Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums

I nodaļa
Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir panākt, ka valsts un pašvaldību institūcijās amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanā tiek ievēroti līdzvērtīgi nosacījumi.

2.pants. Likuma darbība

(1) Likums, ievērojot šā panta otrajā, trešajā, ceturtajā un piektajā daļā noteikto, attiecas uz šādu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām (darbiniekiem):

1) Ministru kabinets;

2) Saeimas Kanceleja un citas Saeimas struktūrvienības;

3) Valsts prezidenta kanceleja;

4) Valsts kontrole;

5) Tiesībsarga birojs;

6) Centrālā vēlēšanu komisija;

7) Centrālā zemes komisija;

8) Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija;

9) Nacionālā radio un televīzijas padome;

10) Augstākās izglītības padome;

11) Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests;

12) tiešās pārvaldes iestādes;

13) pastarpinātās pārvaldes iestādes;

14) pašvaldības;

15) valsts dibinātas augstskolas;

16) valsts vai valsts dibinātu augstskolu zinātniskie institūti (turpmāk — zinātniskie institūti);

17) plānošanas reģioni;

18) publiskie nodibinājumi.

(2) Likums attiecas arī uz tām amatpersonām (darbiniekiem), kas neatkarīgi no nodarbinātības šā panta pirmajā daļā minētajās institūcijās ir:

1) tiesu darbinieki;

2) prokuratūras darbinieki;

3) ostu valžu locekļi;

4) ārstniecības personas, kuras nodarbinātas pašvaldību iestādēs, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās vai publiski privātās kapitālsabiedrībās, kas noslēgušas līgumu par sniedzamo veselības aprūpes pakalpojumu, un kuras sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, vai ārstniecības personas, kuras sniedz no pašvaldību budžetiem apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus pašvaldību izglītības iestādēs.

(3) Uz Valsts prezidentu, Saeimas deputātiem, tiesnešiem, prokuroriem, pedagogiem, ostu pārvaldniekiem un citiem ostu darbiniekiem attiecas tikai šā likuma 3.panta astotā daļa.

(4) Likums neattiecas uz Latvijas Bankas amatpersonām (darbiniekiem) un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas amatpersonām (darbiniekiem), tomēr šīs institūcijas nodrošina, ka informācija par to amatpersonu (darbinieku) atlīdzības noteikšanas kritērijiem un darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā tiek publiskota attiecīgās institūcijas mājaslapā internetā.

(5) Likums neattiecas uz zemessargiem, Eiropas Savienības struktūrfondu 3.mērķa “Eiropas teritoriālā sadarbība” programmu apvienoto tehnisko sekretariātu darbiniekiem un Baltijas jūras reģiona valstu telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta darbiniekiem, kā arī uz ieslodzījuma vietās nodarbinātiem notiesātajiem.

(6) Par valsts vai pašvaldības institūcijas amatpersonām (darbiniekiem) šā likuma izpratnē uzskatāmas personas, kuras minētas šā panta otrajā daļā vai ir nodarbinātas šā panta pirmajā daļā minētajās institūcijās, pamatojoties uz darba līgumu, kuras pilda valsts dienestu, kuras ir ievēlētas, apstiprinātas vai ieceltas amatā vai citādi pilda noteiktus amata (dienesta, darba) pienākumus valsts vai pašvaldības institūcijā.

(7) Amatpersonām (darbiniekiem) piemērojamas darba tiesiskās attiecības, amata tiesiskās attiecības vai dienesta gaitu regulējošu normatīvo aktu normas tiktāl, ciktāl to nenosaka šis likums.

II nodaļa
Atlīdzības sistēma

3.pants. Atlīdzība

(1) Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzību šā likuma izpratnē veido darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinājumi. Darba samaksa šā likuma izpratnē ir mēnešalga, piemaksas un prēmijas. Sociālās garantijas šā likuma izpratnē ir pabalsti, kompensācijas, apdrošināšana un šajā likumā noteikto izdevumu segšana.

(2) Valsts vai pašvaldības institūcija, izstrādājot normatīvos aktus un darba koplīgumus, par atlīdzību konsultējas ar amatpersonu (darbinieku) pārstāvjiem atbilstoši darba tiesiskās attiecības, amata tiesiskās attiecības vai dienesta gaitu regulējošiem normatīvajiem aktiem.

(3) Valsts vai pašvaldības institūcija iekšējos normatīvajos aktos, pašvaldības saistošajos noteikumos, darba koplīgumos un darba līgumos nedrīkst amatpersonai (darbiniekam) paredzēt citādu atlīdzību nekā tā, kas noteikta šajā likumā, izņemot šā panta ceturtajā un piektajā daļā paredzētos gadījumus.

(4) Valsts vai pašvaldības institūcija tai piešķirto finanšu līdzekļu ietvaros iekšējos normatīvajos aktos, pašvaldības saistošajos noteikumos, darba koplīgumos vai darba līgumos amatpersonām (darbiniekiem) var paredzēt tikai vienu apmaksātu brīvdienu pirmajā skolas dienā sakarā ar bērna skolas gaitu uzsākšanu 1.— 4.klasē un ne vairāk kā trīs apmaksātas brīvdienas sakarā ar stāšanos laulībā. Šīs papildu sociālās garantijas nedod tiesības pieprasīt papildu finansējumu no valsts vai pašvaldības budžeta.

(5) Šā panta trešā daļa neattiecas uz gadījumiem, kad:

1) Latvijas Zinātņu akadēmija, valsts dibināta augstskola vai zinātniskais institūts vai to izveidotas iestādes atlīdzību amatpersonām (darbiniekiem) izmaksā no līdzekļiem, kas iegūti par zinātniskās darbības veikšanu, vai atlīdzība (izņemot darba samaksu) netiek izmaksāta par valsts budžeta līdzekļiem;

2) valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās vai publiski privātās kapitālsabiedrībās, kas noslēgušas līgumu par sniedzamo veselības aprūpes pakalpojumu, nodarbinātajām ārstniecības personām, kuras sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, atlīdzība netiek izmaksāta par valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem;

3) pašvaldība izmanto tai šajā likumā paredzēto iespēju pašai lemt par attiecīgās atlīdzības daļas piešķiršanu, apmēru vai izmaksu;

4) pašvaldība vai plānošanas reģions šajā likumā minētajās institūcijās nodarbinātai amatpersonai (darbiniekam) noteikto atlīdzību nosaka mazākā apmērā vai nolemj attiecīgu atlīdzības sastāvdaļu nepiemērot. Šis punkts neattiecas uz šajā likumā noteikto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu un atlaišanas pabalstu.

(6) Šā panta ceturtajā un piektajā daļā minētajos gadījumos valsts vai pašvaldības institūcija pati nosaka minētās atlīdzības daļas izmaksāšanas nosacījumus un kārtību, ciktāl tas nav pretrunā ar ārējiem normatīvajiem aktiem.

(7) Valsts vai pašvaldības institūcijas amatpersonām (darbiniekiem) normatīvajos aktos noteikto atlīdzību pārskata, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī (iekšzemes kopprodukta izmaiņas, produktivitātes izmaiņas, inflācija, deflācija) un ņemot vērā citus pamatotus kritērijus. Atlīdzības pārskatīšanai gan valsts, gan pašvaldību institūcijas piemēro vienotu pieeju.

(8) Ministru kabinets nosaka valsts tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu (darbinieku) atlīdzības un personu uzskaites sistēmu (datubāzi), kā arī citu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzības uzskaites sistēmu (datubāzi).

III nodaļa
Mēnešalga

4.pants. Mēnešalgas apmēra noteikšanas vispārīgie principi sadalījumā pa amatu grupām

(1) Valsts institūcijas amatpersonām (darbiniekiem) mēnešalgas apmēru nosaka tādējādi, lai mēnešalga nepārsniegtu Ministru prezidentam noteikto mēnešalgu, izņemot šā panta septītajā daļā minēto gadījumu. Pašvaldības institūcijas amatpersonām (darbiniekiem) mēnešalgas apmēru nosaka tādējādi, lai mēnešalga nepārsniegtu šajā likumā pašvaldības domes priekšsēdētājam noteikto maksimālo mēnešalgu.

(2) Saeimas ievēlētajām, apstiprinātajām un ieceltajām amatpersonām, izņemot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku, un pašvaldības domes deputātiem mēnešalgas apmēru nosaka šajā likumā paredzētajā kārtībā, attiecīgu koeficientu piemērojot Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajam valstī strādājošo aizpagājušā gada mēneša vidējās darba samaksas apmēram (turpmāk — mēneša vidējās darba samaksas apmērs), kas noapaļots pilnos latos.

(3) Valsts tiešās pārvaldes iestādes amatpersonām (darbiniekiem) mēnešalgas apmēru nosaka, klasificējot amatus atbilstoši Ministru kabineta noteiktajam valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogam un ņemot vērā amatam atbilstošo mēnešalgu grupu, kā arī amatpersonas (darbinieka) kvalifikācijas pakāpi.

(4) Centrālās vēlēšanu komisijas, Centrālās zemes komisijas, Nacionālās radio un televīzijas padomes, tiesu un prokuratūras, Valsts prezidenta kancelejas, Saeimas Kancelejas un citu Saeimas struktūrvienību, Valsts kontroles, Tiesībsarga biroja, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas, publisko nodibinājumu, pašvaldību, zinātnisko institūtu, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Augstākās izglītības padomes, plānošanas reģionu, pastarpinātās pārvaldes iestāžu amatpersonām (darbiniekiem) un valsts dibinātu augstskolu vispārējam personālam, kas neieņem pedagogu amatu sarakstā noteiktos amatus, mēnešalgas apmēru nosaka, ņemot vērā amata vērtību (atbildības līmeni un sarežģītību), kā arī konkrētās amatpersonas (darbinieka) individuālās kvalifikācijas un prasmju novērtējumu.

(5) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kā arī karavīriem mēnešalgas apmēru nosaka atbilstoši dienesta pakāpei un izdienai.

(6) Pašvaldību iestādēs, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās vai publiski privātās kapitālsabiedrībās, kas noslēgušas līgumu par sniedzamo veselības aprūpes pakalpojumu, nodarbinātajām ārstniecības personām, kuras sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, un ārstniecības personām, kuras sniedz no pašvaldību budžetiem apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus pašvaldību izglītības iestādēs, mēnešalgas apmēru nosaka atbilstoši amata novērtējumam.

(7) Ostas valdes locekļiem mēnešalgas apmēru nosaka atbilstoši ostu iedalījumam.

5.pants. Pašvaldības domes deputātu mēnešalga

(1) Pašvaldības domes deputātu mēnešalga nedrīkst pārsniegt mēneša vidējās darba samaksas apmēru, kas noapaļots pilnos latos un kam piemērots šāds koeficients:

1) pašvaldības domes priekšsēdētājam — līdz 3,64;

2) pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniekam — līdz 3,2;

3) pašvaldības domes komitejas priekšsēdētājam — līdz 2,55;

4) pašvaldības domes deputātam — līdz 1,2.

(2) Pašvaldības dome reglamentē šā panta pirmajā daļā minētās mēnešalgas noteikšanas kārtību un apmēru, nepārsniedzot šā panta pirmajā daļā norādītos ierobežojumus.

6.pants. Saeimas ievēlēto, apstiprināto un iecelto amatpersonu, izņemot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku, mēnešalga

(1) Ministru kabineta locekļiem un parlamentārajiem sekretāriem mēnešalgu nosaka, mēneša vidējās darba samaksas apmēram, kas noapaļots pilnos latos, piemērojot šādu koeficientu:

1) Ministru prezidentam — 4,05;

2) Ministru prezidenta biedram — 3,85;

3) ministram, īpašu uzdevumu ministram — 3,648;

4) parlamentārajam sekretāram — 2,837.

