Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par Eiropas Padomes konvenciju par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju

1.pants. 2005.gada 16.maija Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (turpmāk — Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Saskaņā ar Konvencijas 24.panta trešo punktu noteikt, ka Konvencijas 24.panta otrā daļa ir piemērojama tikai saskaņā ar Latvijas Republikas konstitucionālajiem principiem un tiesiskās sistēmas pamatnostādnēm, un par to Ārlietu ministrija paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

3.pants. Saskaņā ar Konvencijas 31.panta otro punktu noteikt, ka Latvijas Republikā tiesas dokumentu oficiālo izsniegšanu pirmstiesas kriminālprocesā veic Ģenerālprokuratūra un lietas izskatīšanā — Tieslietu ministrija, un par to Ārlietu ministrija paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

4.pants. Saskaņā ar Konvencijas 33.panta otro punktu noteikt, ka Konvencijā paredzētajai starptautiskajai sadarbībai Latvijas Republikas pilnvarotās institūcijas, par kurām Ārlietu ministrija paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, ir:

1)    Valsts policija — pirmstiesas kriminālprocesā līdz kriminālvajāšanas uzsākšanai;

2)    Ģenerālprokuratūra — pirmstiesas kriminālprocesā līdz lietas nodošanai tiesai;

3)    Tieslietu ministrija — lietas izskatīšanā.

5.pants. Saskaņā ar Konvencijas 35.panta trešo punktu noteikt, ka lūgumiem un tiem pievienotajiem dokumentiem nodrošināms tulkojums latviešu vai angļu valodā, un par to Ārlietu ministrija paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

6.pants. Saskaņā ar Konvencijas 42.panta otro punktu noteikt, ka pieprasītājas puses institūcijas bez Latvijas Republikas pilnvaroto institūciju iepriekšējas piekrišanas nedrīkst izmantot vai nodot tām sniegto informāciju vai pierādījumus tādu lietu izmeklēšanai vai tiesvedībai, kas nav minētas lūgumā, un par to Ārlietu ministrija paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

7.pants. Konvencija stājas spēkā tās 49.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

8.pants. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

Likums pieņemts Saeimā 2009.gada 17.decembrī.

Valsts prezidents   V.Zatlers

Rīgā 2009.gada 30.decembrī

Council of Europe Convention on Laundering, Search, Seizure and Confiscation of the Proceeds from Crime and on the Financing of Terrorism

Warsaw, 16.V.2005

Preamble

The member States of the Council of Europe and the other Signatories hereto,

Considering that the aim of the Council of Europe is to achieve a greater unity between its members;

Convinced of the need to pursue a common criminal policy aimed at the protection of society;

Considering that the fight against serious crime, which has become an increasingly international problem, calls for the use of modern and effective methods on an international scale;

Believing that one of these methods consists in depriving criminals of the proceeds from crime and instrumentalities;

Considering that for the attainment of this aim a well‑functioning system of international co-operation also must be established;

Bearing in mind the Council of Europe Convention on Laundering, Search, Seizure and Confiscation of the Proceeds from Crime (ETS No. 141 – hereinafter referred to as "the 1990 Convention");

Recalling also Resolution 1373(2001) on threats to international peace and security caused by terrorist acts adopted by the Security Council of the United Nations on 28 September 2001, and particularly its paragraph 3.d;

Recalling the International Convention for the Suppression of the Financing of Terrorism, adopted by the General Assembly of the United Nations on 9 December 1999 and particularly its Articles 2 and 4, which oblige States Parties to establish the financing of terrorism as a criminal offence;

Convinced of the necessity to take immediate steps to ratify and to implement fully the International Convention for the Suppression of the Financing of Terrorism, cited above,

Have agreed as follows:

Chapter I – Use of terms

Article 1 – Use of terms

For the purposes of this Convention:

a "proceeds" means any economic advantage, derived from or obtained, directly or indirectly, from criminal offences. It may consist of any property as defined in sub‑paragraph b of this article;

b "property" includes property of any description, whether corporeal or incorporeal, movable or immovable, and legal documents or instruments evidencing title to or interest in such property;

c "instrumentalities" means any property used or intended to be used, in any manner, wholly or in part, to commit a criminal offence or criminal offences;

d "confiscation" means a penalty or a measure, ordered by a court following proceedings in relation to a criminal offence or criminal offences resulting in the final deprivation of property;

e "predicate offence" means any criminal offence as a result of which proceeds were generated that may become the subject of an offence as defined in Article 9 of this Convention.

f "financial intelligence unit" (hereinafter referred to as "FIU") means a central, national agency responsible for receiving (and, as permitted, requesting), analysing and disseminating to the competent authorities, disclosures of financial information

i concerning suspected proceeds and potential financing of terrorism, or
ii required by national legislation or regulation,

in order to combat money laundering and financing of terrorism;

g "freezing" or "seizure" means temporarily prohibiting the transfer, destruction, conversion, disposition or movement of property or temporarily assuming custody or control of property on the basis of an order issued by a court or other competent authority;

h "financing of terrorism" means the acts set out in Article 2 of the International Convention for the Suppression of the Financing of Terrorism, cited above.

Chapter II – Financing of terrorism

Article 2 – Application of the Convention to the financing of terrorism

1 Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to enable it to apply the provisions contained in Chapters III, IV and V of this Convention to the financing of terrorism.

2 In particular, each Party shall ensure that it is able to search, trace, identify, freeze, seize and confiscate property, of a licit or illicit origin, used or allocated to be used by any means, in whole or in part, for the financing of terrorism, or the proceeds of this offence, and to provide co-operation to this end to the widest possible extent.

Chapter III – Measures to be taken at national level

Section 1 – General provisions

Article 3 – Confiscation measures

1 Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to enable it to confiscate instrumentalities and proceeds or property the value of which corresponds to such proceeds and laundered property.

2 Provided that paragraph 1 of this article applies to money laundering and to the categories of offences in the appendix to the Convention, each Party may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, declare that paragraph 1 of this article applies

a only in so far as the offence is punishable by deprivation of liberty or a detention order for a maximum of more than one year. However, each Party may make a declaration on this provision in respect of the confiscation of the proceeds from tax offences for the sole purpose of being able to confiscate such proceeds, both nationally and through international cooperation, under national and international tax-debt recovery legislation; and/or

b only to a list of specified offences.

3 Parties may provide for mandatory confiscation in respect of offences which are subject to the confiscation regime. Parties may in particular include in this provision the offences of money laundering, drug trafficking, trafficking in human beings and any other serious offence.

4 Each Party shall adopt such legislative or other measures as may be necessary to require that, in respect of a serious offence or offences as defined by national law, an offender demonstrates the origin of alleged proceeds or other property liable to confiscation to the extent that such a requirement is consistent with the principles of its domestic law.

Article 4 – Investigative and provisional measures

Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to enable it to identify, trace, freeze or seize rapidly property which is liable to confiscation pursuant to Article 3, in order in particular to facilitate the enforcement of a later confiscation.

Article 5 – Freezing, seizure and confiscation

Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to ensure that the measures to freeze, seize and confiscate also encompass:

a the property into which the proceeds have been transformed or converted;

b property acquired from legitimate sources, if proceeds have been intermingled, in whole or in part, with such property, up to the assessed value of the intermingled proceeds;

c income or other benefits derived from proceeds, from property into which proceeds of crime have been transformed or converted or from property with which proceeds of crime have been intermingled, up to the assessed value of the intermingled proceeds, in the same manner and to the same extent as proceeds.

Article 6 – Management of frozen or seized property

Each Party shall adopt such legislative or other measures as may be necessary to ensure proper management of frozen or seized property in accordance with Articles 4 and 5 of this Convention.

Article 7 – Investigative powers and techniques

1 Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to empower its courts or other competent authorities to order that bank, financial or commercial records be made available or be seized in order to carry out the actions referred to in Articles 3, 4 and 5. A Party shall not decline to act under the provisions of this article on grounds of bank secrecy.

2 Without prejudice to paragraph 1, each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to enable it to::

a determine whether a natural or legal person is a holder or beneficial owner of one or more accounts, of whatever nature, in any bank located in its territory and, if so obtain all of the details of the identified accounts;

b obtain the particulars of specified bank accounts and of banking operations which have been carried out during a specified period through one or more specified accounts, including the particulars of any sending or recipient account;

c monitor, during a specified period, the banking operations that are being carried out through one or more identified accounts; and,

d ensure that banks do not disclose to the bank customer concerned or to other third persons that information has been sought or obtained in accordance with sub-paragraphs a, b, or c, or that an investigation is being carried out.

Parties shall consider extending this provision to accounts held in non-bank financial institutions.

3 Each Party shall consider adopting such legislative and other measures as may be necessary to enable it to use special investigative techniques facilitating the identification and tracing of proceeds and the gathering of evidence related thereto, such as observation, interception of telecommunications, access to computer systems and order to produce specific documents.

Article 8 – Legal remedies

Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to ensure that interested parties affected by measures under Articles 3, 4 and 5 and such other provisions in this Section as are relevant, shall have effective legal remedies in order to preserve their rights.

Article 9 – Laundering offences

1 Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as offences under its domestic law, when committed intentionally:

a the conversion or transfer of property, knowing that such property is proceeds, for the purpose of concealing or disguising the illicit origin of the property or of assisting any person who is involved in the commission of the predicate offence to evade the legal consequences of his actions;

b the concealment or disguise of the true nature, source, location, disposition, movement, rights with respect to, or ownership of, property, knowing that such property is proceeds;

and, subject to its constitutional principles and the basic concepts of its legal system;

c the acquisition, possession or use of property, knowing, at the time of receipt, that such property was proceeds;

d participation in, association or conspiracy to commit, attempts to commit and aiding, abetting, facilitating and counselling the commission of any of the offences established in accordance with this article.

2 For the purposes of implementing or applying paragraph 1 of this article:

a it shall not matter whether the predicate offence was subject to the criminal jurisdiction of the Party;

b it may be provided that the offences set forth in that paragraph do not apply to the persons who committed the predicate offence;

c knowledge, intent or purpose required as an element of an offence set forth in that paragraph may be inferred from objective, factual circumstances.

3 Each Party may adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as an offence under its domestic law all or some of the acts referred to in paragraph 1 of this article, in either or both of the following cases where the offender

a suspected that the property was proceeds, b ought to have assumed that the property was proceeds.

4 Provided that paragraph 1 of this article applies to the categories of predicate offences in the appendix to the Convention, each State or the European Community may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, declare that paragraph 1 of this article applies::

a only in so far as the predicate offence is punishable by deprivation of liberty or a detention order for a maximum of more than one year, or for those Parties that have a minimum threshold for offences in their legal system, in so far as the offence is punishable by deprivation of liberty or a detention order for a minimum of more than six months; and/or

b only to a list of specified predicate offences; and/or

c to a category of serious offences in the national law of the Party.

5 Each Party shall ensure that a prior or simultaneous conviction for the predicate offence is not a prerequisite for a conviction for money laundering.

6 Each Party shall ensure that a conviction for money laundering under this Article is possible where it is proved that the property, the object of paragraph 1.a or b of this article, originated from a predicate offence, without it being necessary to establish precisely which offence.

7 Each Party shall ensure that predicate offences for money laundering extend to conduct that occurred in another State, which constitutes an offence in that State, and which would have constituted a predicate offence had it occurred domestically. Each Party may provide that the only prerequisite is that the conduct would have constituted a predicate offence had it occurred domestically.

Article 10 – Corporate liability

1 Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to ensure that legal persons can be held liable for the criminal offences of money laundering established in accordance with this Convention, committed for their benefit by any natural person, acting either individually or as part of an organ of the legal person, who has a leading position within the legal person, based on:

a a power of representation of the legal person; or b an authority to take decisions on behalf of the legal person; or c an authority to exercise control within the legal person,

as well as for involvement of such a natural person as accessory or instigator in the above-mentioned offences.

2 Apart from the cases already provided for in paragraph 1, each Party shall take the necessary measures to ensure that a legal person can be held liable where the lack of supervision or control by a natural person referred to in paragraph 1 has made possible the commission of the criminal offences mentioned in paragraph 1 for the benefit of that legal person by a natural person under its authority.

3 Liability of a legal person under this Article shall not exclude criminal proceedings against natural persons who are perpetrators, instigators of, or accessories to, the criminal offences mentioned in paragraph 1.

4 Each Party shall ensure that legal persons held liable in accordance with this Article, shall be subject to effective, proportionate and dissuasive criminal or non-criminal sanctions, including monetary sanctions.

Article 11 – Previous decisions

Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to provide for the possibility of taking into account, when determining the penalty, final decisions against a natural or legal person taken in another Party in relation to offences established in accordance with this Convention.

Section 2 – Financial intelligence unit (FIU) and prevention

Article 12 – Financial intelligence unit (FIU)

1 Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish an FIU as defined in this Convention.

2 Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to ensure that its FIU has access, directly or indirectly, on a timely basis to the financial, administrative and law enforcement information that it requires to properly undertake its functions, including the analysis of suspicious transaction reports.

Article 13 – Measures to prevent money laundering

1 Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to institute a comprehensive domestic regulatory and supervisory or monitoring regime to prevent money laundering and shall take due account of applicable international standards, including in particular the recommendations adopted by the Financial Action Task Force on Money Laundering (FATF).

2 In that respect, each Party shall adopt, in particular, such legislative and other measures as may be necessary to:

a require legal and natural persons which engage in activities which are particularly likely to be used for money laundering purposes, and as far as these activities are concerned, to:

i identify and verify the identity of their customers and, where applicable, their ultimate beneficial owners, and to conduct ongoing due diligence on the business relationship, while taking into account a risk based approach;

ii report suspicions on money laundering subject to safeguard;

iii take supporting measures, such as record keeping on customer identification and transactions, training of personnel and the establishment of internal policies and procedures, and if appropriate, adapted to their size and nature of business;

b prohibit, as appropriate, the persons referred to in sub-paragraph a from disclosing the fact that a suspicious transaction report or related information has been transmitted or that a money laundering investigation is being or may be carried out;

c ensure that the persons referred to in sub-paragraph a are subject to effective systems for monitoring, and where applicable supervision, with a view to ensure their compliance with the requirements to combat money laundering, where appropriate on a risk sensitive basis.

3 In that respect, each Party shall adopt such legislative or other measures as may be necessary to detect the significant physical cross border transportation of cash and appropriate bearer negotiable instruments.

Article 14 – Postponement of domestic suspicious transactions

Each Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to permit urgent action to be taken by the FIU or, as appropriate, by any other competent authorities or body, when there is a suspicion that a transaction is related to money laundering, to suspend or withhold consent to a transaction going ahead in order to analyse the transaction and confirm the suspicion. Each party may restrict such a measure to cases where a suspicious transaction report has been submitted. The maximum duration of any suspension or withholding of consent to a transaction shall be subject to any relevant provisions in national law.

Chapter IV – International co-operation

Section 1 – Principles of international co-operation

Article 15 – General principles and measures for international co-operation

1 The Parties shall mutually co‑operate with each other to the widest extent possible for the purposes of investigations and proceedings aiming at the confiscation of instrumentalities and proceeds.

2 Each Party shall adopt such legislative or other measures as may be necessary to enable it to comply, under the conditions provided for in this chapter, with requests:

a for confiscation of specific items of property representing proceeds or instrumentalities, as well as for confiscation of proceeds consisting in a requirement to pay a sum of money corresponding to the value of proceeds;

b for investigative assistance and provisional measures with a view to either form of confiscation referred to under a above.

3 Investigative assistance and provisional measures sought in paragraph 2.b shall be carried out as permitted by and in accordance with the internal law of the requested Party. Where the request concerning one of these measures specifies formalities or procedures which are necessary under the law of the requesting Party, even if unfamiliar to the requested Party, the latter shall comply with such requests to the extent that the action sought is not contrary to the fundamental principles of its law.

4 Each Party shall adopt such legislative or other measures as may be necessary to ensure that the requests coming from other Parties in order to identify, trace, freeze or seize the proceeds and instrumentalities, receive the same priority as those made in the framework of internal procedures.

Section 2 – Investigative assistance

Article 16 – Obligation to assist

The Parties shall afford each other, upon request, the widest possible measure of assistance in the identification and tracing of instrumentalities, proceeds and other property liable to confiscation. Such assistance shall include any measure providing and securing evidence as to the existence, location or movement, nature, legal status or value of the aforementioned property.

Article 17 – Requests for information on bank accounts

1 Each Party shall, under the conditions set out in this article, take the measures necessary to determine, in answer to a request sent by another Party, whether a natural or legal person that is the subject of a criminal investigation holds or controls one or more accounts, of whatever nature, in any bank located in its territory and, if so, provide the particulars of the identified accounts.

2 The obligation set out in this article shall apply only to the extent that the information is in the possession of the bank keeping the account.

