Frakciju viedokļi pēc 2009. gada 10. decembra sēdes

 Frakciju viedokļi — Saeimas Kancelejas stenogrammu nodaļas redakcijā

M.Mitrofanovs (PCTVL frakcija):

Šodien ir 10.decembris – tā ir Starptautiskā cilvēktiesību diena. PCTVL frakcijas vārdā es gribu jūs apsveikt ar šiem starptautiskajiem svētkiem. Tieši 10.decembrī 1948.gadā tika pieņemta ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Kopš tā brīža ir pagājis 61 gads un bijis daudz lokālu karu, diskriminācijas gadījumu un citu netaisnību. Bet kopumā pasaulē situācija ar cilvēktiesībām pakāpeniski uzlabojas. Cilvēks, pilsonis, valsts iedzīvotājs vairs nepaliek viens pret vienu ar savu valsti, jo viņu aizsargā principi, kuriem ir augstāka vērtība nekā valsts interesēm vai atsevišķas valdošās šķiras uzskatiem.

Šodien Latvija pārdzīvo smagu krīzi. Ātri pieaug to cilvēku skaits, kurus valsts nevar vai negrib aizsargāt pret krīzes sekām, tie ir bezdarbnieki, bezpajumtnieki, daudzdzīvokļu namu iemītnieki, kuru dzīvokļos līdz šim brīdim nav pieslēgta apkure. Šodien, braucot uz darbu, es dzirdēju šausmīgu radioreportāžu par Liepāju, kur vairāk nekā tūkstotis cilvēku dzīvo dzīvokļos, kuros nav līdz pat šim brīdim apkures.

Mūsu frakcija, PCTVL, vairākas reizes aicināja Saeimu grozīt Satversmi – pasludināt, ka Latvijas Republika ir ne tikai demokrātiska, bet arī sociāla valsts. Gan rietumos no mums, gan austrumos valstu konstitūcijās un likumos ir īpaši atrunāta loma, kura ir valstij, – nodrošināt savu iedzīvotāju sociālās tiesības. Diemžēl labējās valdošās partijas noraidīja visus likumprojektus, kuriem bija mērķis pasludināt Latviju par sociālu valsti.

Un šodien mēs nolēmām atgriezties pie tā sauktajām pirmās paaudzes cilvēktiesībām. Pavisam pastāv trīs paaudzes.

Pirmā – pilsoņu un politiskās tiesības, otrā paaudze – sociālās un ekonomiskās tiesības, kā arī trešā cilvēktiesību paaudze – minoritāšu un īpašu grupu tiesības.

Pirms 20 gadiem tika pieļauta netaisnība pret vienu sabiedrības daļu. 1991.gadā 700 000 Latvijas iedzīvotāju zaudēja pilsoniskās un daļu no civilajām tiesībām. Vairākums sabiedrības to nepamanīja vai arī... cilvēki ir pamanījuši un pat atbalstījuši šo netaisnību pret sabiedrības daļu. Tas bija ļoti nepareizs mājiens valdošajai elitei, ka ar šādu tautu, ar šādu sabiedrību var darīt jebko, bet protestu nebūs. Pēc tam sekoja haotiska privatizācija, pensiju un algu samazināšana, komunālo maksājumu un zāļu cenu kāpums un citas nepatīkamas lietas. Bet pamatā bija pirmā netaisnība, kura bija pieļauta uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā. Un šodien, šajā tik simboliskajā brīdī, kad pasaule svin Starptautisko cilvēktiesību dienu, PCTVL frakcija ierosināja izlabot šo sākotnējo netaisnību un piešķirt Latvijas nepilsoņiem pilsoniskās un civilās tiesības.

Protams, var iebilst, ka pastāv naturalizācijas ceļš. Jā, tādas tiesības nepilsoņiem ir piešķirtas, bet piešķirtas tādā veidā, ka vairākums atlikušo nepilsoņu nevar tās izmantot. Piemēram, to cilvēku skaits, kuri neizturēja pārbaudi, pēdējo desmit gadu laikā ir pieaudzis 40 reizes un sasniedzis 44 procentus no pretendentu skaita. Šīs prasības tiek izvirzītas gan tiem cilvēkiem, kas vēlēja Latvijas neatkarību pasludinājušo parlamentu, gan tiem, kas balsoja referendumā par neatkarību.

Par pilsoņu naturalizācijas procesa neefektivitāti liecina kaut vai tas, ka pirmā pusgada laikā tikai 20 procenti no nepilsoņu skaita samazināšanās gadījumiem bija saistīti ar naturalizācijas procesu, bet divas trešdaļas no nepilsoņu skaita samazināšanās gadījumiem bija tādi, kas saistīti ar mirstību. Deviņu mēnešu laikā no personām, kuras vecākas par 60 gadiem, tika saņemti tikai 80 naturalizācijas pieteikumi. Tas tā ir, neskatoties uz to, ka šo personu Latvijā ir 1465 reizes vairāk. Nepilsoņa statuss joprojām ir 16 tūkstošiem cilvēku, kas ir dzimuši jau neatkarīgajā Latvijā.