(2) Saeimas ievēlētajām, apstiprinātajām un ieceltajām amatpersonām — valsts kontrolierim un Valsts kontroles padomes locekļiem, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājam un padomes locekļiem, tiesībsargam, Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājam un locekļiem, Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam, viņa vietniekam, komisijas sekretāram un locekļiem, Centrālās zemes komisijas priekšsēdētājam, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājam — mēnešalgu nosaka, mēneša vidējās darba samaksas apmēram, kas noapaļots pilnos latos, piemērojot šādu koeficientu:

1) valsts kontrolierim — 4,05;

2) Valsts kontroles padomes loceklim — 3,32;

3) Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes priekšsēdētājam — 3,97;

4) Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklim — 3,32;

5) tiesībsargam — 3,41;

6) Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājam — 2,54;

7) Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja vietniekam — 2,50;

8) Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklim — 1,59;

9) Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam — 3,32;

10) Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vietniekam — 2,82;

11) Centrālās vēlēšanu komisijas sekretāram — 2,82;

12) Centrālās vēlēšanu komisijas loceklim — 2,12;

13) Centrālās zemes komisijas priekšsēdētājam — 0,80;

14) Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājam — 2,33.

(3) Šā panta otrās daļas 12.punktā minētais Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis mēnešalgu saņem proporcionāli komisijā nostrādātajam laikam.

7.pants. Valsts tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu (darbinieku) mēnešalga

(1) Valsts tiešās pārvaldes iestādes amatpersonām (darbiniekiem) mēnešalgu nosaka, ņemot vērā amatam atbilstošo mēnešalgu grupu, kā arī amatpersonas (darbinieka) kvalifikācijas pakāpi. Amatam atbilstošo mēnešalgu grupu nosaka, pamatojoties uz amatu saimi un līmeni. Amatu saimi un līmeni nosaka atbilstoši Ministru kabineta noteiktajam valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogam.

(2) Valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogs paredz šajās institūcijās noteikto amatu funkciju sistematizētu apkopojumu. Amatam atbilstošās funkcijas sakārto funkcionālajās grupās — amatu saimēs. Amatu saimē aptver amatu pamatfunkcijas, proti, līdzīgus darba uzdevumus un pamatpienākumus. Amatu saimē amatus sadala pa līmeņiem, kas raksturo galvenās atšķirības starp vienas saimes amatiem, ņemot vērā pienākumu sarežģītību, atbildību un vadības funkcijas. Amatu katalogā sniedzams līmeņu raksturojums, amatu saimju apraksts, kā arī attiecīgajiem amatiem atbilstošo pamatpienākumu apraksts.

(3) Ministru kabinets nosaka:

1) valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogu;

2) amatpersonu (darbinieku) kvalifikācijas pakāpes, to noteikšanas kārtību atbilstoši amata pienākumu vai darba izpildes vērtējumam, kurā tiek ņemta vērā iepriekšējā periodā plānoto uzdevumu izpilde vai mērķu sasniegšana, un pieredzei amatā (dienestā, darbā) valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī mēnešalgu grupas, apmērus un mēnešalgas noteikšanas kārtību.

(4) Amatpersonai (darbiniekam), kuru norīko darbā Eiropas Savienības institūcijās, saglabā mēnešalgu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

8.pants. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm mēnešalga

(1) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, izņemot Drošības policijas amatpersonas (darbiniekus), mēnešalgas apmēru, ņemot vērā amata kategoriju un līmeni, amata pienākumu specifiku un atbildības līmeni, izdienu un mēnešalgas noteikšanas kārtību, kā arī Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm — profesionālu sportistu — mēnešalgas apmēru un noteikšanas kārtību reglamentē Ministru kabinets.

(2) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi, kura iecelta kadeta amatā un pirms mācību uzsākšanas Iekšlietu ministrijas sistēmas vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes izglītības iestādē nav ieņēmusi citu amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi amatu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādē vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē, mēnešalga atbilst valstī noteiktajai minimālajai mēneša darba algai.

(3) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi, kura uz noteiktu laiku valsts interesēs iecelta valsts civildienesta ierēdņa amatā Iekšlietu ministrijā vai Tieslietu ministrijā, mēnešalgu nosaka atbilstoši attiecīgajam ierēdņa amatam, bet tās apmērs nedrīkst būt mazāks par iepriekšējās mēnešalgas apmēru.

9.pants. Karavīru un militāro darbinieku mēnešalga

(1) Karavīra mēnešalgas apmēru un noteikšanas kārtību, ņemot vērā dienesta pakāpi un izdienu, kā arī Aizsardzības ministrijas amatpersonas (darbinieka) — profesionāla sportista — mēnešalgas apmēru un noteikšanas kārtību reglamentē Ministru kabinets.

(2) Karavīrs, kas iecelts augstākai dienesta pakāpei atbilstošā amatā, tā pildīšanas laikā saņem piemaksu mēnešalgu starpības apmērā. Karavīrs, kas iecelts zemākai dienesta pakāpei atbilstošā amatā, tā pildīšanas laikā saņem mēnešalgu atbilstoši savai dienesta pakāpei.

(3) Karavīrs, kas uz noteiktu laiku valsts interesēs iecelts valsts civildienesta ierēdņa amatā vai citā amatā, tā pildīšanas laikā saņem karavīram noteikto mēnešalgu un karavīram noteiktos pabalstus un kompensācijas.

(4) Ja karavīrs saņem slimības pabalstu un tā apmērs ir mazāks par karavīra mēnešalgu, viņam no atalgojumam piešķirtajiem līdzekļiem kompensē šo starpību.

(5) No amata atstādināts karavīrs saņem mēnešalgu un karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju. Karavīrs par patvaļīgā prombūtnē pavadīto laiku nesaņem mēnešalgu, piemaksas un karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju, šo laiku neieskaita viņa izdienas stāžā. Laikā, kad karavīrs atrodas arestā, viņu nodrošina ar uzturdevu, bet mēnešalgu un piemaksas viņam neizmaksā.

(6) Militārais darbinieks saņem mēnešalgu, kāda paredzēta attiecīgajam amatam atbilstošās dienesta pakāpes karavīram karavīra dienesta pirmajā gadā, un karavīra uzturdevu vai tās kompensāciju.

10.pants. Valsts drošības iestāžu amatpersonu (darbinieku) mēnešalga

Valsts drošības iestāžu amatpersonu (darbinieku) mēnešalgas apmēru un noteikšanas kārtību reglamentē Ministru kabinets.

11.pants. Citu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) mēnešalga

(1) Centrālās vēlēšanu komisijas, Centrālās zemes komisijas, Nacionālās radio un televīzijas padomes, tiesu un prokuratūras, Tiesībsarga biroja, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas, publisko nodibinājumu, zinātnisko institūtu, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Augstākās izglītības padomes, pašvaldību, plānošanas reģionu, pastarpinātās pārvaldes iestāžu amatpersonām (darbiniekiem) un valsts dibinātu augstskolu vispārējam personālam, kas neieņem pedagogu amatu sarakstā noteiktos amatus, mēnešalgu nosaka, ņemot vērā amata vērtību (atbildības līmeni un sarežģītību), kā arī konkrētās amatpersonas (darbinieka) individuālās kvalifikācijas un prasmju novērtējumu, bet šīs mēnešalgas nedrīkst pārsniegt tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonām (darbiniekiem), kuri pilda līdzīgas atbildības un sarežģītības amatus, noteiktās mēnešalgas. Amatus klasificē atbilstoši valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogam, amatu saimi un līmeni nosaka, klasificēšanas rezultātus apstiprina šo institūciju darbību regulējošos normatīvajos aktos noteiktās amatpersonas (institūcijas).

(2) Valsts kontroles, Valsts prezidenta kancelejas, Saeimas Kancelejas un citu Saeimas struktūrvienību amatpersonu (darbinieku) mēnešalgu nosaka šo institūciju darbību regulējošos normatīvajos aktos noteiktās amatpersonas (institūcijas), ņemot vērā amata vērtību (atbildības līmeni un sarežģītību) un konkrētās amatpersonas (darbinieka) individuālās kvalifikācijas un prasmju novērtējumu, kā arī tiešās pārvaldes iestāžu amatpersonu (darbinieku) līdzīgas atbildības un sarežģītības amatiem noteiktās mēnešalgas.

12.pants. Ārstniecības personu mēnešalga

Pašvaldību iestādēs, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās vai publiski privātās kapitālsabiedrībās, kas noslēgušas līgumu par sniedzamo veselības aprūpes pakalpojumu, nodarbinātajām ārstniecības personām, kuras sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus, un ārstniecības personām, kuras sniedz no pašvaldību budžetiem apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus pašvaldību izglītības iestādēs, zemākās mēnešalgas nosaka Ministru kabinets.

13.pants. Ostas valdes locekļu mēnešalga

Ostas valdes locekļu mēnešalgas apmēru un noteikšanas kārtību atbilstoši ostu iedalījumam reglamentē Ministru kabinets.

IV nodaļa
Piemaksas

14.pants. Vispārējās piemaksas

(1) Amatpersona (darbinieks) saņem piemaksu ne vairāk kā 20 procentu apmērā no tai noteiktās mēnešalgas, ja papildus saviem tiešajiem amata (darba, dienesta) pienākumiem aizvieto prombūtnē esošu amatpersonu (darbinieku), pilda vakanta amata (dienesta, darba) pienākumus vai papildus amata aprakstā noteiktajiem pienākumiem pilda vēl citus pienākumus. Par prombūtnē esošas ārstniecības personas, kā arī vakanta ārstniecības personas amata pienākumu pildīšanu ārstniecības persona saņem piemaksu, kas nav lielāka par 50 procentiem no tai noteiktās mēnešalgas. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi saņem piemaksu par papildu pedagoģisko darbu izglītības iestādē, kurā attiecīgā amatpersona ieņem amatu, ja šīs amatpersonas amata pienākumos neietilpst pedagoģiskā darba veikšana, un šī piemaksa nedrīkst būt lielāka par 50 procentiem no attiecīgajam pedagoga amatam noteiktās mēnešalgas. Piemaksas apmēru, tās noteikšanas pamatojumu, kā arī laikposmu, uz kuru nosakāma piemaksa, reglamentē attiecīgās valsts vai pašvaldības institūcijas kompetentā amatpersona (institūcija).

(2) Ja amatpersonai (darbiniekam) ir noteiktas vairākas šā panta pirmajā daļā minētās piemaksas, to kopsumma nedrīkst pārsniegt 20 procentus no mēnešalgas. Ja ārstniecības personai noteiktas vairākas piemaksas par dažādiem papildus veicamajiem darbiem, piemaksu kopsumma nedrīkst pārsniegt 50 procentus no mēnešalgas.

(3) Piemaksu par prombūtnē esošas amatpersonas (darbinieka) aizvietošanu vai vakanta amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu var noteikt ne vairāk kā divām amatpersonām (darbiniekiem). Piemaksu par vakanta amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu var noteikt uz laiku līdz četriem mēnešiem.

(4) Amatpersonas (darbinieki), izņemot karavīrus, saņem piemaksu par nakts darbu 50 procentu apmērā no tām noteiktās stundas algas likmes.

(5) Ārstniecības persona par darbu neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā, ārstniecības persona, kas strādā dzemdību vai jaundzimušo nodaļā, kā arī neatliekamās medicīniskās palīdzības automobiļa vadītājs saņem piemaksu par nakts darbu 75 procentu apmērā no attiecīgajam darbiniekam noteiktās stundas algas likmes.

(6) Amatpersonas (darbinieki), izņemot karavīrus, kā arī Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm saņem piemaksu par virsstundu darbu vai darbu svētku dienās 100 procentu apmērā no tām noteiktās stundas algas likmes, vai arī tām kompensē virsstundu darbu, piešķirot atpūtas laiku citā nedēļas dienā.

(7) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta pienākumu pildīšanu virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika kompensē, piešķirot atpūtas laiku, kura ilgums atbilst dienesta pienākumu pildīšanai virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika.

(8) Amatpersonai (darbiniekam), kam noteikts normālais nedēļas darba laiks, virsstundu darbu apmaksā par katru kalendāra mēnesi saskaņā ar darba laika uzskaites datiem.