3 In addition to the requirements of Article 37, the requesting party shall, in the request:

a state why it considers that the requested information is likely to be of substantial value for the purpose of the criminal investigation into the offence;

b state on what grounds it presumes that banks in the requested Party hold the account and specify, to the widest extent possible, which banks and/or accounts may be involved; and

c include any additional information available which may facilitate the execution of the request.

4 The requested Party may make the execution of such a request dependant on the same conditions as it applies in respect of requests for search and seizure.

5 Each State or the European Community may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, declare that this article applies only to the categories of offences specified in the list contained in the appendix to this Convention.

6 Parties may extend this provision to accounts held in non-bank financial institutions. Such extension may be made subject to the principle of reciprocity.

Article 18 – Requests for information on banking transactions

1 On request by another Party, the requested Party shall provide the particulars of specified bank accounts and of banking operations which have been carried out during a specified period through one or more accounts specified in the request, including the particulars of any sending or recipient account.

2 The obligation set out in this article shall apply only to the extent that the information is in the possession of the bank holding the account.

3 In addition to the requirements of Article 37, the requesting Party shall in its request indicate why it considers the requested information relevant for the purpose of the criminal investigation into the offence.

4 The requested Party may make the execution of such a request dependant on the same conditions as it applies in respect of requests for search and seizure.

5 Parties may extend this provision to accounts held in non-bank financial institutions. Such extension may be made subject to the principle of reciprocity.

Article 19 – Requests for the monitoring of banking transactions

1 Each Party shall ensure that, at the request of another Party, it is able to monitor, during a specified period, the banking operations that are being carried out through one or more accounts specified in the request and communicate the results thereof to the requesting Party.

2 In addition to the requirements of Article 37, the requesting Party shall in its request indicate why it considers the requested information relevant for the purpose of the criminal investigation into the offence.

3 The decision to monitor shall be taken in each individual case by the competent authorities of the requested Party, with due regard for the national law of that Party.

4 The practical details regarding the monitoring shall be agreed between the competent authorities of the requesting and requested Parties.

5 Parties may extend this provision to accounts held in non-bank financial institutions.

Article 20 – Spontaneous information

Without prejudice to its own investigations or proceedings, a Party may without prior request forward to another Party information on instrumentalities and proceeds, when it considers that the disclosure of such information might assist the receiving Party in initiating or carrying out investigations or proceedings or might lead to a request by that Party under this chapter.

Section 3 – Provisional measures

Article 21 – Obligation to take provisional measures

1 At the request of another Party which has instituted criminal proceedings or proceedings for the purpose of confiscation, a Party shall take the necessary provisional measures, such as freezing or seizing, to prevent any dealing in, transfer or disposal of property which, at a later stage, may be the subject of a request for confiscation or which might be such as to satisfy the request.

2 A Party which has received a request for confiscation pursuant to Article 23 shall, if so requested, take the measures mentioned in paragraph 1 of this article in respect of any property which is the subject of the request or which might be such as to satisfy the request.

Article 22 – Execution of provisional measures

1 After the execution of the provisional measures requested in conformity with paragraph 1 of Article 21, the requesting Party shall provide spontaneously and as soon as possible to the requested Party all information which may question or modify the extent of these measures. The requesting Party shall also provide without delays all complementary information requested by the requested Party and which is necessary for the implementation of and the follow up to the provisional measures.

2 Before lifting any provisional measure taken pursuant to this article, the requested Party shall, wherever possible, give the requesting Party an opportunity to present its reasons in favour of continuing the measure.

Section 4 – Confiscation

Article 23 – Obligation to confiscate

1 A Party, which has received a request made by another Party for confiscation concerning instrumentalities or proceeds, situated in its territory, shall:

a enforce a confiscation order made by a court of a requesting Party in relation to such instrumentalities or proceeds; or

b submit the request to its competent authorities for the purpose of obtaining an order of confiscation and, if such order is granted, enforce it.

2 For the purposes of applying paragraph 1.b of this article, any Party shall whenever necessary have competence to institute confiscation proceedings under its own law.

3 The provisions of paragraph 1 of this article shall also apply to confiscation consisting in a requirement to pay a sum of money corresponding to the value of proceeds, if property on which the confiscation can be enforced is located in the requested Party. In such cases, when enforcing confiscation pursuant to paragraph 1, the requested Party shall, if payment is not obtained, realise the claim on any property available for that purpose.

4 If a request for confiscation concerns a specific item of property, the Parties may agree that the requested Party may enforce the confiscation in the form of a requirement to pay a sum of money corresponding to the value of the property.

5 The Parties shall co‑operate to the widest extent possible under their domestic law with those Parties which request the execution of measures equivalent to confiscation leading to the deprivation of property, which are not criminal sanctions, in so far as such measures are ordered by a judicial authority of the requesting Party in relation to a criminal offence, provided that it has been established that the property constitutes proceeds or other property in the meaning of Article 5 of this Convention.

Article 24 – Execution of confiscation

1 The procedures for obtaining and enforcing the confiscation under Article 23 shall be governed by the law of the requested Party.

2 The requested Party shall be bound by the findings as to the facts in so far as they are stated in a conviction or judicial decision of the requesting Party or in so far as such conviction or judicial decision is implicitly based on them.

3 Each State or the European Community may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, declare that paragraph 2 of this article applies only subject to its constitutional principles and the basic concepts of its legal system.

4 If the confiscation consists in the requirement to pay a sum of money, the competent authority of the requested Party shall convert the amount thereof into the currency of that Party at the rate of exchange ruling at the time when the decision to enforce the confiscation is taken.

5 In the case of Article 23, paragraph 1.a, the requesting Party alone shall have the right to decide on any application for review of the confiscation order.

Article 25 – Confiscated property

1 Property confiscated by a Party pursuant to Articles 23 and 24 of this Convention, shall be disposed of by that Party in accordance with its domestic law and administrative procedures.

2 When acting on the request made by another Party in accordance with Articles 23 and 24 of this Convention, Parties shall, to the extent permitted by domestic law and if so requested, give priority consideration to returning the confiscated property to the requesting Party so that it can give compensation to the victims of the crime or return such property to their legitimate owners.

3 When acting on the request made by another Party in accordance with Articles 23 and 24 of this Convention, a Party may give special consideration to concluding agreements or arrangements on sharing with other Parties, on a regular or case-by-case basis, such property, in accordance with its domestic law or administrative procedures.

Article 26 – Right of enforcement and maximum amount of confiscation

1 A request for confiscation made under Articles 23 and 24 does not affect the right of the requesting Party to enforce itself the confiscation order.

2 Nothing in this Convention shall be so interpreted as to permit the total value of the confiscation to exceed the amount of the sum of money specified in the confiscation order. If a Party finds that this might occur, the Parties concerned shall enter into consultations to avoid such an effect.

Article 27 – Imprisonment in default

The requested Party shall not impose imprisonment in default or any other measure restricting the liberty of a person as a result of a request under Article 23, if the requesting Party has so specified in the request.

Section 5 – Refusal and postponement of co-operation

Article 28 – Grounds for refusal

1 Co-operation under this chapter may be refused if:

a the action sought would be contrary to the fundamental principles of the legal system of the requested Party; or

b the execution of the request is likely to prejudice the sovereignty, security, ordre public or other essential interests of the requested Party; or

c in the opinion of the requested Party, the importance of the case to which the request relates does not justify the taking of the action sought; or

d the offence to which the request relates is a fiscal offence, with the exception of the financing of terrorism;

e the offence to which the request relates is a political offence, with the exception of the financing of terrorism; or

f the requested Party considers that compliance with the action sought would be contrary to the principle of "ne bis in idem"; or

g the offence to which the request relates would not be an offence under the law of the requested Party if committed within its jurisdiction. However, this ground for refusal applies to co‑operation under Section 2 only in so far as the assistance sought involves coercive action. Where dual criminality is required for co-operation under this chapter, that requirement shall be deemed to be satisfied regardless of whether both Parties place the offence within the same category of offences or denominate the offence by the same terminology, provided that both Parties criminalise the conduct underlying the offence.

2 Co-operation under Section 2, in so far as the assistance sought involves coercive action, and under Section 3 of this chapter, may also be refused if the measures sought could not be taken under the domestic law of the requested Party for the purposes of investigations or proceedings, had it been a similar domestic case.

3 Where the law of the requested Party so requires, co-operation under Section 2, in so far as the assistance sought involves coercive action, and under Section 3 of this chapter may also be refused if the measures sought or any other measures having similar effects would not be permitted under the law of the requesting Party, or, as regards the competent authorities of the requesting Party, if the request is not authorised by either a judge or another judicial authority, including public prosecutors, any of these authorities acting in relation to criminal offences.

4 Co-operation under Section 4 of this chapter may also be refused if:

a under the law of the requested Party confiscation is not provided for in respect of the type of offence to which the request relates; or

b without prejudice to the obligation pursuant to Article 23, paragraph 3, it would be contrary to the principles of the domestic law of the requested Party concerning the limits of confiscation in respect of the relationship between an offence and:

i an economic advantage that might be qualified as its proceeds; or

ii property that might be qualified as its instrumentalities; or

c under the law of the requested Party confiscation may no longer be imposed or enforced because of the lapse of time; or

d without prejudice to Article 23, paragraph 5, the request does not relate to a previous conviction, or a decision of a judicial nature or a statement in such a decision that an offence or several offences have been committed, on the basis of which the confiscation has been ordered or is sought; or

e confiscation is either not enforceable in the requesting Party, or it is still subject to ordinary means of appeal; or

f the request relates to a confiscation order resulting from a decision rendered in absentia of the person against whom the order was issued and, in the opinion of the requested Party, the proceedings conducted by the requesting Party leading to such decision did not satisfy the minimum rights of defence recognised as due to everyone against whom a criminal charge is made.

5 For the purpose of paragraph 4.f of this article a decision is not considered to have been rendered in absentia if:

a it has been confirmed or pronounced after opposition by the person concerned; or

b it has been rendered on appeal, provided that the appeal was lodged by the person concerned.

6 When considering, for the purposes of paragraph 4.f of this article if the minimum rights of defence have been satisfied, the requested Party shall take into account the fact that the person concerned has deliberately sought to evade justice or the fact that that person, having had the possibility of lodging a legal remedy against the decision made in absentia, elected not to do so. The same will apply when the person concerned, having been duly served with the summons to appear, elected not to do so nor to ask for adjournment.

7 A Party shall not invoke bank secrecy as a ground to refuse any co‑operation under this chapter. Where its domestic law so requires, a Party may require that a request for co‑operation which would involve the lifting of bank secrecy be authorised by either a judge or another judicial authority, including public prosecutors, any of these authorities acting in relation to criminal offences.

8 Without prejudice to the ground for refusal provided for in paragraph 1.a of this article:

a the fact that the person under investigation or subjected to a confiscation order by the authorities of the requesting Party is a legal person shall not be invoked by the requested Party as an obstacle to affording any co‑operation under this chapter;

b the fact that the natural person against whom an order of confiscation of proceeds has been issued has died or the fact that a legal person against whom an order of confiscation of proceeds has been issued has subsequently been dissolved shall not be invoked as an obstacle to render assistance in accordance with Article 23, paragraph 1.a;

c the fact that the person under investigation or subjected to a confiscation order by the authorities of the requesting Party is mentioned in the request both as the author of the underlying criminal offence and of the offence of money laundering, in accordance with Article 9.2.b of this Convention, shall not be invoked by the requested Party as an obstacle to affording any co‑operation under this chapter.

Article 29 – Postponement

The requested Party may postpone action on a request if such action would prejudice investigations or proceedings by its authorities.

Article 30 – Partial or conditional granting of a request

Before refusing or postponing co‑operation under this chapter, the requested Party shall, where appropriate after having consulted the requesting Party, consider whether the request may be granted partially or subject to such conditions as it deems necessary.

Section 6 – Notification and protection of third parties' rights

Article 31 – Notification of documents

1 The Parties shall afford each other the widest measure of mutual assistance in the serving of judicial documents to persons affected by provisional measures and confiscation.

2 Nothing in this article is intended to interfere with:

a the possibility of sending judicial documents, by postal channels, directly to persons abroad;

b the possibility for judicial officers, officials or other competent authorities of the Party of origin to effect service of judicial documents directly through the consular authorities of that Party or through judicial officers, officials or other competent authorities of the Party of destination,

unless the Party of destination makes a declaration to the contrary to the Secretary General of the Council of Europe at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

3 When serving judicial documents to persons abroad affected by provisional measures or confiscation orders issued in the sending Party, this Party shall indicate what legal remedies are available under its law to such persons.

Article 32 – Recognition of foreign decisions

1 When dealing with a request for co‑operation under Sections 3 and 4, the requested Party shall recognise any judicial decision taken in the requesting Party regarding rights claimed by third parties.

2 Recognition may be refused if:

a third parties did not have adequate opportunity to assert their rights; or

b the decision is incompatible with a decision already taken in the requested Party on the same matter; or

c it is incompatible with the ordre public of the requested Party; or

d the decision was taken contrary to provisions on exclusive jurisdiction provided for by the law of the requested Party.

Section 7 – Procedural and other general rules

Article 33 – Central authority

1 The Parties shall designate a central authority or, if necessary, authorities, which shall be responsible for sending and answering requests made under this chapter, the execution of such requests or the transmission of them to the authorities competent for their execution.

2 Each Party shall, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, communicate to the Secretary General of the Council of Europe the names and addresses of the authorities designated in pursuance of paragraph 1 of this article.

Article 34 – Direct communication

1 The central authorities shall communicate directly with one another.

2 In the event of urgency, requests or communications under this chapter may be sent directly by the judicial authorities, including public prosecutors, of the requesting Party to such authorities of the requested Party. In such cases a copy shall be sent at the same time to the central authority of the requested Party through the central authority of the requesting Party.

3 Any request or communication under paragraphs 1 and 2 of this article may be made through the International Criminal Police Organisation (Interpol).

4 Where a request is made pursuant to paragraph 2 of this article and the authority is not competent to deal with the request, it shall refer the request to the competent national authority and inform directly the requesting Party that it has done so.

5 Requests or communications under Section 2 of this chapter, which do not involve coercive action, may be directly transmitted by the competent authorities of the requesting Party to the competent authorities of the requested Party.

6 Draft requests or communications under this chapter may be sent directly by the judicial authorities of the requesting Party to such authorities of the requested Party prior to a formal request to ensure that it can be dealt with efficiently upon receipt and contains sufficient information and supporting documentation for it to meet the requirements of the legislation of the requested Party.

Article 35 – Form of request and languages

1 All requests under this chapter shall be made in writing. They may be transmitted electronically, or by any other means of telecommunication, provided that the requesting Party is prepared, upon request, to produce at any time a written record of such communication and the original. However each Party may, at any time, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, indicate the conditions in which it is ready to accept and execute requests received electronically or by any other means of communication.

2 Subject to the provisions of paragraph 3 of this article, translations of the requests or supporting documents shall not be required.

3 At the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, any State or the European Community may communicate to the Secretary General of the Council of Europe a declaration that it reserves the right to require that requests made to it and documents supporting such requests be accompanied by a translation into its own language or into one of the official languages of the Council of Europe or into such one of these languages as it shall indicate. It may on that occasion declare its readiness to accept translations in any other language as it may specify. The other Parties may apply the reciprocity rule.

Article 36 – Legalisation

Documents transmitted in application of this chapter shall be exempt from all legalisation formalities.

Article 37 – Content of request

1 Any request for co‑operation under this chapter shall specify:

a the authority making the request and the authority carrying out the investigations or proceedings;

b the object of and the reason for the request;

c the matters, including the relevant facts (such as date, place and circumstances of the offence) to which the investigations or proceedings relate, except in the case of a request for notification;

d insofar as the co-operation involves coercive action:

i the text of the statutory provisions or, where this is not possible, a statement of the relevant law applicable; and

ii an indication that the measure sought or any other measures having similar effects could be taken in the territory of the requesting Party under its own law;

e where necessary and in so far as possible:

i details of the person or persons concerned, including name, date and place of birth, nationality and location, and, in the case of a legal person, its seat; and

ii the property in relation to which co‑operation is sought, its location, its connection with the person or persons concerned, any connection with the offence, as well as any available information about other persons, interests in the property; and

f any particular procedure the requesting Party wishes to be followed.

2 A request for provisional measures under Section 3 in relation to seizure of property on which a confiscation order consisting in the requirement to pay a sum of money may be realised shall also indicate a maximum amount for which recovery is sought in that property.

3 In addition to the indications mentioned in paragraph 1, any request under Section 4 shall contain:

a in the case of Article 23, paragraph 1.a:

i a certified true copy of the confiscation order made by the court in the requesting Party and a statement of the grounds on the basis of which the order was made, if they are not indicated in the order itself;

ii an attestation by the competent authority of the requesting Party that the confiscation order is enforceable and not subject to ordinary means of appeal;

iii information as to the extent to which the enforcement of the order is requested; and

iv information as to the necessity of taking any provisional measures;

b in the case of Article 23, paragraph 1.b, a statement of the facts relied upon by the requesting Party sufficient to enable the requested Party to seek the order under its domestic law;

c when third parties have had the opportunity to claim rights, documents demonstrating that this has been the case.

