Mākslas maģistre Rūta Muktupāvela:

Par latviešu un lietuviešu masku spēlēm

Šī raksta centrā ir ziemas kalendārā cikla masku gājienu analīze, to izpausmju salīdzinājums divās lingvistiski un mentāli izteikti radniecīgās zemēs, proti, Lietuvā un Latvijā.

Lauku apstaigāšana, iešana no mājas uz māju, cildināšana, labklājības novēlēšana saimniekiem, kopīgs mielasts raksturīgs daudziem zemkopju sabiedrības gadskārtu svētkiem. Parasti apstaigāšana tiek pavadīta ar trokšņiem, speciāli tam veltītām dziesmām, spēlējot dažādus instrumentus. Maģiskā rituālā apstaigāšana sakņojas sociālās piederības nepieciešamībā. Kopš seniem laikiem, tīri empīriski ir skaidrs, ka vienam pašam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi nav iespējams. Sociālā izolācija ir tikai garīgi izcilo vai arī garīgi slimo cilvēku "prerogatīva". Cilvēks tikai kopienā, sabiedrībā var apliecināt savu pilnvērtību, derīgumu sugas turpināšanai. Apstaigāšana rada drošības sajūtu, apliecina, ka neesi svešs, ka dzīvo godam, saskaņā ar sociumā noteiktajiem likumiem. Šādā veidā tradicionālā kopiena demonstrē savu dzīvīgumu, vienotību, spēju pretoties destruktīviem spēkiem un turpināt savu pastāvēšanu vismaz vēl līdz nākamajiem svētkiem.

Rituālā lauku vai dārzu apstaigāšana gadskārtu paražās ir saistīta ar augu personificēšanu vai arī ar ticību lauku vai dārzu garu pastāvēšanai. Protams, nedrīkst atmest arī tīri utilitāro, sadzīvisko, desemantizēto lauku apmeklēšanas iemeslu, kad tas tiek darīts tīri informatīvi — lai aplūkotu nākamo ražu un varbūt palielītos citiem ar saviem panākumiem.

Nav gluži nepamatoti par apstaigāšanas motīvu minēt garlaicību. Vairāki autori uzsvēruši, ka tas notiek laikā, kad visi lielie darbi padarīti un atliek daudz brīva laika arī šādām tādām izdarībām, sevis pašu iepriecināšanai.

Salīdzinot Lietuvā un Latvijā fiksētos etnogrāfiskos materiālus, folkloras tekstus, acīs krīt to izteikta līdzība vispār, neskatoties uz nevienādo kristietības konfesiju ietekmi abās zemēs. Zinot, ka kristietība principā noliedza masku gājienus kā pagāniskās izdarības, iespējams, ka šeit saglabājušies slāņi savā būtībā sniedzas tālajā, pirmskristietiskajā pagātnē, ko apstiprina arī paša masku gājiena personāžu semantiskā analīze.

Maskošanās fenomens kā tāds ir pazīstams visās līdz šīm zināmās kultūrās, atšķirīgas ir tikai izpausmes formas. Tradicionāli maskoties nozīmē transformēties, sasniegt citu, noteiktam laika posmam raksturīgu stāvokli, piebiedroties, kontaktēties ar citas realitātes radījumiem. Viens no galvenajiem maskošanās uzdevumiem — atbrīvoties no nosacītības (konvencionalitātes), bet tajā pašā laikā maska nekad nesniedz absolūtu brīvību, jo katrs, kurš to uzliek, uzņemas arī noteiktu lomu, kura gan var variēties, bet nevar kardināli mainīties. Rituālajā plāksnē maskošanās bieži vien ir aizsarglīdzeklis pret ļauniem gariem.

Maska (latīņu mascus ) — īpašs seju nosedzošs uzliktnis ar atstātiem vai izveidotiem acu caurumiem. Tradicionālās maskas parasti iedala zoomorfajās, antropomorfajās un dēmonomorfajās. To izskats un izteiksmes veidi etnologiem ļauj saskatīt dažādas saistības ar totēmismu, animismu kā arī konstatēt attieksmi pret dažādiem neparastiem sociāliem (dakteri, ģenerāļi, bīskapi) vai etniskiem (žīdi, čigāni, ungāri) grupējumiem. Lietuviešu valodā maska ir kaukč . Šī vārda izcelsmi valodnieks K.Būga saista ar indoeiropiešu sakni * (s)kev(e) < * (s) kau — segt. Lietuviešu vārds kaukolč (galvaskauss), latviešu "kauss" (galvaskausa virsējais kauls, sal. pakausis — vieta zem kausa) atrodas "galvas" semantiskajā kontekstā (Būga 1959:364). Masku apzīmējošs latviešu vārds "vieplis" satur akcentu uz formu, uz izskatu, jo ir cēlies no darbības vārda "vīpsnēt" (lietuviešu vypsoti ) ‘vientiesīgi smaidīt; ņirgt, ņirdzot stāvēt ar pavērtu muti’. Te būtu lietderīgi uzsvērt, ka "grimases" arī attiecas uz "galvu". Galva ir tā svarīgākā ķermeņa daļa, kas ļauj identificēt radību kā tādu, un tā ir dzīvības spēka koncentrācijas vieta. Te būtu vērts pieminēt universālo priekšstatu par to, ka burvim, lai nespokotos, jācērt galva un jāliek kājgalē, lai viņš to nevarētu aizsniegt. Saskaņā ar Ziemassvētku ticējumiem kūķu vakarā jāskatās uz cilvēka ēnu uz sienas un, ja kādam ēna "tāda kā bez galvas", tam nākamgad būšot jāmirst: "Jei kūči? vakarą žmogaus šešņlio galvos nesimato, jis mirsiąs /Ja kūķu vakarā nevar redzēt cilvēka galvas ēnu, viņš mirs" (Balys 1993:24; pierakstīts Kupišķu apkaimē). Varbūt tāpēc galva ir tā ķermeņa daļa, kas ir jāmaskē — ja tiek "mainīta" galva, nav iespējams identificēt radību vispār.

Daudzi autori maskas ļoti cieši saista ar dažādām nāves reprezentācijām un īpaši ar mirušo senču dvēselēm, veļiem. Svētku gājienā gari masku veidā saplūst ar cilvēku vidi. Laistīšanās ar ūdeni, troksnis, nevaldāmi smiekli, erotiskas dabas izdarības, kas ir neatņemama masku gājiena sastāvdaļa, veic savdabīgu modināšanu, atdzīvināšanu, pārnestā nozīmē — piedzimšanu. Paturot prātā pirmskristietiskajā pasaules uzskatā dominējušās reinkarnatīvās idejas (senču atdzimšanu tieši savu pēcteču starpā), šāda veida kontaktēšanās ar mirušo pasauli vairs neliekas tik bezjēdzīga un neizprotama.