(9) Amatpersonai (darbiniekam), kam noteikts summētais darba laiks, tā atskaites periods ir četri mēneši, ja normatīvajos aktos vai darba koplīgumā nav noteikts cits atskaites periods. Apmaksā virsstundas, kas četru kalendāra mēnešu laikā nostrādātas virs normālā darba laika stundu kopsummas. Normālā darba laika stundu kopsummā neieskaita laiku, kad darbs nav veikts attaisnojošu iemeslu dēļ.

(10) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nosaka piemaksu 100 procentu apmērā no tai noteiktās stundas algas likmes par dienesta pienākumu pildīšanu virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika, ja amatpersonu iesaista dienesta pienākumu pildīšanā virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika, lai nodrošinātu īpaši nozīmīgus valsts pasākumus, novērstu katastrofu un dabas stihiju sekas, nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību vai veiktu citus ārkārtas uzdevumus, un šim mērķim saskaņā ar īpašu Ministru kabineta lēmumu ir piešķirti valsts budžeta līdzekļi, kā arī no iestādes ieņēmumiem par sniegtajiem maksas pakalpojumiem, ja amatpersonu iesaista sabiedriski nozīmīgos publiskos sporta vai kultūras pasākumos.

15.pants. Speciālās piemaksas

(1) Amatpersona (darbinieks) saņem speciālās piemaksas par darbu (dienestu), kas saistīts ar īpašu risku, par nosacījumiem, kas saistīti ar amata (dienesta, darba) specifiku, par diplomātisko rangu, izdienu un speciālo dienesta pakāpi. Speciālās piemaksas, to apmērus un noteikšanas kārtību reglamentē Ministru kabinets.

(2) Par īpašu risku šā panta izpratnē uzskatāms amats (dienests, darbs), kas saskaņā ar darba vides risku novērtējumu ir saistīts ar tik lielā mērā paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai risku darbinieka drošībai un veselībai, ka to nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar darba aizsardzības pasākumiem.

V nodaļa
Prēmijas

16.pants. Prēmijas

(1) Amatpersonas (darbiniekus), izņemot šā likuma 5., 6. un 13.pantā minētās amatpersonas, var prēmēt šā panta otrajā un trešajā daļā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Prēmiju izmaksai kalendāra gada laikā var izmantot ne vairāk kā 15 procentus no atalgojumam piešķirto līdzekļu apjoma.

(2) Amatpersonām (darbiniekiem), izņemot Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, saskaņā ar ikgadējo darbības un tās rezultātu novērtējumu reizi gadā var izmaksāt prēmiju, kuras apmērs nedrīkst pārsniegt 120 procentus no mēnešalgas. Valsts tiešās pārvaldes iestādēm prēmijas apmēru un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets, bet citām valsts vai pašvaldības institūcijām — šo institūciju darbību regulējošos normatīvajos aktos noteiktās amatpersonas (institūcijas).

(3) Amatpersonu (darbinieku) ne biežāk kā divas reizes gadā atbilstoši valsts vai pašvaldības institūcijā noteiktajai prēmēšanas kārtībai un kritērijiem var prēmēt par darba kvalitāti un darba ieguldījumu, pildot attiecīgās institūcijas attiecīgajam periodam plānotos uzdevumus vai neparedzētus un ārkārtējus uzdevumus, kā arī par drošsirdīgu un pašaizliedzīgu rīcību, veicot amata (darba, dienesta) pienākumus. Ikreizējās prēmijas apmērs nedrīkst pārsniegt 120 procentus no mēnešalgas.

VI nodaļa
Pabalsti

17.pants. Atlaišanas vai atvaļināšanas pabalsts

(1) Amatpersonām (darbiniekiem), izņemot karavīrus, ar kurām tiek izbeigtas amata (dienesta, darba) attiecības sakarā ar institūcijas vai amata likvidāciju, amatpersonu (darbinieku) skaita samazināšanu, amatam (dienestam, darbam) noteiktajām prasībām neatbilstošu veselības stāvokli, noteikta vecuma sasniegšanu, pēc kura nav pieļaujama atrašanās dienestā, sakarā ar izdienas pensijas saņemšanai noteiktā izdienas stāža sasniegšanu, kā arī gadījumā, kad tiek atjaunota amatā (dienestā, darbā) amatpersona (darbinieks), kura iepriekš veica attiecīgos amata (dienesta, darba) pienākumus, izmaksā atlaišanas vai atvaļināšanas pabalstu šādā apmērā:

1) viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta mazāk nekā piecus gadus;

2) divu mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta piecus līdz 10 gadus;

3) triju mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta 10 līdz 20 gadus;

4) četru mēnešu vidējās izpeļņas apmērā, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta vairāk nekā 20 gadus.

(2) Amatpersonas (darbinieka) nodarbinātību uzskata par nepārtrauktu arī tad, ja laiks no amata (dienesta, darba) tiesisko attiecību izbeigšanas valsts vai pašvaldības institūcijā līdz to atsākšanai tajā pašā vai citā valsts vai pašvaldības institūcijā nav ilgāks par vienu mēnesi. Pārtraukuma laiku neieskaita šā panta pirmajā daļā noteiktajā nostrādātajā laikā.

(3) Ja amatpersonai (darbiniekam), kuru atbrīvo no amata (dienesta, darba), pamatojoties uz šā panta pirmajā daļā minēto vai sakarā ar valsts vai pašvaldības institūcijas reorganizāciju, piedāvā turpināt amata (dienesta, darba) pienākumu izpildi tajā pašā vai citā institūcijā un ja amatpersona (darbinieks) šim piedāvājumam piekrīt, atlaišanas vai atvaļināšanas pabalstu tai neizmaksā.

(4) Ja amatpersona (darbinieks), kurai izmaksāts atlaišanas vai atvaļināšanas pabalsts, atjaunojas amatā (dienestā, darbā) un amata (dienesta, darba) tiesiskās attiecības ar to tiek atkārtoti izbeigtas, tai neizmaksā atlaišanas vai atvaļināšanas pabalstu par to nostrādāto laiku, par kuru pabalsts jau izmaksāts.

(5) Atvaļinot karavīru no aktīvā dienesta, viņam izmaksā atvaļināšanas pabalstu, ja atvaļināšana notiek:

1) aktīvajam dienestam noteiktā maksimālā vecuma sasniegšanas dēļ, izbeidzot profesionālā dienesta līgumu pirms termiņa veselības stāvokļa dēļ (trauma, invaliditāte vai slimība, kas iegūta dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus) vai vienības (apakšvienības) likvidēšanas (reorganizēšanas, karavīru skaita samazināšanas) dēļ un viņam nepiedāvā citu amatu, kā arī profesionālā dienesta līguma termiņam beidzoties pirms aktīvajam dienestam noteiktā maksimālā vecuma sasniegšanas, — pēdējā mēneša mēnešalgas un piemaksu apmērā;

2) izbeidzot profesionālā dienesta līgumu pirms termiņa vienības (apakšvienības) likvidēšanas (reorganizēšanas, karavīru skaita samazināšanas) dēļ, un karavīrs atsakās no piedāvātā
amata, — pēdējo divu nedēļu mēnešalgas apmērā.

(6) Atvaļinot karavīru no aktīvā dienesta citu iemeslu dēļ, viņam izmaksā mēnešalgu un piemaksas līdz atvaļināšanas dienai.

(7) Karavīram, kurš pirms atvaļināšanās no aktīvā dienesta piedalījies starptautiskajā operācijā vai bijis iesaistīts ātrās reaģēšanas spēkos ārpus Latvijas teritorijas, šā panta piektās daļas 1.punktā paredzēto atvaļināšanas pabalstu izmaksā, ņemot vērā pēdējā mēneša mēnešalgu un piemaksas, kādas viņam bija noteiktas pamatdienesta vietā Latvijā.

(8) Ja militārā darbinieka darba līgums izbeidzas sakarā ar to, ka amatā, kuru viņš ieņem, tiek iecelts karavīrs, militārajam darbiniekam izmaksā atlaišanas pabalstu viena mēneša vidējās izpeļņas apmērā.

(9) Atlaišanas pabalstu vienas mēnešalgas apmērā izmaksā:

1) Saeimas ievēlētai, apstiprinātai vai ieceltai amatpersonai, tai atstājot amatu pēc pilnvaru termiņa beigām, ar nosacījumu, ka tā nav atkārtoti ievēlēta, apstiprināta vai iecelta šajā pašā amatā;

2) Ministru kabineta loceklim vai parlamentārajam sekretāram pēc tam, kad viņš beidzis pildīt amata pienākumus. Pabalstu neizmaksā, ja Ministru kabineta loceklis vai parlamentārais sekretārs amata zaudēšanas brīdī ir Saeimas deputāts. Pabalstu parlamentārajam sekretāram neizmaksā arī tad, ja viņš pēc atbrīvošanas no parlamentārā sekretāra amata turpina pildīt Ministru kabineta locekļa konsultatīvās amatpersonas vai darbinieka pienākumus;

3) Ministru kabineta locekļa konsultatīvajai amatpersonai vai darbiniekam, izbeidzoties darba līgumam, kas noslēgts uz Ministru kabineta locekļa pilnvaru laiku. Ja Ministru kabineta locekļa konsultatīvā amatpersona vai darbinieks turpina darbu tajā pašā vai citā valsts vai pašvaldības institūcijā vai turpina darbu, pamatojoties uz jaunu līgumu, kas noslēgts uz Ministru kabineta locekļa pilnvaru laiku, viņam neizmaksā atlaišanas pabalstu;

4) pašvaldības domes deputātam, kurš ir atbrīvots no iepriekšējā amata (dienesta, darba) sakarā ar ievēlēšanu algotā amatā domē, pēc tam, kad viņš līdz ar deputāta pilnvaru izbeigšanos ir beidzis pildīt šā amata pienākumus un viņu divu nedēļu laikā nevar nodrošināt ar iepriekšējo vai līdzvērtīgu darbu. Šāds pabalsts izmaksājams arī pašvaldības domes deputātam, ja viņu atbrīvo no amata sakarā ar tādu domes lēmumu, kas nav pamatots ar likumā vai pašvaldības nolikumā noteikto pienākumu, attiecīgās pašvaldības domes lēmumu, tiesas spriedumu nepildīšanu, likumu vai Ministru kabineta noteikumu neievērošanu;

5) ostas valdes loceklim, ja viņš atsaukts no amata, izņemot gadījumus, kad atsaukšana pamatota ar pilnvaru pārkāpšanu, pienākumu nepildīšanu vai nepienācīgu pildīšanu, tādējādi nodarot būtisku kaitējumu ostai.

(10) Ja persona amata zaudēšanas brīdī vienlaikus ir parlamentārais sekretārs un Ministru kabineta locekļa konsultatīvā amatpersona vai darbinieks, tā saņem atlaišanas pabalstu tās mēnešalgas apmērā, kuru izvēlējusies saņemt, pildot minētos amata (darba) pienākumus.

18.pants. Atvaļinājuma pabalsts

(1) Amatpersona (darbinieks), aizejot ikgadējā atvaļinājumā, saņem atvaļinājuma pabalstu. Atvaļinājuma pabalstu piešķir vienu reizi kalendāra gadā un izmaksā amatpersonai (darbiniekam), tai pirmo reizi konkrētajā kalendāra gadā aizejot atvaļinājumā. Atvaļinājuma pabalsts netiek pārcelts uz nākamo kalendāra gadu.

(2) Amatpersonas (darbinieki), izņemot šā likuma 5., 6. un 13.pantā minētās amatpersonas, karavīrus un pašvaldību amatpersonas (darbiniekus), saņem atvaļinājuma pabalstu šādā apmērā:

1) 25 procentu apmērā no mēnešalgas, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta mazāk nekā vienu gadu;

2) 50 procentu apmērā no mēnešalgas, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta no viena gada līdz trim gadiem;

3) 75 procentu apmērā no mēnešalgas, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta no trim līdz pieciem gadiem;

4) 100 procentu apmērā no mēnešalgas, ja amatpersona (darbinieks) valsts vai pašvaldības institūcijās bijusi nepārtraukti nodarbināta vairāk par pieciem gadiem.

(3) Šā likuma 5., 6. un 13.pantā minētās amatpersonas, kā arī karavīri saņem atvaļinājuma pabalstu vienas mēnešalgas apmērā.

