• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa kavalieris Jānis Gleizds. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.06.1999., Nr. 200/207 https://www.vestnesis.lv/ta/id/20136

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vilhelms Mihailovskis: manas 1999. gada 365 dienas

Vēl šajā numurā

22.06.1999., Nr. 200/207

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ordeņa kavalieris Jānis Gleizds

Par sevi, par dzīvi

GL1.JPG (38304 BYTES) Ar patiesu lepnumu varu sacīt, ka nāku no Latgales. Piedzimu 1924. gada 7. maijā Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Vecgailumos, zemnieku ģimenē. Pirmā skola bija Rogovkā, četrus kilometrus no mājām. Vēlāk pabeidzu Rēzeknes tehnisko skolu un ieguvu atslēdznieka profesiju. Par atslēdznieku gan nekad neesmu strādājis. Sākās Otrais pasaules karš, kas visu cilvēku dzīvē ienesa pārmaiņas. Vispirms bija vācu armija, vēlāk — krievu. Dažus gadus pēc kara kļuvu par pirmās grupas invalīdu, jo nelaimes gadījumā cieta abu roku delnas un tās nācās amputēt. Latvijas traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā man izdarīja vairākas operācijas, un es atkal varēju kaut ko darīt. Man vairs nebija pirkstu, nebija plaukstu, bet es sāku mācīties zīmēt un fotografēt. No 1952. līdz 1994. gadam strādāju šai pašā institūtā (tagad tā ir Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca) par mākslinieku, vēlāk — fotogrāfu.

1957. gadā piedalījos pirmajā fotogrāfijas izstādē, kura notika Rīgā. Kopš 1962. gada esmu fotokluba "Rīga" biedrs un Rīgas fotomākslinieku savienības biedrs un arī valdes loceklis. Savu pirmo diplomu par mākslas fotogrāfiju saņēmu 1964. gadā. Šodien man ir jau 600 diplomi no visiem kontinentiem, arī no Antarktīdas. Šajos gados esmu piedalījies 800 izstādēs, no kurām 120 bijušas ar Starptautiskās fotomākslas federācijas (FIAP) patronāžu. Pirmās starptautiskās zelta medaļas ieguvu 1969. gadā Rumānijā. Tagad man ir 170 medaļu — no tām 37 zelta, 33 sudraba un 29 bronzas. Ir vēl 99 dažādu nozīmju medaļas. Esmu saņēmis 28 Lielās balvas, 18 kausus un vēl daudz citu apbalvojumu. Trīs gadus pēc kārtas — 1983., 1984. un 1985. gadā — tiku uzaicināts uz Beļģiju, lai piedalītos izstādē kopā ar 30 valstu labākajiem fotogrāfiem. Biju tur pirmajā desmitniekā, saņēmu Lielo balvu (Grand Prix), bronzas medaļu un diplomu par labāko desmit darbu kolekciju. Arī Francijā 1984., 1986. un 1988. gadā saņēmu FIAP zelta medaļu, speciālbalvu un diplomu. Manas personālizstādes bijušas Rīgā, daudzās pilsētās, skolās, fotoklubos, kā arī aiz mūsu valsts robežām. Mani darbi publicēti grāmatās un žurnālos gan Latvijā, gan ārzemēs.

1979. gadā esmu kļuvis par Starptautiskās fotomākslas federācijas mākslinieku (AFIAP). Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu ieguvu 1985. gadā. Tajā pašā gadā tiku iekļauts Šveices internacionālajā fotomākslas enciklopēdijā. 1988. gadā man piešķīra godpilno Starptautiskās fotomākslas federācijas ekselences (EFIAP) titulu. Gadu vēlāk kļuvu par Mārtiņa Buclera prēmijas laureātu.

Ļoti saviļņojošs brīdis manā dzīvē bija, kad 1995. gada 3. maijā Valsts prezidents Guntis Ulmanis man pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni.

Mans domās ilgi lolotais mākslas fotogrāfiju albums "Gaismas atspulgs" iznāca 1998. gada nogalē. Šo fotoalbumu kā pateicības un cieņas apliecinājumu esmu veltījis savam dzīvesdraugam — sievai Annelei Gleizdai. Viņa man dzīvē devusi itin visu, pretim neprasot neko. Pateicoties Anneles mīlestībai un labestībai, viņas apbrīnojamai pašaizliedzībai un spēkam, esmu guvis dzīvē piepildījumu. Cilvēki bieži viens otram vaicā, kas ir laime. Man uz šo jautājumu ir tikai viena atbilde. Mana laime ir Annele. Mēs satikāmies 1953. gadā, un viņa, ne mirkli nešauboties, uzņēmās būt man līdzās gan priekos, gan bēdās. Viņai esmu parādā vislielāko pateicību par katru nodzīvoto gadu, par katru nodzīvoto dienu un mirkli, kas nav bijuši kaisīti rozēm. Man ir jāteic liels paldies Annelei gan par katru veiksmīgo, gan arī ne mazāk veiksmīgo mākslas darbu. Pie visu manu darbu tapšanas viņa nenogurstoši bijusi līdzās. Ar savu izturību, spēku, drosmi un enerģiju. Ar savu neizsīkstošo mīlestību.

