Par tautas attīstību Latvijā. 1999

Saturā

Ievads

Globalizācija un tautas attīstība Latvijā
"LV" Nr.47./50., 3.lpp.
Kas ir globalizācija?	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Spēki, kas virza globalizāciju	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Jauni tirgi	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Jaunas tehnoloģijas	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Jauni aģenti	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Jaunas normas	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Globalizācija un latviskā identitāte	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Tautas attīstība Latvijas reģionos	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Iedzīvotāju skaita samazināšanās	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Veselība un sociālā drošība	"LV" Nr.55/57., 9.lpp.
Ienākumi un mājsaimniecību labklājība	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
Tautas izglītība	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
Nodarbinātība un darbaspēka tirgus reģionos	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
1999.gada Pārskata struktūra	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
1.nodaļa
Globalizācijas ekonomiskās
un sociālās izpausmes
Ievads	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
Tiešās ārvalstu investīcijas Latvijā	"LV" Nr.55/57., 10.lpp.
Ārējā tirdzniecība un Latvijas preču konkurētspēja	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Globalizētai ekonomikai raksturīgu tautsaimniecības nozaru
attīstība	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Finansiālā starpniecība	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Transports	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Tūrisma attīstība Latvijā un Latvijas iedzīvotāju
tūrisms ārvalstīs	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Vietējās sabiedrības iekļaušanās globalizācijā	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Starptautiskie globalizācijas aģenti	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Neatmaksājamā palīdzība	"LV" Nr.58/59., 4.lpp.
Atmaksājamā palīdzība (aizdevumi)	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un
Pasaules banka	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Multinacionālās korporācijas	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Pasaules tirdzniecības organizācija	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Latvijas sabiedrības ekonomiskā stratifikācija un
globalizācijas iespējas	"LV" Nr.64/65., 4.lpp.
Secinājumi	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
Ieteikumi	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
Valstij un centrālajai valdībai	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
Pašvaldībām un reģioniem	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.

2.nodaļa

Pārvaldība un tautas attīstība globalizācijas

un eirointegrācijas apstākļos

Privātuzņēmējiem	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.

Visu sociālo grupu izpratne par eirointegrācijas ietekmi uz tautsaimniecību nav vienāda, jo integrācijas sociālekonomiskā ietekme uz dažādiem tautsaimniecības sektoriem atšķiras. Sabiedrības grupas savu uzmanību parasti koncentrē uz pārmaiņām, kuras saistītas ar attiecīgo grupu darbības sfēru un interešu kopumu. Piemēram, sīkzemnieki un vidējie zemnieki ir tāda sabiedrības daļa, kas Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā vērtē visai skeptiski, jo apzinās, ka Eiropas tirgus apstākļos pieaugs konkurence un palielināsies risks, ka viņi tirgū nenoturēs savas pozīcijas. Turklāt, lai kļūtu par ES koptirgus dalībnieku, būs jāievēro daudz augstāki preču un pakalpojumu kvalitātes standarti. Lētās un subsidētas ES lauksaimniecības produkcijas importu Latvijā zemnieki pamatoti uztver kā draudu. Tomēr ne vienmēr zemnieki apzinās, ka tāda nevienlīdzīga konkurence tirdzniecībā pastāvēs tikai līdz laikam, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, jo ES lauksaimnieciskā politika ir orientēta uz ES dalībvalstu zemnieku aizsardzību un tātad ir vērsta pret citu valstu zemniekiem. Rodas jautājums, vai labāk palikt ārpus ES un atrasties nevienlīdzīgos konkurences apstākļos vai arī atrasties Eiropas Savienībā vēl lielākas, bet noteikti godīgākas konkurences apstākļos (ES iekšējā tirgus ietvaros), jo ES piekoptā lauksaimniecības atbalstīšanas politika un iekšējā tirgus politika ir balstīta uz godīgas konkurences nodrošināšanu dalībvalstu tirgos. Minētais piemērs liecina: tas, vai turpmāk šai sociālajai grupai veidosies negatīva vai pozitīva nostāja šajā jautājumā, būs atkarīgs no informācijas pieejamības.

Studentiem, uzņēmējiem, gados jauniem cilvēkiem, pilsētniekiem un cilvēkiem ar augstāku izglītības līmeni ir pozitīvāka attieksme pret Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, jo viņi saredz jaunas iespējas un labklājības pieaugumu. Piemēram, aptaujājot dažādu ienākumu grupu iedzīvotājus, par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā balsotu 69% iedzīvotāju ar augstiem ienākumiem un 34% ar zemiem ienākumiem. Pozitīva nostāja ir arī augsti kvalificētiem speciālistiem. To var izskaidrot ar izredzēm, ka pieaugs pieprasījums pēc speciālistiem pakalpojumu, augstākas pievienotās vērtības ražojumu un informācijas tehnoloģiju nozarēs. Pastāv risks, ka Latvijā var trūkt vietējo speciālistu zinātņietilpīgās informātikas un augsto tehnoloģiju nozarēs, jo pašreizējā izglītības sistēma Latvijā nav pietiekami orientēta uz augsti kvalificētu šo nozaru speciālista gatavošanu.

 

Sabiedrības attieksmi pret Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā veido dažādu faktoru kopums, pie kam izšķirīga nozīme ir indivīdiem pieejamajai informācijai, viņu zināšanām par eirointegrācijas procesu, kā arī tam, vai cilvēki saskata personisku izdevīgumu un paši līdzdarbojas integrācijas procesos. Tāpēc nozīmīgs pārvaldības (valdības, pašvaldību, NVO), sabiedrisko attiecību firmu un mediju uzdevums ir informēt sabiedrību, sniedzot vispusīgu analīzi un aplūkojot eirointegrācijas pozitīvās un arī negatīvās sekas un ietekmi uz sabiedrības dzīvi. Šāda pieeja dotu indivīdam iespēju spriest līdzi un pašam veidot savu attieksmi pret eirointegrāciju kā vienu no globalizācijas procesiem. Būtisks ir arī arguments, ka tik nozīmīgs lēmums kā Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas pilsoņiem, visticamāk, būs jārealizē referenduma formā. Tāda prakse ir bijusi gandrīz visās pašreizējās ES dalībvalstīs. Iedzīvotāju balsošana par tik svarīgu lēmumu kā valsts pievienošanās Eiropas Savienībai nav iedomājama bez argumentētas izpratnes par situāciju.

