāts.

Stāsta Elmārs Mikāls:

- Mūsu zemnieku saimniecība ir daļa no īpašuma. Tomēr saimnieciski Upeskalni darbojas pilnīgi patstāvīgi. Dēls ir SIA "Amazone" prezidents un firmu "Amazone", Krone", "Valtra Valmet" un "Lecker" tehnikas oficiālais izplatītājs Latvijā. "Amazone" ražo sējas tehniku, "Krone" - siena sagādes tehniku, vēl kāda liela vācu firma ar Arvja Mikāla starpniecību Latvijā piedāvā miglotāju sprauslas, arī krievu un poļu miglotājiem. Šogad uzsākta sadarbība arī ar vācu firmu, kas piedāvā pašu jaunāko kartupeļu audzēšanas tehniku un tehnoloģiju no stādīšanas līdz novākšanai un glabāšanai. Vēl šajā sasaistē ietilpst saimniecības preču veikals "Toms" Kuldīgā, kur tirgo katrā saimniecībā nepieciešamo, arī krāsas un citus celtniecības materiālus, turklāt veikala paspārnē darbojas arī būvfirma "Toms". Katra no šīm saimnieciskajām grupām strādā atsevišķi. Kopumā Upeskalni attīstās, ir arī sava peļņa, jo bez tās jau izaugsme nav iespējama.

Mazliet vēlāk namatēvs vedina ciemiņus uz noliktavu būvēm, kur glabājas tehnika, galvenokārt pašu zemnieku saimniecības īpašums. Jo pircēju pasūtītie agregāti Upeskalnos parasti neaizķeras. Katrs pieprasījums pa faksu tiek nosūtīts uz Vāciju, pasūtījumu izpilda individuāli, ņemot vērā nākamā īpašnieka prasības, bet nedēļas laikā jau vajadzīgā manta ir Latvijā un pircēja rokās.

Liela daļa ārzemju tehnikas tiek pārbaudīta Upeskalnu zemnieku saimniecībā. Tās rīcībā ir pieci traktori - divi lielie "Valmet", divi "Belarus" un viens T-40, kas vēl saglabājies darba ierindā no veciem laikiem. Ir divi ražas novākšanas kombaini - "John Deere" un 'Jeņiseja". Vēl saimniecībā izmanto kombinēto sējmašīnu ar frēzi un lauku miglotāju, "Krone" ruļļu presi, arī citu tehniku.

Saimnieciskās darbības raksturojumā grūti iztikt bez skaitļiem. Tomēr īpaši bagāti Elmārs Mikāls tos nesniedz. Šāda piesardzība ir saprotama - uz tirgu orientētā sabiedrībā uzņēmējdarbība nav iedomājama bez saviem komercnoslēpumiem.

Elmārs Mikāls:

- Pērn iekultas 1500 tonnas labības. Puse no šī daudzuma, varbūt pat vairāk ir sēkla - apmēram 800 tonnu. Realizēt arī izdodas citu gadu vairāk, citu mazāk. Ja paliek pāri mieži - pārdodam putraimiem, ja kvieši - pārdodam bīdelēšanai. Šobrīd sēklai ir daudzmaz cena, tālab varam tikt cauri, arī mūsu audzētās labības pašizmaksa salīdzinājumā ar citiem varbūt ir zemāka. Tomēr, ja raža ir zemāka par 50 centneriem no hektāra, tad jau skatāmies, ka darbs neatmaksājas. Ziemāji mums dod ražu pāri par 60 centneru no hektāra, pērn labības vidējā raža bija 55 centneri no hektāra. Tad var izdzīvot. Bet, protams, ir dārga tehnika, arī minerālmēsli, ķimikālijas un viss pārējais. Katrā graudaugu hektārā ir jāiegulda apmēram 250 latu, ieskaitot tehnikas amortizāciju. Un, ja novāc divas tonnas no hektāra, tad tie 250 lati ir nosviesti zemē, jo pašizmaksu sedz apmēram piecu tonnu raža. Ja ir vairāk, audzētājs vinnē. Kaut vai santīmu uz kilogramu. Arī tad no 1500 tonnām tīrā peļņa iznāk 15 tūkstoši latu. Tātad lielās saimniecības vēl var turēties. Agrāk pusi sēklas mums nopirka lielie saimnieki, bet otru pusi - mazie. Tagad ar katru gadu jūtam, ka mazo saimnieku daļa pirkumā samazinās.