Šodien vairākums no mūsu kolēģiem no citām partijām mūsu ierosinājumu neatbalstīja. “Par” balsoja tikai PCTVL frakcija un apvienības “Saskaņas Centrs” frakcija. Bet mēs strādājam un strādāsim, lai sabiedrība izmainītu savu attieksmi pret vienas savas daļas problēmu. Ja nav solidaritātes šajā jomā, tad būtu nepareizi gaidīt labvēlīgu attieksmi no valsts puses arī pret citām cietušajām sabiedrības grupām.

S.Pilāte (ZZS frakcija):

Šodien izskatīšanai Saeimas komisijām tika nodoti vairāki svarīgi likumprojekti. Gribu uzsvērt divus likumprojektus, kas skar pašvaldības.

Viens no tiem ir likumprojekts “Grozījumi likumā “Par dzīvojamo telpu īri””, kas paredz atrisināt šobrīd izveidojušos situāciju, ka pašvaldībai jāsedz izīrētāja izdevumi un jāatlīdzina izīrētājam zaudējumi par laiku, kad maznodrošināts īrnieks pēc likumīgā spēkā stājušamies tiesas sprieduma par īres tiesisko attiecību izbeigšanu turpina uzturēties attiecīgajā dzīvojamā telpā. Pašvaldībai šāda persona jānodrošina gan ar dzīvojamo platību, gan arī jāapmaksā tās īres maksa pēc tiesas sprieduma par īres tiesisko attiecību izbeigšanu stāšanās likumīgā spēkā. (Taču šādai personai jebkurā gadījumā paliek pienākums norēķināties par nenomaksāto īres maksu un maksu par pamatpakalpojumiem.) Proti, tādējādi pašvaldībai šie finanšu līdzekļi, kas izlietojami sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sniegšanai, ir jāmaksā trešajai personai, šajā gadījumā – izīrētājam. Un, lai novērstu minēto situāciju, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija ir sagatavojusi attiecīgus grozījumus likumā “Par dzīvojamo telpu īri”.

Saeimā ir iesniegts pilnīgi jauns likumprojekts par nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedriskām vajadzībām. Pašlaik nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedriskām vajadzībām regulē Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 15.septembra likums. Šis likumprojekts aizstās vecajā likumā iekļauto regulējumu, kā arī papildus regulēs nekustamā īpašuma labprātīgas atsavināšanas sabiedrības vajadzībām procesu un citus jautājumus, kas pašreizējā regulējuma ietvaros būtiski kavē efektīvu nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Turklāt šajā likumprojektā ņemtas vērā Satversmes tiesas spriedumos par nekustamā īpašuma atsavināšanu sabiedriskām vajadzībām iekļautās norādes.

Neraugoties uz to, ka tikai pagājušajā nedēļā tika pieņemts likums par vienotu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības sistēmu, šodien jau steidzamības kārtā tajā bija jāizdara grozījumi saistībā ar nepieciešamību tehniski precizēt atsevišķas normas attiecībā uz karavīriem un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām. Diemžēl, izskatot budžetu, šis likums tika skatīts kā steidzams, un līdz ar to ir šodien tātad jālabo jau kļūdas.

Uzskatu, ka tik apjomīgi un būtiski normatīvie regulējumi nebūtu jāsasteidz un nebūtu steidzīgi jāiekļauj šajā… nebija steidzīgi jāiekļauj šajā budžeta paketē. Bet tas ir izdarīts, un šodien šī kļūda tika labota.

Tas īsumā bija viss, ko vēlējos pateikt saistībā ar šodienas sēdi.

Nobeigumā gribu novēlēt gaišu un svētīgu trešo Adventi.

L.Liepiņa (frakcija “Jaunais laiks”):

Šodien skatījām grozījumus Bāriņtiesu likumā. Tie ir tādi, kas ļoti saistās ar manu interešu sfēru un manu darbības jomu. Bija sekojošs priekšlikums no manas puses: bāriņtiesas lēmumi stājas spēkā nekavējoties, izņemot gadījumus, kad tiek atjaunotas vecāku aprūpes tiesības un bērns atradies aizbildņa ģimenē vai audžuģimenē ilgāk par gadu.

Šis priekšlikums ir tieši saistīts ar bērna interesēm un vajadzībām. Sabiedrība ir centusies rūpēties par pamestiem bērniem jau kopš tā laika, kad pirms vairākiem simtiem gadu tika radīti pirmie bērnunami. Tāds, piemēram, bija Rīgas bāreņu nams, kas dibināts 1649.gadā.

