Pie domas — par Satversmes tiesu starp tiesībām un politiku — esmu nonācis, piedaloties lietas izskatīšanā Satversmes tiesā par Ministru kabineta 1997.gada 21.janvāra noteikumu Nr.46 "Noteikumi par vadības līgumiem" neatbilstību Satversmei, Informācijas atklātības likumam un citiem likumiem.

Konstitucionālās tiesības pēc savas būtības ir politiskas tiesības — to priekšmets vienmēr ir politiski nozīmīgi jautājumi. Arī strīdam par Ministru kabineta noteikumu atbilstību Satversmei un likumiem, neapšaubāmi, ir politiska dimensija. Tomēr, to atzīstot, nedrīkstam arī aiziet par tālu — uzskatīt, ka atliek vienīgi kritizēt, kādu politiku piekopj Satversmes tiesa.

Politika ir sociāla parādība tiesību robežās — būdama virzīta uz kāda mērķa sasniegšanu, tā ir ierobežota ar tiesību normām. Turpretim tiesas lēmums ir noteikts galvenokārt ar tiesību normām, un tāpēc tā leģitimitātei ir pavisam cits pamats. Politisks lēmums vienmēr grib būt p a r e i z s, tiesisks lēmums prasa būt t a i s n ī g a m, t.i., būt saskaņā ar tiesībām.

Arī šajā gadījumā Satversmes tiesai strīds ir jāizšķir, vadoties no tiesību normām un — atbilstoši konstitucionālās tiesvedības specifikai — atturoties no lietas faktisko apstākļu noskaidrošanas, kas ir vispārējās jurisdikcijas tiesu vai citu valsts institūciju kompetencē.

Tāpēc, piemēram, lietpratējs (eksperts) atšķirībā no civilās vai kriminālās tiesvedības tiek uzklausīts tiesību jautājumos, bet nevis lai uzzinātu no viņa kādus konkrētus faktus (šajā sakarā vēlams, lai viņš nepārstāvētu lietā iesaistīto iestādi).

Šajā gadījumā turpretī Satversmes tiesa pieaicināja lietpratēju no lietā iesaistītas iestādes, cenšoties no viņa pa visu varu uzzināt faktus, kas varbūt ir svarīgi šai iestādei, bet nekādi neattiecas uz tiesā izskatāmo jautājumu: atbilst vai neatbilst Ministru kabineta noteikumi Satversmei un likumiem.

Līdz ar to Satversmes tiesa, manuprāt, šajā lietas izskatīšanas stadijā ir pārkāpusi tiesību robežas un pastāv varbūtība, ka jautājums tiks izlemts politiski — balstoties uz nepietiekami pārbaudītiem faktiem un, iespējams vēl, nekompetentu sabiedrisko domu.

Bet citas iespējas, kā panākt visnotaļ tiesiskas normas atcelšanu, nemaz nepastāv, jo deputātu pieteikums neiztur nekādu kritiku.

Jā, var tikai pievienoties atziņai, ka demokrātija funkcionē vislabāk tad, kad tauta var brīvi sekot valdības darbībai (Dž.Medisons) — īpaši ja tā saistīta ar valsts līdzekļu izlietojumu. Tomēr pieteikuma iesniedzēji absolutizē šo patiesību, apgalvojot, ka v i s a i šāda veida informācijai jābūt atklātai (publiskai). Tas it kā izrietot no Satversmes 1.panta, ka Latvija ir demokrātiska republika, un Satversmes 104.panta, ka ikvienam ir tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs un saņemt atbildi pēc būtības. Atsaukšanās uz Satversmes 104.pantu ir nekorekta, jo tam šajā gadījumā ir tikai pakārtota nozīme. Informācijas brīvību, tajā skaitā ikviena tiesības brīvi iegūt informāciju, garantē Satversmes 100.pants. Taču, kā noteikts Satversmes 116.pantā, 100.pantā garantēto informācijas brīvību var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Turpretī 104.pantu — atšķirībā no 100.panta — Satversme neierobežo (to darīt nav arī vajadzības). Lūk, kāpēc pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 100.pantu bija vajadzīgs aizstāt ar 104.

Saskaņā ar Satversmi Informācijas atklātības likumā noteikts, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, ja vien likumā nav noteikts citādi. Tādējādi strīdam par Ministru kabineta Noteikumu 11.p. kompetenci nenovēršami būtu jāreducējas uz likumā noteiktajiem izņēmuma gadījumiem.

Pieteikumā turpretī šis jautājums ir pilnīgi apiets. Tā vietā, lai mēģinātu pierādīt, ka Informācijas atklātības likuma 5. pantā minētie izņēmuma gadījumi uz vadības līgumiem neattiecas un Ministru kabineta noteikumos tiem nav vietas, pieteikumā skarta vienīgi jautājuma procesuālā puse: tiek apgalvots, ka likuma 5.pants neparedz informācijai noteikt ierobežotas informācijas statusu ar Ministru kabineta noteikumiem.