Par to, ka maskas, budēļu gājieni ir saistīti ar mirušo pasauli, liecina arī tā saucamā spoguļattēla jeb otrādās simetrijas motīvu klātbūtne. Par tā saukto otrādo simetriju etnologi sauc arhaiskajā pasaules uztverē pastāvošo likumsakarību, ka lietas, kas ir cilvēku pasaulē, pastāv arī viņsaulē, tikai otrādā veidā. Piemēram, brīnumpasakās muļķītis pārtop par visgudrāko, cūku gans — par karali, slims, utains, nekam nederīgs zirdziņš — par pegazu. No pasaku varoņiem, tiem nokļūstot citā telpā, tiek prasīta apķērība, kas balstās uz lietu netiešu izprašanu; pakurt pirti "ar kauliem" nozīmē — "ar žagariem", aiznest vecīti "ar dakšām" nozīmē — "uz rokām", nomazgāt "ar vircu" nozīmē — "ar tīru avota ūdeni" u.tml. Par tiešā veidā izprastiem un izpildītiem darbiem (kas liecina par neorientēšanos viņsaules likumsakarībās) seko sods. Lietuviešu reliģijas vēsturnieks G.Beresnevičs mirušo kapos liekamas salauztas lietas saista tieši ar šo otrādā simetrijas likumu (Beresnevičius 1990:164–171). Lietas ir jāsalauž (Kursīte 1996:391–401), "jānonāvē", lai citā pasaulē tās varētu kļūt veselas un kalpot saimniekam. Līdzīga funkcija ir priekšmetu miniatūrām imitācijām, kuras senos laikos lika kapos — mirušo pasaulē tām bija jāpieņem "normāla" lieluma forma. Kūķu vakarā Lietuvā tika cepti īpaši miniatūri maizes kukulīši veļiem — "kūčuki". Masku gājienos otrādās simetrijas princips izpaužas kā drēbju izvēršana uz kreieso pusi, kā neizskaidrojama tieksme noteikti padancot ar Nāvi, lai būtu ilgs mūžs, kā sieviešu pārģēbšanās vīriešu drēbēs un otrādi, kā procesijas Daktera piedāvājumi iedzert zāles, lai "veselību kā ar roku atņemtu". Žīds mēģina nosprāgušu vārnu iedot sievietēm, lai viņas paskatās, vai tā vēl dēs olas, un paši sev atbild: "Rytoj dņjo, vakar dņs/ Rīt dēja, vakar dēs."

Ne visai pamatots ir apgalvojums, ka masku izcelsme saistīta ar matriarhāta laikiem, kad vīriešiem tās bija vajadzīgas savu slepeno organizāciju rituālos un kā rezistences pet nevaldāmo sieviešu "diktatūru" atribūts. Daudzu mūsdienu antropologu darbos pierādīts, ka ne visās kultūrās ir bijis matriarhāts kā stadiāla attīstības parādība. Toties maskošanās kā fenomens konstatējama praktiski visās kultūrās, tātad tai ir universāla iedaba — maskošanās izcelsme nav saistāma ar sociālās iekārtas tipu.

Ķekatnieku gājienā starp dēmonomorfiskajām būtnēm visizteiktākā, manuprāt, ir Ģiltene. Kaut gan daži pētnieki apgalvo, ka tas ir diezgan vēls un ar kristietību saistīts tēls, kas apzīmē Nāvi, taču pati vārda etimoloģija, tā semantiskais lauks ļauj domāt, ka Ģiltenes saknes ir daudz dziļākas un sniedzas ne tikai pirmskristietīgajos, bet arī aizvēsturiskajos laikos. Vārda izcelsme saistāma ar gelti — dzelt, un geltonas — dzeltens, kas varēja apzīmēt arī mirušā kaulu dzelteno krāsu. Etimoloģija ļauj to saistīt ar čūsku (lietuviski gyvatņ ), kura mītiskajā pasaules uzskatā nav atdalāma no auglības un pastāvīgas atjaunošanās tēliem, kuras inde, kā zināms, gan nonāvē, gan arī ārstē. Lietuviešu folklorā Ģiltene parādās kā likteņdievības Laimas māsa, kura ne tikai nomirdina dzīvas radības, kad pienāk tam laiks, bet arī glābj vai dziedē, ja gadījumā Nelaime grib par agru nobeigt noteikto mūžu. Ģiltene tiek saistīta arī ar ārstniecību; tā, piemēram, dažādās pasakās viņa cilvēku māca ārstēt, vai arī dateris bieži vien ir Ģiltenes — Nāves krustdēls. M.Gimbutiene Ģilteni raksturo kā miršanas un atdzimšanas aizgādnieci, bez kuras nebūtu iespējama dzīvības rata griešanās: neiznīcinot veco formu, nav iespējams radīt jauno. Gājienā Ģiltenes — Nāves personāžs apģērbts baltā, nevis melnā krāsā, kas tikai apliecina tā pirmskristietisko izcelsmi.

Klasiskā masku gājienā zoomorfiskie tēli gan Lietuvā, gan Latvijā ir gandrīz identiski. Abās zemēs tieši Ziemassvētku laikā aktualizējās dzīvnieka tēls kā tāds. Ļoti izplatīti ticējumi par dzīvnieku runāšanu Ziemassvētku naktī. Tieši ziemas cikla rotaļas un dziesmas par dažādiem dzīvniekiem ir plaši pazīstamas dažādos abu zemju apgabalos. Dažviet Lietuvā (Dzūkijā) Ziemassvētkos bija pieņemts sunim dot ēst pīrāgus no šķīvja. Vilkiem tajā naktī krustceļos tika atstāta kaza. Lopi un mājdzīvnieki tika mieloti ar cilvēku Ziemassvētku ēdieniem. Nav pārsteidzoši, ka arī masku gājienos nevarēja iztikt bez dzīvnieku tēliem, īpaši jau bez lāča, āža, dzērves. Šie tēli bieži sastopami indoeiropiešu arhaiskās kultūrās un parasti figurē ar auglību, labklājību, dzimšanu saistītos kontekstos. Piemēram, dzērve grieķiem un romiešiem ir mīlestības un dzīvības alku simbols, indiešiem — dzīvības un enerģijas tēls. Lietuviešu un latviešu folklorā dzērve un stārķis ir mediatori starp pasauli un viņsauli, starpnieki, kuri palīdz šai saulē ierasties jaunai dzīvībai. Dainās un pasakās minēts, ka tie no ūdens vai purva izvelk vardulēnus vai zivtiņas; tā folklorā tika saukti jaunpiedzimušie. M.Gimbutiene dzērvi tās garā kakla dēļ saista ar čūsku un definē to kā vienu no Zemes dievietes hipostāzēm. Dzērve kā personāžs ķekatu gājienos ir ļoti populārs, tā visiem kniebj dibenos un vienmēr ložņā, kur nevajag.

Ziemeļu tautu mītiskajos priešstatos ir svarīgs lāča un jo īpaši lācenes tēls. Grieķu mitoloģijā Lācene ir Artemīdas iemiesojums, bet senās Eiropas reliģiskajos kultos viņa asociējas ar Mātes barotājas priekšsatu. Dažādās Eiropas vietās Lācenes figūriņas atrodamas no četrarpus līdz četriem tūkstošiem gadu pirms Kristus dzimšanas. Lācene folklorā parādās kā starpniece starp debesīm un zemi un kā zvēru karaliene. Lingvistiskie dati ļauj viņu saistīt ar bērniem un dzemdēšanu, Mātes barotājas tēlu. Angļu bear — lācis, bear — dzemdēt, lietuviešu bernas — puisis un latviešu "bērns" ir cēlušies no kopīgas indoeiropiešu pirmvalodas saknes * bher –, kas nozīmē "nest, nēsāt". Lietuvā par lāceni sauca sievieti, kas tikko radījusi bērnu. Vedību paražās ir zināma "Lāču mātes kaušana". Vedekla pirms aizvešanas no vecāku mājas uz vīra sētu bija jāapsedz ar kažoku, kas izvērsts uz ārpusi, — tā, iespējams, ir kultiska rakstura darbība. Latvju dainās vārdu savienojumi ‘’lāča bērns" un "lāča māte" ir saistīti ar dzimšanu. Tātad lācenes kā mātes, dzīvības devējas tēls starp auglību un dzīvību radošo spēku veicinošiem personāžiem arī nav nejaušs.