Fiziskā aprūpe ir bijusi nodrošināta tātad jau sen. Tomēr, kā mēs visi ļoti labi zinām, fiziskā aprūpe ir tikai maza daļa no tā, kas cilvēkam ir nepieciešams. Fiziskās vajadzības var apmierināt jebkurš, tomēr bērna dvēseles vajadzības var apmierināt tikai kāds, kas bērnu pieņem un mīl. Katru reizi, kad maina bērna aprūpes vai piesaistes personu, nākamās attiecības, visticamāk, vairs nebūs tik dziļas. Rezultātā bērns kļūs par pieaugušo, kas nav spējīgs veidot noturīgas attiecības ar citiem, nebūs iemācījies, kā mīlēt savu bērnu.

2008.gadā tika 1905 bērnu vecākiem atņemtas aprūpes tiesības, atjaunotas tika aprūpes tiesības attiecībā uz 618 bērniem. Šie visi ir traumēti bērni, cietuši no vardarbības, tajā skaitā no novārtā atstāšanas, kam ir smagākas sekas nekā fiziskajai vardarbībai. Protams, lai iegūtu pilnīgu ieskatu situācijā, būtu nepieciešams daudz vairāk datu un smalkāki dati, piemēram, par to, cik ilgi bērns pavada pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnunamā, cik reizes bērnam mainīta aprūpes forma un vieta un, galvenais, – cik reizes mēs esam izjaukuši stabilas, labas bērna attiecības ar viņam svarīgo personu, būdami cerībā – tikai cerībā! –, ka bērnam būs nodrošināta labāka nākotne.

Gribu vēlreiz atgādināt bērna labvēlīgas attīstības pamatus.

Pirmkārt, bērna labvēlīgai attīstībai ir nepieciešama vismaz viena piesaistes persona. Šai bērna piesaistei nav sakara ar asinsradniecību, tā sakņojas vienīgi bērna ikdienas pieredzē un rodas kopā ar to cilvēku, kas viņu aprūpē. Ja tiek pārtraukta saskarsme ar šo cilvēku – vienalga, vai tas ir labs aprūpētājs vai tāds, kas bērnu atstājis novārtā, – bērns labākajā gadījumā meklē citu, pie kā piesaistīties. Sliktākajā gadījumā bērns to nemeklē un tā arī neatrod vairs nekādu stabilitāti. Jo mazāks ir bērns, jo īsākā laikā šī piesaiste būs pārtrūkusi, ja netiks uzturēts ciešs kontakts ar piesaistes personu.

Otrkārt, bērnam nepieciešama drošība par šīs vismaz vienas personas nepazušanu. Šķirdami bērnu no aizbildņa vai audžuģimenes, mēs, iespējams, izņemam traumētu bērnu no drošas vides, pārtraucam viņa saikni ar viņam svarīgiem cilvēkiem un liekam viņam dzīvot smagi traucētās attiecībās ar bioloģiskajiem vecākiem.

Pastāv bažas, ka nevarēs izņemt bērnu no aizbildņa ģimenes vai audžuģimenes, kas neapietas labi ar bērnu. Uz to var atbildēt, ka šajā priekšlikumā ir teikts: ja bērns pavadījis ilgāk par gadu attiecīgajā ģimenē. Tas nozīmē, ka bāriņtiesai ir pietiekami garš laiks, lai izvērtētu gan aizbildņa, gan audžuģimenes attiecības un mainītu savu lēmumu, ja tas nepieciešams. Bez tam uz aizbildņiem un audžuvecākiem attiecas tie paši likumi, kas uz parastām ģimenēm. Tas nozīmē: ja ir pamatotas aizdomas par to, ka bērns cieš no vardarbības, viņu var izņemt no ģimenes.

Neviens cilvēks un neviena iestāde nepieņem tikai vienmēr pareizus lēmumus. Mums ir gan ļoti labas bāriņtiesas, gan tādas, kurām ir trūkumi. Mēs šajā pašā likumā šodien pieņēmām grozījumus, kas nosaka, ka pašvaldībām jāatceļ bāriņtiesas priekšsēdētājs, ja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija konstatējusi rupjus pārkāpumus tās darbībā.

Tas būtu tikai visnotaļ pamatoti, ja aizbildņi un audžuvecāki varētu aizstāvēt savu audžubērnu un viņš nebūtu pakļauts vienas iestādes lēmumam. Diemžēl Saeima šo priekšlikumu neatbalstīja, balsu vairākumu tas neguva.

Taču mēs turpināsim strādāt šajā jomā, jo esmu pārliecināta, ka tas ir tik tiešām bērna interesēs.