(4) Pašvaldības amatpersonām (darbiniekiem) šā panta pirmajā daļā minēto pabalstu, nepārsniedzot vienas mēnešalgas apmēru, izmaksā pašvaldības domes noteiktajā kārtībā un apmērā.

(5) Ja ar amatpersonu (darbinieku) tiek izbeigtas amata (dienesta, darba) attiecības un tā kārtējā gadā nav izmantojusi ikgadējo atvaļinājumu vai tā daļu un atvaļinājuma pabalstu nav saņēmusi, tai to neizmaksā.

19.pants. Amatpersonu (darbinieku), izņemot karavīrus, ievainojuma, sakropļojuma vai citāda, pildot amata (dienesta, darba) pienākumus, gūta veselības bojājuma gadījumā vai nāves gadījumā izmaksājamais pabalsts

(1) Amatpersonu (darbinieku), izņemot karavīrus, nāves gadījumā ģimenes loceklis vai persona, kura uzņēmusies amatpersonas (darbinieka) apbedīšanu, saņem vienreizēju pabalstu amatpersonai (darbiniekam) noteiktās mēnešalgas apmērā.

(2) Ārvalstīs dienējoša diplomāta, diplomātiskā vai konsulārā dienesta amatpersonas (darbinieka) nāves gadījumā viņa ģimene papildus šā panta pirmajā daļā noteiktajam pabalstam saņem vienreizēju pabalstu, kas ir vienāds ar 10 mēnešu algas pabalstiem par dienestu ārvalstīs.

(3) Amatpersonas (darbinieki), izņemot karavīrus, kuras, pildot ar dzīvības vai veselības apdraudējumu (risku) saistītus amata (dienesta, darba) pienākumus, ir guvušas ievainojumu vai sakropļojumu vai kuru veselībai nodarīts citāds kaitējums un kuras vairs nevar pildīt amata (dienesta, darba) pienākumus, saņem vienreizēju pabalstu. Veselības bojājumus, sakarā ar kuriem izmaksā minēto pabalstu, tā apmērus un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(4) Ja amatpersonu (darbinieku), izņemot karavīrus, amata (dienesta, darba) pienākumi ir saistīti ar dzīvības vai veselības apdraudējumu (risku) un tās gājušas bojā vai mirušas gada laikā pēc nelaimes gadījuma tajā gūto veselības bojājumu dēļ, šīs amatpersonas (darbinieki) tiek apbedītas par valsts budžeta līdzekļiem un to neatraidāmajiem mantiniekiem izmaksā vienreizēju pabalstu 50 000 latu apmērā. Šā pabalsta piešķiršanas kārtību, kā arī apbedīšanas izdevumu apmēru un segšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(5) Šā panta trešajā un ceturtajā daļā minētos pabalstus Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi piešķir, ja amatpersona cietusi:

1) aizsargājot citu personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības vai valsts intereses no noziedzīgiem un citādiem prettiesiskiem apdraudējumiem;

2) veicot ugunsgrēka dzēšanas darbus, glābšanas darbus vai zemūdens meklēšanas darbus;

3) veicot tiešas robežkontroles funkcijas, kā arī tieši kontrolējot ārzemnieku ieceļošanas, uzturēšanās, tranzīta un izceļošanas nosacījumu izpildi un atbilstoši tiem turot ārzemniekus apsardzībā, pavadot apsardzes uzraudzībā vai izraidot;

4) veicot ārkārtas situāciju novēršanas un to seku likvidēšanas pasākumus;

5) tieši nodrošinot drošības līdzekļa — apcietinājuma — vai kriminālsoda — brīvības atņemšanas — izpildi;

6) piedaloties speciālajā apmācībā.

(6) Attiecībā uz pašvaldības amatpersonām (darbiniekiem) šajā pantā noteikto pabalstu apmērus un piešķiršanas kārtību, kā arī apbedīšanas izdevumu apmēru un segšanas kārtību nosaka attiecīgās pašvaldības dome.

20.pants. Pabalsts sakarā ar ģimenes locekļa vai apgādājamā nāvi

Amatpersonai (darbiniekam) izmaksā pabalstu sakarā ar ģimenes locekļa (laulātā, bērna, vecāku, vecvecāku, adoptētāja vai adoptētā, brāļa vai māsas) vai apgādājamā nāvi ne vairāk kā vienas minimālās mēneša darba algas apmērā.

21.pants. Karavīra ievainojuma, sakropļojuma vai citāda veselības bojājuma vai nāves gadījumā izmaksājamie pabalsti

(1) Ja karavīram aktīvā dienesta laikā vai gada laikā pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta noteikta invaliditāte dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, gūta ievainojuma (sakropļojuma, kontūzijas) dēļ vai tādas slimības dēļ, kuras cēlonis saistīts ar militārā dienesta izpildi (arodslimība), viņam izmaksā vienreizēju pabalstu:

1) I grupas invalīdam — 50 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 30 000 latu;

2) II grupas invalīdam — 40 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 20 000 latu;

3) III grupas invalīdam — 20 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 10 000 latu.

(2) Karavīram, kurš aktīvā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, guvis veselības bojājumus, bet kuram nav noteikta invaliditāte, izmaksā vienreizēju pabalstu:

1) smaga veselības bojājuma gadījumā — piecu mēnešalgu apmērā;

2) vidēji smaga veselības bojājuma gadījumā — triju mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 1000 latu;

3) viegla veselības bojājuma gadījumā — 200 latu apmērā, ja pārejošā darba (dienesta) nespēja ilgst vairāk par sešām dienām.

(3) Karavīram, kurš, pildot militāro dienestu, ir saslimis, pēc ārstēšanās atzīts par turpmākajam aktīvajam dienestam nederīgu un tāpēc pirms dienesta (līguma) termiņa beigām atvaļināts no profesionālā dienesta, izmaksā vienreizēju pabalstu triju mēnešalgu apmērā.

(4) Bojā gājušo aktīvā dienesta karavīru neatraidāmajiem mantiniekiem izmaksā pabalstu:

1) ja rezerves karavīrs vai rezervists gājis bojā aktīvā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, — 50 000 latu apmērā;

2) ja karavīrs gājis bojā, Nacionālo bruņoto spēku kontingenta sastāvā saskaņā ar starptautiskās organizācijas apstiprinātu mandātu piedaloties starptautiskajā operācijā vai starptautiskajā operācijā, dalība kurā noteikta ar Saeimas lēmumu, vai pildot ar komandiera (priekšnieka) pavēli noteiktus uzdevumus, kas saistīti ar ieroču vai bruņojuma pielietošanu un paredz reālu karavīra veselības un dzīvības apdraudējumu, — 120 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 50 000 latu;

3) ja karavīrs gājis bojā, pildot dienesta pienākumus, vai gada laikā pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta miris ievainojuma (sakropļojuma, kontūzijas) vai tādas slimības dēļ, kuras cēlonis saistīts ar militārā dienesta izpildi (arodslimība), —120 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 50 000 latu.

(5) Ja karavīrs gājis bojā aktīvā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, vai gada laikā pēc atvaļināšanas no aktīvā dienesta miris ievainojuma (sakropļojuma, kontūzijas) vai tādas slimības dēļ, kuras cēlonis saistīts ar militārā dienesta izpildi (arodslimība), Aizsardzības ministrija sedz viņa ģimenes locekļiem (laulātajam, bērniem, vecākiem) nepieciešamo medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu kursa izdevumus.

(6) Ja aktīvā dienesta karavīrs, pildot dienesta pienākumus, guvis ievainojumu (sakropļojumu, kontūziju) vai tādu slimību, kuras cēlonis saistīts ar militārā dienesta izpildi (arodslimība), un tiek ārstēts ārpus Latvijas robežām, Aizsardzības ministrija sedz viņa ģimenes locekļu (laulātā, bērnu, vecāku, bet ne vairāk kā divu personu) ceļa (uz ārstēšanas vietu un no tās) izdevumus un viesnīcas (naktsmītnes) izdevumus. Ministru kabinets nosaka viesnīcas (naktsmītnes) izdevumu limitus.

(7) Ja karavīrs aktīvā dienesta laikā neuzmanības dēļ gājis bojā vai guvis veselības bojājumu un kļuvis par invalīdu, bet bojāejas vai veselības bojājuma cēlonis nav saistīts ar tiešo dienesta pienākumu pildīšanu vai viņa ļaunprātīgu vai nepiedienīgu rīcību, viņam vai viņa neatraidāmajiem mantiniekiem var izmaksāt daļu no šajā pantā noteiktā pabalsta, kura apmēru katrā atsevišķajā gadījumā nosaka aizsardzības ministrs.

(8) Šajā pantā noteiktie pabalsti nav izmaksājami Latvijas teritorijā notiekošas karadarbības laikā.

(9) Kārtību, kādā izmeklējami un uzskaitāmi nelaimes gadījumi, kuros cietuši karavīri dienesta laikā, nosaka Ministru kabinets.

(10) Ja karavīrs, piedaloties starptautiskajā operācijā, guvis veselības bojājumu vai slimību vai gājis bojā, šajā pantā minēto pabalstu izmaksā, ņemot vērā mēnešalgu, kāda viņam bija noteikta pamatdienesta vietā Latvijā pirms nosūtīšanas uz starptautisko operāciju.

(11) Karavīru, kas gājis bojā vai miris dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus vai ar militāro dienestu saistītu iemeslu dēļ, apbedī par valsts līdzekļiem. Šādā gadījumā tiek uzstādīts pēc aizsardzības ministra apstiprināta parauga izveidots karavīra kapa piemineklis. Ja tiek uzstādīts citāds, nevis karavīra kapa piemineklis, Aizsardzības ministrija sedz to izdevumu daļu, kura atbilst karavīra kapa pieminekļa vērtībai. Ar karavīra apbedīšanu un karavīra kapa pieminekļa uzstādīšanu saistīto izdevumu veidus un apmēru nosaka Ministru kabinets.

22.pants. Amatpersonas (darbinieka) ievainojuma, sakropļojuma vai citāda ar dalību starptautiskajā operācijā saistīta vai komandējumā uz starptautiskās operācijas rajonu gūta veselības bojājuma gadījumā izmaksājamais pabalsts

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kura piedalās starptautiskajā operācijā vai nosūtīta komandējumā uz starptautiskās operācijas rajonu un, pildot amata (dienesta, darba) pienākumus, cietusi nelaimes gadījumā un guvusi sakropļojumu vai citādu veselības bojājumu, bet kurai nav noteikta invaliditāte, izmaksā vienreizēju pabalstu:

1) smaga veselības bojājuma gadījumā — piecu mēnešalgu apmērā;

2) vidēji smaga veselības bojājuma gadījumā — triju mēnešalgu apmērā;

3) viegla veselības bojājuma gadījumā — vienas mēnešalgas apmērā.

(2) Amatpersonai (darbiniekam), kura piedalās starptautiskajā operācijā vai nosūtīta komandējumā uz starptautiskās operācijas rajonu, pildot amata (dienesta, darba) pienākumus, cietusi nelaimes gadījumā un guvusi sakropļojumu vai citādu veselības bojājumu un kurai noteikta invaliditāte, izmaksā vienreizēju pabalstu:

1) I grupas invalīdam — 20 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 30 000 latu;

2) II grupas invalīdam — 15 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 20 000 latu;

3) III grupas invalīdam — 10 mēnešalgu apmērā, bet ne vairāk kā 10 000 latu.

23.pants. Pabalstu izmaksas ierobežojumi un nosacījumi

Šā likuma 19., 21. un 22.pantā minētos pabalstus neizmaksā, ja konstatē faktus (pašnāvība vai tās mēģinājums, alkohola vai citu apreibinošu līdzekļu lietošana, normatīvo aktu pārkāpumi vai nepiedienīga rīcība), atbilstoši kuriem nelaimes gadījums (veselības bojājums) uzskatāms par nesaistītu ar amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu.