Vairāku tautu mītiskajos priešstatos āzis vispirms ir neparastas seksualitātes un auglības simbols. Folklorā acīmredzams viņa sakars ar Pērkonu. Arī citu tautu mītiskajos priekšstatos āzis saistās ar urāniskajām dievībām, kas pavasaros apaugļo zemi.

Aizvēsturiskajā tēlotājmākslā āzis vai āžu pāris nereti iekomponēti blakus dzīvības kokam, vai arī pats dzīvības koks var būt izaudzis no āža muguras. Šajos gadījumos āzis uzstājas kā auglības veicinātājs un ģenerētājs. Ķekatnieku pulkā parasti viņš uzvedas ļoti aktīvi. Kad Čigānietes mēģina viņu slaukt, viņš sper un parasti visus aplej ar iepriekš sagatavotu ūdeni. Āzim uz galvas ir lieli ragi, bet starp kājām karājas liela pelnu kule. Badot ar saviem ragiem un šaudoties ar kuli visapkārt, viņš mēģina noputekļot vēl neprecētās meitas.

Salīdzinot lietuviešu un latviešu etnogrāfu aprakstus, kā arī folkloras tekstus, var secināt, ka Latvijā visā ziemas ieražu ciklā budēļu gājieni notikuši daudz biežāk un pārsvarā ar vieniem un tiem pašiem personāžiem. Lavijā budēļos iet iesāka jau Mārtiņdienā. Savukārt lietuviešu folklorā nekādos etnogrāfiskajos aprakstos Mārtiņa dienas paražas nav fiksētas. Šo atšķirību noteikti būs ietekmējusi abu zemju piederība dažādām kristīgajām konfesijām — luterticības un katoļticības. Mārtiņa diena nav īpaši atzīmēta arī Latvijas katoliskajā daļā — Latgalē.

Pirmie masku gājieni Lietuvā sākās Ziemassvētku laikā. Fragmentiski maskošanos var manīt jau pašā kūķu vakarā. Kūķu vakars lietuviešiem ir īpaši intīmi, tikai ģimenes lokā svinami svētki. Svešus, nepiederošus cilvēkus uz šo svētku mielastu nemēdz uzlūgt. Izņēmums var būt kāds vientuļnieks, kaut arī viņš nav tuvinieks. Kūķu dienā pat nedrīkst aizdot nekādu priekšmetu, lai līdz ar to neaizdotu savu mājas labklājību — tādā veidā izpaužas savdabīgais tabū uz attiecībām ar svešiem, ar ārējo draudīgo pasauli, kura svētku brīdī nonāk labilā "sliekšņa", pārvērtību situācijā. Kupišķos saimnieks, ģimenes galva, kūču vakarā uzvilka garu, baltu kreklu, apjozās ar melnu jostu, kuru nekad citās dienās nelietoja. Tad galvā lika melnu, izpušķotu cepuri, ņēma no galda šķīvi ar dievmaizītēm un, izgājis ārā, trīs reizes apstaigāja māju. Tad pieklauvēja pie loga. Pārējie mājnieki prasīja:

— Kas ti aina?

— Ponas Dievas! — atbild ārā.

— Kū ti naša?

— Geras dienas!

— Kas gi yra tos geros dienos?

— Švintos Kūčios!

— O kas tos Kūčios?

— Dievo pyrogas!

— O kas jū volgys?

— Geri žmonas, prostiem neduos!

(Kas tur nāk? Dieva kungs! Ko tur nes? Labas dienas! Kas ir tās labās dienas? Svētās Kūčas! Un kas ir tās Kūčas? Dieva pīrāgs! Bet kas to ēdīs? Labi cilvēki, prastiem netiks dots!)

Pēc šī dialoga saimnieks nāk mājās, saka svētības runu, un visi mājnieki sēžas pie galda. Līdzīgi mājas apstaigāšanas rituāli notiek arī citās Lietuvas vietās, protams, ar raksturīgām lokālām niansēm. Par svētku dialoga sakrālo dabu ir rakstījuši daudzi autori, saistot to ar kosmoloģiju un sabiedrības kārtības noteikšanu. Tajos, kā arī mīklu minēšanā var saskatīt arī savdabīgus veiklības un gudrības pārbaudes rudimentus.

Citētajā fragmentā saimnieks gan savā tērpā, gan arī uzvedībā identificējas ar pašu Dievu, kas kristietiskajā pasaules uzskatā droši vien būtu nepiedodami. Toties saimnieka kā Kunga un Aizbildņa arhetips tradicionālajā domāšanā ir tik stiprs, ka pārģērbšanās par Dievu nemaz netiek uzskatīta par grēku.

Citētajai situācijai līdzīgu var saskatīt arī labi zināmajā latviešu dainu tipā, kur minēta Dieva ienākšana istabā; atšķirībā no lietuviešu Dieva viņš nav tik tieši saplūdis ar mājas saimnieku, jo pats "vaicā nama saimenieku":

Ļaudis ēda, ļaudis dzēra,

Dievs aiz loga klausījās,

Dievs aiz loga klausījās,

Vai Dieviņu pieminēja,

Vai Dieviņu pieminēja

Par maizītes devumiņu.

Par pirmās Ziemassvētku dienas masku gājieniem, senāko laiku karnevāliem Lietuvā ir saglabājušās lielākoties diezgan fragmentāras liecības. Rakstīdams par lietuviešu vārda kiaušas (latv. kauss) etimoloģiju, K.Būga vārdu kaukņ ilustrē ar šādu izteicienu "Sudžiuv´s kaip kalņd? kaukņ /Sakaltis kā Ziemassvētku maska". Dažos etnogrāfiskajos aprakstos ir minēts, ka pirmajā Ziemassvētku dienā apkārt staigājuši rokās sadevušies bērni, tādējādi izveidodami garu ķēdi. Austrumlietuvā ap Rokišķiem šo veidojumu sauca par "varmasu", "tarmasu": Pirmo Ziemassvētku dienu bērni taisa"varmasu": iet liela bērnu ķēde viens aiz otra, saķērušies aiz jostām, un katrā sētā lūdz dāvanas. Bērni, gani un vecākais gans uzvilkuši uz otru pusi izvērstus kažokus un staigājuši no mājas uz māju, un bļāvuši pie logiem, viņus saukuši par "aitiņām" ( avinņliai ). Ticējuši, ka tajās mājās, kur pie loga bērni blējuši kā aitas, būs labs nākamais gads. Šī procesija tika atlīdzināta ar dāvanām, pīrāgiem, saldumiem. K.Karulis, skaidrodams vārda "ķekatas" etimoloģiju, kā otro dod apvidus nozīmi ‘saķērušos cilvēku rinda’: "visi saķērās vienā ķekatā", "ķērušies viņai klāt cits pēc cita, kalēt beigās saķērusēs liela ķekata". Tādējādi var domāt, ka šādi "ķēdes" veida gājieni ir pastāvējuši abās zemēs, kaut latviešu Ziemassvētku paražās konkrētus aprakstus tieši par to man neizdevās atrast.