A.Seile (partijas “Pilsoniskā Savienība” frakcija):

Katram deputātam ir zināma specializācija, un viņš runā par tiem jautājumiem, kuri skar viņa darbību visvairāk. Un arī es. Runāšu šodien par tiem jautājumiem, kas skar valsts budžetu, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju, un par to, kāda ir partijas “Pilsoniskā Savienība” attieksme pret šiem likumprojektiem.

Mēs uzskatām, ka nebija citas izejas – ātrā tempā vai lēnā tempā bija jāpanāk vienošanās par valsts budžetu, lai dabūtu starptautiskos aizdevumus. Gada nogalē iedzīvotāji var dzīvot mierīgi – pensijas būs, algas būs, viss tiks izmaksāts. Tomēr satraukumu rada tas, ka pēdējos mēnešos pārāk daudz runā par to, ka ļoti palielinās bezdarbnieku skaits. Man liekas, ka es zinu zināmā mērā – kāpēc tas tā ir. Tāpēc, ka ar nākamo gadu bezdarbnieka pabalsta lielums ir ierobežots, tas sasniegs nepilnus 400 latus, bet, ja kļūst par bezdarbnieku šajā gadā, tad, protams, var saņemt tādu pabalstu, kura apmērs ir atkarīgs no iepriekš saņemtās algas.

Šodien, protams, ir jādomā arī par to, kā mēs iedzīvotājiem skaidrosim iedzīvotāju ienākuma nodokli, kā mēs skaidrosim nekustamā īpašuma nodokli, jo tas, kas ir līdz šim nonācis presē, nav pietiekami un katram ir sava individuālā lieta. Mēs, Saeimas deputāti, burtiski tiekam apbērti ar jautājumiem. Lai sagatavotos un varētu kompetenti atbildēt uz tiem, tik tiešām ir nepieciešama kārtīga konsultēšanās gan ar Saeimas Juridisko biroju, gan ar Finanšu ministriju. Un mēs to darām, un ir jūtams, ka tā tas būs arī sesiju starplaikā, kuru mēdz dēvēt par ziemas brīvdienām; mums būs varen karstas ziemas brīvdienas, jo ir šīs vēstules, uz kurām cilvēki prasa atbildes, un šīs atbildes ir jāsagatavo, rūpīgi jāsagatavo, un jāsniedz, lai tautā nebūtu nemiera.

Šodien lielas diskusijas bija par tādu jautājumu: kas regulē valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās atalgojumu? Un, kā vienmēr, Saeimā izraisījās asas debates. Tā kā es strādāju Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, es uzskatu, ka bija jāpieņem šis likums, lai tas varētu stāties spēkā līdz 1.janvārim un lai tiktu zināmā mērā regulēts arī tas atalgojums, ko saņem valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valžu locekļi un darbinieki.

Kāda tad īsti ir šā likumprojekta būtība? 2010. un 2011.gadā valsts kapitālsabiedrībās un pašvaldību kapitālsabiedrībās nemaksās prēmijas un naudas balvas, neveiks materiālo stimulēšanu un pabalstus izmaksās saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Protams, tas attieksies uz tām kapitālsabiedrībām, kuras pārvalda valsts, kurās ir valsts kapitāls.

Bet visasākās diskusijas, kā vienmēr, ir par to, vai valžu locekļiem tomēr ir vajadzīgs lielāks atalgojums nekā Ministru prezidentam. Var teikt, ka, ja, skatot nākamos likuma labojumus, nākamajā nedēļā pieņems mūsu frakcijas sagatavotos priekšlikumus, kuri tiks saskaņoti arī ar partijas “Jaunais laiks” frakciju un kuri paredz, ka ir jāierobežo atalgojums arī piemaksu ziņā šiem kapitālsabiedrību valžu locekļiem, nosakot to vismaz 20 procentu apmērā no mēnešalgas, tas būtu tikai loģiski, un es domāju, ka sabiedrība saprastu, ja tādās ļoti atbildīgās kapitālsabiedrībās kā, piemēram, “Latvenergo” šis atalgojums būtu lielāks, bet ne astronomiski liels, jo arī viņiem ir jāpievelk josta šajā laikā.

Tomēr mani ļoti satrauc tas, ka arodbiedrību pārstāvji un arī šo konkrēto uzņēmumu arodbiedrību pārstāvji tik aktīvi un agresīvi aizstāvēja tādu normu iekļaušanu šajā likumā, kuras paredz, ka Ministru kabinets pilnīgi brīvi varētu noteikt visus šos atalgojuma griestus un piemaksu griestus. Protams, ja pastāvētu arī turpmāk Valda Dombrovska valdība – un es ceru, ka tas tā būs –, tad šie griesti varbūt arī tiktu saprātīgi noteikti, bet kas gan var zināt, kas stāv jau pie Ministru kabineta durvīm rindiņā... vai tas būs atslēdznieks vai kāds cits, kurš jau grib pārņemt šīs valdības atslēgas.