 

Eiropas Savienības likumu ieviešana Latvijā

Labs piemērs, kas raksturo eirointegrācijas ietekmi uz Latvijas likumiem, ir Eiropas Savienības likumu, direktīvu un noteikumu (angliski regulations ) ieviešana. Šo ES likumu, direktīvu un noteikumu kopumu sauc par acquis communautaire , kas franču valodā nozīmē kopienas mantojumu. ES tiesisko aktu kopējais apjoms 1999. gadā bija vairāk nekā 100 tūkstoši lappušu, un katrai kandidātvalstij, kura vēlas iestāties Eiropas Savienībā, to normas jāpārņem savā tiesību sistēmā. Tas nav viegls uzdevums. Latvijas valsts pārvaldības institūcijas kopš 1995. gada intensīvi strādā, lai Latvijas tiesiskos aktus saskaņotu ar Eiropas Kopienas direktīvām un noteikumiem. (Eiropas Kopienas jēdziens ir šaurāks par Eiropas Savienības jēdzienu, jo ietver kopīgo tirgu, bet neietver nedz kopīgo ārpolitiku un drošības politiku, ko dēvē par ES otro pīlāru, nedz dalībvalstu sadarbību iekšlietās un tieslietās, ko sauc par ES trešo pīlāru.) 1998. gadā Latvija ieviesa vairāk nekā 360 Eiropas Kopienas direktīvu, un gaidāms, ka tuvākajā nākotnē šis skaitlis būtiski palielināsies.

Tāda tiesību sistēmas attīstība var tikt traktēta kā nedemokrātiska, jo iniciatīva likumu attīstībā nāk no Eiropas Kopienas, kuras direktīvas un noteikumi ir veidojušies vēsturiski citādā situācijā un citās valstīs. Tomēr Latvijas sabiedrība, atbalstīdama virzību uz Eiropas Savienību, uzņemas arī saistības ieviest un piemērot kopīgus likumus, kuri dažkārt ir šķietami pretēji Latvijas interesēm. Piemēram, Eiropas Savienībā pastāvošie gaļas un piena pārstrādes sanitārhigiēniskie noteikumi ražotājam izvirza augstas prasības, kuru izpildīšana sadārdzina produkcijas pašizmaksu. Daudzi vietējie ražotāji pret to iebilst. Taču šo prasību ieviešanas rezultātā pieaug produkcijas drošība, kvalitāte un ražotāju konkurētspēja.

Tā kā valsts apņemšanās veidot starptautiskajiem standartiem atbilstošus likumus nereti nonāk pretrunā ar nacionālajām interesēm, izvirzās svarīgs jautājums: kā saskaņot ES interešu un nacionālo interešu ievērošanu? Kādi institucionālie mehānismi ir nepieciešami, lai nodrošinātu tādu saskaņotību?

Galvenā loma šajā interešu saskaņošanā ir tieši valsts pārvaldības aparātam, kā arī sekmīgai sadarbībai starp valsts institūcijām, ES institūcijām un nevalstiskajām organizācijām (sk. 2.2. informāciju) . Ierēdniecības funkcija ir analizēt ES tiesiskās normas, iesaistot nozaru ekspertus un profesionāļus, un prast tās pielāgot Latvijas situācijai. Šo procesu nevar pārvērst analītiska rakstura tehniskā darbībā. Jānodrošina sasaiste ar plašākiem iedzīvotāju slāņiem, jāveido piramidāla informācijas apmaiņas sistēma, kura nodrošina plašāku sabiedrības grupu iesaisti.

2.2. informācija

Institūcijas, kas atbildīgas par Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā

Saeimas Eiropas lietu komisijas

uzdevums ir nodrošināt politisko atbalstu eirointegrācijas procesam parlamentārās darbības līmenī gan Latvijā, gan ārpus tās, kā arī nodrošināt Latvijas likumu atbilstību ES tiesiskajiem aktiem. Saeimas Eiropas lietu komisija ir izveidota 1995.gada novembrī.

Ministru kabinets

ir galvenā izpildvaras institūcija, kas apstiprina Nacionālo programmu Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā un seko tās izpildei, apstiprina likumprojektus eirointegrācijas jomā.

Eiropas Integrācijas padome

(EIP) ir Ministru kabineta izveidota (1996.gada februārī) augstākā līmeņa politiskā institūcija, kas nodrošina eirointegrācijas procesa politisko vadīšanu, lemj par integrācijas procesa stratēģiju un prioritātēm, izlemj konceptuālus jautājumus. Integrācijas padomē ietilpst ministri, kuri visciešāk saistīti ar integrācijas procesu. EIP apstiprina vecāko amatpersonu sanāksmes priekšsēdētāju un tā vietnieku, kā arī pieņem lēmumus jautājumos, kuros nav vienprātības vecāko amatpersonu sanāksmē.

Vecāko amatpersonu sanāksme

(izveidota 1997.gada decembrī) ir institūcija, kas nodrošina integrācijas procesa starpministriju koordināciju profesionālā līmenī. Tajā ietilpst visu ministriju par eirointegrāciju atbildīgās amatpersonas, Latvijas Bankas, Valsts pārvaldes reformu biroja, Valsts kancelejas pārstāvji, un to vada Eiropas Integrācijas biroja direktors.

Eiropas Integrācijas birojs

(izveidots 1995.gada janvārī) ir centrālā administratīvā institūcija, kas koordinē integrācijas procesu.

Ārlietu ministrija

atbild par valsts politikas realizēšanu attiecībās ar ES.

Ministriju darba grupas

eirointegrācijas jautājumos atbild par attiecīgās nozares integrācijas procesa vadīšanu un koordinēšanu.

Tulkošanas un terminoloģijas centrs

(izveidots 1996.gada septembrī) nodrošina valsts institūcijas ar ES normatīvo aktu tulkojumiem latviešu valodā un Latvijas normatīvo aktu tulkojumiem ES darba valodās.