Lietuvā Kalēdu (Ziemassvētku) laikā staigāja arī tā saucamais Kalēdu vecis ( Kalņd? senis ), kurš katrās mājās slavēja saimniekus un vēlēja tiem labu nākamo ražu, apdāvināja bērnus ar riekstiem un āboliem. Dažviet Jaungadā notika Jaunā un Vecā gada cīņas inscenējums ar personificētu šo gadu, kā arī ar Nāves piedalīšanos, kura, protams, pēc zināmām batālijām izrēķinājās ar Veco gadu.

Budēļu gājieni raksturīgi visiem ziemas cikla svētkiem, un Triju kungu jeb Zvaigznes diena (lietuviski Trys karaliai ) nav izņēmums. Atšķirībā no pārējiem ziemas cikla gājieniem šīs dienas maskām raksturīga nepārprotama kristīgās baznīcas diktēta izteiksmes forma, tomēr tas nemaina parādības būtību. Šī "nopietnā" masku gājiena forma tautā tika ļoti labvēlīgi pieņemta, un tagad tā jau ir tik cieši saplūdusi ar pārējām tradīcijām, ka teicējiem (varu to teikt no personiskās pieredzes) nenāk ne prātā to saukt par svešu, nelietuvisku. Par tradīcijas adaptāciju un lokalizāciju liecina arī konsekventa apokrifisko triju kungu vārdu pieskaņošana vietējām valodas tradīcijām (piemēram, Kasparu, Melhioru un Baltazaru tautā sauc vienkārši — Kaspars, Maspars, Baspars u.tml.). Triju kungu dienā savāktos ziedojumus pēc gājiena parasti nodeva baznīcai. Šīs dienas masku gājienu personāži lielākoties visā Lietuvā bija tie paši — parasti gāja trīs "karaļi" un "eņģeļi". Citur tiem vēl pievienojās personificēta zvaigzne, velni, kareivji, muzikanti. Tilzītes apkārtnē Triju kungu dienas masku gājienos piedalījās arī Dzērve, Lācis un Zirgs.

Lietuvā ķekatnieku gājieni sākās Ziemassvētkos, sporādiski parādījās Jaunā gada tradīcijās un Triju kungu dienā, tomēr apogeju vienlaikus ar finālu sasniedza tikai Meteņos. Maska Meteņos — sociālās uzvedības normu noliegšanas līdzeklis psiholoģiskās izlādes fenomens (kas nav atļauts ikdienā, ir atļauts svētkos, kā nedrīkst uzvesties parastais mirstīgais, drīkst maska). Meteņu karnevāls — tās patiesi ir miesas gaviles: Carne — vale! — miesai urā! Tautas etimoloģija sakni car — attiecina uz vārdu ‘gaļa, miesa’ (latīņu valodā caro , itāļu carne ): carnevale — ‘gaļasēdājs’, carne — vale! — lai dzīvo miesa! ( Mify narodov mira I 1980:625). Meteņos atvadīšanās no gaļas ēšanas notikusi izteikti "miesīgi". Lietuviešu valodā ‘gaļa’ ir mņsa, kam tuvs vārds latviešu valodā būtu ‘miesa’ un īpaši tajā nozīmē, kā tas minēts 17.gs. G.Manceļa vārdnīcā (Mancelius 1929:301–302). Budēļi, ūdens, trokšņi, erotiskie motīvi, maģijas un buršanas elementi, kas raksturīgi Meteņiem, ļauj šos svētkus traktēt kā rituālo vēršanos pie htoniskiem spēkiem. Gan Lietuvā, gan arī Latvijā ar Meteņiem beidzās ķekatu staigāšana un līdz ar to arī veļu ciemošanās laiks. Meteņos pie jau minētajiem tēliem — dzērvēm , zirgiem, lāčiem, nāvēm, velniem, ungāriem, kaukuriem utt. — Lietuvā vēl pievienojas "bites". Mitoloģiski bite traktējama kā viena no daudzajām ar atdzimšanu saistītajām Zemes dievietes epifānijām, un šāda priekšstata vecums skaitāms gadu tūkstošos. Salīdzināšanai varētu pieminēt latviešu Māras saistību ar bitēm kā pavasara saucējām. Senāk Meteņos bišu stropus vadājuši ragavās, lai bites agrāk pamostos. Vēlāk šī darbība pārveidojās par joku — Meteņos ragavās lielā mucā sēdinājuši bērnus un saukuši viņus par bitēm. Bērniem bijis jāsauc, cik spēka — "ūdens, ūdens!". Un tad kāds no malas mēģinājis viņus apliet, bet par to no kučiera varējis dabūt arī ar pātagu pa pleciem. Tādā veidā Lietuvas zemnieki veicinājuši linu un kviešu ražību, kā arī bišu veselīgumu un produktivitāti.

Vēl jāpiemin kāds samērā jauns, taču ļoti svarīgs personāžs — visa aizgavēņa joku un izdarību centrs Gavēnis, nākamās gavēšanas iemiesojums, kurš svētku noslēgumā cīnās ar resno "speķa vīru" Kumpinsku jeb Lašininsku ( kumpis — ‘šķiņķis’, lašiniai — ‘speķis’) un uzvar. Līdz ar to skaidrs — ziemai ir beigas, pavasaris nav vairs aiz kalniem, jāsāk gavēt un gaidīt Lieldienas.

Runājot par masku gājienu nosaukumiem, es apzināti neķēros klāt latviskajam materiālam, jo tas jau diezgan vispusīgi iztirzāts daudzos dažādu autoru darbos. Lietuviešu valodā masku gājieni tika saukti arī par "žīdiem" un "čigāniem". Pat līdz mūsu dienām šie nosaukumi ir viens no iemesliem lietuviešus saukt par izteiktiem antisemītiem. Varbūt kāds zina, ka Lietuvā, Kauņā, ir Velnu muzejs, kur savākta liela tautas tēlotājmākslā atspoguļota priekšstata par velnu, viņa darbību un attiecībām ar cilvēku kolekcija; šo muzeju viens no 1993. gadā izdotā tūristu ceļveža "Insight Guides Baltic States" autoriem nosauca par vislielāko antisemītisma muzeju pasaulē. Jāsaka, ka lietuvieši, agrāk dzīvodami slēgtā zemnieku sabiedrībā, ļoti dabiski un jūtīgi reaģēja uz jebkādu svešu un nesaprotamu parādību. Piemēram, latvieši tika saukti par burvjiem un raganām tikai atšķirīgās kristietiskās konfesijas dēļ, kā arī par tādu "mežonīgu un pagānisku" vasaras saulgriežu svinēšanu. Dabiski, ka ebreju tautības cilvēku citādāks antropoloģiskais tips, nesaprotamā valoda un tradīcijas, piederība citai reliģijai tautā tika definētas kā "svešas". Tādējādi apzīmējumi "žīds" vai "čigāns" nenozīmē naidīgu attieksmi pret šo tautu pārstāvjiem, bet ir vienārši ekvivalenti vārdam "svešs". Ja lietuvju tautas vēsturiskās reālijas būtu ļāvušas tiem saskarties ar nēģeriem, es nešaubos, ka visi velni un vispār citas pasaules iedzīvotāji tautas mākslā un folklorā būtu attēloti kā melnādainie. Bet vai tas būtu pamats saukt lietuviešus par rasistiem? Starp citu, lietuviešu, kā arī latviešu folklorā velns bieži vien tiek saukts par vācieti, bet līdz šim vēl nav nākušas nekādas pretenzijas no ģermāņiem. Jāsaka, ka arhaiskā zemnieku sabiedrība arī savā vidū necieta nekādu novirzi no normas — ne fizisko, ne morālo, par ko liecina milzīgs daudzums avotos fiksētu iesauku.