Article 38 – Defective requests

1 If a request does not comply with the provisions of this chapter or the information supplied is not sufficient to enable the requested Party to deal with the request, that Party may ask the requesting Party to amend the request or to complete it with additional information.

2 The requested Party may set a time‑limit for the receipt of such amendments or information.

3 Pending receipt of the requested amendments or information in relation to a request under Section 4 of this chapter, the requested Party may take any of the measures referred to in Sections 2 or 3 of this chapter.

Article 39 – Plurality of requests

1 Where the requested Party receives more than one request under Sections 3 or 4 of this chapter in respect of the same person or property, the plurality of requests shall not prevent that Party from dealing with the requests involving the taking of provisional measures.

2 In the case of plurality of requests under Section 4 of this chapter, the requested Party shall consider consulting the requesting Parties.

Article 40 – Obligation to give reasons

The requested Party shall give reasons for any decision to refuse, postpone or make conditional any co‑operation under this chapter.

Article 41 – Information

1 The requested Party shall promptly inform the requesting Party of:

a the action initiated on a request under this chapter;

b the final result of the action carried out on the basis of the request;

c a decision to refuse, postpone or make conditional, in whole or in part, any co‑operation under this chapter;

d any circumstances which render impossible the carrying out of the action sought or are likely to delay it significantly; and

e in the event of provisional measures taken pursuant to a request under Sections 2 or 3 of this chapter, such provisions of its domestic law as would automatically lead to the lifting of the provisional measure.

2 The requesting Party shall promptly inform the requested Party of:

a any review, decision or any other fact by reason of which the confiscation order ceases to be wholly or partially enforceable; and

b any development, factual or legal, by reason of which any action under this chapter is no longer justified.

3 Where a Party, on the basis of the same confiscation order, requests confiscation in more than one Party, it shall inform all Parties which are affected by an enforcement of the order about the request.

Article 42 – Restriction of use

1 The requested Party may make the execution of a request dependent on the condition that the information or evidence obtained will not, without its prior consent, be used or transmitted by the authorities of the requesting Party for investigations or proceedings other than those specified in the request.

2 Each State or the European Community may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, by declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, declare that, without its prior consent, information or evidence provided by it under this chapter may not be used or transmitted by the authorities of the requesting Party in investigations or proceedings other than those specified in the request.

Article 43 – Confidentiality

1 The requesting Party may require that the requested Party keep confidential the facts and substance of the request, except to the extent necessary to execute the request. If the requested Party cannot comply with the requirement of confidentiality, it shall promptly inform the requesting Party.

2 The requesting Party shall, if not contrary to basic principles of its national law and if so requested, keep confidential any evidence and information provided by the requested Party, except to the extent that its disclosure is necessary for the investigations or proceedings described in the request.

3 Subject to the provisions of its domestic law, a Party which has received spontaneous information under Article 20 shall comply with any requirement of confidentiality as required by the Party which supplies the information. If the other Party cannot comply with such requirement, it shall promptly inform the transmitting Party.

Article 44 – Costs

The ordinary costs of complying with a request shall be borne by the requested Party. Where costs of a substantial or extraordinary nature are necessary to comply with a request, the Parties shall consult in order to agree the conditions on which the request is to be executed and how the costs shall be borne.

Article 45 – Damages

1 When legal action on liability for damages resulting from an act or omission in relation to co‑operation under this chapter has been initiated by a person, the Parties concerned shall consider consulting each other, where appropriate, to determine how to apportion any sum of damages due.

2 A Party which has become subject of a litigation for damages shall endeavour to inform the other Party of such litigation if that Party might have an interest in the case.

Chapter V – Co-operation between FIUs

Article 46 – Co-operation between FIUs

1 Parties shall ensure that FIUs, as defined in this Convention, shall cooperate for the purpose of combating money laundering, to assemble and analyse, or, if appropriate, investigate within the FIU relevant information on any fact which might be an indication of money laundering in accordance with their national powers.

2 For the purposes of paragraph 1, each Party shall ensure that FIUs exchange, spontaneously or on request and either in accordance with this Convention or in accordance with existing or future memoranda of understanding compatible with this Convention, any accessible information that may be relevant to the processing or analysis of information or, if appropriate, to investigation by the FIU regarding financial transactions related to money laundering and the natural or legal persons involved..

3 Each Party shall ensure that the performance of the functions of the FIUs under this article shall not be affected by their internal status, regardless of whether they are administrative, law enforcement or judicial authorities.

4 Each request made under this article shall be accompanied by a brief statement of the relevant facts known to the requesting FIU. The FIU shall specify in the request how the information sought will be used.

5 When a request is made in accordance with this article, the requested FIU shall provide all relevant information, including accessible financial information and requested law enforcement data, sought in the request, without the need for a formal letter of request under applicable conventions or agreements between the Parties.

6 An FIU may refuse to divulge information which could lead to impairment of a criminal investigation being conducted in the requested Party or, in exceptional circumstances, where divulging the information would be clearly disproportionate to the legitimate interests of a natural or legal person or the Party concerned or would otherwise not be in accordance with fundamental principles of national law of the requested Party. Any such refusal shall be appropriately explained to the FIU requesting the information.

7 Information or documents obtained under this article shall only be used for the purposes laid down in paragraph 1. Information supplied by a counterpart FIU shall not be disseminated to a third party, nor be used by the receiving FIU for purposes other than analysis, without prior consent of the supplying FIU.

8 When transmitting information or documents pursuant to this article, the transmitting FIU may impose restrictions and conditions on the use of information for purposes other than those stipulated in paragraph 7. The receiving FIU shall comply with any such restrictions and conditions.

9 Where a Party wishes to use transmitted information or documents for criminal investigations or prosecutions for the purposes laid down in paragraph 7, the transmitting FIU may not refuse its consent to such use unless it does so on the basis of restrictions under its national law or conditions referred to in paragraph 6. Any refusal to grant consent shall be appropriately explained.

10 FIUs shall undertake all necessary measures, including security measures, to ensure that information submitted under this article is not accessible by any other authorities, agencies or departments.

11 The information submitted shall be protected, in conformity with the Council of Europe Convention of 28 January 1981 for the Protection of Individuals with regard to Automatic Processing of Personal Data (ETS No. 108) and taking account of Recommendation No R(87)15 of 15 September 1987 of the Committee of Ministers of the Council of Europe Regulating the Use of Personal Data in the Police Sector, by at least the same rules of confidentiality and protection of personal data as those that apply under the national legislation applicable to the requesting FIU.

12 The transmitting FIU may make reasonable enquiries as to the use made of information provided and the receiving FIU shall, whenever practicable, provide such feedback.

13 Parties shall indicate the unit which is an FIU within the meaning of this article.

Article 47 – International co-operation for postponement of suspicious transactions

1 Each Party shall adopt such legislative or other measures as may be necessary to permit urgent action to be initiated by a FIU, at the request of a foreign FIU, to suspend or withhold consent to a transaction going ahead for such periods and depending on the same conditions as apply in its domestic law in respect of the postponement of transactions.

2 The action referred to in paragraph 1 shall be taken where the requested FIU is satisfied, upon justification by the requesting FIU, that:

a the transaction is related to money laundering; and

b the transaction would have been suspended, or consent to the transaction going ahead would have been withheld, if the transaction had been the subject of a domestic suspicious transaction report.

Chapter VI – Monitoring mechanism and settlement of disputes

Article 48 – Monitoring mechanism and settlement of disputes

1 The Conference of the Parties (COP) shall be responsible for following the implementation of the Convention. The COP:

a shall monitor the proper implementation of the Convention by the Parties;

b shall, at the request of a Party, express an opinion on any question concerning the interpretation and application of the Convention.

The COP shall carry out the functions under paragraph 1.a above by using any available Select Committee of Experts on the Evaluation of Anti-Money Laundering Measures (Moneyval) public summaries (for Moneyval countries) and any available FATF public summaries (for FATF countries), supplemented by periodic self assessment questionnaires, as appropriate. The monitoring procedure will deal with areas covered by this Convention only in respect of those areas which are not covered by other relevant international standards on which mutual evaluations are carried out by the FATF and Moneyval.

3 If the COP concludes that it requires further information in the discharge of its functions, it shall liaise with the Party concerned, taking advantage, if so required by the COP, of the procedure and mechanism of Moneyval. The Party concerned shall then report back to the COP. The COP shall on this basis decide whether or not to carry out a more in-depth assessment of the position of the Party concerned. This may, but need not necessarily, involve, a country visit by an evaluation team.

4 In case of a dispute between Parties as to the interpretation or application of the Convention, they shall seek a settlement of the dispute through negotiation or any other peaceful means of their choice, including submission of the dispute to the COP, to an arbitral tribunal whose decisions shall be binding upon the Parties, or to the International Court of Justice, as agreed upon by the Parties concerned.

5 The COP shall adopt its own rules of procedure.

6 The Secretary General of the Council of Europe shall convene the COP not later than one year following the entry into force of this Convention. Thereafter, regular meetings of the COP shall be held in accordance with the rules of procedure adopted by the COP.

Chapter VII – Final Provisions

Article 49 – Signature and entry into force

1 The Convention shall be open for signature by the member States of the Council of Europe, the European Community and non‑member States which have participated in its elaboration. Such States or the European Community may express their consent to be bound by:

a signature without reservation as to ratification, acceptance or approval; or

b signature subject to ratification, acceptance or approval, followed by ratification, acceptance or approval.

2 Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

3 This Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date on which 6 signatories, of which at least four are member States of the Council of Europe, have expressed their consent to be bound by the Convention in accordance with the provisions of paragraph 1.

4 In respect of any Signatory which subsequently expresses its consent to be bound by it, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of the expression of its consent to be bound by the Convention in accordance with the provisions of paragraph 1.

5 No Party to the 1990 Convention may ratify, accept or approve this Convention without considering itself bound by at least the provisions corresponding to the provisions of the 1990 Convention to which it is bound.

6 As from its entry into force, Parties to this Convention, which are at the same time Parties to the 1990 Convention:

a shall apply the provisions of this Convention in their mutual relationships;

b shall continue to apply the provisions of the 1990 Convention in their relations with other Parties to the said Convention, but not to the present Convention.

Article 50 – Accession to the Convention

1 After the entry into force of this Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe, after consulting the Parties to the Convention, may invite any State not a member of the Council and not having participated in its elaboration to accede to this Convention, by a decision taken by the majority provided for in Article 20.d. of the Statute of the Council of Europe and by the unanimous vote of the representatives of the Parties entitled to sit on the Committee.

2 In respect of any acceding State, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of deposit of the instrument of accession with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 51 – Territorial application

1 Any State or the European Community may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, specify the territory or territories to which the Convention shall apply.

2 Any Party may, at any later date, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend the application of the Convention to any other territory specified in the declaration. In respect of such territory the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of such declaration by the Secretary General.

3 Any declaration made under the two preceding paragraphs may, in respect of any territory specified in such declaration, be withdrawn by a notification addressed to the Secretary General. The withdrawal shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of such notification by the Secretary General.

Article 52 – Relationship to other conventions and agreements

1 This Convention does not affect the rights and undertakings of Parties derived from international multilateral instruments concerning special matters.

2 The Parties to this Convention may conclude bilateral or multilateral agreements with one another on the matters dealt with in this Convention, for the purposes of supplementing or strengthening its provisions or facilitating the application of the principles embodied in it.

3 If two or more Parties have already concluded an agreement or treaty in respect of a subject which is dealt with in this Convention or otherwise have established their relations in respect of that subject, they shall be entitled to apply that agreement or treaty or to regulate these relations accordingly, in lieu of the Convention, if it facilitates international co-operation.

4 Parties which are members of the European Union shall, in their mutual relations, apply Community and European Union rules in so far as there are Community or European Union rules governing the particular subject concerned and applicable to the specific case, without prejudice to the object and purpose of the present Convention and without prejudice to its full application with other Parties. ⁽¹⁾

Article 53 – Declarations and reservations

1 Any State or the European Community may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, make one or more of the declaration provided for in Article 3, paragraph 2, Article 9, paragraph 4, Article 17, paragraph 5, Article 24, paragraph 3, Article 31, paragraph 2, Article 35, paragraphs 1 and 3 and Article 42, paragraph 2.

2 Any State or the European Community may also, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, by a declaration addressed to the Secretary General, reserve its right not to apply, in part or in whole, the provisions of Article 7, paragraph 2, sub-paragraph c; Article 9, paragraph 6; Article 46, paragraph 5; and Article 47.

3 Any State or the European Community may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, declare the manner in which it intends to apply Articles 17 and 19 of this Convention, particularly taking into account applicable international agreements in the field of international co-operation in criminal matters. It shall notify any changes in this information to the Secretary General of the Council of Europe.

4 Any State or the European Community may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, declare:

a that it will not apply Article 3, paragraph 4 of this Convention; or b that it will apply Article 3, paragraph 4 of this Convention only partly; or c the manner in which it intends to apply Article 3, paragraph 4 of this Convention.

It shall notify any changes in this information to the Secretary General of the Council of Europe.

5 No other reservation may be made.

6 Any Party which has made a reservation under this article may wholly or partly withdraw it by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe. The withdrawal shall take effect on the date of receipt of such notification by the Secretary General.

7 A Party which has made a reservation in respect of a provision of the Convention may not claim the application of that provision by any other Party; it may, however, if its reservation is partial or conditional, claim the application of that provision in so far as it has itself accepted it.

Article 54 – Amendments

1 Amendments to the Convention may be proposed by any Party, and shall be communicated by the Secretary General of the Council of Europe to the member States of the Council of Europe, to the European Community and to every non‑member State which has acceded to or has been invited to accede to this Convention in accordance with the provisions of Article 50.

2 Any amendment proposed by a Party shall be communicated to the European Committee on Crime Problems (CDPC) which shall submit to the Committee of Ministers its opinion on that proposed amendment.

3 The Committee of Ministers shall consider the proposed amendment and the opinion submitted by the CDPC and may adopt the amendment by the majority provided for in Article 20.d of the Statute of the Council of Europe.

4 The text of any amendment adopted by the Committee of Ministers in accordance with paragraph 3 of this article shall be forwarded to the Parties for acceptance.

5 Any amendment adopted in accordance with paragraph 3 of this article shall come into force on the thirtieth day after all Parties have informed the Secretary General of their acceptance thereof.

6 In order to update the categories of offences contained in the appendix, as well as amend Article 13, amendments may be proposed by any Party or by the Committee of Ministers. They shall be communicated by the Secretary General of the Council of Europe to the Parties.

7 After having consulted the Parties which are not members of the Council of Europe and, if necessary the CDPC, the Committee of Ministers may adopt an amendment proposed in accordance with paragraph 6 by the majority provided for in Article 20.d of the Statute of the Council of Europe. The amendment shall enter into force following the expiry of a period of one year after the date on which it has been forwarded to the Parties. During this period, any Party may notify the Secretary General of any objection to the entry into force of the amendment in its respect.

8 If one-third of the Parties notifies the Secretary General of an objection to the entry into force of the amendment, the amendment shall not enter into force.

9 If less than one-third of the Parties notifies an objection, the amendment shall enter into force for those Parties which have not notified an objection.

10 Once an amendment has entered into force in accordance with paragraphs 6 to 9 of this article and a Party has notified an objection to it, this amendment shall come into force in respect of the Party concerned on the first day of the month following the date on which it has notified the Secretary General of the Council of Europe of its acceptance. A Party which has made an objection may withdraw it at any time by notifying it to the Secretary General of the Council of Europe.

11 If an amendment has been adopted by the Committee of Ministers, a State or the European Community may not express their consent to be bound by the Convention, without accepting at the same time the amendment.

Article 55 – Denunciation

1 Any Party may, at any time, denounce the Convention by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.

2 Such denunciation shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of the notification by the Secretary General.

3 The present Convention shall, however, continue to apply to the enforcement under Article 23 of confiscation for which a request has been made in conformity with the provisions of the Convention before the date on which such a denunciation takes effect.

Article 56 – Notifications

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council of Europe, the European Community, the non‑member States which have participated in the elaboration of the Convention, any State invited to accede to it and any other Party to the Convention of:

a any signature;

b the deposit of any instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

c any date of entry into force of the Convention in accordance with Articles 49 and 50;

d any declaration or reservation made under Article 53;

e any other act, notification or communication relating to the Convention.

In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at Warsaw, this 16^th day of May 2005, in English and in French, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each member State of the Council of Europe, to the European Community, to the non‑member States which have participated in the elaboration of the Convention and to any State invited to accede to it.

