"Latvijas izvēlas prezidenti — sievieti"

"The Moscow Times"

— 99.06.19.

Pēc vēlēšanu maratona Latvijas parlaments ir ievēlējis pirmo sievieti-prezidenti kādreizējā Padomju Savienībā, bijušo Kanādas pilsoni Vairu Vīķi-Freibergu.

Parlamenta balsu skaitīšanas komitejas vadītājs Romualds Ražuks Saeimai paziņoja, ka 53 no 100 deputātiem ceturtdien ir balsojuši par Vīķi-Freibergu. Ārlietu ministrs Valdis Birkavs saņēma 20, un ekonomikas ministre Ingrīda Ūdre - 9 balsis.

Savā pirmajā uzrunā Vaira Vīķe-Freiberga paziņoja: "Šī ir nozīmīga stunda. Mēs atveram jaunu lappusi Latvijas vēsturē." Viņa parlamentam sacīja, ka "mana sirds vienmēr ir piederējusi Latvijai..Latvija vienmēr ir bijusi manī, neraugoties uz to, kurā valstī es dzīvoju."

Latvijas prezidentūra lielā mērā ir ceremoniāla, tomēr politiskās partijas šo posteni uzskata par balvu. Prezidents palīdz veidot valdību, kā arī var atteikties apstiprināt jaunus likumus. Prezidents pārstāv Latviju ārvalstīs.

Vīķe-Freiberga, kura nesen atteicās no Kanādas pilsonības, vēl nav sniegusi garāku uzrunu par Latvijas galvenajiem ārpolitiskajiem mērķiem, kas attiecas uz valsts iestāšanos ES un NATO, tomēr, šķiet, šajā ziņā viņas attieksme būs pozitīva, pateicoties parlamenta vairākuma atbalstam šajos jautājumos.

Raimonds Pauls par vēlēšanu rezultātiem likās sarūgtināts: "Es pat nezinu, kurš balso par kuru. Jūs nevarat ticēt nevienam šajā ēkā. Sirdī es nekad neesmu vēlējies šo amatu."

Vīķe-Freiberga būs pirmā Latvijas prezidente-sieviete, kā arī pirmā latviete, kura ir atgriezusies dzimtenē, lai iegūtu šo augsto amatu.

"Latvijai un Krievijai viss vēl priekšā"

"Izvestija"

— 99.06.24.

Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs atbild uz "Izvestijas" uzdotajiem jautājumiem.

Ministra kungs, kas jādara Krievijai, lai Latvijas politiskā elite to neuzlūkotu kā potenciālo pretinieku un pārtrauktu pie katras iespējas kārtot vēsturiskos rēķinus?

Latvija vispār nevienu valsti neuzlūko kā potenciālo pretinieku. Viena no tās galvenajām politiskajām prioritātēm, es domāju, bija un ir labu savstarpējo attiecību nodibināšana ar Krieviju, ar kuru mums, bez šaubām, ir vienotas intereses. Lai gan, droši vien, par kaut ko mēs pagaidām neesam vienojušies, tomēr atsevišķas pretrunas nenozīmē, ka nav iespējams dialogs, pamatojoties uz kopīgām interesēm.

Neapšaubāmi ir tas, ka abas mūsu valstis vēsturisko notikumu gaitā ir smagi cietušas. Tie ir II Pasaules kara, staļinisko represiju upuri, un padomju totalitārā režīma sekas ir jūtamas līdz pat šim brīdim. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai mūsu valstu vēsturnieki, kopīgi strādājot, sniegtu šiem notikumiem objektīvu vērtējumu. Mani iepriecina tas, ka šāda diskusija jau ir sākusies.

Latvija nevēlas raudzīties vienīgi pagātnē un ir gatava strādāt nākotnes interešu labā. Ielūkojaties patreizējās valdības deklarācijā. Tur skaidri un gaiši ir pateikts, ka ir pienācis laiks sākt darbu pie kopīgas deklarācijas; tiek apskatītas arī Latvijas un Krievijas attiecību attīstības iespējas. Svarīgi, ka pēdējā laikā novērojama abu valstu attiecību uzlabošanās, un ir atsākts darbs pie starpvaldību attiecību dokumenta sagatavošanas parakstīšanai.

Es saskatu ļoti skaidru šo attiecību attīstības perspektīvu. Kā pierādījums tam ir tikšanās ministru līmenī, protokola parakstīšana par kopīgām konsultācijām, starpvaldību komisijas, kā arī apakškomisijas, ekspertu darbs, kā arī augstākā līmeņa tikšanās sagatavošana. Mūsu ārpolitiskajās prioritātēs, kā jau es teicu, Krievija ieņem ļoti svarīgu vietu.

Jūsu prognozes - kad Latvija tiks uzņemta NATO un ES?

Pirms aptuveni četriem gadiem es prognozēju, ka, visiespējamāk, šī mērķa sasniegšana prasīs, mazākais, desmit gadus. Tagad pēc Vašingtonas samita šķiet, ka manas prognozes ir bijušas vairāk nekā piesardzīgas. Pēdējos gados mēs esam sasnieguši būtisku progresu. Un Latvija jau ir nosaukta par kandidāti uz iestāšanos NATO. 2002.gadā notiks NATO valstu vadītāju tikšanās, analoģiska Vašingtonai. Tās laikā tiks izvērtētas kandidātvalstu spējas, to gatavības līmenis. Tad arī tiks pieņemts lēmums par to, uzaicināt mūs NATO vai nē.

Lai gan nav skaidrs, vai 2002.gadā vispār tiks izteikts kāds uzaicinājums, Latvija mērķtiecīgi gatavo savus nacionālos bruņotos spēkus līdzdalībai miera uzturēšanas operācijās, ko organizē NATO struktūras. Mūsu uzdevums - būt gataviem iespējamiem lēmumiem. Lai gan lielā mērā tas būs atkarīgs no tā, kādā veidā attīstīsies Krievijas attiecības ar NATO.

Par ES jāsaka, ka šajā ziņā ir nepieciešama ļoti nopietna sagatavošanās ekonomiskās attīstības likumdošanas saskaņošanai. Visu pieņemto likumu reāla īstenošana ir ļoti grūts uzdevums, tomēr jau tagad iezīmējas samērā skaidras perspektīvas. Gada beigās mēs, droši vien, tiksim uzaicināti sākt sarunas par iestāšanos ES, bet 2002.gadā mēs plānojam pabeigt likumdošanas harmonizāciju ar ES. Kā minimums, paies vismaz 4 gadi, pirms šis jautājums būs atrisināts pilnībā.

Anatolijs Maksimovs

"Jaunas fasādes met pagātnes ēnas"

"Svenska Dagbladet"

— 99.06.20.

Rīga. Viņš ir Rīgas bērns. Jānis Rokpelnis Latvijas galvaspilsētu ir aprakstījis dzejoļos, esejās un prozas darbos. Viņš ir dzimis 1945. gadā pilsētas centrā, Kirova ielā, kas tagad ir atguvusi savu veco nosaukumu Elizabetes iela.

Viņa ģimene dzīvoja ceturtajā stāvā. Kad Jānis, būdams zēns, nāca iekšā pa parādes durvīm, viņš varēja redzēt lielu sava tēva - rakstnieka un dzejnieka, latviešu komunista - bisti. Pēc neatkarības atgūšanas tā no mājas fasādes tika norauta nost.

Mēs ejam pa unikālo jūgendstila pilsētu Rīgu, kur daudzas mājas ir atguvušas savu pagājušā gadsimta mijas izskatu. Tās ir kā mirdzoši cepumi, katra savādāka.

"Kad es biju jauns, man šīs mājas nepatika, taču tagad es domāju, ka tās ir patiešām jaukas", Jānis saka.

Viņš norāda uz Mihaila Eizenšteina fantastiskajiem izrotājumiem Alberta ielā. Rīgas centrā apmēram trešdaļa māju ir būvētas jūgendstilā pēc vietējo arhitektu projektiem. Rīgas skola 20. gadsimta sākumā ietekmēja visas Baltijas un tās tuvāko reģionu arhitektūru.