Es domāju, ka valdība pašlaik ir stabila. Un pēc budžeta pieņemšanas tik tiešām liekas, ka, ja precīzi skaidrojam likumus un, iespējams, pat labojam neskaidrās normas un neizdevīgi izveidotās normas, varētu arī sabiedrība izrādīt lielāku apmierinātību, nekā tas ir pašlaik, kad bieži vien presē izskan tādas domas, ka nu te, Saeimā, ir sapulcējies tāds cilvēkēdāju, sadistu pulciņš, kuri to vien grib, kā sev palielināt algas, negrib neko strādāt, grib tikai nospiest podziņas.

Deputāta darbs nav viegls, un reizēm rodas tāds rūgtums, ka gribas nolikt mandātu.

J.Dukšinskis (LPP/LC frakcija):

Mēs īpaši neesam sajūsmā par esošo valdību, par Dombrovska valdību, jo tomēr arī šodien Saeimas sēdē mēs redzējām, ka ļoti daudzi dokumenti, kas nāca no valdības puses, komisijās tika pārstrādāti. Un tas ir liels darbs arī Saeimas deputātiem, kuri strādā komisijās, pieņemsim, pie likumprojekta par valsts kapitālsabiedrību atalgojumiem, pie dažādiem budžeta paketi pavadošiem dokumentiem un citiem.

Kas šodien tāds svarīgāks bija? Mēs uzskatām, ka pietiekami svarīgs jautājums bija mūsu pieprasījums. Proti, šodien Saeimas sēdē tika skatīts LPP/LC frakcijas deputātu pieprasījums Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim “Par valsts budžeta dotāciju pirmās klases skolnieku nodrošināšanai ar bezmaksas ēdināšanu”.

2008.gadā apstiprinātajos Ministru kabineta noteikumos bija paredzētas visiem pirmās klases skolēniem brīvpusdienas, tādējādi dodot tiem iespēju ēst siltu ēdienu vismaz reizi dienā.

Šā gada 17.novembrī Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi paziņoja, ka nākamā gada budžeta dotācijas pirmklasnieku nodrošināšanai ar brīvpusdienām samazinātas par aptuveni 600 000 latiem. Tas nozīmē, ka nākamajā gadā nepietiks līdzekļu, lai segtu ēdināšanas izdevumus pirmās klases audzēkņiem. Kaut arī Pieprasījumu komisijas sēdes laikā izglītības un zinātnes ministre apsolīja, ka šie naudas līdzekļi tomēr tiks atrasti (un šobrīd ir 340 tūkstoši jau ieekonomēti), mūs tomēr māc bažas, vai ekonomija būs arī 2010.gadā, vai ministrija spēj plānot attiecībā uz to, ka bērni slimos ar gripu arī 2010.gadā. Tāpēc jautājums ir atklāts. Mūs neapmierina ministrijas atbildes uz mūsu sniegtajiem jautājumiem ministrijai. Jo, ja paskatāmies, kā rīkojas citas valstis, tad redzam, ka, pieņemsim, mūsu kaimiņzemes Igaunija un Somija risina šīs problēmas daudz efektīvāk nekā Latvija. Somijas konstitūcijas 16.pantā ir konkrēti atrunāts, ko nozīmē bezmaksas pamatizglītība: tā ietver gan skolotāju darba samaksu, gan mācību grāmatas, gan transportu līdz skolai, gan bezmaksas ēdināšanu no 1. līdz 9. klasei. Un tiek izskatīts jautājums, ka līdz pat ģimnāzijas posmam!…

Mēs vēl ņemamies ar pirmklasniekiem. Pie mums nepietiek naudas mācību grāmatām, pie mums nav transports nodrošināts. Tas viss ir uz pašvaldību pleciem. Nevaram laicīgi nodrošināt ēdināšanu, nepietiek līdzekļu. Tas tikai nozīmē, ka mēs pakāpeniski pārejam nevis uz bezmaksas pamatizglītību, bet jau daļēji maksas.

LPP/LC frakcijas deputātus uztrauc pašreizējā valsts politika attiecībā uz ģimenēm un bērniem jeb, precīzāk sakot, šādas politikas trūkums. Pēc Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijas likvidēšanas valsts ģimenes politikas īstenošana ir sadalīta starp vairākām ministrijām. Ministrijas nespēj vai nevēlas veidot vienotu valsts ģimenes politiku, un rezultātā tiek pieņemti lēmumi bez ilgtermiņa redzējuma, bez izvērtējuma, kādas sekas nākotnē atstās pieņemtie lēmumi.