Bet Ministru kabineta noteikumi to nemaz nedara! Dispozitīvas normas veidā nosakot, ka vadības līgumā v a r tikt iekļauta konfidencionalitāte, Ministru kabineta noteikumi nodrošina vienīgi Informācijas atklātības likumā noteikto ierobežojumu ievērošanu vadības līgumos. Konfidencionalitāti vadības līgumiem piedod nevis Ministru kabineta noteikumi, bet gan līgumslēdzēji. Tas tieši izriet no Informācijas atklātības likuma 5.3.panta noteikumiem: norādot šajā likumā vai citos likumos paredzēto pamatojumu, ierobežotas informācijas statusu ir tiesīgs ar savu rīkojumu noteikt informācijas autors vai iestādes vadītājs. Uzskatīt, ka vadības līgumu konfidencionalitāti var noteikt tikai ar atsevišķu likumu, kā tas apgalvots paskaidrojumos pieteikumam, būtu Informācijas atklātības likuma (un vispār likuma) profanācija, jo ne jau par katru likuma piemērošanas gadījumu ir jāpieņem likums.

Ministru kabineta noteikumu 11.p. strikti noteikts, ka konfidencionalitātes nosacījums vadības līgumā nedrīkst būt pretrunā ar likumiem un citiem normatīviem aktiem. Ievērojot Informācijas atklātības likuma 2.2.panta noteikumu, ka informācija ir pieejama sabiedrībai visos gadījumos, kad likumā nav noteikts citādi, MK noteikumu 11.p. iztulkojams nepārprotami: konfidencionalitāti vadības līgumos var noteikt vienīgi tad, ja tam ir Informācijas atklātības likumā un citos likumos noteiktais pamatojums.

Tieši šādu pamatojumu, piemēram, satur Informācijas atklātības likuma 5.2.2.pants, kurā noteikts, ka par ierobežotas pieejamības informāciju uzskatāma informācija, kas paredzēta iestādes iekšējai lietošanai. Vadoties no minētā likuma 6.panta skaidrojuma, par iestādes iekšējas lietošanas informāciju uzskatāma informācija, kas iestādei nepieciešama, sagatavojoties lietu kārtošanai (cik svarīga var būt šādas informācijas konfidencionalitātes nodrošināšana, liecina gadījums ar Latvijas un Lietuvas jūras kartēm, kad, izpaužot būtībā konfidencionālu informāciju, tika nodarīts nopietns kaitējums Latvijas interesēm). Pie šīs informācijas pieder arī tādi iekšējas lietošanas dokumenti, kurus izstrādājuši īpaši pieaicināti padomdevēji vai lietpratēji (6.2.1.pants). Tātad, ja vadības līgums tiek slēgts ar šiem īpaši pieaicinātajiem padomdevējiem un lietpratējiem, tad tas ir konfidencionāls.

Savienotajās Valstīs to argumentē ar uzskatu, ka diskusiju dalībnieki būs piesardzīgi un neaktīvi, ja zinās, ka viņu teiktais pirms lēmuma pieņemšanas tiks darīts zināms atklātībai. Viņi var baidīties aizstāvēt pretrunīgu viedokli vai atklāti izteikt savas domas. Statistikas pārskati neietilpst šajā konsultatīvo dokumentu kategorijā.

Informācijas atklātības likums atzīst par ierobežotas pieejamības informāciju arī informāciju, kas saistīta ar uzņēmējdarbību. Tā kā Noteikumu par vadības līgumiem 6.3.p. un 7.p. paredz līgumu slēgšanu ar uzņēmējsabiedrībām, arī šie līgumi principā var būt konfidencionāli.

Pie minētās informācijas kategorijas jāpieskaita arī vadības līgumi, kas tiek slēgti ar amatpersonām. Saskaņā ar Civillikumu, ja saistības mērķis ir nevis darbs vispār, bet kāds noteikts darba rezultāts, tad līgums par to nav uzskatāms par darba līgumu, bet par uzņēmumu (2179.pants). Tieši tāds ir vadības līguma mērķis: "Vadības līgums... ir rakstiska vienošanās starp līgumslēdzējām pusēm, lai panāktu resursu efektīvu izmantošanu valsts pārvaldes iestāžu (institūciju) darbības programmās vai prioritātēs, kā arī budžeta programmās vai apakšprogrammās noteikto mērķu sasniegšanai vai likumos un citos normatīvajos aktos noteikto uzdevumu izpildei un veicinātu amatpersonu materiālo ieinteresētību vadības līgumā noteikto rezultātu sasniegšanai (2.p.).

Vadības līgumi var tikt uzskatīti par tā saukto "diskrēto rīcību valsts pārvaldē" 1980.gadā Eiropas Padomes Ministru komitejas pieņemtās "Rekomendācijas par diskrēto rīcību valsts pārvaldē" izpratnē (sk. "LU Zinātnisko rakstu krājums", R., 1998). Rekomendācijā termins "diskrēta rīcība" tulkota kā "brīva rīcība". Savukārt "Svešvārdu vārdnīcā" vārds "diskrēts" tiek tulkots kā "konfidencionāls", "neizpaužams". Tātad vadības līguma gadījumā pareizi būtu lietot vārdus "konfidenciāls", "neizpaužams", nevis "slepens" vai "slēpjams", kā tas pārsvarā tiek lietots.