Ir arī nacionālromantiskākas, atturīgākas fasādes, kas ir līdzīgas tām, ko var aplūkot Helsinkos.

Lielais parks ar vaļņiem un kanālu ir atelpa lielpilsētā. Jānis stāsta par Rīgas un savu dramatisko dzīvi.

Viņš mācījās lielā skolā Valdemāra ielā, un tas nebūt nebija viegli mazam zēnam, kura tēvs rakstīja okupācijas varu cildinošus dzejoļus.

"Es daudzus gadus ienīdu savu skolu, un tā nemitīgi rādījās manos pieauguša cilvēka sapņos."

Draugus viņš ieguva tikai studiju laikā Ļeņingradā, kur viņš studēja psiholoģiju, filozofiju un estētiku. Viens no draugiem bija Nobela balvas laureāts Josifs Brodskis, kuram Rokpelnis ir veltījis dzejoli.

Būdams dzejnieks, hipijs un eksistenciālists 70. gadu Rīgā Jānis aizvien dziļāk grima alkoholismā. "Es biju viens no pilsētā vispazīstamākajiem dzērājiem." 80. gados viņš kļuva par atturībnieku, deviņdesmitajos par kristieti.

"Es biju ateists, bet trīs dienās kļuvu ticīgs. Tas notika 1991. gadā, kad mēs atguvām brīvību. Manai paaudzei bija tikai viens liels mērķis - neatkarīga Latvija. Mēs nekad neticējām, ka piedzīvosim brīvību. Kad tā kļuva par īstenību, tā bija kā Dieva dāvana. Taču tagad, dažus gadus vēlāk, neatkarība ir kļuvusi par kaut ko daudz ikdienišķāku. Daudzi cilvēki jūtas nomākti, jo cīņa par eksistenci ir tik grūta."

Viņš ir satraukts par to, ka jaunajai Latvijai nav vērtību mērauklu. Agrāk par morāli bija atbildīga valsts. Tagad katram indivīdam ir sava atbildība, taču pavisam nedaudziem jauna stingra vērtību skala.

Bailes par latviešu valodas noplicināšanu sašķēla kultūras eliti pagājušā gada rudenī notikušajā tautas nobalsošanā par pilsonību. Jānis Rokpelnis atradās to vidū, kuri vēlējās atvieglot likumus krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. "To nedarīt būtu nereāli un nekristīgi."

Vēsture tomēr allaž ir ap viņu Latvijas galvaspilsētā. Kad mēs tuvojamies lielajai smagnējajai viesnīcai Rīga , viņš nodrebinās.

"Es jūtu šīs ēkas aukstumu, tās no autoritatīvā laika mesto ēnu."

Elizabete Krona

"Grūta ikdiena lauku idillē"

"Svenska Dagbladet"

— 99.06.20.

Cēsis . Siena vezumi, stārķu ligzdas, bišu stropi, govis, kas tiek slauktas ar rokām, vistas, kuras kārpās laukā, mākslinieciskas malkas grēdas, ezeros mītošas vardes.

Izklausās kā pasaka, taču tā ir zemnieku dzīve šodien Latvijā, tālu prom no Rīgas avēnijām, tomēr tikpat patiesa Latvijas dzīves aina.

"Tas ir kā Dānijā pēc kara", saka dānis Alekss Rasmusens, kurš ir precējies ar latvieti un nopircis lauku mājas Cēsu pauguru vidū.

Norvēģis Rikards Berugs, kurš Rīgā nodzīvoja sešus gadus, arī ir pārcēlies uz laukiem. "Apstākļi šeit ir citādi. Pārejas laiks ir kļuvis daudz grūtāks nekā latvieši vispār spēja iedomāties. Droši vien bija labi, ka viņi nezināja", viņš prāto.

Tas tādēļ, ka aiz idilliskās fasādes slēpjas skarba realitāte. Pārvēršanās no kolhoznieka par mazo uzņēmēju, par ko daudzi sapņoja gadiem ilgi, ir lēns un smags ikdienas darbs.

"Agrāk strādājot par galdnieku kolhozā, man nebija nekādas vajadzības izmantot savu galvu", tā, stāvot pie savām no baļķiem celtajām lauku mājām, saka Valdis Putniņš. "Tagad man ir nemitīgi jāplāno. Ja neizdosies, vainot varēšu pats sevi."

Neliels zāģis, daži tīrumiņi, meža gabals, viena govs, dažas vistas un viens otrs uzdevums no vietējā tūrisma biroja. Tā viņš kaut kā kuļas uz priekšu. Palīdz dēls, kurš strādā par iespiedēju.

Putniņš kasa galvu un prāto par tūrismu. Varbūt vajadzētu uzstādīt nelielu izkārtni? Laukos dzīvojošie latvieši nav sevišķi pieredzējuši pašreklāmas lietās.

Ilze Lubuze no citas šīs pašas apkaimes lauku sētas cer, ka viņas rokās nonāks kaut kas no starptautiskā kapitāla. Viņa ir viena no mazākajiem uzņēmējiem šajā Baltijas pārejas ekonomikā. Viņa Pasaules bankā ir iesniegusi pieprasījumu par naudas saņemšanu, lai līdz vasarai varētu uzbūvēt lielu somu pirti, ar ko pievilināt tūristus.

"Tagad strādājam ar zaudējumiem", viņa saka.

Pēc ilgā stāstījuma par naudas trūkumu, trīs bērnu izglītošanu un pienākumiem pret veco paaudzi, viņa izstāsta, ko viņas lauku mājas faktiski spēj piedāvāt: pīles un trušus, strautā dzīvojošus ūdrus, bērzu sulas, kas ir atspirdzinošs dzēriens, zāļu tējas, kumelītes un piparmētras, veco ļaužu padomus pie ugunskura un mēness iedarbību uz dzīvniekiem un augiem. Šie vārdi smaržo pēc veco laiku dzīves, kas ir izzudusi Baltijas jūras rietumu krastā. Tie saplūst nostaļģiskā dziesmā, kļūstot par zemnieku prakses un tautasdziesmu apvienojumu.

Elizabete Krona

"Krievija mainīgajā pasaulē"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 99.06.25.

Prezidents un KF ārlietu resors ir apņēmušies censties panākt daudzpolāras pasaules izkārtojuma sistēmas izveidi.

Periods, kuru gadsimtu mijā piedzīvo Krievija un arī visa pasaule, ir patiesi liktenīgs. Cilvēce atkal ir nonākusi princpiālas izvēles priekšā: vai nu daudzpolāra pasaules izkārtojuma sistēma, kura balstītos uz starptautisko tiesību prioritātes, vai arī vienpolārs modelis ar vienas superlielvalsts dominēšanu.

Šī alternatīva ir skaidri saskatāma pēdējo notikumu piemērā Balkānos un Persijas jūras līcī. Izrādījās, ka zem jautājuma zīmes ir nonākušas tās pozitīvās pārmaiņas, kuras starptautiskajās attiecībās ir izdevies panākt pēc Aukstā kara beigām. Ceļš uz jaunas, patiesi nekonfrontacionālas pasaules un Eiropas drošības arhitektūras izveidi ir apgrūtināts. Taču mēs no savām pozīcijām neatkāpjamies. Lai pieliktu punktu pagātnes recidīviem, Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins "Lielā astoņnieka" apspriedē Ķelnē piedāvāja izstrādāt pamatus jaunai starptautisko attiecību koncepcijai 21.gadsimtam - "Miera koncepcijai". Tās galvenais mērķis - nodrošināt valstu un tautu drošību ar tādas sadarbības palīdzību, kas balstītos uz ANO Nolikuma, kā arī starptautisko tiesību un normu principiem.

Krievija jau no paša sākuma iestājās pret militāru risinājumu Kosovā, un nosodīja NATO agresiju. Starptautiskajos "Kosovas mezgla" atšķetināšanas centienos Krievija īsteno aktīvu un patstāvīgu kursu.