- Cik jums ir strādājošo? Uz kādiem noteikumiem tiek organizēts darbs? Kāda ir caurmēra alga?

- Tas viss ir atkarīgs no cilvēka, viņa prasmēm un darba spējām. Ir mums sējējs, kas 400 latus ieliek kabatā mēnesī, tas pats arī vai vēl kāds simts latu klāt, varbūt pat vairāk, strādājot ar kombainu. Protams, tāda nauda netiek nopelnīta darba laika astoņās stundās - diena izstiepjas garāka. Bet tur vajag ne tikai muskuļus un izturību - galvenokārt galvu. Savulaik veco Lejaskurzemes izmēģināju saimniecību ar vienu parakstu Jānis Kinna nolikvidēja - bijām ministrijas pakļautībā. Un tad sākām no jauna. Ņēmām darbā tikai tos, kurus mums vajag. Sezonas darbos mums strādā pulks sieviešu kartupeļu šķirošanā, citos darbos, saņemot dienas algu - 2,5 līdz 3 latus. Tāds darbs ir arī sējumu ravēšana - saimniecībai ir pāri par 500 hektāru sējumu, tie visi tiek pārstaigāti. Mums ir četri mehanizatori, divi, par kuriem var teikt - naži, vēl divi ar mazāku potenciālu - maiņas šoferi. Bet ir tādi vīri, kas var būt gan šoferi, gan kombainieri, gan tikt galā ar citiem mehānismiem. Vēl sezonas laikā divi vīri strādā kaltē, reizēm arī kāds palīgstrādnieks. Bet alga viņiem jāmaksā augu gadu, cilvēki kaut kādi ir jāsaglabā. Tad dodam viņiem kādus citus darbus - pie miglošanas vai kur citur. Jo par kaltes vadītājiem strādā mani bijušie speciālisti - galvenais agronoms un galvenais zootehniķis. Kopumā strādājošo skaits ir ap 20.

- Citās zemnieku saimniecībās galvenokārt redz audzējam tikai divas kultūras - cukurbietes un kviešus. Bet te redz krietni vairāk.

- To piespiež pati dzīve. Mēs cenšamies augu maiņā iedabūt sanitārkultūras. Divu gadu auzu raža mums stāv klētī - nav pieprasījuma. Jo zviedri ved iekšā savu izaudzēto labību, lai ražotu auzu pārslas. Bet mēs auzas sējam. Šogad mums pirmo gadu 38 hektāros aug rapsis - arī lai uzlabotu augsni. Vēl audzējam zirņus, tos Saldus lopbarības fabrika ir gatava paņemt katrā laikā. Bet mēs to laižam iekšā kā papuvi - pērn nokūlām zirņus un pēc tam bez aršanas uzreiz ar frēzi iestrādājām kā mēslojumu ziemas kviešiem. Audzējam arī kartupeļus. Daļēji šo daudzveidību nosaka augu maiņa, bet mums ir arī pieprasījums. Lauki ir izmētāti pa daudzām vietām. Arī par zemes nomu maksājam dažādi - jo nekas jau nav vienāds. Par labākajām zemēm te centrā dodam desmit, piecpadsmit latu par hektāru, dažs atkal graudus grib, citam zemīte jāapstrādā.

- Mājlopu saimniecībā nav?

- Nav gan. Arī zālāju nav. Visi salmi tiek iestrādāti zemē. Strādājam arī ar ruļļu presi, varētu ruļļus pārdot, bet nav pieprasījuma.

- Vai tehnika tiek pirkta uz kredīta?