Šajā rakstā akcentēta masku gājienu universālā daba un to arhaiskie elementi, meklētas paralēles citu tautu tradicionālajā pasaules uzskatā. Varbūt rodas sajūta, ka baltu zemes neatšķiras no citām pasaules zemēm — te tāpat figurē senču dvēseles, totēmi u.tml. Tomēr jāpievērš uzmanība tam, ka balti — lietuvieši un latvieši — visām kultūrvēsturiskajām vētrām par spīti ir saglabājuši šo, manuprāt, seno un skaisto paražu līdz mūsdienām, turklāt īpaši nezaudējot tās oriģinalitāti un savdabību. Tas rāda, ka mūsu zemēs ir aktuāli tādi vispārcilvēciski fenomeni kā viesmīlība, līksmība kopienas sajūta, tuvība dabai. Tieši šo iemeslu dēļ 20. gadsimta 70. — 90. gadu folkloras entuziastiem izdevās salīdzinoši viegli rekonstruēt un atdzīvināt ķekatu gājienus tur, kur tie bija iznīkuši, un uzturēt tur, kur tie vēl "gruzdēja". Man grūtāk spriest par Latviju, bet varu atzīmēt, ka manā dzimtajā Lietuvas pusē Meteņu līksmība un ķekatnieku gājieni, kas 1990. gadu sākumā tika restaurēti kā folkloras kustības sastāvdaļa, reizumis kļūst par nekontrolējamu parādību. Mana mamma vienos Meteņos vienas dienas laikā (!) saskaitīja 17 "neatkarīgās kompānijas", kas iegriezās mājās ar nolūku "izspiest" pankūkas vai konfektes. Tas notika Kaišadorī — pilsētā ar apmēram 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Tagad jau visi zina, ka Meteņos var sagaidīt ciemiņus, un laikus tam gatavojas — cep pankūkas un pīrāgus, pērk konfektes. Redzēsim, kā būs tālāk.

Referāts Valža Zepa piemiņai veltītajā starptautiskajā konferencē Rīgā 1999.gada 4.–5.jūnijā

Mākslas maģistrs Valdis Muktupāvels:

Par stabulnieku latviešu folklorā

Kad dzirdam vārdu "stabulnieks", tad prātā nāk šāda aina: rāmi ganās lopiņi, ganiņš izņem no savas tarbas stabulīti un, laiku īsinādams, uzstabulē kādu jauku dziesmiņu vai paša improvizētu melodiju. Stabule ganiņa rokās, bez šaubām, ir domāta svilpes jeb flautas tipa instruments ar klusu, maigu skanējumu, kas līdzīgs blokflautas vai šķērsflautas skaņām. Par tādu stabulnieku vēsta dziesmas teksts no 4.klases mūzikas mācības grāmatas:

Pirms vēl diena sapņus kliedē,

Ganiņš stabulīti spēlē.

Skan tā maigi, skan tā liegi.

Aizkustinoša aina redzama Anša Cīruļa ilustrācijā "Sējas un lapu mēnesis" Antona Austriņa krājumam "Saules grieži": ganās gotiņas, nosēdies zemē, stabulē stabulnieks, un viņa spēlē jūsmīgi klausās meitas.

Stabulnieks kā neatņemams pastorālijas elements ir sastopams romantisma laikmeta mākslas mūzikā, glezniecībā, literatūrā. Tas nav svešinieks arī daudzos, zinātājs teiktu — stadiāli jaunākos, folkloras tekstos, jo sevišķi pasakās.

Kā šādu pastorālu stabulnieka traktējumu apstiprina konservatīvākā latviešu folkloras tekstu daļa — tautasdziesma? Par kādām stabulēm ir dziedājuši mūsu senči?

Dažos folkloras tekstos var skaidri saprast, kāda stabule ir domāta. Par māla stabuli jeb svilpaunieku vēsta šāda Silājos pierakstīta daina:

Vecs ar veci gonūs gųja, mųlu nese ozūtē;

Atsasāduš uz akmiņa, taisa mųla stabulītes.

Šajā dziesmā no Līksnas savukārt raksturota niedru stabule:

Pavasar, na rudin’ kolpam jemt ļaudaveņu:

Sula buca, gųršu kotlys, vacu stībru stabulētes.

Toties nemaz nav skaidrs, kas tā par stabuli šādā dainā no Andrupenes:

Stabulnīka leigaveņa ni kaziņas naturē;

Vīnu kazini turē, tū nūkųve stabulei.

Pie līdzīgi "neskaidriem" tekstiem būtu pieskaitāmas dainas, kur minētas stabules deju mūzikas spēlēšanai:

Spēlman bāliņ, pūš stebulītes!

Jo manas kājiņas dīžāti dīžāj’.

(Zlēkas)

Tādas pašas "neskaidras" stabules minētas saistībā ar kāzām:

Pieci vilki silā kauca, kad es dzimu māmiņai;

Visi pieci stabulēja, kad es ņēmu līgaviņu.

(Alsunga)

Visbiežāk šādā situācijā stabules ir kopā ar bungām:

Sitat bungas, bundzenieki, sapūšat stabulītes!

Nu māmiņa godu dara pēdīgami dēliņam.

(Ķēči)

Vakar mani māte kūla ar uguņ’ pagalīt’;

Šodien mani tautas veda ar bungām, stabulēm.

(Ārlava)

Ja būtu tā, ka stabules ir svilpes veida instruments, tad dainas ar stabuļu pieminēšanu kāzās būtu skaidrojamas kā no realitātes attālinājusies poēzija. Kas ir bijis kāzās, tas noteikti nojauš, ka svilpes veida stabuļu klusā, maigā skaņa un dejošana kāzās varētu būt pavisam nesavienojamas lietas. Uzvedinošas domas par kāzās spēlēto stabuļu veidu piedāvā daina:

Panākšņi, panākšņi, kur jūsu luste,

Kur jūsu bungas, kur stabulītes?

Noķēruši sivēniņu, padusē kvīcināja.

(Ķēči)

Sivēna kvīcināšana padusē ir nepārprotama dūdu jeb somas stabuļu metafora. Šādu secinājumu apstiprina diezgan attāls iepriekšminētās dainas variants, kur svešo ļaužu jeb panāksnieku instruments ir dūdas jeb dūkas, turklāt ar diezgan zīmīgu konstrukcijas elementu — ar plēšām gaisa pievadīšanai:

Parādiet, sveši ļaudis, kāda jūsu līksme bij!

Vai bij dūkas, vai bij plēšas, vai sivēnu kviecināt?