Mēs veicām ārkārtīgi saspringtu un sarežģītu diplomātisku darbu. Tās galvenais mērķis - kara pārtraukšana un Dienvidslāvijas sadalīšanas nepieļaušana. Tādu mērķi Krievijas ārlietu resoram uzstādīja prezidents Boriss Jeļcins, un šis mērķis tika panākts. Karš ir pārtraukts, bet noregulējuma process nodots ANO pārziņā. To apstiprina gan īpaša ANO Drošības padomes rezolūcija Kosovas jautājumā, kura tika pieņemta pēc mūsu iniciatīvas, gan arī "Lielā astoņnieka" Ķelnes galotņu tikšanās lēmumi.

Ir atrisināts arī jautājums par mūsu līdzdalību starptautiskajā civilajā klātbūtnē un drošības nodrošināšanā Kosovā. Šeit Krievija sev ir panākusi tādas tiesības un pienākumus, kuri pilnā mērā atbilst tās lielajam ieguldījumam Kosovas noregulējumā.

Tomēr kopumā Balkānu konflikts skaidri apstiprināja, ka starptautiskā stabilitāte un noturīga demokrātiska attīstība ir iespējama tikai daudzpolaritātes principa ietvaros.

Krievija, neraugoties uz zināmām domstarpībām ar ASV un to sabiedrotajiem, turpina virzību uz attiecību attīstīšanu ar Rietumiem uz nekonfrontacionāliem pamatiem, tomēr, saprotams, izejot no savām nacionālajām interesēm.

 

ANO ir neaizstājama

Mēs joprojām esam pārliecināti, ka Apvienoto Nāciju Organizācija ir unikāls un lielā mērā neaizvietojams visu starptautisko attiecību sistēmas regulēšanas mehānisms. ANO ir neaizstājama saskaņotu pieeju atrašanā konfliktsituācijās, valstu augšupejošas attīstības nodrošināšanā, globālu problēmu risināšanā.

Krievija konsekventi iestājas par šīs vispasaules organizācijas nostiprināšanu. Pat neraugoties uz tās zināmajiem trūkumiem, tā joprojām ir vienīgais universālais forums - gan pēc dalībnieku sastāva, gan arī pēc tā dienaskārtības piesātinātības. Visbeidzot, tikai ANO ir attiecīga tiesiskā bāze un vispāratzīta leģitimitāte, kas ļauj tai uzstāties pasaules arēnā kā visu valstu un tautu interešu paudējai.

Šodien ir izvirzījies ass jautājums par ANO autoritātes un tās Drošības padomes lomas nostiprināšanu. Tieši šī institūcija ir visvairāk atbildīga par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, un tai ir piešķirtas īpašas tiesības sankcionēt piespiedu pasākumus pasaules sabiedrības vārdā.

Nekādu kritiku neiztur jebkuri centieni attaisnot spēka pielietošanu bez ANO Drošības padomes piekrišanas, it īpaši, atsaucoties uz kaut kādām "humanitāras iejaukšanās tiesībām". Tāds spēka pielietojums kļūst par politisku aizspriedumu un neobjektīva notikumu tulkojuma ķīlnieku. Nedrīkst patvaļīgi - bez jebkāda starptautiskās sabiedrības mandāta - spriest, kurš vainīgs un kā sodīt vainīgo.Tas ir tiešs ceļš uz anarhiju un haosu pasaulē.

Krievija nosoda cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, lai kas un kur tos arī nedarītu. Tajā pat laikā mēs esam pārliecināti, ka cīnīties ar šādām parādībām var, tikai balstoties uz izturīgiem starptautiskās likumības pamatiem.

 

Krievija un Eiropa

Eiropā Krievija konsekventi cenšas panākt tādas drošības un sadarbības sistēmas izveidi, kas uzticami un ilgstoši garantētu visu kontinenta valstu stabilitāti un uzplaukumu. Par tās kodolu un koordinatoru ir jākalpo Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai kā vienīgajai visas Eiropas formāta struktūrai, kura īsteno nevis fragmentāru, bet visaptverošu un sistemātisku pieeju drošības problēmām.

Šodien Eiropai kā nekad agrāk ir nepieciešami vienoti politiski noteikumi, kuri tiktu novesti līdz sava veida Viseiropas konstitūcijai.

Mēs iestājamies par EDSO operatīvā potenciāla nostiprināšanu visā nesaraujamajā saiknē - no agra brīdinājuma līdz postkonflikta atjaunotnei - kurā mēs iekļaujam arī miera uzturēšanu. Mēs domājam, ka EDSO nozīmīgā vieta šajā sfērā, apvienojumā ar ANO vadošo lomu, nevar un nedrīkst tikt apšaubīta.

Kopā ar EDSO integrējošu misiju kontinentā ir aicināta veikt arī Eiropas Padome. 1999.gada 7. maijā Budapeštā EP Ministru komitejas sesijas laikā pieņemtā deklarācija "Par Lieleiropu bez sadalījuma līnijām" ir labs orientieris šajā virzienā.

Vēl viens nozīmīgs mūsu Eiropas politikas virziens ir partnerattiecību attīstīšana ar Eiropas Savienību. Tas ir mūsu lielākais tirdznieciski-ekonomiskais un investīciju partneris, kurš sniedz atbalstu Krievijas reformu īstenošanā.

Mūsu attiecību dinamiskais raksturs ir apstiprināts arī Eiropas Savienības kopējā stratēģijā attiecībā pret Krieviju, kas pieņemta ES 1999. gada jūnija galotņu apspriedē Ķelnē. Mēs no savas puses strādājam pie analoģiska dokumenta. Eiropas Savienībai virzoties uz "Eiropas aizsardzības identitātes" formēšanu, perspektīvs kļūst dialogs militāri politiskās sadarbības jautājumos.

Turpinājums sekos

nākamajā pārskata numurā

Igors Ivanovs

"Eiropa bez dalījuma līnijām"

"Der Spiegel"

— 99.06. Nr.25.

Boriss Jeļcins par NATO karu Dienvidslāvijā un Krieviju pirms vēlēšanām.

Spiegel

: Prezidenta kungs, Krievija Kosovas konflikta gaitā atkārtoti izteicās pret spēka pielietošanu. Kāda ir Maskavas stratēģija pēc bombardēšanas pārtraukšanas?

Jeļcins

: Pēc NATO akciju sākuma pret Dienvidslāviju Krievija nepārprotami definēja savas pozīcijas: Ar bombardēšanu Kosovas problēmu atrisināt nevar. Visām pusēm ir jāatgriežas pie sarunu galda. Mēs bijām un arī būsim spēka metožu pretinieki. Beigās jau arī tika realizēts mūsu viedoklis.

Spiegel

: Šķiet, ka Jūsu dusmas uz NATO vēl nav izgaisušas …

Jeļcins

: … ASV un tās sabiedrotie mēģināja pasaulei pierādīt, ka šo konfliktu var atrisināt ar varas diktātu, ar militārām akcijām. Tagad mēs redzam, ka bez panākumiem. Pat vairāk: NATO ultimatīvā rīcība, tās tendence neielaisties uz kompromisiem, vēl vairāk sašaurināja akceptējamu diplomātisko risinājumu spēles telpu.

Spiegel

: Vai Krievija uzskata, ka Balkānos patreiz valda miers?

Jeļcins

: Katrā gadījumā tas vēl ir ļoti trausls. Mums tagad ir jāpieņem apdomāti politiskie lēmumi un bombardēšanā sagrautajai Dienvidslāvijai jādod iespēja sākt mierīgu dzīvi. Kosovā galvenā loma būs starptautiskajām miera operācijām. Man ir principiāli svarīgi, lai tas notiktu ANO virsvadībā, kā tas ir noteikts Drošības padomes rezolūcijā.

Spiegel

: Krievija vienmēr ir vērsusies pret NATO sauszemes vienību iesaistīšanu. Tagad Jūsu karavīri stāv Prištinas lidostā. Vai viņi tiks integrēti starptautiskajā kontingentā?