- Arī uz kredīta. Pērn 60 tūkstošus paņēmām kredītā.

- Cik īsti nepieciešams darbaspēka, lai apstrādātu saimniecības 460 hektārus? Divdesmit cilvēku?

- Nē, ne jau visu laiku, tas tikai tāpēc, ka audzējam arī kartupeļus. Ja tie nebūtu, iztiktu ar krietni mazāku skaitu.

- Līdz 1998. gadam Latvijā mazo zemnieku saimniecību skaits palielinājās, bet šogad jau sāk sarukt. Cik lielajiem īpašniekiem būs nepieciešams, viņi sev pievienos mazākus īpašumus. Līdz ar to būs mazāk saimniecību un saruks arī nodarbināto skaits. Izskatās, ka Latvijas laukus gaida grūti laiki. Kādas, jūsuprāt, ir galvenās mūsu lauksaimnieku problēmas?

- Gan mazie zemnieki, gan lielsaimniecības - visi tāpat ir atkarīgi no tirgus. Ja nebūs cūciņu, kurām vajadzīgi graudi, nevajadzēs arī sēklas labību. Nākotnē vairāk jādomā par specializāciju un kooperāciju. Bez tām mazais zemnieks nevarēs pastāvēt. Tepat blakus kaimiņi specializējas lopkopībā.

- Jums jau rudenī ir skaidrs, ko un cik audzēsit nākamajā gadā - visi līgumi tiek noslēgti laikus. Tad var stabili sēt un gādāt par ražu. Bet dažs vispirms iesēj, lai tikai pēc tam sāktu meklēt, kur izaudzēto likt.

- Mēs tomēr esam mācīti lauksaimnieki. Tagad vairs kurš katrs nevar tikt galā ar visu sarežģītību, kas nāk priekšā ikvienam lauku ražotājam: ne tikai aršana, sēšana, bet arī tirgus apstrāde utt., darbs ar cilvēkiem, bankām, finansu lietas. To katrs vis nevar, ierindnieks to nevar. Tepat pagastā ir īpašnieki, kuri nevar izdomāt, kas pašiem jādara, nemaz nerunājot par to, lai spētu izrīkot citus. Ir nepieciešama izglītība. Es taču nevaru šobrīd iet uz Kuldīgas slimnīcu par galveno ķirurgu... Tāpat kurš katrs nevar nākt manā vietā. Agronomija jāzina, ekonomika jāzina, tirgzinība, vēl daudz kas cits.

Tiktāl zinātnieku jautājumi un zemnieku saimniecības pārvaldnieka atbildes.

Pa ceļam uz lauksaimniecības tehnikas noliktavām Elmārs Mikāls ciemiņu uzmanību pievērš ģimenes mājas lieluma betonētam baseinam, kas reiz būvēts kā ūdenskrātuve ugunsdzēsējiem, bet nākotnē varētu kļūt par skaistu dīķīti ar ūdensrozēm. Kur acis atpūtināt un dvēseles mieru atgūt, ja nepieciešams mazliet elpu atvilkt. Jo cilvēks jau nedzīvo no darba vien.

No kādreizējās Lejaskurzemes izmēģinājumu saimniecības 5500 hektāriem Upeskalnu īpašnieki apsaimnieko apmēram desmito daļu. Toties gandrīz tikai aramzemi. Arī ar zemes nomu reizēm gadās pārsteigumi. Kāds no īpašniekiem pērn nodevies cukurbiešu audzēšanai 15 hektāru platībā. Raža bijusi laba, bet saimnieks nav steidzies ar novākšanu - lai saknēs vēl uzkrājas cukurs. Tā pienācis novembris ar piepešu salu, kas vairs neatlaidās. Un no cerētās peļņas nekā. Vienīgi nomniekam no izsalušajām saldsaknēm šopavasar sanācis laukam labs mēslojums...