24.pants. Pārcelšanās pabalsts

(1) Ja karavīra pieņemšana profesionālajā dienestā vai pārvietošana dienesta interesēs ir saistīta ar dzīvesvietas maiņu, pēc pārcelšanās uz dienesta vietu viņam izmaksā vienreizēju pabalstu vienas mēnešalgas apmērā un 50 procentu apmērā no viņam noteiktās mēnešalgas par katru ģimenes locekli, kas pārceļas uz jauno dzīvesvietu kopā ar viņu.

(2) Ja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi dienesta interesēs tiek pārcelta amatā uz citu administratīvo teritoriju un maina dzīvesvietu, tā saņem vienreizēju pabalstu jaunajā amatā noteiktās mēnešalgas apmērā un 50 procentu apmērā no jaunās mēnešalgas par katru ģimenes locekli, kas pārceļas kopā ar amatpersonu un pastāvīgi uzturēsies attiecīgajā dzīvesvietā.

25.pants Karavīram izmaksājamais izdienas pabalsts

Karavīrs ik pēc pieciem profesionālā dienesta gadiem saņem vienreizēju pabalstu pēdējo triju mēnešu mēnešalgu un piemaksu apmērā, ja profesionālā dienesta līgums pēc tā termiņa beigām tiek pagarināts.

VII nodaļa
Kompensācijas, mācību izdevumu segšana un apdrošināšana

26.pants. Kompensācija mācību izdevumu segšanai

(1) Amatpersonai (darbiniekam) kompensē mācību izdevumus līdz 30 procentiem no gada mācību maksas, ja tā pēc institūcijas iniciatīvas un savstarpējas vienošanās, nepārtraucot amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu, sekmīgi mācās valsts akreditētā augstākās izglītības iestādē vai ārvalsts mācību iestādē, kuras izdotie diplomi tiek atzīti Latvijā, lai iegūtu amata (dienesta) pienākumu izpildei nepieciešamās speciālās zināšanas.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā amatpersonai (darbiniekam) kompensē mācību izdevumus, šo izdevumu kompensēšanas un atmaksāšanas nosacījumus, kā arī gadījumus, kad amatpersona (darbinieks) neatmaksā ar mācību maksas kompensēšanu saistītos izdevumus.

(3) Pašvaldību amatpersonām (darbiniekiem) izmaksājamā kompensācija mācību izdevumu segšanai nepārsniedz 30 procentus no gada mācību maksas. Tās piešķiršanas kārtību, kritērijus un apmērus, atmaksāšanas nosacījumus un kārtību, kā arī gadījumus, kad attiecīgos izdevumus neatmaksā, nosaka attiecīgās pašvaldības dome.

27.pants. Kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumu segšana

(1) Valsts vai pašvaldības institūcija izvērtē amatpersonas (darbinieka) kvalifikācijas paaugstināšanas nepieciešamību un nodrošina tai iespēju paaugstināt kvalifikāciju, kompensējot mācību izdevumus un saglabājot mēnešalgu un piemaksu par speciālo dienesta pakāpi, diplomātisko rangu, piemaksu par izdienu un uzturdevas kompensāciju.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā amatpersonu (darbinieku) nosūta paaugstināt kvalifikāciju mācību kursos, un ar amatpersonas (darbinieka) kvalifikācijas paaugstināšanu saistīto izdevumu segšanas un atmaksāšanas nosacījumus un kārtību, kā arī gadījumus, kad amatpersona (darbinieks) neatmaksā ar tās kvalifikācijas paaugstināšanu saistītos izdevumus.

(3) Pašvaldību amatpersonām (darbiniekiem) kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumu apmērus un segšanas kārtību nosaka attiecīgās pašvaldības dome.

28.pants. Amatpersonas mācību izdevumu segšana

(1) Valsts institūcija, izvērtējusi dienesta nepieciešamību, var nosūtīt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi vai karavīru uz izglītības iestādi, lai šī amatpersona vai karavīrs iegūtu attiecīgu dienesta pienākumu izpildei nepieciešamo izglītību. Ja amatpersona vai karavīrs minēto izglītību iegūst, pārtraucot dienesta pienākumu izpildi, tam šajā laikā saglabājas mēnešalga, piemaksa par speciālo dienesta pakāpi, piemaksa par izdienu un uzturdevas kompensācija.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā amatpersonām un karavīriem, kas mācās Ministru kabineta noteiktajās izglītības iestādēs, mācību izdevumus finansē no valsts budžeta līdzekļiem.

(3) Ministru kabinets reglamentē nosacījumus, ar kādiem un kārtību, kādā amatpersona vai karavīrs tiek nosūtīts uz izglītības iestādi attiecīgu dienesta pienākumu izpildei nepieciešamās izglītības iegūšanai, kā arī to, kādi izdevumi uzskatāmi par mācību izdevumiem, šo izdevumu segšanas un atmaksāšanas nosacījumus un kārtību, kā arī gadījumus, kad amatpersona neatmaksā attiecīgos izdevumus.

29.pants. Transporta izdevumu kompensācija

(1) Amatpersonai (darbiniekam) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā kompensē transporta izdevumus, kas radušies sakarā ar nosūtīšanu vai atrašanos komandējumā. Citos gadījumos amatpersonai (darbiniekam) kompensē transporta izdevumus, kas radušies, izmantojot sabiedrisko transportu amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei, bet neatlīdzina izdevumus par taksometra izmantošanu. Kārtību un apmēru, kādā amatpersonai (darbiniekam) kompensē sabiedriskā transporta izdevumus, nosaka Ministru kabinets.

(2) Ja amatpersonai (darbiniekam) amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei nav iespējams izmantot sabiedrisko transportu un tā lieto savā īpašumā vai valdījumā esošu transportlīdzekli, tai kompensē izdevumus par patērēto degvielu un transportlīdzekļa nolietojumu. Kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi, lai tā nokļūtu ārstniecības iestādē veselības pārbaudes veikšanai un atgrieztos no tās, kā arī karavīram, militārajam darbiniekam, rezerves karavīram un rezervistam, kas izmanto sabiedrisko transportu, lai dotos uz ārstēšanās un atveseļošanās vietu un atgrieztos no tās, kompensē sabiedriskā transporta izdevumus. Netiek atlīdzināti izdevumi par taksometra izmantošanu. Transporta izdevumu kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(4) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi, kuru dienesta interesēs uz noteiktu laiku pārceļ amatā uz citu administratīvo teritoriju, bet kura nemaina dzīvesvietu, saņem kompensāciju ceļa izdevumu segšanai. Ceļa izdevumu kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

30.pants. Ar pārcelšanos saistīto izdevumu kompensācija

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kuru pārceļ amatā uz citu administratīvo teritoriju un kura tādēļ maina dzīvesvietu, tiek kompensēti ar pārcelšanos saistītie izdevumi, pamatojoties uz izdevumus attaisnojošiem dokumentiem, kas ietver transporta izdevumus un izdevumus par amatpersonas (darbinieka) un tās ģimenes locekļu (apgādājamo) īpašumā esošās iedzīves pārvešanu. Ar pārcelšanos saistīto izdevumu kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Ja Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi vai karavīrs dienesta interesēs maina dzīvesvietu, viņa laulātais pārcelšanās dēļ zaudē darbu un nesaņem bezdarbnieka pabalstu, pensiju vai citus pastāvīgus ienākumus un jaunās dislokācijas vai dienesta vietas apvidū citu darbu nav atradis, tad Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi vai karavīram izmaksā ikmēneša kompensāciju 10 procentu apmērā no mēnešalgas. Kompensāciju izmaksā līdz brīdim, kad laulātais sāk saņemt pastāvīgus ienākumus.

(3) Pašvaldību amatpersonām (darbiniekiem) ar pārcelšanos saistītie izdevumi tiek kompensēti attiecīgās pašvaldības domes noteiktajā kārtībā un apmērā.

31.pants. Kompensācija par dzīvojamās telpas īri un komunālajiem maksājumiem

(1) Karavīram, kas dienesta vietā nav nodrošināts ar dienesta dzīvojamo telpu, izmaksā kompensāciju dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu segšanai. Kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets, un tā nedrīkst pārsniegt 100 latus mēnesī.

(2) Amatpersonai (darbiniekam), kura uz noteiktu laiku pārcelta amatā uz citu administratīvo teritoriju, izmaksā kompensāciju par dzīvojamās telpas īri un komunālajiem maksājumiem. Tas neattiecas uz Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras nosūtītas uz Iekšlietu ministrijas sistēmas vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes izglītības iestādi nepieciešamās izglītības iegūšanai. Dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets, un tā nedrīkst pārsniegt 100 latus mēnesī.

32.pants. Sakaru izdevumu kompensācija

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kurai amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei tiek piešķirts mobilais tālrunis, valsts vai pašvaldības institūcijas noteiktajā apmērā kompensē sakaru izdevumus. Amatpersonai (darbiniekam), kas amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei lieto savā īpašumā esošu mobilo tālruni, sakaru izdevumi tiek kompensēti valsts vai pašvaldības institūcijas noteiktajā kārtībā un apmērā.

(2) Karavīru nodrošina ar dienesta pienākumu izpildei nepieciešamajiem sakaru līdzekļiem aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā.

(3) Diplomātiem sakaru izdevumu kompensācijas apmēru nosaka ārlietu ministrs.

(4) Pašvaldību amatpersonām (darbiniekiem) sakaru izdevumi amata (darba) pienākumu veikšanai tiek kompensēti attiecīgās pašvaldības domes noteiktajā kārtībā un apmērā.

33.pants. Zaudējumu vai kaitējuma kompensācija

Ministru kabinets nosaka sakarā ar amatpersonas (darbinieka) dienesta pienākumu izpildi amatpersonas (darbinieka) mantai vai tās ģimenes locekļu (vecāku, vecvecāku, bērna, mazbērna, adoptētā vai adoptētāja, brāļa, māsas vai laulātā) mantai nodarīto zaudējumu vai veselībai nodarītā kaitējuma apmēru un atlīdzināšanas kārtību.

34.pants. Dienesta pienākumu izpildei nepieciešamā apģērba iegādes kompensācija

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi vai karavīram, kam dienesta pienākumi to specifikas dēļ veicami civilajā apģērbā, kompensē dienesta pienākumu izpildei nepieciešamā apģērba iegādi. Kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

35.pants. Uzturdevas kompensācija

(1) Karavīriem, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, izņemot Drošības policijas amatpersonas (darbiniekus), piešķir uzturdevas kompensāciju. Uzturdevas kompensācijas apmēru un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Uzturdevas kompensāciju Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nepiešķir laikā, kad tā atrodas atvaļinājumā bez darba samaksas saglabāšanas, bērna tēvam piešķirtajā atvaļinājumā vai bērna kopšanas atvaļinājumā, kā arī citos likumā paredzētos gadījumos.

36.pants. Pabalsti un kompensācijas par dienestu ārvalstīs

(1) Diplomātam, diplomātiskā vai konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam), specializētajam atašejam, sakaru virsniekam, karavīram vai valsts drošības iestādes amatpersonai (darbiniekam) laikā, kad tā pilda dienestu ārvalstī, tiek noteikti šādi pabalsti:

1) algas pabalsts par dienestu ārvalstī;

2) pabalsts par laulātā uzturēšanos ārvalstī, ja laulātais nav nodarbināts algotā darbā;

3) pabalsts par bērnu uzturēšanos ārvalstī;

4) pabalsts mājsaimniecības inventāra iegādei, pārceļoties uz dienesta vietu ārvalstī;

5) pabalsts dienesta vajadzībām izmantojamā transporta izdevumu segšanai.

(2) Diplomātam, diplomātiskā vai konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam), specializētajam atašejam, sakaru virsniekam, karavīram vai valsts drošības iestādes amatpersonai (darbiniekam) laikā, kad tā pilda dienestu ārvalstī, tiek kompensēti šādi izdevumi:

1) dzīvokļa īres izdevumi un komunālie maksājumi;

2) ar dzīvokļa īres līguma slēgšanu saistītie izdevumi;

3) ceļa un pārcelšanās izdevumi (arī attiecīgie ģimenes locekļu izdevumi);

4) veselības apdrošināšanas un apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem izdevumi, kā arī transportēšanas izdevumi attiecīgās personas vai tās ģimenes locekļu smagas slimības vai nāves gadījumā;

5) bērnu skolas un pirmsskolas izdevumi;

6) ceļa izdevumi (arī attiecīgie ģimenes locekļu izdevumi), dodoties atvaļinājumā uz Latviju un atgriežoties dienesta vietā.

