Jaunievēlētā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 28.jūnijā, preses konferencē Latvijas televīzijā

Turpinājums

no 1.lpp

Arī integrācijas pamatā ir jābūt pārliecībai, ka mēs no sirds to vēlamies, ka mums nav savstarpēja naida, ka mēs vēlamies sadzīvot, vēlamies mieru un harmoniju. Ja būs šāda sirds pārliecība, būs cieņa pret otru, kas sāksies vispirms ar sevis cienīšanu, tad arī viss pārējais risināsies dabiskā veidā. Un viens no galvenajiem pasākumiem ir palīdzēt tiem, kam šādas sirds pārliecības atrašana sagādā grūtības.

— Vai ir zināms, kas strādās jūsu komandā, un vai ir taisnība, ka jūs aicināsit pie sevis strādāt arī savu meitu?

— Es ļoti vēlētos, lai arī mana meita pārceltos dzīvot uz Latviju, jo jau no Atmodas barikāžu laikiem šeit ir mans dēls, nedaudz īsāku laiku es pati, arī vīrs gatavojas pārnākt pie mums. Mēs esam viņas ģimene, un meita ir gatava nākt uz Latviju, es viņai varētu piedāvāt līdzīgu amatu kā Ulmaņa kungs savai meitai — Jūrmalas rezidences administratores vai kādu citu vietu, par ko mēs vēl varētu parunāt. Mana meita pārvalda angļu, franču un spāņu valodu, varbūt viņai atrastos kas darāms prezidenta kancelejā.

— Ir izskanējušas runas, ka tieši jūsu dēls varētu strādāt jūsu komandā...

— Mans dēls ir ļoti patstāvīgs cilvēks. Ir gadījies tā, ka, Rīgā viesojoties, man cilvēki saka: "Ā, jūs esat Kārļa mamma!" Domāju, ka manam dēlam kā neatkarīgam cilvēkam ir daudz patīkamāk, ja es esmu pazīstama kā Kārļa mamma, nevis viņš kā Vairas, kā prezidentes dēls. Jāatzīst, ka viņš droši stāv uz savām kājām, prot pielāgoties situācijām, viņa zināšanas žurnālistikā, tas, ka viņš pazīst Latvijas sabiedrību, prot daudzas valodas, padara viņu par vērā ņemamu palīgu man.

— Dažu politisko partiju pārstāvji jums jau pārmetuši, ka jūs tikāt ievēlēta bez iepriekšējas savas darbības koncepcijas deklarēšanas. Protams, viss notika ļoti strauji, bet vai šobrīd jums jau ir skaidra šī koncepcija, un kas būs jūsu darāmā prioritātes?

— Parlamentārā valsts iekārtā Valsts prezidentam ir tāda priekšrocība, ka viņam nav jānāk ar savu koncepciju, to dara valdība, izpildvara. Ministru kabinets ir tas, kas uztur un rāda valstij tās virzību, savā ziņā piedod toni. Valsts prezidentam ir jādarbojas ciešā saskaņā ar Ministru kabinetu. Laimīgā kārtā mana izpratne par to, kas patlaban būtu Latvijas ārpolitikas prioritātes, sakrīt ar uzskatiem, ko jau kopš neatkarības atgūšanas ir atzinusi Latvijas valdība. Tā saskan arī ar mūsu kaimiņvalstu uzskatiem. Kas attiecas uz tā saucamajām valsts iekšlietām, tad prezidenta funkcijas ar savu simbolisko vērtību var iespaidot sabiedrību netiešā veidā. Prezidenta spēkos nav ne mainīt valsts budžetu, ne ietekmēt valsts ekonomisko attīstību tiešā veidā, taču caur sarunām ar dažādiem cilvēkiem es varētu uzmundrināt sabiedrību sakārtot tās lietas, kuras visātrāk būtu kārtojamas. Ja man ir jāpārstāv mūsu valsts citu valstu pārstāvju priekšā, tad man ir jābūt pilnīgai pārliecībai, ka mūsu pašu valstī pilnīgi viss tiek darīts, lai mēs varētu pilntiesīgi nostāties citu Eiropas valstu saimei blakus.

— Jūs minējāt prezidenta amata simbolisko nozīmi. Kādas ir jūsu domas par tautas vēlētu prezidentu, kas daudziem saistās vienlaikus ar ilgām pēc "stingras rokas"?