Somas stabules ir burdona instruments: stabule ar skaņas caurumiņiem tiek izmantota melodijas spēlēšanai, un vienlaicīgi ar to skan burdons — vienas vai divu stabuļu radīts nepārtraukts skanējums uz viena toņa. Vārds "bourdon" franciski nozīmē "kamene", un šī kukaiņa nepārtrauktā, zemā zummēšana patiešām atgādina dūdu burdona stabules skanējumu. Šajā sakarā gribētu pievērsties dainai:

Circenīts kāzas dzēra, blusa lēca vedībās,

Suns sita bungas, kamenīte stabulēja.

(Smiltene)

Nav nemaz pārsteidzoši, ka personificētajā kāzu ainā stabulētāja ir tieši kamene, nevis, teiksim, cīrulis vai strazds.

Ko par somas stabulēm Latvijā liecina vēstures un etnogrāfijas dokumenti?

Fakts par somas stabulēm kā par izcilu kāzu mūzikas instrumentu ir apliecināts daudzos 17.–19. gadsimta vēstures avotos. Ādama Oleārija Maskavas un Persijas ceļojuma aprakstā, kas pirmoreiz publicēts 1656. gadā, otrreiz — 1663.gadā, ievietota gravīra, kurā attēlota zemnieku kāzu procesija Vidzemē.

Somas stabuļu pūtējs Vidzemes zemnieku kāzās ir redzams Johana Kristofa Broces zīmējumā.

Augusts Vilhelms Hupels 1777.gadā somas stabules raksturo kā latviešu un igauņu iemīļotāko mūzikas instrumentu. Mācītājs J.L.Bergers savā rokrakstā "Par latviešu kāzām un laulību" 18.gadsimta 80.gados raksta:

"Mūzika ir somu dūkas, to pavada desmit vai vairāk sieviešu koris... Pēc tam pie dūku skaņām sākas deja."

"Latvju dainās" publicēts K.Treija iesūtītais kāzu apraksts no Ventspils apgabala, kur somas stabules minētas visos svarīgākajos kāzu ieražas norises posmos.

Tātad varam secināt, ka daudzos gadījumos, kur folkloras tekstos minētas stabules, īpaši kāzu situācijā, patiesībā ir domātas somas stabules jeb dūdas. Šajā sakarā interesanti būtu pieminēt Fr. Reķa 19.gadsimta beigu Rendas puses kāzu aprakstā minēto teicienu:

"Stabulnieks pūš dūdas."

Kā šādi dūdošanas fakti iekļaujas plašākā — reģionālā un Eiropas — mūzikas dzīves kontekstā?

Somas stabuļu izcelsme saistāma ar Mazāzijas kazkopības reģioniem. Instrumenta reducētās formas — pūslis ar vienu iestriprinātu stabuli tajā — Eiropā pazīstams jau otrā gadu tūkstoša vidū. Kā uzskata Entonijs Beinss, kopš 12.gadsimta vidus konstatējamas būtiskas izmaiņas Rietumeiropas mūzikas dzīvē, ieviešoties gotu pūšaminstrumentu mūzikas elementiem. Tieši Rietumeiropas zemēs vēlajos viduslaikos ieviesās burdona lietošana mūzikā, un tur atrodami tā laika ikonogrāfijas materiāli, kuros redzamas dūdas ar melodijas un burdona stabulēm. 15.gadsimtā somas stabules var konstatēt vai visās Eiropas zemēs, tomēr dūdošanas tradīcijas nav viendabīgas: izšķirami divi vai pat trīs dūdošanas reģioni. Rietumeiropas dūdu melodijas stabulēm raksturīgas dubultmēlītes un konisks urbums, kas ļauj spēlēt ar pārpūtienu; instrumenta skaņa ir spalga un spiedzīga. Austrumeiropas dūdu melodijas stabulei un dūcenei parasti ir vienkāršā mēlīte un cilindrisks urbums, līdz ar to nav iespējams pārpūtiens un instrumenta skanējums ir daudz maigāks, dūdojošāks. Austrumeiropas dūdu maiss nereti gatavots no veselas aitas vai kazas ādas, reizēm atstājot pat kazas ragus kā rotājuma elementu. Vairāki pētnieki Ziemeļeiropu uzskata par atsevišķu dūdošanas reģionu. Ziemeļvācijas, Skandināvijas, Prūsijas un Livonijas dūdām, līdzīgi kā Austrumeiropas reģiona instrumentiem, melodijas stabulēm un dūcenēm ir vienkāršas mēlītes, tomēr vairāki konstrukcijas un spēles stila elementi ļauj šos instrumentus raksturot atsevišķi no Balkānu, Karpatu, rietumu un austrumu slāvu zemju instrumentiem.

Dūdošanas sākumu Ziemeļeiropā saista ar 15.gadsimtu. Kurts Zakss piemin faktu, ka ne vēlāk kā 15.gadsimtā savs somas stabulnieks (Sackpfeifer) ir bijis gandrīz vai katram firstam. Stabules ir bijušas ar sudraba vai pat apzeltītām detaļām un bieži spēlētas kopā ar katla bungām jeb paupenēm.

Somas stabules minētas daudzos kristīgos tekstos kā Dievam tīkams instruments. Piemēram, tā skan 150. psalma 3. pants 1825.gadā publicētajā Bībeles izdevumā:

Teiceet viņņu ar skannigahm bazunehm, teiceet viņņu ar sohma = stabbulehm un kohklehm.

Tas pats pants Bībeles 1877.gada izdevumā jau skan tā:

Teiceet viņņu ar skannigahm bazunehm, teiceet viņņu ar stabbulehm un kohklehm.

Un līdzīgi ir arī Bībeles 1989. gada izdevumā:

Teiciet Viņu ar bazūnes skaņām, teiciet Viņu ar stabulēm un koklēm!

Somas stabules ir attēlotas eņģeļu rokās vairāku Dānijas un Zviedrijas baznīcu sienu gleznojumos.

Līdzīgi kā ir Dieva kokles — baznīcā atzīts instruments, tā varētu būt arī ar somas stabulēm:

Gauži kokles noskanēja, vēl gaužāk stabulītes;

Gauži tēva noraudāju, vēl gaužāk māmuliņas.

(Viesīte, Gulbene, Tirza, Gaujiena, Lejasciems)

Vēlāk šo eiropeisko kultūras ainu pakāpeniski nomainīja nacionālromantiskas pastorālas fantāzijas.

Referāts Valža Zepa piemiņai veltītajā starptautiskajā konferencē Rīgā 1999.gada 4.–5.jūnijā

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Prof. Janīna Kursīte:

Par māju — sētu — pasauli

Identitātes meklējumi ir arī māju meklējumi. Kas ir un kur ir manas mājas? Pilsēta, kurā es dzīvoju, tā vieta, no kurienes cēlušies mani senči, tā valsts, kurai es sevi uzskatu par piederīgu? Bet varbūt manas mājas ir tikai mans dzīvoklis, mana privātmāja (ja tāda man ir) vai mana istaba.

Folklorā māju meklēšana bieži iesākas ar aiziešanu pasaulē — laimi meklēt. Pasaules gaitas saistās ar dažādām briesmām, tāpēc vecāki parasti cenšas no tā atturēt, kā pasakā teikts: "Viens tēvs turējis savu stipro dēlu pagrabā, jo tas lauzies pasaulē projām; bet dēls tomēr reiz izlauzies no pagraba, nokalis trīs birkavi smagu kūju un aizgājis pasaulē." Māju atrašana un vienlaicīgi laimes atrašana nozīmē iniciācijas pārbaudījumu izturēšanu pasaulē un atgriešanos atpakaļ — vecajās mājās vai kādās jaunatrastās, jauniegūtās mājās (ķēniņmeitas pilī, piemēram) un, protams, veiksmīgu apprecēšanos.