---

Note by the Secretariat: See the Declaration formulated by the European Community and the Member States of the European Union upon the adoption of the Convention by the Committee of Ministers of the Council of Europe, on 3 May 2005:
“The European Community/European Union and its Member States reaffirm that their objective in requesting the inclusion of a “disconnection clause” is to take account of the institutional structure of the Union when acceding to international conventions, in particular in case of transfer of sovereign powers from the Member States to the Community.
This clause is not aimed at reducing the rights or increasing the obligations of a non-European Union Party vis-à-vis the European Community/European Union and its Member States, inasmuch as the latter are also parties to this Convention.
The disconnection clause is necessary for those parts of the Convention which fall within the competence of the Community/Union, in order to indicate that European Union Member States cannot invoke and apply the rights and obligations deriving from the Convention directly among themselves (or between themselves and the European Community/Union). This does not detract from the fact that the Convention applies fully between the European Community/European Union and its Member States on the one hand, and the other Parties to the Convention, on the other; the Community and the European Union Members States will be bound by the Convention and will apply it like any Party to the Convention, if necessary, through Community/Union legislation. They will thus guarantee the full respect of the Convention’s provisions vis-à-vis non-European Union Parties.”

---

Appendix

a participation in an organised criminal group and racketeering;
b terrorism, including financing of terrorism;
c trafficking in human beings and migrant smuggling;
d sexual exploitation, including sexual exploitation of children;
e illicit trafficking in narcotic drugs and psychotropic substances;
f illicit arms trafficking;
g illicit trafficking in stolen and other goods;
h corruption and bribery;
i fraud;
j counterfeiting currency;
k counterfeiting and piracy of products;
l environmental crime;
m murder, grievous bodily injury;
n kidnapping, illegal restraint and hostage-taking;
o robbery or theft;
p smuggling;
q extortion;
r forgery;
s piracy; and
t insider trading and market manipulation.

 

Eiropas Padomes konvencija par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju

Varšava, 2005.gada 16.maijs

Preambula

Eiropas Padomes dalībvalstis un pārējās valstis, kuras parakstījušas šo konvenciju,

 uzskatot, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību starp dalībvalstīm;

 būdamas pārliecinātas par to, ka nepieciešams īstenot kopīgu krimināltiesību politiku, kuras mērķis ir aizsargāt sabiedrību;

 uzskatot, ka cīņā pret smagiem noziegumiem, kas ir kļuvuši par arvien pieaugošu starptautisku problēmu, starptautiskā mērogā jāizmanto mūsdienīgas un efektīvas metodes;

 atzīstot, ka viena no šīm metodēm ir atņemt noziedzniekiem noziedzīgi iegūtos līdzekļus un nozieguma rīkus;

 uzskatot, ka šā mērķa sasniegšanai ir jāizveido arī labi funkcionējoša starptautiskās sadarbības sistēma;

paturot prātā Eiropas Padomes Konvenciju par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (ELS Nr.141 – turpmāk tekstā “1990.gada Konvencija”);

atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 2001.gada 28.septembrī pieņemto Rezolūciju 1373(2001) par terorisma aktu draudiem starptautiskajam mieram un drošībai, it īpaši šīs rezolūcijas 3.panta d) punktu;

atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1999.gada 9.decembrī pieņemto Starptautisko konvenciju par cīņu pret terorisma finansēšanu, it īpaši šīs konvencijas 2. un 4.pantu, kurā noteikts, ka dalībvalstis terorisma finansēšanu atzīst par noziedzīgu nodarījumu;

 būdamas pārliecinātas, ka steidzami jāveic pasākumi, lai ratificētu un pilnībā īstenotu iepriekšminēto Starptautisko konvenciju par cīņu pret terorisma finansēšanu,

ir vienojušās par turpmāko.

I nodaļa - Terminu lietojums

1. pants - Terminu lietojums

Šajā konvencijā:

a) ar terminu “noziedzīgi iegūti līdzekļi” saprot jebkāda veida ekonomisku ieguvumu, kas tieši vai netieši rodas vai ir iegūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu. Saskaņā ar šā panta b) punktu noziedzīgi iegūti līdzekļi var būt jebkāda veida īpašums;

b) ar terminu “īpašums” saprot jebkāda veida mantu, arī īpašumu, ķermenisku vai bezķermenisku, kustamu vai nekustamu, kā arī juridiskus dokumentus vai instrumentus, kas apliecina īpašumtiesības uz šādu mantu vai cita veida tiesības  uz to;

c) ar terminu “nozieguma rīki” saprot jebkādu īpašumu, kas kādā veidā pilnīgi vai daļēji izmantota vai ko ir paredzēts izmantot, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgus nodarījumus;

d) ar terminu “konfiskācija” saprot tādu sodu vai pasākumu, ko pēc tiesvedības saistībā ar noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgiem nodarījumiem nosaka tiesa un ko piemērojot tiek atņemts īpašums;

e) ar terminu “predikatīvais nodarījums” saprot jebkādu noziedzīgu nodarījumu, ko pastrādājot ir iegūti līdzekļi, kurus saskaņā ar šīs konvencijas 9.pantu var uzskatīt par likumpārkāpuma priekšmetu;

f) “finanšu izlūkošanas vienība” (turpmāk tekstā – FIV) ir centrālā valsts iestāde, kuras pienākums ir saņemt (un lūgt, ja tas ir atļauts), analizēt, nodot kompetentajām iestādēm konkrētu finanšu informācijas ziņojumus

i) kuri attiecas uz iespējamiem noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem un iespējamu terorisma finansēšanu un

ii) kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir nepieciešami, lai apkarotu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu;

g) ar terminu “iesaldēšana” vai “izņemšana” saprot pagaidu aizliegumu nodot, iznīcināt, pārveidot, pārdot vai pārvietot īpašumu vai īpašuma pagaidu arestu vai kontroli, ko veic, pamatojoties uz orderi, kuru izsniegusi tiesa vai cita kompetenta iestāde;

h) ar terminu “terorisma finansēšana” saprot tās darbības, kas norādītas iepriekšminētās Starptautiskās konvencijas par cīņu pret terorisma finansēšanu 2.pantā.

II nodaļa - Terorisma finansēšana

2. pants - Konvencijas piemērošana attiecībā uz terorisma finansēšanu

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu piemērot šīs konvencijas III, IV un V nodaļas noteikumus attiecībā uz terorisma finansēšanas novēršanu.

2. It īpaši ikviena dalībvalsts nodrošina iespēju meklēt, atrast, identificēt, iesaldēt, izņemt un konfiscēt tādu likumīgas vai nelikumīgas izcelsmes īpašumu, kas jebkādā veidā pilnīgi vai daļēji izmantots vai ko paredzēts izmantot, lai finansētu terorismu, vai līdzekļus, kas noziedzīgi iegūti, pastrādājot šo nodarījumu, un šajā nolūkā nodrošina pēc iespējas plašāku sadarbību.

III nodaļa - Valsts līmenī veicamie pasākumi

1.sadaļa - Vispārīgie noteikumi

3.pants - Konfiskācijas pasākumi

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai īpašumu, kura vērtība atbilst šādu noziedzīgi iegūto līdzekļu un legalizētā īpašuma vērtībai.

2. Ar nosacījumu, ka šā panta 1.punkts attiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un Konvencijas pielikumā norādītajām nodarījumu kategorijām, ikviena dalībvalsts, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka šā panta 1.punktu piemēro:

a) tikai tad, ja par nodarījumu soda, nosakot brīvības atņemšanu vai brīvību ierobežojošu piespiedu līdzekli uz laika posmu, kas ir ilgāks par vienu gadu. Taču ikviena dalībvalsts var iesniegt deklarāciju par šo noteikumu attiecībā uz tādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, kas iegūti no nodarījumiem nodokļu jomā, lai saskaņā ar valsts un starptautiskajiem tiesību aktiem nodokļu parādu atgūšanas jomā attiecīgā dalībvalsts varētu konfiscēt šādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus gan valsts līmenī, gan ar starptautiskās sadarbības palīdzību, un/vai

b) tikai attiecībā uz norādīto nodarījumu sarakstu.

3. Dalībvalstis var paredzēt, ka konfiskāciju obligāti piemēro saistībā ar tādiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas konfiskācijas režīms. Šajā noteikumā dalībvalstis it īpaši var norādīt tādus nodarījumus, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, narkotiku tirdzniecību, cilvēku tirdzniecību, kā arī visus citus smagus noziedzīgus nodarījumus.

4. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai likumpārkāpējam, kas, kā noteikts valsts tiesību aktos, pastrādājis smagu noziedzīgu nodarījumu vai nodarījumus, pieprasītu uzrādīt iespējamo noziedzīgi iegūto līdzekļu vai cita konfiscējamā īpašuma izcelsmi, ciktāl šāda prasība atbilst vietējiem tiesību aktiem.

4.pants - Izmeklēšanas pasākumi un pagaidu pasākumi

 It īpaši tādēļ, lai atvieglotu turpmākās konfiskācijas veikšanu, ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu nekavējoties identificēt, atrast, iesaldēt vai izņemt tādu īpašumu, kas ir konfiscējams saskaņā ar 3.pantu.

5.pants - Īpašuma iesaldēšana, izņemšana un konfiskācija

 Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka īpašuma iesaldēšanas, izņemšanas un konfiskācijas pasākumi attiecas arī:

a) uz tādu īpašumu, kas radies, pārveidojot vai konvertējot noziedzīgi iegūtos līdzekļus;

b) ja noziedzīgi iegūtie līdzekļi pilnīgi vai daļēji ir pievienoti likumīgas izcelsmes īpašumam, – uz šo likumīgās izcelsmes īpašumu, nepārsniedzot aprēķināto pievienoto noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtību;

c) tādā pašā veidā un apjomā kā attiecībā uz noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem – uz tādiem ieņēmumiem vai cita veida labumiem, kuri cēlušies no noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem, no īpašuma, kas radies, pārveidojot vai konvertējot noziedzīgi iegūtos līdzekļus, vai no tāda īpašuma, kam pievienoti noziedzīgi iegūtie līdzekļi, – šajā gadījumā nepārsniedzot aprēķināto pievienoto noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtību.

6.pants - Iesaldēta vai izņemta īpašuma pārvaldība

Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai saskaņā ar šīs konvencijas 4. un 5.pantu nodrošinātu iesaldēta vai izņemta īpašuma pienācīgu pārvaldību.

7.pants - Izmeklēšanas pilnvaras un metodes

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tās tiesas vai citas kompetentās iestādes būtu tiesīgas pieprasīt pieejamību banku, finanšu un komerciālajiem dokumentiem vai tos izņemt ar nolūku veikt 3., 4. un 5.pantā norādītās darbības. Dalībvalstis nevar atteikties pildīt šā panta noteikumus, pamatojot to ar bankas noslēpumu.

2. Neietekmējot 1.punktu, ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu:

a) noteikt, vai fiziska vai juridiska persona ir viena vai vairāku kontu turētāja vai īpašuma patiesā labuma guvēja kādā no bankām, kas atrodas attiecīgās valsts teritorijā, un attiecīgā gadījumā iegūt visu informāciju par norādītajiem kontiem;

b) iegūt ziņas par konkrētajiem banku kontiem un tām bankas operācijām, kas ir veiktas norādītajā laika posmā, izmantojot vienu vai vairākus no norādītajiem kontiem, tostarp ziņas par jebkuru nosūtītāja vai saņēmēja kontu;

c) noteiktu laika posmu pārraudzīt tādas bankas operācijas, kuras veic, izmantojot vienu vai vairākus no norādītajiem kontiem, un

d) nodrošināt, lai bankas neatklātu attiecīgajiem bankas klientiem vai citām trešām personām to, ka saskaņā ar a), b) vai c) apakšpunktu ir prasīta vai iegūta informācija vai ka tiek veikta izmeklēšana.

Dalībvalstis apsver iespēju paplašināt šo noteikumu, attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku sektora finanšu iestādēs.

3. Ikviena dalībvalsts apsver iespēju pieņemt tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā varētu izmantot īpašas izmeklēšanas metodes, kuras atvieglo noziedzīgi iegūto līdzekļu identificēšanu un atrašanu, kā arī ar šādiem līdzekļiem saistīto pierādījumu iegūšanu, piemēram, novērošanu, telesakaru pārtveršanu, piekļuvi datorsistēmām un prasību izsniegt konkrētus dokumentus.

8.pants - Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka ieinteresētajām personām, kuras ietekmē 3., 4. un 5.pantā minētie pasākumi un citi attiecīgie šīs sadaļas noteikumi, ir pieejami efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi nolūkā aizsargāt šo personu tiesības.

9.pants - Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācija

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai noteiktu to, ka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem turpmāk minētās tīšās darbības ir noziedzīgi nodarījumi:

a) īpašuma pārveide vai nodošana, zinot, ka šis īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi, un to darot, lai noklusētu vai slēptu šā īpašuma noziedzīgo izcelsmi vai lai palīdzētu jebkurai personai, kas ir iesaistīta predikatīvajā nodarījumā, izvairīties no savas rīcības tiesiskajām sekām;

b) zinot, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi, šāda īpašuma patiesā veida, izcelsmes, atrašanās vietas, izvietojuma, pārvietošanas fakta noklusēšana vai slēpšana, kā arī tādu tiesību vai īpašumtiesību noklusēšana vai slēpšana, kuras saistītas ar šādu īpašumu,

un saskaņā ar attiecīgās valsts konstitucionālajiem principiem un tiesību sistēmas pamatnostādnēm

c) īpašuma iegāde, valdījums vai lietošana, tā saņemšanas brīdī zinot, ka šis īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi;

d) līdzdalība kādā no nodarījumiem, kas minēti šajā pantā,  vai jebkāda veida iesaistīšanās šādos nodarījumos, slepena vienošanās vai mēģinājums izdarīt šādu nodarījumu vai līdzzināšana, sniedzot atbalstu, palīdzību vai padomu saistībā ar šādu nodarījumu izdarīšanu.

2. Saistībā ar šā panta 1.punkta īstenošanu vai piemērošanu:

a) nav būtiski, vai predikatīvais nodarījums ir bijis attiecīgās dalībvalsts kriminālajā jurisdikcijā;

b) var būt noteikts, ka attiecīgajā punktā norādītie nodarījumi neattiecas uz tām personām, kas ir izdarījušas predikatīvo nodarījumu;

c) šajā punktā norādītos nepieciešamos nodarījuma elementus – apzināšanos, nodomu vai nolūku – var secināt no lietas objektīvajiem, faktiskajiem apstākļiem.

3. Ikviena dalībvalsts var pieņemt tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem kvalificētu atsevišķas vai visas šā panta 1. punktā minētās darbības par noziedzīgiem nodarījumiem vienā vai abos no turpmāk minētajiem gadījumiem:

a) kad likumpārkāpējam ir bijušas aizdomas, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi; 

b) kad likumpārkāpējam būtu vajadzējis apzināties, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi.

4. Ar nosacījumu, ka šā panta 1.punkts attiecas uz Konvencijas pielikumā norādītajām predikatīvo nodarījumu kategorijām, ikviena valsts vai Eiropas Kopiena ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka šā panta 1. punktu piemēro:

a) tikai tad, ja par nodarījumu soda, nosakot brīvības atņemšanu vai brīvību ierobežojošu piespiedu līdzekli uz laika posmu, kas ir ilgāks par vienu gadu; tajās dalībvalstīs, kuru tiesību sistēmā attiecībā uz nodarījumiem ir norādīta zemākā robeža, šā panta 1.punktu piemēro tikai tad, ja par nodarījumu soda, nosakot brīvības atņemšanu vai brīvību ierobežojošu piespiedu līdzekli uz tādu laika posmu, kas pārsniedz vismaz sešus mēnešus, un/vai

b) tikai attiecībā uz norādīto predikatīvo nodarījumu sarakstu, un/vai

c) attiecībā uz konkrētās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem smagajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

5. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka iepriekšēja vai vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo nodarījumu nav priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

6. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka saskaņā ar šo pantu personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka šā panta 1.punkta a) vai b) apakšpunktā norādītais īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve.

7. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka predikatīvie nodarījumi saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju attiecas arī uz tādām darbībām, kuras veiktas citā valstī, kuras šajā citā valstī ir uzskatāmas par nodarījumu un kuras būtu uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu, ja tās būtu veiktas pirmajā minētajā valstī.  Ikviena dalībvalsts kā vienīgo priekšnoteikumu var noteikt to, ka attiecīgās darbības būtu uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu tad, ja tās būtu veiktas šajā valstī.

10.pants - Juridisko personu atbildība

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kuri ir konstatēti saskaņā ar šo konvenciju un kurus juridisko personu labā ir izdarījusi kāda fiziska persona, kas rīkojusies vai nu individuāli, vai juridiskās personas institūcijas sastāvā, un kas veic šīs juridiskās personas vadības pienākumus, pamatojoties uz:

a) pilnvarām pārstāvēt attiecīgo juridisko personu vai

b) pilnvarām pieņemt lēmumus attiecīgās juridiskās personas vārdā, vai

c) pilnvarām veikt kontroli juridiskās personas struktūrā,

kā arī par šādas fiziskās personas kā līdzdalībnieka vai kūdītāja iesaistīšanos iepriekšminētajos nodarījumos.