Dānijā vadības līgumu ("rezultātu atalgojumu līgumi") diskrētais raksturs izpaužas, piemēram, apstāklī, ka līgums, kurā tiek noteikti konkrēti darba mērķi, pamatojoties uz dialogu starp iestādes direktoru un departamenta vadītāju, nav līgums šī vārda juridiskajā nozīmē — tas nevar būt par arodbiedrību apspriešanas priekšmetu vai prasības priekšmetu vispārējā tiesā (sk. SIGMA — State Chancellery. Workshop "Management contracts II" 12.12.1997, 33.lpp.).

Ko saprast ar vadības līgumu konfidencionalitāti? Pirmkārt, to, ka iestāde nodrošina, lai pienākumu neizpaust vadības līgumu saturu zina visas personas, uz kurām šis pienākums attiecas; no personām, kuru rīcībā ir šie līgumi, pieprasa rakstveida apliecinājumu, ka tās noteikumus zina un apņemas tos ievērot (Informācijas atklātības likuma 16.1.pants). Otrkārt, ja sakarā ar šīs informācijas nelikumīgu izpaušanu tās īpašniekam vai citai personai tiks nodarīts kaitējums vai būtiski tiks aizskartas to likumīgās intereses, šīs personas ir tiesīgas iesniegt tiesā prasību pret vainīgo personu par kaitējuma atlīdzināšanu vai aizskarto tiesību atjaunošanu (likuma 16.2.pants).

Kļūdains ir uzskats, ka vadības līgumi trešajām personām (kā saka amerikāņi — cilvēkam no ielas) vispār nav pieejami. Nekā tamlīdzīga! Lai tas varētu notikt, jāievēro vienīgi noteikta tiesiska kārtība.

Vispirms interesents var vērsties ar attiecīgu lūgumu pie a b i e m līgumslēdzējiem — iespējams, ka viņi paši sniegs šādu informāciju.

Personai, pieprasot vajadzīgo informāciju, jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam tā tiks izmantota (Informācijas atklātības likumā nav sīkāk norādīts, uz kāda pamata pieprasījums var tikt pilnīgi vai daļēji atteikts, lai gan rakstveida atteikumā tas jānorāda). Informācijas izsniegšanas gadījumā tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta.

Ja turpretī iestāde atsakās sniegt informāciju par konkrētu vadības līgumu, piešķirot tam bez likumīga pamata ierobežotas informācijas (konfidencionalitātes) statusu, personai ir tiesības vērsties tiesā.

Deputātam A.Razminovičam, pieprasot informāciju no Finansu ministrijas un Valsts kancelejas, tika atteikts, atsaucoties uz to, ka "vadības līgumi saskaņā ar līdzēju vienošanos ir konfidencionāli un var tikt izpausti tikai abām līdzēju pusēm piekrītot". Ja deputātu A.Razminoviču šāda atbilde neapmierināja, viņš varēja vērsties tiesā. Pierādīšanas smagums tādā gadījumā gultos uz iestādi.

Ierobežojot pieeju atsevišķiem vadības līgumiem, nekādā gadījumā nevar tikt liegta informācija par vadības līgumiem kopumā (mērķiem, kuru sasniegšanai tie domāti, līdzekļu izlietojumu, atalgojuma gradāciju u.tml.).

Vadības līgumi tiešām var būt konfidencionāli slepenības izpratnē — tas izriet no likuma "Par valsts noslēpumu". Piemēram, ja tie var novest pie valsts aizsardzības plānu vai sarežģītu šifrēšanas un izlūkošanas sakaru sistēmu atklāšanas (3.2.4.pants); valstiski nozīmīgu zinātnisku vai tehnoloģisku atklājumu izpaušanas (3.2.6.); svarīgu operatīvās darbības pasākumu plānu vai šajā darbībā iesaistīto personu identitātes atklāšanas (3.2.5.pants); ar valsts aizsardzību un drošību vai noteiktas tautsaimniecības nozares attīstību saistīto zinātnisko vai tehnoloģisko atklājumu izpaušanas (3.2.6.pants) u.tml.

Taču arī šajos gadījumos pieeja valsts noslēpumam un tiesība to izmantot savu pienākumu veikšanai nav liegta ne Saeimas ieceltām parlamentārās izmeklēšanas komisijām, ne arī atsevišķiem deputātiem — ja vien viņi ir saņēmuši speciālas atļaujas.

Tas, ka vadības līgumi ir ar ierobežotu pieejamību, nebūt nenozīmē, ka tie netiek kontrolēti. Gluži otrādi — līgumu pastiprinātu un profesionālu kontroli veic Finansu ministrija, Valsts kontrole un Valsts kanceleja, kurai tiek iesniegtas atskaites par visu vadības līgumu izpildi. Tāpēc nedomāju, ka šajā ziņā ko būtisku varētu dot atsevišķu personu aktivitātes — kur nu vēl politisku motīvu vadītas.

Foto Arnis Blumbergs, "LV"