Atkal un atkal zinātnieku valodas vērpjas ap pašu galveno - Latvijas lauku nākotni. Ir skaidrs, ka nopietni kapitālieguldījumi lauksaimniecībā no valsts puses tuvākajā nākotnē nav gaidāmi. Zemniekiem jāpaļaujas pašiem uz saviem spēkiem. Un jāapvienojas kooperatīvos. Citas izejas nav. Lai gan daudzus zemturus baida jau pats vārds "kooperācija", kas tā vien sasaucas ar 1949. gadā komunistu uzspiesto lauku kolektivizāciju un tās kroplajām sekām.

Šī ar sāpi piepildītā pārruna netraucē katrā jaunā sējumu laukā interesēties par šķirņu izvēles pamatojumu, par tehnoloģijām, ķimikālijām un gaidāmo ražu.

Pērn par 56 tūkstošiem latu nopirkts graudu kombains "John Deere". Ražots Brazīlijā, tāpēc arī nedaudz lētāks. Kombainam ir 4,8 metru plats heders, bunkura ietilpība - 5,5 tonnas, dienā iespējams iekult 70-80 tonnas graudu. Turklāt labības nogatavošanās ieplānota pakāpeniski, lai kombainam pietiktu darba vismaz mēnesim, citādi dārgās lieljaudas tehnikas likšana lietā neatmaksājas. Zinātnieki bilst, ka citur pasaulē - Kanādā - fermeri iemanījušies to pašu "John Deere" kombainu nodarbināt pat trīs mēnešus gadā, novācot arī sojas pupas un kukurūzu. Bet tie tomēr ir citi un lauksaimniecībai labvēlīgāki klimatiskie apstākļi.

Graudkopībā jau kopš patstāvīgās saimniekošanas sākuma Upeskalnos ieviesta tehnoloģiskā sliede un ar centimetra precizitāti saskaņots graudu izsējas un ķimikāliju miglotāja platums. Tomēr ar visu to reizēm gadās sīkas kļūmes. Kāda labības lauka stūrī dzelteniem ziediem zvēro pērkones un citas nezāles - tehnikas vadītājs aizmirsis uzreiz ieslēgt miglotāju... Tālāk gan labības lauks tīrs un zaļš kā mūris, uzskatāmi liecinot par ķīmijas lietderību.

Iepazīstinot ar Upeskalnu labības un citu kultūru laukiem, Elmārs Mikāls arvien uzdod zinātniekiem vienu un to pašu jautājumu - kāda būs raža? Var jau būt, ka tā daļēji ir spēle, bet jaušams arī neslēpts zemkopja lepnums par savu darbu. Un viesi neskopojas ar atzinības vārdiem, bet prognozējamā raža vai no ik lauka tiek lēsta pāri par sešām tonnām no hektāra.

Īpašs prieks par tritikāli, kas 12 hektāros Upeskalniem aug arī kaimiņos - Pelču pagastā. To var izaudzēt ar tādām pašām izmaksām kā kviešus vai rudzus, bet iegūt vairāk graudu. Cik zināms, Upeskalni būs pirmā saimniecība Latvijā, kas varēs pārdot pašu zemē pavairotu tritikāles elites sēklu.

Bet rudzi jau izriesuši ziedus. Tie vēl mazliet mitri, taču kuru katru brīdi druvā ziedputekšņi var savērpties mākonī. Un tad šķiet - Dieviņš iet pār viļņojošu un zaļu lauku, ar maizes smaržu piepildīdams pasauli un svētīdams Upeskalnu saimnieku plašos tīrumus, kuros saskatāma saimnieka gudrība, apbrīnojamā māka visu lietpratīgi izkārtot, arī talantīga lauksaimnieka enerģija un gribasspēks.