Jeļcins

: Kosovā nav iesoļojušas NATO sauszemes vienības, bet tur ir stacionēts starptautiskais drošības spēku kontingents. Šādu lēmumu pieņēma ANO Drošības Padome. Tā ir liela atšķirība. Mēs gribam izvairīties no nākošajiem konfliktiem Balkānos. Tāpēc līdzdalība miera operācijās Kosovā mums nav pašmērķis. Tikai pēc Dienvidslāvijas vadības piekrišanas tās teritorijā izvietot ANO kontingentu Krievija pēc Belgradas lūguma - un tas ir ārkārtīgi svarīgi - pieņēma lēmumu par piedalīšanos.

Spiegel

: Kādi varētu būt krievu priekšlikumi, lai izveidotu pašas Eiropas drošības sistēmu - piemēram, tālāk attīstot EDSO?

Jeļcins

: Eiropas drošības nostiprināšana atrodas mūsu uzmanības centrā. Notikumi Balkānos ir parādījuši, cik tas ir svarīgi. Mūsu acu priekšā Eiropā tika radīts ārkārtīgi bīstams konflikta atrisināšanas precedenta gadījums - ne jau uz ANO hartas, starptautisko tiesību, EDSO normu un principu bāzes, bet vienīgi ar primitīvo apgalvojumu par "tiesībām uz varu".

Spiegel

: Kāds ir Krievijas alternatīvais priekšlikums?

Jeļcins

: Nostiprināt un attīstīt EDSO kā vienīgo patieso visas Eiropas kopējo institūciju, kas drīkst darboties drošības jomā. Ne jau viss mūs apmierina šodienas EDSO darbībā. Būs jāveic liels darbs, lai to padarītu spēcīgāku un panāktu lielāku tās ietekmi drošības jautājumos - ne tikai militārajā jomā, bet arī ekonomiskajā, ekoloģiskajā un humānitārajā jomā.

Spiegel

: Vai Jūs domājat par stingrākiem starptautisko tiesību pamatiem - vai arī Jūs kā citādi gribat organizatoriski nostiprināt EDSO?

Jeļcins

: Pirmkārt, kā lēmumu pieņemšanas pamats obligāti ir jāsaglabā konsens. Bez tam Krievija iestājas par Eiropu bez dalījuma līnijām. Eiropas Drošības harta EDSO ietvaros mūs tuvinātu šim mērķim: tā visām valstīm varētu kļūt par sava veida "izturēšanās kodeksu", kas saskan ar starptautiskajām tiesībām.

Spiegel

: Krievija un Baltkrievija tiecas izveidot valstu savienību, kurā daži vēlas rezervēt vietu arī Dienvidslāvijai. Ko Jūs par to domājat?

Jeļcins

: Ideja par Krievijas un Baltkrievijas savienības izveidošanu sakņojas kopējā vēsturiskajā liktenī un mūsu tautu draudzībā. Mēs esam tuvi kultūras un garīgajā ziņā, kā arī mums ir kopējas stratēģiskās intereses. Tas ir brīvprātīgs valstu un tautu tuvināšanās solis.

Spiegel

: … Vai Jūs domājat, ka ir radīti ekonomiskajai attīstībai nepieciešamie noteikumi?

Jeļcins

: Es, tāpat kā 150 miljoni Krievijas iedzīvotāju, neesmu apmierināts ar ekonomiskajiem panākumiem mūsu valstī. Daudzas problēmas gaida atrisinājumu. Jādara vēl ir ļoti daudz. Taču arī reformu gados notikušās izmaiņas nevar atstāt neievērotas. Šodien mēs dzīvojam pavisam citā Krievijā. Atgriešanās pagātnē ir pilnīgi izslēgta: mūsu cilvēki un mūsu ekonomika pie tās vairs neatgriezīsies.

Spiegel

: Taču neeksistē tikai reformu ieguvēji vien.

Jeļcins

. Taču mēs esam tikuši galā ar milzīgo pārvaldes sistēmu. Mēs esam cilvēkiem devuši iespēju strādāt sev, savām ģimenēm un valstij. Patreiz lielākā daļa no mūsu nacionālās bagātības tiek saražota privātajos uzņēmumos. Veidojas jaunu, izglītotu un dinamisku uzņēmēju paaudze, kuriem nav bail no atbildības.

Spiegel

: Tas izklausās tā, it kā aiz nākošā stūra jau gaidītu krievu ekonomiskais brīnums.

Jeļcins

: Ticiet man: Krievijas rīcībā ir milzīgs potenciāls ekonomiskā lūzuma panākšanai.

Spiegel

: Vai jaunās Krievijas valdības rīcībā ir varas instrumenti, ar kuru palīdzību varētu tikt galā ar ēnu ekonomiku un palielināt valsts ieņēmumus?

Jeļcins

: Mēs pret ekonomiskajiem noziedzniekiem izturamies ar lielu stingrību. Mēs gribam to darīt un mums ir šādas iespējas. Īpaši šodien, kad Krievijas vadībā neatrodas vis pieredzējis ekonomists, vai diplomāts, bet vīrs no drošības struktūrām. Sergejs Stepašins jau kā Federālā Drošības dienesta direktors un kā iekšlietu ministrs ieguva pietiekamu pieredzi cīņā pret bieži pieminēto "krievu mafiju", par kuru tik daudz var izlasīt Rietumos un arī Jūsu izdevumā.

Spiegel

: Kā premjers Stepašins pielietos savas zināšanas?

Jeļcins

: Cīņā pret ēnu ekonomiku neeksistē vienkāršu un ātru atrisinājumu. Nevar pie katra benzīntanka un katrā rūpnīcas hallē novietot valsts uzraugu. Mēs šo problēmu pārvarēsim tikai tad, kad mūsu nodokļu sistēma veicinās produkcijas ražošanu un radīs labvēlīgu investīciju klimatu. Godīgie uzņēmēji ir jāaizsargā. Godīgi strādāt un maksāt saprātīgus nodokļus ir jāatmaksājas.

Spiegel

: Cik ilgs laika periods, pēc Jūsu domām, būs vajadzīgs līdz jūtamam labklājības pieaugumam Krievijā?

Jeļcins

: Tas ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Mūsu valstī šodien gandrīz neviens nedomā par solījumiem, kurus varasvīri viņiem ir devuši agrāk: pienēram, 1980. gadā uzcelt komunismu vai arī katram 2000. gadā dot īpašumā dzīvokli. Pilsoņi saprot, ka svētība no debesīm nekritīs. Lai labāk dzīvotu, ir daudz jāstrādā.

Spiegel

: Vai arī jāņem lielāki kredīti.

Jeļcins

: Nekādi kredīti, nekāda ārējā palīdzība nevar aizstāt efektīvu nacionālo ekonomiku. Stāvoklis tikai tad principiāli izmainīsies, kad mūsu ekonomika uzņems pilnus apgriezienus. Noteikt termiņu būtu nepateicīgs uzdevums.

Spiegel

: Kas notiks, ja Valsts Dome noraidīs tos likumus, kurus SVF prasa kā priekšnoteikumu turpmākajiem kredītiem?

Jeļcins

: Krievijas un tās ekonomikas liktenis nav atkarīgi tikai no SVF kredītiem vien. Mēs varam iztikt arī bez šīs naudas. Taču neveiksme sarunās par finansēm spēcīgi noslogotu mūsu budžetu, ekonomisko attīstību un līdz ar to uz ilgāku laiku novilcinātu aktuālo sociālo problēmu atrisinājumu. Valsts Domē sēž pietiekami daudz atbildīgu un augsti profesionālu politiķu. Es ceru, ka virsroku gūs veselais saprāts.

Spiegel

: Vai Jūs Krievijas Komunistiskās partijas aizliegumu uzskatāt par saprātīgu un reālu?

Jeļcins

: Krievijas likumdošana stingri un skaidri regulē politisko partiju aizliegšanu un izformēšanu. Ja KP vadība aicina uz spēka pielietošanu un pretkonstitucionālām aktivitātēm, kā arī uzkurina sociālos un nacionālos strīdus, tad tiks pielietoti šie likumi.

Šodien arvien vairāk vēlētāju saprot, ka Komunistiskās partijas ideoloģija un programma ir utopiska, ka viņu utopija ir agresīva, ka tā pamatojas uz naidīgumu un spēka pielietošanu. Es domāju, ka Krievijas KP drīz vairs nebūs reāls spēks.