Latvijas pārstāvniecība Eiropas Savienībā

kopš 1993.gada darbojas Briselē.

Latvijā darbojas Eiropas Komisijas delegācija, kuras galvenie pienākumi ir politiski koordinēt ES valstu vēstniekus un pārstāvniecības, pārstāvēt Eiropas Komisiju un veidot attiecības starp ES un Latviju, sagatavojoties Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Eiropas Komisijas delegācija koordinē ekonomisko palīdzību Latvijai, kā arī informē sabiedrību par ES un ar to saistītiem jautājumiem.

 

Viens no mehānismiem, kas likumu attīstību var padarīt demokrātiskāku un indivīdam saprotamāku, ir nevalstisko organizāciju iesaistīšana tiesisko aktu projektu apspriešanā. Tādēļ valsts pārvaldībai jānodrošina likumdošanas procesa caurredzamība un strukturēta nevalstisko organizāciju piekļūšana tiesisko aktu projektiem to sagatavošanas posmā, turklāt nevis neoficiālā, bet gan likumos atrunātā veidā. Šādi organizētā tiesisko aktu izstrādes procesā var piedalīties plašāka sabiedrības daļa, kas tādējādi gūst iespēju pārstāvēt savas intereses. Ja darbojas strukturēts dialogs starp centrālās valdības institūcijām, pašvaldībām un nevalstisko sektoru, likumu attīstība, pat ar ES tiesību pārņemšanu saistīta, kļūst daudz demokrātiskāka un potenciālais risks un iespējas ir apzinātas daudz plašākā sabiedrībā. Līdz ar to ir daudz vieglāk identificēt nacionālās intereses, dažādas grupas gūst pārliecību, ka to intereses tiek pienācīgi aizstāvētas, un Latvijas sarunveži gūst sabiedrības mandātu sarunām ar Eiropas Komisiju.

 

Nevalstisko organizāciju loma eirointegrācijā

1998. gada Pārskatā par tautas attīstību analizēta nevalstisko organizāciju izaugsme un norādīts, ka NVO sekmē pilsoņu komunikāciju ar valsti. Bez NVO nav iedomājama efektīva saikne starp valsts pārvaldības institūcijām un iedzīvotājiem. Arī integrācija Eiropas Savienībā prasa demokrātisku līdzdalību, jo tā nav tikai valdības un izpildvaras institūciju lieta. Iedzīvotāju pašorganizēšanās un apvienošanās nevalstiskās organizācijās ar mērķi aizsargāt savas intereses ir efektīvākais veids, kā panākt iespēju piedalīties integrācijas procesos, labāku izpratni par situāciju, iespējamo guvumu un zaudējumu apzināšanos. Atšķirībā no likumdevējiem un izpildvaras institūcijām, kam jānodrošina likumu saskaņošanas process, Latvijas un ES politikas tuvināšana, nevalstiskās organizācijas ir savdabīgas «testēšanas laboratorijas», kas var labāk apzināties iespējamās pozitīvās vai negatīvās sekas nozaru, sociālo grupu, uzņēmumu un kopienu līmenī. Nepieciešamības gadījumā NVO var piedāvāt ieteikumus, kā uzlabot likumus atbilstoši dažādu sabiedrības grupu interesēm un kopīgajām nacionālajām interesēm, kā arī var veikt jaunpieņemto likumu izskaidrošanu interešu grupās un plašākā sabiedrībā (sk. 2.3. informāciju) .

2.3. informācija

Nevalstisko organizāciju līdzdalība eirointegrācijas procesos

Latvijā ir vairākas NVO, kuru mērķis ir sabiedrības informēšana un iesaistīšana eirointegrācijas procesos. Jaunatnes klubs "Māja", kas izveidots 1995.gadā, apvieno jauniešus, kuri iestājas par vienotu Eiropu. Klubs organizē izglītojošus un informatīvus pasākumus skolēniem un studentiem, rīko diskusijas par dažādiem integrācijas jautājumiem. Eiropas kustība Latvijā, kas dibināta 1997.gada maijā, ir izvirzījusi mērķi sekmēt Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un stiprināt demokrātiskās Eiropas vienotību (sk.arī 4.1. informāciju) . Kustība sadarbojas ar starptautisko organizāciju "Eiropas kustība". Latvijā darbojas arī "eiroskeptiķu" apvienība "Citāda Eiropa", kas dibināta 1997.gada oktobrī un apvieno cilvēkus ar kritisku attieksmi pret Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā. Šī organizācija cenšas vērst sabiedrības uzmanību uz to, kādus zaudējumus var radīt Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā.

1999.gadā Latvijā ar Eiropas Integrācijas biroja, Eiropas kustības Latvijā un Pašvaldību savienības līdzdalību tika veikti vairāki nozīmīgi pasākumi, kas var noderēt par paraugu nevalstisko organizāciju dialogam ar valdību eirointegrācijas jautājumos. Plašāku skanējumu ieguva semināri par to, kā kopsakarā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā definējamas nacionālās intereses zivsaimniecībā, lauksaimniecībā, vides aizsardzībā un reģionālajā politikā. Ekonomikas ministrija izveidoja Ekspertu padomi un sāka strukturētu dialogu, kurā iesaistījās nozaru eksperti, ražotāju un citu uzņēmēju pārstāvji. Ekspertu padomes uzdevums ir izvērtēt, kuri no ES likumiem, direktīvām un noteikumiem būtu jāievieš vispirms un kā tos saskaņot ar Latvijas interesēm.

 

Sākot ar 2000. gadu, Latvija varēs saņemt ES finansiālu palīdzību no tā dēvētajiem pirmsstrukturālajiem fondiem, kas lielākoties būs orientēta uz mazās un vidējās uzņēmējdarbības atbalstīšanu, reģionu attīstīšanu, lauku infrastruktūras un vides uzlabošanu. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvija šo palīdzību saņems no Strukturālā fonda un Kohēzijas fonda.