Elmārs Mikāls stāsta par veiksmēm, kļūdām - savām un citu, par radošajiem meklējumiem. Te visur palīdz agronoma zināšanas. Savas zinību mātes - augstskolas - devumu pieredzējušais agronoms vērtē ļoti augstu

LLMZA prezidente Baiba Rivža ir gandarīta, taču Zinātņu akadēmijas Mehanizācijas un enerģētikas nodaļas vadītājs, kā arī LLU zinātņu prorektors Edvīns Bērziņš jo bieži cenšas atrast brīdi, lai pārrunātu ar Elmāru Mikālu graudu kaltēšanu. Tā ir gluži profesionāla saruna

Valsts mežzinātņu institūta "Silava" vadošā pētniece inženierzinātņu doktore Mudrīte Daugaviete Rūmniekos jūtas kā savējā. Par Mudrītes Daugavietes stāstījumu paldies saka gan Edmunds Svilpis, gan LLMZA prezidente Baiba Rivža. Brauciet un salīdziniet rezultātus Madonas rajona Vestienas pagasta zemnieku saimniecībā "Birzes", Dobeles rajona zemnieku saimniecībā "Mežanši" un Bauskas rajona Iecavas pagasta zemnieku saimniecībā "Skujenieki"

LLMZA prezidija loceklis un Zinātņu akadēmijas Materiālu nodaļas vadītājs profesors Henns Tuherms katrā izdevīgā brīdī cenšas zinātnieku un viesus pārliecināt, ka enerģijas ražošanas izejvielai ir jābūt koksnei. Pie pētniecības objekta žoga Mudrīte Daugaviete žurnālistu jautājumu ielenkumā

Starptautisko organizāciju pētījumi liecina - lai nodrošinātu ar pārtiku, pietiek ar 0,35 hektāriem uz cilvēku. Latvijā ir nepilni 2,5 miljoni iedzīvotāju un 2,45 miljoni hektāru laukkopībai piemērotas zemes. Tātad mums ir liekas lauksaimniecības platības, ja pat pieņemam, ka pašu zemturi apgādās ne tikai visus valsts iedzīvotājus, bet arī krietnu daļu no saražotā eksportēs.

Ko iesākt ar šo novārtā aizlaisto zemi, kas pašlaik Latvijā ir pat pāri par miljons hektāru? To varētu izmantot lauksaimnieciskajai ražošanai, ja atkal pavērtos milzīgais un nepiepildāmais Austrumu tirgus, bet šāda prognoze ir diezgan mazticama.

Viena no iespējām - apmežot. Un pēc tam izslēgt šīs zemes no lauksaimniecības aprites. Šo ceļu mēģina iet Padures pagasta Rūmniekos Edmunda Svilpja zemnieku saimniecība, kuras kopplatība ir 60 hektāru, no tiem trešo daļu aizņem mežs.

Zinātnieku uzmanība šoreiz pievērsta topošajai mežaudzei 2,71 ha platībā. Tā ierīkota kā Eiropas Savienības "Phare" projekts "Tehniskā palīdzība privātās mežniecības attīstībai Latvijā", pamatojoties uz Zemkopības ministrijas Valsts meža dienesta un zemes īpašnieka savstarpējo līgumu par sadarbības noteikumiem lauksaimniecībā neizmantojamo zemju apmežošanas demonstrējumu objekta ierīkošanā.

Ziņo Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošā pētniece Dr. ing. Mudrīte Daugaviete:

- 1996. gadā Valsts meža dienestam izdevās iesaistīties "Phare" projektā, kas paredz apkārtējās vides sakārtošanu un racionālu zemes izmantošanu. Tā ietvaros bija paredzēta lauksaimniecības zemju apmežošanas demonstrējuma projekta izveide un arī privāto mežu apsaimniekošanas paņēmienu izstrāde. Te Edmunda Svilpja saimniecībā ar zinātnieku palīdzību ir izkopta ozolu un egļu audze, lai zemturi uzskatāmi varētu redzēt: tas ir kopts, bet tas - nekopts. Šajā objektā puse platības ir kopta, bet otra puse - ne. Tātad jebkurš zemnieks pats var pārliecināties, ko var panākt, ja mežu kopj, un kas notiek, ja to nedara.

