Priecīgus, gaišus un svētīgus 2009.gada Ziemassvētkus — mīlestības, piedošanas un cerību laiku katram!

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:

Ziemsvētku laiks ir īpašs ne tikai ar sveču gaismām un skaistajām dziesmām, bet arī ar to, ka cilvēki cits pret citu cenšas būt laipnāki, draudzīgāki un mīļāki. Ziemsvētkos esam vairāk gatavi izlīgt, nevis karot, piedot, nevis atmaksāt, nepateikt to, ko citkārt varbūt uzkliegtu, un atrast iejūtību, kādu parasti sevī nepazīstam. Dusmas, atriebe, naids šķiet neiederīgi Kristus bērna klātbūtnē. Viņa tuvumā pasaule kļūst labāka vieta, kur dzīvot. Tādēļ jau mums tā patīk Ziemsvētki, un mēs tos ar prieku gaidām.

Foto: wordpress.com

Kristus piedzima pasaulē ne tādēļ, ka cilvēki ir labas un dvēselē skaidras būtnes, kuru sabiedrībā Dieva Dēls ilgojās nokļūt. Viņa nākšanas iemesls bija Dieva dziļā vilšanās mūsos. Pravieša Maleahija vārdos dzirdam Dieva vērtējumu: “Tādēļ jau jūs esat nolādēti tā, ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!” [Mal.3:9]. Kā gan cilvēks var piekrāpt Dievu? Jēzus teica: “Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” [Mt.25:40].

Uz pārestību atdarīt ar pārestību šķiet dabiski un taisnīgi. Uz sitienu ar sitienu. Krāpniekam atkrāpt atpakaļ, un tā bez gala. Varētu gaidīt, ka Ziemsvētkos Betlēmē jāpiedzimst nepārspējamam viltniekam un lielam atmaksātājam, kas visiem atdarītu, kā kurš pelnījis. Varbūt mums šķiet, ka tikai Dieva atmaksa spētu nest gandarījumu.

Taču Dievs rīkojas citādi. “Viņš savu Dēlu nesūtīja pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” [Jņ.3:17]. Dievs nedzenas atdarīt. Viņam rūp izglābt un dziedināt, bet dziedina mīlestība, piedošana un cerība. Cilvēks spēj piecelties, ja viņam ir cerība. Viņš meklēs ceļu atpakaļ no maldiem tad, ja zinās, ka viņam var tikt piedots. Kristus saka: “Es esmu ceļš.” Viņā tev no jauna ir ceļš. Ja esi nomaldījies, ja esi sagādājis vilšanos Dievam un saviem tuvākajiem, tieši tādēļ Kristus pie tevis ir nācis. Tieši tādēļ Viņš ir tavs ceļš, jo viņš ir nācis nevis tiesāt, bet meklēt un glābt. Ziemsvētki ir tavs laiks, kad Dievs rīkojas nevis ar atmaksu, bet ar mīlestību un piedošanu. Tas dziedina un pasauli dara par labāku vietu, kur mums visiem dzīvot.

Lai Ziemsvētki mūs iedvesmo atjaunoties līdzībā Dievam. Tas nenozīmē censties būt visuvareniem un visu zinošiem. Tas nenozīmē tiesāt ar pērkoniem un zibeņiem. Līdzināties Dievam nozīmē nest citiem to, ko Kristus ir atnesis mums. Tas nozīmē mūsu attiecībās ar cilvēkiem un saskarē ar pasauli vairāk par visu lietot dievišķi dziedinošo līdzekli – mīlestību, piedošanu un cerību jeb vienā vārdā – Evaņģēliju. Mūsos pašos gan tā nav. To pasaulē ienes Kristus. Mēs varam to dot tik, cik paši ticībā no Viņa saņemam. Tādēļ meklēsim kā gudrie un kā gani ceļu pie Viņa, kas Ziemsvētku naktī piedzima Betlēmes kūtī un ienesa pasaulē žēlastību un patiesību!

Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps   Elmārs Ernsts Rozītis:

Ziemsvētkiem un ticībai ir kas būtiski kopējs: Ziemsvētkos Betlēmē piedzima Jēzus Kristus, Dieva Dēls. Ticībā Viņš piedzimst cilvēkā. Notiek brīnums, ne mazāks par pirmo Ziemsvētku brīnumu. Viņš kļūst par īstenību, kas spēj iedvesmot cilvēka dzīvi, tai dot jaunu jēgu, izturību, prieku.