Lai ES finansiālā palīdzība pirmsiestāšanās laikā tiktu izmantota efektīvi, jākāpina reģionālo administratīvo institūciju spēja izstrādāt un realizēt attīstības projektus, prasmīgi izlietot finansējumu, stingri kontrolēt ES piešķirto līdzekļu izlietošanu un padarīt visu procesu caurredzamu. Spēcīgas reģionālās institūcijas sekmētu līdzekļu absorbciju laukos, nodrošinātu projektu kvalitatīvu realizēšanu, veicinātu ekonomiskās attīstības izlīdzināšanos reģionos. Reģionālo institūciju kapacitāte pieaugtu, ja dibinātos partnerības padomes, kurās iesaistītos ne tikai amatpersonas, bet arī vietējo uzņēmēju, inteliģences un izglītības iestāžu pārstāvji. Šāda partnerība būtiski kāpinātu lauku iedzīvotāju iesaistīšanos attīstības plānošanā un rosinātu pašiniciatīvu.

Pašlaik pilsoniska partnerība un sadarbības koalīcijas reģionu un kopienu attīstības plānošanā un projektu realizēšanā ir tikai iedīglī, tomēr straujāka teritoriju un pašvaldību reforma sekmētu pašorganizēšanās procesus reģionu centros un lauku apvidos. Pašlaik Zemkopības ministrija, izstrādādama mehānismus, kas dotu iespēju efektīvāk izmantot finansiālos līdzekļus, ko Latvija saņems sakarā ar ES pirmsiestāšanās palīdzības programmu SAPARD ( Special Accession Programme for Agriculture and Rural Development - Speciālā pirmsiestāšanās programma lauksaimniecības un lauku attīstībai), paredz veidot partnerības padomes un tās iesaistīt SAPARD lauku attīstības projektu izvērtēšanā reģionos.

 

Integrēšanās NATO

Otra nozīmīga Latvijas ārpolitikas prioritāte ir integrēšanās Ziemeļatlantijas līguma organizācijā NATO. Šo prioritāti nosaka Latvijas vēlme palielināt savu drošību, it īpaši sakarā ar pagātnes rūgtajām mācībām. Tā kā Latvijas teritorija ir neliela, arī iedzīvotāju skaits nav liels un pašreizējā ekonomiskā situācija ir grūta, Latvijas militārā loma miera uzturēšanā pasaulē nav liela. Tomēr Latvija ir ieinteresēta, lai reģionā nostiprinātos miers un drošība, jo, ja sabiedrībā nevaldīs stabilitātes sajūta un pārliecība, ka neatkarība ir atgūta uz visiem laikiem, strauja valsts un sabiedrības attīstība nebūs iespējama.

Latvija ir gatava dot ieguldījumu reģionālās un starptautiskās drošības nostiprināšanā un ir paredzējusi turpmākajos gados palielināt valsts budžeta finansējumu aizsardzības vajadzībām. Valdība ir paudusi apņēmību kāpināt valsts izdevumus aizsardzībai no 0,87 % no IKP 1999. gadā līdz 1,05 % no IKP 2000. gadā, 1,5 % - 2001. gadā, 1,75 % - 2002. gadā un 2 % - 2003. gadā. Latvijai ļoti svarīgi ir definēt savu lomu un funkcijas globālajā drošības sistēmā, jo tradicionālā pieeja - drošību iegūt ar bruņošanos - Latvijai nav iespējama ne finansiāli, ne sabiedrības izpratnes ziņā. Latvija savu ieguldījumu starptautiskās drošības stiprināšanā drīzāk var dot ar kvalitatīva un apmācīta militārā personāla dalību starptautiskajos miera sargāšanas spēkos, līdzdalību starptautiskās humanitārās palīdzības programmās, kā arī ar to, ka valsts pauž aktīvu nostāju pret draudiem demokrātijai pasaulē un solidarizējas ar citām demokrātiskajām valstīm. Latvijas militārās vienības ir piedalījušās daudzās miera uzturēšanas operācijās bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, un gaidāms, ka turpmāk šī aktīvā iesaiste drošības sargāšanā saglabāsies.

Pašreiz divos nozīmīgos un resursu ziņā ietilpīgos mērķos - integrācijā Eiropas Savienībā un NATO - Latvija intensīvi investē budžeta līdzekļus. Tāpēc ir nepieciešama racionāla publisko izdevumu un resursu sabalansēšana, lai valsts aizsardzības izdevumu palielināšana negatīvi neietekmētu citu tautsaimniecības nozaru vajadzību apmierināšanu. Līdzekļu palielināšana aizsardzībai jāskata kopsakarā ar citām tautas attīstības vajadzībām un tām nepieciešamajiem līdzekļiem (izglītība, infrastruktūras attīstība, veselības aizsardzība, kultūra utt.). Mazas valsts iespējas ir ierobežotas, un jautājumā par publisko izdevumu prioritātēm ir svarīgi panākt sabiedrības vienotību un atbalstu.

 

Valsts pārvaldības reforma:

centralizācijas un decentralizācijas tendences

Iepriekšējos izdevumos Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996 un Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1998 valsts pārvaldības reforma jau analizēta, turklāt uzsverot, ka ierēdniecībai jābūt starpniekam indivīda un valsts attiecībās. Šajā nodaļā valsts pārvaldības sistēmas reformas nozīme ir analizēta sakarā ar globalizāciju un Latvijas starptautisko integrāciju.

Līdz 1990. gadam Latvijas sabiedrība dzīvoja centralizētas valsts apstākļos, kas bremzēja indivīdu pašiniciatīvu, viņu vēlmi un iespējas grozīt situāciju sabiedrībā un valstī. Neatkarības atgūšana bija «starta signāls» pilsoniskās apziņas atmodai un iniciatīvai politikā un ekonomikā. 90. gados Latvijā ir būtiski mainījušās publiskās varas funkcijas un varas realizēšanas mehānismi, izpaužoties gan centralizācijas, gan decentralizācijas tendencēm. Centralizācijas tendenču izpausme ir ministriju aparāta nostiprināšanās, kas notiek, ministrijām uzņemoties aizvien vairāk publiskās varas funkciju. Centrālajai varai (valdībai) ir tādas publiskās varas funkcijas kā nozaru politikas izstrāde, dažādu tautsaimniecības nozaru regulēšanas, koordinēšanas un atbalstīšanas politikas realizēšana, izglītības, sociālās apdrošināšanas, veselības aizsardzības un citu sociāli virzītu nozaru politikas izstrāde un realizēšana. Centrālā vara (valdība) atbild par attīstību tajos sektoros, kur centralizēta pārvaldīšana ir efektīvāka, piemēram, aizsardzībā, lauksaimniecībā, finansiālajā un monetārajā politikā, ekonomikas struktūrpolitikā un ārlietās.

Decentralizācijas tendences izpaužas tādējādi, ka aizvien pastiprinās sabiedrības un politisko aprindu prasība tās funkcijas, kuras centrālā vara nespēj veikt efektīvi, deleģēt pašvaldībām, nevalstiskām organizācijām un uzņēmējsabiedrībām. 1999. gadā diskusijās starp centrālo valdību un pašvaldībām tika izvirzīta doma, ka profesionālā izglītība, sociālā aprūpe, reģionālā plānošana, vietējā mēroga ceļu infrastruktūras uzturēšana ir tādas jomas, kas jānodod pašvaldību kompetencē.

Mainoties politiskajam kontekstam, būtiski mainās arī situācija valsts pārvaldības institūcijās. Valdība un Saeima, pieņemot politiskus lēmumus, izstrādājot valsts budžetu, nodrošina valsts stratēģisko virzību, savukārt ierēdniecība nodrošina politikas realizēšanu. Politiķi izvirza mērķus un pārrauga to sasniegšanu, bet no ierēdņiem ir atkarīgs lēmumu izpildes ātrums un kvalitāte. Ierēdņiem jāspēj gatavot lēmumu projektus, analizēt situāciju, pārstāvēt valsts intereses divpusējās attiecībās un sarunās ar ES un starptautiskām organizācijām. No ierēdņu prasmes ir atkarīga starptautisko normu un principu iedzīvināšana Latvijā.

Tas, kā Latvijā veiksies ar Eiropas Savienības sektorpolitikas ieviešanu un realizēšanu, ir atkarīgs no valsts izpildvaras institūciju struktūras, to metodiskās spējas, efektivitātes, resursiem un arī no ierēdņu gatavības politikas realizēšanā nacionālo kontekstu sasaistīt ar starptautiskajām prasībām un šo sasaisti padarīt saprotamu sabiedrībai un interešu grupām. Eirointegrācijas process no ierēdniecības prasa jaunu kvalitāti, tādēļ sabiedrības uzdevums ir veidot efektīvu un modernu birokrātiju.

Eiropas Savienība apstiprinājusi tā dēvētos Kopenhāgenas kritērijus, kuri jāizpilda kandidātvalstij, lai tā varētu pretendēt uz ES dalībvalsts statusu. Nepieciešams, lai valstī būtu demokrātija un likumu vara, funkcionējoša tirgus ekonomika, kas spēj izturēt Eiropas Savienībā pastāvošo tirgus konkurences spiedienu; nepieciešams, lai valsts spētu pildīt dalībvalsts saistības, pārņemt acquis communautaire . Eiropas Savienība ir apstiprinājusi arī tā dēvēto Madrides kritēriju, kas no kandidātvalsts prasa efektīvu un labi funkcionējošu valsts administrāciju un institucionālo sistēmu. Pamatots ir uzskats, ka tas, kādā tempā notiks Latvijas integrēšanās Eiropas Savienībā, ir atkarīgs no institūciju attīstības tempa. Tehniska ES tiesisko aktu pārņemšana dod maz labuma, ja nav izveidotas institūcijas, kas nodrošina likumu ieviešanu dzīvē.

Starptautiskās integrācijas ceļu ejot, Latvijas valsts pārvaldībai gadu no gada nāk klāt aizvien jaunas funkcijas. Tas prasa mainīt administratīvo kultūru un veidot elastīgu administratīvo sistēmu, kas spētu pielāgoties jaunām funkcijām, atbrīvoties no valsts pārvaldībai neraksturīgām struktūrām un funkcijām un tās deleģēt nevalstiskām organizācijām un privātsektoram. Šī virzība analizēta arī 1998. gada Pārskatā. Izanalizējot ministriju līdzšinējās funkcijas, var noskaidrot, kuras no tām iespējams strukturēti deleģēt nevalstiskām organizācijām vai uzņēmējsabiedrībām, nereti pat uz pašfinansēšanās pamatiem. Tādējādi ietaupītos finansiāli resursi, kurus varētu izmantot jaunajām valsts pārvaldības funkcijām un uzdevumiem. Ir svarīgi, lai administratīvās sistēmas pilnveide notiktu, pastāvīgi meklējot risinājumus, kā uzlabot pārvaldības efektivitāti un kvalitāti.

Integrācijas un globalizācijas apstākļos birokrātijai jākļūst par proaktīvu un iniciatīvu izrādošu spēku, kas prognozē attīstību, vada procesus vēlamā virzienā. Publiskajai administrācijai jāiet soli priekšā sabiedrībai, īstenojot konsekventas reformas. Tas veicina indivīdu uzticēšanos valstij un atbalstu reformām.

Lai valsts pārvaldība kļūtu efektīvāka, uzticamāka, atklātāka, paredzamāka, caurredzamāka, spējīgāka adaptēties, gatavāka atskaitīties un atbildēt, tā jāreformē, pašos pamatos izskaužot iesīkstējušās, no padomju perioda mantotās tradīcijas. Administratīvās reformas jēga ir administrāciju padarīt efektīvu un cilvēkam tuvāku. Valsts pārvaldes reformu birojs pēdējos divos gados veicis veselu virkni pasākumu, kuru mērķis bijis sakārtot valsts pārvaldības sistēmu, un daudzi uzsāktie projekti sasaucas ar ieteikumiem, kas sniegti iepriekšējo gadu Pārskatos. Pašlaik Latvijā tiek pārstrādāts ierēdniecības likums, sākts pārskatīt valsts institūciju funkcijas, gatavot valsts iestāžu publiskos gada pārskatus, iedzīvināt «vienas pieturas aģentūras» principus, izstrādāt caurredzamu atalgojuma sistēmu, ieviest finanšu auditus, tajā skaitā valsts pārvaldības iestāžu iekšējo auditu. Tiek domāts par kvalitātes vadīšanas sistēmu ieviešanu valsts pārvaldībā. Lai birokrātija kļūtu atsaucīgāka un sabiedrībai saprotamāka, nepieciešams uzlabot informācijas apmaiņu gan birokrātijas iekšienē, gan tās attiecībās ar sabiedrību, kā arī veicināt NVO un iedzīvotāju līdzdalību jautājumu izlemšanā.

Latvijai aktuāls uzdevums ir samazināt ierēdniecības aparātu un novērst valsts regulējošās lomas pārmērības, kā arī atteikties no mantotās tradīcijas uzturēt neefektīvu birokrātiju. No otras puses, integrācija Eiropas Savienībā prasa valsts regulējošās lomas palielināšanos. Pārņemot ES tiesiskās normas, Latvijai nākas uzņemties aizvien jaunas valsts funkcijas, kuru realizēšanai nepieciešama birokrātiskā aparāta palielināšana. Tādēļ vidēji ilgā laikā (aptuveni piecos gados) ir gaidāma ierēdņu skaita palielināšanās. Tomēr finansiālo un tehnisko resursu, kā arī cilvēkresursu ierobežotības dēļ uzturēt lielu birokrātiju Latvijai ir grūti. Tāpēc aktuāls ir jautājums par relatīvi nelielas, bet efektīvas birokrātijas sistēmas veidošanu. Jau tuvākajā laikā jāpārskata birokrātiskā aparāta funkcijas un ierēdņu skaits jāoptimizē, lai birokrātiju atbrīvotu no liekām funkcijām. Valsts funkciju daļēja deleģēšana sabiedriskām organizācijām un privātsektoram lielā mērā var būt šās problēmas risinājums.

 

Reģionālā reforma

un globalizācijas iespēju izmantošana

Reģionos jaunās neatkarības periodā attīstība bijusi daudz lēnāka nekā galvaspilsētā Rīgā. Kā jau parādīts ievadā, reģionālajai attīstībai raksturīgas disproporcijas un tas, ka daži reģioni attīstās uz citu rēķina. Ekonomiskās attīstības nevienmērīgums, augsts bezdarbs, depopulācija un atpalicība dzīves kvalitātē ir sāpīga Latvijas reģionālās attīstības problēma. Ārvalstu investīcijas, kā konstatēts 1. nodaļā, koncentrējas lielajās pilsētās, it īpaši Rīgā un Ventspilī, un lauku reģionus sasniedz reti. Reģionālās attīstības politikai līdz šim trūcis mērķtiecības, tāpēc reģionālās atšķirības nevis samazinās, bet palielinās. No mazpilsētām un lauku teritorijām cilvēki plūst projām.

Arī pārvaldībā vērojamas būtiskas atšķirības. Valdības aparāts 90. gados piedzīvojis intensīvas reformas, turpretī vietējo pašvaldību un rajonu pašvaldību līmenī joprojām saglabājas no padomju laika mantota fragmentēta administratīvā struktūra ar 26 rajoniem un 584 pagastiem. Tāds teritoriālais dalījums nav efektīvs. Tā izveides pamatā bija ideoloģiski apsvērumi un komunistiskās partijas organizāciju tīkls, nevis ekonomiski un demokrātiski principi.

Funkcionējot tirgus ekonomikai un demokrātiskai politiskajai sistēmai, līdzšinējo divu līmeņu pašvaldību pastāvēšanas lietderība no teritoriju attīstības, pārvaldības efektivitātes un ekonomiskās rīcībspējas viedokļa ir apšaubāma. Līdzšinējā administratīvās sistēmas sadrumstalotība nav ļāvusi izveidoties racionālam publiskās varas funkciju sadalījumam starp centrālo un vietējo varu. Tā kavējusi arī teritoriju un reģionu ekonomiskās attīstības plānošanu, uzņēmējdarbības vides un sabiedrisko pakalpojumu uzlabošanu, palielinājusi pašvaldību nevienlīdzību pārvaldības instrumentu jomā - nodokļu sadalījumā un finansiālās rīcības brīvībā. Rezultātā centrālā vara kļuvusi stiprāka, bet vietējā un rajonu vara - vājāka. Tāda varas struktūra cilvēku attālina no varas (gan vietējās, gan centrālās) un deformē valsts un pašvaldību dialogu. Sadalījumam starp varas līmeņiem jābūt tādam, kas veicinātu iedzīvotāju un sociālo grupu līdzdalību attīstības procesos un paaugstinātu to atbildību par politiskajām norisēm.

Eiropas Savienības valstu pieredze liecina, ka vislabāk attīstība tiek plānota un vadīta reģionālajā pārvaldības līmenī. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ES kopš 1985. gada struktūrpolitiku realizē reģionu, nevis mazo pašvaldību vai centrālās valdības līmenī. Arī Latvijā jādomā par ES kontekstam piemērotu reģionu izveidi. Tas būs atbildīgs lēmums, un, to pieņemot, jāraugās, lai jaunizveidotie reģioni būtu demokrātiskas institūcijas ar tieši vēlētu vadību, lai tiem būtu adekvāts finansiālais nodrošinājums un lai reģioni veiktu savam mērogam atbilstošas administratīvās funkcijas.

Dažādi reģionālās reformas modeļi, to priekšrocības un trūkumi sabiedrībā vēl nav plaši apspriesti. Tāpat nav diskutēts par tādiem no attīstības līdzsvarotības viedokļa svarīgiem jautājumiem kā reģionālā solidaritāte un iedzīvotāju līdzatbildība par to, lai visa Latvijas teritorija attīstītos vienmērīgi.

Lielāku reģionu izveide pašreizējo 26 rajonu vietā iespējama gan ar centralizētu administratīvu iejaukšanos, gan pēc vietējo pašvaldību iniciatīvas. Pozitīvs piemērs demokrātiskai reģionālās reformas īstenošanai ir Latgales attīstības padome, ko izveidojušas Latgales rajonu un pilsētu pašvaldības. Šī padome izstrādā integrētas visa reģiona attīstības plānu un ir uzņēmusies arī reģiona attīstības aģentūras funkcijas. Latgalē, pateicoties pašvaldību sadarbībai un nevalstisko organizāciju iesaistei, ir izveidojies spēcīgs plānošanas reģions. Daļēji tas izskaidrojams ar reģiona iedzīvotāju solidaritāti un vēlmi palīdzēt vājākajam, kā arī ar to, ka Latgalē nav izteikti bagātu pašvaldību, kas censtos norobežoties no kaimiņiem.

2.4. informācija

2.5. informācija

Turpinājums seko

Ievads	"LV" Nr.66/68., 4.lpp.
Likumdevējvaras un izpildvaras darbība kopsakarā ar Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā un starptautiskajās
organizācijās	"LV" Nr.69/70., 4.lpp.
Sabiedrības attieksme pret integrāciju Eiropas Savienībā "LV" Nr.69/70., 4.lpp. Eiropas Savienības likumu ieviešana Latvijā "LV" Nr.69/70., 4.lpp. Nevalstisko organizāciju loma eirointegrācijā "LV" Nr.69/70., 4.lpp. Integrēšanās NATO "LV" Nr.69/70., 4.lpp. Valsts pārvaldības reforma: centralizācijas un decentralizācijas tendences "LV" Nr.69/70., 4.lpp. Reģionālā reforma un globalizācijas iespēju izmantošana "LV" Nr.69/70., 4.lpp.
Secinājumi un ieteikumi   3.nodaļa Informācijas sabiedrība un jaunās tehnoloģijas Ievads. Informācijas sabiedrības veidošanās Latvijā Likumiskā vide un valsts politika Informācijas infrastruktūras attīstība un informācijas tehnoloģiju pieejamība Izglītība - pamats tautas attīstībai Jaunās ar informāciju saistītās iespējas tautas attīstībā Informācijas tehnoloģiju radītās jaunās problēmas Valodas un kultūras identitāte globalizācijas kontekstā Informācijas telpas pārveidošanās globalizācijas ietekmē Secinājumi Ieteikumi   4.nodaļa Tirgus ekonomika, demokrātija, globalizācija un jaunatne Ievads Iedzīvotāju attieksme pret brīvā tirgus ekonomiku Izpratne par demokrātiskajām vērtībām un politiskā kultūra Korupcijas apkarošana Jaunatne un globalizācija Paaudžu attiecības Skola un mācības Izglītības ceļu izvēle Bērni un jaunieši, kas neapmeklē skolu un nestrādā Jauniešu nākotnes nodomi Augstākā izglītība Jauniešu nodarbinātība Secinājumi un ieteikumi   Nobeigums Uz zināšanām balstīta tautas attīstība Globalizācija un inovācijas Latvijas ekonomikas zinātņietilpība Pētniecība un tehnoloģiskās izstrādes Latvijā "Smadzeņu noplūde" Augstākās izglītības kvalitāte Kas sekmētu tautas attīstību globalizācijas apstākļos? Pārskata galvenie ieteikumi Vispārīgas atziņas 1.nodaļa. Globalizācijas ekonomiskās un sociālās izpausmes 2. nodaļa. Pārvaldība un tautas attīstība globalizācijas un eirointegrācijas apstākļos 3.nodaļa. Informācijas sabiedrība un jaunās tehnoloģijas 4.nodaļa. Tirgus ekonomika, demokrātija, globalizācija un jaunatne   Statistikas pielikums Avoti, literatūra Turpinājums. Sākums - "LV" Nr.47/50, 15.02.2000.; "LV" Nr.55/57, 18.02.2000.; "LV" Nr.58/59, 22.02.2000.; "LV" Nr.64/65, 25.02.2000.; "LV" Nr.66/68, 29.02.2000. Pārvaldība globalizācijas un eirointegrācijas apstākļos Likumdevējvaras un izpildvaras darbība kopsakarā ar Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā un starptautiskās organizācijās Latvijai kā mazai valstij, kas starptautiskajā apritē ir jaunienācēja, ļoti svarīgi ir veiksmīgi iekļauties demokrātisko valstu saimē un attīstīt sabiedrību un tautsaimniecību atbilstoši globālajām tendencēm. Globalizācija augstākas prasības izvirza ne tikai politiķiem un ierēdņiem, bet arī uzņēmējiem, interešu grupām un indivīdiem, jo jādarbojas daudz atvērtākā un daudz sarežģītākā vidē. Integrācija globālajā sabiedrībā nav tikai starptautisko organizāciju un institūciju mērķu atbalstīšana un iestāšanās dokumentu parakstīšana. Tā arī prasa, lai valsts fundamentāli mainītu savus nacionālos likumus un politiskās nostādnes, pārveidotu savu administratīvo sistēmu. Jau 1990. gadā, kad Latvija vēl atradās ceļā uz pilnīgu neatkarības atgūšanu, sabiedrībā iezīmējās vēlme integrēties to valstu grupā, kuras balstās uz cilvēka brīvības, demokrātijas un tirgus ekonomikas principiem. Šī griba ir bijusi galvenais virzītājspēks, kas Latviju attālinājis no komunistiskās Padomju Savienības atstātā mantojuma un tuvinājis Rietumeiropas valstīm. 90. gados Latvija konsekventi virzījusies uz iekļaušanos demokrātisko valstu saimē. Šo virzību nostiprinājuši noslēgtie līgumi ar Eiropas Savienību (Latvijas un ES Brīvās tirdzniecības līgums un Asociācijas līgums), ANO, EDSO, NATO, Pasaules Tirdzniecības organizāciju, kā arī saistības, ko Latvija uzņēmusies, pievienodamās vairāk nekā simt starptautiskām konvencijām (sk. 2.1. tabulu) . No tām var minēt Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju, Eiropas Vietējo pašvaldību hartu, Konvenciju par palīdzību kodolnegadījuma vai radiācijas briesmu situācijā, Bērna tiesību konvenciju, Riodežaneiro Vispārīgo konvenciju par klimata pārmaiņām.   2.1. tabula Latvijas Republikas noslēgto daudzpusējo starptautisko līgumu ratifikācija Gads Ratificēto līgumu skaits 1990 22 1991 22 1992 23 1993 30 1994 18 1995 15 1996 11 1997 42 1998 17 1999 8
Kopā	208
Globalizācija liek grozīt Latvijas likumus, jo atvērtas sabiedrības apstākļos likumdošanai jāseko starptautiskajām konvencijām un tiesību normām, kuras par pareizām atzinušas Latvijas partnervalstis un kuras paredzētas Latvijas starptautiskajos līgumos. Šāda likumu saskaņošana veicina solidaritāti, stabilitāti un prognozējamību valstu attiecībās. Pievienodamās starptautiskām konvencijām un līgumiem, Latvija faktiski kļūst par atvērtu sabiedrību, jo solidarizējas ar citām valstīm kopīgu mērķu sasniegšanai. Starptautiskā integrācija no valsts prasa pienākumu, atbildības un izmaksu uzņemšanos. Tomēr šie ieguldījumi atmaksājas, jo pretī tā gūst drošību, stabilitāti un attīstības prognozējamību. Viens no spilgtākajiem piemēriem tam, kā Latvija integrējas starptautiskās organizācijās, ir tās iekļaušanās Eiropas Savienībā. 1995. gadā Latvijas valdība ar ES dalībvalstīm noslēdza Asociācijas līgumu (Eiropas līgumu), kurā Latvija apņēmās pakāpeniski nodrošināt brīvu darbaspēka, kapitāla, preču un pakalpojumu kustību, likumu tuvināšanu ES tiesiskajām normām un Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā. Kopš 1995. gada politisko partiju nostāja attiecībā uz Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā ir pozitīva, un šādu virzību atbalsta visas Saeimā pārstāvētās partijas. Latvijas integrācija Eiropas Savienībā padziļinās gan kvantitatīvi (aptverot aizvien jaunas ārpolitisko un iekšpolitisko norišu jomas), gan kvalitatīvi (tuvinoties ES pieņemtajiem standartiem). Sākotnēji integrācija Eiropas Savienībā bija valdības un šaura ierēdniecības slāņa virzīts process, bet pēdējā laikā integrācijas norisēs iesaistās aizvien lielāka sabiedrības daļa, saglabājoties interešu un attieksmes dažādībai. Integrācija Eiropas Savienībā ir principiāli atšķirīga no citām Latvijas ārpolitiskajām norisēm: lai Latvijas likumus pielāgotu ES prasībām, kā arī lai pārstrukturētu tautsaimniecību, padarot to konkurētspējīgu vienotajā Eiropas tirgū, ir jāveic milzīga pārveide un pārkārtošanās. Integrācijas procesu intensitāte pieaug gadu no gada, aizvien padziļinoties Latvijas saitēm ar Eiropas Savienību. Tomēr gaidāms, ka pilnīga Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā varētu notikt ne agrāk kā pēc 6-8 gadiem. Iekļaušanās Eiropas Savienībā jau tagad ietekmē Latvijas iedzīvotāju un sabiedrības dzīvi dažādās tās izpausmēs: politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā sfērā, kultūrā, drošībā, informācijā, sportā, tūrismā un citās jomās. Pēc pilnīgas iekļaušanās Eiropas Savienībā mainīsies ekonomisko, sociālo un kultūras iespēju mērogi, būtiski palielinoties starptautiskajām mijiedarbēm. Tas jau tagad liek pievērsties cilvēkresursu un pārvaldības nostiprināšanai vietējā līmenī.   Sabiedrības attieksme pret integrāciju Eiropas Savienībā Attieksme pret integrāciju Eiropas Savienībā dažādās sociālajās grupās nav vienāda, un tā mainās. Eiropas Integrācijas biroja un sabiedriskās domas izpētes firmu aptaujas liecina, ka sabiedrībā pārsvarā valda pozitīva attieksme pret iekļaušanos Eiropas Savienībā un samazinās to cilvēku skaits, kuriem nav konkrēta viedokļa (sk. 2.2. tabulu) . Tas, ka aizvien mazāk paliek neizlēmīgo respondentu, kuriem nav skaidras nostājas attiecībā uz iestāšanos Eiropas Savienībā, varētu liecināt, ka uzlabojas iedzīvotāju izpratne par integrācijas norisēm un tās ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību un sabiedrību. Tomēr integrācijas procesu sarežģītības un to skaidrošanas nepietiekamības dēļ Eiropas Savienības jēdziens lielai daļai cilvēku joprojām nav pietiekami skaidrs. Cilvēki savu attieksmi veido, izmantojot vienkāršas un saprotamas kategorijas, piemēram, izvērtējot ieguvumus un zaudējumus, kurus varētu dot integrācija Eiropas Savienībā (sk. 2.1. informāciju) . Daudzi respondenti kā ieguvumu vērtē iespējas brīvi ceļot, mācīties un strādāt ES valstīs, sadarboties zinātnē vai piedalīties kultūras apmaiņā. Savukārt kā iespējamu zaudējumu un risku daudzi uztver daļēju valsts suverenitātes zaudēšanu, jo būtiska daļa līdzšinējo likumdošanas funkciju, piemēram, lauksaimniecības politika, konkurences politika, ārējās tirdzniecības politika, pāries ES kompetencē. 2.2. tabula Iedzīvotāju nostāja jautājumā par Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā: "Ja rīt notiktu referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, kā jūs balsotu?" (% no aptaujātajiem) Aptaujas laiks Par Pret Nezina, nav atbildējuši 1998.gada decembris 47 27 27 1999.gada februāris 37 30 30 1999.gada maijs 44 31 25 1999.gada augusts 51 30 20
1999.gada novembris	51	29	20
2.1. informācija Dažādu sociālo grupu attieksme pret iekļaušanos Eiropas Savienībā