(3) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minēto pabalstu un kompensāciju apmērus un izmaksas kārtību atbilstoši ārvalstī esošās dienesta vietas specifiskajiem apstākļiem nosaka Ministru kabinets.

(4) Pašvaldības dome nosaka amatpersonu (darbinieku) amatus, kuriem tā var piemērot šā panta pirmajā un otrajā daļā minētos pabalstus un kompensācijas pašas noteiktajā apmērā un kārtībā.

(5) Diplomātam, diplomātiskā vai konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam), kuru dienesta vietā apdraud karadarbība, vardarbība, nemieri vai dabas katastrofas, Ārlietu ministrija var noteikt piemaksu līdz 50 procentiem no to pabalstu apmēra, kuri šim diplomātam, diplomātiskā vai konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam) tiek izmaksāti saskaņā ar šā panta pirmās daļas 1., 2. un 3.punktu, un kompensēt zaudējumus, ko diplomāts, diplomātiskā vai konsulārā dienesta amatpersona (darbinieks) cieta minēto apstākļu dēļ.

(6) Karavīriem, militārajiem darbiniekiem un valsts drošības iestāžu amatpersonām (darbiniekiem), kas tiek nosūtītas dienēt Ziemeļatlantijas līguma organizācijā, Eiropas Savienības institūcijās, šo organizāciju dalībvalstu daudznacionālajos štābos vai kas, pamatojoties uz iepriekšminēto organizāciju lēmumu, tiek nosūtītas uz starptautiskajām operācijām, saglabājas tiesības, kas noteiktas šā panta pirmajā un otrajā daļā, izņemot tiesības uz algas pabalstu par dienestu ārvalstī. Ja karavīra, militārā darbinieka vai valsts drošības iestādes amatpersonas (darbinieka) ģimenes locekļi uzturas ārvalstī, no kuras karavīru, militāro darbinieku vai valsts drošības iestādes amatpersonu (darbinieku) nosūta uz starptautisko operāciju, karavīrs, militārais darbinieks vai valsts drošības iestādes amatpersona (darbinieks) saņem algas pabalstu par dienestu ārvalstī līdz 50 procentu apmēram. Šā pabalsta noteikšanas kārtību un apmēru nosaka Ministru kabinets.

(7) Karavīram netiek piešķirti pabalsti un netiek kompensēti šā panta pirmajā un otrajā daļā paredzētie izdevumi laikā, kad viņš pilda dienestu ārvalstī, piedaloties starptautiskajā operācijā, militārajās mācībās, manevros vai atrodoties komandējumā.

(8) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes amatpersona, kas saskaņā ar institūcijas vadītāja lēmumu ārvalstī apsargā Latvijas Republikas diplomātisko vai konsulāro pārstāvniecību, saņem algas pabalstu par dienestu ārvalstī un kompensāciju ceļa izdevumu segšanai.

(9) Valsts institūcija sedz šādus ar šā panta astotajā daļā minētās amatpersonas uzturēšanos ārvalstī saistītos izdevumus:

1) ar veselības apdrošināšanu un apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem saistītos izdevumus laikā, kad amatpersona uzturējusies ārvalstī;

2) izdevumus, kas saistīti ar dzīvojamās telpas īri un komunālajiem pakalpojumiem.

(10) Šā panta astotajā un devītajā daļā noteiktā pabalsta, kompensācijas un sedzamo izdevumu apmēru, kā arī kārtību, kādā tiek segti ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes amatpersonas uzturēšanos ārvalstī saistītie izdevumi, nosaka Ministru kabinets.

37.pants. Veselības apdrošināšana un apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem

(1) Valsts vai pašvaldības institūcija var apdrošināt amatpersonu (darbinieku) veselību atbilstoši tai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem, bet obligāti apdrošina amatpersonu (darbinieku) veselību vai amatpersonas (darbiniekus) apdrošina pret nelaimes gadījumiem šajā likumā noteiktajos gadījumos. Valsts un pašvaldību institūcijas neapdrošina to amatpersonu (darbinieku) veselību, kurām šajā likumā noteikta apmaksāta veselības aprūpe.

(2) Amatpersonas (darbinieka) veselības apdrošināšanas polises cena nedrīkst pārsniegt normatīvajos aktos par iedzīvotāju ienākuma nodokli noteikto apmēru. Ja apdrošināšanas polises cena pārsniedz minēto apmēru, amatpersona (darbinieks) sedz cenu starpību.

(3) Valsts un pašvaldību institūcijas apdrošina to amatpersonu (darbinieku) veselību, kuras, veicot amata (dienesta, darba) pienākumus, ir pakļautas reālam dzīvības vai veselības apdraudējumam (riskam). Valsts institūcija apdrošina to Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu veselību, kuras veic izmeklēšanu un operatīvo darbību, kā arī to tiesu ekspertu, Valsts meža dienesta amatpersonu (darbinieku), Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes valsts vides inspektoru, Valsts probācijas dienesta amatpersonu (darbinieku) veselību, kuras ir pakļautas riskam:

1) piedaloties izmeklēšanas darbībās;

2) uzraugot meža ugunsdrošību, atklājot, ierobežojot un likvidējot meža ugunsgrēkus, kā arī uzraugot medības un meža izmantošanu reglamentējošu normatīvo aktu ievērošanu;

3) veicot zvejas kontroli, vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas valsts kontroli, valsts nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, īpaši aizsargājamo sugu un biotopu, mikroliegumu aizsardzības un izmantošanas kontroli, kā arī radiācijas drošības un kodoldrošības uzraudzību un kontroli;

4) veicot sociālās uzvedības korekcijas pasākumus soda izciešanas vietās, apmeklējot notiesātos brīvības atņemšanas iestādēs;

5) veicot nosacīti notiesāto personu, pirms termiņa no soda atbrīvoto personu, kā arī to personu uzraudzību, pret kurām izbeigts kriminālprocess, tās nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības, un īstenojot probācijas programmas;

6) organizējot un vadot kriminālsoda — piespiedu darba — izpildi;

7) organizējot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa — sabiedriskā darba — izpildi.

(4) Pašvaldības dome nosaka amatus, kurus ieņemošās amatpersonas (darbinieki) ir pakļautas reālam dzīvības vai veselības apdraudējumam (riskam). Pašvaldības dome nosaka šo amatpersonu (darbinieku) veselības apdrošināšanas apmērus.

(5) Ārlietu ministrija apdrošina visu diplomātu un diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonu (darbinieku) veselību, kā arī apdrošina visus diplomātus un diplomātiskā vai konsulārā dienesta amatpersonas (darbiniekus) pret nelaimes gadījumiem, ja to dienesta vieta ir ārvalstī. Turklāt Ārlietu ministrija apdrošina to diplomātu un diplomātiskā un konsulārā dienesta amatpersonu (darbinieku) ģimenes locekļu veselību, kuri pārceļas uz attiecīgo dienesta vietu ārvalstī. Apdrošināšanas apmēru nosaka Ārlietu ministrija atbilstoši tai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem.

(6) Specializēto atašeju veselības apdrošināšanu un apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem nodrošina tā valsts institūcija, kura viņus norīkojusi, atbilstoši tai piešķirtajiem finanšu līdzekļiem.

38.pants. Ar nosūtīšanu komandējumā saistīta apdrošināšana

Valsts vai pašvaldības institūcija sakarā ar amatpersonas (darbinieka) nosūtīšanu komandējumā likumā un Ministru kabineta noteikumos paredzētajos gadījumos un kārtībā veic amatpersonas (darbinieka) apdrošināšanu un ar šo amatpersonu (darbinieku) saistītu apdrošināšanu vai sedz attiecīgos izdevumus.

39.pants. Apmaksāta veselības aprūpe

Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, valsts drošības iestāžu amatpersonām (darbiniekiem), neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbiniekiem, karavīriem un militārajiem darbiniekiem ir tiesības saņemt apmaksātu veselības aprūpi. Apmaksātās veselības aprūpes saņemšanas nosacījumus, apmaksājamo pakalpojumu veidus un apmaksas kārtību, kā arī veselības aprūpes pakalpojumus un neapmaksājamos izdevumus nosaka Ministru kabinets.

VIII nodaļa
Atvaļinājumi

40.pants. Atvaļinājumi

(1) Amatpersonu (darbinieku) atvaļinājumus, to ilgumu un piešķiršanas kārtību, kā arī citus ar atvaļinājumiem saistītus jautājumus regulē attiecīgās Darba likuma normas, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi.

(2) Karavīram, kas ārstniecības iestādē nodod asinis, attiecīgajā jautājumā piemēro Darba likuma normas, ievērojot noteikumu, ka viņam izmaksā mēnešalgu un piemaksas.

(3) Karavīram, kuram tiek piešķirts grūtniecības un dzemdību atvaļinājums vai atvaļinājums bērna tēvam, adoptētājam vai citai personai, kura faktiski kopj bērnu, par attiecīgo laiku izmaksā arī karavīra uzturdevas kompensāciju. Karavīram, kuram piešķir atvaļinājumu bērna kopšanai, nesaglabā mēnešalgu un piemaksas. Karavīram katra bērna kopšanai piešķir vienu nedalītu šādu atvaļinājumu.

41.pants. Ikgadējais apmaksātais atvaļinājums

(1) Amatpersonām (darbiniekiem), izņemot šā panta turpmākajās daļās minētās amatpersonas (darbiniekus), piešķir ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kura ilgums ir četras kalendāra nedēļas, neskaitot svētku dienas, un par šo laiku izmaksā vidējo izpeļņu.

(2) Zinātniskajā institūtā nodarbinātam zinātniekam piešķir ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kura ilgums ir astoņas kalendāra nedēļas, neskaitot svētku dienas.

(3) Karavīram piešķir apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu — 30 kalendāra dienas, neskaitot svētku dienas. Lidotājam, gaisakuģa apkalpē dienošam karavīram, kuģa apkalpē dienošam jūrniekam un sapierim spridzinātājam, kurš veic spridzināšanas darbus, piešķir 40 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu. Pēc katriem pieciem aktīvajā dienestā nepārtraukti nodienētiem gadiem ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pagarina par trim dienām, bet ne vairāk kā par 15 kalendāra dienām kopumā. Nav atļauts ikgadējo atvaļinājumu kompensēt naudā, izņemot gadījumu, kad no profesionālā dienesta atvaļina karavīru, kas nav izmantojis ikgadējo atvaļinājumu. Kompensējot atvaļinājumu naudā, neizmaksā atvaļinājuma pabalstu, nepiešķir uzturdevu natūrā un neizmaksā tās vērtību naudā. Karavīram atvaļināšanas gadā atvaļinājuma kompensāciju aprēķina par laikposmu no gada sākuma līdz atvaļināšanas dienai (par katru nodienēto mēnesi — proporcionāli nodienētajam laikam, ievērojot šīs daļas pirmā un otrā teikuma nosacījumus).

(4) Karavīram pirmajā dienesta gadā ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu aprēķina par laikposmu no dienas, kad viņš pieņemts profesionālajā dienestā, līdz kalendāra gada beigām (par katru nodienēto mēnesi — 2,5 dienas). Izņēmuma gadījumā ikgadējo atvaļinājumu var pārcelt uz nākamo gadu, bet ne vairāk kā divus gadus pēc kārtas.

(5) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi piešķir ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu — 30 kalendāra dienas, neskaitot svētku dienas, un par šo laiku izmaksā vidējo izpeļņu un uzturdevas kompensāciju. Pēc katriem pieciem izdienas gadiem Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pagarina par trim kalendāra dienām, bet ne vairāk kā par 15 kalendāra dienām kopumā.

(6) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi pirmajā dienesta gadā ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu aprēķina par laikposmu no dienas, kad tā pieņemta dienestā, līdz kalendāra gada beigām un piešķir pēc nepārtraukti nodienētiem vismaz sešiem mēnešiem vai arī pārceļ uz nākamo gadu.