— Stingra roka ir bīstama vairākos veidos. Ko nozīmē vēlēšanās pēc tās? Bērns bērnībā tiek padots savu vecāku stingrajai rokai. Kad cilvēks pieaug, viņam ir jāiemācās uzņemties atbildību, jāatbrīvojas no stingrās rokas aizgādnības. Viņam ir jāiemācās sadzīvot ar citiem kā līdzīgam ar līdzīgu, respektēt citus, un tas bieži vien ir grūtāk, prasa lielāku piepūli nekā pakļauties tētiņam un māmiņai, pieļaut, ka viņi uzņemas atbildību mūsu vietā, kā tas bija bērnībā. Man šķiet, ka tas nav psiholoģiski veselīgi — vēlēties stingru roku. Katram ir jābūt savai atbildībai, jāzina savi pienākumi un jāuzņemas to izpilde.

— Kā veidosies jūsu attiecības ar politiskajām partijām? Vai ir iespējams, ka kādu simpātiju pēc ar vienu partiju tās var būt labākas nekā ar kādu citu?

— Es uzskatu, ka visi Saeimas deputāti ir līdzvērtīgi savā starpā kā tautas vēlēti pārstāvji. Tas nozīmē, ka arī katrai frakcijai Saiemā ir sava leģitimēta vieta, kā Valsts prezidente es vēlētos iepazīties ar tām visām, uzklausīt viņu viedokļus un domas. Tas ir īpaši svarīgi apstākļos, kad neviena partija nav vēlēšanās ieguvusi absolūtu balsu vairākumu. Līdz ar to nākamajos gados mēs varam domāt tikai par koalīcijas valdību, un tāpēc nozīmīgs ir jautājums — kuras partijas spēs sadarboties, veidot stabilas koalīcijas valdības. Tas ir jautājums, kas mani interesē visvairāk, — vai partijas spēj konstruktīvi, lietderīgi sadarboties, lai risinātu visus jautājumus, kas valstij ir svarīgi. Mana priekšrocība kā cilvēkam, kas nav saistīts ar partijām, ir tā, ka man nav jācenšas distancēties no kādas partijas, kurai es agrāk būtu piederējusi vai kura man būtu īpaši mīļa.

— Bet kā ar izskanējušām runām par Juri Bojāru, kas jūs esot baltā zirgā ievedis Saeimas namā...?

— Esmu neapšaubāmi viņam ļoti pateicīga, bet atgādināšu, ka tā bija viņa brīva izvēle. No tā brīža, kad es kļuvu par Valsts prezidenti, man ir pienākumi tikai pret Latvijas valsti, ne pret vienu citu.

— Šodienas pasākumā bija aicināti piedalīties arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Vai jūs domājat, ka īpaša prezidenta interese par nevalstiskajām organizācijām varētu sekmēt to darbību, līdz ar to veicinot atbildības uzņemšanos pašā sabiedrībā, ne vēlmi pēc stingrās rokas, kā jau tika minēts iepriekš?

— Ja runājam par simpātijām, tad tādas man noteikti ir pret nevalstiskajām organizācijām. Tā ir psiholoģiski ļoti veselīga parādība sabiedrībā, kas liecina, ka ļaudis saskata zināmu darbības jomu, kurā kaut kas ir darāms, risina to, nevis gaida uz likteņa vai valdības palīdzību. Es ceru laika gaitā iepazīties ar visām nevalstiskajām organizācijām, kas būs ieinteresētas to darīt, un uzmundrināt tās viņu darbā.

— Kādas ir jūsu domas par pašreizējās valdības stabilitāti, un vai jūs redzat iespēju veidot koalīcijas valdību no tām partijām, kas jūs ievēlēja?

— Vienkāršā aritmētika, kā pierādīja prezidenta vēlēšanas, pieprasa vismaz triju partiju vienošanos, lai gūtu labvēlīgu rezultātu. Tas pats sakāms par stabilu koalīcijas valdību. Pašlaik vismaz teorētiski nav iemeslu, lai šī valdība būtu nestabila, tas tomēr ir atkarīgs no valdībā pārstāvēto partiju spējas pildīt valdības deklarācijā iekļautos uzdevumus. Jautājums varētu būt tikai par to, vai ir kādi iemesli, kas kavētu pildīt deklarāciju, man tādi nav zināmi. Pārējais, protams, ir atkarīgs tikai no pašas Saeimas — vai Saeima izsaka uzticību valdībai.