Kāds ir šī pētījuma mērķis? Atrast paņēmienus, kā izmantot lauksaimniecībai nederīgās zemes, kurām ir zema vērtība vai neērts izvietojums. Viens tāds nostūris ir arī šis gabals meža ielokā, kas izveidots kā demonstrējuma objekts. Te iestādītas četras koku sugas - ozols, bērzs, osis un saldais ķirsis. Pēdējais te ir domāts kā ātraudzīga koku suga, kas visā Eiropā ir ārkārtīgi populāra un slavena. Tie, kam dārzā aug saldais ķirsis, paši zina, ka šis koks gadā dod ap metru pieauguma. Mums jāiemācās šo koku kopt, respektīvi, atzarot, lai varētu izveidot kvalitatīvu stumbru un līdz ar to dabūtu kubikmetrus nevis ogas. Tieši kubikmetri taču mežaudzē ir galvenais.

Bērziem tiek rādīti dažādi stādīšanas attālumi, sākot no pavisam biežiem, līdz 1600 gabaliem uz hektāra. Mežsaimniecībās parasti nav šāda stādmateriāla, tas ir eksperiments. Turklāt te tiek rādīti dažādi kopšanas varianti. Lai arī cik nabadzīga būtu lauksaimniecības zeme, tā tomēr ir labāka par meža augsni. 50 balles vērta aramzeme ir tikpat bagāta kā vislabākais meža augšanas tips - gārša, kur oši un ozoli aug griezdamies.

Sākumā svarīgākais ir pēc iespējas ātrāk dabūt stādījumus laukā no zālēm, lai samazinātu izdevumus, kas saistīti ar kopšanu. Vēl šajā laukā tiek pārbaudīta arī mēslošanas efektivitāte, lai ar mēslošanu panāktu strauju augšanu sākumposmā un atkal samazinātu izdevumus, kas jāpatērē stādu kopšanai.

Kopumā "Phare" projektā privātās mežniecības attīstībai Latvijā ir 13 objekti. Tiem tika atvēlēti 38 tūkstoši latu, tātad katram objektam caurmērā divi tūkstoši latu. Par šo naudu vajadzēja uzcelt šo žogu, nopirkt stādmateriālus, iestādīt. Sākumā bija paredzēts, ka zemniekiem par "Phare" naudu vēl nopirks pļaujmašīnu un miglotāju, lai varētu miglot ar herbicīdiem. Tomēr nauda aptrūkās. Un galu galā zemnieks šajā projektā palika tikai ar savām divām rokām. Un arī kopšanai nauda vairs nesanāca, jo bija jau iztērēta.

Varu apgalvot, ka šis ir ļoti labs objekts. Jo saimnieks par to rūpējas. Mēs, zinātnieki, labi redzam visos 13 objektos, ja saimnieks laikus savu darbu ir izdarījis un uzticēto platību izkopis, tad kociņi ir ieaugušies. Ozoli vēl ir maziņi, bet bērzi aug strauji. Un saldais ķirsis jau šogad dos apmēram 80 centimetru pieaugumu., bet nākamgad sasniegs divu metru garumu, izkļūstot no attīstībai bīstamās zonas.

Brīvajā laikā pats saimnieks te ir iestādījis egles. Demonstrējumā objektā ir tipiska velēnu karbonātu augsne uz morēnu pamatmateriāla. Līdzīgi un ļoti plaši izmēģinājumi ar bērzu audzēm ir veikti Somijā. Viņi bērzus stāda tā, ka pēc tam nav jāretina. Pēc 40 gadu augšanas tiek iegūts pie 400 kubikmetru koksnes uz hektāra. Bet laba finieru kluča viens kubikmetrs maksā 50 latu. Tātad ieguvums - 20 000 latu no hektāra.

Jautrītei Daugavietei pēc sava ziņojuma jāatbild uz veselu virkni jautājumu.

- Kādi ienaidnieki apdraud jaunos kociņus?

