Ar deju pasaulē latvieši

Pasaules sporta deju festivālā, kas maijā notika Rīgā un pulcēja labākos deju pārus no trīsdesmit valstīm, Latvijas pāris Agnis Rūja un Sandra Suharevska ieguva sesto vietu.

Agņa un Sandras dzīvoklītī, kurā ir tikai pašas nepieciešamākās lietas, kā vienīgā greznība uz grāmatplaukta spīguļo un viz sacensībās iegūto kausu kolekcija. Dzeram stipru angļu tēju ar pienu un sarunājamies.

Stāsta Agnis: — Mēs ar Sandru dejojam kopā jau četrus gadus. Izejot uz deju grīdas, jābūt saskaņotam visam — kustībām, ritmam, mūzikas uztverei,visam jāsalejas kā vienotā asinsritē.

Sarunu turpina Sandra: — Manai mammai nebija viegli, viņa viena pati audzināja mūs ar māsu. Bērnībā pati bijusi daiļslidošanas čempione, mamma arī mani pavisam mazu sāka vadāt uz deju pulciņiem. Skolas laikā gāju uz sporta deju nodarbībām. Viņa pati man šuva kostīmus — ar katru gadu dārgākus un greznākus. Toreiz viņa strādāja TTP kultūras namā par direktora vietnieci. Alga nebija nekāda lielā. Pienāca laiks, kad vajadzēja gatavoties sacensībām. Mans partneris dzīvoja Dobelē, un trīs reizes nedēļā pēc skolas man vajadzēja braukt turp uz treniņiem. Rīgā tiku atpakaļ tikai ap 11 vakarā. Mamma katrreiz nāca man pretī, kartupeļu stampu ietinusi papīrā kā puķu pušķi — taču kāds ierocis, ja vajadzētu mani aizstāvēt. Jau pamatskolas laikā devos uz pirmajām sacensībām Zviedrijā. Tur bija vajadzīgs grezns tērps. Toreiz Rīgā viesojās čehu cirks. Mamma kaut kā bija tikusi aizkulisēs un izlūgusies no čehu māksliniekiem, lai viņai pārdod skaistos skatuves "dārgakmeņus", un atdevusi par tiem visu savu mēnešalgu. Toreiz gan vecāmiņa pukojās, ka mamma esot prātu izkūkojusi. Taču panākumi bija, un braucieni uz ārzemēm sekoja cits citam. Mani pirmie skolotāji Ligita un Imants Rihteri man ļoti uzticējās, tāpēc nedrīkstu viņus pievilt. Centos, cik spēju.

Agnis bērnībā par dejošanu nebūt nav bijis sajūsmināts: — Mēs ar vecākiem toreiz dzīvojām Bauskā. Pamatskolā dejošana tur bija obligāts mācību priekšmets. Kādu dienu dejošanas skolotājs Juris Arājs lūdza, lai uz skolu atnāk kāds no maniem vecākiem. Biju galīgā nesaprašanā — mācījos labi, nekāds dauzoņa arī nebiju. Draugam šķita, ka varbūt mani grib kaut kur sūtīt dejot. To nu es galīgi nekāroju. Draugs mani pamācīja, lai saku, ka audzinu trušus un tāpēc nekur nevaru braukt. Man gan nebija neviena truša, bet es cieši apņēmos nekur nebraukt. Kad otrā dienā abi ar mammu atnācām uz skolu, skolotājs paziņoja, ka esmu iedalīts skolas izlasē, kas dosies uz sacensībām. Izmisīgi turējos pie tā, ka sākšu audzēt trušus, par ko mamma negribēja ne dzirdēt. Lai es kaut cik samierinātos ar likteni, apsolīja man nopirkt vislielāko saldējumu. Tā es pārdevos par saldējumu. Bet jau pēc dažiem gadiem man bija skaidrs, ka ar dejošanu gribu nodarboties visu mūžu. Nu iebilda mamma, ka prātīgāk tomēr būtu, ja es mācītos ko tādu, ar ko var maizi nopelnīt. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos LVU Svešvalodu fakultātē, angļu valodas nodaļā. Nupat nokārtoju visus galaeksāmenus. Diplomdarbu esmu uzrakstījis vēl tikai jāaizstāv. Tomēr no dejošanas es neaiziešu. Angļu valodas zināšanas arī te var noderēt.