Spiegel

: Kādās jomās Jūs uzskatāt sadarbību ar Vāciju par īpaši svarīgu?

Jeļcins

: Vācija un Krievija ir lielākās Eiropas valstis. Tām ir kopējs vēsturiskais liktenis, tām kopā ir jāuzņemas atbildība par mieru, drošību un stabilitāti Eiropā un pasaulē.

Un es esmu pārliecināts, ka arī nākošais Krievijas prezidents paliks uzticīgs demokrātijas un brīvības ideāliem: Krievija paliks kustībā un ceļā uz atjaunošanos.

"Skaudīga uz Krieviju"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.06.25.

Ukraina domā, ka Rietumi to pametuši novārtā, un reaģē ar briesmu apliecināšanu.

Berlīne, jūnijā. Tas, ka Krievijas prezidentam Jeļcinam tika apstiprināta viņa valsts "pilnvērtīga dalība" G-8 valstu starpā un ka viņš nesenā Pasaules Ekonomiskā samita laikā Ķelnē varēja priecāties par apskāvienu politiku no līdzīgo puses, stiprināja Ukrainas uzskatus par to, ka Rietumi attiecībā uz PSRS pēcnācējvalstīm interesējas tikai par Maskavu, ignorējot Ukrainu. Krievija varot darīt, ko grib, nebaidoties no kaut cik nopietnas kritikas, turpretī Ukrainai tiekot uzlikti daudz stingrāki kritēriji, kā tas, piemēram, nupat pierādījās Eiropas Padomē (runa ir par valsts izslēgšanas procedūru sakarā ar pieturēšanos pie nāves soda un it kā nepilnīgo demokrātisko varas pārdali). Šo sūdzību akcentēja arī bijušais Ukrainas ārlietu ministrs Udovenko un bijušais Valsts prezidents Kravčuks, kuri piedalījās Vācijas Ārpolitikas biedrības (DGAP) konferencē Berlīnē. Viņu sūdzības ir radušas ne mazāk kritisku atbalsi arī Ukrainas jaunāko politiķu vidū, īpaši ekonomikas reformista un kādreizējā ministru prezidenta vietnieka Pensenjuka personā. Jo vienu lietu neapstrīd arī Ukrainas prezidenta Kučmas piekritēji: reformu mēģinājumi Ukrainā norit vēl lēnāk nekā Krievijā, un Kijevas valdībai ir jāstrādā ar vēl kreisāki apgrūtinātu parlamentu, nekā tas ir Krievijas valdībai ar Dumu.

Udovenko, kurš ir viens no sešiem līdz astoņiem kandidātiem, kas savu laimi izmēģinās oktobrī paredzētajās prezidenta vēlēšanās, rūgti sūdzējās, ka vējā tika izkaisīti Ukrainas starpniecības piedāvājumi Kosovas kara laikā. Viņš negribot piekrist tam, ka tai pašā laikā Krievijas lomai piespiedu kārtā tika piedēvēta lielāka nozīme. Tā vietā Udovenko uzsvēra, ka, citādi nekā Krievijā, Ukrainā līdz šim nav notikusi asins izliešana etniskās spriedzes sakarā, kam būtu vajadzējis noteikt Kijevu par starpnieku Kosovā, tāpat kā faktam, ka Vojvodinā dzīvo apmēram 80 000 ukraiņu izcelsmes cilvēku. Bijušais ārlietu ministrs pārmērīgi asi uzbruka NATO, kura Ukrainai, kā viņš visai atzinīgi piezīmēja, pa šo laiku kļuvusi par lamu vārdu. Toties nepieminēts palika tas, ka Kučma, neskatoties uz savas valsts kritiku NATO par militāro rīcību Dienvidslāvijā, piedalījās NATO jubilejā Vašingtonā. Udovenko nevarēja noslēpt savu nepatiku pret neprasīto krievu vienību iesaisti Kosovā: "Galu galā tas pats kādu dienu varētu notikt ar mums Krimā".

Savukārt bijušais ārlietu ministrs, kurš tagad Ukrainas parlamentā vada cilvēktiesību un etnisko minoritāšu komisiju, kritizējot rietumniecisko uzvedību iepretim Ukrainai, nekautrējās lietot tipiski krievisku argumentācijas veidu. Tās pamatā: ja Rietumi mums nesniegs pietiekamu politisku un saimniecisku atbalstu, tas aktivizēs kreisos spēkus un izsauks briesmas par komunistu atgriešanos pie varas. Udovenko ieskicētais scenārijs gan pārsniedza vispārēji ieturēto brīdinājumu robežas. Pēc viņa atspoguļojuma Ukrainas parlamentā, Verhovna Rada, pie varas ir spēki, kuri grib atsaukt valsts atteikšanos no atomieročiem un panākt, ka Ukraina vairs neievērotu līgumu par šādu ieroču izplatīšanu. Tik tiešām, arī Kučma pagātnē ir atkārtoti sūdzējies par to, ka amrikāņu interese par Ukrainu, uzreiz pēc tam, kad tās atteikšanās no nukleārās bruņošanās bija apstiprināta līgumā, kā politiski, tā arī saimnieciski ir ievērojami kritusies. Taču atkārtota valsts atombruņošanās nav gaidāma. Arī Udovenko ar savām piezīmēm jaunajā Berlīnes DGAP centrālē beigu beigās bija tikai gribējis šo tēmu novest līdz vācu klausītāju apziņai. Tā vietā, lai padotos komunistu spiedienam, Ukrainai esot jāņem piemērs no Vācijas un Japānas, kuru "īstenie atomieroči" ir to spēcīgā saimnieciskā bāze.

Par to, protams, Ukrainā vēl daudzus gadus nevarēs būt ne runas. Kravčuks, valsts pirmais brīvās vēlēšanās ievēlētais prezidents, kurš padomju liktenīgā 1991. gada 8. decembrī kopā ar Jeļcinu un toreizējo Baltkrievijas prezidentu Šuškēviču proklamēja austrumu impērijas galu, Ukrainas saimnieciskajās un sociālajās neveiksmēs pamatā vainoja komunistiski noskaņoto Verhovna Radu, kurā netrūkstot deputātu, kuri tiecoties pēc Padomju Savienības atdzimšanas savienībā ar Krieviju un Baltkrieviju. Daudzo gados veco valsts vēlētāju starpā šādiem uzskatiem ne tikai vēl arvien, bet gan arvien spēcīgāk esot manāms atbalsts, īpaši tādēļ, ka nepieciešamās reformas Ukrainā nevirzoties uz priekšu. Kravčuks gan arī apsūdzēja Eiropu, ka tā Ukrainu neņemot pārāk nopietni un vēl joprojām orientējoties gandrīz tikai uz Krieviju. Taču arī viņa valsts esot vainīga, jo ir pieļāvusi rindu kļūdu, kas steidzami jālabo. Ja tas nenotikšot, pastāvot briesmas, ka Ukraina varētu iet "radikāli citu ceļu" - austrumu virzienā, prom no Eiropas, ar briesmām atkrist atpakaļ "valsts sociālismā", vēl pirms valsts tā īsti no tā būtu atbrīvojusies. Kravčuks nekaunējās iespējamā prezidenta kandidāta Udovenko klātbūtnē izteikt atbalstu Kučmam, jo viņš vislabāk varot cīnīties pret komunistu izaicinājumiem.

Par to pārliecību neizrādīja ukraiņu politikas zinātnieks Tomenko. Viņš lika saprast - un tādējādi savā ziņā piekrita Eiropas Padomei - , ka tieši Kučmas laikā sākās "sistēmas atdemokratizēšanās". Vēl skaidrāk izteicās reformpolitiķis Pensenjuks, kurš Kravčuka prezidentūras laikā bija toreizējā ministru prezidenta Kučmas vietnieks ekonomiskajos jautājumos. Pēc viņa domām reformu pretinieki nekādā gadījumā nav tikai starp komunistiem. Tikpat liela pretestība nākot no Ukrainas "Kapitālisma klana" puses. Ar to viņš domāja jaunbagātos monopolu oligarhus, kas darbojas tāpat kā Krievijā un kuriem ir liela politisko manipulētāju vara.