- Kaut arī valda uzskats, ka bērzus neviens neēd, tomēr, izrādās, mazos kociņus ļoti iecienījušas peles. Tās tāpat nograuž arī saldos ķiršus. Tos nesmādē arī zaķi, tāpēc stādījumi jāaizsargā ar drenu caurulēm. Dažs ķirsis izaudzis kā krūms, tam jānogriež atvases, lai veidojas stumbrs.

Bet pret pelēm jācīnās ar indēm. Tomēr tas ir diezgan dārgs prieks.

- Jūs pieminējāt, ka saldķiršu stumbrus jāprot atzarot? Kas tur īpašs?

- Nedrīkst uzreiz zarus griezt nost pie paša stumbra. Tas jādara divos paņēmienos. Ir jāatstāj desmit piecpadsmit centimetru gari zaru stumbenīši, kas apkalst un pēc gada ir jānozāģē. Jo saldais ķirsis vainagu veido kā priede - mieturos. Ja neatzaro, tad paliek zaru vietas un stumbrs lietkoksnei nav derīgs. Bet pareizi audzēts saldais ķirsis ir perfekts finierkoks.

- Vai nākotnes saldo ķiršu birzī īpašnieks var cerēt arī uz ogu ražu?

- Var gan. Ogas gan sīkākas, bet būs. Un arī pietiekami saldas. Vienīgi grūtības var sagādāt klāttikšana pie zariem pārdesmit metru vai pat vairāk augstumā. Saldķirsis būtu derīgs lietkokiem apmēram 30 gadu vecumā, kad stumbra caurmērs jau būtu 24 centimetri, derīgs finiera ražošanai

Pie visas gaišās nākotnes vīzijas arī kādas darvas piliens klāt:

- Mums reizēm iet kā pa celmiem. Mēs esam šo objektu zinātniskie uzraugi. Taču pētījumiem šogad vēl nav iedota nauda, kaut arī mums te vajadzēja būt jau pavasarī, papildināt izkritušos bērziņus, izdarīt citus darbus. Nebija līdzekļu. Tos sola piešķirt tikai tagad.

Bet atgriezīsimies pie mežaudzes. Lielisks koks ir arī melnalksnis, kas gadā pieaug pat par 1,3 metriem. Ārzemēs to izmanto šķeldas ražošanai, sadalot platību desmit lauciņos un katru gadu novācot pa vienam gluži kā ar graudaugu kombainu, kam bunkurā labības vietā krājas kurināmā šķelda. Tā ir iespēja, kā pašiem sevi apgādāt ar ekoloģiski tīru un lētu kurināmo. Kā lēš zinātnieki, Latvijā šādam enerģijas avotam var būt spoža nākotne. Jo savu fosilās degvielas krājumu mums taču nav, un tie arī dabā neatjaunojas. Bet koks aug nepārtraukti. Tātad tā ir zelta ādere, kas pat nav jāmeklē. Tikai jāgrib un jāprot to likt lietā, izmantojot pasaulē uzkrāto pieredzi.

Kāds fakts pārdomām.

Pašreiz Eiropas Savienībā 20 procentus enerģijas iegūst no koksnes, pārējo daļu sniedz nafta un dabasgāze. Tiek uzskatīts, ka nākamā gadsimta beigās šie skaitļi būs citādi - fosilās degvielas enerģijas bilancē būs 20 procentu, bet koksne - 80 procentu. Tiesa, šajos aprēķinos nav ņemta vērā kodolenerģija, jo tās izmantošanas iespējas un pretrunas grūti paredzēt.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Sējplatības, augu kultūras un šķirnes Upeskalnos 1999.gadā

Kopā, ha:

Ziemāji - 213

Vasarāji - 234,7

Kopā graudaugi - 447,7

Kartupeļi - 16,9

Kopējā sējplatība - 464,6

Daļa Upeskalnu lauku ir arī Pelču pagastā, tur pavisam netālu greznojas Pelču pils, kur tagad saimnieko skola

Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

Tā nav Jāņu zāle, kas spraucas laukā no ganu taurēm, bet gan nākamā saldķiršu birzs