Pasaule — tas ir viss, kas paiet zem saules un līdz ar to laikam folklorā plašākais kosmizētās telpas un eventuālās mājvietas apzīmējums. Vārda ‘pasaule’ semantiku mītiskajās dainās aplūkojusi Vaira Vīķe-Freiberga grāmatā "Trejādas saules" (kosmoloģiskā saule), tāpēc pie tā sīkāk nepakavēšos.

Krietni šaurāka par pasauli, bet arī mazāk bīstama, folklorā minēta mājvieta ir novads. Šis vārds saistās ar senajām kāzām. Tā bija mājvieta, uz kuru līgavu noveda — nozogot, mainot vai pērkot/pārdodot. Novada ideālstāvoklis ir, kad tas apaļš (kā saule, kā kosmoss jeb pasaule vispār):

Apaļš tēva novadiņis

Kā viens vaska ritentiņis;

Sagājušas sīvas māršas,

Stūru stūrus izdalīja.

LD 3770

Pēc apjoma līdzīga novadam ir valsts. Šī vārda pamatā ir verbs ‘valdīt’. Valsts ir kāda pārvaldībā esošā zeme. Pasakās ļoti bieži minēta kāda ķēniņa vai kunga valsts. Nezinu, kāda apjoma valdījumi jums bērnībā rādījās acu priekšā, kad pasakās šo vārdu sastapāt. Man likās, ka valsts ir kaut kas ļoti liels. Un vēlāk bija jāpiedzīvo vilšanās, aptverot, ka ķēniņa vai cita kāda valsts varēja nozīmēt valdījumu viena tagadējā ciema lielumā. Tautasdziesmās šīs valsts lielums atklājas jo uzskatāmi, piemēram:

Bauņu valsti cauri gāju,

Lāga puiša neredzēju:

Cits bij līks, cits bij greizs,

Citam pumpa mugurā.

Bauņu valsts — Bauņu pagasts Valmieras apriņķī, kuram cauri ar Kultūras akadēmijas folkloras studentiem mēs pagājušonedēļ izbraucām cauri pusstundas laikā.

Ja ar šodienas mērauklu pieejam tautasdziesmu vai pasaku ‘valstīm’, tad skan patiešām lepni:

Es izaugu diža meita

Liela ceļa maliņā;

Man sajāja precinieki

No trejām valstiņām.

Šaurāka apjoma mājvieta folklorā bijusi sēta. Tā ir vieta, kas ierobežota ar sietu vai pītu žogu — vai arī apstādīta ar kokiem.

Ai, tu mana brāļa sēta,

Tik cēlā vietiņā!

Pa pagalmu staigādama,

Redzu tautu tīrumiņus.

Saistībā ar sētu ir arī pils vārds, kas saskaņā ar Konstantīna Karuļa versiju radies no verba ‘pilt’ — uzbērt. Radniecīgas saknes grieķu ‘polis’ — pils, cietoksnis. Tātad sākotnēji pils — uzbērums, nocietināts kalns, uzkalns. Pils laikam ir visiemīļotākā mājvieta brīnumpasakās. Ja sākumā varonis dzīvo būdiņā, tad pasakas beigās nonāk pilī: "Nu malkas cirtējs apņem ķēniņa meitu un nodzīvo savā glāžu pilī laimīgas dienas." (LTTP, 2, 66).

Nams. Viens no semantiski bagātākajiem indoeiropeiskās cilmes vārdiem, kas saistīts ar māju ideju. Lietuviešu valodnieks Sabaļausks raksta: "Nāmas — labai senas indoeiropietiškas žodis." Šim vārdam izcelsmes ziņā radniecīgi, kā šķiet, ir grieķu ‘nomos’ — ganības, mītne; sanskrita ‘nama’ — ganības; ‘namas’ — paklanīšanās, godbijības izrādīšana.

Nams ir dievību mājvieta. Tautasdziesmās minēts Dieva nams, Saules nams, Mēness nams, Laimas nams, Vējamātes nams u.c. Sākotnēji tā varēja būt īpaša vieta mežā, kur dziļā godbijībā pielūdz dievības, citiem vārdiem sakot — svētbirzs:

Kuplis auga ozoliņš

Dieva nama galiņē;

Sper pērkons, rīb zemiņ’,

Ne lapiņa nedrebēja.

Nams figurē pārejas rituālos, kas saistīti ar dažādiem svētkiem un godiem: pirms precībām "Mīļa Māra rotā/ Pa nama jumtu". Ķekatas uzrunā namamāti: "Ai, nama māmīna,/ Dari durvetīnas!/ Ķekatas atbrauca/ Ar vezumīnu.."

Uz to, ka senāk nams bija nevis ikdienas dzīvesvieta, bet dievību mītnes vieta un sakrālu rituālu veikšanas vieta, norāda tas, ka vārdsavienojums ‘dievnams’ pārgāja arī uz kristietiskās baznīcas apzīmējumu. Nesaka taču ‘dievmāja’ vai ‘dievdzīvoklis’, bet tikai ‘dievnams’. Vārdsavienojums ‘dvēseļu nams’ norāda gan uz dievību mītnes vietu, gan arī uz viņu sauli, kur aiziet mirušo dvēseles: "Kā zīlīte piesaķēru/ Pie Dieviņa kamanām;/ Ar Dieviņu ielīgoju/ Dvēselīšu namiņā."

Ar mums tik pierasto vārdu ‘māja’ kā mītnes vietas apzīmējumu folklorā, kā šodien teiktu, ir zināmas problēmas. Viens uzskats, ka vārds aizgūts no somugru ‘maa’ — zeme. Nozīmes attīstība varētu būt bijusi ‘zeme pie mājām’ — "lauku mājas ar zemi" — apmešanās vieta (Karulis). Indriķa Livonijas hronikā Igaunijas teritorijā minēta Lembitu ciema maia , kas pēc Ē.Mugurēviča komentāra nozīmējis nakts apmešanās vietu. ("ad villam Lambite, ubi fuerat maia, id est collectio eorum" — pie Lembita ciema, kur bija viņu māja, tas ir, pulcēšanās vieta.) 13.–16.gs. leksikā vācbaltu ‘maja’ lietots kā militārās tehnikas termins. Pretējs uzskats ir, ka somugri šo vārdu aizguvuši no baltiem, jo radniecīgas saknes vārds ‘mahī’ ir sanskritā un apzīmē līdzenumu, lauku; senīru ‘mag’ — tāpat līdzenumu un lauku, no kā ‘mag’ — liels. Liekas, ka te varētu būt kopējs t.s. nostratisko valodu, kurās ietilpst kā indoeiropiešu, tā somugru valodas, mantojuma vārds, kas vēlākā gaitā, gan paplašinoties, gan sašaurinoties nozīmei, ceļojis no kaimiņtautas pie kaimiņtautas.