GL9.JPG (4465 BYTES)

Tikšanās

Pasaules slavu jau sen guvušā Latvijas fotomākslinieka Jāņa Gleizda 75. dzimšanas dienā šī gada 7. maijā Rīgas fotoklubā tika atklāta viņa darbu retrospektīva izstāde. Protams, tajā bija tikai neliela daļa no tūkstošiem darbu, kurus radījis Meistars. Pašlaik izstāde aizceļojusi uz mākslinieka dzimto pusi Latgali un to var skatīt Rēzeknē.

Izstādes atklāšanā Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Jānis Gleizds saņēma Valsts prezidenta apsveikumu, kurā ir arī šādi vārdi: "Ir gandarījums par mirkli, kad pasaule atklāj mums neparasto, pārsteidzot un iedvesmojot. Ir patiess prieks, kad, skatot Jūsu fotomirkļus, caur sirsnību un noslēpumainu skaistumu ik reizi atklājam sev jaunu pasauli. Lai gaišas domas un mīļums kā arvien ir kopā ar Jums arī turpmāk! Lai možs gars un izturība!"

Diezin vai pasaulē vēl kāds fotomākslinieks var lepoties ar tik daudz apbalvojumiem, cik to ir Jānim Gleizdam. Pirmā fotogrāfija, kas ieguva starptautisku atzinību (turklāt uzreiz divas zelta medaļas!), bija "Rudens" — daudzu skatītie un apjūsmotie āboli, kas apceļojuši gandrīz vai visu pasauli. Gaišās tonalitātes tehnikā tapusī fotogrāfija likusi zelta pamatu turpmākajām izstāžu gaitām. Fotomākslinieks strādājis arī samērā retajā — izohēlijas tehnikā. Viņš ir godam nopelnījis EFIAP titulu. Turklāt tas viss sasniegts, strādājot bez roku plaukstām...

... Staltais, skaistais Latgales puisis divdesmit četru gadu vecumā nelaimes gadījumā apsaldēja abas rokas. Slimnīca bija tālu un kad Jānis beidzot nokļuva pie ārsta, rokas vairs nevarēja glābt... Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā profesors Sergejs Ļišņevskis izdarīja Jānim operācijas, apakšdelma kaulos izdarot šķēlumu. Kad operētās rokas sadzija, puisis uzsāka grūtu darbu, lai tās ievingrinātu. Taču vajadzēja ne vien ievingrināt, bet iemācīties darīt visu bez pirkstiem. Vienā palātā ar Jāni gulēja mākslinieks no Liepājas, kuram bija amputētas abas kājas. Viņš palīdzēja Jānim labāk apgūt zīmēšanu, kas viņam jau agrāk bija labi padevusies. Jānis paveica neiespējamo. Zīmēt viņš iemācījās tik labi, ka toreizējais Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta direktors profesors Arčils Mačabeli, redzot puiša dotības un lielo vēlēšanos strādāt, uzaicināja viņu darbā par mākslinieku. Jānis zīmēja diagrammas un shēmas mediķu zinātniskajiem darbiem, zīmēja cilvēkus — visu, kas bija vajadzīgs. Pēc kāda laika viņš sāka apgūt arī fotografēšanas mākslu un savu mazo istabiņu, aizklājot logu, pārvērta par laboratoriju. Iestājās kursos. Kā brīvklausītājs apmeklēja arī J.Rozentāla mākslas skolu, kurā fizisko defektu dēļ iestāties nevarēja. Viņa darbalauks paplašinājās — Institūtā Jānis kļuva par fotomākslinieku. Fotografēja slimniekus, operācijas.

Ar milzīgu gribasspēku un spītību Jānis Gleizds ir paveicis daudz. Varbūt reizēm pat vairāk, nekā spēj cilvēki, kuriem ir visi desmit pirksti. Mākslinieka dzīvesdraugs Annele saka: "Jānis ir sīksts kā Latgales māls, kluss kā Latgales ezers, nosvērts kā Latgales sils. Savas dzimtās puses vārdu viņš arī nes ar lielu lepnumu. Abi esam no Latgales. Un tas ir brīnišķīgi."