LPP/LC frakcijas deputāti vēlējās saņemt atbildi no premjerministra Valda Dombrovska ne tikai par pirmās klases skolēnu nodrošināšanu ar brīvpusdienām, bet arī par turpmāko valdības politiku attiecībā uz ģimenēm un bērniem. Ceram, ka, izskatot šos jautājumus, premjerministrs izvērtēs arī savu nostāju ģimenes politikas jautājumos. Jau tik bieži lietotā frāze “Bērni ir mūsu nākotne” tomēr ir un paliek realitāte, ar kuru agrāk vai vēlāk nāksies rēķināties, maksāt par pieļautajām kļūdām un bezdarbību.

Masu medijos regulāri tiek arī skandēta ziņa, ka deputāti esot nolēmuši nesamazināt savas algas. Mēs gribam iebilst pret šādu apzinātu sabiedrības maldināšanu. Deputātu algas jau tika samazinātas divas reizes – kopumā par 35 procentiem. Šodien Saeimas deputāti nolēma, ka – pretēji likumam – deputātu algas netiks pārrēķinātas. Tiks iesaldētas gan deputātu algas, gan apmēri kompensācijām par transportu un sakariem, gan arī piemaksas par darbu komisijās. Rezultāts: kopējais deputātu algu samazinājums ir apmēram 40 procenti.

Patiesībai neatbilst arī apgalvojums, ka deputāti palikuši ārpus vienotās atalgojuma sistēmas. Kārtības rullis paredzēja, ka deputātu algas tiek aprēķinātas, vadoties pēc sabiedriskajā sektorā strādājošo iepriekšējā gada vidējās algas apmēra un piemērojot koeficientu 3,2. Tās atrodas vienotā sistēmā, kurā premjerministra alga tiek aprēķināta ar koeficientu 4, bet ministru algas – ar koeficientu 3,8. Dombrovska valdības izstrādātais jaunais likums paredz, ka deputātu algas tiks aprēķinātas, vadoties pēc tautsaimniecībā esošās vidējās algas, ar iepriekšējo koeficientu – 3,2. Uzskatām, ka Saeimas deputātu algu samazinājums ir solidārs vidējam tautsaimniecībā esošajam algu samazinājumam.

Un nobeigumā vēlos LPP/LC frakcijas deputātu vārdā novēlēt jums priecīgu un Dieva svētītu trešo Adventi.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija):

Protams, velti atgādināt, ka šodien ir ārkārtīgi smaga ekonomiskā situācija. Taču jāsaprot viens: tā beigsies – un ne jau pēc daudziem gadiem, bet pēc dažiem gadiem. Toties Latvijā ir lietas, ir procesi, kas var radīt neatgriezeniskas sekas. Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana tiek ļoti, ļoti apdraudēta no Latvijas nelabvēļu – prokrievisko spēku – puses. Tiem ir vēlme demontēt Latviju kā nacionālu valsti, ignorējot latviskās pamatvērtības – valodu, kultūru, morāli, ideoloģiju.

Šodien jau “Frakciju viedokļos” dzirdējāt Mitrofanovu, kurš skaistā meldiņā dziedāja par to, cik briesmīgi netiekot ņemtas vērā nepilsoņu tiesības. Lūk, skaitļi, kurus viņš minēja: 117 tūkstoši esot vecāki par 60 gadiem un neesot pilsoņi. Viņi nav pilsoņi – viņiem ir tādas tiesības –, bet viņi neprot valsts valodu, tāpat kā tie, kas šeit dzimuši, – 127 tūkstoši; arī tie neprot valsts valodu, bet grib būt pilsoņi. Lūk, ja tagad viņiem dotu vēlēšanu tiesības, Saeimas vēlēšanas tiesības, tad, pieskaitot 135 tūkstošus, kas naturalizācijas kārtībā ieguvuši pilsonību, būtu jau apmēram 400 tūkstošu jaunpilsoņu, kas piedalītos Saeimas vēlēšanās. Un jāņem vērā, ka ir daudz nelatviešu, kuri ir vēlējuši Saeimu, un Saeimā jau tagad ir 23 deputāti kreisajā spārnā! Tad Latvija kā nacionāla valsts beigtu pastāvēt, jo nākamajā Saeimā ievēlētu 60, 70 tādus deputātus un tie, protams, nobalsotu par pilnīgi citu valsts iekārtu. Tas ir ļoti bīstami. Protams, neviens jau neliedz viņiem kļūt par pilsoņiem un vēlēt Saeimu, un, protams, mēs, iedodot 135 tūkstošiem pilsonību, jau tā esam pasliktinājuši situāciju.

Vēl bija šodien piedāvājums Satversmi grozīt, dodot nepilsoņiem tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Tad nu varat iedomāties: ja 351,5 tūkstošiem nepilsoņu, kas šobrīd ir Latvijā, iedotu šīs tiesības, tad Latvijā diez vai būtu kāda pašvaldība – varbūt Kurzemē un šur tur Zemgalē –, kura būtu latviska… Jo jau tagad… Mēs zinām, kas valda Rīgā, kas valda Rēzeknē, kas valda Daugavpilī un daudzās citās Latvijas vietās.

Tā ka šis tā sauktās maigās okupācijas vai maigās revolūcijas gājiens turpinās un mums, latviešiem, ir jābūt īpaši uzmanīgiem. It īpaši vēl tāpēc, ka milzīgs skaits latviešu jau ir aizbraukuši no Latvijas un liela daļa no viņiem neatgriezīsies. Tātad mūsu procents Latvijā sarūk. Un kopumā tas, par ko es stāstīju, ir milzīgs drauds, ka Latvija varētu zaudēt savu faktisko neatkarību.

V.Agešins (frakcija “Saskaņas Centrs”):

Šodien frakcija “Saskaņas Centrs” neatbalstīja Saeimā iesniegtos grozījumus likumā “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām”. Mēs esam neapmierināti ar normu, ka dalībnieku un akcionāru sapulce saskaņo valdes izstrādātos sabiedrības amatpersonu un darbinieku atlīdzības noteikšanas svarīgākos nosacījumus – nosacījumus pabalstu un kompensāciju izmaksai, izdevumu segšanai, prēmēšanai un citādai materiālai stimulēšanai, mēnešalgu palielināšanai un tā tālāk. Proti, diemžēl varas partijas un Ministru kabinets vēlas saglabāt iespēju pat krīzes apstākļos palielināt atalgojumu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās strādājošajiem. “Saskaņas Centram” šī pieeja nav pieņemama.

Otrām kārtām “Saskaņas Centrs” vēlas pievērst sabiedrības uzmanību naudas līdzekļu iespējamai izšķērdēšanai Aizsardzības ministrijā. Šodien tika sagatavots frakcijas “Saskaņas Centrs” deputātu jautājums aizsardzības ministram Imantam Lieģim “Par Aizsardzības ministrijas piešķirto finansējumu atsevišķām nevalstiskajām organizācijām”. Saskaņā ar ziņu aģentūras LETA sniegto informāciju Aizsardzības ministrija ir nolēmusi piešķirt papildus 35 000 latu vairākām nevalstiskajām organizācijām un Ministru kabinets šā gada 30.novembrī apstiprinājis attiecīgus grozījumus Ministru kabineta rīkojumā “Par valsts budžeta programmas “Valsts aizsardzība, drošība un integrācija NATO” līdzekļu izlietojumu”. Tiek paredzēts palielināt finansējumu Latvijas Nacionālo partizānu apvienības uzturēšanai, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības uzturēšanai, Latvijas Rezerves virsnieku asociācijas uzturēšanai un Latviešu virsnieku apvienības uzturēšanai. Atgādināšu, ka pavasarī Aizsardzības ministrija jau piešķīra finansējumu 70 000 latu apmērā šīm organizācijām.

Sakarā ar augstākminēto “Saskaņas Centrs” lūdz aizsardzības ministru atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, piemēram, uz jautājumu, kāpēc starp Aizsardzības ministrijas sponsorētajām organizācijām pat krīzes laikā nav nevienas, kas apvieno tos Latvijas iedzīvotājus, kuri Otrā pasaules kara laikā cīnījās antihitleriskās koalīcijas rindās, piemēram, latviešu strēlniekus. Šāda selektīva pieeja apvienības “Saskaņas Centrs” frakcijas deputātus neapmierina.

A.Barča (Tautas partijas frakcija):

Es vēlos šodien vēstīt jums par diviem likumprojektiem, kuri šodien ieguva likuma spēku, Saeimas deputātiem lielā vienprātībā par tiem nobalsojot.

Pirmais likumprojekts, tagad jau likums, ir “Grozījumi likumā “Par prakses ārstiem””. Turpmāk, ar nākamā gada 1.janvāri, tiek mainīts viens no Veselības inspekcijas uzdevumiem, un tā kļūst par Ārstniecības iestāžu reģistra turētāju. Līdz šim, tātad līdz šā gada beigām, Ārstniecības iestāžu reģistra turētāja ir Latvijas Ārstu biedrība. Vēlos teikt, ka komisija ļoti nopietni strādāja ar šo likumprojektu. Komisijas sēdēs piedalījās gan Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apiņa kungs (viņa prombūtnes laikā – viceprezidente Kamena Kaidakas kundze), gan valdes loceklis Aivars Vētras kungs. Protams, diskusijas bija ļoti nopietnas, bet komisijas deputāti bija vienisprātis, absolūti vienisprātis, par to, ka pašreizējā situācijā un pašreizējos apstākļos Veselības inspekcija… tā arī tapa izveidota nesen, un tās darbība ļoti konkretizēta… ka Ārstniecības iestāžu reģistra turētājai ir jābūt tieši šai iestādei. Jo ar Ārstu prakses reģistru ir saistīti ļoti daudzi nopietni jautājumi. Un tādēļ arīdzan ir labots likuma 29.pants, un tur skaidri un gaiši ir noteikts, kāda ir kārtība, ja prakses ārsts nevar savus pienākumus kādu zināmu laiku pildīt. Un arīdzan ir noteikts, ka prakses ārstu var aizstāt uz laiku līdz diviem gadiem, un šeit mēs domājam par prakses ārstēm – par jaunajām māmiņām, kuras savus bērniņus līdz divu gadu vecumam, iespējams, vēlēsies audzināt mājās.

Likumā ir iestrādāts arī pavisam jauns pants, un tas ir 31.¹ pants; tas ir papildinājums. Tur ir noteikumi par ārsta prakses darbības apturēšanu un par darbībām, kādas ir nepieciešams izdarīt prakses ārstiem, tātad tiem cilvēkiem, kuri darbojas kā privātuzņēmēji vai arī kā pašnodarbinātās personas.

Šodien Saeima akceptēja otrajā, galīgajā, lasījumā arī likumprojektu “Grozījumi Ārstniecības likumā”, kas ir cieši saistīts ar likumprojektu “Pacientu tiesību likums”, tas ir, pavisam jaunu likumu, kuru šodien pēcpusdienā komisija centīsies vēl līdz galam saskaņot gan ar Veselības ministriju, gan arīdzan ar Saeimas Juridisko biroju, lai nākamajā ceturtdienā varētu par to diskutēt pēdējā, trešajā, lasījumā. Un, lūk, šie manis iepriekš minētie grozījumi Ārstniecības likumā ir nepieciešami tādēļ, lai mēs salāgotu atsevišķas likuma normas un lai, ar nākamā gada 1.martu stājoties spēkā gan grozījumiem Ārstniecības likumā, gan jaunajam Pacientu tiesību likumam, viss būtu pilnīgi skaidrs un nebūtu nekādu domstarpību.

Esam informēti – vēlos arī to jums šodien teikt –, ka Ministru kabinetā savu ceļu ir uzsākuši vēl vieni grozījumi Ārstniecības likumā, un mēs ļoti ceram, ka tie tiks drīz vien iesniegti parlamentā, un tad Sociālo un darba lietu komisija uzsāks nākamo diskusiju, un tas būs jautājums par ārstniecības personu sertifikāciju. Jo šodien, manuprāt, tā diezgan dīvaini mums iznāk, ka jauni cilvēki beidz augstskolu, beidz rezidentūru, bet tūlīt viņiem ir nepieciešams sertificēties, viņiem ir nepieciešams sertifikāts.

Pirmajā diskusijā, kuru mēs esam jau uzsākuši, mēs uzdevām jautājumu, bet pilnīgi skaidru atbildi nesaņēmām. Tātad ir jautājums, vai mēs neuzticamies valstī akreditētajām augstskolām un vai mēs neuzticamies tiem cilvēkiem, kuri šos jaunos speciālistus māca un ievada dzīvē. Cita lieta būtu, ja ārstniecības personas sertifikācija notiktu pirmo reizi, teiksim, pēc pieciem gadiem, kopš tā sākusi patstāvīgi strādāt.

Un vēl mēs diskutēsim par to, vai pašreizējā situācijā, pašreizējos apstākļos gan par reģistrēšanu, gan par sertificēšanu un sertifikātu izsniegšanu būtu nepieciešams maksāt naudu un, ja maksāt, tad cik lielu naudu maksāt, un kā tad mēs to nosauksim, lai viss būtu pilnīgi skaidri. Ja tā ir nodeva, tad valsts nodeva; ja tas ir kāda cita veida maksājums, tad – kas tas galu galā ir?

Tātad, lūk, Sociālo un darba lietu komisija – to vēlos jums apgalvot – nopietni strādā pie veselības jomas likumu grozījumiem un jaunu likumu izstrādes.

Vēlos teikt jums paldies, ka uzklausījāt, paldies, ka par veselības aprūpes jautājumiem jūs rakstāt un zvanāt mums uz Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, un paldies par tiem priekšlikumiem, uz kuriem pamatojoties mums ir vienkāršāk izstrādāt kāda likuma grozījumus.