— Valsts prezidents, kā zināms, nosauc Ministru prezidenta amata kandidātu. Vai, jūsuprāt, Valsts prezidents var ietekmēt arī valdības krišanu?

— To ir grūti pateikt. Domāju, ka Valsts prezidenta pienākumos neietilpst rūpēties par valdības krišanu. Tas nesaskan ar šī amata būtību. Valsts prezidenta pienākumi ir vispirms rūpēties, lai valstī vienmēr būtu valdība un lai tā būtu pēc iespējas stabila. Mani neapšaubāmi interesē visi sadarbības projekti starp partijām gan tagad, gan nākotnē, lai es vienmēr varētu pildīt savus pienākumus, ja man nāktos to darīt pēc Saeimas lēmuma. Es uzskatu, ka nebūtu korekti man iejaukties šajā procesā un destabilizēt valdību.

— Kāda būs jūsu attieksme pret pašvaldībām, un kā jūs raugāties uz valsts pārvaldes funkciju nodošanu tām, protams, līdz ar finansējumu?

— Es saskatu jūsu jautājumā divus līmeņus — principiālo un materiālo. No tīri principiālā viedokļa varas decentralizācija ir simpātiska lieta — varai pēc iespējas jāatrodas tuvāk pilsoņiem, lai tas, kas viņiem rūp, varētu tikt maksimāli ātri atrisināts, viņi varētu par to tiešā veidā informēt. Bet ir viens sarežģījums, kas skar resursu sadali. Ja pašvaldībām tiek uzticēta pārāk liela atbildība, tām vienlaikus jāuzņemas arī smaga finansu nasta. Tas ir bīstami, jo attīstība valstī nenotiek vienmērīgi, vienādi visos reģionos un vietās. Viens no svarīgākajiem valsts pienākumiem ir rūpēties, lai valsts kopējais labums, ienākums tiktu taisnīgi sadalīts visiem, lai katram bez izņēmuma varētu garantēt normālus dzīves apstākļus, veselības saglabāšanu un drošību. Latvijas saimnieciskā dzīve un sociālie apstākļi ir krasi atšķirīgi, piemēram, Rīgā un kādā tālā lauku reģionā. Laukos bieži vien nav to resursu, lai nodrošinātu visiem viņu vajadzības. Līdz ar to minētā finansu un funkciju sadale man šķiet zināmā mērā riskanta. Tas ir vispirmām kārtām valsts pienākums — rūpēties, lai nebūtu Latvijā tādu vietu, kur dzīves apstākļi ir tik dramatiski, ka bērniem nav iespējams aizkļūt uz skolu utt. Tā ir valsts morālā atbildība — gādāt, lai mums nebūtu nabago brāļu.

— Guntis Ulmanis, nosaucot Ministru prezidenta amata kandidātu, gaidīja, lai partijas vispirms vienojas par to. Kāda būs jūsu prakse?

— No vienošanās jau neizbēgt. Ir skaidrs — lai būtu funkcionējoša valdība, partijām par to ir savstarpēji jāvienojas. Kurā šī procesa stadijā tiek piesaistīts Valsts prezidents, tas jau ir cits jautājums. Es katrā ziņā esmu gatava pielāgoties apstākļiem un darīt visu, kas būs manos spēkos, lai izvēlētais kandidāts būtu piemērots.

— Sabiedrībā ir zināmas bažas par to, vai Valsts prezidente, kas augusi un dzīvojusi ārzemēs, spēs saprast šejienes cilvēkus, to paaudzi, kas ir tā saucamais okupācijas laika produkts?

— Šis jautājums ir ļoti sarežģīts. Ja man pārmet to, ka es neesmu šeit dzīvojusi, tad es varu atbildēt, ka tā nebija mana kā bērna izvēle — aizbraukt. Mani vecāki devās bēgļu gaitās, mūkot no padomju varas, no frontes. Cilvēkam var pārmest tikai to, ko viņš ir izvēlējies un izdarījis. Ja man pārmet dzīvi svešumā, tad lai man vispirms pasaka, ko es esmu nepareizi izdarījusi vai kam esmu pāri nodarījusi.