Par Jāni Gleizdu, šķiet, var sacīt, ka bez nelaimes varbūt nebūtu laimes. Anneli viņš sastapa tajā pašā institūtā, kur viņa ārstējās pēc aklās zarnas operācijas. Abi viens otrā ieskatījās. Annele dzirdēja stāstus par puiša nelaimi, pati redzēja, cik skaisti viņš zīmē un fotografē. Kaut kas toreiz sirdī esot iekņudējies. Ļoti gribējies puisim palīdzēt. Annelei toreiz bija divdesmit viens, Jānim divdesmit astoņi gadi. Bija sastapušās viena ābola divas pusītes. Kad Annele izrakstījās no Institūta, Jānis palūdza atļauju kādreiz viņu apciemot. Ciemakukulī toreiz atnesis grāmatu "Laimes bērns". "Tā arī kļuvām viens otram par laimes bērnu," tagad saka Annele. Uzzinot, ka abi gatavojas precēties, Anneles vecāki toreiz pārdzīvojuši, baidījušies, ka meitene var izpostīt gan savu, gan puiša dzīvi. Taču meiteni nemulsināja tuvo cilvēku neizpratne un šaubas. Viņa zināja: Jānis ir viņas liktenis. Viņa spēs puisim palīdzēt, padarīt viņa dzīvi gaišāku. Jau gandrīz pusgadsimtu abi ir kopā. Viņiem ir dēls un trīs mazdēli. Vienam no viņiem Jānis vārdā. Par Anneli var sacīt, ka viņa ir Jāņa medaļu otra, neredzamā puse. Viņa viena pati ir kopusi mājas soli, gādājusi, lai Jānim būtu labi un droši viņai līdzās, lai viņš varētu strādāt savu iemīļoto darbu. "Jānis vienmēr fotomākslā skatījis visu savādāk," stāsta Annele. "Kad izbraucām kaut kur pie dabas, viņš stundām varēja fotografēt rasas pilienus, skudriņas vai citus kukainīšus, koku saknes... Viņš skaistumu saskata tur, kur citi to nav pamanījuši. Bet Jāņa fiziskos defektus nekad neesmu izjutusi. Nekad. Vienīgi pēdējos piecus gadus pēc insulta viņš vairs nefotogrāfē. Taču fotografijas retušē, kārto arī savus milzīgos arhīvus. Nesen bijām Rēzeknē uz Jāņa izstādes atklāšanu."

Jānis allaž apbrīno Anneli par viņas izturību un cīņas sparu pat visgrūtākajos dzīves brīžos. Pēdējos gados veselība pa laikam abiem liek sevi manīt. Arī Annele savukārt visus ilgos kopdzīves gadus nav pārstājusi apbrīnot Jāņa gribasspēku un neatlaidību, viņa lielo optimismu un labestību. Tāpat spēju nepadoties izmisumam. Jānim arī pēdējā laikā bijis ne mazums smagu pārbaudījumu, kad ārstiem atkal un atkal nācies lāpīt viņa veselību.Viņš ir pārcietis insultu, sirds operācijas. Palīdzējis bagātīgais optimisma un izturības lādiņš. Viņi ar Anneli vienmēr ir pratuši likt bēdu zem akmeņa un pāri iet dziedādami.

Līdz pat nesenajai aiziešanai pensijā Jānis Gleizds gandrīz pusgadsimtu ir strādājis Latvijas traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā, kas pēdējos gados pārveidots par slimnīcu. Diendienā viņš ir palīdzējis ārstiem fotografiski dokumentēt pacientus un viņiem izdarītās operācijas. Gandrīz neviena medicīnas zinātņu kandidāta vai doktora disertācija nav tapusi bez Jāņa Gleizda līdzdalības. Vienmēr ilustrācijai bijuši vajadzīgi kaulu lūzumu, deformāciju vai citu kaišu fotoattēli. Tāpat fotogrāfijās allaž tikuši iemūžināti daudzie ārvalstu viesi, kas savulaik Institūtu apmeklēja itin bieži. Neskatoties uz reizumis ne visai labo veselību, Jānis Gleizds kā īstens darbarūķis no agra rīta līdz vēlai naktij ir strādājis savā laboratorijā, lai ārsti laikus saņemtu vajadzīgās fotogrāfijas.

Fotomākslā Jānim Gleizdam viena no galvenajām tēmām vienmēr bijusi Sieviete. Tās skaistumu viņš atklājis daudzos savos darbos. Patiešām grūti ticēt, ka to autoram nav abu roku plaukstu. Tik filigrāni ir visi Jāņa Gleizda fotodarbi.

Armīda Priedīte

Foto no Gleizdu ģimenes arhīva

un Jāņa Gleizda mākslas foto

GL3.JPG (28600 BYTES)
J.Gleizds. Ziediņš

GL5.JPG (42255 BYTES)
J.Gleizds. Papardes zieds

GL4.JPG (33343 BYTES)
J.Gleizds. Meža pasaka

GL2.JPG (27759 BYTES)
Annele un Jānis Gleizdi

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!