Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā “Jeronovičs pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 2009.gada 1.decembrī pasludināja spriedumu lietā “Jeronovičs pret Latviju”, konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas aizliegums) pārkāpumu attiecībā uz apstākļiem, kādos sūdzības iesniedzējs tika vairākkārt konvojēts starp brīvības atņemšanas vietām Latvijā, un Konvencijas 6.panta 1.punkta (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpumu saistībā ar faktu, ka sūdzības iesniedzējs netika konvojēts uz Augstākās tiesas Senāta (kasācijas instance) tiesas sēdi.

Iesniedzējs lūdza Tiesu piešķirt viņam taisnīgu atlīdzību 7000 eiro kā kompensāciju par viņam nodarīto morālo kaitējumu, kā arī 235,50 latus par tiesāšanās izdevumiem. Tiesa iesniedzējam piešķīra kompensāciju tikai par morālo kaitējumu 5000 eiro.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 3.panta pārkāpumu, Tiesa sākotnēji noraidīja Latvijas valdības argumentu par sūdzības noraidīšanu kā nepieņemamu izskatīšanai pēc būtības sakarā ar nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu. Proti, valdība norādīja, ka iesniedzējs nebija sūdzējies ne prokuratūrā, ne Ieslodzījuma vietu pārvaldē par viņa konvojēšanas apstākļiem no Grīvas cietuma uz Daugavpils cietumu un no Daugavpils cietuma uz Rēzeknes policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoru. Tiesa uzsvēra, ka iesniedzējam bija jāizsmeļ tikai pieejami, efektīvi un adekvāti nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi. Šajā sakarā Tiesa norādīja: lai gan Prokuratūras likuma 16.panta pirmās daļas 2.punkts pilnvaro prokuroru iejaukties gadījumā, ja ieslodzīto tiesības ir bijušas pārkāptas, tajā pašā laikā neviens normatīvais akts nenoteica konkrētu kārtību, kādā šāda sūdzība ir jāiesniedz. Savukārt, atbildot uz iesniedzēja sūdzību Tieslietu ministrijai, ministrija sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi norādīja, ka ierobežoto budžeta līdzekļu dēļ nav iespējams nodrošināt normatīvajos aktos noteiktos minimālos ieslodzījuma standartus. Pie šādiem apstākļiem Tiesa atzina, ka iesniedzēja rīcībā nebija efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu, kas viņam būtu bijis jāizsmeļ.

Izvērtējot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, Tiesa atzina iesniedzēja aprakstītos viņa konvojēšanas apstākļus un apstākļus brīvības atņemšanas vietās par necilvēcīgiem un cieņu pazemojošiem.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpumu, Tiesa atzīmēja, ka Kriminālprocesa kodeksa 458.pants garantēja apcietinātajiem tiesības piedalīties kasācijas instances tiesas sēdē, kas turklāt viņiem bija īpaši jānodrošina, ja viņi to lūdz. Šajā lietā iesniedzējs no šīs tiesības nebija atteicies; tieši pretēji, īsi pirms Augstākās tiesas Senāta tiesas sēdes viņš bija lūdzis cietuma administrāciju nodrošināt viņam iespēju tajā piedalīties. Turklāt iesniedzēju Senāta tiesas sēdē nepārstāvēja advokāts un viņa līdzapsūdzētajam A.V. bija nodrošināta iespēja piedalīties minētajā tiesas sēdē.

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems par to, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā “Jeronovičs pret Latviju”

Viktors Jeronovičs (iesniedzējs) ir 1962.gadā dzimis Latvijas Republikas nepilsonis, iepriekš trīs reizes sodīts.

1998.gada 25.aprīlī iesniedzējs kopā ar līdzapsūdzēto A.V. iegāja Skolas ielā esošajā dzīvojamā namā, kur uzbruka tur dzīvojošajam P.M. Uzbrucēji piekāva P.M. un nolaupīja viņam piederošās mantas par kopējo vērtību 15 lati. Netālu no noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietas abus uzbrucējus aizturēja policija.

2000.gada 27.septembrī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju un A.V. par vainīgiem laupīšanā, kas izdarīta atbildību pastiprinošos apstākļos, un piesprieda iesniedzējam brīvības atņemšanu uz deviņiem gadiem. 2001.gada 4.oktobrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību. 2001.gada 28.decembrī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments pieņēma iesniedzēja kasācijas sūdzību un nozīmēja tiesas sēdi uz 2002.gada 15.janvāri, par ko iesniedzējs tika informēts. Tāpat iesniedzējs tika informēts par viņa tiesībām izteikt lūgumu piedalīties tiesas sēdē. Līdzapsūdzētais A.V. savu lūgumu tikt konvojētam uz tiesas sēdi izteica jau 2001.gada 7.decembrī, bet iesniedzējs savu lūgumu izteica tikai pirms tiesas sēdes 2002.gada 10.janvārī. Tādējādi iesniedzēja lūgums par piedalīšanos tiesas sēdē tika saņemts ar nokavēšanos un viņš netika konvojēts uz tiesas sēdi 2002.gada 15.janvārī, kurā Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību.

Pēc notiesāšanas iesniedzējs vairākas reizes tika pārvietots ar speciālo dzelzceļa vagonu starp brīvības atņemšanas vietām, kur viņš izcieta piespriesto sodu (Daugavpils cietums, Grīvas cietums) uz Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas vietām. Vairumā gadījumu transportēšana notika vēlās vakara stundās vai nakts laikā. Pirms transportēšanas iesniedzējs tika turēts cietuma kamerā, kas ir paredzēta notiesāto sagatavošanai konvojēšanai, bet nav paredzēta notiesāto pastāvīgai dzīvošanai.

Ierodoties Daugavpils cietumā, iesniedzējs tika ievietots pieņemšanas nodaļā, kas sastāvēja no septiņām īslaicīgās uzturēšanās telpām: sešas no tām bija vienvietīgas, aprīkotas tikai ar soliem, un viena bija daudzvietīga, tās platība bija 22,2m2. Daudzvietīgā īslaicīgās uzturēšanās telpa bija aprīkota ar galdu, soliem, plauktu somām un ventilāciju. Sanitārais mezgls bija ierīkots ārpus šīm telpām, notiesāto izvešana no kamerām uz tualeti notika nepieciešamības gadījumā pēc pieprasījuma. 2005.gada decembrī pieņemšanas nodaļu pārvietoja uz cietuma 1.korpusa 1.stāva telpām, kuru stāvoklis ir atbilstošāks ieslodzīto uzturēšanas prasībām. Pieņemšanas nodaļas jaunās kameras ir aprīkotas ar galdu, soliem, gultām un sanitāro mezglu, kā arī iekārtotas vietas ieslodzīto personisko mantu glabāšanai.

Savā pieteikumā Tiesai iesniedzējs sūdzējās par šādiem viņa tiesību pārkāpumiem Latvijā:

• atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs sūdzējās par veidu, kādā notika viņa biežās transportēšanas starp brīvības atņemšanas vietām 2005.gadā, kuru rezultātā viņš nevarēja gulēt, par nepieņemamajiem apstākļiem Grīvas cietumā, Daugavpils cietumā un faktu, ka viņš bija spiests ēst ārkārtīgi šaurā un netīrā telpā;

• atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka viņam nebija iespējams personīgi ierasties Augstākās tiesas Senāta tiesas sēdē, kas notika 2002.gada 15.janvārī.

Ārlietu ministrijas Informācijas un sabiedrisko attiecību departaments