Mēs katrs nākam ar savu likteni un savu pagātni. Es nesaskatu jēgu cilvēkam veltītos pārmetumos par dzīves un likteņa iekārtoto. Ja kāds ir parakstījis izsūtīšanas pavēles, ja kāds ir nodevis savus kaimiņus, ja kāds ir nosūdzējis kādu, lai tiktu viņa dzīvoklī, tad jā, to viņam var pārmest un nosodīt. Tā ir konkrētā cilvēka morālā nasta un paliek viņam uz visu mūžu, pat trešā un ceturtā augumā. Cits jautājums ir par pareizību, laikiem un sistēmām mainoties, mainās arī pareizuma kritēriji. Tā ir zināmā mērā traģēdija — tas, kas bija pareizs un slavējams visus komunisma gadus, tagad ir sabrucis, bankrotējis. Skaidrs, ka sirds dziļumos un pārliecībā man nevarēs būt saskaņas ar pārliecinātu komunistu. Bet es cenšos ļaudis nenosodīt tikai par to, ka viņi ir dzīvojuši tajā vai citā laikā, piemērojušies šiem apstākļiem, bet gan uzskatu, ka mums visiem ir tiesības vērtēt otru cilvēku pēc viņa izdarītās izvēles.

— Jūs jau labu laiku strādājat kā Latvijas institūta vadītāja. Vai jums ir izdevies atrast jau pieminēto dvēseļu saskaņu ar šejienes ļaudīm?

— Tāda saskaņa vispār pastāv cilvēku starpā. Es nedomāju, ka komunistiskā sistēmā visi bija noskaņoti uz viena viļņa, neraugoties uz propagandu un citām lietām, bija citādi domājošie. Un tādi ļaudis ir pierādījums cilvēka gara spēkam, izdzīvošanas spējai pat brutālas varas apstākļos. Šai sistēmai neizdevās apspiest cilvēka brīvo garu, neizdevās apspiest māksliniekus, visus padarīt par "dvēseļu inženieriem". Arī Rietumu pasaulē nebūt nevalda vienprātīga izpratne par to, kas ir demokrātija, kas ir vērtības, kā cilvēkiem būtu jādzīvo. Sabiedrībā notiek nemitīgs "berzes" process starp viedokļiem, uzskatiem, tas jau ir ieprogrammēts cilvēka dabā. Garīgā daudzveidība dara mūs bagātus. Un, ja runājam par pagātnes atstātajām pēdām, par dzīves zīmēm, tad jāsaka, ka visu, kas ir iemācīts, var "atmācīt", var aizmirst. Arī padomju atstāto mantojumu. Šī apziņa uztur manu entuziasmu.

— Ko jūs aicināsit uz savu pieņemšanu 8.jūlijā, un kā esat saradusi ar miesassargiem?

— Miesassargi parādījās tajā brīdī, kad izgāju pa Saeimas durvīm pēc vēlēšanām. Tas bija pārsteigums un vēl lielāks izvērtās brīdī, kad viņi uznāca augšā manā dzīvoklī un stādījās priekšā. Īpaši tas samulsināja manu saimnieci, kas nebija gaidījusi tik vēlus viesus, kuri turklāt vēl ir labi noauguši, simpātiski puiši. Esmu ar viņiem saradusi, un man nav nekādu problēmu.

Prezidenta pieņemšana solās būt grandioza, tā notiks Rundāles pilī, jo Rīgas pilī gan būtu piemērota lieluma telpas, bet tās, kā man paskaidroja, nevarot avārijas stāvokļa dēļ uzņemt tādu viesu skaitu. Rīgā vispār ir problēmas ar reprezentācijas telpām. Atgādināšu, ka tā būs oficiāla inaugurācijas pieņemšana, uz kuru tiek aicināti Saeimas deputāti un ministri ar savām kundzēm, diplomātiskais korpuss, bet tur būs pārstāvēti arī rakstnieki, mākslinieki un mūziķi, mani tuvākie draugi un radi.

— Vai jums jau ir padomā konkrētas kandidatūras savai komandai?

— Man ir dažas personības padomā, bet pēdējās dienās esmu bijusi aizņemta vai nu sarunās ar presi, vai valdības dokumentu studijās, tā ka padomnieku jautājums ir palicis mazliet novārtā. Es arī ceru, ka pārejas posmā Ulmaņa kunga kancelejas darbinieki vēl turpinās strādāt un mēs varēsim sastrādāties. Esmu nolēmusi ar šī jautājuma risinājumu nesteigties, bet darīt to ar apdomu, soli pa solim.

— Visneaizsargātākā sabiedrības daļa ir bērni. Ko jūs kā Valsts prezidente domājat darīt, lai pastāvētu par bērnu tiesībām, nodrošinātu viņiem gaišu dzīvi?