 2. Neatkarīgi no 1.punktā minētajiem gadījumiem ikviena dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka juridisko personu var saukt pie atbildības, ja 1.punktā minētā fiziskā persona nav veikusi pārraudzību vai kontroli un tādējādi šai fiziskajai personai, kura ir minētās juridiskās personas pakļautībā, ir radusies iespēja izdarīt 1.punktā minētos noziedzīgos nodarījumus par labu šai juridiskajai personai.

3. Šajā pantā noteiktā juridiskās personas atbildība nenozīmē to, ka netiek pieļauta iespēja uzsākt kriminālprocesu pret tādām fiziskām personām, kuras ir izdarījušas 1.punktā minētos noziedzīgos nodarījumus, kūdījušas uz to izdarīšanu vai ir līdzdalīgas šādos nodarījumos.

4. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka juridiskām personām, kuras sauc pie atbildības saskaņā ar šo pantu, piemēro efektīvas, proporcionālas un preventīvas kriminālās vai cita veida sankcijas, tostarp naudas sodus.

11.pants - Iepriekšējie lēmumi

Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu iespēju soda noteikšanā ņemt vērā galīgos lēmumus, kurus cita dalībvalsts ir pieņēmusi pret fizisko vai juridisko personu saistībā ar nodarījumiem, kas konstatēti saskaņā ar šo konvenciju.

2.sadaļa - Finanšu izlūkošanas vienība (FIV) un novēršana

12.pants - Finanšu izlūkošanas vienība (FIV)

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai izveidotu FIV, kā norādīts šajā konvencijā.

2. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka tās FIV tieši vai netieši laikus ir pieejama tās lūgtā finanšu, administratīvā un tiesībaizsardzības informācija, kura FIV ir vajadzīga, lai tā pienācīgi veiktu savas funkcijas, tostarp analizētu ziņojumus par aizdomīgiem darījumiem.

13.pants – Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumi

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai vietējā līmenī ieviestu vispusīgu reglamentējošu un uzraudzības vai pārraudzības režīmu ar nolūku novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Ikvienai dalībvalstij pienācīgi jāņem vērā piemērojamie starptautiskie standarti, tostarp jo īpaši tādi ieteikumi, kurus pieņēmusi Finanšu darbības uzdevumu grupa noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumos (FATF).

2. Šajā saistībā ikviena dalībvalsts it īpaši pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami:

a) lai gadījumos, kad fiziskas vai juridiskas personas iesaistās tādās darbībās, ko, ļoti iespējams, izmanto noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas nolūkā, šīm personām saistībā ar minētajām darbībām noteiktu pienākumu:

i) identificēt un apstiprināt savu klientu identitāti, kā arī attiecīgā gadījumā norādīt galīgos īpašuma patiesā labuma guvējus un veikt pastāvīgu uzticamības pārbaudi saistībā ar darījuma attiecībām, ņemot vērā uz risku pamatotu pieeju;

ii) saskaņā ar drošības pasākumiem ziņot, kad radušās aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

iii) veikt atbalsta pasākumus, piemēram, veidot reģistru attiecībā uz klientu identifikāciju un darījumiem, veikt personāla apmācību, izstrādāt iekšējo politiku un procedūras, attiecīgā gadījumā pielāgojot to darbību apjomam un veidam;

b) lai attiecīgā gadījumā a) apakšpunktā norādītajām personām aizliegtu atklāt to, ka ir nosūtīts ziņojums par aizdomīgu darījumu vai ar to saistīta informācija vai ka tiek veikta vai, iespējams, tiks veikta izmeklēšana saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju;

c) lai nodrošinātu (attiecīgā gadījumā pamatojoties uz riska pakāpi) to, ka attiecībā uz a) apakšpunktā norādītajām personām piemēro efektīvu pārraudzības un attiecīgā gadījumā uzraudzības sistēmu ar nolūku nodrošināt to, ka šīs personas ievēro prasības, kas attiecas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu.

3. Šajā saistībā ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai atklātu skaidras naudas un apgrozāmu uzrādītāja instrumentu būtiskus fiziskus pārrobežu pārvadājumus.

14.pants - Aizdomīgu vietējo darījumu atlikšana

Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai gadījumos, kad ir aizdomas, ka darījums ir saistīts ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, FIV vai attiecīgā gadījumā jebkura cita kompetentā iestāde vai organizācija būtu tiesīga nekavējoties rīkoties, apturot vai neatļaujot veikt šādu darījumu, lai analizētu attiecīgo darījumu un apstiprinātu minētās aizdomas. Ikviena dalībvalsts ir tiesīga ierobežot minētos pasākumus, atļaujot šādi rīkoties tikai tādos gadījumos, kad iesniegts ziņojums par aizdomīgu darījumu. To, uz cik ilgu laiku iespējams apturēt vai neatļaut veikt darījumu, nosaka saskaņā ar attiecīgiem valsts tiesību aktu noteikumiem.

IV nodaļa - Starptautiskā sadarbība

1.sadaļa - Starptautiskās sadarbības principi

15.pants - Starptautiskās sadarbības vispārējie principi un pasākumi

1. Dalībvalstis pēc iespējas plašāk sadarbojas, lai veiktu izmeklēšanu un izskatītu lietas ar nolūku konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtus līdzekļus.

2. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai tā saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem varētu atbildēt uz lūgumu:

a) konfiscēt tādas konkrētas īpašuma vienības, kas ir noziedzīgi iegūtie līdzekļi vai nozieguma rīki, kā arī konfiscēt noziedzīgi iegūtos līdzekļus, pieprasot samaksāt tādu naudas summu, kura atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai;

b) palīdzēt izmeklēšanā un veikt pagaidu pasākumus attiecībā uz jebkuru no iepriekšminētajiem konfiskācijas veidiem.

3. 2.punkta b) apakšpunktā minēto palīdzību izmeklēšanā sniedz un pagaidu pasākumus veic saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts iekšējiem tiesību aktiem. Ja lūgumā attiecībā uz kādu no šiem pasākumiem ir norādītas tādas formalitātes vai procedūras, kas nepieciešamas saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem, lūguma saņēmēja dalībvalsts ievēro šīs prasības arī tad, ja tai tās ir neierastas, un tiktāl, cik minēto lūgumu izpilde nav pretrunā šīs dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipiem.

4. Lai identificētu, atrastu, iesaldētu vai arestētu noziedzīgi iegūtos līdzekļus un nozieguma rīkus, ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka citu dalībvalstu iesniegtajiem lūgumiem ir tāda pati prioritāte kā lūgumiem, kas iesniegti atbilstoši iekšējai kārtībai.

2.sadaļa - Palīdzība izmeklēšanā

16.pants - Pienākums palīdzēt

Pēc attiecīga lūguma dalībvalstis cita citai sniedz iespējami plašu palīdzību saistībā ar nozieguma rīku, noziedzīgi iegūto līdzekļu un cita veida konfiscējamā īpašuma identificēšanu un atrašanu. Šāda palīdzība ir visi tie pasākumi, kurus izmanto, lai sniegtu un nodrošinātu pierādījumus par iepriekšminētā īpašuma esamību, atrašanās vietu vai pārvietošanu, veidu, juridisko statusu vai vērtību.

17.pants - Lūgumi saistībā ar informāciju par bankas kontiem

1. Saskaņā ar šā panta nosacījumiem ikviena dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai, izpildot citas dalībvalsts lūgumu, noteiktu, vai kādā no bankām, kas atrodas lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā, fiziskā vai juridiskā persona, saistībā ar kuru notiek kriminālizmeklēšana, ir atvērusi vienu vai vairākus jebkāda veida kontus vai arī tās rīcībā ir šādi konti, un attiecīgā gadījumā sniedz precīzu informāciju par norādītajiem kontiem.

2. Šajā pantā norādītais pienākums ir piemērojams tikai tādos gadījumos, kad attiecīgā informācija ir tās bankas rīcībā, kas uztur attiecīgo kontu.

3. Papildus 37.panta prasībām lūguma iesniedzēja dalībvalsts lūgumā norāda:

a) kāpēc tā uzskata, ka lūgtajai informācijai varētu būt būtiska nozīme, veicot kriminālizmeklēšanu saistībā ar attiecīgo nodarījumu;

b) kāpēc tā uzskata, ka attiecīgo kontu uztur kāda lūguma saņēmējas dalībvalsts banka, un iespējami plaši norāda, kuras bankas un/vai konti varētu būt iesaistīti;

c) visu pieejamo papildu informāciju, kas varētu atvieglot attiecīgā lūguma izpildi.

4. Lūguma saņēmēja dalībvalsts attiecībā uz šāda lūguma izpildi var piemērot tos pašus nosacījumus, kas attiecas uz lūgumiem saistībā ar līdzekļu meklēšanu un izņemšanu.

5. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka šo pantu piemēro tikai attiecībā uz nodarījumu kategorijām, kuras norādītas Konvencijas pielikumā iekļautajā sarakstā.

6. Dalībvalstis var paplašināt šo noteikumu, attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku sektora finanšu iestādēs. Paplašinot šo noteikumu, var piemērot savstarpējības principu.

18.pants - Lūgumi saistībā ar informāciju par bankas darījumiem

1. Saņēmusi citas dalībvalsts lūgumu, lūguma saņēmēja dalībvalsts sniedz precīzu informāciju par konkrētiem bankas kontiem un bankas operācijām, kas veiktas konkrētā laika posmā, izmantojot vienu vai vairākus no lūgumā norādītajiem kontiem, tostarp precīzu informāciju par jebkuru nosūtītāja vai saņēmēja kontu.

2. Šajā pantā norādītais pienākums ir piemērojams tikai tādos gadījumos, kad attiecīgā informācija ir tās bankas rīcībā, kas uztur attiecīgo kontu.

3. Papildus 37.panta prasībām lūguma iesniedzēja dalībvalsts savā lūgumā norāda, kāpēc tā uzskata, ka prasītā informācija ir būtiska saistībā ar attiecīgā nodarījuma kriminālizmeklēšanu.

4. Lūguma saņēmēja dalībvalsts attiecībā uz šāda lūguma izpildi var piemērot tos pašus nosacījumus, kas attiecas uz lūgumiem saistībā ar noziedzīgi iegūto līdzekļu meklēšanu un izņemšanu.

5. Dalībvalstis var paplašināt šo noteikumu, attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku sektora finanšu iestādēs. Paplašinot šo noteikumu, var piemērot savstarpējības principu.

19.pants – Lūgumi saistībā ar bankas darījumu pārraudzību

1. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka pēc citas dalībvalsts lūguma tā noteiktu laika posmu var pārraudzīt bankas operācijas, kuras veic, izmantojot vienu vai vairākus no lūgumā norādītajiem kontiem, kā arī paziņot šādas pārraudzības rezultātus lūguma iesniedzējai dalībvalstij.

2. Papildus 37.panta prasībām lūguma iesniedzēja dalībvalsts savā lūgumā norāda, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija ir būtiska saistībā ar attiecīgā nodarījuma kriminālizmeklēšanu.

3. Lēmumu par šādas pārraudzības veikšanu katrā atsevišķajā gadījumā pieņem lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

4. Lūguma iesniedzējas dalībvalsts un lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes vienojas par šādas pārraudzības praktisko daļu.

5. Dalībvalstis var paplašināt šo noteikumu, attiecinot to arī uz tādiem kontiem, kas atvērti ārpusbanku sektora finanšu iestādēs.

20.pants - Informācijas sniegšana pēc savas ierosmes

Ikviena dalībvalsts, neierobežojot tās veikto izmeklēšanu vai lietu izskatīšanu, bez iepriekšēja lūguma var nosūtīt citai dalībvalstij informāciju par nozieguma rīkiem un noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, ja tā uzskata, ka šādas informācijas atklāšana var palīdzēt saņēmējai dalībvalstij uzsākt vai veikt izmeklēšanu vai tiesvedību vai ka, saņēmusi šādu informāciju, šī dalībvalsts var iesniegt lūgumu atbilstīgi šīs nodaļas noteikumiem.

3.sadaļa - Pagaidu pasākumi

21.pants - Pienākums veikt pagaidu pasākumus

1. Pēc lūguma, ko izteikusi cita dalībvalsts, kas ir uzsākusi kriminālprocesu vai lietu par konfiskāciju, dalībvalsts veic nepieciešamos pagaidu pasākumus, piemēram, īpašuma iesaldēšanu vai izņemšanu, lai nepieļautu nekādus darījumus ar minēto īpašumu, tā atsavināšanu vai nodošanu citai personai, ja attiecībā uz šo īpašumu vēlāk varētu izteikt konfiskācijas lūgumu vai ja attiecībā uz to šādu lūgumu varētu uzskatīt par pamatotu.

2. Tā dalībvalsts, kas saskaņā ar 23.pantu ir saņēmusi konfiskācijas lūgumu, attiecīgā gadījumā veic šā panta 1. punktā norādītos pasākumus attiecībā uz jebkuru īpašumu, uz kuru attiecas konkrētais lūgums vai kurš atbilst vajadzīgajām prasībām, lai to konfiscētu, izpildot šādu lūgumu.

22.pants - Pagaidu pasākumu izpilde

1. Pēc tādu pagaidu pasākumu izpildes, kurus veic saskaņā ar 21.panta 1.punktu, lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc savas ierosmes pēc iespējas drīzāk sniedz lūguma saņēmējai dalībvalstij visu informāciju, kas var kādā veidā ietekmēt šo pasākumu apjomu.  Lūguma iesniedzēja dalībvalsts turklāt nekavējoties sniedz visu lūguma saņēmējas dalībvalsts lūgto papildu informāciju, kas vajadzīga, lai īstenotu pagaidu pasākumus un veiktu pārbaudi saistībā ar pagaidu pasākumu izpildi.

2. Ja tas ir iespējams, pirms atcelt tādus pagaidu pasākumus, kas veikti saskaņā ar šo pantu, lūguma saņēmēja dalībvalsts dod lūguma iesniedzējai dalībvalstij iespēju sniegt pamatojumu, kādēļ šādi pasākumi būtu jāturpina.

4.sadaļa - Konfiskācija

23.pants - Pienākums veikt konfiskāciju

1. Dalībvalsts, kura ir saņēmusi kādas citas dalībvalsts lūgumu konfiscēt nozieguma rīkus vai noziedzīgi iegūtos līdzekļus, kas atrodas tās teritorijā:

a) izpilda lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesas nolēmumu konfiscēt šādus nozieguma rīkus vai noziedzīgi iegūtos līdzekļiem vai

b) iesniedz šo lūgumu savas valsts kompetentajām iestādēm, lai saņemtu konfiskācijas rīkojumu, un attiecīgā gadījumā to izpilda.

2. Lai piemērotu šā panta 1.punkta b) apakšpunktu, jebkura dalībvalsts, ja vien tas nepieciešams, ir tiesīga uzsākt konfiskācijas procedūru saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem.

3. Šā panta 1. punkta noteikumi attiecas arī uz konfiskāciju, kas tiek veikta, izpildot prasību samaksāt naudas summu, kura atbilst noziedzīgi iegūto līdzekļu vērtībai, ja konfiscējamais īpašums atrodas lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā. Gadījumos, kad konfiskāciju veic saskaņā ar 1.punktu, lūguma saņēmēja dalībvalsts tad, ja attiecīgā naudas summa netiek samaksāta, šo lūgumu īsteno, konfiscējot jebkuru šim nolūkam derīgu īpašumu.

4. Ja konfiskācijas lūgums attiecas uz konkrētu īpašuma vienību, dalībvalstis var vienoties par to, ka lūguma saņēmēja dalībvalsts veic konfiskāciju, pieprasot samaksāt naudas summu, kas atbilst īpašuma vērtībai.

5. Dalībvalstis atbilstoši saviem tiesību aktiem pēc iespējas plašāk sadarbojas ar tām dalībvalstīm, kas lūdz veikt tādus konfiskācijai līdzvērtīgus pasākumus, kurus īstenojot tiek atņemts īpašums un kuri nav kriminālsankcijas, ja šos pasākumus veic saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestāžu nolēmumu saistībā ar noziedzīgu nodarījumu un ir pierādīts, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi iegūti līdzekļi vai cita veida īpašums šīs konvencijas 5. panta nozīmē.

24.pants - Konfiskācijas veikšana

1. Kārtību attiecībā uz 23.pantā minētās konfiskācijas nolēmuma saņemšanu un šīs konfiskācijas īstenošanu nosaka lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību akti.

2. Lūguma saņēmējai dalībvalstij ir saistoši konstatētie fakti, ja tie ir norādīti lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesas spriedumā vai tiesas nolēmumā vai ja minētie fakti ir šāda tiesas sprieduma vai tiesas nolēmuma pamatā.

3. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, paziņot, ka šā panta 2.punktu piemēro tikai saskaņā ar attiecīgās valsts konstitucionālajiem principiem un tiesību sistēmas pamatnostādnēm.

4. Ja konfiskāciju veic, piemērojot prasību samaksāt noteiktu naudas summu, lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde pārrēķina šo summu lūguma iesniedzējas dalībvalsts valūtā atbilstoši valūtas maiņas kursam, kāds ir spēkā tajā brīdī, kad pieņemts lēmums īstenot konfiskāciju.

5. Gadījumā, kas minēts 23.panta 1.punkta a) apakšpunktā, tikai lūguma iesniedzēja dalībvalsts ir tiesīga lemt par prasības pieteikumiem saistībā ar konfiskācijas rīkojuma pārskatīšanu.

25.pants – Konfiscētais īpašums

1. Ar īpašumu, ko dalībvalsts konfiscējusi saskaņā ar šīs konvencijas 23. un 24.pantu, minētā dalībvalsts rīkojas atbilstoši saviem tiesību aktiem un administratīvajam procesam.

2. Rīkojoties atbilstoši lūgumam, ko kāda cita dalībvalsts iesniegusi saskaņā ar šīs konvencijas 23. un 24.pantu, dalībvalstis atbilstoši to tiesību aktiem un tad, ja tas tiek prasīts, prioritāri apsver iespēju atdot konfiscēto īpašumu lūguma iesniedzējai dalībvalstij, lai tā varētu sniegt kompensāciju nozieguma upuriem vai atdot konfiscēto īpašumu tā likumīgajiem īpašniekiem.

3. Ja kāda dalībvalsts rīkojas atbilstoši lūgumam, ko iesniegusi kāda cita dalībvalsts saskaņā ar šīs konvencijas 23. un 24.pantu, tad pirmā minētā dalībvalsts saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem vai administratīvo procesu var īpaši apsvērt iespēju noslēgt līgumus vai vienoties ar citām dalībvalstīm par šāda īpašuma sadali, izmantojot sistemātisku pieeju vai lemjot par šādu sadali katrā gadījumā atsevišķi.

26.pants - Konfiskācijas izpildes tiesības un maksimālais apjoms

1. Lūgums veikt konfiskāciju, kas izteikts saskaņā ar 23. un 24.pantu, neietekmē lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesības pašai īstenot konfiskācijas rīkojumu.

2. Neko šajā konvencijā nedrīkst interpretēt tā, lai tiktu pieļauts, ka konfiscētā īpašuma kopējā vērtība pārsniedz naudas summu, kas minēta konfiskācijas rīkojumā. Ja kāda dalībvalsts uzskata, ka tas varētu notikt, attiecīgās dalībvalstis apspriežas, lai šādu iespēju novērstu.

27.pants – Brīvības atņemšana nesamaksāšanas gadījumā

Dalībvalsts, atbildot uz lūgumu, kas tai iesniegts saskaņā ar 23.pantu, nedrīkst piemērot ne brīvības atņemšanu, ne kādu citu sodu, kas ierobežo personas brīvību, ja lūguma iesniedzēja dalībvalsts to ir norādījusi savā lūgumā.

5.sadaļa - Atteikums sadarboties vai sadarbības atlikšana

28.pants - Atteikuma iemesli

1. Šajā nodaļā minēto sadarbību dalībvalstis var atteikt tad, ja:

a) lūgtā darbība ir pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību sistēmas pamatprincipiem vai

b) lūguma izpilde var apdraudēt lūguma saņēmējas dalībvalsts suverenitāti, drošību, sabiedrisko kārtību vai citas būtiskas intereses, vai

c) lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka lieta, uz ko attiecas konkrētais lūgums, svarīguma ziņā neattaisno lūgtās darbības veikšanu, vai

d) nodarījums, uz ko attiecas lūgums, ir finanšu noziegums, izņemot gadījumu, kad lūgums attiecas uz terorisma finansēšanu;

e) nodarījums, uz ko attiecas lūgums, ir politisks noziegums, izņemot gadījumu, kad lūgums attiecas uz terorisma finansēšanu, vai

f) lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka lūguma izpilde būtu pretrunā ne bis in idem principam, vai

g) lūgums attiecas uz tādu nodarījumu, kas saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem nav uzskatāms par noziedzīgu nodarījumu, ja tas ir izdarīts attiecīgās valsts jurisdikcijā. Tomēr saskaņā ar 2.sadaļu dalībvalsts var atteikt sadarbību šā iemesla dēļ tikai tad, ja lūgtā palīdzība ir saistīta ar piespiedu līdzekļu piemērošanu. Kad šajā nodaļā noteiktajai sadarbībai nepieciešama abpusējā sodāmība, šo lūgumu uzskata par izpildītu neatkarīgi no tā, vai abas dalībvalstis attiecīgo nodarījumu iekļauj vienā un tajā pašā kategorijā un vai šā nodarījuma nosaukšanai izmanto vienu un to pašu terminoloģiju, ja abas dalībvalstis attiecīgo darbību klasificē kā noziedzīgu.

2. Sadarbību, kas paredzēta šīs nodaļas 2.sadaļā, ciktāl lūgtā palīdzība ir saistīta ar piespiedu līdzekļa piemērošanu, un šīs nodaļas 3.sadaļā, var atteikt arī tad, ja lūgtos pasākumus saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem nevarētu veikt saistībā ar izmeklēšanu vai tiesvedību līdzīgā lietā lūguma saņēmējā dalībvalstī.

3. Ja to nosaka lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību akti, sadarbību, kas paredzēta šīs nodaļas 2.sadaļā, ciktāl lūgtā palīdzība ir saistīta ar piespiedu līdzekļu piemērošanu, un šīs nodaļas 3.sadaļā, var atteikt arī tad, ja lūgtos pasākumus vai kādus citus pasākumus, kam ir līdzīga ietekme, nav atļauts veikt saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem vai attiecībā uz lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm, ja konkrēto lūgumu nav sankcionējis lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesnesis vai kāda cita tiesu iestāde, tostarp prokurori, kas nodarbojas ar noziedzīgiem nodarījumiem.

4. Šīs nodaļas 4.sadaļā paredzēto sadarbību var atteikt arī tad, ja:

a) saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem īpašuma konfiskāciju nepiemēro attiecībā uz nodarījuma veidu, kas norādīts lūgumā;

b) neierobežojot 23.panta 3 punktā noteikto pienākumu, šāda sadarbība būtu pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu principiem attiecībā uz konfiskācijas ierobežojumiem, vērtējot atbilstību starp nodarījumu un

i) ekonomisko ieguvumu, ko var kvalificēt kā noziedzīgi iegūtus līdzekļus, vai

ii) īpašumu, ko var kvalificēt kā nozieguma rīkus, vai

c) saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem noilguma dēļ konfiskāciju vairs nav iespējams piemērot vai īstenot, vai,

d) neierobežojot 23.panta 5.punktu, lūgums neattiecas uz iepriekšējo sodāmību vai tiesas pieņemtu lēmumu, vai šādā lēmumā izteiktu secinājumu, ka ir izdarīts viens vai vairāki tādi nodarījumi, saistībā ar kuriem ir izdots vai tiek lūgts rīkojums veikt konfiskāciju, vai

e) konfiskācija lūguma iesniedzējā dalībvalstī nav īstenojama, vai arī uz to attiecas parastie pārsūdzības līdzekļi, vai

f) lūgums attiecas uz tādu konfiskācijas rīkojumu, kas pieņemts, pamatojoties uz in absentia pieņemtu nolēmumu saistībā ar personu, uz kuru šis rīkojums attiecas, un lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka lūguma iesniedzējas dalībvalsts veiktā tiesvedībā, kuras rezultātā pieņemts attiecīgais lēmums, nav ievērotas minimālās tiesības uz aizstāvību, kādas tiek atzītas attiecībā uz ikvienu personu, pret kuru izvirzīta apsūdzība krimināllietā.

5. Saistībā ar šā panta 4.punktu lēmumu neuzskata par pieņemtu in absentia, ja:

a) tas ir apstiprināts vai pasludināts pēc tam, kad persona, uz kuru tas attiecas, cēlusi iebildumus, vai

b) tas ir pieņemts pēc pārsūdzības, ja pārsūdzību ir iesniegusi persona, uz kuru tas  attiecas.

6. Saistībā ar šā panta 4.punktu izvērtējot, vai ir ievērotas minimālās tiesības uz aizstāvību, lūguma saņēmēja dalībvalsts ņem vērā to, ka persona, uz kuru tas attiecas, ir tīši centusies izvairīties no tiesas vai ka šai persona ir bijusi iespēja izmantot tiesisku aizsardzības līdzekli, lai apstrīdētu in absentia pieņemtu lēmumu, bet tā to nav darījusi. Tas pats noteikums ir spēkā arī tajā gadījumā, kad attiecīgā persona ir laikus saņēmusi pavēsti ierasties tiesā, bet nav to darījusi, kā arī nav lūgusi lietas izskatīšanu atlikt.

7. Dalībvalsts neatsaucas uz bankas noslēpumu, lai pamatotu šajā nodaļā minētās sadarbības atteikumu. Ja to nosaka dalībvalsts tiesību akti, dalībvalsts var lūgt, lai tādas sadarbības lūgumu, saskaņā ar kuru būtu jāatklāj bankas noslēpums, būtu sankcionējis tiesnesis vai kāda cita tiesu iestāde, tostarp prokurori, kas nodarbojas ar noziedzīgiem nodarījumiem.

8. Neierobežojot šā panta 1.punkta a) apakšpunktā noteikto atteikuma iemeslu:

a) lūguma saņēmēja dalībvalsts nevar atteikties īstenot šajā nodaļā paredzēto sadarbību, par šķērsli norādot to, ka izmeklēšana vai lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestāžu konfiskācijas rīkojums attiecas uz juridisku personu;

b) to, ka fiziskā persona, uz kuru attiecas izsniegtais noziedzīgi iegūto līdzekļu konfiskācijas rīkojums, ir mirusi vai ka juridiskā persona, uz kuru attiecas izsniegtais noziedzīgi iegūto līdzekļu konfiskācijas rīkojums, ir likvidēta, nevar norādīt par šķērsli, kas liedz sniegt 23.panta 1.punkta a) apakšpunktā minēto palīdzību;

c) lūguma saņēmēja dalībvalsts par šķērsli šajā nodaļā paredzētajai sadarbībai nevar norādīt to, ka izmeklēšana vai lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestāžu konfiskācijas rīkojums saskaņā ar šīs konvencijas 9.panta 2.punkta b) apakšpunktu attiecas uz tādu personu, kura lūgumā ir norādīta kā vainīgā gan saistībā ar pamata noziedzīgo nodarījumu, gan noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

29.pants - Atlikšana

Lūguma saņēmēja dalībvalsts var atlikt lūguma izpildi, ja šādas darbības varētu kaitēt tās iestāžu veiktajai izmeklēšanai vai tiesvedībai.

30.pants - Lūguma daļēja izpilde vai izpilde ar nosacījumu

Iekams atteikties no šajā nodaļā paredzētās sadarbības vai to atlikt, lūguma saņēmēja dalībvalsts apsver, vajadzības gadījumā apspriežoties ar lūguma iesniedzēju dalībvalsti, vai lūgumu var izpildīt daļēji vai arī ar tādiem nosacījumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem.

6.sadaļa - Paziņojumi un trešo personu tiesību aizsardzība

31.pants - Dokumentu nodošana

1. Dalībvalstis cita citai sniedz pēc iespējas plašāku savstarpējo palīdzību tiesas dokumentu izsniegšanā personām, pret kurām tiek veikti pagaidu pasākumi un konfiskācija.

2. Neko no šā panta nosacījumiem nedrīkst izmantot, lai radītu šķēršļus:

a) iespējai tieši nosūtīt tiesas dokumentus pa pastu personām, kas atrodas ārzemēs;

b) izcelsmes dalībvalsts tiesu varas amatpersonām, citām amatpersonām vai kompetentajām iestādēm nogādāt tiesas dokumentus ar šīs dalībvalsts konsulāro institūciju vai saņēmējas dalībvalsts tiesu varas amatpersonu, citu amatpersonu vai kompetento iestāžu starpniecību, ja vien saņēmēja dalībvalsts laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram neiesniedz deklarāciju par pretējo.

3. Izsniedzot tiesas dokumentus personām, kuras atrodas ārzemēs un pret kurām tiek piemēroti pagaidu pasākumi vai konfiskācijas rīkojumi, kas izdoti nosūtītājā dalībvalstī, šī dalībvalsts nosaka, kādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi minētajām personām ir pieejami saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

32.pants - Ārvalstu lēmumu atzīšana

1. Izskatot sadarbības lūgumu saskaņā ar 3. un 4.sadaļu, lūguma saņēmēja dalībvalsts atzīst jebkuru tiesas lēmumu, kas pieņemts lūguma iesniedzējā dalībvalstī un attiecas uz trešo personu lūgtajām tiesībām.

2. Dalībvalsts var atteikties atzīt ārvalstu lēmumus tad, ja:

a) trešām personām nav bijusi pienācīga iespēja aizstāvēt savas tiesības vai

b) attiecīgais nolēmums nav saderīgs ar lēmumu, kas tajā pašā lietā jau ir pieņemts lūguma saņēmējā dalībvalstī, vai

c) šāds lēmums nav saderīgs ar lūguma saņēmējas dalībvalsts sabiedrisko kārtību, vai

d) nolēmums ir pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts likumos paredzētajiem ekskluzīvās jurisdikcijas noteikumiem.

7.sadaļa - Procesuālie un citi vispārējie noteikumi

33.pants - Centrālā iestāde

1. Dalībvalstis izraugās vienu vai vajadzības gadījumā vairākas centrālās iestādes, kas ir atbildīgas par šajā nodaļā paredzēto lūgumu nosūtīšanu un atbildēšanu uz tiem, šo lūgumu izpildi vai to pārsūtīšanu iestādēm, kuras ir kompetentas tos izpildīt.

2. Ikviena dalībvalsts laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram saskaņā ar šā panta 1.punktu izraudzīto iestāžu nosaukumu un adresi.

34.pants - Tiešā saziņa

1. Centrālās iestādes savstarpēji sazinās tiešā veidā.

2. Steidzamā gadījumā lūgumus un paziņojumus, kas sniegti saskaņā ar šo nodaļu, lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestādes, tostarp prokurori, var tieši nosūtīt lūguma saņēmējas dalībvalsts attiecīgajām iestādēm. Šādos gadījumos ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts centrālās iestādes starpniecību attiecīgo dokumentu kopiju tajā pašā laikā nosūta lūguma saņēmējas dalībvalsts centrālajai iestādei.

3. Visus lūgumus vai paziņojumus, kas minēti šā panta 1. un 2.punktā, var sniegt ar Starptautiskās Kriminālo policiju organizācijas (Interpol) starpniecību.

4. Ja saskaņā ar šā panta 2. punktu ir iesniegts lūgums un attiecīgā iestāde nav kompetenta to izskatīt, tā šo lūgumu iesniedz izskatīšanai kompetentajai valsts iestādei un nekavējoties par to paziņo lūguma iesniedzējai dalībvalstij.

5. Lūgumus un paziņojumus, kas minēti šīs nodaļas 2.sadaļā un kas neparedz piespiedu līdzekļu piemērošanu, lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes var tieši pārsūtīt lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

6. Lūgumu vai paziņojumu projektus, ko sniedz saskaņā ar šo nodaļu, lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestādes pirms oficiālā lūguma var tieši nosūtīt lūguma saņēmējas dalībvalsts attiecīgajām iestādēm, lai nodrošinātu to, ka minētos lūgumus pēc to saņemšanas ir iespējams efektīvi izpildīt un ka tajos ir iekļauta pietiekama informācija un apliecinošie dokumenti, lai iesniegtais lūgums atbilstu tā saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu prasībām.

35.pants - Lūguma forma un valodas

1. Visi lūgumi, kas minēti šajā nodaļā, iesniedzami rakstiski. Tos var pārsūtīt elektroniski vai izmantojot citus telesakaru līdzekļus, ja lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc attiecīga lūguma ir gatava jebkurā laikā sniegt rakstisku šādas saziņas dokumentāciju, kā arī attiecīgā lūguma oriģinālu. Tomēr ikviena dalībvalsts, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, jebkurā laikā var noteikt, kādos apstākļos tā ir gatava pieņemt un izpildīt lūgumus, kas nosūtīti elektroniski vai izmantojot citus telesakaru līdzekļus.

2. Saskaņā ar šā panta 3.punktu lūgumi un apliecinošie dokumenti nav jātulko.

3. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var nosūtīt Eiropas Padomes ģenerālsekretāram deklarāciju, kurā paziņo, ka tā patur tiesības lūgt, lai tai adresētajiem lūgumiem un šo lūgumu apliecinošajiem dokumentiem pievieno tulkojumu lūguma saņēmējas valsts valodā vai kādā no Eiropas Padomes oficiālajām valodām, vai kādā citā valodā, ko tā norādīs. Šādā gadījumā saņēmēja valsts var paziņot, ka ir gatava pieņemt tulkojumus jebkurā citā tās norādītajā valodā. Citas dalībvalstis var piemērot savstarpējības likumu.