(7) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm un karavīriem ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu var piešķirt pa daļām. Viena no atvaļinājuma daļām nedrīkst būt īsāka par 14 kalendāra dienām. Nav pieļaujams ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu sadalīt vairāk kā trijās daļās.

42.pants. Apmaksātais papildatvaļinājums

(1) Amatpersonām (darbiniekiem), izņemot zinātniskajos institūtos nodarbinātos zinātniekus, var piešķirt apmaksātu papildatvaļinājumu līdz 10 darba dienām pēc pilna ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma izmantošanas. Papildatvaļinājumu var izmantot laikposmā līdz nākamajam ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam. Papildatvaļinājuma piešķiršanas kritērijus, tiem atbilstošo papildatvaļinājuma dienu skaitu un papildatvaļinājuma piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(2) Zinātniskajā institūtā nodarbinātam zinātniekam ik pēc sešiem gadiem piešķir apmaksātu 26 kalendāra nedēļu akadēmisko atvaļinājumu zinātnisko pētījumu vai zinātniskā darba veikšanai un kvalifikācijas pilnveidošanai ārpus darbavietas.

(3) Karavīram:

1) kas, dienesta pienākumus pildot, guvis ievainojumu (traumu, kontūziju) vai smagu slimību, ambulatorās ārstēšanās un atveseļošanās nolūkam piešķir apmaksātu papildatvaļinājumu uz laiku līdz sešiem mēnešiem, pamatojoties uz Nacionālo bruņoto spēku Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas atzinumu;

2) var piešķirt apmaksātu papildatvaļinājumu starptautiskās operācijas laikā, ja viņš tajā piedalās ilgāk par četriem mēnešiem. Papildatvaļinājums nedrīkst pārsniegt 30 kalendāra dienas, aprēķinot 2,5 dienas par mēnesi, un tā laikā karavīrs saņem mēnešalgu un 50 procentus no viņam noteiktās piemaksas par piedalīšanos starptautiskajā operācijā proporcionāli papildatvaļinājuma ilgumam. Karavīram tiek segti ceļa izdevumi, viņam dodoties uz Latviju vai dienesta vietu ārvalstī un atpakaļ uz starptautiskās operācijas rajonu, kā arī viesnīcas (naktsmītnes) izdevumi, ja tādi ceļošanas laikā radušies. Ceļa un viesnīcas (naktsmītnes) izdevumi tiek segti atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par kārtību, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darbinieku darba braucieniem saistītie izdevumi;

3) pēc atgriešanās no starptautiskās operācijas pastāvīgajā dienesta vietā piešķir 20 kalendāra dienas ilgu apmaksātu papildatvaļinājumu, un tā laikā karavīrs saņem mēnešalgu. Papildatvaļinājumu karavīram piešķir ne vēlāk kā mēneša laikā pēc atgriešanās no starptautiskās operācijas. Papildatvaļinājuma laikā neieskaita laiku, kas pavadīts, ārstējoties no starptautiskajā operācijā gūtajiem ievainojumiem vai slimības, kā arī rehabilitācijas periodu.

(4) Diplomātam, diplomātiskā vai konsulārā dienesta amatpersonai (darbiniekam) var piešķirt apmaksātu papildatvaļinājumu, kura ilgumu atkarībā no dienesta apstākļiem nosaka Ārlietu ministrija.

(5) Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi, ja tai ir trīs vai vairāki bērni vecumā līdz 18 gadiem vai bērns invalīds, kalendāra gada laikā pēc pašas vēlēšanās piešķir trīs darba dienas ilgu papildatvaļinājumu, izmaksājot vidējo izpeļņu un uzturdevas kompensāciju.

(6) Pašvaldību amatpersonām (darbiniekiem), ievērojot šā panta pirmās daļas pirmo un otro teikumu, apmaksāta papildatvaļinājuma piešķiršanas kritērijus, tiem atbilstošo papildatvaļinājuma dienu skaitu un papildatvaļinājuma piešķiršanas kārtību nosaka attiecīgās pašvaldības dome.

43.pants. Atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kurai tas ir nepieciešams un kuras amata (dienesta, darba) pienākumu izpildes apstākļi to pieļauj, var piešķirt atvaļinājumu bez darba samaksas un uzturdevas kompensācijas saglabāšanas. Atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas ieskaita kopējā darba stāžā vai izdienā.

(2) Amatpersonai (darbiniekam), kura piekritusi kandidēt Saeimas, Eiropas Parlamenta vai pašvaldības domes vēlēšanās un kurai tāpēc ir nepieciešams atvaļinājums, līdz vēlēšanu dienai piešķir ikgadējo atvaļinājumu vai atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas:

1) Saeimas vēlēšanām — līdz diviem mēnešiem;

2) Eiropas Parlamenta un pašvaldības domes vēlēšanām — līdz vienam mēnesim.

(3) Karavīram vai militārajam darbiniekam, kuram tas ir nepieciešams un kura dienesta apstākļi to pieļauj, piešķir atvaļinājumu bez karavīra mēnešalgas un piemaksu vai militārā darbinieka mēnešalgas saglabāšanas, kā arī bez uzturdevas, dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu kompensācijas saglabāšanas. Piecu gadu periodā šāds atvaļinājums nedrīkst pārsniegt četrus mēnešus. Šā atvaļinājuma laiku ieskaita karavīra izdienas stāžā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un izdienas stāžā, kas dod tiesības uz kārtējās dienesta pakāpes piešķiršanu. Ja pēc šā atvaļinājuma beigām karavīrs neatgriežas aktīvajā dienestā, viņu no tā atvaļina.

44.pants. Mācību atvaļinājums

(1) Amatpersonai (darbiniekam), kas, nepārtraucot amata (dienesta, darba) pienākumu pildīšanu, sekmīgi mācās valsts akreditētā izglītības iestādē vai ārvalsts mācību iestādē, kuras izdotie diplomi tiek atzīti Latvijā, lai iegūtu amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei nepieciešamās zināšanas, studiju gala pārbaudījumu un valsts pārbaudījumu kārtošanai (arī tādēļ, lai varētu sagatavoties šiem pārbaudījumiem, izstrādāt un aizstāvēt bakalaura, maģistra, kvalifikācijas, promocijas darbu vai diplomdarbu) piešķir mācību atvaļinājumu līdz 20 darba dienām gadā, saglabājot mēnešalgu, piemaksu par speciālo dienesta pakāpi, diplomātisko rangu, piemaksu par izdienu un uzturdevas kompensāciju. Darbiniekam, kuram noteikta akorda alga, mācību atvaļinājumu piešķir, izmaksājot vidējo izpeļņu.

(2) Ja amatpersonai (darbiniekam), kas, nepārtraucot amata pienākumu pildīšanu, sekmīgi mācās valsts akreditētā izglītības iestādē vai ārvalsts mācību iestādē, kuras izdotie diplomi tiek atzīti Latvijā, lai iegūtu amata (dienesta, darba) pienākumu izpildei nepieciešamās zināšanas, tas ir nepieciešams un amata (dienesta, darba) apstākļi to pieļauj, tai var piešķirt apmaksātu mācību atvaļinājumu līdz 10 darba dienām gadā semestra pārbaudījumu kārtošanai vai promocijas darba izstrādei, saglabājot mēnešalgu, piemaksu par speciālo dienesta pakāpi, diplomātisko rangu, piemaksu par izdienu un uzturdevas kompensāciju. Darbiniekam, kuram noteikta akorda alga, mācību atvaļinājumu piešķir, izmaksājot vidējo izpeļņu.

45.pants. Atsaukšana no atvaļinājuma

(1) Izņēmuma jeb neatliekamas nepieciešamības gadījumā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi var atsaukt no atvaļinājuma ar tās amatpersonas rīkojumu (pavēli), kura ir tiesīga iecelt atsaucamo amatpersonu amatā. Šādā gadījumā atvaļinājumu pārceļ vai pagarina par to dienu skaitu, uz kurām amatpersona bijusi atsaukta, un nepiemēro šā likuma 41.panta septītajā daļā minētos ierobežojumus.

(2) Karavīru no atvaļinājuma var atsaukt tikai īpašu dienesta apstākļu dēļ aizsardzības ministra noteiktajā kārtībā. Ja ir izsludināts karastāvoklis, izņēmuma stāvoklis vai mobilizācija, karavīri, kuriem piešķirts atvaļinājums, izņemot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, nekavējoties atgriežas savā vienībā.

Pārejas noteikumi

1. Ministru kabinets līdz 2010.gada 30.jūnijam izdod šajā likumā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz šajā likumā paredzēto Ministru kabineta normatīvo aktu izdošanai, bet ne ilgāk par 2010.gada 30.jūniju piemērojami šādi Ministru kabineta normatīvie akti, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 2005.gada 3.maija noteikumi Nr.310 “Noteikumi par amatu klasifikācijas sistēmu un amatu klasificēšanas kārtību valsts tiešās pārvaldes iestādēs”;

2) Ministru kabineta 2005.gada 20.decembra noteikumi Nr.995 “Noteikumi par tiešās pārvaldes iestāžu ierēdņu, darbinieku un amatpersonu un Centrālās vēlēšanu komisijas un Centrālās zemes komisijas darbinieku darba samaksas sistēmu un kvalifikācijas pakāpēm, kā arī ierēdņu pabalstiem un kompensāciju”;

3) Ministru kabineta 2004.gada 23.novembra noteikumi Nr.960 “Prokuratūras un tiesu darbinieku darba samaksas noteikumi”;

4) Ministru kabineta 2002.gada 30.jūlija noteikumi Nr.334 “Noteikumi par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu un darbinieku atalgojumu, sociālajām garantijām un ar mācībām un kvalifikācijas celšanu saistīto izdevumu segšanu”;

5) Ministru kabineta 2004.gada 3.februāra noteikumi Nr.62 “Noteikumi par vienoto darba samaksas uzskaites sistēmu no valsts budžeta finansējamās institūcijās”;

6) Ministru kabineta 2003.gada 23.decembra noteikumi Nr.764 “Pabalstu un kompensāciju izmaksas noteikumi diplomātiskajā un konsulārajā dienestā”;

7) Ministru kabineta 2006.gada 9.maija noteikumi Nr.365 “Noteikumi par pabalstu un kompensāciju apmēriem un pabalstu un kompensāciju izmaksas kārtību karavīriem, kuri pilda dienesta pienākumus ārpus valsts”;

8) Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumi Nr.103 “Noteikumi par pabalstu un kompensāciju apmēru un izmaksas kārtību Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņiem, kuri pilda dienesta pienākumus ārvalstīs sakaru virsnieka statusā”;

9) Ministru kabineta 2003.gada 3.jūnija noteikumi Nr.288 “Kārtība, kādā Aizsardzības ministrija sedz izdevumus par profesionālā dienesta karavīriem sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem”;

10) Ministru kabineta 2003.gada 17.jūnija noteikumi Nr.329 “Ar karavīriem notikušo nelaimes gadījumu izmeklēšanas un uzskaites kārtība”;

11) Ministru kabineta 2004.gada 8.jūnija noteikumi Nr.528 “Kārtība, kādā atlīdzina zaudējumus, kas nodarīti karavīra mantai viņa dienesta pienākumu izpildes dēļ”;

12) Ministru kabineta 2004.gada 8.marta noteikumi Nr.131 “Noteikumi par karavīru dienesta atalgojumu”;

13) Ministru kabineta 2009.gada 13.janvāra noteikumi Nr.46 “Noteikumi par profesionālā dienesta karavīra uzturdevas kompensācijas apmēru un izmaksāšanas kārtību”;

14) Ministru kabineta 2007.gada 2.janvāra noteikumi Nr.20 “Noteikumi par kārtību, kādā profesionālā dienesta karavīriem izmaksā kompensāciju dzīvojamās telpas īres izdevumu un komunālo maksājumu segšanai, un kompensācijas apmēru”;

15) Ministru kabineta 2008.gada 30.jūnija noteikumi Nr.466 “Valsts tiesu eksperta mācību maksas un kvalifikācijas paaugstināšanas izdevumu segšanas un atmaksāšanas kārtība”;