Liekas tomēr, ka mūsu folklorā un plašāk mūsu valodā vārdam ‘māja’ tā mūsdienu nozīmē ir somugriskas ietekmes nospiedumi. Gan pasakās, gan tautasdziesmās ‘māja’ ja arī figurē, tad parasti cilvēklīmenī. Tajos gadījumos, kad ar mājas semantēmu saistītas dievības, tad izskatās, ka vārds ‘māja’ šajos tekstos ir aizstājis kādu citu senāku, piemēram:

Maza, maza man mājiņa,

Divtrejādi vara vārti:

Par vieniem Saule lēca,

Par otriem Mēnestiņš,

Pa trešiem Māra jāja

Ar pelēku kumeliņu.

LD 33 845

Līdzīgi varianti ir ar ‘sēta’:

Kas tā tāda diža sēta

Aiz kalniņa lejiņā?

Tai sētai treji vārti,

Visi treji sudraboti.

Par vieniem Dievs iebrauca,

Par otrim mīļa Māra,

Par trešiem Saule brauca

Div’ dzelteni kumeliņi.

LD 33 807

Abos variantos neapšaubāmi kā māja, tā sēta ir kosmosa attēls, tikai pirmajā gadījumā māja sētas vietā šķiet radusies aliterācijas dēļ "maza, maza man mājiņa", pie tam ‘maza’ nez vai te nav šīs vārdsaknes otrā nozīmē ‘magnum’ (liela), kas latviešu valodā ar laiku pazuda.

Ar mājas vārdu saistīts arī noslēpumainais ‘ maikatas ’ tēls. Ticējumos kā mājas gars: "maikatas dzīvo mājās, dzīvojamās ēkas tumšajās vietās, parasti pagrabā. Ar viņām baida nepaklausīgus bērnus. Saka: "Pasaukšu maikatas!" Atdošu maikatām!"

Vēl viens māju vārds, kurš neapšaubāmi aizgūts un minēts rakstiskos avotos tikai no 17.gs. ir ‘kambaris’. No viduslejasvācu ‘kamer’, kur savukārt no latīņu ‘camera’, ar vārdu sakot — kamera . Kambaris kā modes vārds tautasdziesmās aizstājis vai nu sētu, pili vai namu, ja runā par mītiskajām dziesmām, vai arī iekarojis patstāvīgu vietu jaunlaiku tautasdziesmās, kā piemēram:

Tēvs man bija igaunītis,

Māte čista čigāniete,

Es meitiņa mamzelīte,

Man vajag jaunkundziņa,

Man vajag jaunkundziņa,

Jaunkundziņa kambarīša,

Jaunkundziņa spilvenīša

etc.

Mītiskajās dziesmās minēts "Mīļas Māras/ Mīļas Laimas/ Jā a mātes kambaris".

Arī vārds ‘istaba’, tāpat kā ‘kambaris’, — aizgūts. Tradicionālais vārda skaidrojums, ka tas aizgūts no senkrievu ‘ist’ba’-izba māja, pirts; savukārt krievu valodā aizgūts no ‘ģermāņu ‘stuba’ — silta telpa, pirts, vai no romāņu valodām. Lai kā, šis aizguvums ir krietni senāks nekā ‘kambaris’ un arī folkloras tekstos iedzīvojies dziļāk, un funkcionē "Mīļas Māras vai Mīļas Laimas istabas" veidolā. Pārsvarā gan ‘istaba’ attiecināta uz cilvēku apdzīvotu vietu. Dievības īpašas labvēlības zīme ir, kad tā apmeklē cilvēku istabu:

Dieviņš līda istabā

Lielu platu mētelīti.

Nāc, Dieviņ, saņemies,

Šauras manas duraviņas!

Kopumā visi minētie un šeit laika trūkuma dēļ neminētie mājvietu apzīmējumi folklorā (kā pirts, klēts u.c.) apzīmē kosmizēto vai daļēji kosmizēto telpu un patvērumu, galvenokārt sievišķo htonisko dievību un garu aizsardzību. Patverties varēja vai patvērumu varēja lūgt svētbirzij līdzīgā namā, sētā, bet arī vietā, kas sākotnēji nozīmēja ar iespraustiem, sapītiem zariem iezīmētu laukumu (Karulis) pilī, mājā u.tml. To visu varēja apzīmēt ar vārdu, kas aktualizējies mūsdienās pilsētas iedzīvotājiem un tiek apzīmēts ar terminu ‘dzīvoklis’. Sākotnēji vieta, kur tu vari dzīvot:

Bitīt’ biju jau dzimusi,

Negribēju tēva nama;

Dievs man dos dzīvoklīti,

Gatavā ielienot,

Gatavā ielienot (..)

Priekšstats par mājvietu kā savu un to, kas tāds nav, kā par svešu ir atsevišķas sarunas vērts. Te tikai īsi par mājvietu — ‘zemi’ un semantēmu kas ir tās sakarā ‘robeža’. Kur ir robeža starp ‘savs’ un ‘svešs’, starp ‘māja’ un ‘nemāja’? Šodien to grūti atrast, bet arī senatnē robeža nebūt nebija nepārprotami iezīmēta un kā ar nazi nogriezta. Kādā tautasdziesmā atrodam zīmīgus vārdus zemes — māju sakarā:

Es gribēju leišu zemi

Zilu guni dedzināt;

Tikai vien iegādāju,

Māsa leišu robežās.

Ir vēl viens latviešu vārds ‘ēka’, kas radniecīgs grieķu vārdam ‘ oikos ’ — liela celtne, kur mita senā, plašā saime. Kā viena, tā otra vārda pamatā ir ide sakne *uei- *uī- vīt, pīt . Tātad mājoklis, kura gatavošanā svarīga vieta pinumam vai zaru u.c. materiālu savijumam (Karulis). Tās pašas saknes ir arī mūsdienu pasaulē aktualizētais grieķu termins ‘ oikumena ’, kas nozīmēja seno mednieku medījumu teritoriju vai ganu ganību un vienlaikus dzīvojamo teritoriju. Un te savādā kārtā var saskatīt kopsakaru starp grieķu terminu ‘ nomadi ’ (resp. klejotāji un viņu katrreizējā mītnes vieta) un latviešu vārdu ‘ nams ’. Nams sākotnēji varēja būt katrreiz tālāk aizejošo mūsu senču — mednieku un ganu — kosmizētā, iesvētītā teritorija jeb zeme ar centru — svētbirzi, dievu pielūgsmes vietu. Senajiem ķeltiem bija speciāla svētbiržu dieviete vārdā Nemetona. Viņu pielūdza ķeltu cilts, kas saucās viņas vārdā par nemetiem. Tautas etimoloģijā nozīme atvasināta no ‘svēts’, priviliģēts.

Kā redzam, māju jēdziens ir evolucionējis līdz ar cilvēkiem pašiem, bet visos laikos bijis svarīgs viņu identitātes liecinātājs.

Modernā cilvēka māju jēdziens labāk vienā vārdā neskarams, kaut vienlīdz svarīgs tas bijis kā tiem, kas pēckara gados dzīvoja Latvijā, gan padomju Latvijā, un tiem, kas dzīvoja trimdā. Liekas, Rainis par šo mums tik svarīgo vārdu pateicis tā, ka trāpa līdz kaulam:

Un mājas — Sapnis

Starp diviem ceļiem,

Starp to, kas bijis,

Un to, kas būs.

Referāts Valža Zepa piemiņai veltītajā starptautiskajā konferencē Rīgā 1999.gada 4.–5.jūnijā