"Atjaunojot Balkānus"

"Financial Times"

— 99.06.21.

Neiekļaujot Serbiju Eiropā, bijusī Dienvidslāvija paliks nestabila, samazinot jebkādas ilgtermiņa miera izkārtojuma izredzes Kosovā.

Tagad, kad KFOR - NATO vadītie miera uzturēšanas spēki - ir nodrošinājuši Kosovu, mums ir jāsaskaras ar uzdevumu atjaunot zināmu normalitātes stāvokli provincē visiem tās iedzīvotājiem.

Dažus nākošos gadus Kosovu aizsargās NATO, un to pārvaldīs Apvienotās Nācijas. Pašreiz tiek izstrādāta ANO Pagaidu administrācijas misija Kosovā (UNMIK), un tā ir vissarežģītākā un vislielāko izaicinājumu metošā miera operācija, kādu jelkad ir uzņēmusies ANO sistēma vai starptautiskā sabiedrība.

Lai tā būtu veiksmīga, ir svarīgi pilnīgi apzināties mums priekšā stāvošo uzdevumu sarežģītību. Ir trīs iemesli, kādēļ UNMIK uzdevums ir tik sarežģīts.

Pirmais no tiem, dabiski, ir situācija pašā Kosovā. Kara sagrautajā provincē tās iedzīvotāji atrodas izmisuma stāvokli, vai tie būtu serbi, vai albāņi.

Tagad visu centienu degpunktā būs uzdevums panākt, lai bēgļi varētu atgriezties, bet serbi - palikt.

Taču tas ir tikai ANO misijas sākums. Tai ir uzticēts izveidot pagaidu administrāciju, aizstājot iepriekšējās varas struktūras. Lai to paveiktu, ir nepieciešams uzņemties atbildību par provinces pārvaldi jebkurā iespējamā veidā. Tad tam ir jāatbrīvo ceļš vietējas autonomijas struktūru izveidei un vēlēšanām tajās.

Nekavējoties ir jāizveido starptautiski policijas spēki likumības iedibināšanai. Tas nozīmēs nevis tikai vienkāršu uzraudzību, kā tas ir bijis citviet, bet gan pilna mēroga uzraudzības operāciju. Tajā pat laikā ir ātri jāsāk jaunu vietēju policijas spēku apmācība un sertificēšana.

Taču kārtībai ir jābūt kā likuma funkcijai. Pagaidu tiesu un sodu sistēmas izveide būs grūts uzdevums. Taču būs izšķiroši svarīgi nodrošināt visas sistēmas objektivitāti.

Ārkārtas atjaunotnes centieni jau ir sākušies. Tāpat ir jāattīsta satvars ilgtermiņa ekonomiskai attīstībai. Gaidāmā donorvalstu konference fokusēs savu uzmanību uz neatliekamajām vajadzībām, kamēr rudenī paredzētā ļaus fokusēties uz ilgtermiņa nepieciešamībām.

ANO ir uzņēmusies kopēju atbildību par civilajiem atjaunotnes centieniem Kosovā. Taču UNMIK ietvarā ģenerālsekretārs jau ir lūdzis Eiropas Drošības un Sadarbības organizāciju, kā arī Eiropas Savienību uzņemties atbildību par galvenajiem šīs operācijas aspektiem, papildus acīmredzamajiem ANO augstākā komisāra bēgļu lietās pienākumiem.

UNMIK būs pats nozīmīgākais pamats Kosovas nākotnes attīstībai. Šis gads centrēsies uz bēgļu atgriešanos, taču drīz uzmanība pievērsīsies institūciju veidošanai, pamazām sagatavojot ceļu vēlēšanām.

Otrais izaicinājums starptautiskajai sabiedrībai ir situācija reģionā kopumā.

Mēs nekad negūsim panākumus Kosovā, ja mēs negūsim panākumus visā reģionā. Karš ir dziļi destabilizējis to. Ekonomiskā, sociālā un politiskā spriedze reģionā nākotnē draud palielināties.

Reģiona centrālās valsts - Serbijas - rūpnieciskā un sakaru infrastruktūra pārsvarā ir iznīcināta, grūžot ekonomikas no Banja Lukas līdz Skopjei ātri pieaugoša bezdarba un drūmu nākotnes izredžu atvarā.

Sagrautie tilti pār Donavu uz ilgu laiku bloķēs šo vitāli svarīgo satiksmes artēriju, un tā sekas jutīs no Vīnes līdz Istanbulai.

Ja tam nepievērsīs uzmanību, pastāv reālas briesmas, ka šīs tendences izraisīs jaunus konfliktus. Ja mēs fokusēsimies tikai uz Kosovu un aizmirsīsim reģionu, tas notiks gandrīz nešaubīgi.

ES atbalstītais Stabilitātes pakts, kura mērķis ir palīdzības sniegšana reģiona ekonomikām, atver jaunu perspektīvu. Mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai apturētu Balkānu tālāku balkanizāciju un lai censtos attīstīt Dienvidaustrumeiropas eiropeizāciju. Mums, kā jau es esmu atkārtojis gadiem ilgi, ir jāskatās nevis uz mūsu aiziešanas stratēģijām no šī reģiona, bet gan uz tā ieiešanas stratēģijām Eiropas grupējumos.

Miers ar Serbiju un miers pašā Serbijā ir priekšnoteikums ilgtermiņa stabilitātei reģionā. Taču šodien šī valsts ir kā Eiropas slimnieks - tās ekonomika nav reformēta, tās politiskā sistēma ir autoritāra un sabiedrība dziļi sašķelta. Vitāli svarīgs uzdevums ir palīdzēt Serbijai iekļūt Eiropā kopā ar citām valstīm. Ar reformētu Serbiju, stabilu Albāniju un labklājīgu Maķedoniju panākumi varētu būt iespējami arī Kosovā.

Trešais faktors, kurš ir jāņem vērā, izvērtējot ANO priekšā stāvošos uzdevumus, ir tas, ka mūsu rīcībā nav miera vienošanās.

Deitonā mēs vienojāmies par visvērienīgāko miera līgumu modernajā vēsturē Bosnijai, un Rambujē mēģinājām panākt to pašu Kosovai. Tas neizdevās, un diplomātija deva ceļu karam. Kara beigas nesa īsu vienošanos par principiem, kas paredzēja provincē NATO aizsargātu ANO pārvaldi. Uz vietas tika noslēgtas vienošanās par militāri tehniskajiem jautājumiem.

Taču īstas miera vienošanās nav bijis. Ņemot vērā kara atstāto rūgtumu, tagad mēs, iespējams, no patiesas Kosovas miera vienošanās atrodamies tālāk nekā mēs bijām pirms sešiem mēnešiem.

Tālāk sekos nebeidzami konflikti par detaļām, lielā mērā patiecoties tam, ka Drošības padome ir pasludinājusi, ka Kosova paliek Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas sastāvā, taču ar vērā ņemamu autonomiju. Kādas pastmarkas tur tiks lietotas? Kādai vajadzētu būt Kosovas naudas vienībai? Kādi noteikumi pārvaldīs iekšējo un ārējo tirdzniecību? Kā tiks risināti īpašumtiesību jautājumi?

Katrā no detaļām, ar kurām būs jāsaskaras nākošo nedēļu, mēnešu un gadu laikā, būs savi sarežģījumi.

Kādu dienu varbūt tiks noslēgts arī Kosovas miera līgums. Pašreiz NATO sadarbībā ar Krieviju ir jānovērš jaunu karu izcelšanās. ANO ir jāatjauno miers Kosovas iedzīvotāju dzīvēs. Un ES ar ilgtermiņa integrācijas dziedējošajiem spēkiem ir jāaizvieto dezintegrācijas apburtais loks visā reģionā kopumā.

Karls Bilds

"Balkānu miera un stabilitātes izredzes"

"International

Herald Tribune"

— 99.06.28.