Protams, ne jau Betlēme dara Kristu, ne jau cilvēka ticība veido Dievu. Viņš pats ir tas Nācējs, veidotājs. Tas, kam labpatīk iemiesoties. Dievs ir ienācis pasaulē. Arvien par jaunu tas izraisījis jautājumu: Kā var notikt tādas lietas – kā var Mūžīgais ienākt mūsu ierobežotā, piesārņotā, šaurā laikā un telpā, manā dzīvē, mūsu sabiedrībā?

Ziemsvētki ir laiks, kad mēs dzirdam šo vēsti īpaši krāsaini un skaisti. Ziemsvētku gaismas un dziesmas, mīļas dāvanas un vēstules liecina par šo brīnišķo Mūžības pieskārienu mūsu dzīvei, par ticības brīnumu.

Tieši kad nakts ir tumša un vēsa, kad apstākļi ir grūti daudziem Latvijā un visā pasaulē, kad daudzi nezina, kā iztikt pašiem un ģimenei, kad ārējie apstākļi maz liecina par to, ka būtu jau kas izšķirīgs mainījies uz labo pusi – tieši tad ļausim mūsos ienākt Dievā dibinātai cerībai, kas lielāka par mums un mūsu spējām, šai gaismai, kas spīd tumsībā un spēj izgaismot to.

2010.gada mude ir Kristus iedrošinājums nebīties – ticiet Dievam un ticiet man! (Jņ 14:1)

Tā izriet no Ziemsvētku brīnuma, ka “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū...” (Jņ 1:14). “Mūsu vidū” varbūt ne tikai senos laikos, bet patiesi “mūsu vidū” – tagad. “Mūsu vidū” pat tā, kā mēs lasām turpinājumā: “un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva Vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.”

Šajā Ziemsvētku iezīmē sveicu Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas vārdā,

arī personīgi, kopā ar manu kundzi. Visiem, kas mīl savas Baznīcas un tautu, grūtā laikā novēlu, lai Dievs vada un veido sirdis un prātus, un arī pie mums un ar mums dara Savus brīnumus!

Romas katoļu Baznīcas Latvijas arhibīskaps metropolīts   Jānis kardināls Pujats:

Jēzus Kristus ir lielākā personība visas pasaules vēsturē. Pamatojums tam ir vienkāršs, proti, visi pārējie zemes iedzīvotāji bija un ir tikai cilvēki, bet Kristus bija un ir Dievs, kaut arī bija piedzimis cilvēka miesā un izskatā.

Kristus dzīve virs zemes iezīmēja robežu starp diviem laikmetiem cilvēces vēsturē, jo starptautiskā dzīvē arī šodien notikumi tiek attiecīgi datēti pirms vai pēc Kristus dzimšanas (jeb mūsu ēras). – Bet kā līdz tam nonāca?

Dievs savas izvēlētās tautas ciltstēvam Abrāmam teica: “Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes ciltis” (Rad 22, 18). Šādi vārdi varētu celt jebkuras tautas pašapziņu. Vēlāk mesianisko ideju pastiprināja praviešu raksti, it īpaši, kad pravietim Daniēlam tika atklāts laiks, kas bija vēl atlicis gaidīt līdz Kristum valdniekam (Dan 9, 25).

Monoteistiskā ticība un savas misijas apziņa izraēliešiem bija vienojošais faktors, kas lika viņiem cauri gadsimtiem uzturēt šo ideju un sagaidīt pravietojumu piepildīšanos. Jau pēc Kristus piedzimšanas, kad ķēniņš Hērods jautāja, kur Kristum varēja būt dzimšanas vieta, Sv. Rakstu zinātāji atbildēja: Betlēmē (Matejs 2, 5).

Cilvēkiem ir svarīgi apzināties ideju un mērķi, kas viņus vieno un palīdz tiem izdzīvot. Mēs redzējām, kā neatkarības ideja vienoja un spārnoja latviešus, stāvot gan Baltijas Ceļā, gan ceļot Rīgā barikādes.

Kristus iezīmēja galīgo mērķi visiem cilvēkiem: “Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību” (Matejs 6, 33). Citādi sakot, visiem ir jātiek pie mūsu Radītāja un Tēva debesīs. To nodrošina Kristus visiem labas gribas cilvēkiem, kas seko Viņa Evaņģēlijam. Tāpēc mēs ar pateicību ik gadus svinam Pestītāja atnākšanas piemiņu. Novēlu visiem priecīgus Kristus Piedzimšanas svētkus!