"Lai tiktu uz lielajiem čempionātiem, visu laiku ir jābūt ļoti labā formā, " apgalvo Sandra. Jātrenējas katru dienu. Ar deju zāli izpalīdz un vērīgi mums seko Agņa skolotājs Juris Arājs. Horeogrāfe, ko mēs abi esam ļoti iemīļojuši, ir kādreizējā mūsu ledusbaleta vadītāja Ieva Grotuses kundze. Ļoti svarīgi ir iegūt pieredzi pie vairākiem treneriem, un mēs ar Agni vismaz divreiz gadā, vēl labāk trīs četras reizes braucam uz dažādu valstu treniņnometnēm. Labi noorganizēta standartdejās ir Lietuvas nometne. Uz atklātiem čempionātiem par piedalīšanos, braukšanu, apmešanos un ēdināšanu jāmaksā pašiem. Bez sponsoru palīdzības tas nav iedomājams." Stāstījumu pārtver Agnis: "Sacensības, konkursi, festivāli seko cits aiz cita. Šajā ziņā kā menedžere mums daudz palīdz Sandras mamma. Katru gadu, ja vien iespējams, pat vairākas reizes gadā, braucam papildināties meistarībā uz Angliju. Tur viena pati deju stunda pie pasniedzēja maksā 40 angļu mārciņas. Pašiem jāsagādā dzīvošana un iztika. Ne mēs, ne mūsu vecāki nav bagāti. Anglijā aizbraukuši, meklējam visvienkāršākos darbus — pie laikrakstu saiņošanas, telpu apkopšanas, apkalpošanas, lai tikai varētu pāris nedēļas nodzīvot Londonā un kaut ko jaunu iemācīties. Tur arī cenšamies nopirkt nepieciešamo deju tērpiem — vizuļus, strausu spalvas, labas deju kurpes un speciālos deju kreklus. Tiem katrās sacensībās jābūt sniega baltiem." "Viena pati kleita maksā vismaz 700 latu," nopūšas Sandra, "ar kostīmu mazliet taupīgāk var izdzīvot Agnis — fraku var pašūt par 250 latiem un tā noder vairākiem gadiem, bet kurpes mums abiem ir īpašas — vieglas, ērtas, plānām ādas zolītēm un labiem papēžiem! Ne vienreiz vien iznāk ikdienā dzīvot gandrīz vai pusbadā un privātas gaitās staigāt ar galīgi novalkātām, pat caurām kurpēm."

Sacensībās ir izbraukāta visa Eiropa. Uz Angliju viņi braukuši katru gadu. Sandra Itālijā bijusi piecas reizes. 1998.gadā Latvijas desmit deju čempionātā Rīgā viņi ieguva pirmo vietu un Latvijas čempionu nosaukumu. Labi panākumi bijuši arī Dānijā, Austrijā, Anglijā, Ukrainā un Japānā.

Pasaules čempionāta organizētājs un vadītājs Aivars Eisaks teica: "Esmu gandarīts, ka mūsu dejotāju vidū ir apsēsti cilvēki, kas veltī visu darbam un aizvadītajos lielajos deju svētkos, kur piedalījās dejotāji no 30 valstīm, mēs varējām lepoties, ka arī Latvijas pāris ir iekļuvis finālā un ieguvis sesto vietu. Ar katru dejas sezonu varam ierakstīt savu lappusi kopīgajā sporta deju vēsturē. Un ir svarīgi apzināties, ka galvenā vērtība ir kvalitāte.

Arī nākamā gada pasaules deju čempionāts ir paredzēts Rīgā.

Agnim un Sandrai dzīve ir darbs, kas abiem ļoti patīk. Viņi ir laimīgi, ka tas sniedz prieku daudziem un liek skanēt Latvijas vārdam pasaulē.

Nora Vētra-Muižniece

— "Latvijas Vēstnesim"