Zem Latvijas valsts sarkanbaltsarkanā karoga

Pirms desmit gadiem, 1990.gada 27.februārī, virs Latvijas oficiālajām iestādēm svinīgi pacēlās latviešu vēsturiskās, senās krāsas

1988.gada 7.oktobris

2000.gada 16.februāris

Patiesībā sarkanbaltsarkanais karogs Latvijā atgriezās 1988.gada vasarā, pieminot 1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju aizsūtītos Latvijas cilvēkus. Pēc tam, 13.jūlijā, atklājot folkloras festivālu "Baltica", Latvijas ļaudis arī televīzijā redzēja un dzirdēja, kā, saucot "Spīdi, saulīt, spīdi!", sarkanbaltsarkano karogu stipras vīru rokas ienesa Sporta pilī... Pusnaktī karogu pacēla Rīgas pils Svētā gara tornī. Bet nākamajā rītā tas jau bija noņemts. Tikai Lāčplēša dienā — 1988.gada 11.novembrī — latviešu strēlnieks un aktieris Ēvalds Valters kopā ar citiem tikpat drosmīgiem vīriem karogu atkal pacēla Svētā gara tornī.

Domājot par savas valsts karoga vēsturi, Nacionālo bruņoto spēku Kultūras nodaļa nolēma 27.februārī pieminēt un godināt Latvijas simbolu un svētumu — sarkanbaltsarkano karogu. Štāba orķestris sagatavoja koncertprogrammu un kopā ar armijas Kultūras nodaļas darbiniekiem devās uz Kandavu un Mazsalacu, kur gaidīja seni draugi un paziņas.

Vēsturniece Edīte Sondoviča pirms koncerta atgādināja valsts karoga vēsturi, kas aizsākusies XIII gadsimtā, cīnoties pret svešzemju iekarotājiem, kā arī atsaucot atmiņā latviešu strēlnieku laiku, kad 1916.gada rudenī strēlnieka un rakstnieka Kārļa Skalbes dzīvoklī sapulcējušies kultūras darbinieki izgatavoja nelielus sarkanbaltsarkanus karoga standartus un nesa tos strēlniekiem, kuri devās uz fronti, uz vēsturiskajām Ziemassvētku kaujām. 1917.gadā mākslinieks Ansis Cīrulis izstrādāja karoga metu ar tām krāsu attiecībām, kādas tās ir karogā, kuru esam pieraduši tagad ik dienu redzēt.

Kandavas internātskolas vecāko klašu skolēni, klausoties stāstījumā, varbūt pirmoreiz uzzināja, ka viņu līdzaudži pirms 50 gadiem par sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu 18.novembrī saņēmuši bargu sodu — izsūtījumu uz Sibīrijas nāves nometnēm, nereti izsūtīta visa klase. Latvijas valsts karogu kā lielāko dārgumu latvieši ņēma līdzi, 1944.gada rudenī dodoties trimdā, tāpat kā tie, kurus izsūtīja uz Sibīriju 1941. un 1949.gadā. Bērnu acīs — izbrīns, bet sirmo mazsalaciešu acīs — asaras...

Kā mierinājums pēc skarbajiem mirkļiem no valsts karoga vēstures skanēja Baha, Vēbera un citu komponistu mūzika. Šo sarīkojumu moto bija dzejnieka Andreja Eglīša dzejas rindas:

"Audiet mani karogā

Sarkanbaltisarkanā —

Nezudīs nemūžam mums

sarkanbaltisarkanās

Mūsu tautas svētās mājas."

Latvijas valsts karogu godināja arī Nacionālo bruņoto spēku vienībās, kur rīta izvades laikā komandieri atgādināja karoga vēsturi. Lepni un brīvi sarkanbaltsarkanais karogs tagad plīvo visās armijas vienībās. Īpaša attieksme pret valsts karogu ir Štāba bataljonā un Ādažu mobilo strēlnieku brigādes mācību centrā — augstā, baltā mastā plīvo ļoti liels valsts karogs, karavīri to redz un neaizmirsīs.

Vilis Vilnītis — "Latvijas Vēstnesim"

Vēsturniece Edīte Sandoviča 27.februārī Kandavas pamatskolēniem atgādina Latvijas valsts karoga vēsturi

Nacionālo bruņoto spēku štāba orķestra mūziķi 27.februārī iepriecina mazsala-ciešus ar koncertu Mazsalacas kultūras namā

Foto: Gunārs Binde