36.pants - Legalizācija

Attiecībā uz dokumentiem, kas pārsūtīti saskaņā ar šo nodaļu, legalizācijas formalitātes nepiemēro.

37.pants - Lūguma saturs

1. Jebkurā sadarbības lūgumā saskaņā ar šo nodaļu norāda:

a) lūguma iesniedzēju iestādi un iestādi, kas veic izmeklēšanu vai lietas izskatīšanu;

b) lūguma mērķi un iemeslu;

c) jautājumus, tostarp attiecīgos faktus (piemēram, nodarījuma datumu, vietu un apstākļus), uz ko attiecas izmeklēšana vai tiesvedība, izņemot gadījumus, kad nosūtītais lūgums ir paziņojuma lūgums;

d) ja sadarbība ir saistīta ar piespiedu līdzekļu piemērošanu:

i) tiesību normu tekstu vai tad, ja tas nav iespējams, attiecīgo piemērojamo tiesību aktu izklāstu;

ii) norādi, ka prasīto pasākumu vai jebkuru citu pasākumu, kam ir līdzīga ietekme, saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem būtu iespējams veikt attiecīgās valsts teritorijā;

e) vajadzības gadījumā un tad, ja tas iespējams:

i) precīzu informāciju par attiecīgo personu vai personām, tostarp vārdu un uzvārdu, dzimšanas datumu un vietu, pilsonību un atrašanās vietu, kā arī galvenās mītnes vietu, ja lūgums attiecas uz juridisku personu;

ii) uz kādu īpašumu attiecas lūgums par sadarbību, šā īpašuma atrašanās vietu, tā saistību ar attiecīgo personu vai personām, visas ziņas par šā īpašuma saistību ar nodarījumu, kā arī visu pieejamo informāciju par citu personu tiesībām uz šo īpašumu;

f) jebkuru konkrēto procedūru, kas jāievēro saskaņā ar lūguma iesniedzēja dalībvalsts gribu.

2. Lūgumā par pagaidu pasākumiem saskaņā ar 3.sadaļu saistībā ar tāda īpašuma izņemšanu, kuram var piemērot konfiskācijas rīkojumu, pieprasot samaksāt noteiktu naudas summu, norādāma arī maksimālā naudas summa, kuru paredzēts atgūt, konfiscējot attiecīgo īpašumu.

3. Papildus norādījumiem, kas minēti 1.punktā, jebkurā lūgumā saskaņā ar 4. sadaļu iekļaujami:

a) 23.panta 1.punkta a) apakšpunkta gadījumā –

i) lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesas izsniegta konfiskācijas rīkojuma apliecināta kopija un paziņojums par iemesliem, kas ir šā rīkojuma pamatā, ja šie iemesli nav norādīti rīkojumā;

ii) lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes apliecinājums, ka konfiskācijas rīkojums ir izpildāms un uz to nav attiecināmi parastie pārsūdzības līdzekļi;

iii) informācija par to, kādā apjomā konfiskācijas rīkojums ir jāizpilda;

iv) informācija par nepieciešamību veikt kādus pagaidu pasākumus;

b) 23.panta 1.punkta b) apakšpunkta gadījumā – paziņojums par faktiem, uz kuriem balstījusies lūguma iesniedzēja dalībvalsts un kuri ir pietiekami, lai lūguma saņēmēja dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem varētu izdot rīkojumu par konfiskāciju;

c) kad trešām personām ir bijusi iespēja lūgt savas tiesības – dokumenti, kas pierāda, ka trešām personām patiešām ir bijusi šāda iespēja.

38.pants - Nepilnīgi lūgumi

1. Ja lūgums neatbilst šīs nodaļas noteikumiem vai ja sniegtā informācija nav pietiekama, lai lūguma saņēmēja dalībvalsts varētu izpildīt attiecīgo lūgumu, šī dalībvalsts var lūgt lūguma iesniedzēju dalībvalsti izdarīt lūgumā grozījumus vai papildināt attiecīgo lūgumu, iekļaujot papildu informāciju.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var noteikt, kādā termiņā iesniedzami minētie grozījumi vai informācija.

3. Līdz lūgto grozījumu veikšanai vai informācijas saņemšanai attiecībā uz tādu lūgumu, kas iesniegts saskaņā ar šīs nodaļas 4. sadaļu, lūguma saņēmēja dalībvalsts var veikt jebkurus šīs nodaļas 2. un 3.sadaļā norādītos pasākumus.

39.pants - Vairāki lūgumi

1. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts saskaņā ar šīs nodaļas 3. un 4.sadaļu saņem vairākus lūgumus attiecībā uz vienu un to pašu personu vai īpašumu, minēto lūgumu daudzums attiecīgo dalībvalsti nekavē izskatīt lūgumus, kas saistīti ar pagaidu pasākumu veikšanu.

2. Ja kāda dalībvalsts saskaņā ar šīs nodaļas 4.sadaļu saņem vairākus lūgumus, tā apsver iespēju konsultēties ar lūguma iesniedzējām dalībvalstīm.

40.pants - Pienākums norādīt iemeslus

Lūguma saņēmēja dalībvalsts pamato jebkuru lēmumu, kas saistīts ar šajā nodaļā paredzētās sadarbības atteikumu, atlikšanu vai ierobežošanu.

41.pants - Informācija

1. Lūguma saņēmēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti:

a) par darbību, kas uzsākta pēc lūguma, kas iesniegts saskaņā ar šo nodaļu;

b) par to, kāds ir galarezultāts rīcībai, kas veikta, pamatojoties uz attiecīgo lūgumu;

c) par lēmumu pilnīgi vai daļēji atteikt, atlikt vai ierobežot sadarbību saskaņā ar šo nodaļu;

d) par jebkādiem apstākļiem, kuru dēļ nav iespējams izpildīt attiecīgo lūgumu vai kuru dēļ šāda lūguma izpilde var būtiski aizkavēties;

e) ja tiek veikti pagaidu pasākumi saskaņā ar lūgumu atbilstoši šīs nodaļas 2. un 3.sadaļai – par tādiem lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu noteikumiem, kuru dēļ būtu automātiski jāatceļ kāds no pagaidu pasākumiem.

2. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma saņēmēju dalībvalsti:

a) par ikvienu pārskatīšanu, lēmumu vai kādu citu faktu, kura dēļ konfiskācijas rīkojumu pilnīgi vai daļēji vairs nevar izpildīt;

b) par visām faktiskajām vai tiesiskajām izmaiņām, kuru dēļ vairs nav pamata veikt kādu no šajā nodaļā paredzētajām darbībām.

3. Ja kāda dalībvalsts lūdz veikt konfiskāciju vairākās valstīs, pamatojoties uz vienu un to pašu konfiskācijas rīkojumu, tā informē par attiecīgo lūgumu visas tās dalībvalstis, uz kurām attiecas minētā rīkojuma izpilde.

42.pants - Lietošanas ierobežojums

1. Lūguma saņēmēja dalībvalsts uz lūguma izpildi var attiecināt nosacījumu, ka lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestādes iegūto informāciju vai pierādījumus bez lūguma saņēmējas dalībvalsts iepriekšējas piekrišanas neizmantos vai nenodos, lai veiktu tādu lietu izmeklēšanu vai tiesvedību, kas nav minētas attiecīgajā lūgumā.

2. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta Konvenciju vai kad deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju var paziņot, ka informāciju vai pierādījumus, ko lūguma saņēmēja valsts sniedz saskaņā ar šo nodaļu, lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestādes bez lūguma saņēmējas valsts iepriekšējas piekrišanas nedrīkst izmantot vai nodot, lai veiktu tādu lietu izmeklēšanu vai tiesvedību, kas nav norādītas attiecīgajā lūgumā.

43.pants - Konfidencialitāte

1. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts var prasīt, lai lūguma saņēmēja dalībvalsts lūgumā minētos faktus un tā saturu patur slepenībā, izņemot tikai tādu informācijas apjomu, kāds ir nepieciešams, lai izpildītu lūgumu. Lūguma saņēmēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti, ja tā nevar ievērot šo konfidencialitātes prasību.

2. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts tad, ja tas nav pretrunā šīs valsts tiesību aktu pamatprincipiem un ja tai ir izteikta šāda prasība, patur slepenībā visus lūguma saņēmējas dalībvalsts sniegtos pierādījumus un informāciju, izņemot tikai tādu informācijas apjomu, kāds ir nepieciešams lūgumā norādītās izmeklēšanas vai tiesvedības nolūkā.

3. Saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem tāda dalībvalsts, kam cita dalībvalsts pēc savas ierosmes sniedz informāciju atbilstīgi 20.pantam, ievēro visas konfidencialitātes prasības, kuras izvirza dalībvalsts, kas sniedz informāciju.  Ja otra dalībvalsts nevar izpildīt šīs prasības, tā par to nekavējoties paziņo dalībvalstij, kas sniegusi informāciju.

44.pants - Izdevumi

Parastās izmaksas, kas rodas saistībā ar lūguma izpildi, sedz lūguma saņēmēja dalībvalsts. Ja lūguma izpildei nepieciešamas būtiskas vai neparasti lielas izmaksas, dalībvalstis apspriežas, lai vienotos par lūguma izpildes nosacījumiem un attiecīgo izmaksu segšanu.

45.pants - Zaudējumu atlīdzināšana

1. Ja kāda persona ceļ prasību par tāda zaudējuma atlīdzināšanu, kurš radies tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saistīta ar dalībvalstu sadarbību saskaņā ar šo nodaļu, konkrētās dalībvalstis attiecīgā gadījumā apsver iespēju savstarpēji konsultēties, lai noteiktu, kā sadalīt atlīdzināmo zaudējumu segšanai nepieciešamo naudas summu.

2. Dalībvalsts, pret kuru ir ierosināta tiesas prāva par zaudējumu atlīdzināšanu, cenšas par šo tiesas prāvu informēt otru dalībvalsti, ja šai otrai dalībvalstij par attiecīgo tiesas prāvu varētu būt interese.

V nodaļa - Sadarbība starp finanšu izlūkošanas vienībām

46.pants - Sadarbība starp finanšu izlūkošanas vienībām

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka finanšu izlūkošanas vienības, kā noteikts šajā konvencijā, atbilstīgi savām valsts pilnvarām nolūkā apkarot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju sadarbojas, lai apkopotu un analizētu vai attiecīgā gadījumā FIV izpētītu attiecīgo informāciju par jebkuru tādu faktu, kas var norādīt uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

2. Saistībā ar 1.punktu ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka finanšu izlūkošanas vienības pēc savas ierosmes vai pēc lūguma vai nu saskaņā ar šo konvenciju, vai tādiem esošiem vai turpmākiem saprašanās memorandiem, kas saderīgi ar šo konvenciju, veic apmaiņu ar tādu pieejamo informāciju, kas var būt svarīga informācijas apstrādes vai analīzes procesā vai attiecīgā gadījumā FIV veiktajā izpētē attiecībā uz tādiem finanšu darījumiem, kuri ir saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un iesaistītajām fiziskajām vai juridiskajām personām.

3. Ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka finanšu izlūkošanas vienību funkciju izpildi saskaņā ar šo pantu neietekmē to statuss attiecīgajā valstī neatkarīgi no tā, vai šīs vienības ir administratīvas, tiesībaizsardzības vai tiesu iestādes.

4. Katram lūgumam, ko iesniedz saskaņā ar šo pantu, pievieno īsu paziņojumu, norādot lūguma iesniedzējai FIV zināmus būtiskus faktus. Lūgumā FIV norāda, kā tiks izmantota lūgtā informācija.

5. Ja lūgumu iesniedz saskaņā ar šo pantu, lūguma saņēmēja FIV sniedz visu būtisko informāciju, tostarp pieejamo finanšu informāciju un pieprasītos tiesībaizsardzības datus, uz kuriem attiecas konkrētais lūgums, bez nepieciešamības nosūtīt oficiālu lūguma vēstuli atbilstīgi piemērojamām konvencijām vai attiecīgo dalībvalstu savstarpējiem nolīgumiem.

6. FIV var atteikties izpaust tādu informāciju, kuras atklāšana var traucēt lūguma saņēmējā dalībvalstī veikt kriminālizmeklēšanu, vai izņēmuma gadījumos atteikties izpaust informāciju, kad tās atklāšana acīmredzami nesaskan ar attiecīgās dalībvalsts vai attiecīgās fiziskās vai juridiskās personas likumīgajām interesēm vai kā citādi neatbilst lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipiem. Jebkuru šādu atteikumu pienācīgi izskaidro tai FIV, kura lūdz attiecīgo informāciju.

7. Informāciju un dokumentus, kas iegūti saskaņā ar šo pantu, izmanto tikai 1.punktā norādītajā nolūkā. Citas FIV sniegtu informāciju neizplata trešām personām, turklāt saņēmēja FIV to izmanto tikai analīzes veikšanai; lai minēto informāciju izmantotu citiem mērķiem, ir vajadzīga informācijas sniedzējas FIV iepriekšēja piekrišana.

8. Nosūtot informāciju vai dokumentus saskaņā ar šo pantu, nosūtītāja FIV var noteikt ierobežojumus un nosacījumus attiecībā uz informācijas izmantošanu tādiem mērķiem, kas nav norādīti 7.punktā. Saņēmēja FIV ievēro visus minētos ierobežojumus un nosacījumus.

9. Ja dalībvalsts vēlas izmantot saņemto informāciju vai dokumentus, lai veiktu kriminālizmeklēšanu vai kriminālvajāšanu 7.punktā noradītajā nolūkā, informācijas pārsūtītāja FIV nedrīkst liegt izmantot attiecīgo informāciju šādiem mērķiem, izņemot gadījumus, kad šāds atteikums ir iespējams, pamatojoties uz attiecīgās FIV valsts tiesību aktos paredzētajiem ierobežojumiem vai 6.punktā norādītajiem nosacījumiem. Jebkuru šādu atteikumu pienācīgi izskaidro.

10. Finanšu izlūkošanas vienības veic visus nepieciešamos pasākumus, tostarp drošības pasākumus, lai nodrošinātu to, ka informācija, kas iesniegta saskaņā ar šo pantu, nav pieejama citām iestādēm, aģentūrām vai departamentiem.

11. Iesniegto informāciju aizsargā atbilstoši Eiropas Padomes 1981.gada 28.janvāra Konvencijai par indivīda aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi (ETS Nr. 108), kā arī ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 1987.gada 15.septembra Ieteikumu Nr. R(87)15, kas reglamentē personas datu izmantošanu policijas vajadzībām, piemērojot vismaz tos pašus personas datu konfidencialitātes un aizsardzības noteikumus, kurus piemēro saskaņā ar informācijas lūdzējas FIV valsts tiesību aktiem.

12. Informācijas sniedzēja FIV var iesniegt pamatotus lūgumus attiecībā uz sniegtās informācijas izmantošanu, un informācijas saņēmēja FIV attiecīgi nodrošina atgriezenisko saikni, ja tas iespējams.

13. Dalībvalstis norāda to vienību, kas šā panta nozīmē ir FIV.

47.pants - Starptautiskā sadarbība saistībā ar aizdomīgu darījumu atlikšanu

1. Ikviena dalībvalsts pieņem tādus normatīvos un cita veida aktus, kas var būt nepieciešami, lai attiecīgās valsts FIV pēc ārvalstu FIV lūguma varētu nekavējoties rīkoties un apturēt vai neatļaut veikt darījumu uz tādu pašu laika posmu un piemērojot tādus pašus nosacījumus, kas saistībā ar darījumu atlikšanu piemērojami saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

2. 1. punktā norādītās darbības veic tad, ja lūguma iesniedzēja FIV pietiekami pamato lūguma saņēmējai FIV, ka:

a) attiecīgais darījums ir saistīts ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un

b) attiecīgo darījumu vajadzētu apturēt vai aizliegt veikt, ja uz to attiecas iekšzemes ziņojums par aizdomīgu darījumu.

VI nodaļa - Pārraudzības mehānisms un strīdu izšķiršana

48.pants - Pārraudzības mehānisms un strīdu izšķiršana

1. Dalībvalstu konferences (DK) pienākums ir pārraudzīt Konvencijas īstenošanu. DK:

a) uzrauga, vai dalībvalstis pienācīgi īsteno Konvenciju;

b) saņēmusi dalībvalsts lūgumu, izsaka savu viedokli par jebkuru jautājumu saistībā ar Konvencijas interpretāciju un piemērošanu.

2. DK pilda šā panta 1.punkta a) apakšpunktā noteiktās funkcijas, izmantojot visus pieejamos Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas (Moneyval) publiskos pārskatus (attiecībā uz Moneyval valstīm) un visus pieejamos Finanšu darījumu darba grupas (FATF) publiskos pārskatus (attiecībā uz FATF valstīm), attiecīgā gadījumā periodiski sagatavojot arī pašnovērtējuma anketas.  Pārraudzības procedūru piemēro vienīgi tām jomām, uz kurām attiecas šī konvencija un uz kurām neattiecas citi attiecīgie starptautiskie standarti, saistībā ar kuriem FATF un Moneyval veic savstarpējus novērtējumus.

3. Ja DK secina, ka tai ir vajadzīga papildu informācija, lai pildītu savas funkcijas, tā sadarbojas ar attiecīgo dalībvalsti, izmantojot, ja DK tā nolemj, Moneyval procedūru un mehānismu. Attiecīgā dalībvalsts pēc tam atskaitās DK.  Pamatojoties uz to, DK nolemj, vai veikt attiecīgās dalībvalsts stāvokļa padziļinātu izvērtējumu.  Saistībā ar šo izvērtējumu novērtēšanas komanda var apmeklēt attiecīgo valsti, taču tas nav jādara obligāti.

4. Ja starp dalībvalstīm rodas strīdi par Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu, attiecīgās dalībvalstis saskaņā ar savstarpēju vienošanos šos strīdus mēģina atrisināt, veicot pārrunas vai izmantojot citus pašu izvēlētus mierīgus strīdu risināšanas līdzekļus, tostarp uzticot šo strīdu izskatīšanu DK, šķīrējtiesai, kuras lēmumi ir saistoši attiecīgajām dalībvalstīm, vai Starptautiskajai Tiesai.

5. DK pieņem savu reglamentu.

6. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs sasauc DK ne vēlāk kā vienu gadu pēc šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas. Pēc tam saskaņā ar DK pieņemto reglamentu regulāri rīko DK sanāksmes.

VII nodaļa - Nobeiguma noteikumi

49.pants - Parakstīšana un stāšanās spēkā

1. Šo konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis, Eiropas Kopienas dalībvalstis, kā arī tās trešās valstis, kas ir piedalījušās šīs konvencijas izstrādē. Šīs valstis vai Eiropas Kopiena var atzīt šo konvenciju par saistošu:

a) apstiprinot to ar parakstu, bez atrunām par Konvencijas ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu;

b) apstiprinot to ar parakstu, ar atrunām par Konvencijas ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu, kam seko ratifikācija, pieņemšana vai apstiprināšana.

2. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

3. Šī konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā seši parakstītāji, no kuriem vismaz četri ir Eiropas Padomes locekļi, Konvenciju ir atzinuši par saistošu saskaņā ar 1.punkta noteikumiem.

4. Attiecībā uz jebkuru citu parakstītājvalsti, kas turpmāk atzīst Konvenciju par saistošu, tā stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā attiecīgais parakstītājs ir atzinis Konvenciju par saistošu saskaņā ar 1.punkta noteikumiem.

5. Neviena 1990.gada Konvencijas dalībvalsts nevar ratificēt, pieņemt vai apstiprināt šo konvenciju, ja tā neatzīst, ka tai ir saistoši vismaz tie šīs konvencijas noteikumi, kas atbilst tiem 1990.gada Konvencijas noteikumiem, kuri tai ir saistoši.

6. No šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas tās dalībvalstis, kas tajā pašā laikā ir 1990.gada Konvencijas dalībvalstis:

a) piemēro šīs konvencijas noteikumus savstarpējās attiecībās;

b) turpina piemērot 1990.gada Konvencijas noteikumus attiecībās ar tām 1990.gada Konvencijas dalībvalstīm, kas nav šīs konvencijas dalībvalstis.

50.pants – Pievienošanās Konvencijai

1. Pēc tam, kad šī konvencija ir stājusies spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja, apspriedusies ar Konvencijas dalībvalstīm, ar lēmumu, kas pieņemts ar Eiropas Padomes statūtu 20.panta d) punktā paredzēto balsu vairākumu un vienprātīgi balsojot dalībvalstu pārstāvjiem, kuri ir tiesīgi piedalīties Ministru komitejā, var uzaicināt pievienoties šai konvencijai jebkuru tādu valsti, kas nav Eiropas Padomes dalībvalsts un nav piedalījusies šīs konvencijas izstrādē.

2. Ikvienā valstī, kas pievienojas Konvencijai, Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram deponēts pievienošanās dokuments.

51.pants - Teritoriālā piemērošana

1. Jebkura valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai iesniedz tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var norādīt teritoriju vai teritorijas, kurās šo konvenciju piemēro.

2. Jebkura dalībvalsts, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, vēlāk var paplašināt šīs konvencijas darbību, attiecinot to uz citām teritorijām, kas norādītas deklarācijā. Šādās teritorijās Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā ģenerālsekretārs minēto deklarāciju saņēmis.

3. Iesniedzot ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu, dalībvalstis jebkurā laikā var atsaukt jebkuru saskaņā ar iepriekšējiem diviem punktiem iesniegtu deklarāciju attiecībā uz tajā norādītajām teritorijām. Atsaukums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā ģenerālsekretārs ir saņēmis minēto paziņojumu.

52.pants - Saistība ar citām konvencijām un nolīgumiem

1. Šī konvencija neietekmē dalībvalstu tiesības un pienākumus, kas izriet no starptautiskiem daudzpusējiem dokumentiem attiecībā uz īpašiem jautājumiem. 

2. Šīs konvencijas dalībvalstis cita ar citu var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus attiecībā uz šajā konvencijā aplūkotajiem jautājumiem, lai papildinātu vai pastiprinātu šīs konvencijas noteikumus vai atvieglotu tajā ietverto principu piemērošanu.

3. Ja divas vai vairāk dalībvalstis saistībā ar kādu šajā konvencijā aplūkotu jautājumu jau ir noslēgušas nolīgumu vai līgumu vai kā citādi apstiprinājušas savas attiecības saistībā ar šo jautājumu, tās ir tiesīgas Konvencijas vietā piemērot minēto nolīgumu vai līgumu vai attiecīgi regulēt savas attiecības, ja tas sekmē starptautisko sadarbību.

4. Tās Konvencijas dalībvalstis, kuras ir Eiropas Savienības dalībvalstis, savstarpējās attiecībās piemēro Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības normas, ja šīs Eiropas Kopienas vai Eiropas Savienības normas attiecas uz konkrēto jautājumu un ir piemērojamas attiecībā uz konkrēto gadījumu, neietekmējot šīs konvencijas mērķi un nolūku un iespējas pilnīgi piemērot šo konvenciju attiecībās ar citām Konvencijas dalībvalstīm. ¹⁾

53.pants - Deklarācijas un atrunas

1. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var iesniegt vienu vai vairākas no 3.panta 2.punktā, 9.panta 4.punktā, 17.panta 5.punktā, 24.panta 3.punktā, 31.panta 2.punktā, 35.panta 1. un 3.punktā, kā arī 42 panta 2.punktā norādītajām deklarācijām.

2. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, iesniedzot ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, var arī saglabāt tiesības pilnīgi vai daļēji nepiemērot 7.panta 2.punkta c) apakšpunkta, 9.panta 6.punkta, 46.panta 5.punkta un 47.panta noteikumus.

3. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, kādā veidā tā plāno piemērot šīs konvencijas 17. un 19.punktu, jo īpaši ņemot vērā piemērojamos starptautiskos nolīgumus saistībā ar starptautisko sadarbību krimināllietās. Valstis Eiropas Padomes ģenerālsekretāram dara zināmas jebkādas izmaiņas, kas attiecas uz šo informāciju.

4. Ikviena valsts vai Eiropas Kopiena laikā, kad paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot:

a) ka tā nepiemēros šīs konvencijas 3. panta 4.punktu vai

b) ka tā šīs konvencijas 3. panta 4.punktu piemēros daļēji, vai

c) kā tā ir paredzējusi piemērot šīs konvencijas 3. panta 4.punktu.

Valstis Eiropas Padomes ģenerālsekretāram dara zināmas jebkādas izmaiņas, kas attiecas uz šo informāciju.

5. Citas atrunas nav iespējamas.

6. Ikviena dalībvalsts, kas ir izdarījusi atrunu saskaņā ar šo pantu, var to pilnīgi vai daļēji atsaukt, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā tajā dienā, kurā ģenerālsekretārs saņem šo paziņojumu.

7. Ja kāda dalībvalsts ir iesniegusi atrunu attiecībā uz kādu Konvencijas noteikumu, tā nevar prasīt, lai attiecīgo noteikumu piemēro cita dalībvalsts; ja šāda atruna ir daļēja vai ja uz to attiecas kādi nosacījumi, atrunas iesniedzēja dalībvalsts var prasīt, lai citas dalībvalstis piemēro attiecīgo noteikumu tādā pašā apjomā.

54.pants - Grozījumi

1. Ikviena dalībvalsts var ierosināt Konvencijas grozījumus, un Eiropas Padomes ģenerālsekretārs par tiem informē Eiropas Padomes dalībvalstis, Eiropas Kopienu un visas trešās valstis, kuras ir pievienojušās vai ir uzaicinātas pievienoties šai konvencijai saskaņā ar 50. panta noteikumiem.

2. Par jebkuru grozījumu, ko ierosinājusi kāda dalībvalsts, tiek informēta Eiropas Noziedzības problēmu komiteja (ENPK), kura iesniedz Ministru komitejai savu atzinumu par ierosināto grozījumu.

3. Ministru komiteja izskata priekšlikumu par grozījumu un ENPK sniegto atzinumu un var šo grozījumu pieņemt ar Eiropas Padomes statūtu 20.panta d) punktā paredzēto balsu vairākumu.

4. Jebkura grozījuma teksts, ko ir pieņēmusi Ministru komiteja saskaņā ar šā panta 3.punktu, tiek nosūtīts dalībvalstīm akceptēšanai.

5. Jebkurš grozījums, kas pieņemts saskaņā ar šā panta 3.punktu, stājas spēkā trīsdesmitajā dienā, skaitot no tā datuma, kad visas dalībvalstis ir paziņojušas ģenerālsekretāram par šā grozījuma akceptēšanu.

6. Ikviena dalībvalsts vai Ministru komiteja var ierosināt grozījumus, lai atjauninātu pielikumā norādītās nodarījumu kategorijas, kā arī grozīt 13.pantu. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs minētos ierosinājumus dara zināmus dalībvalstīm.

7. Konsultējusies ar tām Konvencijas dalībvalstīm, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis, vajadzības gadījumā – ar ENPK, Ministru komiteja var pieņemt grozījumu, kas ierosināts atbilstoši 6.punktam, ar Eiropas Padomes statūtu 20.panta d) punktā paredzēto balsu vairākumu. Šis grozījums stājas spēkā, kad apritējis gads kopš dienas, kurā tas darīts zināms dalībvalstīm. Šā gada laikā ikviena dalībvalsts ģenerālsekretāram var darīt zināmus jebkādus iebildumus saistībā ar minētā grozījuma stāšanos spēkā attiecībā uz konkrēto dalībvalsti.

8. Ja viena trešdaļa dalībvalstu ģenerālsekretāram paziņo, ka tās iebilst pret attiecīgā grozījuma stāšanos spēkā, tad minētais grozījums nestājas spēkā.

9. Ja saistībā ar kādu grozījumu savus iebildumus dara zināmus mazāk nekā viena trešdaļa dalībvalstu, tad minētais grozījums stājas spēkā attiecībā uz tām valstīm, kuras nav paziņojušas, ka tām ir iebildumi.

10. Ja grozījums ir stājies spēkā saskaņā ar šā panta 6.–9.punktu, bet kāda dalībvalsts saistībā ar šo grozījumu ir darījusi zināmus savus iebildumus, tad attiecībā uz šo dalībvalsti minētais grozījums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējis mēnesis kopš dienas, kurā attiecīgā dalībvalsts ir paziņojusi Eiropas Padomes ģenerālsekretāram par šā grozījuma pieņemšanu. Ja dalībvalsts ir izteikusi iebildumu, tā jebkurā laikā šo iebildumu var atsaukt, paziņojot par to Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

11. Ja Ministru komiteja ir pieņēmusi kādu grozījumu, valsts vai Eiropas Kopiena nevar atzīt Konvenciju par saistošu, līdztekus neatzīstot par saistošu arī attiecīgo grozījumu.

55.pants - Denonsēšana

1. Ikviena dalībvalsts jebkurā laikā šo konvenciju var denonsēt, nosūtot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

2. Denonsēšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas sākas tad, kad apritējuši trīs mēneši kopš dienas, kurā ģenerālsekretārs ir saņēmis attiecīgo paziņojumu.

3. Taču šī konvencija paliek spēkā attiecībā uz 23.pantā minēto konfiskāciju, par kuru atbilstīgi Konvencijas noteikumiem ir iesniegts lūgums pirms dienas, kurā šī denonsēšana stājas spēkā.

56.pants - Paziņojumi

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs informē Eiropas Padomes dalībvalstis, Eiropas Kopienu, tās trešās valstis, kas ir piedalījušās Konvencijas izstrādē, un visas tās valstis, kuras ir uzaicinātas pievienoties Konvencijai, kā arī visas citas Konvencijas dalībvalstis:

a) par ikvienu Konvencijas parakstīšanas gadījumu;

b) par ikvienu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanu;

c) par ikvienu datumu, kad Konvencija stājas spēkā saskaņā ar 49. un 50.pantu;

d) par ikvienu deklarāciju vai atrunu, kas izdarīta saskaņā ar 53.pantu;

e) par ikvienu citu ar Konvenciju saistītu darbību, paziņojumu vai iesniegumu.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo konvenciju.

 Konvencija parakstīta Varšavā 2005.gada 16.maijā angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, un tos deponē Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta Konvencijas apliecinātās kopijas visām Eiropas Padomes dalībvalstīm, Eiropas Kopienai, tām trešām valstīm, kuras piedalījušās Konvencijas izstrādē, un visām valstīm, kuras ir uzaicinātas tai pievienoties.

---

Sekretariāta piezīme: sk. Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības dalībvalstu 2005. gada 3. maija deklarāciju par Konvencijas pieņemšanu, ko veic Eiropas Padomes Ministru komiteja:

“Eiropas Kopiena/Eiropas Savienība un tās dalībvalstis atkārtoti apstiprina – lūdzot iekļaut nošķīruma klauzulu, to mērķis ir nodrošināt, ka, pievienojoties starptautiskām konvencijām, tiek ņemta vērā Savienības institucionālā struktūra, it īpaši gadījumos, kad dalībvalstis uztic suverēno varu Kopienai.

Šīs klauzulas nolūks nav samazināt to Konvencijas dalībvalstu tiesības, kuras nav Eiropas Savienības dalībvalstis, vai palielināt šo Konvencijas dalībvalstu pienākumus attiecībā uz Eiropas Kopienu/Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, tā kā pēdējās minētās arī ir šīs konvencijas dalībvalstis.

Nošķīruma klauzula ir vajadzīga attiecībā uz tām Konvencijas daļām, kuras ir Kopienas/Savienības kompetencē, lai noteiktu, ka Eiropas Savienības dalībvalstis nevar savstarpēji (vai saskarsmē ar Eiropas Kopienu/Savienību) atsaukties uz tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Konvencijas, un tos piemērot. No vienas puses, Konvenciju savstarpēji pilnīgi piemēro Eiropas Kopiena/Savienība un tās dalībvalstis, no otras puses, to piemēro citas Konvencijas dalībvalstis, un nošķīruma klauzula šo faktu neietekmē; Konvencija ir saistoša Kopienai un Eiropas Savienības dalībvalstīm, un tās Konvenciju piemēro kā jebkura Konvencijas dalībvalsts, vajadzības gadījumā izmantojot Kopienas/Savienības tiesību aktus. Tādējādi tās garantē Konvencijas noteikumu pilnīgu ievērošanu attiecībā uz tām Konvencijas dalībvalstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis.”

---

Pielikums

a) līdzdalība organizētā noziedzīgā grupā un rekets,

b) terorisms, tostarp terorisma finansēšana,

c) cilvēku tirdzniecība un nelikumīga migrantu pārvadāšana,

d) seksuālā izmantošana, tostarp bērnu seksuālā izmantošana,

e) nelikumīga narkotisko un psihotropo vielu tirdzniecība,

f) nelikumīga ieroču tirdzniecība,

g) zagtu preču un citu preču nelikumīga tirdzniecība,

h) korupcija un uzpirkšana,

i) krāpšana,

j) naudas viltošana,

k) produktu viltošana un pirātisms,

l) noziegumi pret vidi,

m) slepkavība, smagi miesas bojājumi,

n) personas nolaupīšana, nelikumīga brīvības atņemšana un ķīlnieku sagrābšana,

o) laupīšana vai zādzība,

p) kontrabanda,

r) izspiešana,

s) viltošana,

t) pirātisms,

u) iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana darījumos un tirgus manipulācijas.