NATO pirmais karš ir beidzies ar uzvaru, tomēr tā cena ir bijusi ļoti augsta.

Lai gan tā laikā neviens alianses karavīrs nav zaudējis dzīvību, aptuveni 10 000 kosoviešu ir nogalināti, un bombardēšanās, pēc serbu datiem, ir gājuši bojā aptuveni 2000 civiliedzīvotāju. Tomēr skaitļi nekādi nespēj atainot patiesās cilvēciskās ciešanas un izdzīvojušo sagrautās dzīves.

Būtu jāuzdod trīs jautājumi: Vai šāda cena bija attaisnojama? Vai intervencei izdevās sasniegt savus mērķus? Vai tā nostādīja Eiropu uz labākas nākotnes ceļa? Diemžēl, uz nevienu no šiem jautājumiem nevar atbildēt ar pārliecinošu "jā". Būs nepieciešams laiks un lielāks vēsturisks atstatums, lai sniegtu pilnīgu vērtējumu.

Tomēr NATO un dalībvalstīm izmantojot sniegtās mācības, lai tās izmantotu jaunas stratēģijas veidošanai un karaspēka organizācijai, tagad būtu nepieciešama neatkarīga, uzmanīga institūcija, lai veiktu dziļu izpēti. Tai vajadzētu noteikt šī kara iemeslus, kā arī to, kas noveda pie kara, un arī pieļautās kļūdas. Tai būtu jāpieņem rekomendācijas politiskā pamata veidošanai reģionā.

NATO iejaucās ar militāriem līdzekļiem, lai neļautu augošajai krīzei Kosovā novest pie humanitārās katastrofas un saglabātu stabilitāti dienvidaustrumu Eiropā. Rambujē konferencē noteikie mērķi paredzēja nodrošināt mieru un drošību visiem provinces iedzīvotājiem, kā arī atjaunot tās agrāko autonomiju Dienvidslāvijas republikas ietvaros.

Tomēr arvien vairāk pierādījumu liecina, ka tieši NATO rīcība izraisīja masveida bēgļu straumes un pamudināja slaktiņus.

Los Angeles Times

pārstāvja Pola Votsona redzētais skaidri parāda, kādā veidā karš dehumanizē indivīdus. Bailes rada naidu, viena asiņaina rīcība noved pie vēl asiņainākām.

Krīze izraisījās 1998.gada pavasarī, kad bruņoti Kosovas albāņi iebruka policijas posteņos, nogalinot un nolaupot policistus un serbu civiliedzīvotājus. Nemieri izplatījās uz ciemiem un mazpilsētām. Dažu nedēļu laikā Kosovas Atbrīvošanas armijas kaujinieki veidoja kontrolposteņus uz galvenā ceļa starp Peču un Prištinu, un viņi apgalvoja, ka 60% Kosovas atrodoties viņu rokās.

Sekojošā dienvidslāvu drošības spēku reakcija tika vērsta uz rajoniem, kur bija notikuši KAA uzbrukumi. Ciemu iznīcināšanas mērķis bija nogriezt ieroču piegādes līnijas no Albānijas. Tas patiesi tika darīts neiedomājami brutāli, izdarot aukstasinīgas slepkavības, nogalinot lielākoties albāņu vīriešus un zēnus. Vietējie iedzīvotāji bēga uz kalniem, un daži atstāja valsti. Tomēr to vēl nevarēja saukt par etnisko tīrīšanu.

Daži serbu politiķi, ieskaitot arī prezidentu Slobodanu Miloševiču, jau sen bija apņēmušies samazināt vai pilnībā izskaust no Kosovas etniskos albāņus; bija pieņemts plāns "Operācija Pakavs." Tomēr pirms vardarbību sākuma viņi pārstāvēja tikai nelielu daļu no Dienvidslāvijas politiskā spektra, kur arī citiem bija zināma ietekme. Viņiem tā tika atņemta, un pēc NATO bombardēšanas sākuma sākās pilnīga etnisko albāņu padzīšana no Kosovas.

Tomēr jau no paša sākuma NATO civilie un militārie līderi apgalvoja, ka etniskās tīrīšanas tika gatavotas, neraugoties uz jebkādu NATO intervenci, un atkārtoti sauca to par "taisnīgu" karu. Šos apgalvojumus apstiprināja iegūtie pierādījumi par serbu spēku plašajām zvērībām.

Karu par taisnīgu var uzskatīt vienīgi tādā gadījumā, ja reāli tiek panākts miers, drošība un visu iedzīvotāju daļu pašnoteikšanās, kā arī stabilitāte visā reģionā.

ANO, EDSO un ES amatpersonas ir sākušas ierasties Kosovā, lai radītu dažādus administrācijas līmeņus starptautiskā kontrolē. Tiks iecelti policijas administratori, un tiek apmācīti policijas spēki, lai garantētu iekšējo kārtību, savukārt KFOR miera uzturētāji nodrošinās vispārējo drošību. Donoru konference organizēs plaša mēroga palīdzību, un atjaunošana tiks uzsākta.

Tomēr šajā tā saucamajā Serbijas provincē nevienai serbu amatpersonai, policistam vai politiķim nebūs nekādas ietekmes. Kosovieši nesaņems centrālās valsts finansējumu un nemaksās tai nodokļus. Nevienam no viņiem nebūs serbu pilsoņu tiesību un pienākumu. Lai gan neizmainītu robežu fikcija varētu saglabāties zināmu laiku, Kosova faktiski tomēr būs neatkarīga.

Nav zināms, kādā veidā šis jaunais statuss varētu ietekmēt albāņu iedzīvotājus citās Balkānu daļās, kā arī Melnkalnē, Maķedonijā un Vojvodinā. Maz iespējams, ka tas veicinās reģiona stabilitāti.

Ir jārod politisks risinājums, lai reģions arī turpmāk neatrastos dažādu etnisko grupējumu savstarpējo aizdomu un naida strupceļā. Nesen pasludinātais stabilitātes pakts to varētu veicināt, tomēr tikai tādā gadījumā, ja etniskie grupējumi spētu brīvi sadarboties, būtu cerība uz pastāvīgu mieru un uzplaukumu.

Frederiks Bonārs

"Vilcējzirgs Džordžs Bušs juniors"

"Die Presse"

— 99.06.25.

Republikāņu favorīts 2000. gada prezidenta vēlēšanām pirmajā vēlēšanu ziedojumu vākšanas sarīkojumā Vašingtonā izraisa sajūsmu pārējos partijas dalībniekos.

Republikāņu elitei Vašingtonā bija skaidrs: tas, kurš nedēļas sākumā viņus uzrunāja, nebija neviens cits kā nākamais ASV prezidents Džordžs V. Bušs. "Viņš ir harizmātisks, dinamisks, un viņš uzvarēs," tā viņu slavēja kāds no lobistiem, kurš bija viens no vairāk nekā 2000 sajūsminātajiem, kuri šajā vakarā ieradās uz sarīkojumu un par ieejas biļeti samaksāja 1000 dolāru. Par to varēja dabūt Hot Dogs , šokolādes kūkas, keksus – un tāpat arī Džordžu V. Bušu, kurš bija ieradies ASV galvaspilsētā, lai vāktu naudu savai vēlēšanu kampaņai ("Fundraising").

"Es pierādīšu, ka katrs, kurš ir konservatīvs un līdzjūtīgs, var uzvarēt, neupurējot principus. Es mūsu valstij pēc cinisma sezonas atkal došu cerības," publikai teica Teksasas gubernators un patreizējais republikāņu favorīts 2000. gada vēlēšanās.

Pēc pasākuma partijas draugi bijušā prezidenta Džordža Buša dēlam sagatavoja sajūsminātu uzņemšanu ASV Kongresā. Viņš jau tagad pie saviem atbalstītājiem var pieskaitīt 23 no 55 republikāņu senatoriem un 126 no republikāņu 223 deputātiem. Republikānu deputāte Dženifera Dana pat teica: "Viņš patiesi spēj apburt."