— Bērni ir atkarīgi no saviem vecākiem, ja bērniem rodas kādas problēmas, ja viņiem klājas grūti, tad vispirms vecāki nav bijuši savu uzdevumu augstumos. Bet, protams, svarīgi ir rūpēties par vecāku bezatbildības sekām, jo bērnam katra diena dzīvē ir daudz nozīmīgāka nekā pieaugušajam. Turklāt bērniem nav laika gaidīt, kad mēs sakārtosim savu valsti, viņiem palīdzība, ja ir vajadzīga, tad ir vajadzīga tūlīt. Taču svarīgi ir saprast, ka nelaimes, kas notiek ar bērniem, nenokrīt no debesīm, tās rada pieaugušie. Ja vecākiem ir jādzīvo nemitīgā stresā, uztraukumos par savu nākotni, bērna dzīve arī nevar būt laimīga. Valstij ir jārūpējas par sociālekonomisko attīstību, tas nenoliedzami palīdzēs ģimenei. Un ar skumjām nevaru neatzīt, ka viens no lielākajiem Latvijas postiem ir alkoholisms ar visām no tā izrietošajām sekām, kas skar vispirmām kārtām bērnus.

— Kāds ir jūsu viedoklis par gaidāmajiem grozījumiem Sabiedrisko organizāciju likumā, kur plānots palielināt iespējamo partiju dibinātāju skaitu no diviem simtiem līdz tūkstotim?

— Man šķiet ļoti svarīgi, lai sabiedriskā rosība netiktu ierobežota. Arbitrāri noteikt kādu robežu, skaitli — tas jau izklausās pēc administratīva dekrēta. Kādi ir šī skaitļa palielināšanas motīvi, ko ar to cerēts sasniegt? Tas ir jānoskaidro. Protams, daudzas mazas partijas arī nenāk par labu demokrātiskajiem procesiem valstī, partijām kaut kādu minimālo biedru skaitu varētu arī noteikt, bet ne sabiedriskajām organizācijām, kur cilvēki pulcējas pēc brīvas gribas brīvi izvēlētai darbības jomai.

— Kā jūs raugāties uz to, ka Valsts prezidentam, jau stājoties amatā, būtu piešķirams augstākās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis?

— Principā tas izklausās mazliet dīvaini, ka, cilvēkam stājoties amatā, tiek piešķirts ordenis, jo tradicionāli tas tiek pasniegts par mūža darbu. Bet visā pasaulē ir parasts piešķirt protokolāros ordeņus, kas ir piemēroti tieši šādām situācijām. Varbūt mums visiem ir jāliek galvas kopā un jādibina protokolārais ordenis Latvijā — tas atrisinātu daudzas pretrunas.

— Jūsu komandā būs pārsvarā rietumnieki vai vietējie cilvēki?

— Es centīšos meklēt un atrast kompetentus un zinošus ļaudis, arī tādus, kuri ir gatavi ar mani sastrādāties, kuriem to ļauj viņu karjera. Protams, galvenokārt tie būs Latvijā dzīvojoši ļaudis, bet arī Rietrumos pazīstu daudzus, kas jau ilgus gadus visu sasvu brīvo laiku bez atlīdzības ir ziedojuši Latvijai, tās lietām. Kāpēc lai es tagad atteiktos no šādu cilvēku palīdzības? Bet galvenais, protams, būs viņu kompetences līmenis.

— Kādas ir jūsu attiecības ar reliģiju?

— Esmu augusi kristīgā ģimenē, kristīta, iesvētīta un laulāta luterāņu baznīcā. Kā vairums latviešu, uz baznīcu dodos augstos svētkos, Lielajā piektdienā eju pie dievgalda, cenšos apmeklēt Lieldienu dievkalpojumus, Ziemassvētkos jau obligāti, tā ir svētku sastāvdaļa. Apstākļu sakritības pēc esmu apmeklējusi arī katoļu baznīcu, protu katoļu liturģijas, ļoti patīk pareizticīgās baznīcas mūzika. Uzskatu, ka garīgums ir kas tāds, kas stāv pāri visām konfesijām, visām organizētajām reliģijām. Reliģijas ir veids, kā pievērst ļaudis garīguma ceļam, bet tas neizslēdz arī citu ceļu pastāvēšanu, citādu garīgo attīstību.

Liena Pilsētniece,

"LV" iekšlietu redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

.