16) Ministru kabineta 2006.gada 30.novembra noteikumi Nr.980 “Noteikumi par darba samaksu ārstniecības personām”;

17) Ministru kabineta 2006.gada 26.septembra noteikumi Nr.802 “Noteikumi par pabalstu un kompensāciju apmēru un izmaksas kārtību sakaru virsniekiem, kuri pilda dienesta pienākumus ārvalstīs”;

18) Ministru kabineta 2006.gada 17.oktobra noteikumi Nr.859 “Kārtība, kādā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi saņem apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus”;

19) Ministru kabineta 2009.gada 22.septembra noteikumi Nr.1089 “Noteikumi par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja un padomes locekļu atalgojumu”;

20) Ministru kabineta 2006.gada 21.novembra noteikumi Nr.968 “Kārtība, kādā atlīdzināmi zaudējumi, kas sakarā ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas ar speciālo dienesta pakāpi dienesta darbību nodarīti minētās amatpersonas, tās laulātā, radinieka, adoptētā vai adoptētāja mantai vai veselībai”;

21) Ministru kabineta 2009.gada 7.jūlija noteikumi Nr.751 “Noteikumi par pabalstu, kompensāciju un izdevumiem par dzīvojamās telpas īri un komunālajiem pakalpojumiem Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonām ar speciālo dienesta pakāpi, kuras ārvalstī apsargā Latvijas Republikas vēstniecību vai pārstāvniecību, kā arī kārtību, kādā sedz ar minēto amatpersonu uzturēšanos ārvalstī saistītos izdevumus”;

22) Ministru kabineta 2009.gada 27.janvāra noteikumi Nr.86 “Noteikumi par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta atalgojuma sistēmu un amatiem atbilstošajām augstākajām speciālajām dienesta pakāpēm”;

23) Ministru kabineta 2009.gada 27.janvāra noteikumi Nr.84 “Noteikumi par pabalstiem un kompensācijām Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm”;

24) Ministru kabineta 2005.gada 27.decembra noteikumi Nr.1024 “Noteikumi par apmēru un kārtību, kādā valsts drošības iestāžu un Informācijas analīzes dienesta amatpersonām un darbiniekiem izmaksājami pabalsti, un medicīniskās aprūpes izdevumu apmaksas kārtību”;

25) Ministru kabineta 2008.gada 22.decembra noteikumi Nr.1098 “Noteikumi par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta darbinieku darba samaksas sistēmu”;

26) Ministru kabineta instrukcija par valsts drošības iestāžu amatpersonu darba samaksu.

2. Ministru kabinets izstrādā un iesniedz Saeimai šādus likumprojektus:

1) līdz 2010.gada 31.martam — likumprojektu par šā likuma 7.pantā minēto amatu katalogu un tā attiecināšanu arī uz pašvaldībām;

2) līdz 2010.gada 31.martam — likumprojektus par atalgojumu un sociālajām garantijām valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās, publiski privātajās kapitālsabiedrībās un kapitālsabiedrībās, kurās valsts, pašvaldības vai publiski privātajai kapitālsabiedrībai pieder visas kapitāla daļas, kā arī privāto tiesību juridiskajās personās, kuras pilda valsts budžeta pārvaldes uzdevumus vai saņem valsts budžeta vai pašvaldību budžetu līdzekļus;

3) līdz 2011.gada 1.janvārim — likumprojektu par izdienas pensijām;

4) līdz 2011.gada 1.oktobrim, ja, izvērtējot šajā likumā noteiktā atbilstību ekonomiskajai situācijai valstī, tas ir nepieciešams, — likumprojektu par grozījumiem šajā likumā vai citos likumos, kuru mērķis ir pārskatīt attiecīgo regulējumu vai pagarināt šajos pārejas noteikumos ietverto ierobežojumu darbību.

3. Amatpersona (darbinieks), kam pirms šā likuma stāšanās spēkā piešķirta mācību maksas kompensācija, turpina saņemt mācību maksas kompensāciju saskaņā ar noslēgto līgumu (vienošanos) un normatīvajiem aktiem, kas bija spēkā šā līguma (vienošanās) noslēgšanas dienā, turklāt šai amatpersonai (darbiniekam) attiecīgajā institūcijā, kas segusi mācību maksu, ir jānostrādā noslēgtajā līgumā paredzētais laiks.

4. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi, kura, nepārtraucot dienesta pienākumu pildīšanu, sekmīgi par maksu mācās valsts akreditētā augstākās izglītības iestādē, lai iegūtu dienesta (amata) pienākumu izpildei nepieciešamās zināšanas vai amata aprakstā noteikto izglītību, un kurai līdz 2009.gada 1.jūlijam piešķirta kompensācija, kas sedz pusi no mācību gada maksas, turpina saņemt minēto kompensāciju līdz mācību pabeigšanai šajā izglītības iestādē. Amatpersona, kura tiek atvaļināta no dienesta (izņemot gadījumu, kad amatpersonu atvaļina no dienesta sakarā ar noteiktajām prasībām neatbilstošu veselības stāvokli, iestādes vai amatpersonas amata likvidāciju vai amatpersonu skaita samazināšanu, dienesta laikam noteiktā vecuma sasniegšanu, nāvi vai tā izdienas stāža sasniegšanu, kas dod tiesības uz izdienas pensiju) un kura pēc mācību maksas kompensācijas saņemšanas nodienējusi Iekšlietu ministrijas sistēmā vai Ieslodzījuma vietu pārvaldē mazāk nekā piecus gadus, atmaksā minēto kompensāciju līgumā par mācību maksas kompensēšanu noteiktajā kārtībā.

5. Karavīram, ar kuru profesionālā dienesta līgums noslēgts līdz 2009.gada 31.decembrim, šā līguma darbības laikā izmaksā daļu no vienreizējā pabalsta, kuru karavīrs saņēma ik pēc pieciem profesionālā dienesta gadiem, proporcionāli līdz 2009.gada 31.decembrim nodienētajam laikam.

6. Šā likuma 25.pantā noteikto pabalstu izmaksā, sākot ar 2012.gada 1.janvāri. Ja karavīrs saņēmis šo pārejas noteikumu 5.punktā paredzēto vienreizējā pabalsta daļu, viņam, izmaksājot šā likuma 25.pantā noteikto vienreizējo pabalstu, to samazina par izmaksāto summu.

7. 2010.gadā:

1) amatpersonai (darbiniekam), kurai līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim normatīvajos aktos vai darba līgumā (koplīgumā) bija paredzētas tiesības saņemt bērna piedzimšanas pabalstu, to izmaksā gadījumā, ja bērns piedzimis 306 dienu laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā, un šā pabalsta apmērs nedrīkst pārsniegt divas mēnešalgas par katru bērnu, turklāt nedrīkst pārsniegt 1000 latu par katru bērnu;

2) šā likuma 5., 6. un 13.pantā minēto amatpersonu mēnešalga piesaistāma Centrālās statistikas pārvaldes oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajam 2009.gada pirmajā pusgadā valstī strādājošo mēneša vidējās darba samaksas apmēram, kas noapaļots pilnos latos, proti, 471 latam;

3) Ministru kabineta locekļa konsultatīvās amatpersonas vai darbinieka mēnešalga nedrīkst pārsniegt Ministru kabineta locekļa mēnešalgu, kurai piemērots koeficients 0,6.

8. 2010. un 2011.gadā, lai ierobežotu ar atlīdzību saistītos izdevumus:

1) valsts un pašvaldību institūcijas var noteikt nepilnu darba laiku, ierosināt institūcijas funkciju pārskatīšanu un citus optimizācijas pasākumus;

2) valsts un pašvaldību institūcijas neizmaksā prēmijas, neveic materiālo stimulēšanu, neizmaksā atvaļinājuma pabalstus;

3) šā likuma 19.panta pirmajā daļā minēto pabalstu amatpersonas (darbinieka) — bet ne karavīra — nāves gadījumā ģimenes loceklis vai persona, kura uzņēmusies apbedīšanu, var saņemt apmērā, kas nepārsniedz 50 procentus no amatpersonai (darbiniekam) noteiktās mēnešalgas;

4) valsts un pašvaldību institūcijas apdrošina veselību šā likuma 37.panta pirmajā daļā paredzētajām amatpersonām (darbiniekiem), kurām šāda apdrošināšana noteikta obligāti. Valsts un pašvaldību institūcijas var apdrošināt amatpersonu (darbinieku) veselību par pašu amatpersonu (darbinieku) finanšu līdzekļiem, slēdzot vienošanos ar apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēju par apdrošināmajām personām izdevīgāko piedāvājumu un ieturot pakalpojuma izmaksas no apdrošināmo amatpersonu (darbinieku) mēnešalgas saskaņā ar vienošanos. Ja pirms šā likuma spēkā stāšanās apdrošināta šā likuma 37.panta trešajā, ceturtajā, piektajā vai sestajā daļā neminēta amatpersona (darbinieks) un par to veselības apdrošināšanas līgums noslēgts un līgumā paredzētās summas pilnīga apmaksa veikta līdz 2009.gada 1.decembrim, par noslēgtā līguma turpināšanu vai pārtraukšanu lemj valsts vai pašvaldības institūcija, bet citos gadījumos, kad pirms šā likuma stāšanās spēkā apdrošināta šā likuma 37.panta trešajā, ceturtajā, piektajā vai sestajā daļā neminēta amatpersona (darbinieks), attiecīgā valsts vai pašvaldības institūcija izbeidz apdrošināšanu, ja tas ir tiesiski iespējams un neprasa papildu finanšu līdzekļus;

5) valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām (darbiniekiem), izņemot šā likuma 17.panta piektajā, sestajā, septītajā, astotajā, devītajā un desmitajā daļā minētās amatpersonas (darbiniekus), atlaišanas vai atvaļināšanas pabalsts izmaksājams šādā apmērā:

a) 0,95 procenti no mēneša vidējās izpeļņas, ja amatpersona (darbinieks) pie attiecīgā darba devēja bijusi nodarbināta mazāk nekā piecus gadus,

b) viena mēneša vidējā izpeļņa, ja amatpersona (darbinieks) pie attiecīgā darba devēja bijusi nodarbināta vairāk nekā piecus gadus;

6) amatpersonu (darbinieku) skaita samazināšanas gadījumā vai amata likvidēšanas gadījumā priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā ir tām amatpersonām (darbiniekiem), kurām ir labāki darba rezultāti un augstāka kvalifikācija. Ja amatpersonu (darbinieku) darba rezultāti un kvalifikācija būtiski neatšķiras, priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā ir tām amatpersonām (darbiniekiem), kurām nav cita pastāvīga ienākuma avota. Ja amatpersonām (darbiniekiem) nav cita pastāvīga ienākuma avota, priekšrocības saglabāt amatu vai palikt darbā nosaka saskaņā ar Darba likumu. Par pastāvīgu ienākuma avotu tiek uzskatīta:

a) darba vai amata pienākumu pildīšana pie cita darba devēja, ja tā noteiktā mēnešalga (mēneša amatalga, darba alga) ir vienāda ar minimālo mēneša darba algu vai lielāka un rīkojumā vai līgumā noteiktais darba vai amata pienākumu pildīšanas termiņš ir ilgāks par trim mēnešiem,

b) vecuma pensija vai izdienas pensija, ja personai saskaņā ar likumu ir tiesības uz šādu pensiju, neatkarīgi no tā, vai pensija tiek saņemta.

9. Valsts un pašvaldību institūcijas nodrošina, ka amatpersonu (darbinieku) mēnešalgas ne vēlāk kā līdz 2010.gada 1.aprīlim atbilst šā likuma prasībām. Līdz 2010.gada 1.aprīlim amatpersonu (darbinieku), izņemot šā likuma 2.panta otrās daļas 3.punktā minētās amatpersonas, mēnešalga nedrīkst pārsniegt Ministru prezidenta mēnešalgu.

Likums stājas spēkā 2010.gada 1.janvārī.

Likums Saeimā pieņemts 2009.gada 1.decembrī.

Valsts prezidents V.Zatlers

Rīgā 2009.gada 18.decembrī