Taču ne visi republikāņi ir tikpat sajūsmināti. "Es nedomāju, ka tā ir laba ideja - jau pirms spēles sadalīt uzvarētāja laurus," brīdināja Jūtas senators Roberts Benets. Bušs esot ļoti "atraktīvs", bet viņam trūkstot "sacensību pieredzes".

Taču, lai gan viņa konkurenti republiāņu rindās ir Džons Makkains ( John McCain ), Bobs Smits ( Bob Smith ) un kopš šīs nedēļas arī Orins Hečs ( Orrin Hatch ), bijusī transporta ministre Elizabete Doula ( Elizabeth Dole ), bijušais viceprezidents Dans Kveils ( Dan Quayle ), masu mēdiju magnāts Stīvs Forbss ( Steve Forbes ), kā arī Pīts Bjūkenens ( Pat Buchanan ) un Gerijs Bauers ( Gary Bauer ), līdz šim Bušs ir koncentrējies tikai uz pretspēlētāju ar vislielākajām izredzēm – viceprezidentu Alu Goru no Demokrātu partijas.

"Klintona viceprezidents ir W ashington,DC persona. Viņš domā, ka Vašingtonai ir atbildes uz visiem jautājumiem. Taču es tā nedomāju. Es domāju, ka atbildes ir meklējamas institūcijās, kas bazējas uz ticību."Arvien vairāk Bušs juniors runā par "līdzjūtīgo konservatīvismu". Viņa pārliecība ir, ka "neviens nedrīkst tikt atstāts novārtā".

Viņa priekšlikums, lai palīdzētu nabadzīgajiem, ir attīstīt sadarbību starp valsti un baznīcu; narkotiķi un noziedznieki ir jāuzved uz pareizā ceļa un atkal jāatjauno sagrautā amerikāņu kultūra. Ar šādām frāzēm Bušs juniors mēģina balansēt starp abiem republikāņu spārniem – mērenajiem un ultrakonservatīvajiem.

Savas programmas detaļas viņš līdz šim nav izpaudis. Uz jautājumu, kāda ir viņa attieksme pret abortiem, viņš nesen teica: "Es domāju, ka Amerika saņems likumu par nedzimušo aizsardzību." Arī par savu pagātni viņš negrib runāt, izņemot to, ka viņš kādreiz esot bijis "jauns un bezatbildīgs". Džordža V. Buša "mežonīgie gadi", kuru laikā viņš spēcīgi pievērsās alkoholam un bez uzmanības neatstāja arī narkotikas, kā teikts sagatavotajā leģendā, ir beigušies līdz ar viņa 40. dzimšanas dienu. Toreiz viņš, arī pateicoties sievai Laurai, kura ir praktizējoša metodiste, esot atradis ceļu uz baznīcu; kopš tā laika viņam pirmajā vietā esot ģimenes dzīve.

Tādējādi viņš var norādīt uz vērtībām, kas republikāņu sirdīm liek pukstēt straujāk – galvenokārt pēc Levinskas skandāla un impīčmenta procesa pret prezidentu Bilu Klintonu. Un kāda gan nozīme ir tam, ka Bušs juniors jauc Slovākiju un Slovēniju. Par to viņš sola lielākus militāros izdevumus un valsts aizsardzību ar pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Monika Ridlere

"ES aspiranti līdz šim savus uzdevumus

risina bez problēmām"

"Frankfurter

Rundschau"

— 99.06.23.

Ārlietu ministri ir apmierināti ar visiem sešiem kandidātiem. Polija vēl uz šajā gadā pieprasa "mērķa datumu".

15 mēnešus pēc starta šāviena nākamajai paplašināšanās kārtai Eiropas Savienība ir apmierināta kandidātvalstu rezultātiem. ES ārlietu ministri kopīgā sēdē Luksemburgā saviem kolēģiem no Igaunijas, Polijas, Slovēnijas, Čehijas, Ungārijas un Kipras praktiski vienbalsīgi atzina apmierinošus starprezultātus.

Polijas ārlietu ministrs Broņislavs Geremeks Luksemburgā pauda paļāvību, ka viņa valsts līdz 2002. gada beigām izpildīs priekšnosacījumus pilntiesīgai līdzdalībai Eiropas Savienībā. Viņš sagaida, ka ES valstu un valdību vadītāji savā galotņu tikšanās laikā decembrī Helsinkos nosauktu atbilstošu "mērķa datumu" uzņemšanai". Geremeks šajā sakarā pārliecinoši nosauca visas sešas ciešākā gaidītāju loka valstis.

Turpretim Čehijas ārlietu ministrs Jans Kavans uzskata savādāk. Viņš uzskata, ka ikvienu kandidātu ir nepieciešams "diferencēt" uz savu individuālo panākumu pamatiem.

Vācijas Ārlietu ministrijas valsts ministrs Ginters Ferhoigens visiem spēkiem centās izvairīties no "rangu piešķiršanas" sešu kandidātu vidū. "Nevar radīt prioritāro sarakstu, kuram visi piekristu", viņš uzsvēra, "dalībnieku grupa ir samērā līdzīga".

Ferhoigens Polijas iestāšanās perspektīvu 2002. gada beigās nosauca kā pat par reālu", taču viņš noteikti brīdināja, lai no ES puses netiktu minēti nekādi nākamās paplašināšanās kārtas "vēlamie datumi".

Saspīlētas diskusijas valsts ministrus sagaida rudenī arī par to, kura no Austrumeiropas kandidātvalstīm - Bulgārijas, Latvijas, Lietuvas, Slovākijas un Rumānijas atbilstoši varētu "tikt novērtēta". Lēmums ir jāpieņem jau Helsinkos, un visiem pa priekšu jau Francija ir izteikusies par to, ka kandidātu sarakstu ir nepieciešams papildināt.

"Prasības ES piemērotībai nedrīkst tikt izmainītas", uzsvēra Ferhoigens. "Bonus" vai "rabats", piemēram, Bugārijas vai Rumānijas labklājībai Kosovas krīzes rezultātā nedrīkst tikt pieļauts.

Mihaels Bergiuss

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99.06.09./24.

"Integratoru" tikšanās

10. un 11. jūnijā Kijevā notika Ukrainas, Krievijas un Baltkrievijas starp-parlamentārā konference "Baltkrievija, Krievija, Ukraina – integrācijas pieredze un problēmas", kurā piedalījās arī Dienvidslāvijas pārstāvji.

Krievijas delegācijas satāvā bija Reģionu padomes vadītājs Jegors Strojevs, Domes priekšsēdētājs Genādijs Seļezņovs, Svetlana Gorjačeva un citi "kreisā spārna" pārstāvji. No Baltkrievijas puses – Naconālās sapulces Pārstāvju palātas priekšsēdētājs Anatolijs Malofejevs un Republikas padomes vadītājs Pāvels Šipuks. Ukrainu pārstāvēja parlamenta galva Aleksandrs Tkačenko ar domubiedriem. Konferences dalībnieku skaitu "kuplināja" arī NVS Starpparlamentārās asamblejas deputāti un anonīms Serbijas pārstāvis. Kopumā pasākumā piedalījās aptuveni 250 cilvēki.

Izmantojot savu parlamenta vadītāja varu, A. Tkačenko šim pasākumam izmantoja Ukrainas parlamenta sēžu zāli, kas izraisīja aktīvu labējo un centriski noskaņoto deputātu protestu.

Atklājot konferenci A. Tkačenko paziņoja, ka slāvu tautu pašreizējais stāvoklis izriet no "vispārējas sakāves trešajā pasaules karā – informācijas un psiholoģiskajā karā, kura mērķis bija saskaldīt Krieviju un uzspridzināt situāciju Baltkrievijā un Ukrainā". Krievijas un Baltkrievijas savienība pēc Ukrainas parlamenta spīkera domām ir "pirmā bezdelīga", kas rāda ceļu trīs slāvu valstu atdzimšanai.

Genādijs Seļezņovs definēja konferences dalībnieku kopējo mērķi: "Izveidot stipru Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Dienvidslāvijas savienību, kas ieietu 21. gadsimtā, kā liela savienota valsts".

Konferences noslēguma dokumentos parādās arī ekonomiskās vadlīnijas.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS